Читать книгу Drošais patvērums - Nikolass Spārks - Страница 7

Sestdienas rīts atausa ar zilām debesīm, taču drīz sāka parādīties mākoņi. Tie bija pelēki un draudīgi, un tos dzenāja aizvien augošais vējš. Temperatūra sāka strauji kristies, un, kad Keitija izgāja no mājām, viņai nācās uzvilkt jaku. Veikals atradās apmēram divu jūdžu attālumā no mājas, kas prasīja aptuveni pusstundas gājienu, un Keitija zināja, ka jāpasteidzas, lai vētra viņu nepanāktu.

Viņa nonāca uz lielceļa brīdī, kad atskanēja pērkona dārdoņa. Keitija pielika soli, juzdama, kā gaiss visapkārt sabiezē. Garām pabrauca kravas auto, atstājot aiz sevis putekļu mākoni, un Keitija sāka iet pa smilšaino strēli. Gaiss smaržoja pēc sāls un okeāna. Virs galvas vanags ar sarkanu asti lidinājās gaisā, pārbaudīdams vēja spēku.

Soļu noteiktais ritms ļāva domām aizklīst prom no ceļa, un Keitija sāka pārdomāt savu sarunu ar Džo. Viņa neprātoja par stāstiem, bet gan par to, ko Džo bija teikusi par Aleksu. Keitija nosprieda, ka Džo pati nezina, par ko runā.

Keitija tikai bija uzturējusi sarunu, bet Džo sagrozīja viņas vārdus, radot nepatiesību. Skaidrs, ka Alekss bija patīkams puisis, un Džo nekļūdījās, sakot, ka Kristena ir burvīga mazulīte, taču Keitija neinteresējās par veikala īpašnieku. Viņa to tikpat kā nepazina. Kopš Džoša iekrišanas upē viņi bija pārmijuši labi ja pāris vārdu, un Keitija vismazāk vēlējās veidot jebkādas attiecības.

Tad kāpēc viņai bija radies iespaids, ka Džo cenšas savest viņus kopā?

Viņa to nezināja, taču, godīgi sakot, tam nebija nozīmes. Keitija priecājās, ka Džo šovakar atnāks ciemos. Tikai divas draudzenes, pa glāzei vīna… tas nebija nekas īpašs, viņa to zināja. Citi cilvēki, citas sievietes darīja ko tādu visu laiku. Keitija sarauca pieri. Nu labi, varbūt ne visu laiku, taču vairums no viņām droši vien zināja, ka var to darīt, kad vien vēlas, un Keitija domāja, ka tur slēpjas galvenā atšķirība starp šīm sievietēm un viņu pašu. Kad bija pēdējā reize, kad viņa bija darījusi kaut ko normālu?

Bērnībā, Keitija klusībā atzina. Tolaik, kad viņa lika penijus uz dzelzceļa sliedēm. Taču viņa nebija runājusi pilnīgi atklāti ar Džo. Nebija teikusi, ka bieži devās pie dzelzceļa, lai izbēgtu no vecāku strīdiņiem, no viņu šļupstošajām balsīm, kas bārstīja pārmetumus. Keitija nebija pastāstījusi Džo, ka vairākas reizes bija iekļuvusi krustugunīs un ka divpadsmit gadu vecumā viņai bija trāpījusi Ziemassvētku stikla bumba, kuru tēvs bija metis mātei. Brūce galvā bija asiņojusi vairākas stundas, taču ne māte, ne tēvs nebija izrādījuši nekādu vēlēšanos vest meitu uz slimnīcu. Keitija nebija pastāstījusi Džo, ka viņas tēvs kļuva ļauns, būdams piedzēries, ka viņa nekad neaicināja nevienu, pat ne Emīliju, uz savām mājām, un ka ar koledžu nekas nebija sanācis tāpēc, ka vecāki to uzskatīja par laika un naudas izšķiešanu. Un ka viņi bija izmetuši meitu no mājām todien, kad viņa bija beigusi vidusskolu.

