Читать книгу Kolekcionārs - Nora Robertsa - Страница 2

Lila ģērbās, domās apsverot, vai vilkt džinsus vai pusgarās bikses. Tas bija šoks, Lila sev teica. Viņa bija satriekta, bet gan jau atgūsies. Viņa saņemsies.

Viņa bija sveika un vesela.

Uzvilkusi džinsus un T kreklu, Lila staigāja šurpu turpu pa dzīvokli, rokās turot apjukušo, taču apmierināto Tomasu.

Viņa bija redzējusi ierodamies policiju un pūlīti, kas saradās, kaut arī pulkstenis rādīja gandrīz divi naktī. Lila nespēja to noskatīties.

Tas nebija nekāds CSI, SVU vai NCIS šovs televīzijā. Tā bija realitāte. Skaista blonda sieviete, kas deva priekšroku īsām melnām kleitiņām, gulēja uz ietves ar salauztiem locekļiem asinīm noplūdusi. Vīrietis ar kupliem brūniem matiem, – cilvēks, ar kuru viņa dzīvoja, ar kuru viņai bija sekss, ar kuru viņa smējās, strīdējās – bija izgrūdis viņu pa četrpadsmitā stāva logu.

Tātad Lilai bija jāsaglabā miers. Viņai jābūt savaldīgai, lai spētu izstāstīt policijai, ko redzējusi. Sakarīgi un precīzi. Lai cik briesmīgi bija atcerēties notikušo, viņa ar piespiešanos atsauca to atmiņā. Blondās sievietes asarām notraipīto seju, atrisušos matus, sitienus. Vīrieti, kuru bija novērojusi pa logu – kā viņš smējās, izvairījās no draudzenes mestajiem priekšmetiem, strīdējās. Prātā Lila uzzīmēja šo seju, lai spētu vīrieša vaibstus aprakstīt izmeklētājiem.

Lila sev atgādināja, ka pie viņas tūlīt ieradīsies policija. Tomēr, atskanot zvanam, viņa satrūkās.

– Viss kārtībā, – viņa klusu sacīja Tomasam. – Viss ir kārtībā.

Pārbaudījusi drošības sistēmas lodziņu, viņa ieraudzīja divus virsniekus formastērpos un rūpīgi izlasīja vārdus uz plāksnītēm.

Fichjū un Morelli, viņa pie sevis atkārtoja un atvēra durvis.

– Vai mis Emersone?

– Jā. Jā. Nāciet iekšā! – Lila atkāpās, cenšoties izdomāt, kā rīkoties, ko teikt. – Tā sieviete, viņa… nevarēja izdzīvot pēc kritiena.

– Nē, kundze. – Fichjū – vecākais, kā Lila secināja – uzņēmās sarunas vadību. – Vai varat pastāstīt, ko redzējāt?

– Jā. Es… Iesim apsēsties. Vai tepat? Man vajadzēja pagatavot kafiju. Es tūlīt to izdarīšu.

– Neraizējieties par kafiju. Cik jauks dzīvoklis, – Fichjū secināja. – Vai esat apmetusies pie Kilderbrandiem?

– Kā, lūdzu? Nē, nē. Viņi ir aizbraukuši. Uz Franciju. Es esmu mājokļu pieskatītāja. Esmu te uz laiku, kamēr viņi ir prom. Es šeit nedzīvoju. Vai piezvanīt saimniekiem? Tagad ir… – Lila ar blāvu skatienu palūkojās pulkstenī. – Cik tur tagad varētu būt? Es nespēju sarēķināt.

– Neraizējieties par to, – policists atkārtoja un aizveda viņu apsēsties uz krēsla.

– Atvainojiet! Tas bija pārāk briesmīgi. Viņš sita tai sievietei un tad pagrūda viņu, logs sašķīda, un viņa… izlidoja laukā.

– Vai jūs redzējāt, ka upurim kāds sit?

– Jā. Es… – Mirkli Lila stingri turēja Tomasu rokās, tad nolika zemē. Kaķis nekavējoties pietipināja pie jaunākā policista un ielēca viņam tieši klēpī. – Atvainojiet! Varu aiznest viņu uz blakus istabu.

– Tas nekas. Kaķītis ir mīļš.

– Ir gan. Viņš tiešām ir mīļš. Reizēm klientu kaķi ir savrupnieki vai pat negantas dabas un tad… atvainojiet. – Lila aprāvās un dreboši ievilka elpu. – Sākšu no paša sākuma.

Es gatavojos doties pie miera.

Viņa izstāstīja, ko bija redzējusi, un ieveda policistus guļamistabā, lai parādītu ainu, kas viņai pavērās, skatoties laukā pa logu. Kamēr Fichjū izgāja uz terases, viņa pagatavoja kafiju un padeva Tomasam agrās brokastis, vienlaikus sarunājoties ar Morelli.

Viņa uzzināja, ka Morelli pirms pusotra gada apprecējies, ka janvārī sieva gaida pirmdzimto. Viņam patīk dzīvnieki, kaķi, bet vislabāk suņi, viņš uzaudzis lielā Amerikas itāliešu ģimenē. Brālim pieder picērija Mazajā Itālijā, brīvajā laikā viņš spēlē basketbolu.

– Jūs varētu būt laba policiste, – Morelli ieminējās.

– Kā tad tā?

– Jūs protat iegūt informāciju. Vēl mazliet, un es jums izstāstītu visu savu dzīvi no sākuma līdz galam.

– Man ir ieradums jautāt – neko nevaru sev padarīt. Mani interesē cilvēki. Tāpēc es skatos logos. Ak kungs, viņai noteikti ir ģimene, vecāki, brāļi vai māsas, kāds, kuru viņa mīl. Viņa bija īsta skaistule, gara auguma – iespējams, modele.

– Vai viņa bija gara?

– Ak jā, kad nostājās, tad gar visu logu. – Pagriezusies pret Morelli, Lila pacēla rokas, lai parādītu garumu. – Kādas piecas pēdas un deviņas desmit collas.

– Jā, no jums tiešām iznāktu laba izmeklētāja. Es atvēršu, – Morelli piebilda, jo atkal atskanēja durvju zvans.

