Читать книгу Kolekcionārs - Nora Robertsa - Страница 1

Lilai šķita, ka viņi nemūžam neaizies. Klienti, it īpaši jaunie, mēdza grozīties un kavēties, atkal un atkal no jauna atkārtojot vienus un tos pašus norādījumus, kontaktpersonas, piezīmes, līdz beidzot devās laukā pa durvīm. Lila izprata šo cilvēku emocijas, jo aizejot viņi atstāja savu māju, savu mantu – šoreiz arī kaķi – sveša cilvēka rokās.

Kļuvusi par viņu mājas pieskatītāju, Lila Emersone darīja visu iespējamo, lai aizvadītu viņus mierīgus un pārliecinātus, ka svešā cilvēka rokas ir prasmīgas.

Nākamās trīs nedēļas, kamēr Džeisons un Meisija Kilderbrandi kopā ar draugiem un ģimeni atpūtīsies Francijas dienvidos, Lila mitināsies klientu lieliskajā dzīvoklī Čelsijā, aplaistīs viņu augus, pabaros, padzirdinās viņu kaķi, paspēlēsies ar to, paņems viņu pasta sūtījumus, nogādājot tālāk to, kas svarīgs.

Viņa rūpēsies par Meisijas skaisto, uz terases iekārtoto dārzu, samīļos kaķi, pieņems ziņojumus un vienkārši ar savu klātbūtni atvairīs iespējamos zagļus.

Veicot šos pienākumus, viņa turklāt izbaudīs dzīvošanu Ņujorkas greznajā Londonas Terasē – gluži tāpat, kā viņai bija paticis burvīgajā dzīvoklī Romā, kur par papildu samaksu viņa nokrāsoja virtuvi, un arī plašajā mājā Bruklinā ar draiskulīgo zelta retrīveru, mīļu, vecu Bostonas terjeru un daudzkrāsainām tropu zivīm akvārijā.

Profesionālas mājas uzraudzītājas amatā sešu gadu laikā Lila bija daudz redzējusi gan Ņujorkā, gan pēdējos četros gados šo to arī pārējā pasaulē.

Patīkams darbs, ja to varēja dabūt, Lila prātoja. Un viņa to bija dabūjusi.

– Nāc nu, Tomas! – Lila noglaudīja kaķa spīdīgo kažoku no galvas līdz astei. – Iesim izkravāt mantas.

Lilai patika iekārtošanās, un, tā kā plašajā dzīvoklī bija otra guļamistaba, viņa iztukšoja pirmo no abām ceļasomām, saliekot veļu kumodē ar spoguli un pakarinot tērpus kārtīgā ģērbtuves telpā. Viņa bija brīdināta, ka Tomass, iespējams, uzstās uz gulēšanu pie viņas gultā un viņai nāksies ar to samierināties. Lila atzinīgi konstatēja, ka uz naktsgaldiņa atstāts smaržīgs frēziju pušķis – par to droši vien bija parūpējusies Meisija.

Lila īpaši ņēma vērā mazus personiskus uzmanības apliecinājumus, došanu un ņemšanu. Viņa jau bija nolēmusi likt lietā saimnieku vannas istabu ar lielo tvaika dušu un dziļo masāžas vannu.

– Vienmēr novērtē un izmanto ērtības, – viņa teica Tomasam, izvietojot tualetes piederumus.

Tā kā abās ceļasomās ietilpa gandrīz viss, kas Lilai piederēja, viņa rūpīgi sašķiroja, kur katrai lietai parocīgāk atrasties. Brīdi apsvērusi, viņa iekārtoja sev darba vietu ēdamistabā, noliekot klēpjdatoru tā, lai pa logu varētu redzēt Ņujorku. Mazākā dzīvoklī viņa tikpat labi strādātu tajā pašā istabā, kurā gulēs, bet šeit viņa izmantos brīvo telpu dotās iespējas.

Lilai bija doti norādījumi par virtuves iekārtu un atstātas tālvadības pultis, viņa bija iepazīstināta ar drošības sistēmu. Dzīvokļa saimnieki lepojās ar tik daudzām ierīcēm, ka tehnikas mīļotājas Lilas sirds jutās gandarīta.

Viņa atrada virtuvē pudeli vīna, skaistu trauku ar augļiem, smalku sieru plati un kartīti ar Meisijas monogrammu:

Jūtieties labi mūsu mājās!

Džeisons, Meisija un Tomass

Cik jauki, Lila nodomāja. Viņa noteikti šeit jutīsies ļoti labi. Atkorķējusi pudeli, viņa ielēja glāzē vīnu, nogaršoja un atzina, ka tas ir lielisks. Tad, paņēmusi binokli, viņa izgāja uz terases aplūkot apkārtnes ainavu.

Klienti bija prasmīgi izmantojuši telpu, viņa secināja, ieraudzījusi divus mīkstos krēslus, raupju akmens solu, stikla galdiņu un puķu podus, kas bija pilni ar ziediem, glītiem ķiršu tomātiņu ķekariem un smaržīgiem garšaugiem – visu, ko Lilai bija lūgts apkopt un lietot.

Apsēdusies viņa paņēma Tomasu klēpī, malkoja vīnu un glāstīja kaķa samtaino kažoku.

