Читать книгу Drošais patvērums - Nikolass Spārks - Страница 5

Viņa mati bija nosirmojuši jau tad, kad pašam tikko apritēja divdesmit, un draugi par to reizumis viņu labsirdīgi izzoboja. Tās nebija lēnas pārmaiņas, pa dažiem matiem šur un tur, pakāpeniski radot sirmuma efektu. Gluži pretēji – janvārī viņam vēl bija melni mati, bet nākamā gada janvārī neviens pats vairs nebija melns. Abus viņa vecākos brāļus šis liktenis nebija skāris, lai gan pāris pēdējo gadu laikā viņiem arī bija parādījies sirmums vaigubārdā. Ne viņa māte, ne tēvs nespēja to izskaidrot; cik viņi zināja, Alekss Vītlijs bija izņēmums abās ģimenēs.

Savādā kārtā viņu pašu tas nesatrauca. Armijas laikā Aleksam radās aizdomas, ka tas bija sekmējis karjeru. Viņš dienēja kriminālmeklēšanas nodaļā jeb KMN, kas bija izvietota Vācijā un Gruzijā, un desmit gadus bija izmeklējis militārus noziegumus, sākot ar karavīru došanos brīvsolī un beidzot ar laupīšanām, ģimenes skandāliem, izvarošanām un pat slepkavībām. Regulāri saņēmis paaugstinājumus, viņš visbeidzot atvaļinājās majora pakāpē trīsdesmit divu gadu vecumā. Pielicis punktu armijnieka karjerai, Alekss bija pārcēlies uz Sautportu, savas sievas dzimto pilsētu. Viņš bija nesen apprecējies, un sieva gaidīja pirmo bērnu. Lai gan Alekss grasījās pieteikties darbā tiesībsargājošajās struktūrās, sievastēvs piedāvāja viņam pārdot savu ģimenes uzņēmumu.

Tas bija vecmodīgs lauku veikals ar baltu dēļu apšuvumu, ziliem aizvirtņiem, slīpu verandas jumtu un soliņu pie ieejas: tāda tipa veikals, kuru ziedu laiki bija palikuši senā pagātnē un kuri lielākoties bija izzuduši. Dzīvojamā daļa atradās otrajā stāvā. Pamatīga magnolija apēnoja vienu ēkas daļu, un iepretī auga ozols. Tikai pusi no autostāvvietas klāja asfalts, otra bija grantēta, taču stāvvieta reti kad bija tukša. Aleksa sievastēvs bija sācis strādāt veikalā vēl pirms Karlijas dzimšanas, kad apkārt pletās tikai lauksaimniecībā izmantojamas platības. Tomēr viņa sievastēvs lepojās ar to, ka ir cilvēku pazinējs, un vēlējās iepirkt visu, kas viņiem varētu būt vajadzīgs, kā rezultātā veikals bija pārblīvēts ar visdažādākajām mantām. Alekss domāja tāpat un lielā mērā vadīja veikalu tādā pašā vīzē. Piecās vai sešās ejās bija izkārtoti pārtikas produkti un tualetes piederumi, saldējamās vitrīnas veikala dziļumā bija pilnas ar visu iespējamo, no zeltera un ūdens līdz alum un vīnam, un, tāpat kā ikvienā lauku veikalā, tur bija plaukti ar čipsiem, konfektēm un ātrajām uzkodām, kuras cilvēki pieķēra klāt, stāvēdami rindā pie kases. Taču ar to līdzība izbeidzās. Plauktos bija atrodami arī izmeklēti makšķerēšanas piederumi, svaiga ēsma un grils, par ko atbildēja Rodžers Tompsons, kurš agrāk bija strādājis Volstrītā un pārcēlies uz Sautportu vienkāršākas dzīves meklējumos. Piedāvājumā bija grilēti burgeri, sviestmaizes un hotdogi, kā arī iespēja apsēsties. Tur varēja iznomāt diskus ar kinofilmām, iegādāties dažādu veidu munīciju, lietusmēteļus un lietussargus, kā arī nelielu bestselleru un klasikas romānu kolekciju. Veikalā pārdeva šķiltavas, ventilatoru siksnas un gāzes balonus, un Alekss varēja pagatavot atslēgu dublikātus, izmantojot automātu, kas bija novietots dibenistabā. Viņam bija trīs degvielas sūkņi un vēl viens sūknis piestātnē laivām, kurām vajadzēja uzpildīties, un šī bija vienīgā vieta, kur to varēja izdarīt, ja neskaita jūras ostu. Netālu no kases atradās plaukti ar marinētiem dārzeņiem diļļu mērcē, zemesriekstiem un grozi ar svaigiem dārzeņiem. Pārsteidzošā kārtā nebija nemaz tik grūti tikt galā ar inventarizāciju. Dažas preces bija jāatjauno regulāri, citas ne. Tāpat kā sievastēvam, Aleksam piemita visai laba izpratne par to, kas cilvēkiem vajadzīgs, tiklīdz viņi ienāca veikalā. Viņš allaž ievēroja un atminējās sīkumus, kurus pārējie palaida garām neievērotus, un šī īpašība viņam bija ārkārtīgi palīdzējusi kriminālmeklēšanas nodaļā pavadītajos gados. Tagad Alekss mūžīgi noņēmās ar piegādātajām precēm, cenzdamies piemēroties pircēju mainīgajai gaumei.

Nekad mūžā viņš nebija varējis iztēloties, ka darīs ko tādu, taču tas bija labs lēmums – kaut vai tāpēc, ka ļāva uzmanīt bērnus. Džošs gāja skolā, bet Kristenai līdz rudenim vajadzēja dzīvot mājās, un meita pavadīja laiku kopā ar Aleksu veikalā. Aiz kases viņš bija ierīkojis rotaļu laukumiņu, kur viņa gudrā un runīgā meita, šķiet, jutās vislabāk. Lai arī Kristenai bija tikai pieci gadi, viņa prata apieties ar kasi un izdot atlikumu, izmantojot soliņu, lai aizsniegtu pogas. Aleksam allaž patika svešinieku sejas izteiksme, redzot, kā viņa ar to darbojas.

