Читать книгу Drošais patvērums - Nikolass Spārks - Страница 4

Nākamajā rītā Keitija izgāja uz lieveņa ar kafijas krūzi rokās, dēļiem nočīkstot zem basajām kājām, un atbalstījās pret margām. Lilijas spraucās ārā starp nezālēm agrākajā puķu dobē, un Keitija pacēla krūzi augšup, lai izbaudītu aromātu, pirms iedzert malku.

Viņai te patika. Sautporta atšķīrās no Bostonas vai Filadelfijas, vai Atlantiksitijas ar šo pilsētu nebeidzamo satiksmes plūsmu un smakām, un cilvēkiem, kas steidzās uz priekšu pa ietvēm. Šī bija pirmā reize mūžā, kad viņai bija vieta, ko saukt par savu. Kotedža nebija nekāda lielā, taču tā bija viņas mājvieta un atradās nost no ceļa, un ar to pietika. Tā bija viena no divām identiskajām ēkām, kas atradās grantēta ceļa galā. Bijušais mednieku namiņš ar koka sienām bija patvēries ozolu un priežu birztalā līdzās mežam, kas sniedzās līdz pat okeāna krastam. Dzīvojamā istaba un virtuve bija maza, un guļamistabā nebija skapja, taču kotedža bija mēbelēta, ieskaitot šūpuļkrēslus uz verandas, un īres maksa bija īsta dāvana. Mājiņa nebruka kopā, taču bija noputējusi pēc gadiem ilgas pamestības, un saimnieks piedāvāja iepirkt visu vajadzīgo, ja Keitija vēlētos to atsvaidzināt. Kopš ievākšanās viņa pavadīja daudz laika četrrāpus vai stāvot uz krēsliem, lai darītu tieši to. Viņa izberza vannas istabu, līdz tā sāka spīdēt, nomazgāja griestus ar mitru lupatu. Tad nospodrināja logus ar etiķi un stundām ilgi rāpoja pa grīdu, lai noberztu rūsu un netīrumus no linoleja pārklājuma virtuvē. Keitija bija aizpildījusi caurumus sienā ar špakteli un tad to pulējusi ar smilšpapīru, līdz siena kļuva gluda. Viņa bija nokrāsojusi virtuves sienas koši dzeltenā krāsā un pārklājusi skapīšus ar spoži baltu krāsas slāni. Viņas guļamistaba bija kļuvusi gaiši zila, dzīvojamā istaba smilšu krāsā, un pagājušajā nedēļā Keitija bija nomainījusi pārsegu dīvānam; nu tas izskatījās gluži kā jauns.

Tagad, kad lielākā darba daļa jau bija padarīta, viņai pēcpusdienās patika apsēsties uz verandas un palasīt bibliotēkā paņemtās grāmatas. Ja neskaita kafiju, lasīšana bija Keitijas vienīgais prieks. Viņai nebija ne televizora, ne radio, ne mobilā telefona, ne mikroviļņu krāsns un pat ne automašīnas, un viņa varēja salikt visu savu iedzīvi vienā maisiņā. Keitija bija divdesmit septiņus gadus veca izbijusi blondīne, kurai nebija neviena īsta drauga. Meitene bija pārcēlusies šurp bez nekā, un pēc vairākiem mēnešiem viņai vēl aizvien nebija tikpat kā nekā. Viņa pataupīja pusi no savām dzeramnaudām un katru nakti ielika to kafijas kārbā, kuru turēja paslēptu zem verandas. Tas bija Keitijas krājums ārkārtas gadījumam, un viņa drīzāk bija gatava palikt neēdusi nekā tam pieskarties. Apziņa, ka nauda tur ir, ļāva meitenei uzelpot, jo pagātne visu laiku bija viņas tuvumā un varēja atgriezties kuru katru brīdi. Tā klīda pa pasauli, meklējot viņu, un Keitija zināja, ka tā kļūst aizvien niknāka ar katru aizejošo dienu.

– Labrīt, – uzsauca kāda balss, iztraucēdama viņas pārdomas. – Jūs laikam būsiet Keitija.

Keitija pagriezās. Uz blakus kotedžas ielīkušās verandas viņa ieraudzīja mājam sievieti ar gariem, izspūrušiem, brūniem matiem. Sievietei varēja būt apmēram trīsdesmit pieci gadi. Viņa bija ģērbusies džinsos un pogājamā blūzē, kuras piedurknes bija atrotījusi līdz elkoņiem. Sajauktajās cirtās bija paslēpušās saulesbrilles. Viņa turēja rokā nelielu paklājiņu un, šķiet, prātoja, vai to izpurināt vai ne, līdz beidzot nometa to un devās uz Keitijas pusi. Sieviete kustējās ar tāda cilvēka enerģiju un vieglumu, kas regulāri trenējas.

