Читать книгу Kolekcionārs - Nora Robertsa - Страница 6

Viss noritēja gluži labi, lai gan Lila nebija pārliecināta, vai izsmalcināti – šajā ziņā viņa sevi neuzskatīja par lietpratēju.

Tomēr šķita pietiekami civilizēti.

Vismaz tik ilgi, līdz Eštons sāka apspriest savu teoriju par ielaušanos un, Lūkam par izbrīnu, Džūlija to nekavējoties pieņēma.

– Kā man tas agrāk neienāca prātā! – Džūlija vērsās pie Lilas. – Tas ir pilnīgi loģiski, tas visu izskaidro.

– Tu teici, ka tā bijusi pusaudzes kaprīze, – Lila viņai atgādināja.

– Tas bija tikai minējums. Vai gan muļķe pusaudze spētu ielauzties, neatstājot pēdas? Policisti pārbaudīja slēdzenes.

– Bet slepkava aiznestu tavas Manolo un lūpukrāsu? Nezinu gan, taču vai tādam, kurš izdarījis dubultslepkavību, nevajadzētu būt citām interesēm?

– Kurpes bija lieliskas, lūpukrāsa koši sarkana. Un tādas smaržas grūti dabūt. Turklāt kurš teicis, ka slepkavam nevar būt tieksme palaist nagus? Tādam, kas spēj nogalināt divus cilvēkus, zagšana ir sīkums. Lila, tev jābūt piesardzīgai.

– Es neredzēju cilvēku, par kuru liecināt policijā, un slepkavam – augstpapēžu kurpēs, iesmaržinātam, ar spilgti sarkanām lūpām – tas jau būs ienācis prātā.

– Tas nav nekāds joks.

– Atvainojiet! – Lila nekavējoties vērsās pie Eštona. – Jūsu brālis gājis bojā, un, protams, tas nav joks. Bet neraizējieties par mani. Nevienam nevajag par mani uztraukties.

– Ja viņa kādreiz gribēs tetovējumu, – Džūlija komentēja, – uzraksts būs tieši tāds.

– Jo tā ir taisnība. Un pat ja jūsu teiktais arī būtu taisnība, kaut gan man tāda iespēja šķiet aiz matiem pievilkta, pēc dažām dienām es jau mitināšos smalkā dzīvoklī Augšīstsaidā un uzraudzīšu mini pūdelīti, vārdā Ērls Grejs.

– Kā jūs tiekat pie šiem darbiem? – Lūks jautāja. – Kā cilvēki jūs atrod?

– Galvenokārt, nododot cits citam informāciju mutiski, izmantojot klientu rekomendāciju. Arī caur internetu.

– Jums ir sava vietne?

– Man ir aizdomas, ka pat Ērlam Grejam ir sava vietne. Nē, – Lila turpināja skaidrot, – caur to nevar sameklēt, kur es atrodos. Man ir kalendārs, tajā var redzēt, kad esmu aizņemta, kad ne. Klientu uzvārdus es nekad nerakstu.

– Tev ir blogs, – Džūlija aizrādīja.

– Es neminu adreses, tikai aptuveno apkārtni. Nekad nekur neizlieku klientu vārdus. Pat viņu komentārus atzīmēju tikai ar iniciāļiem. Vai zināt, ko es darītu, ja būtu slepkava, kurš uztraucas, vai uzmācīga dāmīte pa dzīvokļa logu redzējusi viņa seju? Kādu dienu pieietu uz ielas viņai klāt un pajautātu ceļu. Ja viņa atbildētu, acu nepamirkšķinot, es dotos tālāk savos asiņainajos darbos. Ja viņa izdvestu: “Tas esi tu!” – tad iedurtu augšstilbā – ar dunci tieši artērijā – un nozustu, kamēr viņa noasiņotu līdz nāvei. Un problēma būtu atrisināta.

Pēkšņi mainot tematu, viņa pajautāja:

– Varbūt kāds vēlas pavakariņot? Es esmu izsalkusi. Varam pasūtīt.