Un tomēr tā meitai nebija ideāla bērnība, lai arī viņa citu nepazina. Ja Alekss gribēja būt pavisam godīgs, viņam nācās atzīt, ka rūpes par bērniem un veikalu prasīja visu viņa enerģiju. Dažkārt viņš juta, ka tik tikko spēj tikt ar visu galā – pagatavot Džošam pusdienas un aizvest viņu uz skolu, pasūtīt produktus no piegādātājiem, satikties ar tirgotājiem un apkalpot klientus, tajā pašā laikā rūpējoties par to, lai Kristena būtu nodarbināta. Un tas bija tikai sākums. Dažreiz viņš domāja, ka vakaros iet vēl trakāk. Alekss darīja visu, ko spēja, lai pavadītu vairāk laika kopā ar bērniem – devās izbraukumos ar divriteņiem, lidināja gaisa pūķus un makšķerēja kopā ar Džošu –, taču Kristenai patika spēlēties ar lellēm un visu ko darināt ar rokām, bet viņas tēvam tas nekad nebija padevies. Tā kā vēl nācās gatavot vakariņas un tīrīt māju, tad bieži vien tas bija vienīgais, ko viņš spēja izdarīt pa visu vakaru. Pat tad, kad Alekss beigu beigās bija nolicis bērnus gulēt, viņam bija gandrīz neiespējami atslābināties, tāpēc ka allaž atradās kāds cits darāmais. Viņš vairs nebija drošs, ka vēl prot atpūsties.

Kad bērni bija aizgājuši gulēt, viņš pavadīja atlikušo vakara daļu vienatnē. Lai arī Alekss pazina vai visus pilsētas iedzīvotājus, viņam bija maz īstu draugu. Pāri, kurus viņi ar Karliju bija pa reizei apciemojuši dārza svētkos vai viesībās, bija lēnām, taču neizbēgami atsvešinājušies. Pa daļai tā bija viņa paša vaina, jo darbs veikalā un bērnu audzināšana aizņēma gandrīz visu laiku, taču dažkārt Aleksam likās, ka viņa klātbūtne liek tiem sajusties neomulīgi, atgādinot, ka dzīve ir neprognozējama un biedējoša un ka viss var saiet grīstē vienā mirklī.

Tas bija nogurdinošs un dažkārt vientuļš dzīvesveids, taču viņš galvenokārt domāja par Džošu un Kristenu. Lai arī ne tik bieži kā agrāk, abiem pēc Karlijas aiziešanas pa reizei mēdza rādīties murgi. Kad viņi pamodās nakts vidū, nevaldāmi raudādami, Alekss piekļāva bērnus sev klāt un čukstēja, ka viss būs labi, līdz viņi beidzot atkal spēja aizmigt. Sākotnēji viņi visi bija apmeklējuši psihologu, un bērni bija zīmējuši attēlus un runājuši par savām izjūtām. Izskatījās, ka tas nepalīdz tik labi, kā Alekss bija cerējis. Murgi nemitējās gandrīz gadu. Reizi pa reizei, kad Alekss krāsoja attēlus kopā ar Kristenu vai makšķerēja ar Džošu, bērni apklusa, un tad viņš zināja, ka abi atceras mammu. Kristena dažkārt to atzina bērnišķīgā, drebošā balstiņā, asarām līstot pār vaigiem. Kad tas notika, Alekss domāja, ka dzird savu sirdi lūstam, jo zināja, ka nekas no tā, ko viņš izdarīs vai pateiks, nespēs neko vērst par labu. Psihologs bija viņam apgalvojis, ka bērni ir dzīvespriecīgi un, pateicoties apziņai, ka viņi joprojām ir mīlēti, murgi beidzot mitēsies un asaras līs retāk. Laiks pierādīja, ka psihologam bijusi taisnība, taču nu Aleksam nācās saskarties ar citādu zaudējuma formu, kas bija tikpat sirdi plosoša. Bērniem kļuva labāk, viņš to zināja, tāpēc ka atmiņas par māti lēnām, bet noteikti izbaloja. Viņi bija mazi, to zaudējot, trīs un četrus gadus veci, un tas nozīmēja, ka reiz māte viņiem būs tikai priekšstats, nevis reāls cilvēks. Protams, tas bija neizbēgami, taču Aleksam nez kāpēc nelikās pareizi, ka viņi nekad neatcerēsies Karlijas smieklus vai maigumu, ar kādu viņa bija tos auklējusi bērnībā, un to, cik dziļi māte viņus mīlējusi.

Viņš nekad nebija īpaši aizrāvies ar fotografēšanu. Karlija allaž bija tā, kas sniedzās pēc fotoaparāta, un līdz ar to bija dučiem fotogrāfiju ar Aleksu un bērniem. Bija tikai dažas, kurās varēja redzēt arī Karliju, un, lai gan viņš bija noņēmies šķirstīt albumus kopā ar Džošu un Kristenu, stāstot par viņu māti, Aleksam radās aizdomas, ka šīs atmiņas nav nekas vairāk par nostāstiem. Tām pievienotās emocijas drīzāk atgādināja paisuma aizskalotas smilšu pilis, kas nozuda jūrā. Tas pats notika ar Karlijas portretu, kas karājās guļamistabā. Pirmajā laulības gadā Alekss bija pasūtījis sievas portretu par spīti viņas iebildumiem. Viņš priecājās par to. Fotogrāfijā viņa izskatījās skaista un neatkarīga stipras gribas sieviete, kura bija iekarojusi viņa sirdi, un naktīs, kad bērni bija nolikti gulēt, viņš dažkārt nolūkojās sievas attēlā, nespēdams valdīt emocijas. Taču Džošs un Kristena portretam nepievērsa tikpat kā nekādu uzmanību.