Pēc brīža viņš atgriezās kopā ar aptuveni četrdesmit gadus vecu saguruša izskata vīrieti un kādus desmit gadus jaunāku vērīgu dāmu.

– Detektīvi Voterstouns un Faina. Tagad viņi ar jums aprunāsies. Pagaidām visu labu, mis Emersone.

– Ak, jūs jau aizejat? Pateicos par… nu, paldies. Varbūt kādreiz nogaršošu picas šķēli jūsu brāļa restorānā.

– Protams. Detektīvi, uz redzēšanos!

Palikusi viena ar atnācējiem, Lila juta izzūdam Morelli radīto nomierinošo iespaidu. Viņa no jauna saspringa.

– Es varu piedāvāt kafiju.

– Paldies, labprāt to iedzertu, – Faina sacīja. Viņa pieliecās, lai noglāstītu Tomasu. – Mīlīgs kaķis.

– Jā. Hmm… Kādu jūs vēlaties?

– Melnu – mums abiem. Tātad jūs te uzturaties, kamēr Kilderbrandi ir Francijā?

– Tā ir. – Lila secināja, ka viņai ir vieglāk runāt, ja rokas aizņemtas. – Es esmu māju pieskatītāja.

– Vai jūs ar māju pieskatīšanu pelnāt naudu? – jautāja Voterstouns.

– Es to daru ne tik daudz naudas dēļ – man tas vairāk ir piedzīvojums. Iztiku pelnu ar rakstīšanu. Man ar to pietiek.

– Cik ilgi jūs jau šeit uzturaties? – Voterstouns turpināja iztaujāšanu.

– Nedēļu. Atvainojiet, nedēļu un divas dienas, šo dienu ieskaitot. Kopumā dzīvošu te trīs nedēļas, kamēr īpašnieki apciemo draugus un ģimeni Francijā.

– Vai esat šeit bijusi arī iepriekš?

– Nē, Kilderbrandi pirmo reizi ir mani klienti.

– Kāda ir jūsu adrese?

– Man nav adreses. Es apmetos pie draudzenes, kad nestrādāju, bet tas ir reti. Pārsvarā esmu darbā.

– Tātad jums nav savu māju? – Faina precizēja.

– Nē. Tā ir mazāk tēriņu. Taču oficiāli es izmantoju draudzenes Džūlijas Braiantas adresi. Kaut vai pasta sūtījumiem. – Lila nosauca Džūlijas adresi Čelsijā. – Tur es reizēm mitinos starp klientu dzīvokļu uzraudzīšanu.

– Hmm… Vai parādīsiet, kur atradāties, kad redzējāt to, kas notika?

– Nāciet! Es grasījos iet gulēt, bet biju mazliet saspringta. Pie manis bija atnākusi draudzene. Džūlija. Mēs iedzērām vīnu. Patiesību sakot, diezgan daudz vīna, tāpēc es, juzdamās nemierīga, paņēmu binokli, lai paskatītos, kas redzams logos.

– Tātad jūs paņēmāt binokli, – Voterstouns atkārtoja.

– Šo. – Lila piegāja pie guļamistabas loga un pacēla binokli. – To es vadāju sev līdzi, kad apmetos dažādās vietās Ņujorkā un citur. Es ceļoju apkārt. Nupat atgriezos no darba Romā.

– Vai jūs noalgoja pieskatīt māju Romā?

– Tas bija dzīvoklis, – Lila paskaidroja. – Piedāvājumi pa lielākajai daļai rodas pēc klientu rekomendācijām, uzklausot ieteikumus no mutes mutē, un vēl man ir interneta blogs. Man piemīt ieradums novērot cilvēkus, sagudrot par viņiem stāstus. Tā ir kā izspiegošana, – Lila vaļsirdīgi atzina. – Es gan to tā neuztveru, patiešām ne, bet cita vārda laikam nav.

Visi tie logi… katrs ir kā maza pasaule.

Voterstouns paņēma binokli un, pacēlis to, nopētīja ēku.

– Skats ir diezgan labs.

– Viņi parasti dedzīgi sarunājās vai strīdējās, taču pēc tam salaba.

– Kas tieši?

– Blondīne un misters Veiklais. Es viņus tā dēvēju. Dzīvoklis pieder viņai, tas rada sievišķīgu noskaņu, bet viņš tur palika ik nakti – vismaz kopš tā laika, kad esmu šeit.

– Vai varat viņu aprakstīt?

Lila pamāja.

– Nedaudz garāks par sievieti – apmēram sešas pēdas un vienu collu. Spēcīga miesas būve, muskuļains, brūni, cirtaini mati. Kad viņš smaida, vaigos parādās bedrītes. Vecums – zem trīsdesmit. Ļoti izskatīgs.

– Ko tieši jūs naktī redzējāt?

– Redzēju blondo sievieti. Viņa bija ģērbusies melnā īsā kleitiņā, augšup saņemtie mati atrisuši. Viņa raudāja. Izskatījās, ka raud, slauka asaras. Viņa ātri runāja, lūdzās. Tā man šķita. Tad es ieraudzīju, ka vīrietis viņai iesit.

– Vai jūs redzējāt vīrieti, kurš viņai iesit?

– Nē. Taču es redzēju, ka viņai kāds iesit. Viņš atradās pa kreisi no loga. Es saskatīju sitienu – tādu kā zibsni. Tumša piedurkne. Un viņai galva parāvās atpakaļ. Viņa mēģināja aizsegt seju, un viņš sita vēlreiz. Es paķēru telefonu, kuru biju nolikusi uz naktsgaldiņa kopā ar lādētāju. Gribēju zvanīt policijai, un, kad atkal paskatījos laukā, sieviete stāvēja pie loga – viņas mugura bija piespiesta pret rūti. Viņa aizsedza pārējo skatu. Tad stikls sašķīda un viņa krita. Ļoti ātri krita. Mirkli es neredzēju neko citu, tikai viņu. Piezvanīju policijai, un, kad atkal palūkojos uz logu, gaisma telpā bija nodzisusi.

– Tātad uzbrucēju jūs neredzējāt?

