Читать книгу Drošais patvērums - Nikolass Spārks - Страница 3

Keitija apstaigāja galdiņus, juzdama, kā Atlantijas okeāna brīze sabužina matus. Viņa nesa pa trim šķīvjiem kreisajā rokā un vēl vienu labajā un bija ģērbusies džinsos un sporta kreklā ar uzrakstu “Aivana restorāns: nogaršojiet mūsu ātes”. Keitija aiznesa šķīvjus četriem vīriešiem polo kreklos; tas, kurš atradās viņai vistuvāk, notvēra meitenes skatienu un pasmaidīja. Lai arī vīrietis centās izturēties draudzīgi, Keitija zināja, ka viņš to vēro aizejot. Melodija bija minējusi, ka šie vīrieši esot atbraukuši no Vilmingtonas un meklējot vietas filmas uzņemšanai.

Paņēmusi karafi ar saldo tēju, Keitija no jauna piepildīja viesu glāzes, lai pēc tam atgrieztos savā vietā. Viņa pameta skatienu apkārt. Bija aprīļa beigas, gandrīz ideāla temperatūra, un zilās debesis sniedzās līdz pat apvārsnim. Viņai aiz muguras kuģu ceļš izskatījās mierīgs par spīti vējam un šķita atspoguļojam debesu krāsu. Kāds ducis kaiju uzmetās uz margām, gaidīdamas, kad varēs pasprukt zem galdiņiem, ja kāds nometīs ko ēdamu.

Aivans Smits, restorāna īpašnieks, tās necieta. Viņš tās dēvēja par spārnotajām žurkām un jau divas reizes bija nostaigājis gar margām ar poda beržamo, cenzdamies tās aizbiedēt. Melodija bija pieliekusies Keitijai pie auss un atzinusies, ka viņu vairāk satrauc tas, kur beržamais ir pabijis, nekā trokšņainie putni. Keitija neko neatbildēja.

Viņa ielēja karafē nākamo saldās tējas porciju un sāka sakopt darbavietu. Pēc brīža viņa juta, ka pie pleca kāds pieskaras. Keitija pagriezās un ieraudzīja Aivana meitu Ailīnu; glītā, deviņpadsmit gadus vecā meitene ar zirgasti strādāja uz pusslodzi par vietu ierādītāju restorānā.

– Keitij, vai vari paņemt vēl vienu galdiņu?

Keitija pārskatīja savus galdiņus, domās apsvērdama darba kārtību. – Protams, – viņa pamāja.

Ailīna devās lejā pa kāpnēm. No tuvējiem galdiņiem Keitija sadzirdēja sarunu drumslas – cilvēki sarunājās par draugiem vai ģimeni, par laika apstākļiem vai makšķerēšanu. Pie stūra galdiņa divi cilvēki aizvēra ēdienkartes. Keitija steidzās turp un pieņēma pasūtījumu, taču nepakavējās pie galdiņa, mēģinot uzsākt saviesīgu sarunu, kā to darīja Melodija. Keitijai īsti nepadevās saviesīgās sarunas, taču viņa bija ātra un pieklājīga, un izskatījās, ka klientiem nav iebildumu. Viņa strādāja restorānā kopš marta sākuma. Aivans bija viņu nolīdzis vēsā, saulainā pēcpusdienā, kad debesis bija sarkankrūtīša olu krāsā. Kad viņš pateica, ka Keitija var sākt strādāt nākamajā pirmdienā, viņai nācās pamatīgi saņemties, lai neapraudātos restorāna īpašnieka priekšā. Viņa nogaidīja līdz brīdim, kad varēja doties atpakaļ uz mājām, lai sabruktu. Tobrīd viņa bija palikusi bez naudas un nebija ēdusi divas dienas.

Keitija no jauna piepildīja glāzes ar ūdeni un saldo tēju un devās uz virtuvi. Rikijs, viens no pavāriem, pamirkšķināja viņai kā vienmēr. Pirms divām dienām viņš bija aicinājis Keitiju uz satikšanos, taču viņa bija atbildējusi, ka nevēlas satikties ar kādu no restorāna. Keitija nojauta, ka viņš varētu mēģināt vēlreiz, un cerēja, ka būs kļūdījusies.

