Читать книгу Drošais patvērums - Nikolass Spārks - Страница 9

Vēja dzītais lietus pamatīgi kapāja Ziemeļkarolīnas zemi, dauzīdamies pie virtuves logiem. Pirmīt, kad Keitija bija izlietnē izmazgājusi drēbes un piestiprinājusi Kristenas dāvināto attēlu pie ledusskapja, dzīvojamās istabas griesti bija sākuši tecēt. Viņa zem plaisas bija novietojusi bļodu un kopš tā laika jau divreiz to izlējusi. No rīta Keitija gatavojās zvanīt Bensonam, taču šaubījās, vai viņš varēs uzreiz salabot noplūdes vietu. Protams, ja vien viņš vispār būs ar mieru kaut ko labot.

Virtuvē Keitija sagrieza Čedaras siera gabaliņu nelielos kubiciņos un grauza tos, rosīdamās pa māju. Uz dzeltena plastmasas šķīvja bija salikti krekeri līdz ar gurķu un tomātu šķēlītēm, lai gan viņa nekādi nevarēja tos sakārtot tā, kā vēlējās. Nekas neizskatījās tā, kā viņa vēlētos. Iepriekšējā mājā Keitijai bija glīts koka dēlītis un sudraba siera nazis ar gravējumu, un pilns vīna glāžu komplekts. Viņai bija ēdamistabas galds no ķirškoka un caurspīdīgi aizkari pie logiem, bet šeit galds grīļojās un krēsli nebija pieskaņoti, logi izrādījās neaizklāti, un viņām ar Džo nāksies dzert vīnu no kafijas krūzēm. Lai cik briesmīga bija viņas dzīve, Keitijai patika vākt kopā mājas lietas, taču tagad, kad tas bija palicis pagātnē, viņa tās sāka uzskatīt par ienaidniekiem, kas pārgājuši pretējā nometnē.

Pa logu viņa ieraudzīja, ka Džo istabā nodziest gaisma. Keitija devās uz ārdurvju pusi. Atvērusi tās, viņa noskatījās, kā Džo brien pa peļķēm, lai tiktu līdz viņas mājai, turēdama lietussargu vienā rokā un vīna pudeli otrā. Vēl pāris šļakstu, un viņa jau atradās uz lieveņa ar visu savu dzelteno lietusmēteli, no kura pilēja ūdens.

– Tagad es saprotu, kā juties Noass. Vai tu spēj noticēt šitādai vētrai? Visa mana virtuve ir vienās peļķēs.

Keitija ar galvu norādīja pāri plecam. – Man ir applūdusi dzīvojamā istaba.

– Mājas, mīļās mājas, vai ne? Te būs, – Džo noteica, pasniegdama vīnu. – Tā, kā solīju. Un tici, tas man būs vajadzīgs.

– Nejauka diena?

– Tu nespēj ne iztēloties.

– Nāc iekšā.

– Ļauj man pakarināt mēteli šeit, citādi tavā dzīvojamajā istabā būs divas peļķes, – Džo noteica, atbrīvodamās no lietusmēteļa. – Izmirku tajās pāris sekundēs, kamēr atrados ārā. Džo uzmeta mēteli uz šūpuļkrēsla līdz ar lietussargu un sekoja Keitijai, kura rādīja viņai ceļu uz virtuvi.

Keitija uzreiz uzlika vīnu uz virtuves letes. Kamēr Džo piegāja pie galda, Keitija atvēra atvilktni pie ledusskapja. No tās dziļumiem viņa izzvejoja sarūsējušu Šveices armijas nazi un atlocīja korķu viļķi.

– Tas ir lieliski! Esmu izbadējusies. Visu dienu neesmu ēdusi.

– Cienājies. Kā veicās ar krāsošanu?

– Nu, dzīvojamo istabu es savedu kārtībā. Taču pēc tam diena vairs nebija nekāda labā.

– Kas notika?

– Pastāstīšu par to vēlāk. Vispirms man vajadzēs vīnu. Un tu? Ko tu darīji?

– Neko lielu. Aizskrēju līdz veikalam, uzkopu, izmazgāju veļu.

Džo apsēdās pie galda un pasniedzās pēc krekera. – Citiem vārdiem sakot, materiāls autobiogrāfijai.

Keitija iesmējās un sāka skrūvēt pudelē korķu viļķi. – Jā, kā tad. Ļoti aizraujoši.

