Читать книгу Kolekcionārs - Nora Robertsa - Страница 7

Eštons piekrita, ka Lilai, iespējams, varētu būt taisnība. Viņš pavadīja jauno sievieti mājās, pārbaudīja citu pēc citas dzīvokļa telpas un tikai tad devās prom, atstājot Lilu vienu.

Atceļā mājup viņš klusībā gandrīz cerēja, ka viņam kāds mēģinās uzbrukt. Noskaņojums bija tāds, ka viņam gribējās sakurt kādam īstu elles pirti – pat ja tā būtu sieviete, kā apgalvoja Džūlija, dizainera kurpēs, ar tetovējumu uz potītes. Lai kurš bija Eštona brāļa slepkava vai arī tā līdzdalībnieks, tas bija ielauzies pie viņa, tikdams galā ar ļoti labu drošības sistēmu. Šis cilvēks bija brīvi izstaigājis Eštona māju.

Vai tas nozīmēja, ka arī Eštons tiek novērots? Vai tā sieviete bija informēta, ka ceļš ir brīvs, ka māja ir tukša? Vai viņa zināja arī to, kad jānozūd? Viņa te bija atradusies burtiski pāris minūšu pirms Eštona un Lilas ierašanās. Smarža būtu izgaisusi, ja viņa aizietu agrāk, vai ne?

Viss saskanēja, par to nebija nekādu šaubu. Divas slepkavības, divas ielaušanās un izsekošana.

Pie velna, kādās nepatikšanās Olivers bija iekūlies?

Šoreiz tās nebija ne azartspēles, ne narkotikas. Šoreiz tas bija kaut kas cits. Uz kādu milzīgu darījumu, uz kādu mūža laimestu Olivers bija cerējis?

Lai kas tas būtu, Olivers noslēpumu bija aiznesis sev līdzi kapā. Tā sieviete – vienalga, kura uzdevumā viņa rīkojās – varēja novērot, ložņāt apkārt, cik vien sirds kāroja. Pie Eštona viņa neko neatradīs, jo viņa rīcībā nekā nebija.

Nekā, tikai miris brālis, sērojoša ģimene, vainas izjūtas un dusmu pilna pasaule.

Eštons iegāja atpakaļ mājā. Viņam bija jānomaina signalizācijas sistēmas kods – ja no tā bija kāda jēga. Kompānijai, kas atbildīga par drošību, bija jāierodas papildināt sistēmu ar spēcīgākiem līdzekļiem.

Pagaidām viņš nolēma veltīt laiku tam, lai noskaidrotu, kādus suvenīrus pievākusi nelūgtā viešņa.

Brīdi Eštons stāvēja nepakustēdamies, tad pārvilka pirkstus pār matiem. Māja bija plaša. Viņam patika lielas telpas, daudz istabu, kurās dzīvot, izmantot platības skaistam iekārtojumam. Arī tam, lai daudzajiem ģimenes locekļiem pietiktu vietas, kur palikt.

Tagad viņam neatlika nekas cits kā visu soli pa solim izpētīt, jo kādam svešiniekam bija izdevies uzlauzt atslēgas. Pēc vairāk nekā stundu ilgas pārbaudes Eštona rīcībā bija īss un dīvains saraksts ar pazudušajiem priekšmetiem.

Vannas sāls, kas īpaši patika viņa mātei, auskari, ko māsa (pusmāsa no mātes otrās laulības) bija atstājusi pēc ciemošanās kopā ar māti pirms dažām nedēļām, mazs krāsaina stikla saules uztvērējs, kuru viņa māsa (pusmāsa no tēva ceturtās laulības) pagatavoja kā dāvanu Ziemassvētkos, un kaltas sudraba aproču pogas no Tiffany ar visu zilo kastīti.

Zagle nebija likusies ne zinis par skaidro naudu, kuru viņa, kā Eštons sprieda, noteikti bija ieraudzījusi rakstāmgalda atvilktnē. Tur bija pāris simtu, bet kāpēc viņa tos nepievāca? Vannas sāli – jā, bet naudu ne.

Vai tā viņai šķita pārāk bezpersoniska? Vai tā viņu neinteresēja?

Pie velna, kas to lai zina?

Nemiera mākts, apmulsis, Eštons kāpa augšā uz studiju. Viņš nespēja turpināt nāriņas gleznošanu – noskaņojums bija pavisam neatbilstošs, taču viņš sāka to pētīt, atsaucot atmiņā Lilas paustās domas un jūtas, kas gandrīz pilnībā saskanēja ar viņa paša izpratni. Eštonu pārsteidza Lilas spēja redzēt tāpat, kā redzēja viņš, uztvert viņa darba būtību.

Eštons nebija gaidījis, ka viņu tik ļoti savaldzinās šī sieviete ar čigānietes acīm, kura izmantoja lielu instrumentu komplektu, kā cita lietotu lūpukrāsu krājumus, turklāt darīja to pavisam ikdienišķi. Viņa bija atklājusi savu ieskatu par Eštona nepabeigto gleznu, un tas sakrita ar viņa paša vīziju, un piedāvājusi mierinājumu viņai svešam cilvēkam.

Viņa rakstīja romānu par pusauga vilkačiem, un viņai nebija personiskā mājokļa, bet tā bija viņas pašas izvēle.

Varbūt viņai taisnība – Eštons īsti viņu nepazina.

Taču grasījās iepazīt, kad gleznos viņu.

Domājot par to, domājot par Lilu, Eštons uzlika nākamo molbertu un sāka gatavot audeklu.

