Читать книгу Kolekcionārs - Nora Robertsa - Страница 5

Eštons stāvēja ēkas priekšā, rokas kabatās sabāzis. Līdz šim brīdim viņš vēl nebija aptvēris, cik ļoti negrib tur ieiet. Daļēji viņš to bija paredzējis, tāpēc piezvanīja draugam.

Lūks Tolbots stāvēja blakus, atdarinot viņa pozu.

– Tu vari pagaidīt, līdz tur ieies viņa māte.

– Negribu, lai viņai ar to jāsaskaras. Viņa tāpat jau no pārdzīvojumiem ir pilnīgā sabrukumā. Iesim, lai tas ir padarīts. Policisti gaida.

– To teikumu nevienam nepatīk dzirdēt.

Eštons piegāja pie apsarga, pateica ierašanās iemeslu un parādīja identifikācijas karti, lai procedūra ritētu gludi un vienkārši.

– Man ļoti žēl jūsu brāļa, ser.

– Paldies! – Eštons jau bija paguris uzklausīt līdzjūtības apliecinājumus. Pēdējās divās dienās viņš neskaitāmas reizes bija zvanījis neskaitāmi daudziem cilvēkiem un dzirdējis līdzjūtības visos iespējamos variantos.

– Pēc tam mums būs jāiedzer kāds alus, – Lūks piedāvāja, abiem braucot liftā uz četrpadsmito stāvu.

– Kāpēc ne. Es paredzu, ka Olimpija vēlēsies apskatīt visas viņa mantas, tāpēc nospriedu, ka varētu šo to izmest. Viņa tāpat to nezinās, un viņai aiztaupīsies lieki pārdzīvojumi.

– Eš, lai viņa pati tiek ar to galā. Tu jau esi uzņēmies pārāk daudzus pienākumus. Un kā tu, pie velna, vari zināt, vai neizmetīsi laukā džemperi, kuru viņa dāvinājusi dēlam Ziemassvētkos.

– Jā, jā, tev taisnība.

– Tāpēc jau es te esmu. – Kopā ar Eštonu Lūks izgāja no lifta. Vīrs platiem pleciem, stiprām rokām, lielām plaukstām. Viņš bija sešas pēdas un četras collas garš, cirtainiem, saulē izbalējušiem matiem, kas sniedzās līdz vienkāršā baltā T krekla apkaklei. Aizāķējis saulesbrilles aiz džinsu jostas, viņš ātri pārlaida koridoram koši zilo acu skatienu. – Viss klusu, – viņš atzīmēja.

– Jā, šajā vietā noteikti ir aizliegums trokšņot. Iespējams, ka šeit vispār ir vieni vienīgi aizliegumi un rīkojumi.

– Noteikumiem jābūt. Ne jau katrs var atļauties nopirkt veselu sasodītu māju, lai nevajadzētu ņemties ar noteikumiem vai kaimiņiem.

– Mana māja ir maza. – Eštons saminstinājās pie durvīm, kurām priekšā joprojām bija policijas lente, kaut arī pārgriezta, lai varētu tikt iekšā. Nolāpīts, viņš domās teica un piespieda zvana pogu.

Viņu izsita no līdzsvara tas, ka durvis atvēra detektīvs Voterstouns.

– Es nospriedu, ka šeit dežurē ierindas policists.

– Mēs tikai pārbaudām kādu informāciju.

– Lūks Tolbots. – Lūks pacēla roku sveicienam.

– Jā. Jūs neizskatāties pēc advokāta, – Voterstouns piezīmēja.

– Jo tāds neesmu.

– Lūks palīdzēs sakravāt mantas. Ne tikai Olivera drēbes, ar kurām nezinu, ko… – Viņš aprāvās, kad garāmslīdošais skatiens apstājās pie gaišpelēka dīvāna ar neglītu izkaltušu asiņu plankumu un tumšāk pelēkās sienas aiz dīvāna ar briesmīgu sarecējušu asiņu traipu.

– Jēziņ, vai tad nevarējāt to apsegt? – Lūks asi vaicāja.

– Atvainojiet, nē. Aprunājieties ar Kendlas radiniekiem par sakopšanu. Mēs varam iedot pāris kompāniju nosaukumus, kas ar to nodarbojas.

Faina iznāca no citas dzīvokļa telpas.

– Mister Ārčer, jūs esat ieradies precīzi laikā. – Uz mirkli viņas acis samiedzās, uzlūkojot Lūku, tad detektīve norādīja uz viņu. – Ceptuve “Ducis”, Rietumu Sešpadsmitā iela.

– Jums taisnība, tā ir manējā.

– Esmu jūs tur redzējusi. Jūs esat man parādā papildu piecas stundas nedēļā vingrošanas zālē.

– Paldies.

– Lielie šokolādes cepumi. Tie ir nāvējoši garšīgi. Vai viņš ir jūsu draugs? – Faina jautāja Eštonam.