– Nē. Tikai sievieti. Es redzēju tikai viņu. Tur, tajā ēkā, to vīrieti noteikti zina. Vai nu viņas draugi, vai ģimene. Kāds pazīst šo vīrieti. Viņš pagrūda sievieti. Varbūt viņš tā negribēja, taču iesita tik stipri, ka stikls saplīsa un viņa izkrita. Ne jau tas ir svarīgi. Viņš nogalināja sievieti. Un kāds to vīrieti noteikti pazīst.

– Cikos jūs viņu šonakt ieraudzījāt pirmo reizi? – Voterstouns nolika binokli.

– Tas notika ap vieniem četrdesmit. Es palūkojos pulkstenī, kad pirmo reizi piegāju pie loga, jo nodomāju, ka ir jau ļoti vēls, tāpēc zinu, ka bija viens četrdesmit, minūti agrāk vai vēlāk.

– Piezvanījusi deviņi-viens-viens, – ierunājās Faina, – vai neievērojāt kādu izejam no ēkas?

– Nē, taču es neskatījos. Kad viņa nokrita, es uz brīdi sastingu.

– Zvans deviņi-viens-viens atzīmēts pulksten vienos četrdesmit četrās, – Faina Lilai paskaidroja. – Cikos pirms tam jūs redzējāt, ka viņai iesit?

– Kādu minūti pirms tam. Redzēju, kā divus stāvus augstāk dzīvoklī ienāk pāris – saposušies smalkām vakariņām, un divpadsmitajā stāvā… – Lila domās sev aizrādīja, ka puisi labāk nenosaukt par seksīgu, kailu geju. – Vīrietim divpadsmitajā stāvā bija ciemos draugs, un pēc tam es ieraudzīju blondīni, tātad tas notika apmēram vienos četrdesmit divās vai trijās minūtēs. Ja pieņem, ka mans pulkstenis ir precīzs.

Faina paņēma savu telefonu, noregulēja un parādīja Lilai attēlu.

– Vai pazīstat šo vīrieti?

Lila nopētīja autovadītāja apliecības fotogrāfiju.

– Tas ir viņš! Tas ir viņas draugs. Esmu par to pārliecināta. Deviņdesmit deviņus procentus – nē, deviņdesmit sešus procentus. Tātad jūs viņu jau noķērāt. Es sniegšu liecību.

No pārdzīvojuma viņai acīs iedzēla asaras.

– Es darīšu visu, kas nepieciešams. Viņam nebija tiesību darīt tai sievietei pāri. Izpildīšu visu, kas no manis atkarīgs.

– Mēs to novērtējam, mis Emersone, bet nebūs vajadzības liecināt pret šo personu.

– Vai viņš… vai pats atzinās?

– Ne gluži. – Faina nolika telefonu. – Viņu jau ved uz morgu.

– Nesaprotu.

– Šķiet, vīrietis, kuru redzējāt upuri izgrūžam pa logu, pēc tam apsēdies uz dīvāna, ielicis trīsdesmit otrā kalibra revolvera stobru sev mutē un nospiedis gaili.

– Ak, kādas šausmas… – Lila atstreipuļoja atpakaļ un atslīga uz gultas malas. – Ak kungs! Viņš nogalina blondīni un tad pats sevi…

– Rādās, ka tā.

– Bet kāpēc? Kāpēc viņš tā rīkojās?

– Tas ir jānoskaidro, – Faina secināja. – Atkārtosim visu vēlreiz no sākuma.

* * *

Kad izmeklētāji bija aizgājuši, Lila atskārta, ka ir nomodā jau gandrīz divdesmit četras stundas. Viņa gribēja piezvanīt Džūlijai, tomēr atturējās. Kāpēc sākt labākās draudzenes dienu ar tik drausmīgu vēsti?

Lila apsvēra, vai nepiezvanīt mātei, savai atbalsta klintij grūtos brīžos, bet tad domās iztēlojās, kā notiktu saruna.

Pēc pirmās reakcijas, kas sniedz izpratni, līdzjūtību, būtu sagaidāmi pārmetumi.

“Kāpēc tu dzīvo Ņujorkā, Lila-Lū? Tas ir bīstami. Pārvācies pie mums ar tēvu (atvaļināto pulkvežleitnantu) uz Džūno. To, kas atrodas Aļaskā.”

Lila vairs nevēlējās par to runāt. Šobrīd viņa nespēja vēlreiz pastāstīt, kas noticis.

Nepārģērbusies viņa atkrita gultā un samīļoja Tomasu, kas nekavējoties viņai pievienojās. Pašai par pārsteigumu, pēc mirkļa viņa bija aizmigusi.

Viņa pamodās ar drebošu sirdi un, atceroties pārdzīvoto, ieķērās ar pirkstiem segā.

Tā ir reakcija pēc notikušā, Lila sev atgādināja. Pieslējusies sēdus, viņa ieraudzīja, ka nogulējusi līdz pusdienlaikam. Jāceļas augšā, viņa sev pavēlēja. Jāiet dušā, jāpārģērbjas un jāiet laukā no mājas. Viņa bija izdarījusi visu iespējamo – pastāstījusi policijai, ko redzēja. Misters Veiklais nogalināja blondo sievieti, tad sevi, iznīcinot divas dzīvības, un nekas to nespēja mainīt, vai nu viņa to pārdzīvo vai ne.

Lai neieslīgtu emocijās, viņa paņēma iPad un sāka meklēt ziņas par slepkavību.

“Modele izkrīt pa logu un nositas,” Lila izlasīja.

– Es to paredzēju, – viņa sev teica. – To jau varēja sagaidīt.

Viņa paņēma pēdējo kēksiņu, lai gan labi zināja, cik trekns tas ir. Un ēdot lasīja paviršu aprakstu par diviem bojāgājušajiem.

– Seidža Kendla. – Viņai pat bija modelei atbilstošs vārds, Lila nodomāja. – Un Olivers Ārčers. – Arī Veiklajam bija viņam piedienīgs vārds un uzvārds. – Viņai bijuši tikai divdesmit četri gadi, Tomas. Viņa bija četrus gadus jaunāka par mani. Viņa piedalījās reklāmās. Iespējams, ka esmu viņu kādā pamanījusi. Kāpēc man no tā ir vēl sliktāk?