* * *

Lila stāvēja ārpusē pie Eštona mājas, nopētot to dienas gaismā. Nams izskatās parasts, viņa secināja. Veca ķieģeļu ēka pāris pēdu augstāk par ielas līmeni. Ikviens garāmgājējs pieņemtu, gluži tāpat kā sākumā viņa, ka tajā ir kāds pusducis dzīvokļu.

Noteikti labi dzīvokļi, kurus pārbūvējuši jauni speciālisti lielpilsētas centra manierē.

Taču izrādījās, ka tur ir pavisam kaut kas cits. Eštons bija iekārtojis māju, kura precīzi norādīja, kas un kāds viņš ir. Mākslinieks, ģimenes cilvēks. Eštons apvienoja abus, tādējādi izveidojot vidi, kas netraucēta ļāva sadzīvot gan radošam garam, gan radinieku pulkam.

Pēc Lilas domām, Eštons bija cilvēks ar skaidru skatījumu un spēcīgu savas personības izpratni. Eštons Ārčers, Lila secināja, precīzi zināja, kas un kāds viņš ir.

Un šis cilvēks nepamatotu iemeslu dēļ, kā Lilai šķita, vēlējās viņu gleznot.

Viņa piegāja pie durvīm un piespieda zvanu.

Droši vien viņš bija mājās. Vai viņam jāstrādā? Lilai pašai bija jāstrādā, bet viņa nespēja koncentrēties. Tagad viņa, iespējams, traucēs Eštonu darbā, galu galā viņa varēja aizsūtīt īsziņu, lai…

– Kas tur ir?

Lila burtiski salēcās no selektorā atskanējušā strupā jautājuma. Tas nepārprotami skanēja kā apsūdzība.

– Atvainojiet! Te Lila. Es tikai gribēju…

– Esmu studijā.

– Ak, nu, es…

Kaut kas nodūca, kaut kas noklikšķēja. Uzmanīgi Lila nospieda lielo durvju rokturi. Kad tās atvērās, viņa pieņēma, ka tiek uzaicināta ieiet.

Tikpat uzmanīgi iegājusi iekšā, viņa durvis aizvēra. Kaut kas vēlreiz skaidri sadzirdami noklikšķēja. Viņa devās uz kāpnēm, bet tad pagriezās un gāja uz lielo lifta režģi.

Kurš gan negribētu tādā pavizināties, Lila sev vaicāja. Iekāpusi viņa aizvilka ciet durvis, piespieda taustiņu ar ciparu 3 un pasmaidīja, kad lifts ievaidējies sāka čīkstēdams celties augšup.

Kad tas nograbējis apstājās, Lila ieraudzīja caur režģi Eštonu. Stāvēdams pie molberta ar audeklu, viņš skicēja.

Nē, tas nebija audekls, Lila saskatīja, atrāvusi vaļā režģi. Tas bija ļoti liels skiču bloknots.

– Man bija jāiziet laukā. Šis tas jāpadara. Es atnesu kafiju. Un smalkmaizīti.

– Tas ir labi. – Eštons neveltīja viņai ne skatiena. – Nolieciet to un nostājieties tur. Tieši tur.

– Es biju aizgājusi uz policiju. Gribēju jums to izstāstīt.

– Stāviet tur un stāstiet. Nē, nolieciet to malā.

Eštons piegāja pie Lilas, izņēma viņai no rokām papīra turzu ar smalkmaizīti, atstāja to uz piekrautā galda un tad aizvilka viņu pie platā loga.

– Pagriezieties tā te, bet skatieties uz mani.

– Es nenācu pozēt, turklāt jūs runājāt par rītdienu.

– Šai dienai arī nav nekādas vainas. Taču skatieties uz mani.

– Es neteicu, ka pozēšu. Īstenībā es jūtos neveikli…

Eštons tikai noteica: “Kuš!” – tikpat strupi kā pa selektoru lejā pie durvīm.

– Paklusējiet minūti. Nē, tā ne, – viņš piebilda, pirms minūte bija pagājusi.

Lila no atvieglojuma nopūtās. Pat trīsdesmit sekundes viņa bija jutusies kā caurdurts tauriņš.

– Es taču teicu, ka no manis būs maz jēgas.

– Nē, ar jums viss ir labi. Vaina ir noskaņojumā. – Nometis zīmuli, Eštons samiedza acis, lūkodamies uz Lilu. Viņai sirds sāka sisties straujāk, rīkle izkalta.

Eštons iegrūda pirkstus sev matos.

– Kas tā par smalkmaizīti?

– Ak jā, franču ābolmaizīte. Izskatās pasakaina. Atceļā no policijas gāju garām Lūka maiznīcai. Tad man ienāca prātā, ka atnākšu pie jums un izstāstīšu.

– Labi. Klājiet vaļā! – Eštons pavēra maisiņu un izņēma divas kafijas un pamatīga izmēra maizīti.

Eštons iekodās tajā, Lila sarauca pieri.

– Tā ir diezgan liela. Es biju paredzējusi, ka mēs abi to ēdīsim.

Eštons nokoda vēl vienu kumosu. – Nez vai. Nu, kas notika policijā?

– Es iegāju iecirknī un paspēju noķert Fainu un Voterstounu tieši pirms tam, kad viņi grasījās doties prom. Bet viņi uzkavējās un noklausījās jūsu teoriju, arī par smaržām jūsu mājā.