Varbūt, Keitija domāja, viņa pastāstīs Džo par to visu. Bet varbūt arī ne. Tas nebija tik svarīgi. Nu un tad, ka viņai nebija tā labākā bērnība? Jā, viņas vecāki bija alkoholiķi un bieži dzīvoja bez darba, taču, ja neskaita incidentu ar stikla bumbu, ne reizi nebija viņai nodarījuši pāri. Nē, viņai nebija mašīnas vai dzimšanas dienas ballīšu, taču viņa nekad nebija likusies gulēt izsalkusi, un rudenī, lai cik knapi būtu ar naudu, vienmēr tika pie jaunām skolas drēbēm. Lai arī tēvs nebija nekāds labais, viņš naktīs nebija nācis meitas guļamistabā, lai darītu briesmu lietas, kādas bija notikušas ar viņas draudzenēm. Astoņpadsmit gadu vecumā Keitija neuzskatīja sevi par nabadzīti. Viņa bija mazliet vīlusies koledžas dēļ un satraukusies par to, ka nāksies pašai izcīnīt savu vietu zem saules, taču ar viņu nebija atgadījies nekas pārāk ļauns. Un viņa bija cīnījusies. Atlantiksitijā nemaz nebija klājies tik ļauni. Viņa bija iepazinusies ar pāris patīkamiem puišiem un varēja atsaukt atmiņā vairāk par vienu vakaru, kuru bija pavadījusi smejoties un sarunājoties ar darbā iegūtajiem draugiem līdz pat agrai rīta stundai.

Nē, Keitija sev atgādināja, bērnība nebija viņu sabojājusi, un tas nebija īstais iemesls, kura dēļ viņa nonāca Sautportā. Lai arī Džo bija vienīgā, kuru Keitija Sautportā varētu saukt par draudzeni, Džo pilnīgi neko par viņu nezināja. To nezināja neviens.

– Sveiki, mis Keitij, – Kristena nočiepstēja zem sava mazā galdiņa. Šodien viņai nebija nevienas lelles. Viņa bija pārlīkusi pār krāsojamo grāmatu un ar krītiņiem krāsoja attēlu ar vienradžiem un varavīksnēm.

– Sveika, Kristena. Kā tev iet?

– Labi. – Viņa pacēla galvu no krāsojamās grāmatas. – Kāpēc tu vienmēr nāc kājām?

Keitija apstājās, tad apgāja gar leti un pietupās, lai atrastos vienā līmenī ar Kristenu. – Tāpēc, ka man nav mašīnas.

– Kāpēc nav?

Tāpēc, ka man nav autovadītāja apliecības, Keitija domāja. Un pat ja būtu, es nevarētu atļauties mašīnu. – Zini ko?

Es padomāšu par mašīnu, labi?

– Labi, – viņa atbildēja. Kristena pacēla augšup grāmatu.

– Vai tev patīk, kā es to izkrāsoju?

– Ļoti skaisti. Tu esi labi pastrādājusi.

– Paldies, – meitenīte noteica. – Es tev to attēlu uzdāvināšu, kad būšu izkrāsojusi.

– Tev tas nav jādara.

– Zinu, – viņa noteica ar apburošu pašapziņu. – Taču es tā gribu. Tu varēsi to pakarināt pie ledusskapja.

Keitija pasmaidīja un piecēlās. – Tieši tā es iedomājos.

– Vai tev vajadzēs palīdzību iepērkoties?

– Domāju, ka šodien varēšu iztikt tāpat. Turklāt tad tu nevarēsi pabeigt krāsošanu.

– Labi, – Kristena piekrita.

Paņēmusi groziņu, Keitija ieraudzīja tuvojamies Aleksu. Viņš tai pamāja, un gluži negaidīti Keitijai radās sajūta, ka viņa šo vīrieti redz pirmo reizi. Lai arī Aleksa mati bija sirmi, viņam ap acīm bija tikai nedaudzas krunciņas, taču tās drīzāk paspilgtināja nekā mazināja vispārējo enerģiskuma iespaidu. Viņa torss no pleciem līdz viduklim atgādināja muskuļotu konusu, un Keitija secināja, ka viņš nepieļauj pārmērības ēšanā un dzeršanā.

– Sveiki, Keitij. Kā iet?

– Labi. Un tev?

– Nevaru sūdzēties. – Viņš pasmaidīja. – Priecājos, ka iegriezies. Gribēju, lai tu to redzētu. – Viņš norādīja uz monitoru, un Keitija tajā ieraudzīja Džošu, kurš sēdēja piestātnē ar makšķeri.