Alekss bieži domāja par Karliju un ilgojās pēc abu agrākā biedriskuma un draudzības, kas bija viņu laulības stūrakmens tās ziedu laikos. Un, godīgi sakot, viņš apzinājās, ka vēlas to visu vēlreiz. Viņš jutās vientuļš, lai arī nebija viegli to atzīt. Vairākus mēnešus pēc Karlijas zaudēšanas Alekss nespēja iztēloties citas attiecības, nemaz nerunājot par iespēju, ka varētu kādu atkal iemīlēt. Arī pēc gada viņš centās izdzīt šādu domu no prāta. Sāpes vēl bija pārāk svaigas, atmiņas par šiem notikumiem pārāk neizturamas. Tomēr pirms dažiem mēnešiem viņš bija aizvedis bērnus uz akvāriju un, stāvot pie haizivju baseina, uzsācis sarunu ar pievilcīgu sievieti sev līdzās. Tāpat kā Alekss, arī viņa bija atvedusi bērnus, tāpat kā Aleksam, arī viņai pirkstā nebija gredzena. Viņas bērni bija vienā vecumā ar Džošu un Kristenu, un, kamēr visi četri noņēmās, rādīdami uz zivīm, sieviete bija iesmējusies par kādu viņa frāzi, un Alekss sajuta pazibam dzirksteli, kas atgādināja par to, kas viņam agrāk ir piederējis. Saruna izsīka, un beigās viņi aizgāja katrs savu ceļu, taču pie izejas Alekss bija pamanījis sievieti vēlreiz. Viņa tam pamāja, un kādu mirkli viņš apsvēra, vai nevajadzētu pieiet pie svešinieces automašīnas un palūgt telefona numuru. Tomēr viņš to neizdarīja, un pēc brīža sieviete jau izbrauca no stāvvietas. Viņš to vairs nebija saticis.

Tovakar viņš bija gaidījis pašpārmetumu un nožēlas vilni, taču dīvainā kārtā tas nenāca. Tāpat kā viss notikušais nelikās nepareizs. Drīzāk tas likās… normāli. Tas nebija apliecinoši, nebija satraucoši, bet bija normāli, un Alekss saprata, ka viņš beidzot ir sācis atlabt. Protams, tas nenozīmēja, ka viņš būtu gatavs sasteigt. Ja tas notiktu, tad notiktu. Un ja ne? Alekss sprieda, ka spēs šķērsot šo tiltu, ja līdz tam nonāks. Viņš bija gatavs gaidīt, līdz sastaps īsto cilvēku, kādu, kas ne tikai ienesīs viņa dzīvē zaudēto prieku, bet arī mīlēs viņa bērnus tikpat stipri kā viņš pats. Tomēr Alekss apzinājās, ka šajā pilsētā iespēja tādu cilvēku atrast ir niecīga. Sautporta bija pārāk maza. Teju visas sievietes, kuras viņš pazina, bija vai nu precējušās, vai pensijā, vai mācījās kādā no vietējām skolām. Šajā apkaimē nebija daudz vientuļu sieviešu, nemaz nerunājot par tādām, kas būtu gatavas saistīt savu dzīvi ar vīrieti, kuram ir bērni. Tas, bez šaubām, daudz ko nozīmēja. Lai arī Alekss jutās vientuļš un vēlējās sabiedrību, viņš nebija ar mieru upurēt savus bērnus, lai pie tās tiktu. Viņi bija daudz ko pārcietuši un vienmēr atradīsies pirmajā vietā.

Un tomēr… kāda iespēja viņu vilināja. Bija kāda sieviete, kas viņu interesēja, lai arī Alekss tikpat kā neko par viņu nezināja, izņemot to, ka viņa nav precējusies. Sieviete iegriezās veikalā reizi vai divas nedēļā kopš marta sākuma. Pirmajā reizē, kad Alekss viņu satika, viņa bija izskatījusies bāla un sanīkusi, gandrīz izmisīgi tieva. Parastos apstākļos viņš tai neuzmestu ne skatienu. Cilvēki, kas brauca cauri pilsētai, bieži vien piestāja pie veikala, lai iegādātos ūdeni, degvielu vai ātrās uzkodas, un Alekss reti kad redzēja šos cilvēkus vēl kādu reizi. Taču sieviete nebija pirkusi neko no tā. Viņa bija turējusi galvu noliektu, apstaigājot pārtikas plauktus, itin kā cenzdamās palikt neredzama, gluži kā rēgs cilvēka veidolā. Diemžēl tas viņai neizdevās. Viņa bija pārāk pievilcīga, lai paliktu neievērota. Sievietei bija zem trīsdesmit gadiem, viņai bija brūni mati, mazliet nelīdzeni apgriezti garumā virs pleciem. Viņa nebija krāsojusies, un viņas augstie vaigu kauli un apaļās, tālu novietotās acis piešķīra tai elegantu, lai arī nedaudz trauslu veidolu.

Pie kases Alekss bija sapratis, ka tuvumā viņa izskatās vēl skaistāka nekā no attāluma. Viņas acis bija zaļganbrūnā krāsā ar zeltainiem spīdumiņiem, un ašais, izklaidīgais smaids nozuda tikpat ātri, kā bija parādījies. Pie kases viņa izkravāja pirmās vajadzības preces: kafiju, rīsus, auzu pārslas, makaronus, zemesriekstu sviestu un higiēnas piederumus. Alekss juta, ka mēģinājums uzsākt sarunu liks viņai justies neomulīgi, tāpēc, darbojoties ap kasi, neko nesacīja. Kādā brīdī viņš pirmoreiz izdzirdēja sievietes balsi.

– Vai jums ir kaltētas pupiņas? – viņa jautāja.

– Piedošanu, – viņš bija atbildējis. – Parasti es tās neiepērku.

Likdams iepirkumus maisiņā, Alekss bija ievērojis, kā viņa nolūkojas ārā pa logu, izklaidīgi košļādama apakšlūpu. Nez kāpēc viņam radās savāds iespaids, ka sieviete ir tuvu asarām.

Viņš nokremšļojās. – Ja jums tās vajadzēs regulāri, labprāt iepirkšu. Man tikai jāzina, kādu marku jūs vēlaties.