Eštons ar zīmuli rokā, vienlaikus dzerdams kafiju, nenolaida no viņas acu.

– Un tad viņi apgalvoja, ka noteikti to izpētīs, taču bija skaidri noprotams, ka mēs tikai tērējam viņu laiku, – Eštons secināja.

– Viņi izturējās saprotoši. Man kļuva neērti.

– Es saprotu viņu nostāju. Pat ja viņi noticētu manai teorijai, bet tas ir stipri apšaubāms, ko tā viņiem dod izmeklēšanā? Neko. Man nav nekādu pierādījumu, jums arī ne. Tā persona, kura ielauzās pie manis un pie Džūlijas, arī noteikti būs nonākusi pie tāda secinājuma. Lai arī kādās nepatikšanās Olivers un viņa draudzene iesaistījās, mums ar to nav ne mazākā sakara. Es apciemošu radiniekus, apvaicāšos, vai Olivers kādam nav uzticējis savus nodomus. Tas gan ir maz ticams, jo īpaši, ja viņš plānoja iesaistīties kādā nelegālā vai slepenā darījumā.

– Man žēl.

– Nav ko žēlot. Kas zina, varbūt viņš tomēr palielījies par šo un to vienam vai otram brālim vai māsai. Tad es varētu salikt informāciju pa daļiņām kopā.

Eštons nolauza pusi no atlikušās maizītes un pasniedza to Lilai.

– Ak kungs, paldies!

– Garšīga. Jums vajadzēja nopirkt divas. – Paņēmis kafijas krūzi, Eštons šķērsoja studiju un atvēra dubultdurvis.

– Mīļo stundiņ! Tur ir tērpu noliktava! – Sajūsmināta Lila steidzās turp. – Paskat, kas te ir! Kleitas, šalles, greznumlietiņas. Ak, cik maziņa apakšveļa… Vidusskolā es piedalījos teātra pulciņā – neilgu laiku, pirms tēvu pārsūtīja citur, – bet atceros, ka kostīmi mani aizrāva visvairāk.

– Nekas no tā visa jums īsti neder, taču pagaidām iztiksim. – Eštons izvēlējās maigi zilu kleitu bez piedurknēm. – Krāsa nav piemērota, garums arī ne, bet piegriezums atbilst augšdaļā līdz viduklim. Uzvelciet to, kurpes gan nost.

– Es to nevilkšu. – Tomēr Lila pataustīja audumu – mīkstu, plandošu. – Tā tiešām ir skaista.

– Panēsājiet to stundu, ļaujiet man stundu strādāt, un tā būs jūsējā.

– Mani nevar piekukuļot ar… ak, tā ir Prada!

– Par stundu darba tā piederēs jums.

– Man šodien vēl ir ļoti daudz pienākumu, un Tomass…

– Es palīdzēšu jums paveikt tos sasodītos pienākumus. Man tāpat jāpaņem pasts. Dienām neesmu to skatījies. Un Tomass ir kaķis. Viņam nekas nenotiks.

– Viņš ir kaķis, kam patīk sabiedrība.

Prada, Lila nodomāja, vēlreiz pieskaroties kleitai. Viņa bija nopirkusi melnas Prada laiviņas, pārliecinot sevi, ka tās ir izturīgas un viņa ilgi varēs tās nēsāt. Tā bija izpārdošana. Īstenībā viņa tās bija izkarojusi negantā cīņā Saks gadskārtējā kurpju izpārdošanā astotajā stāvā.

Zīmolam nav nozīmes, Lila sev atgādināja, bet viltīga balstiņa čukstēja: “Prada!”

– Kāpēc jums jāiet pakaļ pastam? – Lila jautāja vairāk tādēļ, lai novērstu savu uzmanību no Prada, nekā ziņkāres pēc. – Vai tad to nepienes klāt?

– Nē. Man ir atsevišķa pastkaste, kuru īrēju. Pēc stundas es palīdzēšu jums veikt jūsu muļķīgos darbiņus.

– Lieliski. – Lila starojoši pasmaidīja, un viņas vaigā parādījās maza bedrīte. – Man nepieciešami vairāki sieviešu personiskās higiēnas priekšmeti. Es iedošu jums sarakstu.

Eštons tikai uzjautrināti pasmīkņāja, zaļām, vērīgām acīm uzlūkodams Lilu.

– Man ir māsas, māte, vairākas pamātes kopā ar neskaitāmām tantēm un māsīcām. Kā jums šķiet, ar ko mani var pārsteigt?

– Labi, stunda. – Lila padevās. – Un es paturēšu sev kleitu.

– Sarunāts. Pārģērbties varat tur. Un izņemiet no matiem to… mantu. Lai tie krīt brīvi vaļā.

Sekojot norādei, Lila iegāja plašā vannas istabā, tādā pašā melnbaltā kā Eštona virtuve, ar trim spoguļiem. Tādiem, kas dzina izmisumā jebkurā apģērbu veikala pielaikošanas kabīnē.

Viņa uzvilka maigi zilo kleitu un mirkli izbaudīja to kā savējo. Līdz šim viņa dizaineru tērpus bija tikai pielaikojusi prieka pēc.

Krūšu daļā kleita bija nedaudz par platu (tad nu gan brīnums!), taču kopumā piegulēja labi. Turklāt to varēja pāršūt. Viņa tiešām gribēja šo sasodīto kleitu, tāpēc noāva sandales un izņēma no matiem lenti.

Kad Lila iznāca no vannas istabas, Eštons stāvēja pie loga, lūkojoties ārā.