– Mēs labprāt uzaicinātu jūs paēst restorānā, – Lūks nekavējoties atbildēja. – Pavisam tuvu, pāris kvartālu no šejienes, ir itāliešu krodziņš. Tur ir lieliska virtuve un tāds saldējums, ka siekalas tek.

– Tā nosaukums ir “Atbalss”.

Lūks uzsmaidīja Džūlijai.

– Tas pats. Īpašnieks man ir pazīstams. Piezvanīšu, lai sarunātu mums galdiņu. Vai piekrītat? – viņš jautāja Lilai.

– Protams, kāpēc gan ne?

Tas jau nebūs randiņš, Lila domās aizbildinājās. Ne jau dīvaina dubultsatikšanās ar Eštonu, mirušā puiša brāli, un viņas labāko draudzeni, un draudzenes bijušo vīru, kuru īpaši nevajadzēja ņemt vērā. Viņa tikai grib pavakariņot.

Un vakariņas, kā izrādījās, bija patiešām labas, Lila secināja, nogaršojot ceptus kalmārus un maizi bruschetta, kurus atnesa pirmos. Turklāt viņai bija viegli risināt sarunu, un viņa izprašņāja Lūku par maiznīcu.

– Kur jūs iemācījāties ar to nodarboties? Ir tik daudz mīklas izstrādājumu, kurus var pagatavot.

– Sākumā noskatījos no vecmāmiņas. Tad pamazām pats apguvu procesus.

– Kas notika ar juridisko koledžu? – Džūlija izbrīnījusies jautāja.

– Es to ienīdu.

– Es tevi jau iepriekš brīdināju, ka tā būs.

– Jā, brīdināji. Tomēr es pamēģināju. Vecāki sapņoja, ka dēls būs vai nu ārsts, vai jurists, un es izvēlējos jurisprudenci, jo medicīna ir ļaunāka par to. Strādāju maiznīcā netālu no universitātes pilsētiņas, lai palīdzētu samaksāt par mācībām, un tur man patika nesalīdzināmi vairāk.

– Kā klājas taviem vecākiem?

– Labi. Un tavējiem?

– Tāpat. Es atceros šokolādes cepumus pēc tavas vecmāmiņas receptes un brīnišķīgo torti, kuru tu izcepi par godu manai astoņpadsmitajai dzimšanas dienai.

– Tava māte toreiz teica: “Tu, Lūk, ar to varētu pelnīt iztiku.”

Džūlija iesmējās.

– Jā, viņa tā pateica! Bet man ne prātā nenāca, ka tu to izdarīsi.

– Man arī ne. Īstenībā Eštons bija tas, kurš veicināja manas idejas realizāciju. Viņam parasti izdodas cilvēkam iestāstīt to, kas viņam nenāk ne prātā līdz brīdim, kad tas jau ir noticis.

– Es tikai pajautāju, kāpēc tu strādā citu cilvēku labā, kad pats vari algot darbiniekus, – Eštons paskaidroja.

– Vai tamlīdzīgi, bet iespaids bija tas pats, – Lūks noteica. – Taču tu, Džūlij, savukārt vienmēr runāji par mākslas galeriju. Tev allaž bija patikusi māksla, tu sacīji, ka studēsi mākslas vēsturi.

– Es to arī izdarīju. Atgriezos koledžā, pārcēlos dzīvot uz Ņujorku, tā soli pa solim tiku līdz galerijai. Apprecējos, sadraudzējos ar Lilu, izšķīros, darbā virzījos augšup, kļuvu menedžere.

– Man ar to visu nav nekāda sakara, – Lila viņu pārtrauca.

– Ak, lūdzu!

– Ar nolūku es nekur neiejaucos.

– Mēs satikāmies jogas nodarbībās, – Džūlija turpināja. – Mēs ar Lilu, nevis es un Maksims, mans bijušais vīrs. Starp mums radās saskaņa, kad izpildījām pozu “suns skatās uz augšu” un “suns skatās uz leju”, pēc tam sākām kopā apmeklēt sulu bāru. Tā viena darbība noveda pie nākamās.

Lila nopūtās.