– Vai gribi, lai es to izvilktu? – Džo apjautājās.

– Man šķiet, ka būšu jau uzķērusi.

– Labi. – Džo pavīpsnāja. – Es esmu viešņa un gaidu, ka mani apčubinās.

Keitija iespieda pudeli starp kājām, un korķis izšāvās ārā ar paukšķi.

– Nopietni runājot, paldies, ka tu mani uzņēmi, – Džo nopūtās. – Tev nav ne jausmas, cik ļoti es pēc tā ilgojos.

– Patiešām? – Nedari tā.

– Ko nedarīt? – Keitija apjautājās.

– Neizliecies pārsteigta par to, ka es gribēju atnākt. Ka gribēju atnest pudeli vīna. Draugi tā mēdz darīt. – Viņa sarauca pieri. – Jā, un starp citu, pirms tu sāc prātot, vai mēs patiesībā esam vai neesam draudzenes un cik labi viena otru pazīstam, tici man, ja es saku, ka jā, noteikti. Es uzskatu tevi par draudzeni. – Džo ļāva šiem vārdiem iesēsties apziņā, pirms turpināt. – Un kā tagad būtu ar kādu glāzi vīna?

Vakarā vētra pamazām norima, un Keitija atvēra virtuves logu. Temperatūra bija nokritusies, gaiss likās vēss un tīrs. Kamēr no zemes cēlās migla, garām mēnesim aizpeldēja mākoņi, sagādājot gaismu un ēnu vienādā mērā. Lapas pārvērtās no sudrabainām melnās un tad atkal sudrabainās, vizuļojot vakara vējā.

Keitija sapņaini ļāvās vīnam, vakara brāzmai un Džo nepiespiestajiem smiekliem. Keitija bija izbaudījusi ikvienu krekeru un asā siera kumosu, atceroties, cik izsalkusi kādreiz bijusi. Savulaik viņa bija tik tieva kā izkaltušas zāles stiebrs. Viņas domas aizklīda pagātnē. Keitija atcerējās savus vecākus: nevis grūtos brīžus, bet labos, kad dēmoni bija aizmiguši, kad māte gatavoja olas ar bekonu, to aromātam piepildot māju, un Keitija bija redzējusi tēvu ieejam virtuvē un tuvojamies mātei. Viņš atglauda tās matus un noskūpstīja māti uz kakla, liekot viņai ieķiķināties. Reiz, Keitija atcerējās, tēvs bija viņas aizvedis uz Getisburgu. Viņš bija saņēmis meitas roku, staigājot pa ielām, un viņa vēl aizvien spēja atsaukt atmiņā neparasto sajūtu, ko radīja viņa spēcīgais un reizē maigais tvēriens. Viņš bija gara auguma vīrietis ar platiem pleciem, ar tumši brūniem matiem, un uz viņa augšdelma bija jūrnieka tetovējums. Viņš bija četrus gadus nodienējis uz iznīcinātājkuģa un pabijis Japānā, Korejā un Singapūrā, lai arī neko daudz nerunāja par šo pieredzi.

Viņas māte bija miniatūra gaišmate un reiz bija piedalījusies skaistumkonkursā, palikdama trešajā vietā. Viņai patika puķes, un pavasarī viņa stādīja sīpolus māla puķu podos, kurus novietoja pagalmā. Tulpes un narcises, peonijas un vijolītes izplauka tik košās krāsās, ka Keitijai gandrīz vai apžilba acis. Kad viņi pārcēlās uz jaunu mājvietu, puķu podi tika salikti aizmugures sēdeklī un piesprādzēti ar drošības jostām. Bieži vien, uzkopdama māju, māte klusībā dziedāja melodijas no savas bērnības, dažas no tām poļu valodā, un Keitija slepeni klausījās no otras istabas, cenzdamās saprast vārdus.

