Читать книгу Kolekcionārs - Nora Robertsa - Страница 3

Lila piezvanīja Džūlijai un izstāstīja draudzenei visu pēc kārtas, pa to laiku pati apkopdama Meisijas augus, noraudama gatavos tomātus un parotaļādamās ar kaķi.

Džūlija noelsās, pauda pārsteigumu un līdzjūtību, turklāt atklāja Lilai kaut ko.

– Par slepkavību šorīt jau informēja ziņās, kad gatavojos doties uz darbu, un šodien galerijā arī to apspriedām. Mēs nedaudz pazinām to sievieti.

– Jūs pazināt Blondīni? – Lila saviebās, jo tā izteikties par nogalināto šobrīd bija pilnīgi nevietā. – Es gribēju teikt, Seidžu Kendlu.

– Mazliet. Viņa pāris reižu apmeklēja galeriju. Pat nopirka dažas labas gleznas. Es pati ar viņu nestrādāju, es ne, bet mūs iepazīstināja. Sākumā man neienāca prātā, ka viņa ir tā pati sieviete. Pat tad, kad nosauca Rietumčelsiju. Mājas numuru es nesadzirdēju, ja tas arī tika minēts.

– Nezinu, vai to nosauca pašā sākumā. Bet tagad tas ir noskaidrots. Redzu lejā cilvēkus, viņi fotografē. Ēkas priekšā televīzijas filmēšanas grupas veido reportāžas.

– Tas ir briesmīgi. Notikušais ir vienkārši drausmīgs. Arī tev, mīļā. No rīta vēl neminēja tā cilvēka vārdu, kurš izgrūda viņu pa logu un pēc tam izdarīja pašnāvību. Vēlāk arī vēl neko nedzirdēju.

– Viņu sauc Olivers Ārčers. Policijas iecirknī satiku viņa brāli.

– Cik… dīvaini.

– Iespējams, tā varētu likties, bet, kā izrādījās, nav nekā dīvaina. – Lila apsēdās vannas istabā uz grīdas un sāka rūpīgi tīrīt tualetes galdiņa atvilktnes sliecītes. Atvilktni bija grūti atvērt un aizvērt, bet šo trūkumu viņa varēja izlabot. – Viņš izmaksāja man limonādi, – Lila turpināja, – un es viņam izstāstīju, ko redzēju.

– Tu… ar viņu kopā dzēri limonādi? Dieva dēļ, Lila, ja nu viņš ir tāds pats slepkava kā brālis vai arī maniaks un abi darbojas komandā. Vai…

– Mēs pasēdējām kafejnīcā iepretim policijas iecirknim, un tur tajā laikā atradās vismaz pieci policisti. Man viņa bija ļoti žēl, Džūlij. Viņš tik tikko valdījās, lai nekristu izmisumā, centās rast kādu izskaidrojumu šai neloģiskajai nelaimei. Viņš netic, ka brālis nogalinājis Seidžu un izdarījis pašnāvību, un savu uzskatu prātīgi pamatoja.

– Lila, neviens cilvēks negribētu ticēt, ka paša brālis spējīgs uz kaut ko tādu.

– Es to saprotu, kā gan citādi. – Lila viegli uzpūta sliecītēm, lai notraustu putekļus. – Es jau sacīju, ka sākumā reaģēju tāpat, bet viņš izteicās ļoti pārliecinoši.

Viņa paslidināja atvilktni iekšā un ārā un apmierināta pamāja. Kaut dzīvē būtu tikpat viegli visu nokārtot.

– Viņš vēlas atnākt šurp, lai apskatītu brāļa dzīvokli no maniem logiem.

– Vai tu esi zaudējusi prātu?

– Pagaidi! Viņš ieteica paaicināt šurp kādu, kas būtu kopā ar mani, un es citādi nemaz nepiekristu. Bet, pirms kaut ko nolemju, pārbaudīšu Google. Jānodrošinās, vai viņa pagātne neslēpj zemiskus nodarījumus, vai neizprotamos apstākļos nav mirusi kāda sieva vai radinieks. Viņam esot divpadsmit pusbrāļu un pusmāsu.