– Jā. Viņš nāks man talkā. Olivera māte ir iedevusi nelielu sarakstu. Mantojuma piemiņas priekšmeti, kurus bija viņam atdevusi. Nezinu, vai viņš tos saglabājis, vai tie ir šeit.

– Varat iedot sarakstu man. Es pārbaudīšu.

– Tas ir manā telefonā. – Eštons, to izņēmis, parādīja.

– Redzēju aproču pogas un kabatas pulksteni. Tie ir guļamistabā. Antīka sudraba cigarešu etvija. Nē, tādas nav, arī ne galda pulksteņa. Nē, šeit ir tikai aproču pogas un pulkstenis.

Neticu, ka mēs būtu palaiduši garām kaut ko neievērotu.

– Iespējams, ka viņš tos pārdevis.

– Pajautājiet Olivera bosam. Viņa tēvocim no antīko priekšmetu veikala.

– Jā. – Eštons paņēma atpakaļ savu telefonu un vēlreiz palūkojās apkārt. Tad viņš ieraudzīja savu gleznu pie sienas virs sabojātā dīvāna.

– Jauka glezna, – Faina atzina.

– Ar savu domu. – Voterstouns paraustīja plecus par neizpratni Eštona sejā. – Vairumam tādas nav.

Modeles vārds bija Leona, Eštons atcerējās. Viņa bija maiga, apaļīgām formām, sapņainu skatienu, basām kājām. Tāpēc Eštons bija iztēlojies viņu pļavā ar plīvojošiem matiem un svārkiem, vijoli rokā, lai sāktu spēlēt.

Tāda, uzgleznota, viņa bija noraudzījusies, kā Eštona brālis mirst.

Nē, patiešām, viņš tajā nesaskatīja nekādu jēgu.

– Man jāķeras pie bēru organizēšanas. Man paziņoja, ka joprojām nevaram saņemt viņa mirstīgās atliekas.

– Ilgi vairs nebūs jāgaida. Es pats pārbaudīšu un jums piezvanīšu.

– Labi. Dabūšu Olivera drēbes un to, kas ir sarakstā. Olivera mātei tās ir svarīgas mantas. Par pārējo nezinu.

– Ja ieraugāt kaut ko pazīstamu, saskaņojiet ar mums.

– Jābūt kādām mapēm, dokumentiem, datoram.

– Mums ir viņa klēpjdators. Pagaidām apstrādājam informāciju. Dokumenti salikti kastē. Apdrošināšana, fonds, juridiskā korespondence. Tas viss jau pārbaudīts, dokumenti ir guļamistabā. Varat paņemt. Tur ir arī dažas fotogrāfijas. Vai jums ir zināms, ka viņam bijis depozīta seifs?

– Man par tādu nav ne jausmas.

– Naktsskapītī atradām sešus tūkstošus četrsimt piecdesmit dolāru skaidrā naudā. Varat paņemt naudu. Kad pabeigsiet, parakstīsiet nodošanas aktu. Vēl mums ir saraksts ar to, kas tika aizvests no dzīvokļa ekspertīzei, pirkstu nospiedumiem. Noskaidrojiet, kad varēsiet to visu dabūt.

Eštons tikai nogrozīja galvu un iegāja tur, no kurienes bija iznākusi Faina. Guļamistabā.

Tumši sarkanās sienas krasi izcēla koši balta apdare, tā ka telpa izskatījās gan moderna, gan gandrīz grezni karaliska, un tajā ļoti labi iederējās liela, spīdīga koka gulta ar četriem stabiem.

Eštons secināja, ka policisti noņēmuši gultasveļu, atstājot kailu matraci. Viņš pieņēma, ka veļa aizvesta uz ekspertīzi. Krāsotā lāde pie gultas kājgaļa bija atstāta vaļā, tās saturs sajaukts. Visam pāri klājās putekļu kārta.

Mākslas darbi bija labi, iespējams, ka tos bija izvēlējusies tā sieviete. Miglaina meža ainava, augsti, zvaigžņu apspīdēti kalni. Gleznas atbilda greznajam dzīvokļa iekārtojumam un sniedza nelielu priekšstatu par brāļa liktenīgo mīļāko.

Izrādījās, ka aiz sievietes krāšņās ārienes slēpusies romantiska dvēsele.

– Viņš lieliski iekļāvās šajā vidē, – Eštons skaļi prātoja. Pietiekami plašā, modernā, ar senatnīguma pieskaņu. Tieši to Olivers vienmēr gribēja. Viņš dabūja to, ko bija vēlējies.

Lūks salika kopā vienu no kravāšanai paredzētajām kastēm, kuras viņi bija nopirkuši.

– Tu teici, ka brālis šķitis laimīgs pēdējā reizē, kad ar viņu runāji. Laimīgs, priecīgi satraukts.