– Kilderbrandi droši vien te itin bieži iznāk iedzert kafiju vai kaut ko citu. Viņi izskatās laimīgi kopā. Mājoklim arī ir šī laimes elpa. To var sajust. – Lila pakasīja Tomasam pakakli, un kaķa koši zaļās acis kļuva sapņainas. – Pirmajās dienās Meisija daudz zvanīs un rakstīs elektroniskās vēstules, tāpēc man tevi, mazulīt, jānofotografē, lai varu aizsūtīt bildītes un viņa būtu droša, ka tev nekas nekaiš.

Nolikusi glāzi malā, Lila pacēla binokli un nopētīja tuvākās ēkas. Dzīvokļu komplekss aizņēma veselu kvartālu, piedāvājot ieskatu svešu ļaužu mītnēs.

Citu cilvēku dzīve Lilu gluži vai apbūra.

Aptuveni Lilas vecuma sieviete ar blondiem matiem, ģērbusies melnā, īsā kleitiņā, kas piegūla gluži kā otra āda viņas tievajam modeles augumam, staigāja šurpu turpu un runāja pa mobilo telefonu. Lila nodomāja, ka viņa neizskatās laimīga. Dāmai melnajā kleitiņā izjucis randiņš, Lila secināja, iztēlē izgudrojot sižetu. Viņš paziņo, ka viņam līdz vēlam vakaram jāstrādā. Dāmai tas jau ir līdz kaklam.

Stāvu augstāk divi pāri sēdēja moderni iekārtotā dzīvojamā istabā ar mākslas darbiem klātām sienām un jautri sarunājās un smējās, rokās turot glāzes, kas, pēc to izskata spriežot, šķita piepildītas ar martini. Acīmredzot viņiem vasaras karstums nebija tik ļoti pa prātam kā Lilai ar Tomasu, citādi viņi pārvietotos ārpusē uz nelielās terases.

Veci draugi, Lila secināja, droši vien nereti satikās, reizēm kopā pavadīja atvaļinājumu.

Nākamais logs pavēra pasauli, kurā mazs puisēns valstījās pa grīdu ar baltu kucēnu. Abu neviltotais prieks izstaroja gaisā, liekot Lilai plati pasmaidīt.

Zēns bezgala ilgojies pēc kucēna – iespējams, jau tad, kad viņam bija vēl tikai daži mēneši, – un šodien vecāki viņam sagādājuši pārsteigumu. To brīdi viņš atcerēsies visu mūžu, un pienāks reize, kad pats līdzīgi pārsteigs savu dēliņu vai meitiņu.

Apmierināta ar domu līkloču nobeigumu, Lila binokli nolaida zemāk.

– Labi, Tomas, mums pāris stundu jāpastrādā. Jā, jā, – viņa piebilda, noliekot kaķi zemē un paņemot pustukšoto vīna glāzi. – Lielākajai daļai cilvēku darbadiena ir beigusies. Viņi dodas vakariņās, satiekas ar draugiem vai – kā tikko redzētā blondā skaistule – niknojas, ka nekur neiet. Bet… – Viņa pagaidīja, līdz kaķis pirmais ietipina atpakaļ dzīvoklī. – Es esmu pati sev noteikusi stundas, kad jāstrādā. Tā ir viena no mana darba priekšrocībām.

No rotaļlietu groza virtuves skapī ar viņa izvēlējās bumbiņu un aizmeta to pāri grīdai.

Tomass nekavējoties lēca tai pakaļ un centās saķert.

– Ja es būtu kaķis, – Lila noteica, – es arī sajuktu prātā, mēģinādama to sadzīt rokā.

Kad Tomasam bija atrasta nodarbošanās, Lila paņēma tālvadības pulti un ieslēdza mūziku. Viņa atzīmēja radiostaciju, lai atgrieztos pie tās, kad Kilderbrandi pārbrauks mājās. Džezu viņa nomainīja pret mūsdienu popu.

Mājas pieskatīšana nodrošināja pajumti, atalgojumu, pat piedzīvojumus. Bet rakstīšana bija Lilas galvenais darbs. Strādāšana par oficianti palīdzēja noturēties virs ūdens pirmos divus gadus Ņujorkā. Pēc tam, kad viņa – sākumā tikai, lai izpalīdzētu, – piekrita uzraudzīt mājas draugiem un draugu draugiem, viņai patiešām radās iespēja pievērsties savam romānam.

Un tad nāca veiksme. Reiz Lila pieskatīja māju kādai izdevniecības redaktorei, kura ieinteresējās par viņas darbu. Lilas pirmais romāns “Mēnesslēkts” tika pārdots gluži labi. Tas nebija bestsellers, taču grāmata pamazām iekaroja četrpadsmit līdz astoņpadsmit gadu veco jauniešu auditoriju, kam Lila to arī bija paredzējusi. Otrai grāmatai, kurai jāiznāk oktobrī, noteikti jāsasniedz slavas virsotnes; viņa turēja par to īkšķi.

Bet tagad viņai bija jākoncentrē uzmanība uz sērijas trešo grāmatu.

