Читать книгу Drošais patvērums - Nikolass Spārks - Страница 6

Aprīli nomainīja maijs, un dienas turpināja ritēt uz priekšu. Restorānā darba apjoms pieauga, un Keitijas kafijas kārbā noglabātā skaidras naudas rezerve patīkami piebrieda. Keitija vairs nekrita panikā, domādama par to, ka viņai nebūs līdzekļu, lai atstātu šo vietu, ja nāksies to darīt. Pat pēc īres un komunālo maksājumu samaksāšanas un pārtikas iepirkšanas pirmo reizi vairāku gadu laikā nauda palika pāri. Tā nebija liela summa, taču ar to pietika, lai liktu Keitijai sajusties brīvai un atraisītai. Piektdienas rītā viņa iegāja Annas Džīnas veikalā, kur tirgoja lietotas drēbes. Vajadzēja gandrīz visu rītu, lai izpētītu plašo piedāvājumu, taču beigu beigās Keitija iegādājās divus pārus kurpju, pāris bikšu, šortus, trīs stilīgus sporta krekliņus un dažas blūzes, vairums no kurām bija pazīstamu zīmolu darinājumi un izskatījās gandrīz kā jaunas. Keitiju pārsteidza doma, ka dažām sievietēm ir tik daudz skaistu drēbju, ka viņas varēja ziedot to, kas veikalā droši vien maksāja bargu naudu.

Džo karināja vēja zvanu, kad Keitija atgriezās mājās. Kopš pašas pirmās tikšanās reizes viņas nebija daudz runājušas. Izskatījās, ka Džo darbs, lai ko viņa darīja, prasīja lielāko daļu no viņas laika, un Keitija uzņēmās pēc iespējas vairāk maiņu. Vakarā viņa bija ievērojusi, ka Džo mājiņā deg gaisma, taču bija jau par vēlu, lai dotos ciemos, un iepriekšējā nedēļas nogalē Džo nebija uzturējusies mājās.

– Sen neesam tikušās, – Džo noteica un pamāja. Viņa pieskārās vēja zvanam, liekot tam iešķindēties, un tad šķērsoja pagalmu.

Keitija nonāca pie lieveņa un nolika maisiņus zemē. – Kur tu biji?

Džo paraustīja plecus. – Tu jau zini, kā tas ir. Vēli vakari, agri rīti, darīšanas šur un tur. Bieži vien man liekas, ka tieku raustīta uz visām pusēm. – Viņa norādīja uz šūpuļkrēsliem. – Tev nebūs iebildumu? Man vajag atvilkt elpu. Visu rītu nodarbojos ar uzkopšanu un nupat piekarināju to mantu. Zini, man patīk, kā tas skan.

– Uz priekšu, – Keitija noteica.

Džo apsēdās un paapļoja plecus, lai atbrīvotos no saspringuma. – Tu esi mazliet iedegusi, – viņa noteica. – Vai esi tikusi līdz pludmalei?

– Nē, – Keitija noteica. Viņa pastūma vienu maisiņu tālāk, lai atbrīvotu vietu kājām. – Pāris pēdējo nedēļu laikā paņēmu dažas papildu maiņas, un es strādāju ārā uz verandas.

– Saule, ūdens… ko vēl vairāk vajag? Darbs Aivana restorānā droši vien atgādina atpūtu atvaļinājuma laikā.

Keitija iesmējās. – Ne gluži. Un kā iet tev?

– Man nebija ne saules, ne izpriecu. – Džo pamāja uz maisiņiem. – Šorīt gribēju iegriezties un izprasīt tasi kafijas, taču tu jau biji projām.

– Es aizgāju iepirkties.

– To var redzēt. Vai atradi kaut ko piemērotu?

– Domāju gan, – Keitija atzinās.

– Nu tad nesēdi, parādi man, ko esi nopirkusi.

– Tu tiešām gribi redzēt?