– Ērvs Bensons man pateica, ka mēs būsim kaimiņienes.

Saimnieks, Keitija nodomāja. – Nezināju, ka šajā mājā kāds gatavojas ievākties.

– Nez vai viņš pats to zināja. Viņš gandrīz novēlās no krēsla, kad es pateicu, ka ņemšu šo māju. – Nu jau viņa bija tikusi līdz Keitijas lievenim un pastiepa roku. – Draugi sauc mani par Džo, – viņa sacīja.

– Sveiki, – Keitija noteica sarokodamās.

– Vienreizējs laiks, vai ne? Neticami fantastisks!

– Rīts ir skaists, – Keitija piekrita, mīņādamās no vienas kājas uz otru. – Kad jūs ievācāties?

– Vakar pēcpusdienā. Un tad pavadīju gandrīz visu nakti šķaudot. Man šķiet, ka Bensons ir sakrājis pēc iespējas vairāk putekļu un noglabājis tos manā mājā. Neticami, kas tur darās.

Keitija pamāja uz durvju pusi. – Mana māja izskatījās tāpat.

– Tagad tā neliekas. Piedošanu, nespēju noturēties, nepametusi skatu pa jūsu logu, stāvēdama savā virtuvē. Jūsu māja ir koša un uzmundrinoša. Turpretī es esmu noīrējusi putekļainu ūķi, kas ir pilns ar zirnekļiem.

– Bensona kungs ļāva man visu nokrāsot.

– Kā tad. Ja vien tas nebūs jādara Bensona kungam, varu derēt, ka viņš ļaus krāsot arī man. Viņš tiks pie glītas, tīras mājas, bet es tikšu pie darba. – Viņa šķībi pasmaidīja. – Cik ilgi jūs te dzīvojat?

Keitija sakrustoja rokas, sajuzdama, kā rīta saule sāk sildīt seju. – Gandrīz divus mēnešus.

– Neesmu pārliecināta, ka izturēšu tik ilgi. Ja turpināšu šķaudīt tāpat kā pagājušajā naktī, līdz tam laikam mana galva droši vien būs nokritusi. – Sieviete nocēla saulesbrilles un sāka slaucīt stiklus blūzes stērbelē. – Kā jums patīk Sautporta? Gluži cita pasaule, vai jums tā nešķiet?

– Ko jūs ar to gribat teikt?

– Neizklausās, ka jūs būtu no šīs apkaimes. Jādomā, ka no ziemeļiem?

Pēc brīža Keitija pamāja.

– Tā jau es domāju, – Džo turpināja. – Un ir vajadzīgs kāds laiks, lai pierastu pie Sautportas. Tas ir, man tā vienmēr ir patikusi, taču es esmu pieķērusies mazpilsētiņām.

– Jūs esat vietējā?

– Esmu te uzaugusi, tad aizbraucu un nu atkal atgriežos. Vistīrākā klasika, vai ne? Turklāt tik putekļainas mājas kā te visur nemaz nav atrodamas.

Keitija pasmaidīja, un kādu brīdi abas klusēja. Likās, ka Džo jūtas pietiekoši ērti, stāvēdama viņas priekšā un gaidīdama, kad Keitija spers nākamo soli. Viņa iedzēra kafijas malku, nolūkodamās uz mežu, un tad atminējās par pieklājību.

– Vai jūs gribētu tasi kafijas? Nupat uzvārīju veselu kannu.

Džo uzlika saulesbrilles atpakaļ, iesprauzdama tās matos. – Zināt, es cerēju, ka jūs to teiksiet. Es labprāt iedzertu tasi kafijas. Visi mani virtuves piederumi vēl aizvien ir salikti kastēs, un mana automašīna atrodas remontdarbnīcā. Vai jums ir kāda nojausma par to, kāds varētu būt dienas sākums bez kofeīna?

– Man ir nojausma.

– Nu, jūsu zināšanai, es esmu visīstākā kafijmīle. It īpaši tādās dienās, kad mani gaida mantu izkravāšana. Vai es pieminēju, ka neciešu mantu kravāšanu?

– Nedomāju vis.

– Tā ir visnožēlojamākā nodarbe, kādu vien var iztēloties. Jācenšas izdomāt, kur visu nolikt, un jānobrāž ceļgali, spraucoties garām visām tām mantu kaudzēm. Neraizējieties, es nepiederu pie tām kaimiņienēm, kas lūdz tāda veida palīdzību. Turpretī kafija…

– Nāciet tālāk. – Keitija pamāja, lai viņa ienāk. – Tikai ņemiet vērā, ka lielākā daļa mēbeļu te jau bija.