Ar veiklu kustību Lila saņēma garos, brūnos matus mezglā, sastiprinot to ar biezu bruņurupuču bruņu saspraudi. Kamēr Tomass līksmi dzenāja bumbiņu, viņa iekārtojās darbam. Blakus nolika neizdzerto vīnu un augstu glāzi ar ledus ūdeni un ieslēdza mūziku, kādu, pēc viņas ieceres, varētu klausīties romāna galvenā varone Keilija.

Skolnieces Keilijas dzīvē bija visi iespējamie gaišie un tumšie brīži – iemīlēšanās, mājasdarbi, zemiskas klasesbiedres, terorizēšana, politika, sirdssāpes un romantiskas uzvaras, kas piepildīja īsos, spraigos vidusskolas gadus.

Sarežģīts ceļš bija jāiziet jaunai meitenei – stāsts sākās sērijas pirmajā grāmatā. Turklāt Keilijas ģimene bija vilkači. Viņai, vilkaču meitai, nebija viegli pilnmēness naktī izpildīt mājas uzdevumu vai doties uz izlaiduma balli.

Tagad, trešajā grāmatā, Keilija un viņas ģimene karoja ar sāncenšiem – vilkaču baru, kas medīja cilvēkus. Varbūt izrādīsies, ka romāns būs pārāk asiņains jaunākiem lasītājiem, Lila prātoja, bet tāda nu bija izvēlētā sižeta līnija. Viņai tā bija jāsaglabā līdz galam.

Lila atsāka rakstīt no tās vietas, kur Keiliju nodod zēns, kurā meitene iemīlējusies, viņa kavē mājasdarba izpildi par Napoleona kariem, un vēl viņas blondais, skaistais iemīļotais ieslēdzis viņu fizikas laboratorijā.

Pēc divdesmit minūtēm uzlēks mēness – un tieši ap to laiku sāksies Dabas zinātņu kluba sanāksme. Keilijai bija jāizkļūst no laboratorijas, pirms notiek viņas pārvēršanās.

Lila ķērās pie darba, priecīgi iejūtoties Keilijas tēlā, meitenes bailēs, ka varētu atklāties patiesība, sirdssāpēs un dusmās uz līdzjutēju kapteini, bara vadoni, vīriešu ēdāju (burtiskā nozīmē) Sašu.

Ar bumbas sprādzienu radījusi dūmu aizsegu un dabūjusi Keiliju laukā no laboratorijas, likusi direktora vietniecei – vēl vienam dadzim Keilijas acīs – norāt meiteni un atstādināt viņu no stundām, tad ļāvusi aizbēgt mājās, jo pārvēršanās bija sākusies, Lila secināja, ka kopumā rakstot pagājušas trīs stundas.

Apmierināta ar paveikto, viņa atguvās no stāsta un palūkojās apkārt.

Tomass, pārguris no spēlēšanās ar bumbiņu, saritinājies gulēja blakus uz krēsla, logā mirguļoja un laistījās lielpilsētas ugunis.

Precīzi pēc instrukcijas Lila pagatavoja kaķim vakariņas. Kamēr Tomass ēda, viņa paņēma no instrumentu komplekta skrūvgriezi, ar kuru nostiprināt pieliekamajā dažus rokturus.

Vaļīgas skrūves, pēc Lilas domām, pavēra ceļu nepatikšanām. Tas bija bīstami gan cilvēkiem, gan priekšmetiem.

Pieliekamajā viņa ievēroja vēl neizsaiņotus stiepļu grozus uz paliktņiem. Tie droši vien bija paredzēti kartupeļiem vai sīpoliem. Noliekusies Lila uz kastes izlasīja aprakstu ar apliecinājumu, ka grozu salikšana ir vienkārša. Domās viņa atzīmēja, ka jāaizsūta Meisijai elektroniskā vēstule un jāpajautā, vai saimniece vēlētos, lai viņa to izdara.

Lilai tas būtu neliels, bet patīkams uzdevums.

Viņa ielēja otru glāzi vīna un pagatavoja sev vēlas vakariņas ar augļiem, sieru un krekeriem. Sakrustotām kājām apsēdusies ēdamistabā ar Tomasu klēpī, viņa mielojās, vienlaikus pārbaudot elektronisko pastu. Sūtīja, lasīja, apskatījās blogu, izdarīja jaunu ierakstu.

– Laiks doties pie miera, Tomas.

Kaķis tikai nožāvājās, un Lila, ar tālvadības pulti izslēgusi mūziku, pacēla kaķi un aiznesa prom, lai novāktu traukus un izbaudītu pirmo vakaru jaunajā vietā.

Pārģērbusies kokvilnas biksēs un krekliņā, Lila pārbaudīja signalizāciju un vēlreiz binoklī apskatīja kaimiņus.

Tā vien šķita, ka blondīne tomēr aizgājusi, atstājot dzīvojamo istabu pustumsā. Pāri arī bija devušies prom. Vai nu vakariņās, vai uz kādu izrādi, Lila nosprieda.

Mazais zēns droši vien jau gulēja, cerams, ar kucēnu blakus. Lila saskatīja televizora ņirboņu un iztēlojās puisēna tēti un mammu kopā atpūšamies.

Citā logā varēja noskatīties viesībās. Uzposušies ļaudis ar dzērieniem vai nelieliem šķīvjiem rokās staigāja un sarunājās.

