Читать книгу Kolekcionārs - Nora Robertsa - Страница 8

Uzdevums neprasīja ilgu laiku. Eštonam bieži bija ienācis prātā, ka Olivers varētu pelnīt maizi ar parakstu viltošanu. Paraksts saskanēja, tāpat kā Olivera versijas par tēva un neskaitāmu radinieku un citu cilvēku parakstiem. Atslēga derēja, un, kad bankas darbiniece ar savu atslēgu izņēma seifa kasti un izgāja, Eštons palika stāvam viens atsevišķā telpā, skatoties uz kasti.

Lai kas tajā atradās, tas bija novedis nāvē Oliveru un sievieti, kuru viņš savā ziņā bija mīlējis. Lai kas tur bija, tas lika slepkavam ielauzties Eštona un Džūlijas mājā.

Eštons nešaubījās, ka noticis tieši tā.

Viņš atvēra kasti. Un ieraudzīja apsietas simtnieku paciņas, čaukstošas kā jaunas salātu lapas, biezas kā manilas šķiedras aploksne. Starp banknotēm bija rūpīgi ielikta mazāka kastīte. Tas bija gofrēts tumši brūnas ādas futrālis ar zelta virām.

Eštons atvēra futrāli.

Viņa skatienam atklājās mirdzošs un spožs dārgums, ieguldīts biezā polsterējumā.

Tātad šā priekšmeta dēļ tas viss bija noticis? Vai tā dēļ bija jāzaudē dzīvības?

Eštons izņēma no kastes aploksni un, izvilcis no tās dokumentus, izlasīja, cik nu bija iespējams. Vēlreiz viņš prātā pajautāja – vai tā dēļ? Nomācot dusmas, viņš aizvēra futrāli un ielika atpakaļ kastē. Tad izņēma no veikala iepirkumu maisa iesaiņotos apģērba gabalus, to vietā ievietoja kasti, pārsedzot ar pārpalikušo iesaiņojamo papīru, bet kleitu iebāza tarbā pie pasta sūtījumiem. Aploksni un naudu viņš iemeta iepirkumu maisā, pārliecinoties, ka papīrs pilnībā nosedz saturu. Paņēmis abus maisus, viņš atstāja tukšo seifa kasti uz galda.

Viņam steidzami bija nepieciešams dators.

* * *

Lila grozījās pa tirgu tik ilgi, cik vien tas izskatījās prātīgi. Viņa nopirka vīnu, divus lielus, jaukus bumbierus, gabaliņu Port Salut siera. Lai papildinātu sieru ar citām uzkodām, viņa tik dziļdomīgi apsvēra, vai iegādāties olīvas, it kā tas būtu svarīgākais tās dienas pirkums. Varbūt pat gada pirkums Galu galā viņa piepildīja groziņu ar visādiem sīkumiem. Pie letes viņa saviebās par summu, kuru bija maksājusi pastaiga pa tirgu, tomēr uzsmaidīja pārdevējam un paturēja smaidu sejā, kad pagriezusies uzlūkoja skaistu aziātu izcelsmes sievieti smaragdzaļās sandalēs ar spīdīgi mirdzošām maliņām.

– Brīnišķīgas kurpes. – Lila to pateica vienkārši garāmejot, kad paņēma iepirkumu maisu, tāpat kā būtu to sacījusi jebkuros citos apstākļos.

– Paldies. – Sieviete nolaida eksotisko acu skatienu lejup uz Lilas glītajām daudzkrāsainajām sandalēm, kas jau bija pieredzējušas daudzas jūdzes. – Jūsējās arī ir jaukas.

– Tās der staigāšanai, bet nav elegantas kā jūsējās. – Apmierināta ar sevi, Lila devās laukā no tirgus un prom pa ielu uz banku.

Garlaicīgas kurpes, nosprieda Džeja, garlaicīgai dzīvei. Bet ko nejēgas brālis tik ilgi dara bankā? Jāpaseko ilgāk, gan jau gaidīšana atmaksāsies, un, tā kā samaksa bija laba un Ņujorka Džejai patika, viņa turpināja vērot.

