Читать книгу Talismans - Nikolass Spārks - Страница 6

Tibo

Jūras kājniekos galvenais skaitlis ir trīs. Tā bija viena no pirmajām svarīgākajām lietām, ko iemācīja nometnē. Tas atviegloja izpratni par lietām. Trīs kājnieki veido ugunsgrupu, trīs ugunsgrupas veido nodaļu, trīs nodaļas – vadu, trīs vadi – rotu, trīs rotas – bataljonu, bet trīs bataljoni – pulku. Vismaz uz papīra. Pēc ieiešanas Irākā viņu pulkam pievienojās citas daļas, tostarp kājnieku izlūkbataljons, vienpadsmitais jūras kājnieku strēlnieku bataljons, otrais un trešais motorizēto kājnieku triecienbataljons, pirmā sapieru bataljona B rota, simt piecpadsmitais kaujas atbalsta bataljons. Iespaidīgi. Gatavi visam. Kopā teju seši tūkstoši karavīru.

Kamēr Tibo gāja, pamazām krēsloja un debess nokrāsa mainījās. Viņš domāja par to nakti – pirmo kauju ienaidnieka teritorijā. Tieši pirmās jūras kājnieku divīzijas piektais pulks pirmais iegāja Irākas teritorijā, lai ieņemtu Rumeilas naftas laukus. Visi vēl atcerējās, ka Pirmā Līča kara laikā atkāpjoties Sadams Huseins bija licis aizdedzināt Kuveitas naftas laukus. Lai neizplūstu garos stāstos, jāatzīmē, ka viņi paspēja laikā. Kad teritorija bija ieņemta, liesmas cēlās tikai no septiņiem urbumiem. Tad Tibo nodaļai tika pavēlēts doties uz Bagdādi, lai ieņemtu galvaspilsētu. Tā kā pirmās divīzijas piektais pulks bija vistitulētākais no visām jūras kājnieku vienībām, tieši viņiem bija tas gods uzsākt jūras kājnieku vēsturē lielāko iebrukumu ienaidnieka teritorijā. Viņa pirmā misija Irākā ilga nedaudz vairāk kā četrus mēnešus.

Bija pagājuši pieci gadi, un pirmās misijas specifika lielākoties bija pabalējusi no atmiņas. Viņš bija pildījis savu pienākumu un beidzot atgriezās Pendltonas bāzē. Viņš par to nerunāja. Viņš pat centās par to nedomāt. Ja nu vienīgi par Rikiju Martinesu un Billu Kinkeidu, abiem ugunsvienības biedriem, kuri bija daļa no piedzīvotā, ko Tibo nekad nespēs aizmirst.

Iedomājieties jebkurus trīs cilvēkus, salieciet tos kopā, un tie tomēr būs atšķirīgi. Tas nav nekāds brīnums. Ārēji viņi bija atšķirīgi. Rikijs bija audzis mazā dzīvoklītī Midlendā Teksasas pavalstī, spēlējis beisbolu, aizrāvies ar svarcelšanu, pirms iesaukuma spēlējis Minesotas “Twins” sistēmā; Bills bija trompetists vidusskolas orķestrī, audzis piensaimnieka ģimenē Ņujorkas pavalsts ziemeļos, un viņam bija piecas māsas. Rikijam patika gaišmates, Billam tumšmates; Rikijs zelēja tabaku, bet Bills smēķēja; Rikijam patika reps, Billam – kantrimūzika. Nekas īpašs. Viņi izgāja apmācības kopā, ēda kopā un gulēja kopā. Viņi strīdējās par sportu un politiku. Kulstīja mēli kā brāļi un viens ar otru izspēlēja dažādus jokus. Ja Bills kādu rītu pamodās ar vienu noskūtu uzaci, Rikijs nākamajā naktī zaudēja abas. Tibo iemācījās pamosties pie vissīkākā troksnīša, tāpēc viņa uzacis palika neskartas.

Viņi mēnešiem par to smējās. Kādu vakaru iedzēruši, viņi tika pie vienādiem tetovējumiem, tādējādi demonstrējot uzticību bruņotajiem spēkiem.