– Vai patiešām?

– Jā, to nudien ir grūti aptvert. Bet man jānoskaidro, vai kādam no viņiem nav aizdomīga pagātne vai kaut kas tamlīdzīgs.

– Tikai nesaki, ka tu pateici viņam tavu klientu dzīvokļa adresi.

– Nē, es neiedevu ne adresi, ne telefona numuru. – Uzacis saraukusi, Lila nolika atpakaļ atvilktnē kosmētikas piederumus. – Es neesmu muļķe, Džūlij.

– Jā, bet tu pārāk viegli uzticies cilvēkiem. Kā viņu sauc? Ja viņš tev atklāja savu īsto vārdu. Tūlīt pat es sameklēšu viņu Google.

– Skaidrs, ka viņš stādījās priekšā ar īsto vārdu. Eštons Ārčers. Izklausās nedaudz sadomāts, bet…

– Vienu mirklīti! Eštons Ārčers? Vai slaids, plecīgs, elpu aizraujoši burvīgs? Ar zaļām acīm un kupliem, viļņainiem matiem?

– Jā. Kā tu to zini?

– Tāpēc ka es viņu pazīstu. Viņš ir mākslinieks, Lila, labs mākslinieks. Es vadu mākslas galeriju, lielisku galeriju, un Ņujorkā mēs esam viņa galvenā izstāžu vieta. Mūsu ceļi ne reizi vien ir krustojušies.

– Man viņa uzvārds šķita kaut kur dzirdēts, bet es nospriedu, tas ir tāpēc, ka prātā viņa brālis. Viņam ir glezna – sieviete pļavā spēlē vijoli, fonā pilsdrupas, pilnmēness. Tā, par kuru es teicu, ka to nopirktu, ja man būtu siena, pie kuras to piekārt.

– Tev taisnība, tā pati. Tieši to nopirka Seidža.

– Vai viņam ir sievas, kuras gājušas bojā noslēpumainos apstākļos?

– Cik man zināms, tad nav. Ārčers nav precējies, kādu brīdi viņam bija attiecības ar Kelsiju Nannu – amerikāņu baleta primabalerīnu. Iespējams, ka ir vēl tagad, es varu to noskaidrot. Ārčeram ir pamatīga profesionālā reputācija, viņš neesot neirotisks kā vairākums mākslinieku. Viņš mīl savu darbu. Gan no tēva, gan mātes puses ģimene ir bagāta. Jāapskatās Google, ko vēl par viņu var noskaidrot. Tēvam pieder nekustamie īpašumi un attīstības kompānijas, mātei – kuģniecības kompānija. Un tā tālāk, un tā joprojām. Vai vēlies vēl kaut ko uzzināt?

Lilai Eštons Ārčers nebija atgādinājis bagātnieku. Viņa brālis gan, Lila nodomāja. Vīrietis, kas sēdēja viņai iepretim kafejnīcā pie galdiņa, izskatījās tikai noskumis un nomākts.

– Es pati to varu pārbaudīt. Vārdu sakot, tu apgalvo, ka viņš nemetīs mani laukā pa logu.

– Es teiktu, ka tāda iespēja ir apšaubāma. Man viņš patīk gan kā mākslinieks, gan kā cilvēks, un tagad es jūtu viņam līdzi brāļa dēļ. Kaut arī viņa brālis nogalināja vienu no mūsu klientēm.

– Tad es viņam ļaušu atnākt pie manis. Džūlija Braianta tam devusi savu piekrišanu.

– Nesasteidz, Lila.

– Šodien ne, rīt. Esmu pārgurusi. Gribēju lūgt, lai tu atnāc pie manis, bet nogurums ņem virsroku.

– Kārtīgi izmērcējies tajā smalkajā vannā. Iededz sveces, palasi grāmatu. Tad uzvelc pidžamu, pasūti picu, noskaties televīzijā romantisku komēdiju, ieritinies zem segas blakus kaķim un guli.

