Читать книгу Kolekcionārs - Nora Robertsa - Страница 4

Viņa jutās nomierinājusies, kad atsāka strādāt, atgriezās pie sava romāna sižeta. Vilkaču kari un līdzjutēju komandas vadītājas intrigu veidošana sagādāja grūtības. Lila aizrautīgi rakstīja līdz pēcpusdienai, kad Tomass pieprasīja, lai ar viņu parotaļājas.

Viņa pārtrauca darbu, atstājot Keilijas mīļoto brālēnu karājamies starp dzīvību un nāvi pēc uzbrukuma no slēpņa. Tā bija piemērota vieta, kur atskatīties uz iepriekšējiem notikumiem, kas palīdzētu radīt nākamo ciklu.

Viņa pašūpoja auklā pakarinātu bumbiņu, līdz izdevās pievērst kaķa uzmanību kustīgajām rotaļlietām, tad apkopa nelielo terases dārziņu, noņēma pāris tomātu un nogrieza sev asteru pušķi.

Esmu pietiekami ilgi atlikusi sarunu, Lila sev sacīja. Paņēmusi telefonu, viņa sameklēja Eštona numuru. Līdz ar to acu priekšā atkal nostājās realitāte. Kā skaistā blondīne lūdzās žēlastību. Kā viņas kājas vicinājās gaisā baismīgajā kritienā, ķermeņa varmācīgais būkšķis pret betonu lejā uz zemes.

Tā bija īstenība, Lila domāja. Tā vienmēr paliks īstenība. Ainas atvirzīšana tālākā smadzeņu stūrī to nemainīs, tāpēc viņai neatlika nekas cits kā rīkoties.

* * *

Eštons strādāja, mūzikai skaļi dārdot. Vispirms viņš bija izvēlējies Čaikovski, pārliecināts, ka tas atbilst noskaņojumam, bet augstās notis nomāca vēl vairāk, tāpēc viņš pārslēdza uz smago roku. Griezīgās, dunošās skaņas iedarbojās – viņam radās enerģija. Arī gleznas toņi mainījās.

Sākumā viņš bija iztēlojies nāriņu klints pakājē vētras sabangotas jūras krastā kā seksuālu būtni, bet tagad viņas seksualitāte ieguva plēsīgu noskaņu.

Nu bija jāizvēlas iespējas. Vai viņai glābt jūrniekus, kas iekrituši viļņos pēc tam, kad viņu kuģis uzskrējis uz klintīm, vai pavilkt viņus zem ūdens?

Mēness gaisma vairs nebija romantiska, nē, bet draudīgi izgaismoja klinšu radzes. Domīgs spīdums vīdēja nāras dūmakainajās acīs.

Viņš nebija gaidījis vardarbību, kad zīmēja sākotnējās skices, neparedzēja iespējamo varmācību, kad pirmajā darba stadijā skatījās uz modeli ar ogļmelnajiem viļņainajiem matiem. Tagad vienatnē ar dunošo mūziku, neganto vētru jūrā un paša domu spēku glezna pārvērtās nedaudz ļaunprātīgi draudīga.

Viņa gaida, Eštons nolēma.

Iezvanoties telefonam, viņa pirmā reakcija bija neapmierinātība. Strādājot Eštons vienmēr izslēdza telefonu. Ja bija tik liela ģimene kā viņam, uzmanību nemitīgi – gan pa dienu, gan daļēji arī naktīs – novirzītu zvani, īsziņas, elektroniskās vēstules, tāpēc bija nepieciešams noteikt kaut kādas robežas.

Tomēr šodien viņš juta pienākumu atstāt telefonu ieslēgtu. Pat tagad viņš ignorēja pirmos divus zvanus, līdz atcerējās, kāpēc nav to izslēdzis.

Viņš nolika otu un, paņēmis otru, kuru bija sakampis zobos, nometa arī to malā, tad pasniedzās pēc klausules.

– Ārčers.

– Ak, te runā Lila. Lila Emersone. Es… vai jūs esat viesībās?

– Nē. Kāpēc tā jautājat?

– Es dzirdu troksni. Skaļu mūziku.

Eštons skatījās pēc tālvadības pults un, pastūmis tālāk dažus krāsu podus, izslēdza mūziku.

– Atvainojiet!

– Nekas, nekas. Ja Iron Maiden neskan skaļi, nav jēgas to klausīties. Tā kā jūs droši vien strādājat, atvainojos, ka traucēju. Gribēju tikai pateikt, ja neesat pārdomājis un joprojām vēlaties atnākt šurp paskatīties uz… nu, no vietas, kur es tonakt atrados, tad – lūdzu.

Eštonu vispirms pārsteidza tas, ka Lila atpazinusi seno dziesmu Aces High kā grupas Iron Maiden skaņdarbu, un tad viņas pareizais pieņēmums, ka mūzika dārd tik skaļi, kamēr viņš strādā.

Tomēr šīs pārdomas viņš atlika uz vēlāku laiku.

– Vai drīkstu ierasties tūlīt?

– Ak…

Nesteidzini, Eštons sevi brīdināja. Tā bija nepareiza taktika.

– Tad sakiet, kad, – viņš turpināja. – Kad jums ir ērtāk.

– Varat nākt kaut vai tūlīt. Es tikai negaidīju, ka vēlēsieties to darīt tik drīz. Lūdzu. Nosaukšu jums adresi.