– Es iepazinos ar kādu puisi, un mums veidojās nopietnas attiecības. Kā jau sievietes, mēs apspriedām vīriešus mūsu dzīvē. Džūlijai pastāstīju par savējo. Viņš bija ļoti glīts, veiksmīgs. Daudz ceļoja, bet, kad mēs bijām kopā, izrādīja man īpašu uzmanību. Džūlija savukārt man uzticēja, kādas ir viņas attiecības ar vīru.

– Viņš arī bija ļoti glīts un veiksmīgs. Strādāja garas stundas, ilgāk nekā mūsu laulības sākumā, vairs nebija tik uzmanīgs pret mani kā iepriekš. Attiecības sarežģījās, taču mēs pūlējāmies tās nogludināt.

– Tātad pēc dažām jogas nodarbībām, dažiem sulu kokteiļiem un sarunām izrādījās, ka puisis, ar kuru satikos, ir precējies ar Džūliju. Es gulēju ar Džūlijas vīru, un viņa nevis nožņaudza mani, bet rīkojās.

– Mēs rīkojāmies.

– Jā, mēs rīkojāmies. – Lila pieskandināja savu glāzi pret Džūlijas glāzi. – Mūsu draudzība ierakstīta ar viņa asinīm.

Ne jau burtiskā nozīmē, – viņa ātri piemetināja.

– Nav vajadzības likt lietā vardarbību, ja var gluži vienkārši atvest mājās vīra mīļāko…

– Ak vai…

– Atvest mājās vīra mīļāko iedzert un iepazīstināt viņu ar savu jauno labāko draudzeni. Viņš sakravāja mantiņas divdesmit minūtēs, kuras es viņam devu, un izvācās. Mēs ar Lilu izēdām pusi galona saldējuma.

– Saldējuma nosaukums bija Ben Jerry Heath Bar Crunch, – Lila atcerējās ar smaidu, no kura viņas vaigā ievilkās bedrīte. – Tas joprojām ir mans iecienītākais saldējums. Tu izturējies apbrīnojami. Mana vienīgā vēlēšanās bija no kauna ielīst tumšā caurumā, bet Džūlijas reakcija bija pretēja. “Sodīsim to nelieti,” viņa paziņoja. Un tā mēs arī darījām.

– Es to nelieti pametu, bet ar viņa mīļāko sadraudzējos.

– Es viņu pametu, – Lila izlaboja, – un sadraudzējos ar viņa sievu, nabadzīti, kura dzīvoja, neko nenojaušot par krāpšanu.

– Es vēlos jūs uzgleznot.

Lila, acis iepletusi, uzlūkoja Eštonu.

– Kā, lūdzu?

– Jums jāatnāk uz manu māju, lai es varētu jūs uzskicēt.

Sākumam pietiks ar pāris stundām. Kāds ir jūsu izmērs?

– Kas?

– Viņai ir otrais, – Džūlija atklāja, – tāds pats, kāds ir daudzām citām mīļākajām. – Viņa pielieca galvu. – Kādu tu viņu redzi?

– Tādu pasaulīgu, seksīgu čigānieti garos svārkos ugunssarkanā krāsā, ar košiem apakšsvārkiem.

– Patiešām? – Džūlija sajūsmināta pievērsās Lilai, novērtējot viņu ar lietpratīgu, asu skatienu. – Patiešām.

– Beidz! Nē. Paldies. Bet… es jūtos glaimota, tomēr jūs abi mani mulsināt. Neesmu nekāda modele. Es neprotu būt par modeli.

– Toties es zinu, kas jādara, jums par to nav jāraizējas. – Eštons palūkojās uz oficiantu un pasūtīja īpašo makaronu ēdienu. – Man ir laiks parīt ap pulksten desmitiem.

– Es ne… Man arī to pašu, – Lila pievērsās oficiantam. – Paldies. Es saku, ka es ne…

– Varu maksāt par stundām vai kopējo summu. Par to mēs vienosimies. Vai jūs protat demonstrēt acis?

– Ko?

– Skaidrs, ka prot, – Džūlija iestarpināja. – Vai tu gleznosi viņu visā augumā? Lilai ir skaistas garas kājas.