– Izklausās pēc burvīgi pavadīta vakara.

– Pareizi, bet, ja maini domas un vēlies sabiedrību, piezvani man. Citādi es rūpīgāk pārbaudīšu Eštonu Ārčeru. Man ir plašs paziņu loks. Ja visas ziņas būs apmierinošas, Džūlijai Braiantai nebūs pret viņu nekādu iebildumu. Aprunāsimies rīt.

– Sarunāts.

Pirms iešanas vannā Lila izgāja laukā uz terases. Stāvēdama vēlās pēcpusdienas karstumā, viņa lūkojās uz logu, kas, reiz atklājis kāda privāto dzīvi, tagad bija cieši noslēgts.

* * *

Džeja Medoka noskatījās, kā ēkā ieiet kalsnā brunete, pirms tam apstājusies un īsi aprunājusies ar durvju sargu.

Viņa bija rīkojusies pareizi, sekodama šai sievietei, uzticēdamās savam instinktam un Ivanu norīkodama uzmanīt tā nejēgas brāli.

Tā nevarēja būt sagadīšanās, ka brunete un nejēgas brālis iznāca no policijas iecirkņa kopā un ilgi pastaigājās, bet ne jau tur, kur brunete dzīvoja – kā varēja saprast, tajā pašā bagātnieku dzīvokļu kompleksā, kurā mita nejēga un viņa piegulētāja.

Policijai bija aculiecinieks – tāda informācija bija Džejas rīcībā. Tātad šai sievietei vajadzēja būt tai pašai lieciniecei.

Bet ko viņa bija redzējusi?

Informācija norādīja, ka policija izmeklē slepkavību un pašnāvību. Lai cik zemu Džeja vērtētu policijas darbu, viņa zināja, ka patiesība atklāsies. Vienalga, vai būs liecinieks vai nebūs, un nebija nekāda pamata cerēt uz pretējo. Bija jārīkojas ātri un viltīgi, lai izlabotu Ivana pārcenšanos ar palaistuvi.

Džejas darba devējs bija neapmierināts, ka nejēga likvidēts, pirms viņš atklājis atrašanās vietu. Kad viņas darba devējs bija neapmierināts, notika ļoti nepatīkami gadījumi. Džeja pati bija tādu gadījumu izraisītāja, tāpēc nevēlējās nokļūt upura lomā.

Tātad viņai jāatrisina problēma. Īsta mīkla, Džeja nosprieda, un viņai patika atminēt mīklas. Par nejēgu, palaistuvi, kalsno bruneti un nejēgas brāli.

Kā viņi sader kopā, kā viņa visus izmantos, lai iegūtu balvu darba devējam.

Viņai nāksies palauzīt galvu, pētīt, izlemt.

Tā prātojot, Džeja devās prom pa ielu. Viņai patika mitrais karstums, ļaužu pilnā pilsēta. Vīrieši lūkojās uz viņu, skatieni pakavējās visai ilgi. Džejai tas likās pašsaprotami. Viņa bija pelnījusi vairāk par paviršu acu uzmetienu. Tomēr tveicē ļaužu pārpildītajās ielās pat viņa nespēja noturēt ilgstošu uzmanību.

Kaisles brīžos darba devējs viņu nosauca par ķīniešu rausīti, bet viņš bija… neparasts vīrietis.

Džeju viņš uzskatīja par ieroci, reizēm apgājās ar viņu kā ar mīļdzīvnieku vai izlutinātu bērneli. Džeja bija pateicīga, ka netiek uztverta kā viņa mīļākā, kaut arī bija spiesta ar viņu gulēt. Tāda doma aizvainotu pat Džejas ierobežoto emociju pasauli.

Viņa apstājās, lai apbrīnotu skatlogā kurpes – ar augstiem, zeltītiem papēžiem, šaurām leoparda ādas siksniņām. Reiz bija laiki, kad viņai veicās, ja vispār varēja atļauties kurpju pāri. Nu viņai to bija tik daudz, cik vien kārojās. Atmiņā atausa seni pārdzīvojumi par noberztām pēdām, izsalkumu – tik lielu un skaudru kā nāve.