Eštons satvēra skiču zīmuli, lai to pierakstītu. – Skaidrs. Pēc pusstundas būšu klāt. Paldies!

– Lūdzu… – Lila vēlreiz atkārtoja. – Es savukārt gribētu apskatīt arī jūsu mājokli. Tātad gaidu pēc minūtēm trīsdesmit.

Tas nu bija nokārtots, viņa nosprieda.

– Ko šajā situācijā pieprasa etiķete, Tomas? Vai man uzlikt uz šķīvja pāris siera Gouda šķēļu un sezama cepumus? Nē, tev taisnība. Tas būtu muļķīgi. Vai uzkrāsoties? Jau atkal tu esi gudrāks par gudru, mans jaunais mācekli. Tas noteikti ir apstiprinājums. Nav jēgas izskatīties pēc nabaga bēgles.

Lila izlēma nomainīt mājas šortus un nonēsāto plāno T kreklu rozā košļājamās gumijas krāsā ar retro supervaroņu brīnumdvīņu bildi uz vēdera.

Tā viņa arī vairāk izskatītos pēc pieauguša cilvēka.

Lila nožēloja, ka iepriekš nav uzvārījusi tēju, kas arī būtu atbildīga pieaugušā cienīga rīcība, bet, tā kā trūka laika, viņa nosprieda, ka pietiks ar kafiju, ja Eštons kaut ko vēlēsies iedzert.

Kad viņa tikko bija paspējusi apsvērt iespējas, atskanēja zvans.

Cik savādi, Lila nosprieda. Situācija bija neveikli savāda. Viņa palūkojās actiņā – šodien Eštons bija ģērbies zilā T kreklā, un viņa bārdas rugāji izskatījās nedaudz garāki. Tumšie mati bija izspūruši, acis zaļas kā viltīgam kaķim, skatiens nedaudz nepacietīgs.

Lila minēja, vai justos mazāk neveikli, ja Eštons būtu tukls plikpauris un divdesmit gadus vecāks. Vai arī jebkāds, tikai ne šis vīrietis, kurš atbilda visām Lilas garšas kārpiņām.

Taču patlaban nebija piemērots brīdis, lai domātu par garšas kārpiņām, Lila sev atgādināja un atvēra durvis.

– Sveicināts! Nāciet iekšā. – Viņa iedomājās, vai nevajadzētu sarokoties, bet tāds žests šķita stīvs un oficiāls. Tā nu viņa tikai pacēla un nolaida lejā rokas. – Es pat nezinu, kā šajā situācijā rīkoties. Jūtos ļoti dīvaini.

– Jūs piezvanījāt. Es ierados. Tas jau ir sākums.

Tā kā Tomasam jēdzieni “neveiklība” un “dīvainība” bija sveši, viņš taisnā ceļā devās sasveicināties ar Eštonu.

– Vai tas ir jūsu vai saimnieku kaķis?

– Ak, viņu. Tomass ir lieliska kompānija. Kad man beigsies šeit darbs, es pēc viņa ilgošos.

Eštons rūpīgi ar vienu vēzienu noglaudīja kaķi no galvas līdz astei, kā Lila pati to bieži darīja.

– Vai jūs kādreiz, rītos pamostoties, nemulstat? Vai nav jābrīnās: kur es tagad atrodos?

– Nē, sen tā nav bijis. Šķērsojot laika zonas, es reizēm esmu izsista no līdzsvara, bet pārsvarā strādāju Ņujorkā un tās apkaimē.

– Jauks dzīvoklis, – Eštons piezīmēja atliecoties. – Te ir labs apgaismojums.

– Jā, tā ir. Un jūs ar mani pieklājīgi parunājaties, lai es nejustos tik savādi. Nāciet, es parādīšu, kur atrados, kad tas notika. Tas ir pats grūtākais, un būs labāk, ja ātrāk tiksim ar to galā.

– Sarunāts.

– Es uzturos viesu istabā. – Lila pamāja. – Tur ir logs uz rietumu pusi. Tonakt pēc Džūlijas aiziešanas nevarēju aizmigt. Ak jā, viņa jūs pazīstot. Džūlija Braianta. Viņa vada galeriju “Čelsijas māksla”.

Slaida, glīta rudmate, Eštons atcerējās, ar jaukiem, bezrūpīgiem smiekliem, lietpratēja.

– Jūs arī pazīstat Džūliju?

– Mēs draudzējamies jau gadiem ilgi. Viņa tovakar bija šeit. Aizgāja īsi pirms pusnakts. Mēs izdzērām diezgan daudz vīna, aizrāvāmies ar kēksiņiem, tāpēc vēlāk īsti neradu mieru. Un paņēmu binokli.

Viņa parādīja to Eštonam.

– Es izdomāju stāstus, man patīk to darīt. Aiz dažiem logiem novēroju ne vienu notikumu vien, tāpēc arī tonakt paskatījos, vai neredzēšu kādu jaunu ainu. Tas, protams, izklausās muļķīgi.

– Nē, nē. Es savukārt iztēlē radu tēlus. Tie savā ziņā arī ir stāsti.

– Saprotu. Labi, ka jums tas neliekas muļķīgi. Vārdu sakot, es ieraudzīju viņu. Seidžu Kendlu.

– Logā, kas tagad ir aizklāts?