Brīdi Lila raudzījās, iedomājoties viņu sarunas, arī sačukstēšanos starp bruneti īsā sarkanā kleitiņā un bronzas iedeguma klātu dievu pērļu pelēkā uzvalkā. Lilas iztēlē viņiem bija kaislīga dēka slepus no daudz cietušas sievas un vīra, kuram par laulātās draudzenes romānu nav ne jausmas.

Lila virzīja binokli tālāk, uz mirkli apstājās, paņēma nost no acīm, tad skatījās no jauna.

Ak nē, muskuļainais puisis divpadsmitajā stāvā… nē, viņš nebija pilnīgi kails. Viņam bija stringi, un viņš izdarīja palēcienus un pagriezienus, un noliekšanos. Bija redzams, ka, atkārtojot kustības un papildinot tās ar citām, viņš ir pamatīgi nosvīdis.

Acīmredzot aktieris vai dejotājs, kas slepus piepelnās ar striptīzu, līdz izdosies gūt lielos panākumus Brodvejā.

Lilai patika viņu vērot. Ļoti patika.

Logos redzamās izrādes vēl pusstundu turpināja Lilu izklaidēt, tad viņa saklāja gultu – un patiešām viņai pievienojās Tomass. Kompānijas pēc viņa ieslēdza televizoru, NCIS atkārtojumu, no kura viņa burtiski varēja citēt varoņu dialogus. Apmierināta viņa paņēma iPad, atrada filmu, kuru bija iesākusi skatīties lidmašīnā, un ieritinājās zem segas.

* * *

Turpmākās nedēļas laikā Lila izstrādāja sev dienas režīmu. Tomass viņu modināja precīzāk par pulksteni tieši septiņos un, skaļi ņaudot, pieprasīja brokastis.

Viņa pabaroja kaķi, pagatavoja kafiju, aplaistīja augus dzīvoklī un ārā terasē, paēda vieglas brokastis, kuru laikā vēroja kaimiņus.

Blondīne un mīļākais, ar kuru sieviete kopā dzīvoja – viņi neradīja iespaidu, ka būtu laulāts pāris, – bieži strīdējās. Blondajai bija tieksme mētāt plīstošus priekšmetus. Misters Veiklais, uz kuru bija tik tiešām patīkami nolūkoties, prata izmanīgi no tiem izvairīties un likt lietā savu valdzinājumu. Ķīviņi, kas notika gandrīz katru dienu, parasti beidzās ar aizrautīgas kaisles izpausmēm.

Pēc Lilas vērtējuma, viņi saderēja kopā. Bet uz īsu laiku. Ne viens, ne otrs Lilai neatgādināja cilvēkus, kas būtu spējīgi uzturēt ilgstošas attiecības, – ne blondīne ar priekšmetu un drēbju gabalu mētāšanu, ne arī vīrietis, kad veikli izvairījās, smaidīja un pavedināja.

Spēlmaņi, Lila nodomāja. Kaislu, seksīgu spēlīšu meistari. Lila patiešām brīnītos, ja viņam nebūtu kāda slepena dēka.

Mazais zēns un kucēns turpināja savu mīļošanos, tēvs, māte vai auklīte pacietīgi uzkopa sīkus negadījumus. Māte un tēvs devās prom gandrīz katru rītu, ģērbušies tā, ka Lilai radās iespaids par augsta līmeņa karjeru kā vienam, tā otram.

Martini ļaudis, kā Lila viņus nodēvēja, reti izmantoja savu mazo terasi. Kundze noteikti piederēja pie tām dāmām, kuras ietur pusdienas ārpus mājas, ik dienu dodas prom vēlā rītā un atgriežas agrā pēcpusdienā, parasti ar iepirkumu maisiņiem.

Ballētāji reti pavadīja vakarus mājās. Šķiet, viņi baudīja drudžaini jautru dzīves stilu.

Puskailais puisis regulāri trenējās palēcienos un pagriezienos – par patiesu prieku Lilai.

Viņa labprāt vēroja logos redzamos šovus, ik rītu radot jaunus stāstus. Rakstījusi līdz pēcpusdienai, viņa pārtrauca darbu, lai izklaidētu kaķi, tad saģērbās un devās laukā nopirkt kaut ko vakariņām, apskatīt apkārtni.

Kilderbrandiem viņa aizsūtīja fotogrāfijas ar laimīgo Tomasu, nolasīja tomātus, izšķiroja pastu, sacerēja baisu vilkaču kauju, pārskatīja blogu. Turklāt pieliekamajā izsaiņoja un salika divus grozus.

Otrās nedēļas pirmajā dienā viņa nopirka pudeli Barolo un smalkus sierus, papildinot galdu ar mini kūciņām no brīnišķīgas tuvējās maiznīcas.

Tūlīt pēc pulksten septiņiem vakarā viņa atvēra durvis viesiem, pareizāk sakot, savai labākajai draudzenei.

– Sveika! – Džūlija ar vīna pudeli vienā rokā un smaržīgu liliju pušķi otrā tomēr pamanījās viņu apskaut.