Tagad, biznesa darīšanās aizbraucot uz Ķīnu, viņa apmetās labākajās viesnīcās, tomēr joprojām viņu vajāja atmiņas par netīrību un badu, briesmīgu aukstumu vai karstumu. Taču nauda, asinis, vara un skaistas kurpes aizdzina prom pagātnes rēgus.

Acumirklī Džeja atkal gribēja kurpes, turklāt nekavējoties. Tāpēc viņa iegāja veikalā.

Pēc desmit minūtēm Džeja iznāca, jau tās apāvusi, un priecājās, kā kurpes izceļ ikru muskuļus un potītes.

Bezrūpīgi pārmetusi pār plecu iepirkumu somu, viņa turpināja ceļu – satriecoši skaista aziātu izcelsmes sieviete, ģērbusies viscaur melnā – šaurās biksēs, pieguļošā krekliņā – un eksotiskām kurpēm kājās. Garie ogļmelnie mati, saņemti augstu pakausī zirgastē, slīga uz muguras, atklājot seju ar mānīgi maigiem vaibstiem, pilnīgas sarkanas lūpas un lielas, ogļmelnas mandeļveida acis.

Jā, vīrieši viņu uzlūkoja, sievietes arī. Vīrieši viņu iekāroja, sievietes apskauda. Kāda arī iekāroja.

Bet neviens no viņiem nepazina Džeju. Viņa bija kā bulta tumsā, nazis, kas mēmi pāršķeļ kaklu.

Džeja nogalināja ne tikai tāpēc, ka spēja to izdarīt un ka par to viņai labi samaksāja, pat ļoti labi, bet tāpēc, ka viņai tas sagādāja patiku. Vairāk par skaistām jaunām kurpēm, seksu, ēdienu, dzērienu un elpošanu.

Domās viņa minēja, vai nogalinās kalsno bruneti un nejēgas brāli. Tas bija atkarīgs no tā, vai viņi iederēsies mīklas risinājumā, taču nepieciešamības gadījumā tas viņai sagādātu īstu baudu.

Ietinkšķējās telefons, un, to izņemot no somas, Džeja apmierināta pamāja. Tagad varēja izlasīt iepriekš nofotografētās sievietes vārdu un adresi.

Lila Emersone. Tomēr adrese bija cita nekā tajā ēkā, kurā viņa iegāja.

Dīvaini, Džeja nodomāja, taču tā nevarēja būt nejaušība, ka brunete iegāja tieši tajā mājā. Bet, ja viņa atradās šeit, tad nebija tur, kur minēta viņas adrese.

Iespējams, ka šīs Lilas Emersones oficiālajā dzīvesvietā viņa atradīs kaut ko interesantu un noderīgu.

* * *

Pulkstenis bija tikko pāri deviņiem, kad Džūlija atslēdza dzīvokļa durvis. Viņa nekavējoties nometa kurpes, kurās bija cauru dienu staigājusi. Nevajadzēja ļaut kolēģiem pierunāt viņu apmeklēt salsas klubu. Jā, tas bija jautri, bet, apžēliņ, kājas dega un gribējās pažēloties kā mazam bērnam, kam sāp vēderiņš.

Viņa nolēma pamērcēt pēdas siltā, smaržīgā vanniņā, izdzert dažus galonus ūdens, lai izfiltrētu pārāk daudzās nobaudītās Margaritas, un tad doties pie miera.

Vai tā būtu vecuma tuvošanās, Džūlija prātoja, aizslēdzot durvis. Vai viņa būtu iesīkstējusi? Vai garlaicīga?

Protams, nē. Viņa bija tikai nogurusi. Mazliet noraizējusies par Lilu, joprojām nemiera mākta par šķiršanos no Deivida, un zaudējusi spēkus pēc četrpadsmit stundu garas darba un izklaides piepildītas dienas.