Eštons iznāca no bankas tieši tajā brīdī, kad Lila domās apsvēra, iet iekšā vai pagaidīt.

– Ilgāk nespēju iepirkties, – viņa paskaidroja.

– Tas nekas. Iesim prom.

– Kas bija seifā?

– Par to parunāsim, kad būsim telpās.

– Dod kaut mājienu, – viņa uzstāja, pagarinot soli, lai tiktu Eštonam līdzi. – Vai tur ir asiņaini briljanti, dinozaura kauli, zelta dubloni, karte ar Atlantīdas atrašanās vietu… jo tai kaut kur tomēr jābūt.

– Nē.

– Jābūt, – Lila neatlaidās. – Planētu klāj galvenokārt okeāni, un…

– Es gribēju teikt, ka bankas seifā nebija nekā no tevis minētā. Man šis tas jāpārbauda tavā datorā.

– Vai kodolraķešu palaišanas iekārtu kodi, nemirstības noslēpumi, zāles pret plikpaurību vīriešiem?

Eštona uzmanība nu bija tiktāl izkliedēta, ka viņš paskatījās uz Lilu.

– Ko tu tur runā?

– Es izsaku minējumus. Pag, Olivera darbs bija saistīts ar antīkiem priekšmetiem. Tātad tur var būt Mikelandželo iemīļotā skulptūra, karaļa Artura leģendārais burvju zobens, Marijas Antuanetes diadēma.

– Tas jau ir tuvāk patiesībai.

– Ak tā? Kāda ir patiesība? Sveiks, Ītan, kā šodien klājas? Eštons acumirklī neaptvēra, ka Lila runā ar durvju sargu.

– Nekāda vaina, mis Emersone. Vai bijāt iepirkties?

– Man ir jauna kleita. – Viņa uzsmaidīja durvju sargam.

– Tas ir jauki. Mums pietrūks jūsu sabiedrības. Ītans, atvēris durvis, pamāja ar galvu Eštonam.

– Viņš te strādājot jau vienpadsmit gadu, – Lila pastāstīja Eštonam, ejot uz liftu. – Viņš zina visu par visiem. Bet uzvedas ļoti diskrēti. Kā gan var noteikt, kura bijusi Mikelandželo iemīļotā skulptūra?

– Man nav ne jausmas. Nav viegli izsekot tavu smadzeņu darbības labirintiem.

– Tu esi uztraucies. – Lila paberzēja ar roku Eštona delmu.

– Es to redzu. Vai ir kaut kas slikts? Ko tu atklāji?

– Viņš tā dēļ gāja bojā. Tas vien jau ir pietiekami slikti.

Jābeidz runāt niekus noskaņojuma kliedēšanai, Lila sev pavēlēja, pat ja tas palīdzētu pašai nomierināt nervus. Viņa izņēma atslēgas, kad atvērās lifta durvis, un klusēja, līdz iegāja dzīvoklī.

Tur viņa mirkli veltīja Tomasam, kurš tik ļoti steidzās sasveicināties, it kā viņa būtu nozudusi uz nedēļu.

– Jā, jā, es biju prom ilgāk nekā paredzēju. Tagad esmu atgriezusies. Saimniekiem vajadzētu paņemt kaķēnu, lai Tomasam būtu sabiedrība, – viņa piebilda, nesot tirgū iegādāto uz virtuvi. – Viņš necieš vientulību.

Lai pielabinātos Tomasam, Lila izņēma kaķu gardumus un mīļi piedāvāja tos pagaršot.

– Vai tagad vari izstāstīt?

– Es tev to parādīšu.

Ēdamistabā Eštons uzlika uz galda iepirkumu maisu un noņēma iesaiņojamo papīru. Tad izcēla ādas futrāli.

– Cik skaists, – Lila nomurmināja. – Tāds īpašs. Tātad iekšpusē arī glabājas kaut kas skaists un īpašs.

Elpu aizturējusi, viņa skatījās, kā Eštons atver futrāli.