Šķērsojusi virtuvi, Keitija izņēma krūzi no skapīša un piepildīja to līdz malām. Viņa to pasniedza Džo. – Piedodiet, man nav ne krējuma, ne cukura.

– Tas nav nepieciešams, – Džo atbildēja, paņemdama krūzi. Viņa papūta, pirms iedzert malku. – Labi, nu tas kļuvis nopietni, – viņa noteica. – Kopš šī brīža tu esi mana labākā draudzene visā pasaulē. Tā ir tiiiiik laba.

– Man prieks, – Keitija atbildēja.

– Bensons teica, ka tu strādājot Aivana restorānā?

– Esmu viesmīle.

– Vai Lielais Deivs vēl aizvien strādā turpat? – Kad Keitija pamāja, Džo turpināja: – Viņš tur sāka strādāt jau tad, kad es mācījos vidusskolā. Vai viņš vēl joprojām izdomā visiem iesaukas?

– Jā, – Keitija atbildēja.

– Un Melodija? Tāpat vēl runā par to, cik izskatīgi ir klienti?

– Katrā maiņā.

– Un Rikijs? Vai viņš vēl aizvien piecērt jaunajām viesmīlēm?

Kad Keitija atkal pamāja, Džo iesmējās. – Tas krogs nav mainījies.

– Vai jūs tur strādājāt?

– Nē, taču pilsēta ir maza, un Aivana restorāns ir nopietns iestādījums. Turklāt, jo ilgāk cilvēks te dzīvo, jo labāk saprot, ka neko nav iespējams paturēt noslēpumā. Visi zina visu par visiem, un daži cilvēki, tādi kā, teiksim… Melodija… ir pacēluši tenkošanu mākslas augstumos. Agrāk tas mani padarīja vai traku. Bez šaubām, puse Sautportas iedzīvotāju ir tādi paši. Te nav daudz izklaižu, atskaitot tenkošanu.

– Tomēr jūs atgriezāties.

Džo paraustīja plecus. – Nujā. Ko lai es saku? Varbūt man patīk šis neprāts. – Viņa iedzēra vēl vienu kafijas malku un pamāja uz loga pusi. – Zini, dzīvodama Sautportā, es pat nezināju, ka šīs divas mājas te atrodas.

– Saimnieks teica, ka tie esot mednieku namiņi. Tie piederējuši pie plantācijas, pirms viņš tos sāka izīrēt.

Džo papurināja galvu. – Neticami, ka tu esi pārcēlusies uz šejieni.

– Jūs izdarījāt to pašu, – Keitija piezīmēja.

– Jā, taču vienīgais iemesls, kāpēc es to apsvēru, bija tāds, ka zināju: es nebūšu vienīgā sieviete grantētā ceļa galā tukšā vietā. Te ir visai vientulīgi.

Tieši tāpēc es tik labprāt to noīrēju, Keitija klusībā nodomāja. – Tas nav tik ļauni. Nu jau esmu pie tā pieradusi.

– Ceru, ka es arī pie tā pieradīšu, – Džo atteica. Viņa papūta kafiju, cenzdamās to atvēsināt. – Tad kādi vēji tevi atnesuši uz Sautportu? Esmu pārliecināta, ka tās nebija izcilās karjeras iespējas Aivana restorānā. Vai tev tuvumā dzīvo kādi radinieki? Vecāki? Māsas vai brāļi?

– Nē, – Keitija sacīja. – Esmu viena pati.

– Atbrauci līdzi draudziņam?

– Nē.

– Tātad tu… vienkārši pārcēlies uz šejieni?

– Jā.

– Dieva dēļ, kas tev lika to darīt?

Keitija neatbildēja. Šos jautājumus bija uzdevuši arī Aivans un Melodija, un Rikijs. Viņa apjauta, ka aiz šiem jautājumiem neslēpjas nekāds tālredzīgs nolūks, tā bija tikai dabiska ziņkāre, taču Keitija nekad īsti nezināja, ko teikt, atskaitot patiesību.

– Gribēju atrast kādu vietu, kur varētu sākt visu no sākuma.

Džo iedzēra vēl vienu kafijas malku, šķietami apdomādama Keitijas atbildi, taču gluži pārsteidzošā kārtā viņa neuzdeva nekādus precizējošus jautājumus, bet tikai pamāja.

– To es varu saprast. Dažkārt sākt no sākuma ir tieši tas, kas cilvēkam vajadzīgs. Un man tas šķiet apbrīnojami. Daudzi cilvēki nespēj saņemt drosmi, lai kaut ko tādu paveiktu.

– Jūs tā domājat?

– Es zinu, – viņa noteica. – Tad kādi ir tavi plāni šodienai? Kamēr es čīkstēšu un kravāšu mantas, un tīrīšu, līdz noberzīšu rokas jēlas.