Tas, ka viņai bija trīsdesmit divi gadi, nebija ne vīra, ne bērnu un viņa varēja gulēt viena, nekādā veidā nesaistījās ar viņas noskaņojumu.

Viņai bija lielisks darbs, Džūlija sev apgalvoja, ieejot virtuvē paņemt lielu pudeli Fiji ūdens. Viņai patika strādāt galerijā kopā ar kolēģiem, patika izstādes, ceļojumi. Patika sastapties ar cilvēkiem. Māksliniekiem, mākslas cienītājiem. Viņai aiz muguras bija šķiršanās. Nu jā, divas šķiršanās, bet pirmo reizi viņa bija nepieredzējusi, astoņpadsmit gadus veca, un laulība nevilkās ilgāk par gadu. Tas patiešām nebija svarīgi.

Taču, dzerot ūdeni no pudeles mirdzošajā, moderni iekārtotajā virtuvē, kur nebija gandrīz nekā cita kā tikai ūdens, vīns un daži nepieciešamākie produkti, Džūlija brīnījās, kāpēc, pie velna, jūtas tik ļoti nemierīga.

Viņai patika savs darbs, draugu loks, dzīvoklis, kas bija atbilstošs viņas gaumei – tikai pašas gaumei. Ērtā ģērbtuve.

Viņa pat lielākoties bija apmierināta ar savu izskatu, it īpaši pēc tam, kad pirms gada bija noalgojusi marķīzu de Sadu par personisko treneri.

Viņa bija lieliska, pievilcīga, interesanta, neatkarīga sieviete. Tomēr viņa nespēja saglabāt attiecības ilgāk par trim mēnešiem, vismaz ne laimīgas, Džūlija precizēja. Nelaimīgas sev.

Varbūt attiecības nebija paredzētas viņai. Džūlija atvairīja šo domu, paņēma līdzi ūdens pudeli un devās caur siltos, neitrālos toņos ieturēto dzīvojamo telpu ar elektrizēti spožiem modernās mākslas priekšmetiem uz guļamistabu.

Varbūt iegādāties kaķi? Tie bija interesanti, neatkarīgi dzīvnieki, un, ja veiktos dabūt tik mīlīgu kā Tomass, viņa… Satrūkusies Džūlija apstājās, roku uz gaismas slēdža uzlikusi. Viņa uztvēra gaistošu smaržu mākoni. Tās bija viņas smaržas. Ne ikdienai paredzētās Ricci Ricci, tās Džūlija lietoja darbā, bet spēcīgās, seksīgās Boudoir, ar kurām viņa iesmaržojās, ejot uz tikšanos, bet tad arī tikai atbilstošā garastāvoklī.

Šobrīd viņa salsas dēļ gan nedaudz oda pēc sviedriem, taču savas smaržas viņa pazina.

Tām nebija šeit jābūt.

Toties te vajadzēja būt skaistai rozā pudelītei ar zelta vāciņu, bet tās nebija.

Nepatīkami pārsteigta, Džūlija piegāja pie naktsskapīša. Antīkā greznā kastīte atradās parastajā vietā, tāpat kā ikdienas smaržas un augstā, šaurā sudraba vāze ar vienu sarkanu liliju.

Bet Boudoir flakons bija pazudis.

Vai viņa neviļus, nepadomājot būtu to novietojusi citur? Taču tas nevarēja būt – kāpēc lai tā notiktu? Pat ja viņai šorīt bija vieglas paģiras, palēnināta reakcija, miglaināks skatiens, viņa atcerējās, ka smaržas stāvēja ierastajā vietā. Tobrīd viņa mēģināja ielikt auskaru. Pat tagad Džūlija acu priekšā redzēja, kā auskars izkrīt no pirkstiem tieši uz naktsskapīša – blakus rozā pudelītei.