Nē, jābeidz sevi mocīt, kā viņa bija to nolēmusi jau iepriekš. Jāsaņemas un uz brīdi jāiziet laukā.

Palīdzēja duša, tāpat plānā vasaras kleita un sandales. Visvairāk nāca par labu uzkrāsošanās, Lila atzina, jo pēc iepriekšējās nakts viņa izskatījās bāla, ar iekritušām acīm.

Viņa nolēma doties tālāk par vietējo apkārtni – prom no pašas domām, iespējams, sameklēt vietu, kur ātri un garšīgi paēst. Tad viņa piezvanīs Džūlijai, varbūt palūgs atnākt ciemos, lai varētu izkratīt sirdi līdzjūtīgai, izprotošai dvēselei.

– Es būšu atpakaļ pēc pāris stundām, Tomas.

Jau gandrīz izgājusi laukā pa durvīm, Lila atgriezās un paņēma detektīves Fainas atstāto vizītkarti. Viņa sev teica, ka nespēs izbeigt automātiski pārdzīvot notikušo, pirms nebūs nomierinājusies. Ja savām acīm pieredzēta slepkavība, daļa no slepkavības un pašnāvības, tad taču drīkst pajautāt izmeklētājiem, vai lieta slēgta.

Lai būtu kā būdams, viņa grasījās mierīgi pastaigāties. Pēc atgriešanās varbūt ieies nopeldēties baseinā. Tā kā viņa oficiāli šī nebija nama iemītniece, viņa nedrīkstēja izmantot tā baseinu vai vingrošanas zāli, bet izpalīdzīgā Meisija bija nokārtojusi šo formalitāti.

Peldbaseinā viņa atbrīvosies no noguruma paliekām, stresa un satraukuma un dienas nobeigumā kopā ar savu labāko draudzeni iedzers vīnu.

Rīt viņa atgriezīsies ikdienā. Dzīve turpinājās. Nāve katram atgādināja, ka dzīvei jāturpinās.

Eštons ņēma no somas laukā “mantas”, kā sacīja policijā. Personiskās mantas. Pulkstenis, gredzens, maks ar pārāk lielu skaidras naudas summu, maks vizītkartēm – arī ar pārāk daudzām. Sudraba atslēgu piekariņš no Tiffany’s. Pulkstenis un gredzens, visticamāk, arī bija no tā paša veikala – vai Cartier’s, vai citas vietas, kuru Olivers bija uzskatījis par pietiekami ievērojamu. Tāpat kā vieglās sudraba šķiltavas.

Tie visi bija spīdīgi nieciņi, kas brālim bijuši klāt viņa dzīves pēdējā dienā.

Tāds bija Olivers – vienmēr gatavs kaut kam jaunam, kārtējam lielajam mērķim, kārtējam kaut kam. Tāds bija burvīgais, bezrūpīgais Olivers.

Bet nu brālis bija miris.

– Viņam bija iPhone, bet to mēs vēl apstrādājam.

– Kā jūs teicāt? – Eštons pacēla skatienu uz detektīvi. Faina, viņš atcerējās uzvārdu. Detektīve Faina ar maigi zilām, noslēpumu pilnām acīm. – Atvainojiet, nesapratu.

– Mēs joprojām apstrādājam informāciju, kas ir jūsu brāļa telefonā, un, kad atbrīvosim dzīvokli, jums jāatnāk identificēt viņam piederošās mantas. Kā jau sacīju, viņa braukšanas apliecībā norādīta adrese Vestvilidžā, bet, pēc mūsu ziņām, viņš no turienes izvācies pirms trim mēnešiem.

– Jā, jūs to jau minējāt. Man tas nebija zināms.

– Cik ilgi neesat viņu saticis?

Eštons jau visu bija izstāstījis gan detektīvei Fainai, gan viņas skarbā izskata kolēģim, kad abi ieradās pie viņa. Paziņošana par nāvi – tā policisti to nosauca. Personisko mantu atdošana. Tie bija apzīmējumi no romāniem un televīzijas seriāliem. Tā nebija īstā dzīve.

– Pāris mēnešu. Kādus trīs četrus.

– Bet jūs ar viņu esat runājis pirms dažām dienām.

– Viņš piezvanīja, sacīja, ka jāsatiekas, lai iedzertu, apspriestos. Es biju aizņemts, atliku tikšanos uz nākamo nedēļu. Ak jēziņ! – Eštons piespieda pirkstus pie acīm.

– Saprotu, ka tas ir grūti. Jūs teicāt, ka neesat redzējis sievieti, ar kuru viņš dzīvoja pēdējos trīs… nu jau četrus mēnešus.

– Jā. Telefona sarunā Olivers viņu pieminēja. Lielījās, ka viņa esot pazīstama modele. Es nepievērsu tam lielu uzmanību. Oliveram patīk lielīties, tāds ir viņa trūkums.

– Vai viņš nepieminēja nesaskaņas starp viņu un pazīstamo modeli?

– Gluži otrādi. Viņa esot lieliska, viņiem kopā esot lieliski, viss bija lieliski. – Eštons nolaida skatienu uz savām rokām un pamanīja zilas krāsas traipu uz īkšķa gala.

Viņš bija gleznojis brīdī, kad ieradās policija. Viņu aizkaitināja traucējums, bet tad pasaule pārvērtās.

Pēc pāris vārdiem pasaule mainījās.

– Mister Ārčer?

– Jā. Jā. Viss bija lieliski. Oliveram tā ir vienmēr. Viss ir lieliski, līdz…

– Līdz?

Eštons pārlaida plaukstas pār melno matu ērkuli.

– Olivers ir manas ģimenes loceklis, viņš ir miris, un es cenšos apjēgt notikušo. Es negrasos viņu nomelnot.

– Tā nav nomelnošana, mister Ārčer. Jo vairāk par viņu uzzināšu, jo vieglāk būs noskaidrot patiesību.

Iespējams, ka tā tas tiešām bija. Ne jau viņam par to spriest.