Vīns, kuru Džo un Keitija dzēra, vēsmoja pēc ozolkoka un aprikozēm, un tā garša bija burvīga. Keitija izdzēra savu glāzi, un Džo viņai ielēja nākamo. Kad naktstauriņš sāka lidināties ap lampu virs izlietnes, riņķojot reizē apņēmīgi un mulsi, viņas abas ieķiķinājās. Keitija sagrieza vēl sieru un uzlika uz šķīvja jaunus krekerus. Viņas runāja par filmām un grāmatām, un Džo aiz prieka iespiedzās, kad Keitija atzinās, ka viņas mīļākā filma ir “Brīnišķīgā dzīve”, apgalvojot, ka tā esot arī viņas mīļākā filma. Keitija atcerējās, ka bērnībā lūgusi mātei zvaniņu, lai viņa varētu palīdzēt eņģeļiem tikt pie spārniem. Keitija izdzēra savu otro vīna glāzi, juzdamās tik viegla kā spalviņa vasaras vējā.

Džo uzdeva tikai nedaudzus jautājumus. Viņas runāja par virspusējiem tematiem, un Keitija jau atkal nodomāja, ka jūtas priecīga par Džo sabiedrību. Kad mēness apsudraboja pasauli ārā aiz loga, Keitija un Džo izgāja uz lieveņa. Keitija juta, ka viegli grīļojas, un pieturējās pie margām. Viņas malkoja vīnu, kamēr mākoņi turpināja izklīst, un vienā mirklī debesis izrādījās pilnas ar zvaigznēm. Keitija norādīja uz Lielo lāci un Polārzvaigzni, kas bija vienīgās, kuras viņa zināja, bet Džo sāka saukt dučiem citu. Keitija izbrīnā vērās debesīs, juzdamās pārsteigta par to, cik daudz Džo zina par zvaigznājiem, līdz ievēroja Džo nosauktos vārdus.

– To sauc par Elmeru Fudu, un tur, aiz tās priedes var ieraudzīt Pīlēnu Timu.

Kad Keitija beidzot aptvēra, ka Džo par zvaigznēm zina tikpat maz, cik viņa pati, Džo sāka ķiķināt kā palaidnīgs bērns.

Atgriežoties virtuvē, Keitija salēja glāzēs pēdējās vīna atliekas un iedzēra malku. Vīns silti ielija Keitijai rīklē un lika galvai noreibt. Naktstauriņš turpināja dejot apkārt gaismai, lai gan tad, kad viņa centās aplūkot to ciešāk, sāka izskatīties, ka to ir divi. Keitija jutās apmierināta un drošībā un atkal nosprieda, ka vakars ir bijis ļoti patīkams.

Viņai bija draugs, īsts draugs, kāds, kurš smējās un jokoja par zvaigznēm, un Keitija īsti nezināja, vai grib raudāt vai smieties, tāpēc ka bija pagājis ilgs laiks, kopš viņa bija izbaudījusi kaut ko tik nepiespiestu un dabisku.

– Vai tev nekas nekaiš? – Džo apjautājās.

– Viss kārtībā, – Keitija atbildēja. – Es tikai iedomājos par to, ka priecājos par tavu apciemojumu.

Džo paraudzījās uz viņu. – Man tā vien šķiet, ka tu esi noreibusi.

– Man tā vien šķiet, ka tev varētu būt taisnība, – Keitija piekrita.

– Nu labi. Ko tu gribi darīt? Tāpēc ka tu noteikti esi noreibusi un gatava izpriecām.

– Nesaprotu, ko tu ar to gribi teikt.

– Vai gribi darīt ko īpašu? Aizbraukt uz pilsētu, atrast ko aizraujošu?

Keitija papurināja galvu. – Nē.

– Tu negribi satikties ar cilvēkiem?

– Es labāk jūtos vienatnē.

Džo pārlaida pirkstus glāzes apmalei, pirms atkal ierunāties. – Tici man neviens nejūtas labāk vienatnē.

– Es jūtos.

Džo apdomāja Keitijas atbildi un tad pieliecās tuvāk. – Tātad tu man saki tā: pieņemot, ka tev ir ēdiens, pajumte, apģērbs un viss cits, kas vajadzīgs, lai izdzīvotu, tu labāk atrastos uz vientuļas salas tukšā vietā, pavisam vientuļa, pavisam viena, uz mūžīgiem laikiem, visu savu atlikušo dzīvi?

Atbildi godīgi.

Keitija samirkšķināja acis, cenzdamās koncentrēties. – Kāpēc tu domā, ka es neatbildēšu godīgi?