Klusu murminādama, viņa iegāja vannas istabā, pārbaudīja maciņu, kurā glabāja kosmētiku, un secināja, ka pudelītes nav arī tur. Pie velna, trūka arī YSL Red Taboo lūpukrāsas un Bobbi Brown acu zīmuļa. Šos kosmētikas piederumus viņa maciņā bija ielikusi pagājušajā nedēļā pēc ceļojuma uz veikalu “Sefora”.

Atnākusi atpakaļ guļamistabā, Džūlija pārbaudīja vakar atvesto čemodānu – gadījumā, ja būtu lūpukrāsu un zīmuli atstājusi ceļojuma kosmētikas maciņā, kuru bija sagatavojusi Hemptonas velnišķīgajām kāzām.

Rokas uz gurniem salikusi, Džūlija nostājās ģērbtuvē. Tad iepleta acis par to, ko tajā ieraudzīja vai, pareizāk sakot, neieraudzīja – jaunās, vēl nevalkātās Manolo Blahnik koraļkrāsas sandales uz piecu collu biezas platformas. Apjukumu nomainīja bailes. Sirdij sitoties, Džūlija mežonīgā ātrumā ieskrēja atpakaļ virtuvē pēc somas, izrāva telefonu un zvanīja policijai.

* * *

Tūlīt pēc pusnakts Lila atvēra durvis.

– Atvaino, – Džūlija nekavējoties sacīja. – Saprotu, ka pēc vakardienas tev nav vajadzīgas jaunas problēmas.

– Nemuļķojies! Kā tu jūties?

– Man galvā sajukums. Policisti mani uzskata par traku. Varbūt es tāda arī esmu.

– Nē, neesi. Nāc, ienesīsim mantas guļamistabā.

Lila pati paņēma Džūlijas ceļasomu aiz roktura un ievilka viesu istabā.

– Jā, neesmu. Es neesmu traka. Man pazudušas mantas, Lila. Dīvains gadījums, es tev teikšu. Kurš gan ielaužas cita cilvēka mājā, paņem kosmētiku, smaržas, kurpes un leoparda ādas somu, kur to visu salikt? Kurš izvēlas to visu, bet atstāj gleznas, dārglietas, ļoti vērtīgu Baume & Mereier pulksteni un vecmāmiņas pērles?

– Varbūt vainīgā ir kāda pusaudze.

– Es neesmu pazaudējusi tās mantas. Policisti domā, ka es pati tās esmu nezin kur nolikusi.

– Džūlij, tu nekad neko nezin kur neliec. Ko tu vari teikt par apkopēju?

– Policisti man arī to jautāja. Es jau sešus gadus izmantoju vienu un to pašu uzkopšanas kompāniju. Katru otro nedēļu uz dzīvokli nāk jau pazīstamas divas sievietes. Viņas neriskētu ar darbu kosmētikas dēļ. Tev vienīgajai, izņemot mani, ir atslēga un zināms kods.

Lila pielika roku pie sirds.

– Es neesmu vainīga.

– Tu nenēsā mana izmēra kurpes un nelieto sarkanu lūpukrāsu, kaut arī es tev ieteiktu par to padomāt. Tu esi ārpus aizdomām. Paldies, ka ļauj man palikt šeit pa nakti. Es nespēju mājās gulēt viena. Rīt nomainīšu atslēgas, un signalizācijas kodu jau nomainīju. Pusaudze… – Džūlija apsvēra šādu domu. – Tai jābūt kādai no mūsu nama. Iespējams, ka tā bijusi tikai muļķīga blēņošanās. Kaut kas līdzīgs zagšanai veikalā.

– Var jau būt, ka muļķīga blēņošanās, bet tik un tā ļoti nepareizi. Kāds atļāvies ložņāt pa tavu dzīvokli, rakņāties pa tavām mantām. Es ceru, ka policija viņu atradīs.

– Tad jātur acis vaļā, lai nepalaistu garām jaunu meiteni Manolo kurpēs, ar sarkanu Taboo lūpukrāsu, smaržojot pēc Boudoir? – Džūlija iesmējās. – Tas ir gandrīz neiespējami.