– Jā. Tajā pa kreisi no nelielā balkona uz guļamistabu.

– Ar binokli var visu redzēt, vai ne? – Eštons, pielicis to pie acīm, klusā balsī secināja.

– Man tā mūžam bijusi kā spēle. Kopš bērnības. Kā televīzija vai filma, vai grāmata. Reiz es aizkavēju laupīšanas mēģinājumu. Parīzē, pirms pāris gadiem. Tur, kur es mitinājos, ieraudzīju, kā naktī, iemītnieku prombūtnes laikā, dzīvoklī pretējā ielas pusē notiek ielaušanās.

– Tātad jums netrūkst ceļojumu, piedzīvojumu un noziegumu atklāšanas. Tā ir māju pieskatītājas cienīga dzīve.

– Noziegumu atklāšanas nav tik bieži, bet…

– Jūs neredzējāt Oliveru. Manu brāli.

– Nē, tikai sievieti. Guļamistabā bija tumšs, vienīgi dzīvojamā telpā bija neskaidrs apgaismojums. Viņa stāvēja pret logu. Tā.

Lila piegāja pie loga parādīt, kā tas bijis.

– Viņa runāja ar kādu, kurš atradās turpat blakus pa kreisi pie sienas starp logiem. Es redzēju, ka viņš iesit sievietei. Tas notika ļoti ātri, taču es redzēju piedurkni. Atceros, kā viņa atmeta galvu, kā pielika roku pie sejas, lūk, tā.

Lila to demonstrēja, satverot vaigu un zodu plaukstā.

– Viņš sita vēlreiz. Ar dūri, parādījās tumša piedurkne. Citu neko neredzēju, tas notika ļoti strauji, es tik tikko paspēju vispār kaut ko pamanīt. Telefons stāvēja uz galdiņa pie gultas. Paķēru to un atkal palūkojos ārā. Tad viņa jau bija atspiesta pret stiklu. Es redzēju tikai muguru, augšup saņemtos matus, kas daļēji bija atrisuši vaļā.

– Parādiet man, kā tas izskatījās. Ja neiebilstat, lūdzu!

– Tā… – Lila pagriezās ar muguru pret logu un atbalstījās pret stiklu.

– Tātad jūs redzējāt tikai sievieti. Vai esat par to pārliecināta?

– Jā. Esmu.

– Viņa bijusi gara auguma. Piecas pēdas desmit collas, es to pārbaudīju. – Eštons nolika binokli. – Olivers bija tāds kā es, sešas pēdas un viena colla. Tātad trīs collas garāks, un, ja viņš piespieda sievieti pret logu…

Eštons pienāca Lilai klāt.

– Es neko sliktu nedarīšu. Tikai parādīšu, kā tas varēja notikt. – Viņš uzlika rokas Lilai uz pleciem un uzmanīgi atlieca viņas muguru. Eštona roku siltums bija sajūtams caur Lilas kreklu, it kā abi saskartos miesa pret miesu. – Ja viņš turēja sievieti tā, viņa atvirzītos vairāk – kā jūs tagad.

Lilai viegli salēcās sirds. Eštons negrasījās viņu izgrūst pa logu. Viņa nebaidījās no Eštona. Taču brīnījās, kā gan iespējams, ka tāds briesmīgs pasākums kā slepkavības atainošana var šķist tik savādi intīms.

– Kāpēc jūs viņu neredzējāt? – Eštons uzstāja. – Ja tagad ielūkotos šajā logā, būtu saskatāma mana galva.

– Esmu tikai piecas pēdas un piecas collas gara. Viņai bija piecas collas vairāk.

– Pat tad galvai vajadzēja parādīties virs sievietes. Jums bija daļēji jāredz uzbrucēja seja.

– Es to neredzēju, bet varbūt viņai kājās bija kurpes ar augstiem papēžiem. Viņai bija labas kurpes un… Nē, – Lila atcerējās. – Nē. Viņai kājās nebija kurpju.

Krītot viņa bija vicinājusi kājas. Pēdas bija kailas.

– Viņai tobrīd nebija kurpju ar augstiem papēžiem. Viņai vispār kājās nebija kurpju.

– Tad jums vajadzēja redzēt viņa seju. Vismaz daļēji.

– Es neredzēju.

– Varbūt tāpēc, ka tas, kurš grūda, bija īsāks augumā nekā Olivers. Īsāks nekā sieviete.

Eštons atkal pacēla binokli un paskatījās laukā.

– Jūs pieminējāt dūri un melnu piedurkni.

– Jā, par to esmu pārliecināta. Tāda aina ataust man acu priekšā, kad cenšos to atsaukt atmiņā.

– Tātad tas bija cilvēks ar līdzīgāku augumu un melnā apģērbā. Jāpajautā policijai, kas Oliveram bija mugurā.

– Ak, tikpat labi piedurkne varēja būt tumši zilā vai pelēkā krāsā. Apgaismojums bija vājš.

– Tātad tumšas krāsas apģērbs.

– Man visu laiku jauca prātu domas, ka vainīgais bijis cits cilvēks. Jūs mani uz tādām novirzījāt, – Lila aizrādīja, kad Eštons atkal paskatījās uz viņu. – Tad es atmetu tādu iespēju, bet nupat jūs mani atkal pamudinājāt notikušo uztvert tā. Nezinu, kas ir ļaunāk.