– Man nav līdzi kosmētikas, – Lila ierunājās.

– Pagaidām nav vajadzīgs krāsoties. Mēs tikai sagatavojamies.

Eštons pagriezās un nopētīja Lilu.

– Tonis jums gluži labi piestāv, bet košāka krāsa būtu piemērotāka. Nāciet šeit.

– Mākslinieka lomā jūs izturaties pavēlnieciski.

Lila piegāja pie molberta un apstājās. Uz lapas rēgojās viņas seja dažādos leņķos, dažādās izteiksmēs.

– Tās visas esmu es. Cik dīvaini! – Viņa atkal jutās kā starmešu gaismā. – Kāpēc jūs neaicināt meiteni, kura pozēja gleznai ar nāriņu? Viņa ir ļoti skaista.

– Skaistumam ir dažādi veidi. Matus… – Eštons bez kautrēšanās sagrozīja viņu aiz vidukļa un nostādīja, kur vēlējās.

– Sapuriniet tos, – viņš lika.

Lila tā izdarīja, un viņas acis iedegās. Ne no dusmām, bet sievišķīga prieka.

– Tā. – Eštons satvēra viņas zodu un pacēla galvu uz augšu. – Tieši tā. Jums ir zināms tas, ko nav lemts zināt nevienam vīrietim. Kaut arī es jūs novērotu mēness gaismā, zvaigžņu vai ugunskura gaismā, man nekad nebūs saprotams, kas jums prātā. Vīrieši būs pārliecināti, ka jūs viņiem piederat, – tie, kuri skatās jūs dejojam. Bet viņi nespēj jūs dabūt, iekams pati neizvēlēsieties. Tā ir jūsu vara.

Viņš atkāpās pie molberta.

– Zodu uz augšu, galvu atpakaļ. Skatiens uz mani.

Jau atkal Lilai drebēja sirds, rīkle izkalta. Šoreiz arī ceļgali saļodzījās.

Kā viņam tas izdevās?

– Vai visas sievietes, kuras gleznojat, iemīlas jūsos?

– Dažas sāk mani ienīst. Vai vismaz jūt spēcīgu nepatiku. – Eštons norāva bloknota lapu un sāka skicēt uz jaunas.

– Jums tas nav svarīgi, jo jūs tāpat dabūjat to, ko jums vajag, un tās nav viņas.

– Kā nu ne, daļēji tās ir viņas. Skatieties uz mani. Kāpēc jūs sacerat romānus jauniešiem?

– Tā ir izklaide. Pusaudžu gadi ir dramatisku piedzīvojumu pilni. Ilgas, atklājumi, dedzīga nepieciešamība iekļauties, briesmīgas bailes būt citādam nekā pārējie. Vilkači ir kā alegorija un padara stāstu interesantāku.

– Vilkači tiešām izraisa interesi. Manai māsai Railijai ļoti patika jūsu pirmā grāmata.

– Ak tā?

– Keilija viņai bija galvenā varone, Eidens seksīgs, bet īpaši pie sirds bija Mels.

– Ak, tas ir jauki! Mels ir galvenās varones labākais draugs, tāds neveikls sausiņš.

– Skaidrs, Reilija pati skolā ir priekšzīmīga un piesaista neveiksminiekus. Apsolīju viņai dabūt otro grāmatu ar jūsu parakstu.

Lila iepriecināta atplauka.

– Apmēram pēc mēneša es saņemšu pirmos eksemplārus.

Vienu parakstīšu un iedošu jums.

– Lieliski. Tad es būšu viņas mīļais brālis.

– Nešaubos, ka tāpat esat pats mīļākais. Jūs protat uzklausīt un uzmundrināt, pat ja meitenei kaut kādā ziņā neveicas.

– Apgriezieties.

– Kā, lūdzu?

Eštons skicēdams ar pirkstu novilka gaisā apli.

– Griezieties! – Šoreiz viņš spēji novicināja roku.

Lila jutās muļķīgi, tomēr ātri apmeta loku.

– Vēl, rokas uz augšu, priecīgāk! – Nākamo reizi jāatskaņo mūzika, Eštons nolēma, lai izklaidētu Lilu, lai viņa atbrīvotos. – Tā, nu jau ir labāk, palieciet nekustīgi, rokas augšā.

Vai jūsu tēvu nosūtīja dienēt arī pāri jūrai?

– Vairākkārt. Uz Vāciju, bet es toreiz biju maza un to neatceros. Itālijā bija jauki.

– Vai uz Irāku arī?

– Jā, bet tur nebija jauki. Viņu pārcēla no Fortlī Virdžīnijā uz turieni, un tad mēs dzīvojām tur.

– Tas ir smagi.

– Armijas dzīve nav piemērota nīkuļiem.

– Un tagad?

– Cenšos nebūt nīkule. Bet, ja jūs jautājat, ko tēvs dara tagad, tad viņš ir pensijā, un vecāki pārcēlās uz dzīvi Aļaskā. Viņiem tur ļoti patīk. Nopirka mazu veikaliņu un mielojas ar aļņu gaļas burgeriem.

– Skaidrs, atslābinieties. Vēlreiz papuriniet matus. Vai jūs pie viņiem ciemojaties?

– Džūno? Dažas reizes esmu tur bijusi. Sarunāju darbu Vankūverā, pēc tam aizlidoju uz Džūno. Kad saņēmu piedāvājumu strādāt Mizūlā, atkal izdarīju to pašu. Vai esat bijis Aļaskā?