– Vārdu sakot, Olivers deva priekšroku dārgam dzīvesveidam. Lieli darījumi, seksīgas sievietes, stilīgi klubi – tā viņš dzīvoja. Viņam patika izklaidēties.

– Tātad viņš dzīvoja ar plašu vērienu.

– Jā, tā varētu teikt. Viņam patika sevi uzskatīt par spēlmani, kaut arī viņš tāds nebija. Olivers vienmēr noteica augstas likmes, bet, ja uzvarēja – azartspēlēs, biznesa darījumā, iekarojot sievieti, – nākamajā raundā viņš to visu zaudēja. Tātad viss ritēja lieliski, līdz tam pienāca gals, un tad viņam vajadzēja kādu, kurš vilktu viņu laukā no ķibeles. Olivers bija apburošs, gudrs… bija.

Šis viens īsais vārds viņu satrieca. Olivers nekad vairs nebūs apburošs un gudrs.

– Savai mātei viņš bija jaunākais, vienīgais dēls. Un ko tas nozīmē? Ka viņš bija izlutināts.

– Jūs minējāt, ka viņam nav raksturīga vardarbīga izturēšanās.

– Nē. – Eštons saņēmās, izraujot sevi no bēdām, tās atstājot vēlākam laikam, toties ļāvās nelielam dusmu uzliesmojumam. – Es neteicu, ka Oliveram tas nebija raksturīgi, es sacīju, ka viņš nepavisam nebija uz to spējīgs. – Eštonam kā ar nazi iedūra apsūdzība, ka brālis būtu slepkava. – Olivers atrunātos vai bēgtu no bīstamas situācijas. Ja nespētu izlocīties – tas notika reti – vai aizmukt, tad paslēptos.

– Mūsu rīcībā ir liecība, ka viņš draudzenei vairākkārt iesitis, tad izgrūdis viņu pa četrpadsmitā stāva logu.

– Liecinieks kļūdās, – Eštons savaldīgi paziņoja. – Oliveram bija muļķību un aplamību pilna galva, bet viņš nekad nesistu sievietei. Un viņš noteikti nevienu nenogalinātu. Vēl es varu apgalvot to, ka viņš nekad nenogalinātu pats sevi.

– Dzīvoklī atrada daudz alkohola un narkotiku. Kokaīnu, marihuānu, vikodīnu.

Detektīvei Fainai runājot policistiem raksturīgajā lietišķajā manierē, Eštons viņu iztēlojās kā valkīru – bezkaislīgu savā varas apziņā. Viņš uzgleznotu detektīvi Fainu uz zirga, ar nolaistiem spārniem, lūkojoties uz kaujas lauku, seju kā akmenī cirstu, kad viņa izlemj, kuram dzīvot un kuram mirt.

– Toksikoloģijas pārbaude vēl jāgaida, bet uz galda pie jūsu brāļa līķa atradām pustukšu pudeli Maker’s Mark un glāzi ar pirkstu nospiedumiem.

Narkotikas, alkohols, slepkavība, pašnāvība. Ģimenei tādas ziņas būs pārdzīvojums, Ešs nosprieda. Viņš juta, ka jāpārvar aizvainojums un jāsniedz policistiem skaidrojums.

– Par narkotikām un alkoholu es nebrīnos. – Olivers nebija nekāds zēnu skautu klubiņa biedrs. Bet pārējais nav iespējams. Es tam neticu. Liecinieks vai nu melo, vai kļūdās.

– Lieciniekam nav pamata melot. – Tiklīdz detektīve Faina bija to izteikusi, viņa ieraudzīja policijas iecirkņa telpā ienākam Lilu Emersoni, kurai pie kleitas atloka bija piesprausta apmeklētāja kartīte. – Atvainojiet mani uz mirkli.

Viņa piecēlās un aizveda Lilu malā.

– Mis Emersone, vai atcerējāties vēl kaut ko?

– Nē, piedodiet, bet es netieku vaļā no piedzīvotā. Iztēlē redzu sievieti krītam. Redzu, kā viņa lūdzas, pirms viņš… atvainojiet! Man vajadzēja tikt laukā no mājas, un es domāju – atnākšu apjautāties, vai esat… pabeiguši lietu. Vai noskaidrojāt, kas īsti notika?

– Izmeklēšana turpinās. Mēs gaidām atskaites, izdarām citas nopratināšanas. Tas prasa laiku.

– Skaidrs. Atvainojiet. Vai pateiksiet man, kad viss būs galā?

– Es par to parūpēšos. Jūs mums ļoti izpalīdzējāt.

– Pagaidām es laikam tikai traucēju. Jāiet prom. Es jūs aizkavēju. – Lila pārlaida skatienu telpai. Rakstāmgaldi, telefoni, datori, kaudzes ar mapēm un grupiņa darbā aizņemtu vīriešu un sieviešu. Vīrietis melnā T kreklā un džinsos uzmanīgi ielika somā pulksteni. – Visi strādā.

– Mēs novērtējam jūsu sniegto palīdzību, – detektīve Faina noteica un, pagaidījusi, līdz Lila aiziet, piegāja atpakaļ pie rakstāmgalda, kur sēdēja Eštons.

– Es pateicu visu, ko spēju atsaukt prātā, – viņš sacīja, ceļoties kājās. Mēs jau vairākkārt esam atkārtojuši vienu un to pašu. Tagad man jāzvana Olivera mātei, manai ģimenei. Pašam arī jāaprod ar notikušo.

– Saprotu. Iespējams, ka mums nāksies atkal aprunāties, un mēs jums paziņosim, kad drīkstēsiet ieiet dzīvoklī. Izsaku līdzjūtību par jūsu brāli, mister Ārčer.

Eštons tikai pamāja un devās prom.

Izgājis laukā, viņš nekavējoties ar acīm meklēja bruneti, kura bija ienākusi pie detektīves Fainas, un paspēja viņu ieraudzīt ejam lejā pa kāpnēm – zāles zaļā plānā vasaras kleitā, ar gariem, taisniem matiem spilgtā mokas kafijas krāsā. Eštons nebija skaidri saklausījis jaunās sievietes sarunu ar detektīvi, bet gandrīz neapšaubāmi uztvēra, ka viņa ir saistīta ar Olivera nāvi.