– Negribu jūs apgrūtināt. – Atbildot viņas balss bija tikai mazliet skaļāka par čukstu.

Viņa samaksāja sīkās naudaszīmēs un, paņēmusi maisiņu, izgāja no veikala. Alekss jutās pārsteigts, ieraugot, ka viņa iziet no stāvlaukuma kājām, un tikai tad viņš saprata, ka sieviete nav braukusi ar auto, kas iesvēla viņā vēl lielāku ziņkārību.

Nākamajā nedēļā veikalā bija kaltētas pupiņas. Alekss bija iepircis trīs veidus: raibās, sarkanās un plakanās, lai arī tikai pa vienai paciņai no katra, un nākamajā reizē, kad sieviete ienāca veikalā, viņš uzsvēra, ka tās atrodamas apakšējā plauktā pašā stūrī, līdzās rīsiem. Paņēmusi visas trīs paciņas, viņa pie kases apjautājās, vai veikalā nopērkami sīpoli. Alekss norādīja uz nelielo maisiņu bušeļa iepakojumā netālu no durvīm, taču sieviete papurināja galvu.

– Man vajag tikai vienu, – viņa nomurmināja un nedroši pasmaidīja, gluži kā atvainodamās. Viņas rokas drebēja, skaitot naudaszīmes, un viņa atkal aizgāja kājām.

Kopš tā laika pupiņas allaž bija iekļautas preču piedāvājumā, sīpolus varēja nopirkt pa vienam, un nedēļās, kas sekoja sievietes pirmajiem diviem veikala apmeklējumiem, viņa bija kļuvusi par regulāru pircēju. Lai arī vēl aizvien klusa, viņa vairs nelikās tik trausla un tik nervoza, laikam paejot. Tumšie loki ap acīm pamazām izgaisa, un, pateicoties labajiem laika apstākļiem, viņa bija viegli iedegusi. Viņa bija arī pieņēmusies svarā – ne daudz, bet pietiekoši, lai tas padarītu smalkos vaibstus maigākus. Arī viņas balss bija kļuvusi skaļāka, un, lai arī tas neliecināja par interesi, sieviete izturēja Aleksa skatienu mazliet ilgāk, pirms pēdīgi aizgriezties. Viņi nebija tikuši daudz tālāk par tādām frāzēm kā: “Vai atradāt visu vajadzīgo?”, kam sekoja: “Jā, atradu. Pateicos.” Taču tā vietā, lai mestos ārā no veikala kā vajāta stirna, viņa dažkārt uzkavējās pie plauktiem ilgāk un pat bija pasākusi sarunāties ar Kristenu, kad viņas abas palika divatā. Tā bija pirmā reize, kad Alekss bija redzējis sievietes bruņas nozūdam. Viņas nepiespiestā izturēšanās un vaļsirdīgā sejas izteiksme liecināja par mīlestību pret bērniem, un Aleksa pirmā doma bija par to, ka viņš ir uz mirkli pamanījis sievieti viņas agrākajā veidolā, pie kura viņa atkal varēja atgriezties pareizajos apstākļos. Šķiet, arī Kristena bija pamanījusi apmeklētājā kaut ko atšķirīgu, jo pēc viņas aiziešanas bija pavēstījusi tēvam, ka ir atradusi jaunu draudzeni un ka viņu sauc mis Keitija.

Tas gan nenozīmēja, ka Keitija jutās ērti viņa klātbūtnē. Pirms nedēļas, pēc tam kad sieviete bija nepiespiesti papļāpājusi ar Kristenu, Alekss bija ieraudzījis, kā viņa aplūko veikalā izvietoto grāmatu vākus. Keitija nenopirka nevienu no tām, un, kad viņš atklāti pajautāja, vai viņai ir kāds iemīļots autors, Alekss pamanīja sievietes acīs pazibam agrāko nervozitāti. Viņam ienāca prātā, ka nevajadzēja likt manīt savu interesi. “Tas nekas,” viņš bija aši piebildis. “Nav svarīgi.” Tomēr pa ceļam uz ārdurvīm viņa bija uz brīdi apstājusies; iepirkumu soma karājās elkonī. Mis Keitija pagriezās uz Aleksa pusi un nomurmināja: “Man patīk Dikenss.” To pateikusi, viņa bija atvērusi durvis un aizgājusi projām pa ceļu.

Kopš tā brīža Alekss par viņu bieži iedomājās, taču tie vairāk bija neskaidri uzzibsnījumi, kurus apvija noslēpums un padarīja košākus apziņa, ka viņš vēlas iepazīt šo sievieti tuvāk. Alekss gan nezināja, kā to panākt. Ja neskaita gadu, kad viņš bija aplidojis Karliju, viņam nekad nebija veicies ar randiņiem. Koledžā starplaikos starp peldēšanu un mācībām viņam bija maz laika personiskajai dzīvei. Armijā viņš bija nodevies karjerai, strādājis garas stundas un līdz ar katru paaugstinājumu pārgājis citā darbā. Lai arī viņš bija saticies ar dažām sievietēm, tās bija īstermiņa attiecības, kas lielākoties sākās un beidzās guļamistabā. Dažkārt, domājot par savu dzīvi, viņš tikpat kā neatpazina to cilvēku, kāds bijis agrāk, un zināja, ka par šīm izmaiņām var pateikties Karlijai. Jā, dažkārt tas nebija viegli, un jā, viņš jutās vientuļš. Viņš ilgojās pēc sievas, un, lai arī Alekss nevienam to neteica, dažbrīd viņš būtu varējis apzvērēt, ka sajūt sev līdzās kāda klātbūtni un šis kāds viņu uzmanīja, cenšoties panākt, lai viss būtu kārtībā.