– Nav nekā ļauna vai laba. – Eštons nolaida binokli, viņa acīs dega dusmas, kuras Lila sajuta plūstam no viņa. – Ir tikai patiesība.

– Ceru, ka jūs to noskaidrosiet. Terasē var redzēt to ēku no cita leņķa, ja vēlaties, nāciet paskatīties. Ieelposim svaigu gaisu.

Negaidot atbildi, Lila devās laukā no istabas. Eštons mirkli vilcinājās, tad, paņēmis binokli, sekoja viņai.

– Man slāpst, iešu padzerties. Varbūt arī jūs vēlaties?

– Labprāt. – Tāda iespēja ļāva Eštonam paildzināt uzturēšanos šajā dzīvoklī. Viņš devās līdzi cauri ēdamistabai. – Vai šeit ir jūsu darba vieta?

– Klēpjdatoru var novietot jebkur. Es cenšos pārāk neizplesties, jo tad gadās promejot aizmirst kādas personiskās mantas, un tas savukārt kaitina klientu.

– Tātad te jūs sacerat romānu par pusaudžiem vilkačiem. – Jā. Kā jūs zinājāt? – Lila pacēla roku. – Ak tā, Google. No tā nevienam nav glābiņa. Tā kā es pati arī jūs tajā pārbaudīju, nedrīkstu neko pārmest.

– Jūs esat virsnieka meita.

– Tātad izlasījāt manu biogrāfiju. Vidusskolu beidzot, biju paspējusi mācīties septiņās dažādās skolās, tāpēc jūtu līdzi Keilijai, manai galvenajai varonei, kad viņa grib saglabāt vietu skolā.

– Man saprotamas šīs izjūtas. Vecāku šķiršanās var izsist no līdzsvara, tāpat kā militārās pavēles.

– Droši vien. Cik jums bija gadu, kad vecāki izšķīrās?

– Seši, kad to noformēja oficiāli. – Kopā ar Lilu Eštons izgāja uz terases karstumā, reibinošā saules sasildīto tomātu un spēcīga ziedu aromāta mākonī.

– Tik maziņš, bet tas laikam ir smagi jebkurā vecumā. Vai jūs tad bijāt vienīgais bērns?

– Man ir māsa. Hloja ir divus gadus jaunāka par mani. Kad tēvs atkal apprecējās, dabūjām klāt Koru un Poršiju. Ar jauno sievu viņiem piedzima Olivers, bet pusbrālis vēl bija mazs, kad abi izšķīrās. Mana māte apprecējās vēlreiz, pūrā nāca Valentīna. Tad piedzima Estevans, un tā tālāk – līdz Railijai, kurai ir piecpadsmit gadu. Viņa, iespējams, lasa jūsu grāmatas. Un vēl ir pati jaunākā – Medisona. Viņai ir četri gadiņi.

– Jums ir četrus gadus veca māsiņa?

– Tēva pašreizējā sieva ir jaunāka par mani. Daži cilvēki kolekcionē pastmarkas, – Eštons piebilda, paraustot plecus.

– Kā jūs viņus visus paturat prātā?

– Man ir saraksts. – Eštons pasmaidīja par viņas smiekliem. Un jau atkal viņam iztēlē Lila parādījās sarkanā kleitā pie tabora ugunskura. – Jā, patiešām. Kad saņemu ielūgumu uz kārtējo koledžas izlaidumu vai kāzām, noder shēma, kurā atzīmētas radnieciskās saites. Kurš te nodarbojas ar dārzkopību?

– Apbrīnojamā Meisija. Es viņu tā saucu, jo man viņa šķiet tuvu pilnībai. Es vēlētos būt tāda kā viņa. Viņai ir viena no jūsu gleznām.

– Kam? Vai tiem cilvēkiem, kuri šeit dzīvo?

– Nē, atvainojiet! Domas aizklīda citā virzienā. Seidžai Kendlai. Džūlija man to izstāstīja, kad aptvēra, ka nedaudz viņu pazīst – Seidža Kendla ir viņu kliente. Un pastāstīja arī to, ka viņa iegādājusies jūsu mākslas darbu. Sievieti, kas pļavā spēlē vijoli. Es arī to gleznu zinu, jo Džūlijai teicu: ja man piederētu kaut siena, kur to novietot, es to nopirktu. Droši vien nespētu atļauties, bet, ja būtu siena un varētu atļauties, es to nopirktu. Skumji, viņa noteikti arī uzskatīja šo gleznu par brīnišķīgu. Pie velna ūdeni! – Lila nolika pudeli malā. – Varbūt vēlaties glāzi vīna?

– Jā, noteikti.

– Tas ir labi. – Lila piecēlās un iegāja atpakaļ istabā.

Eštons paņēma ūdens pudeli. Olivers noteikti bija pamudinājis savu pēdējo draudzeni nopirkt gleznu. Iespējams, ka brālis kārtējo reizi bija palielījies. Vai arī modele tādējādi nolēma izpatikt Oliveram. Kas to lai zina?

– Vai jums negadījās tur redzēt arī kādu citu personu? Ciemiņu, remontstrādnieku, vienalga. – Eštons jautāja, kad Lila atgriezās ar sarkanvīnu divās glāzēs.