Kaut arī kāpnes bija gandrīz tikpat ļaužu pilnas kā koridori un dežūrtelpa, Eštons steidzās brunetei pakaļ un satvēra viņu aiz rokas.

– Atvainojiet, mis… Piedodiet, es tur, augšā, īsti nesaklausīju jūsu vārdu.

– Ak… Lila. Lila Emersone.

– Pareizi. Es vēlētos aprunāties, ja jums ir dažas minūtes laika.

– Labi. Vai strādājat ar detektīviem Fainu un Voterstounu?

– Zināmā mērā.

Pirmajā stāvā, kur policisti nāca un gāja un apsardze pārbaudīja apmeklētājus, Lila noņēma kartīti un uzlika uz letes, pie kuras dežurēja seržants. Mirkli vilcinājies, Eštons arī izņēma no kabatas savējo un atdeva policistam.

– Esmu Olivera brālis.

– Olivera? – Apjukuma mirklis pateica Eštonam priekšā, ka viņa nav personiski pazīstama ar brāli. Lilas acis iepletās. – Ak… Ak vai! Man žēl. Ļoti žēl.

– Paldies! Ja varam aprunāties, tas…

– Šaubos, vai es to drīkstu. – Lila vērtējoši palūkojās apkārt un tad ieskatījās Eštonam sejā, kas pauda bēdas. – Nezinu.

– Tikai tasi kafijas. Izmaksāšu jums kafiju. Sabiedriskā vietā. Tuvumā jābūt kādai kafejnīcai, droši vien tā ir pilna ar policistiem. Lūdzu!

Eštona acis bija kā Tomasam – vērīgas, zaļā krāsā. Bet Lila tajās saskatīja skumjas. Vaibsti bija asi, gluži kā izkalti ar prasmīgas, gudras rokas vadītu asmeni. Īsie rugāji piedeva aizraujoši bīstamu iespaidu, un acis…

Viņš tikko bija zaudējis brāli, kurš laupījis divas dzīvības. Nāve vien jau izraisīja smagas emocijas, bet slepkavība un pašnāvība kopā noteikti bija biedējošs trieciens visai ģimenei.

– Protams. Tepat pāri ielai ir kafejnīca.

– Paldies! Mani sauc Ešs, – viņš piebilda, sniedzot roku. – Eštons Ārčers.

Lilas prātā kaut kas sarosījās, viņam nosaucot savu vārdu, un viņa pastiepa roku pretim. – Lila.

Eštons pavadīja viņu laukā un pamāja, kad viņa norādīja uz kafejnīcu pāri ielai.

– Man tiešām žēl, – Lila sacīja, kamēr viņi gaidīja zaļo gaismu uz ietves blakus sievietei, kura dusmīgi strīdējās, runājot pa mobilo tālruni. – Tas ir briesmīgi – tā zaudēt brāli. Man nav brāļa, bet grūti iedomāties, kā būtu, ja ar mani notiktu kaut kas līdzīgs. Vai jums ir vēl citi ģimenes locekļi?

– Vai brāļi un māsas?

– Jā.

Eštons palūkojās uz Lilu, un viņi devās pāri ielai kopējā gājēju straumē.

– Mēs esam četrpadsmit. Nu jau trīspadsmit, – viņš izlaboja. – Tagad jau trīspadsmit. Nelaimīgs skaitlis, – viņš piemetināja it kā pats sev.

Sieviete ar telefonu rokā soļoja līdzās Lilai, viņas balss skanēja augsta un spalga. Divas pusaudzes meitenes tipināja turpat pa priekšu, čivinot un ķiķinot par kādu, vārdā Breds. Gaismai mainoties, vairāki autovadītāji signalizēja.

Lila nodomāja, ka noteikti ir pārklausījusies.

– Atvainojiet, kā jūs teicāt?

– Trīspadsmit ir nelaimīgs skaitlis.

– Nē, es sapratu… vai jūs teicāt – trīspadsmit brāļi un māsas?

– Divpadsmit. Es esmu trīspadsmitais. – Eštons atvēra kafejnīcas durvis, un viņus sveicināja kafijas un saldu gardumu smarža un apmeklētāju kņada.

– Jūsu mātei jābūt… – Lilai prātā ienāca apzīmējums “trakai”. – Apbrīnojamai.

– Man arī patīk tā domāt. Taču viņi ir mani pusbrāļi un pusmāsas, – Eštons paskaidroja, piesteidzoties pie tukša galdiņa divām personām. – Tēvs ir precējies piecas reizes. Mātei ir trešā laulība.

– Oho, vareni!

– Jā, tāda mums tā modernā amerikāņu ģimene.

– Ziemassvētkos jums noteikti ir skaļi. Vai viņi visi dzīvo Ņujorkā?

– Ne gluži. Vai kafiju? – Eštons jautāja, pienākot oficiantei.

– Vai drīkstu palūgt limonādi? Kafiju es jau paspēju sadzerties.

– Man kafiju. Melnu.

Apsēdies Eštons mirkli uzlūkoja Lilu. Patīkama seja, viņš nosprieda, svaiga, atklāta, kaut arī tajā varēja manīt satraukuma un noguruma pēdas, īpaši acīs – dziļās, tumši brūnā krāsā, tikpat sulīgā kā mati, ar šauru zeltainu maliņu ap varavīksneni. Čigānietes acis, viņš vēl nodomāja un, lai gan Lilas izskats nebija eksotisks, iztēlojās viņu sarkanā tērpā – ar sarkanu ņieburu, kupliem svārkiem, raibiem volāniem. Iztēlē viņa dejoja, griezās, matiem plīvojot. Viņa smējās tabora ugunskura atblāzmā.

– Vai jums nav labi? Ak, cik muļķīgi ir tā jautāt, – Lila tūdaļ piemetināja. – Skaidrs, kā jūs jūtaties.

– Jā, nav labi. Atvainojiet. – Nebija ne īstais brīdis, ne īstā vieta tādai prātošanai, Eštons sev teica un atkal paliecās uz priekšu. – Tātad jūs nepazināt Oliveru?