Pavadījuši kopā tik ilgu laiku, viņi bija kļuvuši par vienu veselu un mierīgi gaidīja, kā rīkosies pārējie. Abi pa reizei bija izglābuši Tibo dzīvību vai vismaz pasargājuši no smagiem ievainojumiem. Reiz Bills bija sagrābis Tibo aiz jakas, kad tas jau grasījās izlīst no aizsega; pēc pāris mirkļiem snaiperis bija ievainojis divus vīrus turpat līdzās. Otrajā reizē Tibo bija aizdomājies un viņu gandrīz notrieca kāda dienesta biedra vadītais bruņutransportieris. Toreiz tas bija Rikijs, kurš saķēra Tibo aiz rokas un neļāva spert ne soli. Pat kara laikā iespējams nomirt satiksmes negadījumā. Kā, piemēram, gadījās Petonam.

Pēc naftas lauku ieņemšanas viņi kopā ar pārējiem rotas biedriem bija ieradušies Bagdādes pievārtē. Pilsēta vēl nebija ieņemta. Viņi bija konvoja daļa, trīs vīri starp simtiem citu karavīru, atbalsta grupa pilsētai uzbrūkošajiem spēkiem. Ja neskaita sabiedroto tehnikas dzinēju rūkoņu, pilsētas nomalē valdīja pilnīgs klusums. Kad no zemes ceļa puses, nostāk no galvenās maģistrāles, atskanēja šāvieni, Tibo rotai tika pavēlēts doties turp un pārbaudīt apkārtni.

Viņi novērtēja apstākļus. Bedrainā ceļa abās malās stiepās kopā saspiedušos divu un trīsstāvu ēku rindas. Klaiņojošs suns atkritumos meklēja kaut ko ēdamu. Simts metru tālāk rēgojās kūpošs automobiļa vraks. Viņi nogaidīja. Nekas nebija redzams. Pagaidīja vēl. Ne skaņas. Tibo, Rikijs un Bills saņēma pavēli šķērsot ceļu. Viņi izpildīja pavēli un, ātri kustoties, sasniedza drošu vietu. No turienes rota devās augšup pa ceļu, tālāk nezināmajā.

Kad tajā dienā atkal atskanēja šāvienu troksnis, tas nebija viens šāviens. Dučiem, tad simtiem automātisko ieroču ložu nāvējošā rīboņa piedārdināja apkārtni. Viņi biji nonākuši apšaudes lokā – kā slazdā. Tibo, Rikijs un Bills, tāpat kā pārējie rotas karavīri ielas pretējā pusē, patvērās durvju ailās. Nebija daudz vietu, kur meklēt aizsegu.

Apšaude nebija ilga, tā ļaudis vēlāk apgalvoja. Tomēr tā bija pietiekami ilga. No logiem virs viņu galvām bira ložu krusa. Tibo un viņa rotas karavīri instinktīvi pavērsa ieročus augšup, šāva un šāva. Ielas pretējā pusē divi vīri bija ievainoti, bet papildspēki ieradās ātri. Parādījās tanks, bet aiz tā kājnieki. No stobra izšāvās uguns, gaiss novibrēja, ēku augšējie stāvi gruva, putekļiem un stikla šķembām šķīstot uz visām pusēm. Tibo dzirdēja, ka no visām pusēm skan kliedzieni, redzēja, kā civiliedzīvotāji pamet mājas un izskrien uz ielas. Apšaude turpinājās. Šāviņš trāpīja noklīdušam sunim, tas novēlās zemē. Saņēmuši lodi mugurā, asiņojot un kliedzot ļima civiliedzīvotāji. Kāds jūras kājnieks bija ievainots stilbā. Tibo, Bills un Rikijs vēl aizvien netika laukā no patvēruma, jo lodes nikni kapāja sienu viņiem līdzās un zemi pie kājām. Viņi turpināja atšaudīties. Atskanēja rēkoņa, gaiss ievibrējās, un sagruva vēl kādas ēkas augšstāvs. Tanks bija pieripojis ļoti tuvu. Te pēkšņi ienaidnieka lodes sāka lidot no divām pusēm. Bills palūkojās uz Tibo, Tibo uz Rikiju. Viņi zināja, kā jārīkojas. Bija laiks pazust. Ja viņi paliks turpat, tad mirs. Tibo metās laukā pirmais.

Tajā mirklī viņu apžilbināja balta gaisma, tad viss satumsa.