Pateicoties labajiem laika apstākļiem, veikals bija pilnāks, nekā parasti svētdienās. Kad Alekss septiņos atslēdza durvis, piestātnē bija pietauvojušās jau trīs laivas, kas gaidīja, kad tiks ieslēgts sūknis. Kā parasti, maksājot par degvielu, laivu īpašnieki pie reizes apgādājās ar uzkodām un dzeramajiem, un ledus maisiņiem, ko sakraut laivās. Rodžers, kurš jau atradās pie grila, nedabūja atpūsties ne brīdi kopš priekšauta apsiešanas, un galdiņi bija pilni ar cilvēkiem, kuri ēda desiņas un siera burgerus un apjautājās par ieteikumiem attiecībā uz fondu tirgu.

Parasti Alekss sēdēja pie kases līdz divpadsmitiem, kad viņš nodeva grožus Džoisai, kura, tāpat kā Rodžers, bija darbiniece, kas padarīja veikala vadīšanu mazāk saspringtu. Džoisa, kura pirms pensijas bija strādājusi tiesā, tā sakot, nāca komplektā ar veikalu. Aleksa sievastēvs bija viņu nolīdzis pirms desmit gadiem, un arī tagad, būdama vairāk nekā septiņdesmit gadus veca, Džoisa neizrādīja ne mazākās paguruma pazīmes. Viņas vīrs bija miris pirms vairākiem gadiem, bērni dzīvoja citur, un Džoisa uzskatīja pircējus par savu īsto ģimeni. Viņa bija tikpat piederīga veikalam kā preces tā plauktos.

Vēl būtiskāk – viņa saprata, ka Aleksam jāpavada vairāk laika ar bērniem prom no veikala, tāpēc neiebilda pret strādāšanu svētdienās. Ieradusies darbā, viņa nostājās pie kases un pavēstīja Aleksam, ka viņš var iet, izklausīdamās drīzāk pēc priekšnieces nekā darbinieces. Džoisa bija arī viņa bērnaukle, vienīgā, kurai viņš pietiekami uzticējās, lai atļautu palikt pie bērniem tajās reizēs, kad pašam vajadzēja doties uz pilsētu. Tas nenotika bieži – tikai divas reizes pāris pēdējo gadu laikā, kad Alekss bija saticies ar kādu vecu armijas laiku draugu Roli, taču Alekss bija sācis uzskatīt Džoisu par vienu no vērtīgākajiem ieguvumiem savā dzīvē. Brīžos, kad viņa tam bija visvairāk vajadzīga, Džoisa allaž bija gatava palīdzēt.

Gaidīdams Džoisas ierašanos, Alekss apstaigāja veikalu, pārbaudīdams plauktus. Datorsistēma lieliski palīdzēja uzskaitīt preces, taču viņš zināja, ka skaitļu rindas ne vienmēr pavēsta stāstu visā pilnībā. Dažkārt bija noderīgāk vienkārši pārbaudīt plauktus, lai redzētu, kas pārdots iepriekšējā dienā. Lai veikals būtu veiksmīgs, tam bija vēlams pēc iespējas biežāk pārskatīt sortimentu, un tas nozīmēja, ka dažkārt Aleksam vajadzēja piedāvāt preces, kuras nepiedāvāja citi veikali. Viņš iepirka mājās gatavotus ievārījumus un želejas, pēc “senču receptēm” kūpinātu liellopu un cūkas gaļu, kā arī konservētus vietējos augļus un dārzeņus. Pat tie cilvēki, kuru regulāri iepirkās “Pārtikas lauvā” vai Piggly Wiggly veikalā, bieži vien iegriezās pie Aleksa pa ceļam uz mājām, lai iegādātos kaut ko no vietējiem produktiem, kuri te vienmēr bija nopērkami.

Vēl svarīgāk par produktu pārdošanas apjomiem Aleksam likās zināt, kad tas ir pārdots, un tas ne vienmēr parādījās skaitļos. Piemēram, viņš bija noskaidrojis, ka hotdogu maizītes īpaši labi pirka nedēļas nogalēs, bet tikai paretam darba dienās, kamēr ar parasto maizi bija pilnīgi pretēji. To novērojis, viņš varēja sagādāt vairāk krājumu tad, kad tie bija vajadzīgi, un pārdošanas apjomi auga. Tas nebija nekas liels, taču viss sasummējās un ļāva Aleksam noturēt savu mazo veikaliņu virs ūdens situācijā, kad lielās veikalu ķēdes izspieda no aprites vairumu vietējo bodīšu.

Pārskatīdams plauktus, viņš prātoja, ko pasākt ar bērniem pēcpusdienā, un nosprieda, ka aizvedīs viņus pabraukāties ar divriteņiem. Karlijai bija paticis iesprādzēt abus bērnu sēdeklīšos uz divriteņa un izvizināt pa pilsētu. Taču ar izbraucienu vien nepietika visas pēcpusdienas aizpildīšanai. Varbūt viņi varētu pabraukāt pa parku – bērniem tas patiktu.

Aši palūkojies uz ārdurvīm, lai pārbaudītu, vai neviens nenāk, Alekss izsteidzās cauri noliktavai un pabāza galvu ārā. Džošs makšķerēja piestātnē; tā bija viņa iemīļotākā nodarbe. Aleksam nepatika tas, ka Džošs piestātnē ir viens pats, un viņš nešaubījās, ka daži cilvēki uzskatītu viņu par sliktu tēvu, uzzinot, ka tas tiek pieļauts, taču dēls allaž atradās aiz kases novietotā videomonitora redzamības lokā. Tas bija noteikums, un Džošs to vienmēr ievēroja. Kristena kā parasti sēdēja pie sava galdiņa stūrī aiz kases. Viņa bija salikusi savas lelles apģērbus vairākās kaudzītēs un izklaidējās, pārģērbdama lelli dažādās drēbēs. Katru reizi, kad darbs bija padarīts, Kristena palūkojās uz tēvu ar priecīgu, nevainīgu sejas izteiksmi, lai pajautātu, kā lelle tagad izskatās, it kā viņš varētu kādreiz pateikt, ka viņam tas nepatīk. Mazas meitenītes. Viņas spēja atkausēt pat viscietāko sirdi.

Alekss kārtoja garšvielas, kad izdzirdēja nošķindam ārdurvju zvaniņu. Pacēlis galvu, viņš ieraudzīja, ka veikalā ienāk Keitija.