– Nē.

– Bet sievieti? Kā viņu sauca? Rozmarija?

– Seidža. Nē, es nepazinu nevienu no viņiem. Esmu apmetusies tajā pašā māju kompleksā, lūkojos laukā pa logu un ieraudzīju…

– Ko jūs redzējāt? – Eštons uzlika plaukstu uz viņas rokas, bet ātri to noņēma, jo sajuta, ka tā saspringst. – Vai pastāstīsiet, ko redzējāt?

– Es redzēju sievieti. Satrauktu, raudošu, un viņai kāds iesita.

– Kāds?

– Es viņu nesaskatīju. Toties pirms tam esmu redzējusi jūsu brāli. Vēroju abus kopā tajā dzīvoklī. Viņi bieži strīdējās, sarunājās, salaba. Jūs jau saprotat.

– Nē, nesaprotu. Vai jūsu dzīvoklis atrodas tieši pretim viņas? Viņu, – Eštons precizēja. – Policija teica, ka brālis tur dzīvojis.

– Jā, bet šis dzīvoklis nepieder man. Esmu tikai tur apmetusies. – Lila pagaidīja, līdz oficiante atnes limonādi un kafiju. – Paldies, – viņa sacīja, viegli uzsmaidot oficiantei. – Es palikšu tur dažas nedēļas, kamēr īstie saimnieki ir atvaļinājumā, un… Tas izklausās uzmācīgi, bet man patīk vērot cilvēkus. Es apmetos dažādās interesantās vietās, kur ar binokli noskatos…

– Kā Džeimss Stjuarts.

– Jā! – Lilas balss pauda priecīgi atvieglojumu. – Jā, kā filmā “Logs uz pagalmu”. Taču es negaidu, kad Reimonds Bērs saliks lādē sievas līķa daļas, lai nestu tās prom. Vai arī viņš izmantoja somas? Jebkurā gadījumā es savu nodarbi neuztveru kā spiegošanu, vismaz ne līdz šim. Man tā ir kā teātra izrāde. Pasaule ir kā skatuve, un man patīk būt par skatītāju.

Eštons klausījās, vēlēdamies uzzināt galveno.

– Bet jūs neredzējāt Oliveru. Jūs neredzējāt, ka viņš iesit sievietei? Vai to, ka pagrūž viņu?

– Nē. Es policijai paskaidroju. Es redzēju, ka viņai kāds iesit, bet no tā leņķa pašu uzbrucēju saskatīt nebija iespējams. Viņa raudāja, bija nobijusies, lūdzās – to visu es secināju pēc viņas sejas. Gāju pēc telefona, lai zvanītu deviņiviens-viens, un tad… Viņa gluži vai izlidoja pa logu. Stikls sašķīda, viņa lidoja un nokrita.

Eštons uzlika plaukstu uz Lilas rokas un tur atstāja, jo tā drebēja.

– Neuztraucieties.

– Tas skats man nebeidz rādīties acu priekšā. Kā plīsa stikli, kā viņa izlidoja, rokas plati iepletusi. Ausīs skan viņas kliedziens, bet tas ir tikai manā galvā. Es to nedzirdēju. Man žēl jūsu brāļa, taču…

– Viņš to neizdarīja.

Mirkli Lila klusēja, tikai, pacēlusi glāzi, iedzēra limonādi. – Viņš nav spējīgs uz kaut ko tamlīdzīgu, – Eštons uzstāja. Lila palūkojās uz viņu, un skatiens pauda līdzjūtību un izpratni.

Eštons atskārta, ka šī sieviete nelīdzinās valkīrai. Viņai piemita spēja uztvert otra cilvēka emocijas.

– Tas, kas notika, bija briesmīgi.

– Jums šķiet, es nespēju pieņemt faktu, ka mans brālis nogalinājis cilvēku un pēc tam izdarījis pašnāvību. Tā nav. Taču es zinu, ka viņš to nevarēja izdarīt. Mums nebija tuvu attiecību. Neesmu redzējis viņu mēnešiem ilgi, pirms tam arī tikai retumis. Ar Žizeli viņam bija mazāka vecuma starpība. Bet viņai jāpaziņo…

Kā smagi akmeņi par jaunu uzgūla bēdas.

– Es neesmu drošs, kur viņa patlaban ir. Laikam Parīzē. Man tas jānoskaidro. Olivers mūžam izraisīja nepatikšanas, – Eštons turpināja. – Īsts mahinators. Viņam netrūka personības valdzinājuma, taču bija muļķību pilna galva, varenas idejas bez praktiska pamatojuma, kā tās īstenot. Tomēr viņš nekad nesistu sievietei.

Eštons atcerējās, ka Lila bija novērojusi brāli.

– Jūs teicāt, ka viņi daudz strīdējās. Vai kādreiz redzējāt Oliveru iesitam draudzenei, pagrūžam viņu?

– Nē, bet…

– Vienalga, vai viņš būtu apreibinājies vai piedzēries, bet viņš nesistu sievietei. Olivers nenogalinātu sievieti. Viņš neizdarītu pašnāvību. Olivers vienmēr paļāvās, ka viņu kāds izvilks no kārtējās bedres, kurā pats iekūlies. Mūžīgais optimists, tāds bija Olivers.

Lila piesardzīgi un saudzīgi mēģināja izteikt savas domas. – Reizēm mēs cilvēkus nepazīstam tik labi, kā mums šķiet. – Jums taisnība. Viņš bija iemīlējies. Olivers vienmēr bija vai nu aizrāvies, vai meklēja mīlestību. Tāda bija viņa daba. Gatavodamies pārtraukt attiecības, viņš veikli nozuda, kādu laiku pagaidīja un tad aizsūtīja sievietei dārgu dāvanu kopā ar nožēlas pilnu zīmīti: “Vainīga neesi tu, tikai es.” Un tamlīdzīgi. Dramatiskas šķiršanās nebija Olivera garā, tāpēc viņš izmanījās ar tām tikt galā viegli, aukstasinīgi. Turklāt es zinu, ka viņš bija pārāk iedomīgs un gļēvs, lai bāztu mutē revolveri un nospiestu gaili. Pat ja viņš gribētu izdarīt pašnāvību (kaut gan nekad nenonāktu tādā izmisumā), viņš izvēlētos tabletes.