– Neko nevar zināt. – Paliekusies uz priekšu, Lila apkampa draudzeni. – Tiklīdz mums būs laiks, iesim nopirksim visu vietā. Vai pagaidām kaut ko nevēlies?

– Tikai kārtīgi izgulēties. Es varu iekārtoties uz dīvāna.

– Gulta ir liela, pietiks vietas tev, man un Tomasam.

– Paldies! Vai neiebilsti, ja ātri ieiešu dušā? Pēc darba un salsas neesmu paspējusi nomazgāties.

– Protams, kā gan citādi, ej. Es atstāšu naktslampiņu iedegtu tavā gultas pusē.

– Ak jā, gandrīz aizmirsu, – Džūlija piebilda, ceļoties kājās, lai paņemtu pidžamu no somas. – Eštons ir izturējis pārbaudi. Es parunāju ar vairākiem cilvēkiem. Neuzkrītoši. Vārdu sakot, viņš spēj pilnībā iegrimt darbā, reizēm sadusmojas, kad viņu aizkaitina nepiemērotā vietā un laikā, viņš neiet tik bieži sabiedrībā, kā viņa aģentei un dažām dāmām labpatiktu, bet tas arī ir viss. Nav ziņu par starpgadījumiem, varmācīgu uzvedību, vienīgi tas, ka iesitis piedzērušam apmeklētājam izstādes atklāšanas laikā.

– Viņš iesitis piedzērušajam?

– Tā esot noticis. Es dzirdēju, ka puisis sācis grābstīties gar vienu no gleznotāja modelēm, pret ko viņai radušies iebildumi. Mans informācijas avots teica, ka sitiens bijis pelnīts, tas noticis Londonas galerijā. Tātad es dodu savu piekrišanu, ja tu nolemsi viņu ielaist pie sevis novērtēt pa logu redzamo skatu.

– Tad es viņu laikam pieņemšu.

Lila atlaidās atpakaļ gultā, domājot gan par nozagto lūpukrāsu un dizainera kurpēm, gan par slepkavību un pašnāvību, un seksīga izskata māksliniekiem, kuri iedunkā dzērājus.

Galvā drūzmējās filmas ainiņas, pārvēršoties atsevišķos sapņu fragmentos. Viņa tā arī nedzirdēja, kad Džūlija apgūlās, ne Tomasa priekpilno ņaudienu, kaķim ieritinoties viņām pa vidu.

* * *

Lila pamodās no kafijas smaržas – tas vienmēr bija patīkami – un izgāja virtuvē, kur Džūlija grauzdēja beigeļus un Tomass mielojās ar savām brokastīm.

– Tu pabaroji kaķi un pagatavoji kafiju? Vai gribi mani apprecēt?

– Man prātā bija iegādāties kaķi, bet varbūt labāk apprecēšu tevi.

– Tu varētu darīt gan to, gan to.

– Tas man vēl jāapsver. – Džūlija pasniedza Lilai divus skaistus stikla trauciņus ar ogām.

– Oho, tu dabūji ogas!

– Te tās jau bija, un vēl ļoti skaistas bļodiņas, kas paredzētas tieši ogām. Šajā dzīvoklī netrūkst jauku priekšmetu. Kā tu spēj noturēties, neieskatījusies atvilktnēs un skapjos? Es to saku kā cietusī, kurai tikko nekrietna pusaudze pārmeklējusi mājokli.

Ar atriebības pilnu dzirksti acīs Džūlija atmeta atpakaļ krāšņos matus.

– Es ceru, ka viņai uz sejas ir sametušās pūtītes.

– Meisijai?

– Kam? Ak nē, tai pusaudzei.

– Pareizi. Kamēr neesmu iedzērusi kafiju, man grūti domāt. Viņai noteikti ir pūtītes, zobu breketes un apsēstībai līdzīga aizraušanās ar slavenu futbola uzbrucēju, kurš par viņu pat nenojauš.