– Jā, laimīgs, priecīgs. Rosīgs. – Eštons saberzēja ar rokām seju. – Tāpēc es viņu atraidīju. Saklausīju viņa balsī, ka viņš plāno realizēt kādu darījumu vai varenu ieceri. Negribēju ielaisties viņa darīšanās, ne arī saistīties ar viņu pašu.

Lūks palūkojās uz draugu un, izprotot Eštona emocijas, centās saglabāt vieglu sarunas toni.

– Nešausti sevi, citādi man atkal nāksies tevi uzmundrināt.

– Nē, man gandrīz izdevies tikt tam pāri.

Tomēr viņš piegāja pie loga un palūkojās laukā. Nekavējoties atradis Lilas logus, Eštons iztēlojās, kā viņa tonakt izklaidējusies, vērojot citu cilvēku dzīvi.

Ja viņa būtu skatījusies desmit minūtes agrāk vai desmit minūtes vēlāk, viņa neredzētu kritienu.

Vai tad viņu ceļi krustotos?

Domās minot, ko Lila šobrīd dara, Eštons aizgriezās. Viņš piegāja pie kumodes, atvēra atvilktni un ieraudzīja zeķu murskuli.

Pogaino darbs, viņš secināja. Olivers zeķes būtu sakārtojis – viņš tās salocīja, bet nekad nesaritināja. Apkārt valdošā nekārtība vēl par kādu daļu palielināja bēdas, gluži tāpat kā krājās putekļi uz mēbelēm.

– Reiz mēs kopā iegājām veikalā, neatceros, kāpēc, un Olivers divdesmit minūtes nevarēja izvēlēties, kādas sasodītas zeķes pirkt, lai tās būtu saskaņotas ar kaklasaiti. Kurš cilvēks tā uzvedas?

– Mēs ne.

– Kāds bezpajumtnieks tiks pie kašmira zeķēm. – To sacīdams, Eštons izrāva laukā atvilktni un visu tās saturu iekratīja kastē.

Pēc divām stundām viņam bija četrdesmit divi uzvalki, trīs ādas žaketes, divdesmit astoņi pāri kurpju, neskaitāms daudzums kreklu un kaklasaišu, kaste ar dizainera sporta tērpu, slēpošanas kostīms, apģērbs golfa spēlēšanai, Rolex un Cartier pulksteņi, kopā trīs, ieskaitot to, kas bijis Oliveram uz rokas.

– Un es vēl atļāvos aizrādīt, kam tev tik daudzas kastes. – Lūks nopētīja kaudzi uz grīdas. – Tev jāatnes vismaz vēl divas.

– Pārējais var gaidīt, bet… pie velna! To, ko prasīja viņa māte, esmu savācis.

– Skaidrs. Tomēr tagad mums vajadzēs vairākus taksometrus. – Pieri saraucis, Lūks vēlreiz paskatījās uz kastēm. – Vai arī mazo autobusiņu.

– Jā. Es pasūtīšu, lai to visu aizved uz manu māju. – Eštons izņēma telefonu, lai piezvanītu firmai. – Pēc tam mēs iedzersim alu.

– Sarunāts.

* * *

Eštonam izdevās nedaudz atvairīt skumjas, kad viņš bija ticis prom no nelaimes vietas. Ļaužu pārpildītā trokšņainā bārā viņš atbrīvojās no nomāktības sajūtas. Tumšais koks, alus rūgtais aromāts, glāžu šķinda un cilvēku balsis atstāja savu iespaidu.

Tas bija tieši tas, kas palīdzēja izgaisināt atmiņas par tukšā dzīvokļa briesmīgo klusumu.

Viņš pacēla glāzi ar alu un bāra apgaismojumā nopētīja dzintara nokrāsas.

– Kurš gan dzer kaut kādu brūvējumu ar nosaukumu “Besijas mežacūka”?

– Rādās, ka tu.

– Tikai tāpēc, ka vēlos to pamēģināt. – Viņš ieņēma malku. – Nav slikts. Tev derētu pasniegt alu savā kafejnīcā.

– Man ir maiznīca, Eš.

– Nu un tad?

Iesmejoties Lūks iemalkoja alu ar nosaukumu “Apiņu lēciens”.

– Es savu maiznīcu varētu pārdēvēt par “Bulciņu brūzi”. – Tev nekad nebūtu neviena tukša galdiņa. Paldies, ka šodien man palīdzēji. Es novērtēju to, ka izrāvies no kēksiņu glazūru taisīšanas.

– Reizēm vajag brīvu dienu bez stāvēšanas pie plīts. Es gatavojos atvērt otru maiznīcu.

– Tai varētu dot nosaukumu “Rīma”.

– Pēdējo astoņpadsmit mēnešu laikā apgrozījums ir krietni audzis, tāpēc meklēju labu vietu, galvenokārt Soho.