– Jā, tā ir pārsteidzoša.

– Tā ir. – Lila iztēlē atsauca to atmiņā. – It kā cita pasaule – burtiskā nozīmē. Jauna planēta. Ne gluži ledus planēta Hota, bet kaut kas līdzīgs.

– Kam?

– Hotai, ledus planētai. No “Zvaigžņu kariem” – “Impērija atsit uzbrukumu”.

– Nu jā. Skaidrs.

Eštons acīmredzot bija paviršs “Zvaigžņu karu” skatītājs, Lila secināja, tāpēc mainīja tematu.

– Ko jūs gleznojāt Aļaskā?

– Ainavas, jo tur to nedarīt būtu neprāts. Vienā man ir inuītu sieviete kā ledus karaliene – iespējams, ledus planētas Hotas valdniece, – Eštons piebilda, un Lilas seja atplauka smaidā.

– Kāpēc jūs izvēlaties tieši sievietes? Jūs gleznojat daudz ko, bet galvenokārt sievietes, dīvainas vai labestīgas. Spīganu, kura spēlē vijoli mēness apstarotā pļavā, vai arī vīriešu nolaupītāju nāriņu.

Eštona skatiens mainījās. No spraiga, tieša, caururbjoša uz mierīgāku, ar lielāku ziņkāri.

– Kāpēc jums šķiet, ka sieviete pļavā ir spīgana?

– Tāpēc ka ir jūtams viņas spēks un labestība, arī mūzika uz to vedina. Varbūt tikai es viņu tā redzēju un tāpēc gribēju to gleznu sev.

– Jums taisnība. Viņa ir savas mūzikas burvestības varā. Ja glezna vēl būtu manā rīcībā, es to piedāvātu jums lētāk, jo jūs uztvērāt tās būtību. Tomēr… kur jūs to liktu?

– Jā, tādas vietas man nav, – Lila atzina. – Tomēr gribētos zināt, kāpēc jūs gleznojat tieši sievietes? – viņa atkal pajautāja.

– Viņām pieder vara. No viņām rodas dzīvība, un tā ir īstā burvestība. Bet pagaidām pietiks. – Skatienu no Lilas nenolaidis, Eštons nometa zīmuli malā. – Jāatrod īstā kleita, kaut kas plandošs.

Lila šaubījās, vai Eštons piekritīs, ja viņa lūgs atļauju paskatīties uz viņa paveikto, tāpēc vienkārši piegāja pie molberta un palūkojās uz skici.

Cik daudz viņas sejas, viņas auguma uzmetumu, Lila nodomāja.

– Vai jums kaut kas nepatīk? – Eštons pavaicāja.

– Izskatās kā trīskāršā spogulī ģērbtuvēs. – Viņa sagrozīja plecus. – Jūs redzat par daudz.

Viņš redzēs vēl vairāk, ja pierunās Lilu pozēt kailu – bet neko nedrīkstēja sasteigt, visam bija jānotiek soli pa solim.

– Tātad. – Eštons atkal iedzēra kafiju. – Mūs gaida uzdevumi.

– Jums nav man jāpalīdz. Es taču jau dabūju jaunu kleitu. – Pasts jāpaņem jebkurā gadījumā. – Eštons pārlaida skatienu studijai. – Man arī jātiek laukā no telpām. Jums, šķiet, jāapauj kājas.

– Jā, patiešām. Tūlīt nākšu.

Palicis viens, Eštons izņēma no kabatas telefonu un to ieslēdza. Elektroniskā pasta vēstuļu un īsziņu birums nekavējoties izraisīja galvassāpes.

Jā, viņam bija nepieciešams ieelpot svaigu gaisu.

Tomēr viņš veltīja laiku, lai atbildētu uz pāris vēstulēm – atbilstoši to svarīguma pakāpei, bet iebāza telefonu atpakaļ kabatā, kad no vannas istabas iznāca Lila, ģērbusies pusgaros šortos un topiņā, kāda bija te ieradusies.

– Ieliku kleitu somā, ja nu jūs pārdomātu un neļautu man to paturēt.

– Tā nav manējā.

– Bez šaubām, tā jums ir par īsu, bet… Ak! – Lilu acumirklī pārņēma nožēla. – Tā pieder citai. Tūlīt atlikšu to atpakaļ.

– Nē, es teicu, paturiet to sev. Hloja to atstāja pie manis. Vai arī Kora… pirms vairākiem mēnešiem. Lai arī kura no viņām tā bija, visas labi zina noteikumus.

– Vai ir kādi noteikumi?

– Ja viņas atstāj savas mantas šeit, – Eštons paskaidroja, vadot Lilu uz liftu, – tās paliek manā skapī vai atkritumu maisā. Ja es viņas neierobežotu, māja būtu lupatu pilna.

– Tas skan stingri, bet ir taisnīgi. Jūs teicāt – Kora. Vai viņa ir jūsu māsa? Modele? Draudzene?

– Pusmāsa no tēva puses. – Tā kā viena īsziņa telefonā bija pienākusi no Koras, Eštona domas atkal aizklīda pie brāļa. – Rīt policija atdos Olivera mirstīgās atliekas.

Lila pieskārās Eštona rokai, kad viņš pirmajā stāvā atvilka vaļā lifta režģi.

– Tas ir labi. Tātad drīz varēsiet rīkot bēres, atvadīties no viņa.

– Tas būs emocionāls cirks, bet jānogaida, līdz klauni nospēlēs izrādi.