– Sveiki, mis Keitija, – Kristena uzsauca, pabāzusi galvu ārā no sava stūrīša aiz kases. – Kā tev patīk, kā izskatās mana lelle?

No savas vietas Alekss tik tikko spēja saskatīt Kristenas galvu virs letes, taču rokā viņa turēja… Vanesu? Rebeku? Lai kā arī sauca lelli ar brūnajiem matiem, viņa to turēja pietiekoši augstu, lai Keitija varētu ieraudzīt.

– Viņa ir skaista, Kristena, – Keitija atbildēja. – Vai tā ir jauna kleita?

– Nē, man tā jau ir kādu laiku. Taču viņa jau sen nebija to vilkusi.

– Kā viņu sauc?

– Vanesa, – viņa atbildēja.

Vanesa, Alekss nodomāja. Vēlāk, izsakot Vanesai uzslavu, viņš izklausīsies pēc uzmanīgāka tēva.

– Vai tu izdomāji viņai vārdu?

– Nē, viņai vārds jau bija. Vai vari man palīdzēt uzaut viņai zābakus? Nevaru tos uzdabūt līdz galam.

Alekss noskatījās, kā Kristena pasniedz Keitijai lelli un kā Keitija cenšas tikt galā ar mīkstajiem plastikāta zābakiem. Pēc paša pieredzes Alekss zināja, ka tas ir grūtāk nekā izskatās. Maza meitenīte nemūžam nevarētu to paveikt viena pati. Viņam arī nebija klājies viegli, taču Keitija, šķiet, tika galā bez kādām grūtībām. Viņa pasniedza lelli atpakaļ un apjautājās:

– Kā ir?

– Ideāli, – Kristena atbildēja. – Kā tu domā, vai vajadzētu uzvilkt viņai mēteli?

– Ārā nav nemaz tik auksti.

– Es zinu. Taču Vanesai dažreiz salst. Domāju, ka mētelis viņai noderēs. – Kristenas galva nozuda aiz letes un tad atkal parādījās. – Kā tu domā, kurš būs labāks? Zilais vai violetais?

Keitija pielika pirkstu pie lūpām: viņas sejas izteiksme bija nopietna. – Domāju, ka violetais būs labs.

Kristena pamāja. – Es arī tā domāju. Paldies.

Keitija pasmaidīja, pirms aizgriezties, un Alekss pievērsās plauktiem, lai viņa nepieķertu to blenžam. Viņš pārvietoja sinepju un garšas piedevu burciņas tuvāk plaukta malai. Ar acs kaktiņu Alekss manīja, kā Keitija paņem mazo iepirkumu groziņu un tad dodas uz citas ejas pusi.

Alekss atgriezās pie kases. Kad Keitija viņu ieraudzīja, viņš draudzīgi pamāja. – Labrīt, – viņš sacīja.

– Sveiki. – Keitija centās aizspraust aiz auss atrisušu matu šķipsnu, taču mati bija pārāk īsi, lai turētos. – Man šis tas jānopērk.

– Dodiet man ziņu, ja kaut ko nevarat atrast. Dažreiz preces tiek pārvietotas.

Viņa pamāja un tad devās tālāk pa eju. Kad Alekss nostājās aiz kases, viņš paraudzījās videomonitorā. Džošs makšķerēja tajā pašā vietā, bet pie steķiem lēni pietauvojās laiva.

– Ko tu teiksi, tēt? – Kristena paraustīja viņu aiz bikšu staras, paceldama augšup lelli.

– Oho! Viņa izskatās lieliski. – Alekss notupās viņai līdzās. – Un man patīk tas mētelis. Vanesai dažreiz ir auksti, vai ne?

– Jā, – Kristena sacīja. – Bet viņa man teica, ka gribot iet uz šūpolēm, tāpēc viņai droši vien vajadzēs pārģērbties.

– Tā ir laba doma, – Alekss noteica. – Varbūt mēs visi vēlāk varam aiziet uz parku? Ja tu arī gribēsi pašūpoties.

– Es negribu šūpoties, to grib Vanesa. Un tā tik un tā ir tikai spēle, tēt.

– Ak tā, – viņš noteica, – labs ir. – Alekss atkal izslējās.

Aizmirsti par iešanu uz parku, viņš nodomāja.

Iegrimusi pati savā pasaulē, Kristena sāka atkal izģērbt lelli. Alekss ielūkojās monitorā, lai pārbaudītu, ko dara Džošs, tieši tajā brīdī, kad veikalā ienāca pusaudzis, ģērbies tikai īsbiksēs. Viņš pasniedza banknošu žūksnīti.

– Par sūkni piestātnē, – viņš noteica un atkal izmetās laukā.

Alekss reģistrēja pirkumu un ieslēdza sūkni. Keitija pienāca pie kases. Tie paši pirkumi, kas vienmēr, plus pretiedeguma krēma tūbiņa. Kad viņa paraudzījās pāri letei uz Kristenu, Alekss ievēroja viņas mainīgo acu krāsu.

– Vai atradāt visu vajadzīgo?

– Jā, pateicos.

Alekss sāka likt viņas iepirkumus maisiņā. – Mans iemīļotākais Dikensa romāns ir “Lielās cerības”, – viņš sacīja. Alekss centās runāt draudzīgi, kravājot pirkumus. – Un kurš ir jūsu iemīļotākais?

Tā vietā, lai atbildētu uzreiz, Keitija likās iztrūkusies par to, ka Alekss atcerējies viņas teikto par Dikensu.

– “Stāsts par divām pilsētām”, – viņa atbildēja klusā balsī.

– Tas arī man patīk. Taču tas ir skumjš.

– Jā, – viņa noteica. – Tāpēc jau man tas patīk.

Tā kā Alekss zināja, ka viņa ies kājām, viņš salika iepirkumus divos maisiņos.

– Tā kā esat jau iepazinusies ar manu meitu, iedomājos, ka man vajadzētu stādīties priekšā. Mani sauc Alekss, – viņš sacīja. – Alekss Vītlijs.