Bija pagājuši pieci gadi, Tibo bija Hemptonā un vairs nespēja atcerēties misijas specifiku, vien to, ka juties kā iebāzts veļas mašīnā. Eksplozija bija izsviedusi viņu uz ielas, ausīs zvanīja. Viņa draugs Viktors metās viņam klāt, piesteidzās arī kāds jūras kājnieks. Tanks turpināja šaut, un pamazām ielu savā kontrolē pārņēma karaspēks.

Bet to viņš uzzināja vēlāk, tāpat kā to, ka eksploziju radījusi RPG – raķetes vadīta prettanku granāta. Vēlāk kāds virsnieks Tibo izskaidros, ka, visticamāk, tā bijusi tēmēta tankam, bet, netrāpot tornim, palidojusi garām mērķim pāris collu attālumā. Kā nolemta tā lidojusi Tibo, Rikija un Billa virzienā.

Tibo bezsamaņā bija iecelts hammerā un aizvests no notikuma vietas. Brīnumainā kārtā ievainojumi nebija smagi, un jau pēc trim dienām viņš atgriezās rotā. Rikijam un Billam nepaveicās – viņi tika apglabāti ar militāru godu. Rikijs gāja bojā divas nedēļas pirms savas divdesmit otrās dzimšanas dienas. Billam bija tikai divdesmit gadu. Viņi nebija ne pirmie, ne pēdējie bojāgājušie. Karš turpinājās.

Tibo piespieda sevi par viņiem nedomāt. Tas var šķist bezjūtīgi, bet kara laikā prāts atsakās domāt par tādām lietām. Bija sāpīgi domāt par viņu nāvi, apzināties to, ka viņu vairs nav, tāpēc Tibo atteicās no šādām domām. Tāpat rīkojās pārējie rotas karavīri. Tā vietā viņš turpināja savu darbu. Visas domas viņš koncentrēja uz faktu, ka pats vēl ir dzīvs. Viņa mērķis bija pasargāt citus.

Bet šodien viņš juta, ka atmiņas un zaudējuma izjūta atgriežas. Viņš tās neaizgaiņāja. Viņš gāja pa mazpilsētas klusajām ieliņām uz nomali un gremdējās atmiņās. Pēc norādēm, kuras bija saņēmis no moteļa administratora, viņš devās pa piecdesmit ceturto ceļu austrumu virzienā, soļodams pa zāles noaugušo uzbērumu labu gabaliņu nostāk no ceļa. Ilgā pārgājiena laikā viņš bija iemācījies neuzticēties braucējiem. Zevs smagiem soļiem sekoja. Tibo apstājās un ielēja sunim trauciņā ūdeni – pēdējās pudelē atlikušās lāses.

Ceļa otrā malā stiepās mazu veikaliņu rinda. Tur bija matraču veikals, auto virsbūvju remontdarbnīca, bērnudārzs, “Quick-N-Go” benzīntanks, kurā tirgoja degvielu un polietilēnā iesaiņotus sasmakušus pārtikas produktus, divas pussagruvušas fermas, kas galīgi neiederējās ainavā, it kā mūsdienu pasaule būtu veidojusies un sakuplojusi tieši ap tām. Tā droši vien arī noticis, Tibo nodomāja. Viņš prātoja, cik ilgi īpašnieki tur vēl noturēsies un kāpēc kāds vispār vēlas dzīvot mājā, kura atrodas šosejas malā un ir iespiesta starp mazām bodītēm un darbnīcām.

Automašīnas rūcot joņoja abos virzienos. Sāka vilkties mākoņi – milzīgi un pelēki. Viņš sajuta lietus smaržu, vēl pirms viņam trāpīja pirmā lāse, bet pēc dažiem soļiem sākās pamatīga lietusgāze. Tā ilga piecpadsmit minūtes, izmērcēdama viņu līdz pēdējai vīlītei, tad mākoņi aizslīdēja piekrastes virzienā, līdz izgaisa dūmakā. Zevs izskurināja pielijušo kažoku. Putni kokos atsāka treļļus, bet no mitruma pievilgušās zemes cēlās migla.

Pēdīgi Tibo sasniedza gadatirgus laukumu. Tas bija tukšs. Nekas īpašs, viņš nosprieda, pētot tā plānojumu. Nekā lieka. Zemes un šķembu klāta autostāvvieta kreisajā pusē; tālāk labajā malā pārītis vecu šķūņu; plašs zāliens izjādēm pa vidu, un to visu apjoza no ķēdēm veidota sēta.