– Ja tev nepieciešams ieguldījums…

– Tagad ne. Protams, bez tava atbalsta pirmajā reizē es pat nedomātu par paplašināšanos un necerētu uz to. Tāpēc, ja atklāšu otru maiznīcu un noraušos melnās miesās, vainīgs būsi tu.

– Ja nostrādāsies līdz kapam, bēru mielastā pasniegšu ķiršu pīrāgu. – Pateiktais Eštonam atgādināja Oliveru, un viņš iedzēra vēl alu. – Viņa māte grib, lai bērēs skan dūdas.

– Ak vai…

– Nez kur Olimpijai radusies tāda ideja, bet viņa tā grib. Es to noorganizēšu, lai viņai neienāk prātā pasūtīt goda zalvi un divdesmit vienu šāvienu vai bēru sārtu. Olimpija būtu uz to spējīga, jo ideju viņai netrūkst.

– Tu visu paveiksi kā pienākas.

Tas bija gandrīz viņu ģimenes moto, Eštons nodomāja. Viņš visu paveiks kā pienākas.

– Kamēr policija neatdod mirstīgās atliekas, mēs neko nevaram iesākt. Pat tad, kad Olivers būs apglabāts, nekas nebeigsies. Tik ilgi, līdz atradīsim, kas viņu nogalināja un kāpēc.

– Gan jau policijai ir sava versija. Tev tikai to nestāsta.

– Nez vai. Voterstounam ir pieņēmums, kaut arī nepārliecinošs, ka to esmu izdarījis es. Viņam nepatīk, ka, izrādās, mēs ar Lilu sazināmies.

– Tas ir vienīgi tāpēc, ka viņš tevi tik labi nepazīst, lai saprastu, ka tev nepieciešama skaidrība un ka pārējie arī to gaida no tevis. Es tāpat šo to gribu zināt. Kāda viņa ir, tā glūnētāja svešos logos?

– Viņa to neuztver kā glūnēšanu, es par to pārliecinājos, kad sāku ar viņu sarunāties. Viņai patīk cilvēki.

– Par to es nebrīnos.

– Cilvēki ir dažādi. Lilai patīk vērot, patērzēt, atrasties kopā ar viņiem, lai gan tas ir savādi, jo viņa ir rakstniece, tātad pieradusi ilgstoši būt viena. Rakstīšanu viņa veiksmīgi apvieno ar māju pieskatīšanu. Viņa pavada laiku svešās mājās, kuras viņa uzrauga. Viņa ir ļoti rūpīga.

– Ak tā?

– Jā, Lila gādā par citu cilvēku iedzīvi, mītni, mājdzīvniekiem. Ak kungs, viņa paspēja arī par mani parūpēties, lai gan esam sveši. Viņa… ir atklāta. Tāda rakstura cilvēki reizēm saņem belzienus.

– Tu esi aizrāvies, – Lūks ievēroja. – Droši vien viņa ir glīta.

– Es neesmu aizrāvies. Viņa ir interesanta un patiešām krietns cilvēks. Es vēlos viņu uzgleznot.

– Nu, nu! Tu esi gan aizrāvies.

– Nē, tas nav iespējams ar katru sievieti, kuru gleznoju.

– Ja tā nebūtu, tu viņas negleznotu. Es jau teicu, ka viņa noteikti ir glīta.

– Ne īpaši. Viņai ir patīkami vaibsti, seksīga mute, gari mati tādā krāsā kā mokas šokolāde, kuru tu pārdod savā maiznīcā. Bet… acis. Viņai ir čigānietes acis, kas vilināt vilina, it kā kontrastējot ar viņas tīro, atklāto dabu.

– Kā tu viņu redzi? – Lūks jautāja, jo viņš zināja, kādā veidā Eštons rada savus darbus.

– Sarkanā tērpā ar kupliem, viļņojošiem svārkiem, un mēness gaisma spraucas caur biezu, zaļu mežu.

Neviļus Eštons izņēma strupu zīmuli, kuru vienmēr nēsāja līdzi kabatā, un ātri uzskicēja uz salvetes Lilas seju.

– Apmēram tādu.

– Patiešām glīta. Vai tu piedāvāsi viņu gleznot?

– Šobrīd situācija nav atbilstoša. – Eštons tikai paraustīja plecus, kad Lūks sarauca pieri. – Pat ja strādājot es īpaši neraizējos par to, kas ir vai nav atbilstoši, tagad kaut ko tādu lūgt būtu dīvaini. Lila pati notiekošo raksturoja kā dīvainu.

Savukārt es saku, ka viss ir velnišķi sagriezies kājām gaisā.

– Tā ir tikai semantika.

Eštons pasmaidīja.

– Jā, vārdi ir tikai vārdi. Lai nu būtu kā būdams, pilnīgi iespējams, ka esmu Lilai līdz kaklam. Tāpat kā policisti. Pieņemu, ka viņa to vien gaida, kad varēs pārvākties uz citu dzīvokli, citu darbavietu, lai aizmirstu to, ko redzēja pa logu šeit. Turklāt nākamajā vakarā viņas draudzenes dzīvoklī notikusi ielaušanās. Vismaz viņa tā uzskata.