– Tu viņam ļāvi atkal doties uz turieni? – viņa ievaicājās.

– Vai pamanīji, kas viņam ir mugurā?

Keitija pieliecās tuvāk un piemiedza acis. – Glābšanas veste?

– Vajadzēja kādu laiciņu, lai sameklētu tādu, kas nebūtu par lielu vai par biezu. Taču šī ir ideāla. Un man patiešām nebija izvēles. Tev nav ne jausmas, cik viņš bija nelaimīgs, kad nevarēja tikt pie makšķerēšanas. Nespēju ne saskaitīt, cik daudz reižu viņš man lūdza mainīt domas. Es to vairs nespēju izturēt un nospriedu, ka šis būs piemērots risinājums.

– Vai viņš ir ar mieru to valkāt?

– Tas ir jauns noteikums – vai nu viņš to valkā, vai arī netiek pie makšķerēšanas. Taču nedomāju, ka viņam būtu iebildumi.

– Vai viņš kādreiz noķer kādu zivi?

– Ne tik bieži, cik gribētos, taču jā, noķer.

– Vai jūs tās ēdat?

– Dažreiz. – Alekss pamāja ar galvu. – Taču Džošs parasti palaiž tās atpakaļ. Viņam nav iebildumu noķert vienu un to pašu zivi atkal un atkal.

– Man prieks, ka esi atradis risinājumu.

– Labāks tēvs to droši vien būtu izdomājis jau pašā sākumā.

Pirmo reizi Keitija pacēla galvu un palūkojās uz viņu.

– Man liekas, ka tu esi visai labs tēvs.

Viņu skatieni uz brīdi sastapās, pirms Keitija lika sev novērsties. Alekss, sajutis viņas neveiklību, sāka rakņāties pa mantām aiz letes.

– Man ir kaut kas tev, – viņš noteica, izņemdams maisiņu un novietodams to uz letes. – Sadarbojos ar kādu nelielu fermu, kur ir siltumnīca, un viņi prot izaudzēt daudz ko tādu, ko citi nevar. Vakar viņi atveda svaigus dārzeņus. Tomātus, gurķus, vairākas ķirbju šķirnes. Varbūt tu gribēsi tos izmēģināt. Mana sieva zvērēja, ka tie esot vislabākie, kādus viņa jebkad garšojusi.

– Tava sieva?

Viņš papurināja galvu. – Piedod. Dažreiz es vēl aizvien tā daru. Gribēju teikt: mana nelaiķa sieva. Viņa nomira pirms pāris gadiem.

– Man ļoti žēl, – Keitija nomurmināja, atcerēdamās savu sarunu ar Džo.

Kāds ir tas stāsts?

Tev vajadzētu pajautāt viņam pašam, Džo bija atbildējusi.

Džo acīmredzot zināja par Aleksa sievas nāvi, taču nebija neko teikusi. Savādi.

Alekss nebija ievērojis, ka Keitijas domas ir aizklīdušas citā virzienā. – Paldies, – viņš noteica nomāktā balsī. – Viņa bija lielisks cilvēks. Tev viņa būtu patikusi. – Viņa sejā parādījās ilgpilna izteiksme. – Taču, lai vai kā, – viņš beidzot piebilda, – viņa dievināja to fermu. Tur viss ir organisks, un ģimene vēl aizvien novāc ražu ar rokām. Parasti visi viņu produkti pazūd pāris stundu laikā, taču es mazliet atliku tev, ja tu gribētu pagaršot. – Alekss pasmaidīja. – Turklāt tu esi veģetāriete, vai ne? Veģetārietim to vajadzētu novērtēt. Vismaz man ir tāda pārliecība.

Keitija uzlūkoja viņu ar piemiegtām acīm. – Kāpēc tu domā, ka es esmu veģetāriete?

– Vai tad tā nav?

– Nē.

– Ak tā, – viņš noteica, sabāzdams rokas kabatās. – Būšu kļūdījies.

– Tas nekas, – Keitija sacīja. – Man ir nācies uzklausīt arī ļaunākus pārmetumus.

– Par to es šaubos.

Nešaubies, viņa klusībā nodomāja. – Labi. – Keitija pamāja. – Es ņemšu dārzeņus. Un paldies tev.