Džo iesmējās. – Es dzīvoju kotedžā grantēta ceļa galā nekurienes vidū un visu rītu esmu berzusi skapīšus. Kas vēl varētu mani iepriecināt?

Keitija izņēma ārā džinsus un pasniedza tos kaimiņienei.

Džo pacēla tos augšup un apgrozīja uz abām pusēm.

– Oho! – viņa noteica. – Tu droši vien būsi tos atradusi Annas Džīnas veikalā. Man tur patīk.

– Kā tu zināji, ka es biju pie Annas Džīnas?

– Tāpēc ka nevienā no apkārtnes veikaliem nepārdod tik skaistas lietas. Šīs nāk no kāda skapja. No bagātas sievietes skapja. Daudzas mantas ir praktiski jaunas. – Džo nolaida džinsus un pārbrauca ar pirkstu pāri kabatu vīlēm. – Šie ir lieliski. Man patīk šuvums! – Viņa paraudzījās uz maisiņu.

– Kas vēl tev tur ir?

Keitija pasniedza apģērba gabalus pa vienam vien, noklausīdamās Džo slavas dziesmās katram no tiem. Kad maisiņš bija tukšs, Džo nopūtās.

– Labi, teikšu, kā ir. Man skauž. Un varu derēt, ka veikalā nekas tāds vairs nav palicis, ko?

Keitija paraustīja plecus, piepeši sajuzdamās neveikli.

– Piedod, – viņa noteica. – Es tur uzturējos kādu laiciņu.

– Tev laimējies. Šie ir īsti dārgumi.

Keitija pamāja uz Džo mājas pusi. – Kā tev tur iet? – viņa apjautājās. – Vai jau esi sākusi krāsot?

– Vēl ne.

– Pārāk liela slodze darbā?

Džo savieba seju grimasē. – Patiesībā pēc izkravāšanās, kad biju iztīrījusi to māju no augšas līdz apakšai, man beidzās enerģija. Labi, ka tu esi mana draudzene, jo tas nozīmē, ka es varu atnākt šurp, kur viss spīd un laistās.

– Laipni lūdzu katrā laikā.

– Paldies. Es to novērtēju. Taču ļaunais Bensona kungs rīt atgādās dažas krāsu bundžas. Un tas arī izskaidro, kāpēc es esmu šeit. Mani šausmina doma par nedēļas nogales pavadīšanu, notraipoties ar krāsas šļakatām.

– Nav nemaz tik traki. Tas iet ātri.

– Vai redzi šīs rokas? – Džo apjautājās, paceldama tās augšup. – Tās ir radītas, lai glāstītu izskatīgus vīriešus un lai tiktu izrotātas ar glītu manikīru un briljanta gredzeniem. Tās nav radītas krāsotāja rullīšiem un krāsas traipiem, un tamlīdzīgam fiziskam darbam.

Keitija ieķiķinājās. – Vai gribi, lai es nāktu tev talkā?

– Nekādā gadījumā. Es esmu vilcināšanās eksperte, taču man negribas, lai tu mani uzskatītu arī par nemākuli, jo patiesībā es daru savu darbu visai labi.

No koka uzspurdza strazdu bars, kustēdamies teju muzikālā ritmā. Šūpuļkrēslu kustēšanās lika lievenim viegli iečīkstēties.

– Un ko tu dari? – Keitija apjautājās.

– Esmu tāda kā konsultante.

– Vidusskolā?

– Nē, – viņa atbildēja, papurinādama galvu. – Esmu sērotāju konsultante.

– Ak tā, – Keitija noteica. Viņa kādu brīdi paklusēja. – Īsti nespēju iedomāties, kas tas ir.