– Viņu sauc mis Keitija, – Kristena nočivināja tēvam aiz muguras. – Bet es tev to jau pateicu, atceries?

Alekss paraudzījās pāri plecam uz meitu. Kad viņš pagriezās atpakaļ, Keitija smaidīja, sniegdama viņam naudu.

– Vienkārši Keitija, – viņa sacīja.

– Priecājos iepazīties, Keitij. – Viņš nospieda vajadzīgos taustiņus, un kases naudas lāde nošķindot atvērās. – Pieņemu, ka jūs dzīvojat tepat tuvumā?

Viņa neatbildēja. Kad Alekss pacēla galvu, viņš ieraudzīja, ka Keitijas acis ir iepletušās aiz bailēm. Apmeties apkārt, viņš ieraudzīja to, ko viņa bija pamanījusi monitorā viņam aiz muguras – Džošu ūdenī ar visām drēbēm, panikā izslējušu rokas. Alekss sajuta, kā viņa kakls piepeši aizžņaudzas, un sāka instinktīvi kustēties, izskrienot no savas vietas aiz letes, lai mestos cauri veikalam uz noliktavas telpu. Brāžoties ārā pa durvīm, viņš apgāza kasti ar papīra dvieļiem, izmētādams tos visapkārt, taču nepalēnināja soli.

Alekss atrāva vaļā sētas durvis, adrenalīnam uzkūsājot dzīslās, un pārlēca pāri krūmu rindai, lai ātrāk nokļūtu līdz piestātnei. Viņš nonāca pie koka plankām, skriedams maksimālā ātrumā. Atsperoties pret laipu, Alekss redzēja, kā Džošs aizrijas un viņa rokas sakuļ ūdeni.

Sirdij strauji sitoties krūtīs, Alekss lēca, iekrizdams ūdenī tikai pāris pēdu attālumā no Džoša. Ūdens nebija dziļš, aptuveni sešas pēdas, un, pieskaroties biezajam dūņu slānim pašā apakšā, viņš iegrima tajā līdz pat lieliem. Alekss aizcīnījās līdz Džošam, sajuzdams, kā rokas nodreb, sniedzoties pēc dēla.

– Es tevi turu! – viņš sauca. – Es tevi turu!

Taču Džošs svaidījās un klepoja, nespēdams ievilkt elpu, un Aleksam vajadzēja nopūlēties, lai viņu savaldītu un ievilktu seklākā ūdenī. Tad ar strauju kustību viņš izcēla Džošu ar zāli apaugušajā krastā, drudžaini apsvērdams iespējas: mākslīgā elpināšana, vēdera berzēšana, sirds masāža. Alekss mēģināja noguldīt Džošu zemē, taču zēns pretojās. Viņš cīnījās pretī un klepoja, un, lai gan Alekss vēl aizvien nebija atbrīvojies no panikas, viņš bija saglabājis pietiekoši daudz veselā saprāta, lai aptvertu – visticamāk, tā ir zīme, ka ar Džošu viss būs kārtībā.

Viņš nezināja, cik laika aizritējis – varbūt tikai dažas sekundes, taču likās, ka daudz ilgāk –, līdz Džošs spēcīgi noklepojās, izspļaudams ūdeni, un beidzot spēja ievilkt elpu. Viņš strauji ierāva gaisu un atkal noklepojās, no jauna elpoja un klepoja, taču šoreiz klepus drīzāk atgādināja kremšļošanu. Viņš vilka elpu, vēl aizvien panikas pārņemts, un tikai tagad zēns, šķiet, saprata, kas bija noticis.

Viņš pasniedzās pretī tēvam, un Alekss dēlu cieši apskāva. Džošs sāka raudāt, pleciem drebot, un Alekss sajuta nelabumu, domājot par to, kas būtu varējis notikt. Kas būtu, ja viņš neievērotu, kā Keitija skatās monitorā? Ko tad, ja būtu pagājusi vēl viena minūte? Atbildes uz šiem jautājumiem lika viņam sākt drebēt tikpat stipri kā Džošam.

Pēc kāda laika Džoša raudas sāka aprimt un viņš izteica pirmos vārdus kopš brīža, kad Alekss bija viņu izvilcis no ūdens.

– Piedod, tēt, – viņš izmocīja.

– Piedod tu arī, – Alekss nočukstēja par atbildi un turpināja turēt dēlu apskautu, baidīdamies, ka tad, ja viņš to palaistu, laiks varētu sākt ritēt atpakaļ, taču šoreiz iznākums būtu citāds.

Kad viņš beidzot spēja atbrīvot savu tvērienu, Alekss konstatēja, ka aiz veikala ir sapulcējies cilvēku pulciņš. Tur bija Rodžers un klienti, kuri bija sēdējuši pie galdiņiem. Vēl pāris pircēju staipīja kaklu, droši vien bija tikko ieradušies. Un, bez šaubām, tur bija arī Kristena. Piepeši Alekss atkal sajutās kā nekam nederīgs tēvs, jo viņa mazā meitenīte raudāja un bija nobijusies, un ilgojās pēc viņa, lai arī atradās Keitijas apskāvienos.

Tikai tad, kad Alekss un Džošs bija pārģērbušies sausās drēbēs, Alekss spēja aptvert notikušo. Rodžers bija pagatavojis abiem bērniem hamburgerus un frī kartupeļus, un viņi visi sēdēja pie galdiņa netālu no grila, lai arī neviens neizrādīja nekādu interesi par ēdienu.

– Mana makšķeraukla aizķērās aiz laivas, kas sāka braukt projām, bet es negribēju pazaudēt makšķeri. Nodomāju, ka aukla pārplīsīs, taču tā ievilka mani ūdenī, un es noriju daudz ūdens. Tad es nespēju paelpot, un likās, ka mani kāds velk lejā. – Džošs pavilcinājās. – Man liekas, ka iemetu savu makšķeri upē.