– Nē, un atceros, ka pati par to brīnījos. Pie visiem pārējiem, kurus novēroju, nāca vēl citi cilvēki. Tur tika rīkotas mazas ballītes, uzņemti draugi, atvesti pasūtījumi. Bet pie viņiem nekas tāds nenotika. Viņi bieži izgāja no mājas, gandrīz ik vakaru. Arī pa dienu viņi devās prom, tomēr reti kad kopā. Es nospriedu, ka iet uz darbu. Taču varbūt kāds atnāca tad, kad es neskatījos. Izklausās, ka nemitīgi viņus novēroju, bet īstenībā es paņēmu binokli tikai no rīta un tad vakarā. Vai arī, ja naktī nenāca miegs.

– Tādos dzīvokļos ļaudis mēdz izklaidēties. Oliveram patika ballītes, ciemiņi, viņš varētu vēlēties tur tādā veidā atpūsties. Kāpēc viņi nerīkoja viesības?

– Daudzi vasarās pamet pilsētu, tāpēc es visvairāk esmu aizņemta tieši karstajā sezonā.

– Jā, bet kāpēc ne viņi?

– Vai Olivers nestrādāja?

– Viņš strādāja pie tēvoča no mātes puses. Nodarbojās ar antīku priekšmetu sagādāšanu un pārdošanu. Ja nu vienīgi Olivers bija aizgājis no tēvoča. Pamatā, ja iespējams, viņš iztika no ieguldījuma fonda līdzekļiem. Tomēr es domāju, ka viņš joprojām strādāja pie tēvoča Vinnija. Cik zinu, gandrīz gadu. Ģimenē klīda runas, ka Olivers beidzot atradis savu vietu. Tagad… Man jārunā ar Vinniju.

– Tas ir briesmīgs trieciens. Īpaši tik lielā ģimenē. Jārunā ar visiem, jāstāsta tik daudziem cilvēkiem. Bet ģimene sniedz arī mierinājumu. Es vienmēr esmu ilgojusies pēc brāļa vai māsas.

Lila uz brīdi apklusa, bet Eštons sāka atkal lūkoties uz aizklāto logu.

– Vai runājāt ar savu tēvu?

– Jā.

Eštons jutās tik nomākts, ka apsēdās un pievērsa skatienu vīnam.

– Viņi dažas nedēļas dzīvo Skotijā. Uz Konektikutu viņi atbrauks, kad došu ziņu par bērēm.

– Vai tās rīkosiet jūs?

– Kā izrādās, tas jādara man. Olivera māte tagad dzīvo Londonā. Nelaime viņu satrieca. Zaudēt bērnu – tas ir briesmīgi… Viņai ir arī mīļas meitas, taču Olivers bija galvenais.

– Vai pie viņas kāds ir?

– Poršija dzīvo Londonā, Olimpija ir vēlreiz apprecējusies. Riks – nē, tas bija viņas pirmais vīrs, pirms mana tēva. – Eštons paberzēja pieri starp uzacīm. – Naidžels. Viņš ir kārtīgs cilvēks, cik noprotu. Un šobrīd ir pie viņas, bet viņa ir tik izmisusi, ka galu galā man nācās uzņemties privātas bēru ceremonijas organizēšanu, iespējams, mūsu lauku īpašumā.

– Jums ir lauku īpašums?

– Manam tēvam. Presē parādās neglīti uzbrukumi, tāpēc ģimenei labāk uzturēties noslēgtā teritorijā, līdz viss nomierināsies.

Bet tev pašam jāpaliek cīņas centrā, Lila domās piemetināja.

– Vai reportieri jūs vajā?

Eštons iedzēra vēl malku vīna un nevērīgi paraustīja plecus.

– Olivers bija mans pusbrālis, viens no daudzajiem pusbrāļu un pusmāsu pulkā. Nav tik traki, it īpaši tāpēc, ka es visā visumā nelieku par sevi runāt medijos.

– Taču par jūsu attiecībām ar dejotāju gan zināja visi. – Lila viegli pasmaidīja, cerēdama kaut nedaudz kliedēt Eštona nomāktību. – Es to izlasīju Google, kad Džūlija man pateica.

– Tad jau galvenokārt apsprieda dejotāju.

– Vai tiešām? – Lila apsēdās. – Jūs esat veiksmīgs mākslinieks no bagātas ģimenes, turklāt ar valdzinošu ārieni.

– Valdzinošu?

Tagad Lila paraustīja plecus, apmierināta, ka izdevies mainīt viņa noskaņojumu.

– Tā es jūs uztveru. Manuprāt, par jums interesējās tikpat daudz kā par dejotāju, bet ceru, ka šoreiz prese liks mieru. Vai jums kāds palīdzēs?

– Ko palīdzēs?

– Veikt organizatoriskos pasākumus. Ar tik lielu ģimenes locekļu skaitu ir ļoti daudz darāmā. Turklāt jāņem vērā notikušā apstākļi un tas, ka abi vecāki atrodas ārpus valsts. Es saprotu, ka tā nav mana darīšana, bet, ja nepieciešams, varu iet talkā. Man padodas zvanīšana, norādījumu izpilde.

Eštons atskatījās uz Lilu un, ielūkojies viņas lielajās, tumši brūnajās acīs, redzēja tajās vienīgi līdzjūtību.

– Kāpēc jūs to piedāvājat?

– Atvainojiet, ka iejaucos, tā tiešām nav mana darīšana.