– Vēlāk man jāiet uz darbu. Taču, atskaitot to, nekādu īpašu plānu nav. Man ir jāaizskrien līdz veikalam un šis tas jānopērk.

– Tu iesi uz Fišera veikalu vai uz pilsētu?

– Iešu tepat līdz Fišera veikalam, – Keitija atbildēja.

– Vai esi satikusi īpašnieku? To puisi ar sirmajiem matiem?

Keitija pamāja. – Vienu vai divas reizes.

Džo izdzēra kafiju un nopūzdamās ielika krūzi izlietnē. – Labi, – viņa noteica, neizklausīdamās visai optimistiski noskaņota. – Pietiks vilkt garumā. Ja nesākšu tagad, es nemūžam netikšu līdz galam. Novēli man veiksmi.

– Lai veicas.

Džo viegli pamāja. – Priecājos ar tevi iepazīties, Keitij.

Pa virtuves logu Keitija redzēja, kā Džo sāk purināt pirmīt malā nolikto paklājiņu. Viņa likās pietiekoši draudzīga, taču Keitija nejutās droša, vai ir gatava samierināties ar kaimiņieni. Lai arī varētu būt patīkami pie kāda reizi pa reizei paciemoties, Keitija bija pieradusi pie vienatnes.

No otras puses, viņa zināja – dzīve mazpilsētā nozīmē, ka pašas uztieptā izolācija nevar ilgt mūžīgi. Viņai vajadzēja iet uz darbu un iepirkties, un rādīties pilsētā; daži no restorāna klientiem viņu jau tagad pazina. Turklāt Keitijai nācās atzīt, ka viņai bija paticis papļāpāt ar Džo. Nez kāda iemesla dēļ viņa sajuta, ka Džo slēpjas vairāk par to, kas bija saskatāms no ārpuses, kaut kas… uzticams, lai arī Keitija nespēja to izskaidrot. Viņa arī bija vientuļa sieviete, un tas neapšaubāmi bija pluss. Keitija negribēja iztēloties savu reakciju, ja kaimiņos būtu ievācies vīrietis, un iedomājās, kāpēc nekad nav pat apsvērusi šādu iespējamību.

Pie izlietnes viņa nomazgāja kafijas krūzes un tad nolika tās atpakaļ skapītī. Kustības bija tik pazīstamas – nolikt divas krūzītes pēc kafijas dzeršanas no rīta. Uz mirkli viņu apņēma atmiņas par dzīvi, kas bija palikusi pagātnē. Keitijas rokas sāka drebēt, un, sakrampējusi tās kopā, viņa vairākas reizes dziļi ievilka elpu, līdz tās beidzot nomierinājās. Pirms diviem mēnešiem viņa nebūtu spējusi to panākt; pat pirms divām nedēļām viņa nespēja izdarīt gandrīz neko, lai to izbeigtu. Keitija priecājās, ka šie satraukuma uzplūdi vairs nebija tik mokoši kā agrāk, taču reizē tas nozīmēja, ka viņa ir sākusi šeit iejusties, un tas likās biedējoši. Tāpēc ka iejušanās nozīmēja, ka viņa varētu kļūt neuzmanīga, un to nu nevarēja pieļaut.

Tik un tā Keitija jutās pateicīga par to, ka ir nonākusi Sautportā. Tā bija neliela vēsturiska pilsētiņa ar dažiem tūkstošiem iedzīvotāju un atradās Keipfēras upes deltā, tieši tur, kur upe saplūda ar kuģu ceļu. Pilsētiņā bija trotuāri un koki, kas sniedza ēnu, un ziedi, kas uzplauka smilšainajā augsnē. Luiziānas sūnas nokarājās no koku zariem, bet efejas apvija grubuļainos stumbrus. Keitija bija noskatījusies, kā bērni brauc ar divriteņiem un spēlē bumbu ielās, un apbrīnojusi daudzās baznīcas, pa vienai teju uz katra stūra. Cikāžu un varžu koris bija dzirdams vakaros, un Keitija kārtējo reizi nosprieda, ka šī vieta šķiet ideāla. Tā likās droša, it kā būtu viņu aicinājusi pie sevis no paša sākuma, solot patvērumu.

Keitija uzāva savas vienīgās kurpes – nobružātas Converse kedas. Kumode bija gandrīz tukša, un virtuvē nebija tikpat kā nekā ēdama, taču, izejot ārā no mājas saulē un dodoties uz veikalu, viņa klusībā nodomāja: te ir mājas. Ievilkusi nāsīs hiacinšu un svaigi pļautas zāles smaržu, Keitija apzinājās, ka nav jutusies tik laimīga jau gadiem ilgi.