Džo paraustīja plecus. – Apciemoju cilvēkus un mēģinu viņiem palīdzēt. Parasti tas ir tāpēc, ka viņiem nomiris kāds tuvinieks. – Džo apklusa, un, atkal atsākot runāt, viņas balss bija kļuvusi maigāka. – Cilvēki reaģē dažādi, un mans uzdevums ir izdomāt, kā panākt, lai viņi samierinātos ar notikušo. Starp citu, es ienīstu šo vārdu, jo vēl nekad neesmu sastapusi nevienu, kurš vēlētos ar to samierināties, taču tas ir mans uzdevums. Tāpēc ka beigās, lai cik tas būtu smagi, samierināšanās palīdz cilvēkiem turpināt dzīvot. Bet dažreiz…

Viņa apklusa. Klusumā Džo nokasīja no šūpuļkrēsla atlupušas krāsas plēksnīti. – Dažreiz, kad esmu kopā ar kādu, uzpeld citi jautājumi. Pēdējā laikā esmu nodarbojusies ar to.

Dažreiz cilvēkiem ir vajadzīga arī citāda palīdzība.

– Tas izklausās cēli.

– Tā arī ir. Pat ja tas nākas grūti. – Džo pagriezās pret Keitiju. – Un tu?

– Tu jau zini, ka es strādāju pie Aivana.

– Taču tu man neesi stāstījusi neko citu par sevi.

– Tur nav nekā daudz, ko stāstīt, – Keitija iebilda, cerēdama izvairīties no iztaujāšanas.

– Skaidrs, ka ir. Ikvienam ir savs stāsts. – Džo apklusa.

– Piemēram, kas īsti tevi atveda uz Sautportu?

– Es tev jau teicu, – Keitija sacīja. – Gribēju sākt visu no sākuma.

Likās, ka Džo redz viņai cauri, apdomādama šo atbildi. – Labi, – viņa beidzot noteica nepiespiestā tonī. – Tev taisnība. Tā nav mana darīšana.

– Es tā neteicu…

– Tu teici gan. Tikai ietērpi pieklājīgos vārdos. Un es respektēju tavu atbildi, tāpēc ka tev ir taisnība: tā nav mana darīšana. Taču tavai zināšanai – kad tu apgalvo, ka vēlies sākt visu no sākuma, manī sēdošā konsultante prāto, kāpēc tu jūti vajadzību sākt no sākuma. Un galvenais – ko tu esi atstājusi pagātnē.

Keitija manīja, kā viņas pleci saspringst. Sajuzdama viņas nemieru, Džo turpināja:

– Kā būtu ar šo? – viņa ierosināja. – Aizmirsti, ka esmu uzdevusi šo jautājumu. Tikai zini, ka tad, ja tu kādreiz sagribēsi aprunāties, es esmu tavā rīcībā, labi? Man labi padodas klausīšanās. Un tici vai nē, bet dažkārt sarunas palīdz.

– Ko tad, ja es nespēju par to runāt? – Keitija negribot nočukstēja.

– Tad kā būtu ar šo? Nepievērs uzmanību tam, ka es esmu konsultante. Mēs esam tikai draudzenes, un draudzenes var runāt par visu. Kaut vai par to, kur tu esi dzimusi un kas tev patika bērnībā.

– Kāpēc lai tas būtu svarīgi?

– Tas nav svarīgi. Tur jau tā lieta. Tev nav jāsaka nekas tāds, ko tu nevēlētos teikt.

Keitija apdomāja viņas vārdus un uzlūkoja Džo ar piemiegtām acīm. – Tu dari savu darbu ļoti labi, vai ne?

– Cenšos, – Džo noteica.

Keitija savija pirkstus kopā un ielika rokas sev klēpī. – Nu labi. Esmu dzimusi Altūnā, – viņa sacīja.

Džo atzvila šūpuļkrēslā. – Nekad neesmu tur bijusi. Vai tur ir skaisti?