Sešas pēdas gara, apaļīga, kupliem rudiem matiem, Džūlija Braianta izskatījās kā pilnīgs pretstats Lilai ar viņas vidusmēra garumu, slaiko augumu, taisnajiem brūnajiem matiem.

– Tu esi atvedusi no Romas iedegumu. Jēziņ, es varētu ziest 500 SPF un tik un tā Itālijas saulē kļūtu sarkana kā vēzis. Tu izskaties lieliski.

– Kurš gan tāds nebūtu, pavadījis divas nedēļas Romā? Turklāt visu laiku varēja ēst makaronus. Es taču tev teicu, ka nopirkšu vīnu, – Lila piemetināja, kad Džūlija pavicināja rokā pudeli.

– Tad mums būs divi. Esi sveicināta mājās!

– Paldies! – Lila paņēma ziedus.

– Oho, cik skaists dzīvoklis! Liels, un satriecošs skats pa logiem. Ar ko saimnieki nodarbojas?

– Būtībā tas esot ģimenes mantojums.

– Ak, kaut man tāds būtu!

– Nāc apskatīties virtuvi, es ielikšu vāzē ziedus un tad izrādīšu pārējo. Vīrs strādā finanšu jomā, no kuras es neko nesaprotu. Viņam patīkot savs darbs, un priekšroku viņš dodot tenisam, nevis golfam. Viņa savukārt aizraujas ar iekštelpu dizainu, un pēc tā, kāds izskatās dzīvoklis, var spriest par viņas labo gaumi. Viņa pieļauj, ka varētu kļūt par īstu profesionāli, taču viņi vēlas bērnus, tāpēc šaubās, vai šis ir īstais brīdis sākt personisko biznesu.

– Viņi tev ir jauni klienti, vai ne? Tomēr viņi tev stāsta tik personiskus sīkumus?

– Ko man iesākt? Man ir tāda seja, kas aicināt aicina uzticēties. Sasveicinies ar Tomasu.

Džūlija noliecās, lai aprunātos ar kaķi.

– Kāds viņam jauks purniņš!

– Viņš ir mīļš. – Lilas brūnās acis atvilga maigumā, redzot, kā Džūlija un Tomass nodibina draudzību. – Ne vienmēr dzīvniekus manā darbā var uzskatīt par plusu, bet Tomass tāds ir.

Viņa izņēma no Tomasa rotaļlietu groza motorizētu peli un priecīgi noklausījās Džūlija jautrajos smieklos, kad kaķis palēcās.

– Ak, viņš ir burvīgs! – Iztaisnojusies Džūlija atbalstījās pret pelēko akmens leti, kamēr Lila kārtoja lilijas dzidra stikla vāzē.

– Vai Roma bija brīnišķīga?

– Jāatzīst, ka bija gan.

– Un vai tu atradi kādu skaistu itālieti, ar kuru kaislīgi pamīlēties?

– Diemžēl neizdevās, tomēr šķiet, ka vietējā tirdziņa īpašnieks manī ieskatījās. Viņam bija apmēram astoņdesmit gadu. Viņš mani uzrunāja par bella donna un dāvināja pašus garšīgākos persikus.

– Nav tik labi kā sekss, tomēr vismaz kaut kas. Priecājos, ka esi atpakaļ, man tevis pietrūka.

– Paldies, ka ļāvi man diennakti palikt pie tevis starplaikā, kamēr pārvācos uz šo darbavietu.

– Nāc, kad vēlies, tu taču zini. Žēl, ka manis tad nebija.

– Kā nosvinēji māsīcas kāzas?

– Man noteikti jāiedzer vīns, pirms sāku stāstīt par Melijas Hemptonas velnišķo kāzu nedēļu un iemeslu, kāpēc atsakos turpmāk būt līgavas māsas lomā.

– Es krietni izsmējos par tavām īsziņām. Īpaši man patika tā: “Trakā Līgava paziņo, ka rožu ziedlapiņām ir nepareizs rozā tonis. Histērija turpinās. Sieviešu dzimuma nākotnes vārdā vajag iznīcināt visas TR.”

– Gandrīz tik tālu arī nonāca. Ak nē! Kā viņa elsoja, trīcēja, krita izmisumā… Ziedlapiņas esot rozā – rozā? Tām vajagot būt rožu rozā krāsā. Džūlija! Tev tas jānokārto, Džūlij! Daudz netrūka, un es jau gribēju sadot viņai pa pieri.

– Vai tiešām viņai atveda pusi tonnas ziedlapiņu?

– Tikpat kā.

– Tev vajadzēja viņu tajās iebāzt ar galvu iekšā. Tad būtu līgava, kura nosmakusi rožu ziedlapiņās. Kāds ironisks, kaut arī traģisks negadījums.

– Kaut man tas būtu ienācis prātā. Man tiešām tevis pietrūka. Labāk strādā Ņujorkā, lai varu tevi apciemot un kopā pavadīt laiku.

Lila uzlūkoja draudzeni, taisot vaļā vīna pudeli.

– Tev kādreiz vajadzētu atbraukt man līdzi uz kādu skaistu vietu.

– Jā, tu bieži tā saki. – Džūlija atteica, apstaigājot telpu. – Bet es šaubos, vai justos ērti, apmetoties kopā ar tevi… Debestiņ, paskaties uz šo porcelānu! Tas ir antīks, tiešām skaists.