– Tā es nedomāju, ne tā. Jūs esat laipna, ļoti laipna.

– Varbūt vainojama skatīšanās logos vai mans literātes darbs, taču man ir ieradums iejusties cita cilvēka ādā. Vai arī šis ieradums radies no tā, ar ko nodarbojos. Lai būtu kā būdams, jūsu vietā es justos bēdu pārņemta. Tātad, ja vajadzīgs, dodiet man ziņu.

Pirms Eštons paspēja reaģēt, pirms izdomāja, ko atbildēt, iezvanījās mobilais telefons.

– Atvainojiet. – Viņš atliecās, lai to izņemtu no aizmugurējās kabatas. – Tā ir policija. Detektīve Faina. Nē, palieciet, – viņš norādīja, kad Lila slējās kājās. – Lūdzu!

Brīdi viņš klausījās, ko detektīve saka.

– Nē, neesmu mājās, bet varu aiziet pie jums vai arī… Mirklīti uzgaidiet. Viņiem ir kādi jaunumi, – viņš sacīja Lilai. – Policija vēlas atkal ar mani runāt. Varu doties uz iecirkni vai arī ļaut viņiem atnākt šurp. Abi esot gājuši pie manis, bet es esmu šeit.

Lila sev atgādināja, ka tikko piedāvājusi viņam savu palīdzību, vai tad ne? Viņa to bija teikusi no sirds, tātad nu viņa varēja kaut ko darīt.

– Sakiet, lai nāk uz manu dzīvokli. Man nav iebildumu.

Nenovēršot skatienu no Lilas acīm, Eštons atkal pacēla telefonu.

– Esmu pie Lilas Emersones dzīvoklī, kur viņa mitinās. Adrese jums zināma. Jā, paskaidrošu, kad ieradīsieties.

Viņš iebāza telefonu atpakaļ kabatā.

– Viņiem nepatīk, ka esmu šeit, ka tiekos ar jums. To pavisam nepārprotami varēja sajust un saklausīt.

Lila domīgi iemalkoja vīnu.

– Policija minēs, vai neesam bijuši pazīstami jau iepriekš un vai neesam sazvērnieki. Jūs nogalinājāt brāli, es jūs piesedzu. Gan jau viņi paši izvērtēs, ka tāda versija tomēr nedarbojas.

– Tomēr ne?

– Nē, jo tad jūs viņus neaicinātu šurp, lai neradītu aizdomas. Vēl jo vairāk, tieši es biju tā, kas piezvanīja deviņi-viens-viens brīdi pēc kritiena. Vai tā kāda piesegšana? Kāpēc man vispār zvanīt? Kāpēc nepagaidīt, lai to izdara kāds garāmgājējs? Un kāpēc pa telefonu skaidri un gaiši nepateikt, ka es redzēju jūsu brāli izgrūžam pa logu sievieti? Vienkārši un saprotami. Tāpēc viņi visu apsvērs un galu galā gribēs uzzināt, kā tas izskaidrojams, ka mēs sēžam Kilderbrandu terasē, dzerot vīnu. Jautājums ir tikpat saprātīgs kā atbilde.

– Jūs spriežat loģiski un pamatoti.

– Ja raksta romānu, jāprot loģiski un pamatoti veidot sižetu.

Līdzjūtība, kas apvienota ar loģiku un papildināta ar bagātīgu iztēli, Eštons nodomāja. Lūk, tā ir viņas panākumu atslēga.

– Vai sižets par vidusskolēniem vilkačiem ir sakarīgs?

– Tam nav jābūt tik daudz iespējamam, cik ticamam tajā pasaulē, kuru radām. Manā pasaulē mani vilkači ir pilnīgi pamatoti. Taču tas neizskaidro manu nervozitāti. Droši vien iemesls slēpjas policijas pārāk biežajos apciemojumos. – Lila piecēlās un paņēma lejkannu, kaut arī jau bija aplaistījusi augus. – Līdz šim esmu iztikusi bez kontaktēšanās ar policiju, bet tagad tā nāk un iet. Es ar viņiem runāju, jūs ar viņiem runājat, Džūlija ar viņiem runā…

– Vai tāpēc, ka pārdeva gleznu?

– Kā, lūdzu? Nē. Pagājušo nakti viņas dzīvoklī notikusi ielaušanās. Tur iekļuvuši kaut kādi pusaudži. Kas gan cits, jo paņemtas tikai Manolo kurpes, smaržu flakons, lūpukrāsa un vēl šis tas tamlīdzīgs. Tomēr bijusi ielaušanās, un par to jāziņo policijā. Nu viņi atkal ir klāt. Tā, pārlaistīju zemi.

– Laiks ir karsts. Augiem nekas nenotiks. – Tomēr viņš piegāja pie Lilas, izņēma lejkannu viņai no rokas un nolika to zemē. – Es varu ar viņiem satikties apakšstāvā.

– Nē, tas nav vajadzīgs. Turklāt es pati vēlos vēlreiz ar viņiem parunāt. Tagad, kad esat mani atkal pārliecinājis, ka jūsu brālis neizgrūda Seidžu Kendlu pa logu. Vai pagatavot kafiju? Man ir mazie cepumi. Tos varētu nolikt uz galda. Īsti nesaprotu, kā uzvesties. Kāpēc es neuzvārīju Saules tēju?