– Neizskatās, ka šodien cilvēku varētu kļūt mazāk, – Rikijs piezīmēja. Viņš bija gaišmatains un lunkans, varbūt kādu gadu vai divus jaunāks par Keitiju, un vēl aizvien dzīvoja kopā ar vecākiem. – Katru reizi, kad mums šķiet, ka cauri būs, atkal kāds uzrodas.

– Diena ir skaista.

– Bet kāpēc cilvēki ir te? Tādā dienā kā šī viņiem vajadzētu atrasties pludmalē vai makšķerēt. Tieši to es darīšu, kad būšu ticis galā ar darbu.

– Izklausās labi.

– Vai varu vēlāk aizvest tevi mājās?

Rikijs piedāvāja viņu aizvest mājās vismaz pāris reižu nedēļā.

– Paldies, nē. Nedzīvoju nemaz tik tālu.

– Tas nekas, – viņš neatlaidās. – Darīšu to labprāt.

– Pastaigas nāk man par labu.

Keitija pasniedza viņam lapiņu, ko Rikijs piesprauda pie dēļa. Tad viņš atdeva Keitijai vienu no pasūtījumiem, un viņa aiznesa to atpakaļ līdz savai darba vietai un novietoja uz galda.

Aivana restorāns bija vietējo iecienīta vieta, kas darbojās teju trīsdesmit gadu. Šeit nostrādātajā laikā Keitija jau bija iepazinusies ar pastāvīgajiem klientiem, un, šķērsojot restorānu, viņas skatiens pārslīdēja tiem pāri, lai pievērstos agrāk neredzētiem cilvēkiem. Daži pārīši flirtēja, citi izlikās neredzam viens otru. Ģimenes. Neviens neizskatījās nevietā, un neviens nebija ieradies, lai apjautātos par viņu, taču tik un tā bija reizes, kad Keitijas rokas sāka drebēt, un pat tagad viņa gulēja, neizslēdzot gaismu.

Viņas īsie mati bija kastaņbrūni – viņa tos krāsoja mazās, īrētās kotedžas virtuves izlietnē. Keitija nelietoja kosmētiku un zināja, ka viņas seja drīz iedegs, varbūt par daudz. Viņa bija apņēmusies nopirkt pretiedeguma krēmu, taču pēc kotedžas īres un komunālo izdevumu segšanas greznībai nekas daudz pāri nepalika. Pat pretiedeguma krēms bija luksuss. Darbs restorānā bija labs, un Keitija priecājās par to, taču ēdiens nebija dārgs, kas nozīmēja, ka klientu atstātās dzeramnaudas ar lielumu neizcēlās. Ievērodama pastāvīgu rīsu un pupiņu, makaronu un auzu pārslu diētu, pēdējo četru mēnešu laikā viņa bija nokritusies svarā. Keitija sajuta savas ribas zem blūzes, un vēl pirms dažām nedēļām viņai bija tumši loki zem acīm, kas, kā toreiz šķita, nekad nenozudīs.

– Man šķiet, ka tie skatās uz tevi, – Melodija noteica, pamādama uz galdiņu ar četriem vīriešiem no kinostudijas.

– It īpaši tas ar brūnajiem matiem. Tas glītais.

– Ak, – Keitija noteica. Viņa sāka gatavot kārtējo kafijas kannu. Viss, ko viņa pateica Melodijai, pēc tam tika atstāstīts citiem, tāpēc Keitija parasti ar viņu daudz nerunāja.

– Ko? Tu nedomā, ka viņš ir pievilcīgs?

– Īsti neievēroju.

– Kā tu vari neievērot izskatīgu puisi? – Melodija neticīgi pablenza uz viņu.

– Nezinu, – Keitija atbildēja.

Tāpat kā Rikijs, Melodija bija pāris gadu jaunāka par Keitiju; viņai varēja būt aptuveni divdesmit pieci. Viltniece ar gaiši brūnajiem matiem un zaļajām acīm satikās ar puisi, vārdā Stīvs, kurš strādāja par pasūtījumu izvadātāju mājas preču veikalā pilsētas otrā malā. Tāpat kā visi pārējie restorāna darbinieki, viņa bija uzaugusi Sautportā, ko raksturoja kā paradīzi bērniem, ģimenēm un veciem cilvēkiem, bet visneciešamāko vietu zemes virsū vientuļniekiem. Vismaz reizi nedēļā Melodija pavēstīja Keitijai, ka grasās pārcelties uz Vilmingtonu, kur bija bāri un klubi, un daudz vairāk veikalu. Izskatījās, ka viņa zina visu par visiem. Dažkārt Keitija domāja, ka Melodijas īstā nodarbošanās ir tenkošana.