– Visi melo. Tas pieder pie dzīvošanas sabiedrībā. Nepārproti mani, es domāju, ka tas ir nepieciešams. Vismazāk cilvēki gribētu dzīvot sabiedrībā, kurā valda absolūts godīgums. Vai tu spēj iztēloties sarunas? “Tu esi maza auguma un resna,” viens teiktu, un otrs atbildētu: “Es zinu. Toties tu slikti od.” No tā gluži vienkārši nekas nesanāktu. Tāpēc cilvēki visu laiku melo un kaut ko izlaiž. Cilvēki tev izstāsta lielāko daļu stāsta… un es esmu novērojusi, ka bieži vien tas, ko viņi aizmirst pastāstīt, ir vissvarīgākais. Cilvēki slēpj patiesību tāpēc, ka viņiem ir bail.

Klausoties Džo vārdos, Keitija juta, kā tie aizskar viņas sirdi. Piepeši viņai kļuva grūti elpot.

– Vai tu runā par mani? – viņa izmocīja.

– Nezinu. Vai tā ir?

Keitija juta, ka viegli nobāl, taču viņa nepaguva neko atbildēt, kad Džo pasmaidīja.

– Patiesībā es domāju par savu dienu. Es teicu, ka tā bija grūta, vai ne? Nu, es tev nupat atklāju daļu no problēmas. Sāk kaitināt, ja cilvēki nesaka taisnību. Kā es varu viņiem palīdzēt, ja viņi kaut ko slēpj? Ja es patiesībā nezinu, kas īsti notiek?

Keitija sajuta krūtīs kaut ko sažņaudzamies. – Varbūt viņi gribētu par to runāt, taču zina, ka tu nekādi nespēsi palīdzēt, – viņa nočukstēja.

– Vienmēr ir kāda iespēja, kā es varu palīdzēt.

Mēness gaismā, kas ieplūda pa virtuves logu, Džo āda likās mirdzoši balta, un Keitijai radās iespaids, ka viņa nekad nesauļojas. Vīns lika istabai sagriezties un sienām saļodzīties. Keitija juta, kā viņai acīs sariešas asaras, un spēja tikai strauji mirkšķināt acis, lai tās aizkavētu. Viņas mute bija izkaltusi.

– Ne vienmēr, – Keitija nočukstēja. Viņa pavērsa seju pret logu. Aiz stikla mēness zemu kavējās virs koku galotnēm.

Keitija norija siekalas, piepeši sajuzdamās tā, it kā vērotu pati sevi no telpas pretējās puses. Viņa redzēja sevi sēžam pie galda kopā ar Džo, un, sākot runāt, balss likās piederam kādam citam.

– Man reiz bija draudzene. Viņa bija precējusies ar briesmīgu cilvēku un ne ar vienu nevarēja par to izrunāties. Vīrs viņu sita, un sākumā viņa tam teica, ka tad, ja tas vēlreiz atkārtosies, viņa to pametīs. Viņš zvērēja, ka tas nenotiks, un viņa tam ticēja. Taču pēc tam kļuva tikai ļaunāk, piemēram, reizēs, kad viņa vakariņas bija aukstas vai kad viņa ieminējās, ka ir aprunājusies ar kādu no kaimiņiem, kurš gājis garām ar suni. Viņa bija tikai papļāpājusi ar kaimiņu, taču tovakar vīrs trieca viņu pret spoguli.

Keitija lūkojās grīdā. Linolejs stūros bija atlīmējies, bet viņa nezināja, kā to vērst par labu. Viņa bija mēģinājusi to pielīmēt, taču līme neiedarbojās un stūrīši atkal bija uzlocījušies uz augšu.

– Viņš vienmēr atvainojās un dažreiz pat apraudājās, redzot zilumus, ko bija atstājis uz viņas rokām vai kājām, vai muguras. Viņš teica, ka ienīstot to, ko ir izdarījis, taču jau pēc brīža apgalvoja, ka viņa to ir pelnījusi. Ka tad, ja viņa rīkotos uzmanīgāk, tas nebūtu noticis. Ka tad, ja viņa pievērstu uzmanību vai neizrādītos tik stulba, viņš nebūtu zaudējis savaldīšanos. Viņa mēģināja mainīties. Viņa visiem spēkiem centās būt labāka sieva un darīt visu tā, kā viņš vēlējās, taču ar to nekad nepietika.

Keitija juta asaru smagumu aiz plakstiņiem, un, lai arī centās tās apturēt, asaras sāk ritēt lejup pa vaigiem. Džo sēdēja un vēroja viņu nekustēdamās.