– Ja ir ielaušanās, tad nav šaubu, vai tā bijusi vai ne.

– Tā varētu domāt. Izrādās, ka viņas draudzene man ir pazīstama, un tas tikai palielina jucekli. Viņa vada vienu no galerijām, ar kuru es sadarbojos. Lila stāstīja, ka laupītājs paņēmis kosmētiku un kurpes.

– Ko vēl ne! – Iesmējies Lūks pacēla alus glāzi un saskandināja. – Gan jau kurpes atradīsies ģērbtuves kaktā un kosmētika kādā somiņā. Lieta tiks slēgta.

– Es tev piekristu, ja viņu nepazītu. Džūlija ir ļoti apzinīga. Jebkurā gadījumā tas nozīmē, ka atkal ir klāt policija, rodas jauni satraukumi… – Eštons izslējās no laiskās, atbrīvotās pozas stingrs un dusmīgs. – Sasodīts!

– Kas tad nu?

– Lila izmanto šo adresi. Tā ir viņas pieraksta adrese. Varbūt tur ielauzās ne jau tādēļ, lai zagtu. Īstenībā meklēja Lilu. Ja jau es atklāju, ka viņa ir lieciniece, gan arī citi to spēj.

– Eš, tu pārspīlē.

– Nē, man jau agrāk vajadzēja to saprast. Bet es tikai atmetu ar roku. Ja apdomā visu pēc kārtas… Olivers un viņa mīļākā tiek nogalināti, bet to mēģina parādīt kā slepkavību un pašnāvību. Lila ziņo policijai, jo redzēja strīdu un sievietes kritienu. Dienu pēc tam kāds ielavās dzīvoklī, kurā viņa pierakstīta. Vai tā ir nejaušība?

Lūka sejā parādījās bažas.

– Kad tu tā visu saliec pa plauktiņiem, rodas aizdomas. Tomēr saistība ir neskaidra. Kas tas par slepkavu, kam vajadzīgas kurpes un kosmētika?

– Sievietei. Varbūt. Pie velna, transvestītam vai vīrietim, kurš grib nolaupīto uzdāvināt draudzenei. Galvenais, ka sakritība ir pārāk uzkrītoša. Es iešu pie viņas, – Eštons izlēmis paziņoja. – Jānoskaidro arī, vai Džūlijai nav lielākas nepatikšanas.

– Džūlijai? Tu minēji, ka viņu sauc Lila.

– Džūlija ir Lilas draudzene, arī mūsu kopīgā paziņa.

Ļoti lēni Lūks nolika atpakaļ uz galda alus glāzi.

– Džūlija. Mākslas galerija. Ja jau viss ir sajaukts kājām gaisā, izstāsti, kāda tā Džūlija izskatās.

– Viņa ir īsts dārgumiņš, tomēr ne gluži tavā stilā.

Eštons apgrieza salveti otrādi un, mirkli padomājis, uzskicēja Džūlijas seju.

Lūks pacēla salveti, un, neizrādīdams emocijas, rūpīgi nopētīja zīmējumu.

– Slaida, – viņš sacīja pēc mirkļa. – Stalta auguma. Teksasas zilām acīm. Rudiem matiem.

– Jā, tāda ir Džūlija. Vai tu viņu pazīsti?

– Kādreiz pazinu. – Lūks iedzēra kārtīgu malku alus. – Es biju ar viņu precējies. Apmēram minūtes piecas. Bet tas notika citā dzīvē.

– Tu joko. – Eštons zināja par drauga kāzām agrā jaunībā, impulsa vadītām, par ātro šķiršanos. Lūks toreiz bija tik tikko sasniedzis vecumu, kad drīkstēja pirkt alu. – Vai tā ir tā pati Džūlija Braianta?

– Tā pati. Bet tu viņu nekad iepriekš neesi pieminējis.

– Viņa vada galeriju. Mūsu draudzība ir gluži profesionāla. Mēs kopā nestaigājam pa izklaides vietām un nekad neesam sarunājuši randiņus, ja tas tev ir svarīgi. Bet viņa jau nemaz nav tavā stilā. Tu parasti izvēlies spridzīgas enerģijas bumbas, nevis stilīgu augstāko klasi ar māksliniecisku piesitienu.

– Tas tāpēc, ka man sirdī joprojām ir rētas. – Lūks piebikstīja ar pirkstu sev pie sirds. – Džūlija Braianta. Sasodīts!

Nupat es jūtos pavisam dīvaini, tā ka vajadzēs iedzert vēl.

– Vēlāk. Jāaprunājas ar Lilu, jāuzzina kaut kas vairāk par to ielaušanos. Pirms tam es īsti neieklausījos viņas teiktajā. Tev derētu nākt man līdzi.