– Es to jau ievēroju.

– Beidziet taču!

– Lilai nepatīk atrasties uzmanības centrā. Saņemies, Lila Lū! Tevi tikko uzaicināja kļūt par modeli augstu novērtēts mūsdienu mākslinieks, kura modernās, reizēm satraucošās, reizēm kaprīzās, vienmēr jutekliskās gleznas ir plaši pieprasītas. Viņa būs klāt. Es viņu pierunāšu.

– Netērējiet spēkus iebilzdama, – Lūks ieteica. – Galu galā jūs tāpat darīsiet, ko viņš liek.

– Es jūs tik un tā uzgleznošu. – Eštons paraustīja plecus. – Tomēr darbs rezonēs vairāk, iegūs lielāku dziļumu, ja jūs iesaistīsieties. Kāpēc jūs sauc par Lilu Lū?

– Esmu Lila Lūisa, otrs vārds dots par godu manam tēvam pulkvežleitnantam Lūisam Emersonam. Tomēr jūs nevarat mani gleznot, ja es atsakos.

– Kāpēc ne? – Eštons atkal paraustīja plecus. – Es jau redzu jūsu seju, augumu. Tas viss ir manā acu priekšā.

– Viņa ieradīsies, – Džūlija atkārtoti apliecināja. – Nāc, dāmām laiks apspriesties. Atvainojiet! – Lai atvairītu protestus, Džūlija gluži vienkārši piecēlās, saņēma Lilas roku un uzvilka viņu kājās.

– Viņš nevar mani piespiest būt par modeli, – Lila nošņācās, kamēr Džūlija stūma viņu prom no galdiņa. – Un tu arī ne.

– Saderēsim, ka tu kļūdies.

– Turklāt es neesmu pasaulīgi seksīgas čigānietes tips.

– Nav taisnība. – Džūlija veda draudzeni lejup pa šaurām kāpnēm uz tualeti. – Tev ir atbilstoša seja, acu, matu krāsa un dzīvesveids arī.

– Pēc viena sakara ar precētu vīru, par kuru nezināju, ka viņš ir precējies, vai tagad jau var apgalvot, ka man ir pasaulīgs dzīvesveids?

– Čigānietes dzīvesveids. – Džūlija ieveda viņu nelielā dāmu istabā. – Tā ir pasakaina iespēja. Turklāt tu gūsi interesantu pieredzi un tiksi iemūžināta nākamajām paaudzēm.

– Es jūtos samulsusi un nokautrējusies. – Ja jau viņa atradās šeit, tad tikpat labi varēja izmantot labierīcības, Lila nolēma un iegāja kabīnē. – Man riebjas sajūta, ka es kautrējos.

– Gan viņš pratīs panākt, ka tu to pārvarēsi. – Džūlija devās uz blakus kabīni. – Savukārt es lūgšu atļauju piedalīties vienā vai divās sesijās, jo ļoti vēlos pavērot Ešu strādājam un aprunāties par sadarbību ar klientiem.

– Tu taču vari pati iet viņam par modeli. Būsi seksīga, pasaulīga čigāniete.

– Ešs grib tevi. Viņam ir vīzija, kurā viņš redz tevi. – Džūlija pie izlietnes pamēģināja, kādas ir rozā ziepītes ar greipfrūtu smaržu, un atzina tās par piemērotām. – Turklāt, kamēr viņš tevi gleznos, gūs jaunu iedvesmu, īstenos jaunu ideju, viņam būs vieglāk pārvarēt sēras.

Lila samiedza acis, ieraudzīdama spogulī Džūlijas viltīgi smaidīgo seju.

– Tu izmanto negodīgus paņēmienus.

– Tā ir. – Džūlija atjaunoja lūpu spīdumu. – Tev taisnība.

Nepalaid garām iespēju. Tu taču neesi no bailīgajām.

– Tu turpini izmantot negodīgus paņēmienus.

– Es to apzinos.

Pasmējusies Džūlija paplikšķināja Lilai pa plecu un izgāja no dāmu istabas. Uz kāpnēm pusceļā viņa apslāpēti iekliedzās.

– Kas tev notika? Vai pele?