– Un viņa to mīlēja! Sākumā viņš bija izturējies tik maigi. Viņš tai lika sajusties drošībā. Tovakar, kad abi iepazinās, viņa strādāja, un pēc maiņas beigām viņai sekoja divi vīrieši. Kad viņa nogriezās ap stūri, viens no tiem saķēra viņu un aizspieda muti ar roku, un, lai arī viņa centās izrauties, vīrieši bija daudz stiprāki, un mana draudzene nezināja, kas būtu noticis, ja viņas nākamais vīrs neparādītos ap stūri un neiesistu vienam no vīriešiem pa sprandu tik stipri, ka viņš nokrita zemē. Un tad viņš saķēra otro un trieca pret sienu, un viss bija beidzies. Tik vienkārši. Viņš tai palīdzēja piecelties un pavadīja mājās, un nākamajā dienā aizveda uz kafejnīcu. Viņš bija laipns un izturējās pret meiteni kā pret princesi… līdz brīdim, kad viņi devās medusmēnesī.

Keitija zināja, ka viņai nevajadzētu stāstīt Džo neko no tā visa, taču nespēja apstāties. – Mana draudzene divreiz centās izbēgt. Vienreiz viņa atgriezās pati, jo viņai nebija, kurp iet. Un otrajā reizē, kad aizbēga, viņa domāja, ka beidzot ir brīva. Taču vīrs viņu izsekoja un aizvilka atpakaļ uz mājām. Mājās viņš to piekāva un pielika sievai pie galvas pistoli, un sacīja, ka tad, ja viņa vēlreiz aizbēgšot, viņš to nogalināšot. Viņš bija gatavs nogalināt ikvienu vīrieti, kuru viņa iemīlētu. Un viņa tam ticēja, tāpēc ka zināja, cik viņš ir traks. Taču viņa atradās slazdā. Viņš tai nekad nedeva naudu, nekad neļāva atstāt māju. Viņš mēdza nobraukt gar māju laikā, kad viņam vajadzēja atrasties darbā, tikai lai pārliecinātos, vai sieva ir turpat. Viņš pārbaudīja viņas telefona sarunu izdrukas un visu laiku zvanīja, un neļāva viņai tikt pie autovadīšanas tiesībām. Vienu reizi, kad mana draudzene pamodās nakts vidū, viņa ieraudzīja vīru stāvam pie gultas un lūkojamies viņā. Viņš bija dzēris un atkal turēja rokā pistoli, un sieva bija pārāk nobijusies, lai ko teiktu, tikai jautāja, kāpēc viņš neliekas gultā. Taču viņa saprata, ka tad, ja paliks, vīrs beigu beigās viņu nogalinās.

Keitija noslaucīja acis, sajuzdama, kā pirksti kļūst lipīgi no sāļajām asarām. Viņa ar grūtībām spēja paelpot, taču vārdi turpināja plūst.

– Viņa sāka zagt naudu no vīra maka. Ne vairāk par dolāru vai diviem vienā reizē, jo citādi viņš to pamanītu. Parasti viņš savu maku naktī ieslēdza, taču dažreiz aizmirsa. Bija vajadzīgs ilgs laiks, lai sakrātu pietiekoši daudz naudas bēgšanai. Un tas viņai bija jādara. Jābēg. Vajadzēja doties uz kādu vietu, kur vīrs nemūžam viņu neatrastu, jo viņa zināja, ka tas nebeigs meklēt. Un viņa nevienam nevarēja neko teikt, jo viņas ģimene bija projām, bet policija neko nedarītu. Ja vīrs kaut ko nojaustu, viņš sievu nogalinātu. Tā nu viņa zaga un taupīja, un meklēja monētas dīvāna spilvenos un veļas mašīnā. Viņa slēpa naudu plastmasas maisiņā, kuru bija pabāzusi zem puķu poda, un katru reizi, kad vīrs izgāja ārā, viņa jutās pārliecināta, ka viņš to ir atradis. Pagāja ilgs laiks, līdz viņa sakrāja nepieciešamo naudas summu, jo vajadzēja aizbraukt tālu, uz vietu, kur viņš to nekad neatrastu. Lai viņa varētu sākt jaunu dzīvi.