– Tā ir viena no vecajām dzelzceļa pilsētiņām, – Keitija sacīja. – Tu jau zini, kādas tās ir. Pilsētas, kurās mīt krietni, strādīgi ļaudis, kas cenšas tikt pie labākas dzīves. Un tā arī bija skaista, it īpaši rudenī, kad lapas sāka mainīt krāsu. Man toreiz likās, ka tā ir visskaistākā vieta pasaulē. – Viņa nodūra acis, iegrimusi atmiņās. – Man bija draudzene, vārdā Emīlija, un mēs kopā likām penijus uz dzelzceļa sliedēm. Kad vilciens pabrauca garām, mēs centāmies tos atrast, un, kad tas izdevās, allaž apbrīnojām, kā visas gravējumu pēdas ir pilnībā pazudušas. Dažreiz peniji bija vēl karsti. Atceros, ka reiz gandrīz apdedzināju pirkstus. Domājot par bērnību, es lielākoties atceros tamlīdzīgus sīkus prieciņus.

Keitija paraustīja plecus, bet Džo neteica ne vārda, it kā aicinādama viņu turpināt.

– Tur es mācījos skolā. No pirmās līdz pēdējai klasei. Pabeidzu vietējo vidusskolu, taču tad… es nezinu… Jādomā, ka biju nogurusi no… no tā visa, vai saproti? No mazpilsētas dzīves, kur katra nedēļas nogale ir vienāda. Tie paši cilvēki apmeklē vienas un tās pašas viesības, tie paši puiši dzer alu savu furgonu treileros. Man gribējās ko vairāk, taču ar koledžu nekas neizdevās, un, vārdu sakot, es nonācu Atlantiksitijā. Kādu laiku es tur strādāju, tad pabraukāju apkārt, un nu, pēc dažiem gadiem, esmu šeit.

– Citā mazpilsētiņā, kur nekas nemainās.

Keitija papurināja galvu. – Te ir savādāk. Te es jūtos…

Kad viņa vilcinājās, Džo pabeidza teikumu viņas vietā:

– Drošībā?

Kad Keitija uzlūkoja viņu ar iztrūcinātu skatienu, Džo likās uzjautrināta. – To nav nemaz tik grūti izsecināt. Kā jau teici, tu sāc dzīvi no sākuma, un kur to varētu izdarīt vēl labāk, ja ne tādā vietā kā šī? Kur nekas nenotiek. – Viņa apklusa. – Nu, tā gluži nav. Dzirdēju, ka pirms pāris nedēļām te izcēlās neliels satraukums. Kad tu biji iegriezusies veikalā.

– Tu esi par to dzirdējusi?

– Pilsēta ir maza. Ir neiespējami par to nedzirdēt. Kas notika?

– Tas bija biedējoši. Vienā brīdī es sarunājos ar Aleksu, un, kad monitorā ieraudzīju, kas notiek, viņš laikam ievēroja manu sejas izteiksmi. Jau nākamajā brīdī viņš metās man garām. Viņš izskrēja cauri veikalam kā zibens, un tad Kristena ieraudzīja monitorā notiekošo un krita panikā. Es viņu paķēru un sekoju viņas tēvam. Kad nonācu līdz ūdens malai, Alekss jau bija ārā no upes kopā ar Džošu. Man prieks, ka viņam nekas nebija noticis.

– Man tāpat, – Džo pamāja. – Ko tu domā par Kristenu?

Vai viņa nav burvīga?

– Viņa sauc mani par mis Keitiju.

– Man patīk tā mazā meitenīte, – Džo noteica, pievilkdama ceļgalus pie krūtīm. – Un nejūtos pārsteigta par to, ka jūs abas saprotaties. Un ka viņa patvērās pie tevis brīdī, kad jutās nobijusies.

– Kāpēc tu tā saki?

– Tāpēc, ka viņa ir jutīga mazulīte. Viņa jūt, ka tev ir laba sirds.

Keitija savilka seju skeptiskā grimasē. – Varbūt viņa vienkārši bija nobijusies brāļa dēļ, un, kad tēvs aizskrēja, es biju vienīgā, kas tur atlika.