– Es laikam saprotu, – Lila pēc mirkļa atzina, – taču tas neskanēja glaimojoši jūsu ģimenei.

– Šobrīd esmu nedaudz paguris no savas ģimenes. – Eštons bija paņēmis līdzi atslēgas, saulesbrilles un nelielu auduma tarbu. – Ielieciet to savā somā, sarunāts? Tā man būs vajadzīga pastam.

Lilai bija grūti iztēloties, kam vajadzīgs vesels maiss vēstulēm, bet viņa neko neteica.

Atslēgas viņš iebāza kabatā, saulesbrilles uzlika uz acīm.

– Tam jābūt nogurdinoši.

– Jūs pat nevarat iedomāties, cik tas ir nogurdinoši. – Eštons izveda viņu ārā. – Jums tas jāredz. Jums jāatnāk uz bērēm.

– Ak, nez vai…

– Noteikti. Jūs kliedēsiet spriedzi, turklāt jūs protat saglabāt vēsu prātu grūtos brīžos. Tādu brīžu tur netrūks. Es jums aizsūtīšu šoferi. Pulksten desmitos būs tieši laikā.

– Es jūsu brāli nepazinu.

– Jums ir saistība ar to, kas noticis, un jūs pazīstat mani. Lūks brauks reizē ar jums. Svētdien. Vai svētdiena jums ir piemērota?

Samelo viņam, Lila sev pavēlēja, taču apzinājās, ka to nespēj.

– Īstenībā tā man ir brīva diena starp Kilderbrandu mājas pieskatīšanu līdz nākamajam darbam pie Lovenstainiem, bet…

– Tātad esam vienojušies. – Eštons saņēma Lilas roku un veda viņu uz austrumiem, nevis uz dienvidu pusi.

– Es gribēju iet uz nākamo kvartālu.

– Pagaidiet, nav nekādas steigas. Lūdzu! – Viņš pamāja uz burvīgu modes preču veikaliņu.

Īsu laika sprīdi gaidot, kamēr garām pabrauca dārdoša kravas piegādes mašīna, blakus murdot ļaudīm – tūristiem, kā varēja spriest pēc intonācijām, – Lila paspēja atgūties.

– Ešton, vai jūsu ģimene neuztvers ziņkārīgas Olivera pagaidu kaimiņienes ierašanos bērēs kā traucējumu?

– Lila, man ir divpadsmit brāļu un māsu, daudziem ir dzīvesbiedri, bijušie dzīvesbiedri, bērni, pameitas un padēli. Netrūkst ne krustmāšu, ne tēvoču, ne vecvecāku. Pie mums neviens nevar būt par traucēkli.

Viņš aizvilka Lilu pāri ielai, apejot jauno māmiņu ar raudošu mazuli ratiņos, un ieveda krāsu un stila pārbagātā veikalā. Kā jau Lila iedomājās, arī ar pamatīgām cenu zīmēm.

– Džesa!

– Eš! – Slaika blondīne melnbaltā mini tērpā, augstpapēžu sandalēm kājās, aptipināja ap leti un sasveicinoties sniedza Eštonam vaigu. – Cik patīkami tevi redzēt.

– Devos darīšanās un pa ceļam nolēmu ienākt apskatīties, vai tev nav kaut kas jauns.

– Ierados veikalā, tiklīdz tu piezvanīji. Man ir šis tas piemērots. Vai tā ir tava modele? Es esmu Džesa.

– Lila.

– Tev taisnība par sarkano krāsu, – Džesa teica, vēršoties pie Eštona. – Manuprāt, tas būs īstais tērps. Nāciet līdzi.

Viņa ieveda abus pārblīvētā noliktavas telpā un paņēma no statīva uz ritentiņiem divas sarkanas kleitas ar gariem svārkiem.

– To ne. Šo.

– Pareizi.

Pirms Lila paspēja kleitas apskatīt, Džesa vienu nolika atpakaļ uz statīva, bet otru pacēla augšup.

Eštons izpleta ar volāniem apšūto svārku daļu un piekrītoši pamāja.

– Vajadzētu derēt.

– Noteikti. Šo kleitu es ieraudzīju pirms vairākām nedēļām starp pasūtītajām precēm un nospriedu, ka tev tā noderētu. Manuprāt, viņai lieliski piestāvēs. Apakšsvārki pat nav nepieciešami, jo ir volāni. Ja kaut kas nepatīk, sarunāšu ar šuvēju.

– Jā, tad jau redzēsim.

Eštons paņēma abas kleitas un padeva tās Lilai.

– Pielaikojiet.

– Mani gaida nepadarītie darbi, – Lila viņam atgādināja.

– Drīz ķersimies klāt arī tiem.

– Nāciet līdzi uz ģērbtuvi. Vai kaut ko vēlaties? – Džesa laipni vaicāja, pieklājīgi izvadot Lilu no noliktavas un ievedot ģērbtuvē ar trīsdaļīgo spoguli. – Varbūt minerālūdeni?

– Kāpēc ne? Paldies.

Lila kārtējo reizi pārģērbās. Apakšsvārki viduklī bija par platu, tāpēc viņa izņēma no somiņas saspraudi, lai tos savilktu ciešāk.

Kleita viņai derēja kā uzlieta.

Protams, tas nebija viņas stils. Kleita bija pārāk koši sarkana, pārāk uzkrītoša ar krūšu zemo izgriezumu. Tomēr šaurais viduklis lika izskatīties garākai, un pret to Lilai nevarēja būt nekādu iebildumu.