Viņam nevajadzēja lēkt pāri sētai, nebija vajadzības ieskatīties fotogrāfijā. Viņš to bija redzējis tūkstošiem reižu. Tibo devās uz priekšu, līdz beidzot pamanīja biļešu kasi. Aiz tās bija ieejas arka, kur piestiprināt izkārtni. Piegājis pie arkas, viņš pagriezās uz ziemeļiem, ietverot redzeslokā gan biļešu kasi, gan ieejas arku – gluži tā, kā tas bija fotogrāfijā. Jā, fotogrāfija uzņemta tieši šādā leņķī. Šī ir īstā vieta.

Jūras kājniekos galvenais skaitlis ir trīs. Trīs vīri ugunsvienībā, trīs ugunsvienības nodaļā, trīs nodaļas vadā. Viņš piedalījies trīs misijās Irākā. Ielūkojies rokaspulkstenī, viņš konstatēja, ka Hemptonā pavadījis trīs stundas, bet tieši viņam priekšā, tur, kur tiem jābūt, kopā saspiedušies, aug trīs mūžzaļi skuju koki.

Tibo atgriezās uz šosejas, zinot, ka atradīs meklēto sievieti. Vēl nebija atradis, bet drīz to izdarīs.

Viņa te bijusi. Tagad viņš to zināja.

Tagad viņam bija jāuzzina sievietes vārds. Garā pārgājiena laikā bija daudz laika pārdomām, un viņš bija izspriedis, ka ir trīs iespējas to noskaidrot. Pirmkārt, viņš vietējā veterānu asociācijā varētu pajautāt, vai kāds no vietējiem nav dienējis Irākā. Iespējams, tas viņu aizvestu līdz kādam, kurš sievieti pazītu. Otrkārt, viņš varētu apciemot vietējo vidusskolu, painteresēties, vai viņiem nav saglabājušās pēdējo desmit vai piecpadsmit gadu gadagrāmatu kopijas, un pārskatīt fotogrāfijas tajās. Treškārt, viņš varētu parādīt fotogrāfiju vietējiem un lūgt palīdzību.

Ikvienam plānam ir savi trūkumi, un ne vienmēr tie vainagojas ar uzvaru. Pārlūkojis telefonu grāmatu, viņš neuzgāja vietējo kara veterānu asociāciju. Pirmā neveiksme. Tā kā bija vasaras brīvlaiks, viņš šaubījās, ka skola būs atvērta, un pat ja tā, piekļuve skolas gadagrāmatām bibliotēkā var izrādīties problemātiska. Otra neveiksme, vismaz šobrīd. Tas nozīmēja tikai to, ka visefektīvākais līdzeklis būtu iztaujāt vietējos. Varbūt kāds tomēr sievieti pazīst.

Kam lai parāda fotogrāfiju?

Viņš zināja, ka Hemptonā bija deviņi tūkstoši iedzīvotāju. Un vēl trīspadsmit tūkstoši mita Hemptonas apgabalā. Ļoti daudz. Lai izvēlētos efektīvāko stratēģiju, bija jāierobežo aptaujājamo kandidātu skaits. Te nu atkal bija jāatgriežas pie informācijas, kas bija viņa rīcībā.

Brīdī, kad tika uzņemta fotogrāfija, tajā redzamajai sievietei varēja būt nedaudz pāri divdesmit gadiem. Tas nozīmē, ka šobrīd viņa tuvojas trīsdesmit gadu slieksnim vai jau ir to pārkāpusi. Viņa nenoliedzama bija pievilcīga. Pieņemot, ka šādā pilsētiņā iedzīvotāju sadalījums vecumgrupās ir vienmērīgs, sanāk, ka šeit varētu būt divi tūkstoši septiņsimt piecdesmit bērnu no zīdaiņa līdz desmit gadu vecumam, tikpat jauniešu vecumā no vienpadsmit līdz divdesmit gadiem, pieci ar pusi tūkstoši cilvēku vecumā no divdesmit līdz trīsdesmit gadiem, tātad viņas vecuma grupā. Tas tā, rupji rēķinot. Puse no šiem cilvēkiem, pēc Tibo domām, ir vīrieši, otra puse – sievietes. Sievietēm viņa nolūki varētu šķist aizdomīgi, it īpaši tām, kuras pazīst meklēto. Viņš ir svešinieks. Svešinieki ir bīstami. Tibo nosprieda, ka sievietes viņam neko neatklās.