– Vai tiešām?

– Varbūt slepkava tagad staigā tavas bijušās sievas kurpēs.

– Tas ir neprāts, turklāt viņa bija mana sieva vairāk nekā pirms desmit gadiem.

– Nemāni sevi, ka nevēlies pats visu noskaidrot. – Eštons nometa pāris banknošu uz galda un pastūma Lūkam salveti.

– Alus un skice uz mana rēķina. Celies!

* * *

Lila nolēma iet dušā. Tā kā viņa jau no paša rīta bija aizrautīgi strādājusi un vienīgais pārtraukums bija Tomasa izklaidēšana, liekot lietā vienu no Meisijas daudzajiem treniņu DVD, viņa gribēja nomazgāties.

Viņa vēl nebija paspējusi ar Džūliju sarunāt, vai abas paliks mājās un pasūtīs kaut ko ēdamu, vai dosies izklaidēties. Pulkstenis rādīja jau gandrīz pusseptiņi, tā ka Džūlijai vajadzēja drīz ierasties, tāpēc Lila sāka steigties.

– Esmu aizkavējusies, – viņa sacīja Tomasam. – Turklāt tā spriganā blondīne DVD uzvedās kā sadiste.

Viņa nosprieda, ka varēs pagūt īsu brīdi pamērcēties karstā ūdenī Meisijas brīnumvannā. Ja viņa…

– Nē, vannā nē, – Lila nomurmināja, izdzirdējusi zvanu. – Džūlijai nāksies pagaidīt, kamēr ieiešu dušā.

Viņa piegāja pie durvīm un atvēra tās, nepadomājusi, ka pirms tam jāpārbauda, kas ārpusē stāv.

– Tu jau esi klāt. Es vēl… Vai!

Lila ielūkojās Eštonam tieši acīs, un viņas domas sagriezās haotiskā virpulī. Mati nebija mazgāti trīs dienas, viņa nebija krāsojusies, toties ģērbusies sviedros samirkušās jogas biksēs un sporta topiņā. Viņa jau mēnešiem posās tos nomainīt ar kaut ko labāku.

Viņa oda pēc pilates nodarbības un pāris Doritos, ko bija iemetusi mutē, apbalvojot sevi par treniņu.

Lila tikai vēlreiz izmocīja “Vai!”, kad Eštons viņai uzsmaidīja.

– Vajadzēja pirms nākšanas piezvanīt. Mēs bijām pāris kvartālu attālumā no jums, un es vēlējos par šo to apspriesties. Iepazīstieties, tas ir Lūks.

Eštonam līdzi bija vēl kāds. Jā, Lila redzēja stāvam viņam blakus ļoti glītu vīrieti ar platiem, sportiskiem pleciem.

– Vai! – viņa atkārtoja trešo reizi. – Es strādāju, tad nolēmu patrenēties pie DVD, kas spēj novest līdz asarām, tāpēc…

Ak jā! – Attapusies Lila atkāpās, lai ielaistu viesus iekšā.

Nav svarīgs izskats, Lila sev iegalvoja. Viņi nebija sarunājuši romantisku tikšanos. Turklāt Eštons vairs nelikās tik saspringts kā iepriekš.

– Patīkami iepazīties. Ar tevi arī. – Lūks noliecās, lai paglaudītu Tomasu, kas moži ošņāja viņa bikšu galus.

– Vai jūs esat no policijas?

– Nē, es neesmu policists. Esmu maiznieks.

– Vai īsts maiznieks?

– Jā. Man ir sava ceptuve divus kvartālus no šejienes. Saucas “Ducis”.

– Mini kēksiņi!

Pasmaidījis par tādu sajūsminātu reakciju, Lūks atliecās.

– Jā, mums tie ir.

– Es tos pārēdos. Tie bija tik garšīgi, ka aizvakar vēlreiz aizgāju nopirkt kēksiņus un saldskābmaizi. Paņēmu arī karameļu latte. Jūsu kafejnīca ir brīnišķīga. Kopš kura laika tā atvērta?

– Nu jau būs gandrīz trīs gadi.

– Man vienmēr šķitis interesanti, kā tas ir – strādāt maiznīcā. Vai jūs pārstājat ievērot smaržas un to, cik kārdinošas izskatās kūciņas un citi gardumi? Vai jau sen ar to nodarbojaties? Ak, atvainojiet!

Viņa atmeta matus no sejas.

– Es jūs izprašņāju, bet nepaaicināju pat apsēsties. Vai vēlaties kaut ko iedzert? Man ir vīns un tēja, kuru beidzot pagatavoju, – viņa piebilda, aši uzsmaidot Eštonam.

– Nē, paldies! Mēs nupat dzērām alu, un sarunājoties man kaut kas ienāca prātā.

Lūks atkal noliecās paglaudīt sajūsmināto kaķi, un viņam uz grīdas nokrita saulesbrilles.