– Vai kleita jau mugurā?

– Jā. Tikai… Nu, ienāciet, – viņa atļāva tieši tajā brīdī, kad Eštons jau nāca iekšā ģērbtuvē.

– Jā, to var izmantot. – Viņš atkal apvilka ar pirkstu gaisā apli. – Lila nogrozīja acis, bet apgriezās riņķī. – Gandrīz tas, kas vajadzīgs. Taču… – Viņš noliecās un parāva svārku daļu nedaudz uz augšu.

– Ei!

– Tikai mieru. Papliviniet uz augšu tā, lai redzama kāja un kleitas krāsa nozib gar acīm.

– Apakšsvārki viduklī man ir par platu. Es tos saņēmu ciešāk ar saspraudi.

– Džesa!

– To es nokārtošu, un viņai vajag atbilstošu krūšturi. Jūsu izmērs, hmm, ir trīsdesmit otrais A?

Biedējoši precīzi, Lila nosprieda.

– Jā.

– Uzgaidiet. – Džesa izsteidzās no ģērbtuves.

Lai atgūtu līdzsvara izjūtu, Lila iedzēra minerālūdeni, kamēr Eštons vērīgi viņu nopētīja.

– Ejiet laukā.

– Tūlīt. Būs vajadzīgi zelta auskari, tādi kā riņķi… un daudz. – Viņš aplika pirkstus ap Lilas delnu.

– Vai rokassprādzes?

– Jā.

– Atvaino mūs uz brīdi. – Džesa, iesteigusies atpakaļ ar liesmaini sarkanu krūšturi, izstūma Eštonu ārā. – Tas ir jādara, citādi pats neizkustēsies no vietas. Pamēģiniet šo, bet es nomērīšu apakšsvārkus.

Nopūtusies Lila atlika malā ūdeni, cenšoties nedomāt, ka izģērbjas kaila līdz viduklim sveša cilvēka klātbūtnē.

Pēc piecpadsmit minūtēm viņas iznāca no ģērbtuves ar kleitu, krūšturi un pieskaņotām biksītēm, kuru iegādei Lila vājuma mirklī bija piekritusi.

– Kā es nonācu tik tālu? Sākās ar to, ka es gluži vienkārši palūkojos laukā pa logu.

– Varbūt to var izskaidrot ar kādu fizikas formulu? – Eštons piedāvāja.

– Kā darbība un pretdarbība? – Lila nopūtās. – Tad novelsim vainu uz zinātni.

– Kādi darbi jums bija jāveic?

– Man jau piemirsies.

– Mēģiniet atsaukt atmiņā. Pa to laiku aiziesim uz pastu. – Pasts. – Lila papurināja galvu. – Jūs man nopirkāt apakšveļu.

– Tie ir tikai drēbju gabali.

– Apakšveļa. Sarkanā krāsā. Vēl pirms neilga laika, jā, pirms nedēļas, mēs pat nebijām pazīstami, un nu jūs jau pērkat man sarkanu veļu. Vai kaut paskatījāties uz cenu zīmēm?

– Jūs teicāt, ka neprecēšoties ar mani naudas dēļ.

Šī piezīme lika Lilai iesmieties, un viņa atcerējās, ko bija iecerējusi darīt.

– Rotaļlieta kaķim. Es vēlos Tomasam iegādāties rotaļlietu.

– Cik manīju, viņam to jau ir pietiekami daudz.

Garām paslāja vīrietis garā mētelī līdz potītēm, purpinādams lamuvārdus un atstādams aiz sevis apbrīnojami spēcīgu ķermeņa aromātu.

– Kā man patīk Ņujorka, – Lila sacīja, vērojot, kā garāmgājēji pavirzās dusmīgajam vīram nost no ceļa. – Patiešām patīk.

– Viņš dzīvo te kaut kur tuvumā, – Eštons piebilda. – Es viņu redzu – vai vismaz saožu – pāris reižu nedēļā. Viņš nekad nevelk nost to mēteli.

– Tāpēc jau tik ļoti smird. Šodien temperatūra ir deviņdesmit trīs grādi – pēc Fārenheita. Tā, mēs jau esam klāt. Jā, Tomasam ir rotaļlietas, bet tā būs dāvana, kad došos prom. Vēl man jānopērk pudele vīna Kilderbrandiem. Ziedus paņemšu sestdien.

– Jūs viņiem atstāsiet vīnu un ziedus?

– Jā, tas ir pieklājīgi. Viena no jūsu daudzajām mātēm varēja jums to iemācīt. – Lila ieelpoja hotdogu smaržu no pārvietojamiem ratiņiem uz ietves. Daudz patīkamāku nekā mēteļvīra aromāts. – Kāpēc man jāiet uz pastu kopā ar jums?

– Tāpēc, ka esam jau klāt. – Satvēris Lilu aiz rokas, Eštons ievilka viņu iekšā, garām sienai ar pastkastītēm. Viņš izņēma atslēgas, atvēra vienu un noteica:

– Sasodīts!

– Pilna līdz malām, – Lila paskatījusies secināja.

– Pagājušas vairākas dienas. Varbūt nedēļa. Galvenokārt te samestas reklāmas. Kāpēc cilvēki cērt kokus, lai ražotu papīru nederīgām reklāmām?

– Šajā jautājumā es jums pilnīgi piekrītu.

Eštons pārbaudīja kastīti un, sametis dažus papīrus auduma tarbā, kuru Lila viņam pasniedza, izņēma mīkstu aploksni.