– Manuprāt, tas bija nelaimes gadījums. Viņas kritiens. Tas varēja notikt strīda karstumā. Tūlīt pēc nelaimes viņš nobijās līdz nāvei un apjukumā nezināja, ko darīt.

Eštons papurināja galvu.

– Viņš piezvanītu man vai bēgtu prom. Vienīgais dēliņš, jaunākais bērns, tāpēc māte viņu izlutināja. Tiklīdz nokļuva nepatikšanās, tūlīt zvanīja radiniekiem, lai viņu glābj. Tāda bija viņa instinktīvā reakcija. “Eš, man ir zināmas grūtības. Tev tās jānokārto.”

– Tātad parasti viņš zvanīja jums?

– Lielu nepatikšanu gadījumā, jā. Un viņš nekad nejauktu burbonu ar narkotikām, – Eštons piemetināja. – Olivera bijusī draudzene tā aizgāja bojā, un kopš tā laika viņš baidījās. Vai nu vienu, vai otru, turklāt diezgan daudz, taču viņš nelietotu kopā abas apreibinošās vielas. Nē, tas nav īstais izskaidrojums, nav! – Eštons uzstājīgi noteica. – Jūs sacījāt, ka redzējāt viņus kopā, novērojāt, ko viņi dara.

Juzdamās neveikli, ka tā rīkojusies, Lila sagrozījās.

– Novēroju, nu jā. Un atzīstos, ka tas ir briesmīgs ieradums. Nāksies to izbeigt.

– Un jūs redzējāt, ka viņi strīdas, bet Olivers nekad sievietei fiziski nedarīja pāri.

– Jā… Īstenībā viņa pati tā uzvedās. Mētāja priekšmetus, galvenokārt tādus, kas plīst. Reiz viņa svieda Oliveram ar kurpi.

– Un kā viņš reaģēja?

– Pieliecās. – Lila viegli pasmaidīja, un Eštons pamanīja viņas vaigā mazu bedrīti – tādu laimīgu, jauku bedrīti mutes labajā pusē. – Viņam bija laba reakcija. Es pieņemu, ka viņa klaigāja. Un reiz tieši viņa bija tā, kas sāka grūstīties. Viņš tikai ātri runāja, žestikulēja un veikli izvairījās. Tāpēc es viņu iesaucu par misteru Veiklo.

Tajā mirkli lielās, tumšās acis apjukumā iepletās.

– Ak vai, atvainojiet!

– Nē, tas ir precīzs apzīmējums. Olivers bija veikls, izveicīgs. Vai viņš strīdiņu laikā nesadusmojās, nedraudēja, nekļuva vardarbīgs? Vai negrūda pretim?

– Nē. Viņš pateica kaut ko tādu, kas sievieti sasmīdināja. Es to redzēju, nojautu, jo viņa it kā negribēja smieties, aizgriezās, sapurināja matus. Bet viņš piegāja klāt… un abi apskāvās. Cilvēkiem vajadzētu aizvilkt ciet aizkarus, ja viņi nevēlas publisku izrādīšanos.

– Tātad viņa mētājās ar priekšmetiem, kliedza uz Oliveru, grūstīja viņu. Bet viņš izlocījās ar runāšanu un pavedināja uz seksu. Jā, tāds bija Olivers.

Lila atcerējās, ka viņš nekad nebija atbildējis ar fizisku rīcību. Katru dienu abi par kaut ko saķildojās, viņu starpā valdīja nesaskaņas, bet viņš nekad sievieti neiespaidoja fiziski. Nekad viņai nepieskārās, tikai tad, ja tā bija prelūdija seksam.

Tomēr bija noticis neatgriezeniskais.

– Taču fakts ir tāds, ka sieviete tika izgrūsta pa logu un viņš nošāvās.

– Sievieti izgrūda pa logu, bet ne jau Olivers. Un viņš neizdarīja pašnāvību. Tātad dzīvoklī bija vēl kāds. Tur bija vēl kāds, – Eštons atkārtoja, – un tas nogalināja divus cilvēkus. Kas ir šis slepkava, un kāds bija nozieguma mērķis?

Eštona teiktais skanēja ticami. Tas bija… loģiski, un Lila sāka šaubīties.

– Vēl jājautā – kā tieši tas notika?

– Pareizi. Tātad ir trīs jautājumi. Ja būs atbilde uz vienu, varbūt radīsies arī uz pārējiem.

Eštons nenolaida no Lilas skatienu. Tagad viņš Lilas acīs saredzēja vairāk nekā līdzjūtību. Tajās bija parādījusies interese.

– Vai es drīkstu aplūkot jūsu dzīvokli?

– Kā, lūdzu?

– Policisti mani pagaidām neielaiž pie Olivera. Es gribu redzēt skatu no tās perspektīvas, kā jūs to vērojāt pagājušo nakti. Es gan esmu jums svešs cilvēks, – viņš piebilda, pirms Lila paspēja kaut ko sacīt. – Vai jums ir kāds, kurš piebiedrotos jums, kamēr esmu dzīvoklī, lai mēs nebūtu tikai divi vien?

– Varbūt. Es apjautāšos, vai tas ir iespējams.

– Lieliski. Es iedošu jums savu telefona numuru. Kad uzzināsiet, piezvaniet. Man tas ir jāredz… tiešām jāredz.

Lila paņēma telefonu un ierakstīja Eštona numuru.

– Tagad man jāatgriežas mājās. Esmu jau pārāk ilgi aizkavējusies.

– Paldies, ka aprunājāties ar mani. Uzklausījāt.

– Man žēl, ka tā noticis. – Lila piecēlās un pieskārās pie Eštona pleca. – Ka tas jāpārdzīvo viņa mātei, jūsu ģimenei. Ceru, ka visu noskaidrosiet. Ja man izdosies kādu sarunāt, es jums piezvanīšu.

– Paldies!

Viņa atstāja Eštonu sēžam šaurajā nišā un skatāmies uz kafiju, kurai viņš tā arī nebija pieskāries.