– Sasodītā skrūvīte, – viņš norūca un, pacēlis brilles, izvilka sīko skrūvīti, kas bija izlīdusi laukā.

– Ak, es tās salabošu. Pagaidiet vienu mirklīti.

– Vai viņa salabos manas saulesbrilles? – Lūks neticīgi noprasīja, kad Lila izgāja no istabas.

– Pat nejautā.

Lila atgriezās ar instrumentu, kas Eštonam atgādināja Šveices armijas naža kodolversiju.

– Apsēdīsimies, – Lila aicināja un paņēma no Lūka brilles un mazo skrūvīti.

Eštons apsēdās uz krēsla, un Tomass nekavējoties uzlēca viņam uz ceļiem kā senam draugam.

– Vai ir kādi jaunumi? – Lila jautāja.

– Policija necik daudz neizpauž. Man ļāva paņemt Olivera mantas.

– Jums noteikti tas bija pārdzīvojums. Tāpēc paaicinājāt draugu līdzi, vai ne? – viņa piebilda, uzmetot skatienu Lūkam, tad atlocīja instrumentu un izvēlējās mazītiņu skrūvgriezi. – Vienmēr ir labāk, ja grūtos brīžos kāds ir blakus.

– Policija teica, ka neesot nekādu ielaušanās pazīmju, slepkavu viņi esot ielaiduši paši. Iespējams, ka viņi slepkavu pazina. Var jau būt, ka policija atklājusi kaut ko vairāk, taču mums to nesaka.

– Viņi atradīs vainīgo. Nevar būt, ka es vienīgā to visu redzēju.

Iespējams, Eštons nodomāja, bet, kā izrādās, Lila vienīgā bija ar mieru iesaistīties.

– Lūdzu! – Lila pārbaudīja brilles, pašūpojot aiz kājiņas. – Kā jaunas.

– Paldies! Pirmo reizi redzu tādu komplektu. – Lūks pamāja uz viņas Leatherman instrumentu.

– Trīssimt svarīgu rīku vienā ērtā iesaiņojumā. Nesaprotu, kā bez tāda var iztikt. – Lila to salocīja un nolika malā.

– Es dodu priekšroku līmlentei.

Lila uzsmaidīja Lūkam.

– Līmlentes lietošanas iespējas ir ļoti plašas. – Viņa atskatījās uz Eštonu. – Cik labi, ka ir draugs, kas sniedz atbalstu.

– Jā. Ja pieminam draugus… Pēdējā reizē, kad šeit biju, jūs minējāt, ka jūsu draudzenes Džūlijas dzīvoklī notikusi ielaušanās. Vai par šo gadījumu ir kādi jaunumi?

– Nē. Policija pieņem, ka pazudušos priekšmetus viņa pati tikai nolikusi citā vietā. Vismaz Džūlijai liekas, ka policija tā uzskata. Viņa nomainīja atslēgas, ierīkoja otru aizšaujamo bultu, tāpēc vairs neuztraucas, taču nespēj pārdzīvot, ka Manolo kurpes pagalam.

– Jūs esat pierakstījusies viņas dzīvoklī.

– Tāds pieraksts nepieciešams dažādiem gadījumiem, un, tā kā es pie Džūlijas apmetos starplaikā, kad pāreju no vienas darba vietas uz nākamo, pat glabāju tur šādas tādas sezonas mantas, viņas adrese šķita ļoti atbilstoša.

– Šī jūsu adrese atrodama reģistros, – Eštons turpināja, – un dienu pēc mana brāļa slepkavības tajā dzīvoklī notiek ielaušanās. Tajā dienā, kad piezvanījāt policijai, devāt liecību, runājāt ar mani.

– Jā. Visi notikumi savijušies kā lielā kamolā, kas…

Eštons redzēja, kā Lilas acīs parādās izpratne, sejā iegulst domīgums, bet ne miņas no bailēm.

– Jūs domājat, ka šie notikumi ir savstarpēji saistīti? Man tas nebija ienācis prātā. Vajadzēja tam pievērst lielāku uzmanību. Ja mani gribēja atrast kāds svešais, ir loģiski, ka viņš meklētu mani tur. Kaut arī es nevienu neredzēju un nevaru identificēt, noziedznieki to nezina. Vismaz ne tik ātri to atklās. Viņi varēja ielauzties pie Džūlijas meklēt mani.

– Jūs to uztverat pavisam mierīgi. – Lūks ievēroja.

– Džūlijai neuzbruka, jo viņas nebija mājās. Noziedznieki, iespējams, tagad jau ir noskaidrojuši, ka es nevienu neapdraudu. Es varētu sniegt policijai kāda aprakstu, bet, tā kā es to nespēju, tad nav jēgas mani traucēt. Noteikti nav arī pamata vēlreiz ielauzties pie Džūlijas vai viņu citādi apgrūtināt.