– Nenovērtē sevi par zemu. Kā jau teicu, viņa ir jutīga. – Džo turpināja iztaujāšanu. – Un kā jutās Alekss? Pēc tā visa?

– Viņš bija satraukts, taču visādi citādi likās tāds pats kā parasti.

– Vai esi ar viņu runājusi pēc tam?

Keitija nevērīgi paraustīja plecus. – Neko daudz. Viņš vienmēr izturas ļoti pieklājīgi, kad es ienāku veikalā, un viņš iepērk to, kas man vajadzīgs, bet tas arī viss.

– Viņam padodas tādas lietas, – Džo pārliecinoši noteica.

– Izklausās, it kā tu viņu labi pazītu.

Džo mazliet pašūpojās savā krēslā. – Man šķiet, ka tā arī ir.

Keitija gaidīja paskaidrojumus, taču Džo klusēja.

– Vai gribi par to parunāt? – Keitija nevainīgi apjautājās. – Tāpēc ka runāšana dažkārt palīdz, it īpaši, ja tu runā ar draugu.

Džo acis iemirdzējās. – Vai zini, man visu laiku bija aizdomas, ka tu esi daudz viltīgāka nekā izliecies. Tu pavērs manis pašas vārdus pret mani. Tev vajadzētu kaunēties.

Keitija pasmaidīja, taču neko neteica, kā to pirmīt bija darījusi Džo. Un pārsteidzošā kārtā tas iedarbojās.

– Īsti nezinu, cik daudz man vajadzētu stāstīt, – Džo piebilda, – taču varu tev pateikt, ka viņš ir krietns vīrs. Viņš pieder pie tiem vīriešiem, kuri uz galvošanu rīkosies tā, kā būs vispareizāk. To var redzēt arī pēc tā, cik ļoti viņš mīl savus bērnus.

Keitija uz brīdi saknieba lūpas. – Vai jūs agrāk satikāties? Izskatījās, ka Džo rūpīgi izvēlas vārdus. – Jā, taču droši vien ne tā, kā tu to iedomājies. Un skaidrības labad jāpiebilst, ka tas bija pirms ļoti ilga laika un ka viss ir mainījies.

Keitija īsti nezināja, ko domāt par šādu atbildi, taču negribēja uzstāt. – Starp citu, kāds ir tas stāsts? Pieņemu, ka viņš ir šķīries, pareizi?

– Tev vajadzētu pajautāt viņam pašam. – Man? Kāpēc lai es to viņam jautātu?

– Tāpēc, ka tu pajautāji man, – Džo noteica, saraukdama uzacis. – Un tas, protams, nozīmē, ka tu interesējies par viņu.

– Es neinteresējos par viņu.

– Tad kāpēc apjautājies par viņu?

Keitija pavīpsnāja. – Draudzenei tu esi pārlieku manipulatīva.

Džo paraustīja plecus. – Es tikai saku cilvēkiem to, ko viņi zina arī tāpat, tikai baidās to sev atzīt.

Keitija apdomāja viņas vārdus. – Skaidrības labad – es oficiāli atsaucu savu piedāvājumu palīdzēt tev nokrāsot māju.

– Tu jau teici, ka esi ar mieru.

– Zinu, taču es atsaucu savu piedāvājumu.

Džo iesmējās. – Labi, – viņa noteica. – Paklau, ko tu dari šovakar?

– Pēc brīža man ir jāiet uz darbu. Patiesībā man jāpošas.

– Kā būtu ar rītvakaru? Vai tu rīt strādā?

– Nē. Nedēļas nogale man ir brīva.

– Tad kā būtu, ja es atnestu pudeli vīna? Esmu pārliecināta, ka man to vajadzēs, un es patiešām negribu elpot krāsas izgarojumus ilgāk nekā nepieciešams. Vai tu esi ar mieru?

– Patiesībā tas izklausās jautri.

– Labi. – Džo iztrausās ārā no šūpuļkrēsla un piecēlās.

– Satikšanās sarunāta.