Kristena sēdēja viņam līdzās. Viņas acis vēl aizvien bija sarkanas un pietūkušas. Meitenīte bija lūgusi Keitiju palikt kādu laiku pie viņas, un Keitija bija uzkavējusies un turēja viņas roku vēl tagad.

– Tas nekas. Pēc kāda laika aiziešu pameklēt un, ja nevarēšu to atrast, sadabūšu tev citu. Taču nākamreiz vienkārši laid vaļā, labi?

Džošs nošņaukājās un pamāja. – Man ļoti žēl, – viņš noteica.

– Tas bija nelaimes gadījums, – Alekss viņu mierināja.

– Bet tagad tu vairs nelaidīsi mani makšķerēt.

Lai vēlreiz riskētu viņu pazaudēt, Alekss domāja. Nemūžam. – Par to mēs parunāsim vēlāk, labi? – viņš noteica.

– Ko tad, ja es apsolīšu nākamreiz laist vaļā?

– Kā jau teicu, mēs par to parunāsim vēlāk. Vai tu tagad negribi kaut ko ieēst?

– Es neesmu izsalcis.

– Zinu. Taču ir pusdienlaiks, un tev ir jāpaēd.

Džošs pasniedzās pēc frī kartupeļa un nokoda mazu gabaliņu, sākot to mehāniski košļāt. Kristena darīja to pašu. Pie galda viņa gandrīz vienmēr atdarināja Džošu. Parasti zēnu tas kaitināja, taču šobrīd, šķiet, viņam nebija pietiekoši daudz enerģijas, lai protestētu.

Alekss pagriezās pret Keitiju. Viņš norija siekalas, piepeši sajuzdamies nervozs. – Vai drīkstu ar tevi kādu brīdi aprunāties?

Viņa piecēlās no galda, un Alekss aizveda sievieti tālāk no bērniem. Kad viņi atradās pietiekoši tālu un Alekss jutās pārliecināts, ka bērni nedzirdēs, viņš nokremšļojās. – Gribu pateikties par to, ko tu izdarīji.

– Es neko neizdarīju, – viņa iebilda.

– Izdarīji gan, – viņš sacīja. – Ja tu nebūtu skatījusies monitorā, es nezinātu, kas notiek. Tad es varbūt nebūtu piesteidzies laikus. – Viņš apklusa. – Un paldies arī par to, ka parūpējies par Kristenu. Viņa ir visjaukākā meitenīte pasaulē, taču ļoti jūtīga. Man prieks, ka neatstāji viņu vienu. Pat tad, kad mums vajadzēja iet augšā un pārģērbties.

– Es darīju tikai to, ko būtu darījis ikviens, – Keitija uzstāja. Klusumā, kas iestājās pēc šiem vārdiem, viņa, šķiet, piepeši aptvēra, cik tuvu abi stāv, un paspēra soli atpakaļ.

– Man tiešām vajadzētu iet mājās.

– Pagaidi, – Alekss sacīja. Viņš piegāja pie saldētavas vitrīnām veikala tālākajā galā. – Vai tev garšo vīns?

Keitija papurināja galvu. – Dažreiz, bet…

Viņa nepaguva neko atbildēt, kad Alekss jau bija pagriezies un atvēra vitrīnu. Viņš pasniedzās un izņēma pudeli šardonē.

– Lūdzu, – viņš sacīja, – gribu, lai tu to pieņemtu. Patiesībā tas ir ļoti labs. Tu noteikti domā, ka šeit labs vīns nemaz nav atrodams, tomēr militārā dienesta laikā es iedraudzējos ar kādu puisi, kurš man atklāja vīna pasauli. Viņš ir tāds kā eksperts amatieris, un viņš ir tas, kurš izvēlas preču krājumu. Tev garšos.

– Tas nepavisam nav vajadzīgs.

– Tas ir mazākais, ko es varu darīt. – Alekss pasmaidīja.

– Lai pateiktu paldies.

Pirmo reizi kopš satikšanās viņa nenolaida acis. – Labi, – Keitija beidzot noteica.

Paņēmusi iepirkumus, viņa izgāja no veikala. Alekss atgriezās pie galdiņa. Pēc zināmas pierunāšanas Džošs un Kristena paēda pusdienas, bet Alekss devās uz piestātni, lai sameklētu makšķeri. Kad viņš atgriezās, Džoisa jau bija aplikusi priekšautu, un Alekss veda bērnus izbraukumā ar divriteni. Pēc tam viņš tos aizveda uz Vilmingtonu, kur viņi noskatījās filmu un paēda picu, kas bija vecais rezerves variants tām reizēm, kad Aleksam vajadzēja pavadīt laiku ar bērniem. Saule grasījās rietēt, un mājās viņi atgriezās noguruši, tāpēc nomazgājās dušā un uzvilka pidžamas. Alekss kādu stundu nogulēja gultā starp viņiem un lasīja pasakas, līdz beidzot nodzēsa gaismu.

Dzīvojamajā istabā viņš iekārtojās pie televizora un kādu laiku pārslēdza kanālus, taču nebija noskaņots skatīties. Viņš atkal iedomājās par Džošu. Pat zinādams, ka dēls atrodas augšstāvā, Alekss sajuta tās pašas agrākās bailes, to pašu bezspēcību. Alekss darīja visu iespējamo, un nebūtu viņa spēkos mīlēt bērnus vēl vairāk, tomēr nespēja atbrīvoties no apziņas, ka ar to vien nepietiek.

Vēlāk, ilgi pēc tam, kad Džošs un Kristena bija aizmiguši, Alekss iegāja virtuvē un izņēma no ledusskapja alu. Viņš paturēja to plaukstās, apsēzdamies uz dīvāna. Atmiņas par pagājušo dienu zibēja prātā, taču šoreiz Alekss vairāk domāja par Kristenu un to, kā viņa bija pieķērusies Keitijai, piekļāvusi savu mazo sejiņu Keitijai pie kakla.

Alekss atcerējās, ka pēdējo reizi kaut ko līdzīgu redzējis tad, kad Karlija vēl bija dzīva.