– Tomēr Olivera un viņa draudzenes slepkava varbūt nespriež tik loģiski kā jūs, – Eštons aizrādīja. – Jums jābūt uzmanīgai.

– Kas mani te meklēs? Vēl pēc dažām dienām es jau būšu no šejienes prom. Neviens nezina, kur es esmu.

– Es zinu, – Eštons iebilda. – Lūks, Džūlija, jūsu klienti, iespējams, ka viņu draugi, ģimenes locekļi. Durvju sargs, – Eštons turpināja. – Jūs taču ejat laukā, staigājat apkārt, iepērkaties, sēžat kafejnīcā. Viņi zina, ka dzīvojat šajā apkārtnē… dzīvojāt tonakt. Kādēļ lai viņi jūs nemeklētu tepat tuvumā?

– Tepat tuvumā – tas ir plašs jēdziens. – Lila iekarsa kā vienmēr, tiklīdz kāds pieņēma, ka viņa nespēj par sevi parūpēties. – Ikviens cilvēks, kurš strādā un dzīvo Ņujorkā, apzinās, ka jāuzvedas saprātīgi un piesardzīgi.

– Jūs atvērāt mums durvis, pat nepārbaudot, kas aiz tām stāv.

– Parasti es tā nerīkojos, bet gaidīju… viņu, – Lila pabeidza, kad atskanēja zvans. – Atvainojiet!

– Tu aizskāri vārīgu punktu, – Lūks klusu aizrādīja.

– Aizskaršu tik punktu, cik vajadzēs, lai pārliecinātu viņu veikt drošības pasākumus.

– To varēja paust ar domu “es par jums uztraucos”, nevis ar norādi “jūs uzvedaties muļķīgi”.

– Es nevienu brīdi neminēju, ka viņa uzvestos muļķīgi.

– Tu devi netiešu mājienu. Ja tu nudien domā…

Tajā mirklī Lūka prāts pārstāja darboties. Divpadsmit gadu laikā viņa bija pārvērtusies, kā gan citādi, taču pārmaiņas bija nākušas tikai par labu.

– Džūlij, tu jau esi pazīstama ar Eštonu.

– Protams. Izsaku līdzjūtību, Eš.

– Es saņēmu tavu vēstulīti. Paldies!

– Un šis ir Eštona draugs Lūks. Vai atceries brīnišķīgos kēksiņus? Tie ir no viņa maiznīcas.

– Patiešām? Tie bija… – Džūlijas sejā pēkšņi atplaiksnīja pārsteigums, bet nedaudz arī izbīlis. Gadi aizšalca projām un atkal atgriezās. – Lūks…

– Džūlija. Cik apbrīnojami, ka šeit satiekamies.

– Bet… es nesaprotu. Ko tu te dari?

– Es dzīvoju Ņujorkā, – Lūks precizēja. – Nu jau gadus astoņus.

– Jūs esat pazīstami? Kā viņi pazīst viens otru? – Lila noprasīja Eštonam, kad nebija saņēmusi atbildi uz pirmo vaicājumu.

– Viņi reiz bija precējušies. Viens ar otru.

– Viņi… Lūks ir… Jo tālāk, jo…

– Vai dīvainības turpinās?

Lila veltīja Eštonam tikai ašu skatienu.

– Manuprāt, mums tagad derētu iedzert vīnu, – viņa moži piedāvāja. – Džūlij, nāc palīgā, labi?

Viņa stingri saņēma draudzeni aiz rokas un aizvilka uz virtuvi.

– Ko teiksi?

– Nezinu. Izrādās, tas ir Lūks.

Lila nodomāja, ka Džūlija izskatās kā pārcietusi zemestrīci. Satriekta, apreibusi un pat mazliet tā kā priecīgi atvieglota.

– Likšu viņiem iet projām. Vai tu vēlies, lai viņi aiziet?

– Nē. Nē, tā nav. Mēs abi… tas bija ļoti sen. Es tikai jutos pārsteigta, ieraugot viņu. Kā es izskatos?

– Ņemot vērā, kā izskatos es, jautājums ir nevietā. Tu burtiski staro. Saki, kā man rīkoties, un es tā darīšu.

– Ierosinājums par vīnu ir labs. Izturēsimies civilizēti un smalki.

– Ja tā, tad man nekavējoties jāiet dušā, bet sāksim ar vīnu. – Lila paņēma glāzes. – Viņš ir ārkārtīgi pievilcīgs.

– Tā ir, vai ne? – Džūlija smaidīja. – Lūks tāds bija arī agrāk.

– Ja tu esi mierā ar situāciju, iedzersim pa glāzei, un tad tev nāksies viņus izklaidēt, kamēr es savedīšu sevi kārtībā. Man vajadzēs piecpadsmit minūtes.

– Par to jau es tevi neciešu, ka tu tiešām iekļausies piecpadsmit minūtēs. Tātad mēs būsim civilizētas un smalkas. Uz priekšu – aiziet!