Tad viņš apstājās kā sastindzis.

– Kas tad nu?

– Tā ir no Olivera.

– Ak tā. – Lila, tāpat kā Eštons, paskatījās uz aploksni, uz lieliem, izliektiem burtiem rakstīto adresi. – Datums uz zīmoga…

– Diena, kad viņš tika noslepkavots. – Eštons iemeta kastes saturu tarbā un atplēsa vaļā aploksni.

Tajā bija atslēga un kartīte ar monogrammu.

Sveiks, Eš!

Došu Tev ziņu pēc pāris dienām, lai paņemtu to, ko nododu Tev drošai glabāšanai, līdz pabeigšu iesākto darījumu. Klients ir nedaudz jūtīgs, tāpēc, ja man nāksies aizbraukt no pilsētas uz dažām dienām, brīdināšu Tevi iepriekš. Tu varētu to preci aizvest man uz ģimenes īpašumu. Es izvēlējos banku Wells Fargo netālu no mana dzīvokļa. Tā kā es viltoju Tavu parakstu (gluži kā vecos laikos!), Tev nebūs nekādu grūtību to izņemt. Paldies par atbalstu, brālīt!

Drīz sazvanīsimies – Olivers

– Sasodīts!

– Kāda prece? Kāds klients?

– Šķiet, ka man tas būs jānoskaidro.

– Mums, – Lila izlaboja. – Jo es tāpat esmu iesaistīta, – viņa piebilda, kad Eštons viņu uzlūkoja.

– Labi. – Viņš ieslidināja kartīti tarbā un atslēgu ielika sev kabatā. – Iesim uz banku.

– Tas varētu izskaidrot notikušo. – Lila pielika soli, lai tiktu līdzi Eštona ātrajai gaitai. – Vai jums nevajadzētu nest atslēgu uz policiju?

– Olivers to atsūtīja man.

Lila satvēra vīrieša roku, lai viņš ietu lēnāk.

– Ko viņš domāja ar to, ka vilto jūsu parakstu kā vecos laikos?

– Skolas gados mēs mēdzām blēņoties. Viltojām parakstus uz liecībām. Galvenokārt tur.

– Bet jūs nebijāt viņa likumīgais aizbildnis, vai ne?

– Nē. Ne gluži. Tas ir sarežģīti.

Ne jau aizbildnis, Lila secināja. Bet cilvēks, uz kuru Olivers paļāvās.

– Olivers apzinājies, ka ir nokļuvis nepatikšanās, – Eštons turpināja, – bet, no otras puses, nepatikšanas bija viņa ikdiena. Jūtīgs klients – tas nozīmē, ka klients ir saniknots. Lai arī kas bijis Olivera rīcībā, viņš nav vēlējies, lai tas atrastos pie viņa vai dzīvoklī. Tāpēc viņš to ievietoja bankas seifā un atslēgu atsūtīja man.

– Jo bija drošs, ka jūs to glabāsiet.

– Es iemestu aploksni atvilktnē un justos tik aizkaitināts, ka atsviestu to viņam atpakaļ, kad viņš ierastos pie manis. Skaidri un gaiši paziņotu, ka nevēlos neko par to dzirdēt. Olivers to paredzējis, tāpēc tā rīkojies. Tad viņam nebūtu nekas jāpaskaidro, jo es nemaz neklausītos.

– Bet tas jūs nepadara par vainīgo.

– Nē. Kur, pie velna, ir tā banka?

– Aiz nākamā stūra griezīsimies pa kreisi. Mani nelaidīs jums līdzi atvērt seifu. Tam nepieciešama atļauja.

– Jums taisnība. – Apsverot rīcības secību, Eštons palēnināja soli. – Iešu paņemt to, kas nu tur ir, un aiznesīsim to uz jūsu dzīvokli. Pagaidām. Tagad es ieiešu bankā, lai nokārtotu šo jautājumu. Jūs savukārt pastaigājiet pa veikaliem un nopērciet, kas nu jums vajadzīgs. Paskatieties uz mani!

Eštons apstājās, apturēja Lilu un, pavilcis nedaudz malā, pagrieza pret sevi.

– Iespējams, ka mūs izseko. Vai vienu no mums. Izturēsimies dabiski. Mēs vienkārši ejam ikdienas gaitās, veicot kādus darbus.

– Tāds šorīt bija mans dienas plāns.

– Turieties pie šā plāna. Nopērciet kaut ko, un, kad es pabeigšu iecerēto bankā, kopā iesim atpakaļ uz jūsu dzīvokli.

Tā būs patīkama, viegla pastaiga.

– Vai jūs tiešām domājat, ka mūs novēro?

– Tāda iespēja pastāv. Tātad. – Viņš paliecās uz priekšu un viegli pieskārās Lilas lūpām. – Tā kā es tev uzdāvināju apakšveļu, – viņš atgādināja, – varu teikt tev “tu”, tāpēc ej un kaut ko sev nopērc.

– Es… es aiziešu uz mazo tirdziņu tepat tuvumā.

– Pagrozies tur apkārt, līdz es atnākšu.

– Labi.

Soļojot tirgus virzienā, Lilai šķita, ka viņa it kā atrodas dīvainā sapnī. Modele gleznai, sarkana apakšveļa, vēstule no miruša vīrieša, skūpsts uz ietves katram gadījumam, ja viņu novēro.

Viņa tātad gluži vienkārši nopirks vīnu un pavēros, kur tālāk aizvedīs dīvainais sapnis.