– Tas ir stress, – Eštons paskaidroja. – Nomierinieties. – Viņš sniedza Lilai vīnu, kuru viņa bija nolikusi malā. – Iesim iekšā un vērsim vaļā durvis policijai.

– Pareizi. Labi, ka jūs esat šeit, – Lila piebilda, kad abi iegāja atpakaļ istabā. – Kaut gan, ja jūsu te nebūtu, policija nenāktu šurp. Bet es tik un tā priecājos par jūsu klātbūtni. Viņi jau ieradušies, – Lila secināja, kad atskanēja zvans.

Beidz par to domāt, viņa sev pavēlēja un devās atvērt durvis.

– Sveicināti, detektīvi! – Lila soli atkāpās, lai ielaistu policistus.

– Mēs nezinājām, ka jūs abi esat pazīstami, – sacīja Faina.

– Mēs nebijām. Iepriekš.

– Vakar iecirknī es noklausījos, ko tur apspriedāt, un secināju, ka Lila ir tā, kura zvanījusi deviņi-viens-viens. – Eštons apsēdās dzīvojamā telpā, gaidot, kad pārējie sekos viņa paraugam. – Notvēru viņu atceļā un pajautāju, vai viņa piekristu ar mani aprunāties.

Faina ilgi, vērtējoši nopētīja Lilu.

– Vai jūs uzaicinājāt misteru Ārčeru uz šejieni?

– Nē. Mēs pasēdējām kafejnīcā iepretim policijas iecirknim. Eštons jautāja, vai drīkstot aplūkot perspektīvu, no kurienes es redzēju, kas notika. Un tieši ko es redzēju. Man nebija iebildumu, it īpaši tāpēc, ka Džūlija, kā izrādījās, pazīst Eštonu.

Voterstouns parāva augšup uzacis.

– Džūlija?

– Mana draudzene Džūlija Braianta. Viņa vada “Čelsijas mākslu”, kurā izstādīti vairāki Eštona darbi. Es jums jau pieminēju Džūlija, – Lila paskaidroja. – Es izmantoju viņas adresi.

– Pasaule ir maza.

– Tā rādās.

– Pietiekami maza, – Faina piekrita. – Upura dzīvoklī ir viena jūsu glezna, mister Ārčer, tā nopirkta ar galerijas “Čelsijas māksla” starpniecību.

– Tā man stāstīja. Es Seidžu Kendlu nepazinu. Man reti sanāk personiski iepazīties ar tiem, kuri iegādājas manas gleznas. Es negribu jaukties jūsu izmeklēšanas darbā, bet Olivers bija mans brālis. Tāpēc man vajadzīga patiesība. Man jāzina, kas notika. Pastāstiet, kā viņš bija ģērbies, – Eštons uzstāja. – Kas viņam bija mugurā, kad viņu atrada?

– Mister Ārčer, jautājumus uzdodam mēs.

– Vai jūs policijai izstāstījāt, ko redzējāt? – Eštons noprasīja Lilai.

– Jā, protams. Vai jūs gribat teikt, par dūri, par tumšo piedurkni? Jā. – Lila brīdi pagaidīja. – Olivers nebija uzvilcis neko tumšu, vai ne?

– Jūs ievērojāt tikai kustības zibsni, – Voterstouns viņai atgādināja. – Vāji apgaismotā istabā, skatoties ar binokli.

– Taisnība, bet tajā zibsnī es redzēju tumšu piedurkni, un, ja Olivera apģērbs nebija tumšs, tad Seidžu Kendlu nepagrūda viņš. Man būtu jāredz viņa seja. Eštons teica, ka Olivera augums ir sešas pēdas un viena colla. Kāpēc es daļēji neredzēju viņa seju pāri Seidžas galvai, kad viņš atspieda sievieti pret logu?

– Ja atceraties savu liecību, – Faina pacietīgi aizrādīja, – jūs pati atzināt, ka tas noticis ļoti ātri un tajā mirklī jūs uzmanību koncentrējāt uz Seidžu Kendlu.

– Jā gan, tomēr man būtu kaut daļēji jāredz arī slepkavas seja. Bet es redzēju tikai tumšu piedurkni. Tā nevarētu būt, ja sievieti būtu pagrūdis Olivers Ārčers.

– Taču jūs arī neredzējāt dzīvoklī nevienu citu.

– Nē.

Faina pievērsās Eštonam.

– Vai jūsu brālim bija kādas nepatikšanas? Vai zināt kādu, kurš vēlētu viņam ļaunu?

– Nē, vismaz man neviens tāds nav zināms. Parasti Olivers ātri atbrīvojās no nepatikšanām.

– Un jūs nebijāt pazīstams ar Seidžu Kendlu, modeli, ar kuru viņam bija attiecības, ar kuru kopā viņš dzīvoja, kura nopirka jūsu gleznu par summu, kas rakstāma ar pieciem cipariem? Vairāk par pieciem cipariem.

– Es jau paredzēju, ka nevarētu to atļauties, – Lila nomurmināja.

– Es viņu nepazinu, un Olivers tikai nesen viņu pieminēja. Kā jau vakar teicu sava liecībā. Olivers viņu negrūda. Viņš neizdarīja pašnāvību. Man tas ir skaidrs, bet kāpēc jūs to apšaubāt?