Vīrieši varētu būt pateicīgāks informācijas avots, ja vien viņš pratīs formulēt jautājumu. Pēc paša pieredzes Tibo varēja spriest, ka vīrieši, jo īpaši neprecētie, ievēro savas vecuma grupas pievilcīgās sievietes. Cik daudz attiecīgās vecumgrupas vīriešu Hemptonā ir neprecēti? Vismaz kādi trīsdesmit procenti, Tibo nosprieda. Pat ja viņam ir taisnība, vai arī viņš maldās, ar to pietiks. Pietiks aptaujāt apmēram deviņsimt vīriešu. No tiem, pēc viņa aprēķiniem, vismaz astoņdesmit procenti dzīvoja Hemptonā tolaik, kad tika uzņemta fotogrāfija. Tas gan bija tikai minējums, bet Hemptona, viņaprāt, bija pilsētiņa, no kuras cilvēki brauca prom, nevis pārcēlās uz dzīvi tajā. Šis minējums ļāva samazināt aptaujājamo skaitu līdz septiņsimt divdesmit. Ja viņam izdotos koncentrēt pūliņus uz vīriešiem vecumā no divdesmit pieciem līdz trīsdesmit pieciem gadiem, nevis aptaujāt visus, kas ietilpst vecuma grupā no divdesmit līdz četrdesmit gadiem, tad šo skaitli varētu samazināt vēl uz pusi. Tātad līdz trīssimt sešdesmit jauniem vīriešiem. Un vēl Tibo nosprieda, ka lielākā daļa šo vīriešu noteikti pazīst meklēto sievieti vai vismaz ir pazinuši pirms pieciem gadiem. Tie varētu būt viņas skolasbiedri, jo pilsētiņā ir tikai viena skola. Ja viņa nav precējusies, vīrieši noteikti viņu pazīst. Vēl jau arī ir iespējams, ka viņa ir precējusies – meitenes Dienvidu mazpilsētās iziet pie vīra salīdzinoši agri. Kāda starpība, viņš vispirms ķersies pie šī pavediena. Fotogrāfijas otrā pusē rakstītie vārdi “Sargi sevi! E.” viņam nešķita pietiekami romantiski, lai tos veltītu tuvam draugam vai līgavainim. Tur nebija ne vēsts no “Mīlu” vai “Ilgošos pēc tevis”. Parakstā tikai vārda pirmais burts. Vienkārši draugs.

Mazāk nekā desmit minūšu laikā aptaujājamo vīriešu skaits bija sarucis no divdesmit diviem tūkstošiem līdz trīssimt sešdesmit. Nav slikts rādītājs. Pietiekami labs, lai ķertos pie darba. Protams, ar nosacījumu, ka tolaik, kad uzņemta šī fotogrāfija, sieviete dzīvojusi Hemptonā. Pieņemot, ka viņa nav bijusi iebraucēja.

Tibo zināja, ka šis nosacījums ir vērā ņemams. Tomēr no kaut kā taču meklēšana jāuzsāk, turklāt viņa šeit ir bijusi.

Tā vai citādi, kaut ko taču viņš uzzinās, lai meklēšanu turpinātu.

Kur pulcējas pilsētas neprecētie vīrieši? Vīrieši, ar kuriem viņš varētu uzsākt sarunu? Satiku viņu pirms pāris gadiem. Viņa teica, lai piezvanu, kad atkal atbraukšu. Diemžēl esmu piemirsis viņas vārdu un pazaudējis telefona numuru…

Bāri. Biljarda zāles.

Šāda izmēra pilsētiņā nevarētu būt vairāk par trim vai četrām izklaides vietām. Bāros un biljarda zālēs ir papilnam alkohola, piedevām ir sestdienas vakars. Tur būs bariem vīriešu. Tibo parēķināja, ka, tā vai citādi, pie meklētās atbildes tiks jau tuvāko divpadsmit stundu laikā.

Viņš palūkojās uz Zevu.

– Man šķiet, ka šovakar tev būs jāizklaidējas vienatnē. Varētu jau ņemt tevi līdzi, bet tad tev būs jāpaliek uz ielas, un es nezinu, cik ilgi.

Nodūris galvu un izkārtu mēli Zevs turpināja iet. Noguris un pārkarsis. Bet Zevam bija vienalga.

– Es ieslēgšu gaisa kondicionieri, labi?