– To Meisija esot mantojusi no savas vecvecmāmiņas. Ja tev nav iebildumu apciemot mani un pavadīt vakaru kopā ar mani, lai kur arī tas būtu, gan jau tu nejustos neērti, palikdama ilgāk. Tu taču dzīvo arī viesnīcās.

– Cilvēki tur nedzīvo.

– Daži to dara. Kaut vai Eloīsa un vecmāmiņa.

Džūlija paraustīja Lilas garos, zirgastē saņemtos matus.

– Eloīsa un vecmāmiņa ir grāmatas tēli.

– Tēli arī ir cilvēki, vai citādi mums būtu interesanti par viņiem lasīt? Iziesim uz terases iedzert vīnu. Parādīšu tev Meisijas dārzu podiņos. Viņas ģimene esot no Francijas, viņiem piederot vīnogulāju audzētavas.

Lila pacēla paplāti, nodemonstrēdama īstenas viesmīles iemaņas, kuras bija ieguvusi, reiz strādājot šo darbu.

– Abi iepazinušies pirms pieciem gadiem, kad Meisija aizbraukusi apciemot vecvecākus, kas tur dzīvo arī šobrīd, un Džeisons brīvdienās bija devies apskatīt vīna dārzus. Tā esot mīlestība no pirmā acu skatiena, tā viņi abi apgalvo.

– Tas ir pats labākais. Es domāju – mīlestība no pirmā acu skatiena.

– Manuprāt, tas ir grāmatu izdomājums, bet es jau izteicu savas domas par daiļliteratūru. – Lila gāja draudzenei pa priekšu ārā uz terases. – Tad izrādījies, ka abi dzīvo Ņujorkā. Džeisons piezvanījis, norunājis tikšanos. Pēc astoņpadsmit mēnešiem viņi jau devuši viens otram jāvārdu.

– Izklausās gluži kā pasakā.

– Arī tā ir literatūra, bet man ļoti patīk pasakas. Viņi izskatās patiešām laimīgi. Kā redzēsi, Meisijai ir īsts ķēriens un dārzkopību.

Ejot laukā, Džūlija pamanīja binokli un piesita pie tā.

– Vai tu joprojām nodarbojies ar spiegošanu?

Lila savilka grimasē plato muti ar pilnīgajām lūpām.

– Tā nav spiegošana. Es novēroju. Ja cilvēkiem nepatīk, ka viņus redz, lai aizrauj ciet aizkarus, novelk lejā žalūzijas.

– Oho-ho! Vareni. – Salikusi rokas gurnos, Džūlija nopētīja terasi. – Tev taisnība par klientes dārzkopes talantu.

Sulīgie, krāsainie un plaukstošie augi vienkāršajos māla podos padarīja pilsētniecisko vidi par radošu oāzi.

– Vai viņa šeit audzē arī tomātus?

– Tie ir lieliski, un paskaties uz garšaugiem! Meisija tos audzē no sēklām.

– Vai tas iespējams?

– Meisija to prot. Es šo to nogriezu – viņi man atļāva un pat ieteica. Vakar pagatavoju lieliskus salātus. Ēdu tos tepat ārā, uzdzerot glāzi vīna, un vēroju logos redzamos šovus.

– Tev ir ļoti dīvains dzīves stils. Pastāsti, ko tu tur saskati!

Lila ielēja vīnu un katram gadījumam iznesa ārā binokli. – Desmitajā stāvā ir kāda ģimene ar mazu zēnu un kucēnu. Puisēns un sunītis ir neaptverami jauki un mīļi. Viņus vērot ir bezgala patīkami, jautri. Tad četrpadsmitajā stāvā ir seksīga blondīne, viņa dzīvo ar ļoti seksīgu puisi – abi varētu būt modeļi. Viņš nāk un iet, starp abiem notiek spraigas sarunas un nikni strīdi, kad lido šķīvji, bet pēc tam seko varens sekss.

– Tu noskaties, kā viņi nodarbojas ar seksu? Lila, padod man to binokli!

– Nē! – Lila smejoties papurināja galvu. – Es nenoskatos viņu seksu. Bet man ir skaidrs, ka viņi to dara. Viņi runā, ķildojas, staigā šurpu turpu, rokas vicinādami, tad metas viens pie otra un rauj nost drēbes. Guļamistabā, dzīvojamā istabā. Viņiem nav tādas terases kā šī, bet tāds neliels balkons tālāk pie guļamistabas. Līdz tai viņi reizēm nemaz netiek, kad jau ir kaili. Pag, ja pieminam kailumu – divpadsmitajā stāvā dzīvo puisis. Varbūt viņš patlaban arī ir tur.

Lila paņēma binokli un paskatījās.

– Jā, tā ir. Palūkojies tur. Divpadsmitajā stāvā, trīs logus pa kreisi.

Ziņkāres dzīta, Džūlija pielika binokli pie acīm un atrada norādīto logu.

– Vai dieniņ! Hmm… Viņš patiešām labi kustas. Vajadzētu piezvanīt un paaicināt viņu šurp.

– Šaubos, vai mēs esam viņa gaumē.

– Mēs esam jebkura vīrieša gaumē.