– Īpaši atbilstoša ir apsēstībai līdzīgā iemīlēšanās futbola zvaigznē, – Džūlija nosprieda. – Iesim brokastot uz terases, kā es iztēlojos to darām ar labu gaumi apveltītu pāri. Pēc tam man jāapģērbjas un jādodas atpakaļ realitātē.

– Tavs dzīvoklis ir ļoti labs.

– Šeit ietilptu divi manējie, un terase ir liela papildu priekšrocība. Tepat ēkā ir baseins un vingrošanas zāle. Es pārdomāju, – Džūlija jokoja, saliekot šķīvjus uz paplātes. – Es tevi pametīšu bagāta puiša dēļ. Aptīšu viņu ap pirkstu, apprecēšos un pārvākšos uz šejieni.

– Tu esi laimes meklētāja.

– Šis mājoklis ir mans nākamais mērķis. Neviena pūtaina padsmitniece te netiktu garām apsardzei.

– Droši vien netiktu.

Izgājusi uz terases, Lila palūkojās uz aizklāto logu.

– Tikt garām apsardzei būtu sarežģīti. Bet ja viņu tur ielaida kopā ar kādu citu mājas iedzīvotāju… Vai arī to izplānoja ļoti pieredzējis laupītājs. Policija gan neko neminēja par laupīšanu.

– Viņš izgrūda sievieti pa logu un tad nošāvās pats. Man žēl Eštona, bet tā nu ir patiesība par to, kas noticis.

– Eštons ir pilnīgi pārliecināts, ka tas nebija iespējams. Es vairs nelauzīšu par to galvu! – Lila apņēmās, pavēcinot rokas. – Paēdīsim kopā brokastis, lai gan tu paspēji mani pamest kāda bagātnieka dēļ.

– Turklāt viņš būs skaistulis. Iespējams, ka amerikānis.

– Jocīgi. Es viņu iztēlojos kā tuklu plikpauri. – Lila iemeta mutē pāris ogu. – Tik un tā šobrīd man padomā pavisam kas cits. Man jāstrādā. Šodien cītīgi parakstīšu un tad piezvanīšu bagātajam un skaistajam Eštonam Ārčeram. Ja viņš grib nākt šurp skatīties, lai viņam tiek. Ko citu man iesākt, vai ne?

– Tev taisnība. Policija paveiks savu darbu, un Eštonam nāksies samierināties ar notikušo. Tas ir smagi. Man reiz draudzene – pareizāk sakot, paziņa – koledžā izdarīja pašnāvību.

– Tu man neesi par viņu stāstījusi.

– Es viņu tik labi nepazinu, bet mums bija draudzīgas attiecības. Ne tik tuvas, lai es zinātu, cik grūtā psiholoģiskā stāvoklī viņa atradās. Viņu pameta puisis. Es pieņemu, ka tas nebija galvenais motīvs, taču rosinājums uz pašnāvību. Viņa iedzēra miegazāles. Viņai bija tikai deviņpadsmit gadu.

– Briesmīgi. – Uz mirkli Lila izjuta to drausmīgo izmisumu. – Es vairs negribu, lai pūtainā būtu arī iemīlējusies. Pietiks ar pumpām uz sejas.

– Jā. Mīlestība, pat ja tā nav īsta, spēj nogalināt. To daļu mēs izlaidīsim. Vai vēlies, lai atnāku, kad ieradīsies Eštons?

– Nē, nevajag. Bet, ja tu vēl negribi atgriezties savā dzīvoklī, paliec šeit tik ilgi, cik tev nepieciešams.

– Iešu mājās. Gan jau tikšu galā ar vienu tīni. Cerēsim, ka viņa dabūjusi, ko gribēja, un turpmāk tēlos kramplauzi citā vietā. – Džūlija tomēr smagi nopūtās. – Kurpes man ļoti patika. Kaut viņa ar tām pakluptu un salauztu potīti!

– Tas skan diezgan skarbi.

– Tikpat skarbi, kā nozagt citai sievietei Manolo.

Lilai bija grūti atspēkot kaut ko tādu, tāpēc viņa iedzēra kafiju.