Keitija nezināja, kad tas ir noticis, taču manīja, ka Džo ir satvērusi viņas roku, un vairs nevēroja sevi no istabas otras malas. Viņa sajuta sāls garšu uz lūpām un iedomājās, ka tā ir dvēsele, kas laužas laukā. Keitijai izmisīgi gribējās gulēt. Klusumā Džo viņu uzlūkoja. – Tava draudzene ir ļoti drosmīga, – viņa klusi noteica.

– Nē, – Keitija sacīja. – Mana draudzene visu laiku baidās.

– Tāda jau ir drosme. Ja viņa nebaidītos, tad viņai nebūtu vajadzīga drosme. Es apbrīnoju to, ko viņa ir izdarījusi. – Džo saspieda viņas plaukstu. – Šķiet, ka man patīk tava draudzene. Man prieks, ka tu man par viņu pastāstīji.

Keitija novērsās, juzdamās pilnīgi iztukšota. – Man droši vien nevajadzēja tev to visu stāstīt.

Džo paraustīja plecus. – Es par to daudz neraizētos. Gan tu redzēsi, ka es protu glabāt noslēpumus. It īpaši, ja runa ir par cilvēkiem, kurus es nepazīstu, pareizi?

Keitija pamāja. – Pareizi.

Džo palika pie Keitijas vēl kādu stundu, taču pavērsa sarunu citā gultnē. Keitija stāstīja par savu darbu pie Aivana un par dažiem klientiem, kurus bija sākusi iepazīt. Džo apvaicājās par labāko veidu, kā dabūt ārā krāsas paliekas no panadzēm. Kad vīns bija izdzerts, Keitijas reibums sāka pagaist, atstājot vietā pārgurumu. Džo arī sāka žāvāties, un beidzot viņas piecēlās no galda. Džo palīdzēja Keitijai novākt mielasta atliekas, lai arī nevajadzēja darīt neko vairāk par pāris šķīvju nomazgāšanu, un Keitija pavadīja viņu līdz durvīm.

Kad Džo izgāja uz lieveņa, viņa apstājās. – Man šķiet, ka mums ir apmeklētājs, – viņa sacīja.

– Par ko tu runā?

– Pret tavu koku ir atbalstīts divritenis.

Keitija sekoja viņai ārā. Aiz dzeltenās gaismas apļa uz lieveņa pasaule bija tumša, un tālīno priežu aprises Keitijai atgādināja melnas alas robainās malas. Jāņtārpiņi atstaroja zvaigznes, iemirdzēdamies un nodzisdami, un Keitija piemiedza acis, aptverdama, ka Džo ir taisnība.

– Kam pieder tas divritenis? – Keitija jautāja.

– Es nezinu.

– Vai tu dzirdēji kādu piebraucam?

– Nē. Taču man šķiet, ka to kāds ir atstājis tev. Redzi? – Viņa norādīja. – Vai tur pie stūres nav piesieta lente?

Keitija piemiedza acis un pamanīja lenti. Tas bija sieviešu divritenis ar iepirkumu groziem abpus aizmugurējam ritenim un vēl vienu priekšpusē. Ap sēdekli bija vaļīgi apvīta ķēde ar slēdzenē atstātu atslēgu. – Kurš gan varētu man atstāt divriteni?

– Kāpēc tu uzdod šos jautājumus man? Es nezinu vairāk par tevi.

Keitija un Džo izgāja uz lieveņa. Lai arī daļa peļķu bija pazudušas, uzsūcoties smilšainajā zemē, zāle vēl bija slapja un samitrināja kurpju purngalus. Keitija pieskārās divritenim un tad lentei, paberzējot to starp pirkstiem gluži kā paklāju tirgotāja. Aiz tās bija pabāzta kartīte, un Keitija to paņēma.

– Tas ir no Aleksa, – viņa noteica, izklausīdamās samulsusi.

– No veikala Aleksa vai kāda cita Aleksa?

– No veikala Aleksa.

– Un kas tur rakstīts?

Keitija papurināja galvu, cenzdamās tikt kādā skaidrībā, un tad pastiepa kartīti uz Džo pusi. “Man likās, ka tev tas varētu noderēt.”

Džo pabungoja pa kartīti. – Laikam tas nozīmē, ka arī viņš interesējas par tevi, tāpat kā tu par viņu.

– Es neinteresējos par viņu!

– Skaidrs, ka ne. – Džo pamirkšķināja ar aci. – Kāpēc lai tu to darītu?