– Viņš ir gejs, Džūlij.

– No šejienes par to nevar spriest. – Džūlija nolaida lejā binokli un sarauca pieri, bet tad pacēla vēlreiz, lai ieskatītos ciešāk. – Tavs gejs nevar pārlēkt pāri ēkām kā Supermens.

– Viņš ir ģērbies stringos. Ar to ir pietiekami.

– Tādā tērpā viņam vieglāk kustēties.

– Tie ir stringi, – Lila atkārtoja.

– Vai viņš dejo naktīs?

– Galvenokārt. Pieņemu, ka viņš vēlas kļūt par aktieri, bet pagaidām uz pusslodzi strādā striptīzklubā.

– Viņam ir lielisks augums. Deividam bija lielisks augums.

– Bija?

Džūlija neatbildējusi nolika binokli ar tādu kustību, it kā pārlauztu zariņu uz pusēm.

– Kad?

– Tūlīt pēc velnišķajām Hemptonu kāzām. Man tas bija jāizdara, taču es vēlējos pagaidīt, lai nevajadzētu skaidroties svinību laikā.

– Man žēl, mīļā.

– Paldies, bet tev jau Deivids tāpat nepatika.

– Tik ļauni jau nebija.

– Rezultāts ir tas pats. Kaut arī viņam bija ļoti glīta āriene, uzvedība kļuva pārāk nomācoša. Kur tu ej, cik ilgi tur būsi, bla, bla, bla. Mūžam sūtīja īsziņas, atstāja ierakstus automātiskajā atbildētājā. Ja man bija jāstrādā vai satikos ar tevi vai citiem draugiem, viņš uztraucās, kļuva īgns. Jēziņ, man bija tāda sajūta, ka viņš ir kā sieva – sliktākajā nozīmē. Es neko nepārmetu sievām, pati reiz tāda esmu bijusi. Turklāt es satikos ar viņu tikai dažus mēnešus, bet viņš jau izrādīja vēlēšanos ievākties pie manis. Es negribu ar kādu dzīvot kopā.

– Tu negribi dzīvot kopā ar cilvēku, kas nav tev īstais, – Lila izlaboja.

– Pagaidām es nevēlos dzīvot kopā arī ar to īsto. Man tas ir pārāk ātri pēc Maksima.

– Pagājuši pieci gadi.

Džūlija papurināja galvu un paplikšķināja Lilai pa roku.

– Man vēl par agru. Es joprojām dusmojos uz to nelietīgo krāpnieku. Gaidu, kad niknums norimsies un es spēšu tikai viegli uzjautrināties. Neciešu šķiršanās, – viņa piebilda. – Tās rada vai nu skumjas kad pamet mani, vai zemiskuma sajūtu, kad iniciatore esmu es pati.

– Man šķiet, ka es nevienu neesmu pametusi, taču, ja tu tā saki, ticēšu tev uz vārda.

– Tev izdodas panākt, lai viņi domā, ka attiecības pārtrauc paši. Turklāt tev tās nekad nekļūst tik nopietnas, lai varētu runāt par kaut kādu pamešanu.

Lila tikai pasmaidīja.

– Pēc Maksima tātad tev vēl ir par agru uzsākt attiecības, – viņa noteica, izraisot Džūlijas smieklus. – Mēs varam pasūtīt vakariņas uz dzīvokli. Klienti ieteica grieķu virtuvi. Es vēl neesmu to nogaršojusi.

– Vienīgi tad, ja viņiem saldajā ēdienā ir baklava.

– Man ir kēksiņi.

– Tie ir pat labāki. Patiešām, esmu apmierināta. Sēžu smalkā dzīvoklī, dzeru labu vīnu, mielošos ar grieķu ēdieniem, runājos ar labāko draudzeni. Turklāt skatos uz seksīgu… ak, uz sviedriem noplūdušu, – viņa piebilda, atkal paceļot glāzi, – uz seksīgu, sviedrainu dejotāju, kura seksuālā orientācija nav noteikta.

– Gejs, – Lila vēlreiz apliecināja un cēlās kājās, lai paņemtu grieķu virtuves ēdienkarti.

* * *

Viņas izdzēra gandrīz visu vīnu pie grilētiem jēra gaļas gabaliņiem un tad, ap pusnakti, ķērās pie kēksiņiem. Varbūt tas nebija labākais apvienojums, Lila nosprieda, juzdama vieglu šķebīgumu, bet īsti piemērota maltīte draudzenei, kura par šķiršanos satraucās vairāk, nekā pati to atzina.

Ne jau domas par puisi nomāca draudzeni, Lila sprieda, pārbaudot dzīvokļa signalizāciju. Drīzāk pats pamešanas fakts un jautājumi, kas urdīja prātu un sirdi pēc notikušā.

Vai tiešām vaina bija Džūlijā? Kāpēc viņa nespēja turpināt attiecības? Ar ko viņa kopā ieturēs vakariņas?

Tā kā viņas dzīvoja sabiedrībā, kur valdīja pāru kultūra, šķiršanās lika justies mazvērtīgākai.