– Dzirdēju, ka Rikijs aicinājis tevi uz randiņu, – kolēģe noteica, mainīdama tematu, – bet tu esot atteikusies.

– Man nepatīk satikties ar tiem pašiem cilvēkiem, ar kuriem kopā es strādāju. – Keitija izlikās, ka ir ļoti aizņemta ar ēdamrīku atvilktņu kārtošanu.

– Mēs varētu sarīkot dubultrandiņu. Rikijs ar Stīvu kopā iet makšķerēt.

Keitija ieprātojās, vai to viņai ieteicis Rikijs, vai arī tā ir pašas Melodijas iedoma. Varbūt abi. Vakaros, kad restorāns tika slēgts, gandrīz visi darbinieki kādu brīdi vēl pakavējās pie alus kausa. Atskaitot Keitiju, visi pārējie strādāja pie Aivana jau gadiem ilgi.

– Nez vai tā ir laba doma, – Keitija iebilda.

– Kāpēc ne?

– Man reiz bija nepatīkama pieredze, – Keitija atteica. – Proti, es satikos ar puisi no darba. Kopš tā laika esmu noņēmusies to vairs nedarīt.

Melodija izbolīja acis un aizsteidzās pie viena no saviem galdiņiem. Keitija aiznesa divus rēķinus un novāca tukšos šķīvjus. Viņa darbojās tāpat kā vienmēr, cenzdamās būt noderīga un neredzama, turēja galvu nodurtu un pielūkoja, lai viņas darba vieta būtu nevainojami tīra. Tas ļāva dienai paiet ātrāk. Keitija neflirtēja ar puisi no kinostudijas un, kad viņš aizgāja, pat neatskatījās.

Keitija strādāja pusdienu un vakariņu maiņā. Kad diena pārvērtās naktī, viņai patika vērot, kā debesis no zilām pārtop pelēkās un no oranžām dzeltenās pasaules rietumu malā. Saulrietā ūdens uzmirdzēja, un buru laivas izmantoja vēja sacelšanos. Priežu adatas šķita mirdzam. Tiklīdz saule noslīga aiz apvāršņa, Aivans ieslēdza gāzes sildītājus, un ogles sāka mirguļot gluži kā ķirbju gaismekļi. Keitijas seja bija mazliet apdegusi saulē, un karstums lika ādai iesūrstēties.

Ebija un Lielais Deivs nomainīja Melodiju un Rikiju vakarā. Ebija bija vidusskolniece, kura daudz smējās, bet Lielais Deivs bija nostrādājis pie Aivana teju divdesmit gadu. Viņš bija precējies un divu bērnu tēvs, un bija uztetovējis uz labās rokas bicepsa skorpionu. Lielais Deivs svēra gandrīz trīssimt mārciņu, un virtuvē viņa seja allaž spīdēja. Viņš bija izdomājis iesaukas ikvienam un saukāja Keitiju par Ketu.

Vakariņu sastrēgums ilga līdz deviņiem. Kad cilvēki sāka izklīst, Keitija notīrīja un slēdza savu darba vietu. Viņa palīdzēja virtuves strādniekiem salikt šķīvjus trauku mazgājamajā mašīnā, kamēr cilvēki atbrīvoja pēdējos galdiņus. Pie viena sēdēja jauns pāris, un Keitija bija redzējusi viņiem pirkstos gredzenus, kad abi sadevās rokās pāri galdam. Abi bija pievilcīgi un laimīgi, un Keitiju pārņēma sajūta, ka tas jau ir bijis. Agrāk arī viņa bija tiem līdzinājusies, pirms ilga laika un uz īsu brīdi. Vai vismaz viņa tā domāja, jo bija sapratusi, ka mirklis ir tikai ilūzija. Keitija novērsās no svētlaimīgā pārīša, nožēlodama, ka nespēj izdzēst savas atmiņas uz visiem laikiem un nekad vairs neko tādu nejust.