– Jums bija grūtības ar brāli, – Voterstouns norādīja. – Ar pusbrāli.

– Ar viņu mūžam bija kādas grūtības.

– Jums ir nesavaldīgs raksturs, jūs reiz publiski iesitāt cilvēkam.

– Jā, es to nenoliedzu. Oliveram es nekad neesmu sitis. Tas būtu tas pats, kas iepļaukāt kucēnu. Arī sievietei neesmu sitis un nemūžam nesistu. Pārbaudiet, izpētiet, cik jums nepieciešams, taču paskaidrojiet, kāpēc neticat, ka notikušais parādīts kādam izdevīgā veidā.

– Es varu iziet uz terases vai citā istabā, ja nevēlaties to apspriest manā klātbūtnē.

Faina tikai uzmeta Lilai skatienu, bet tad atkal pievērsās Eštonam.

– Lai arī ko mēs apspriestu, jūs pēc tam to pateiksiet Emersonei.

– Lila ir rīkojusies pareizi jau pašā sākumā. Viņa, būdama svešs cilvēks, izrādīja patiesu līdzjūtību, kaut arī varēja man gluži vienkārši pateikt, lai lieku viņu mierā, viņa jau ir pietiekami daudz izdarījusi. Kāpēc lai es viņai neizstāstītu? Nekur no istabas Lila ārā neies.

Lilai atlika tikai ieplest un samirkšķināt acis. Viņa neatcerējās, kad pēdējo reizi kāds būtu viņu tā aizstāvējis.

– Jūsu brāļa organismā atrasts alkohola un barbiturātu apvienojums, – Faina turpināja.

– Es jums jau teicu, ka Olivers nekad nejauca tabletes ar alkoholu.

– Abas apreibinošās vielas atradās organismā tādā apjomā, kas liecina par pārdozēšanu. Medicīniskā ekspertīze uzrāda, ka nāves brīdī jūsu brālis bijis bez samaņas.

Bargā izteiksme Eštona sejā nemainījās. Lila, vērodama viņu, to redzēja.

– Olivers tika nogalināts.

– Šobrīd mēs izmeklējam dubultslepkavību.

– Viņu nogalināja.

– Man ļoti žēl. – Lila instinktīvi paliecās uz priekšu un uzlika roku uz Eštona delma. – Jūs tā uzskatījāt jau pašā sākumā, bet… izsaku līdzjūtību, Ešton.

– Tātad viņš atradās nepareizajā laikā nepareizajā vietā? – Eštons lēni sacīja. – Vai tā? Viņam iebaroja apreibinošas vielas, pēc tam kāds iesita modelei, nobiedēja viņu un izgrūda pa logu. Tad nogalināja Oliveru, it kā viņš būtu izdarījis pašnāvību nožēlas vai izmisuma dēļ. Bet uzbrukums bija vērsts pret sievieti, tātad jāmeklē iemesls.

– Jūs sacījāt, ka viņu nepazīstat, tāpēc pagaidām runāsim par jūsu brāli. Vai viņš kādam bija parādā naudu?

– Olivers vienmēr maksāja parādus. Naudu viņš ņēma no fonda vai tēva, mātes un manis, taču vienmēr atdeva parādus.

– Kur viņš dabūja narkotikas?

– Nav ne jausmas.

– Pagājušajā mēnesī viņš ceļojis uz Itāliju, pāris dienu pavadījis Londonā, tad, pirms atgriešanās Ņujorkā, pabijis arī Parīzē. Vai jums ir kaut kas zināms par šo ceļojumu?

– Nē. Varbūt darba darīšanās? Olivera māte dzīvo Londonā. Viņš varēja apciemot māti. Parīzē, šķiet, uzturas mūsu pusmāsa Žizele.

– Vai jums ir viņu kontakttelefons?

– Jā. Es jums to nodošu. Vai viņš bija bezsamaņā?

Uz mirkli Faina atmaiga.

– Jā. Medicīniskās ekspertīzes atskaitē teikts, ka viņš nomiris, nebūdams pie samaņas. Mums atlikuši vēl tikai daži jautājumi.

Lila klusēja, kamēr policisti iztaujāja Eštonu un viņš pūlējās atbildēt. Viņa pavadīja detektīvus laukā pa durvīm, kad viņi bija beiguši izprašņāšanu. Droši vien tikai pagaidām.

Tad viņa atnāca atpakaļ un apsēdās.

– Vai gribat vēl glāzi vīna vai ūdeni? Varbūt kafiju?

– Nē, paldies, negribu. Es… man tagad jāiet. Jāsazvanās. Un… paldies! – Eštons piecēlās kājās. – Atvainojiet, ka… jūs tā iztraucēju. Vēlreiz pateicos.

Lila tikai papurināja galvu, tad, atkal emociju iespaidā, apskāva Eštonu. Viņa sajuta, ka Eštons viegli, uzmanīgi pieliek rokas viņai pie muguras, pirms viņa atkāpās.

– Ja varu kaut kā palīdzēt, piezvaniet. Patiešām.

– Jā, es redzu, ka jūs to sakāt no sirds. – Mirkli viņš paturēja Lilas plaukstu savējā, tad palaida vaļā un gāja uz durvīm.

Lila stāvēja viena, skumstot līdzi Eštonam viņa nelaimē, pārliecināta, ka nekad viņu vairs nesatiks.