– Man tā nav, – Lila pārliecināja kaķi, kas bija ieritinājies pats savā gultiņā kaut kad starplaikā pēc pēdējā gaļas gabaliņa un pirms pirmā kēksiņa. – Es neiebilstu, ka esmu viena. Tas nozīmē, ka varu doties, kur gribu, darīt to, ko vēlos. Es apskatu pasauli, Tomas, un, jā, sarunājos ar kaķiem, bet arī pret to man nav iebildumu.

Tomēr viņa vēlējās, kaut būtu pierunājusi Džūliju palikt pa nakti. Ne tikai, tādēļ, lai būtu sabiedrība, bet arī lai palīdzētu draudzenei tikt galā ar paģirām, kas viņu noteikti sagaidīs nākamajā rītā.

Mini kēksiņi bija sasodīti viltīgi saldumi, Lila secināja, gatavojoties iet gulēt. Tik jauki un mazi, katrs no tiem it kā nekas, tā viņai gribējās sev iestāstīt, līdz nemanot bija apēsts pusducis.

Tagad organisms bija alkohola un cukura uzlādēts. Viņa saprata, ka neizdosies aizmigt.

Lila paņēma binokli. Šur tur joprojām dega gaisma, kā viņa redzēja. Tātad ne jau viņa viena vēl negulēja… jēziņ, pulksten vienos četrdesmit naktī!

Sviedrainais kailais puisis joprojām bija augšā vienlīdz seksīga izskata drauga kompānijā. Lila apmierināta domās atzīmēja, ka jāizstāsta Džūlijai – viņas gejs patiešām atgādina Supermenu.

Ballīšu pāris arī vēl nebija devies pie miera; šķiet, viņi tikai tagad bija pārnākuši mājās. Kā varēja spriest pēc apģērba, viņi bija apmeklējuši kārtējo švītīgo pasākumu. Lila apbrīnoja sievietes spīguļojošo oranžo kleitu, labprāt vēlēdamās redzēt arī kurpes. Viņas vēlēšanās piepildījās, kad sieviete noliecās un, lai saglabātu līdzsvaru, pieturoties ar roku pie vīrieša pleca, noāva zeltītu siksniņkurpi ar ļoti augstu papēdi un sarkanu pazoli.

Oho, Louboutins apavi!

Lila nolaida binokli zemāk.

Blondīne arī bija tikai nesen atgriezusies. Viņai atkal mugurā bija melna kleita, pieguļoša un īsa, un augšup saņemtie mati vietām atrisuši vaļā. Lila secināja, ka viņa bijusi pilsētā izklaidēties, bet neveiksmīgi.

Viņa raudāja. Lila pamanīja, ka sieviete runājot norauš asaras no sejas. Viņa runāja steidzīgi. Satraukti. Viņa asi strīdējās ar draugu.

Kur viņš bija?

Taču, arī mainot leņķi, Lila nespēja saskatīt vīrieti.

Pamet viņu, Lila domās deva sievietei padomu. Neviens nedrīkst pieļaut, ka viņu padara tik nelaimīgu. Blondīne bija apburoša, droši vien gudra un noteikti pelnījusi vairāk nekā…

Lila satrūkās, kad sievietes galva parāvās atpakaļ no sitiena.

– Ak kungs! Viņš iesita… Nelietis. Nē…

Lila klusu iekliedzās. Sieviete aizklāja seju ar plaukstām un saliecās, saņēmusi otru sitienu.

Nu jau sieviete raudāja, lūdzās.

Vienā lēcienā Lila atradās pie naktsgaldiņa, pakampa telefonu un metās atpakaļ.

Lila neredzēja vīrieti, nevarēja viņu saskatīt blāvajā gaismā, bet tagad blondīne bija piespiesta pret logu.

– Pietiek, pietiek, – Lila murmināja, gatavodamās zvanīt 911.

Tad viss sastinga.

Stikls sašķīda. Sieviete izlidoja laukā. Plati atplestām rokām, kājām gaisā, matiem plīvojot kā zeltītiem spārniem, viņa nokrita četrpadsmit stāvus lejā uz nežēlīgās ietves.

– Ak kungs, ak vai, ak vai! – Trīsošām rokām Lila piespieda telefona taustiņus.

– Deviņi-viens-viens, kas noticis?

– Viņš pagrūda viņu! Viņš grūda viņu, un viņa izkrita pa logu…

– Kundze…

– Pagaidiet. Pagaidiet! – Lila uz mirkli aizvēra acis, likdama sev trīs reizes ieelpot un izelpot. Savaldies, viņa sev pavēlēja, ziņo skaidri un saprotami, kas noticis.

– Te Lila Emersone. Es nupat biju lieciniece slepkavībai. Pa četrpadsmitā stāva logu tikko izgrūda sievieti. Es atrodos… – Īsu brīdi Lilai bija jāpadomā, pirms viņa atcerējās Kilderbrandu adresi. – Tas notika ēkā iepretim manējai. Nē, uz rietumiem no manis. Tā šķiet. Atvainojiet, es nespēju precīzi izteikties. Viņa ir mirusi. Noteikti gājusi bojā.

– Es nosūtu vienību. Vai pagaidīsiet pie telefona?

– Jā, jā! Pagaidīšu.

Drebēdama Lila vēlreiz palūkojās laukā, bet tagad istaba aiz saplēstā stikla slīga tumsā.