– Manas kurpes!

Džūlija uzsteidzās augšā, bet, apgājusi apkārt administratores letei, bija spiesta izgrozīties gar tikko ienākušo apmeklētāju grupu, līdz beidzot sasniedza ārdurvis. Galvu pa kreisi un pa labi grozīdama, viņa uzkāpa vēl divus pakāpienus līdz ietvei.

– Nolādēts!

– Džūlij, kas notika?

– Kurpes, manas kurpes! Tās bija apāvusi sieviete ar garām, tiešām glītām kājām, uz potītes rēgojās kaut kāds tetovējums. Viņai mugurā bija īsa sarkana kleita. Neko vairāk es neredzēju.

– Džūlij, Manolo firma ražo vairāk par vienu pāri kurpju. – Tās bija manējās. Padomā ar galvu! – Džūlija sašutumā apsviedās ar visu savu sešas pēdas garo augumu. – Tu redzēji slepkavu, nākamajā dienā manā dzīvoklī notiek ielaušanās, tiek nozagtas kurpes. Tagad es redzu sievieti ar manām kurpēm kājās, un viņa pazūd no restorāna, kurā mēs vakariņojam. Tikai pāris kvartālu no slepkavības vietas!

Saraukusi pieri, Lila saberzēja plecus. Pēkšņi vakara karstumā viņu bija pārņēmuši auksti drebuļi.

– Nupat tu mani nobiedēji.

– Eštonam, iespējams, ir taisnība. Persona, kura nogalināja viņa brāli, tevi izseko. Tev vēlreiz jāiet uz policiju.

– Tagad es esmu pārbijusies līdz nāvei. Labi, es pastāstīšu to policijai, noteikti pastāstīšu. Apsolu. Bet viņi uzskatīs mani par jukušu.

– Vienkārši izstāsti, kas notiek. Un šonakt uzkarini krēslu uz durvju roktura.

– Ielaušanās notika pie tevis, ne jau tur, kur es esmu apmetusies.

– Es arī uzkarināšu krēslu uz durvju roktura.

* * *

Džeja iekāpa automašīnā aptuveni brīdī, kad Džūlija restorānā sasniedza augšējo pakāpienu. Saistība starp nejēgas brāli un ziņkārīgo sievieti no dzīvokļa Džejai nekādā ziņā nebija patīkama.

Sieviete it kā nebija neko īpašu redzējusi, tātad nevarēja radīt problēmas. Tomēr Džejai nepatika šī saistība.

Viņas darba devēji neatzina nekādus nepabeigtus pavedienus. Tie nebūtu nepabeigti, ja Ivans nebūtu izgrūdis muļķīgo palaistuvi pa logu un ja nejēga pēc pāris glāzēm nezaudētu samaņu. Džeja nebija iebērusi viņa burbonā tik daudz tablešu, un atlika tikai secināt, ka viņš dažas tabletes jau bija ieņēmis pirms viņas ierašanās.

Nepaveicās, Džeja secināja. Tāda bija viņas darba specifika. Visādi gadījās.

Varbūt nejēgas brālis tomēr kaut ko zināja, kaut kas atradās viņa rīcībā.

Viņa māja bija nodrošināta ar signalizāciju, nepieejama kā cietoksnis, taču viņa spēs ar to tikt galā. Tā kā viņš vakariņoja kopā ar to ziņkārīgo sievieti, Džejas rīcībā bija pāris stundu.

– Uz nejēgas brāļa māju! – viņa pavēlēja Ivanam. – Aizved mani tur, tad brauc atpakaļ un uzmani viņu un pārējos.

Piezvani, kad viņi dosies prom.

– Mēs lieki tērējam laiku. Tā kuce neko nezina, un viņiem nekā nav. Ja būtu, viņi to pārdotu.

Kāpēc viņai bija jāstrādā kopā ar stulbeņiem?

– Tev maksā par to, ka izpildi manus norādījumus. Rīkojies!

Vēlāk, Džeja nolēma, viņa tiks galā vismaz ar vienu no nepabeigtajiem pavedieniem.

* * *

Lila neiebilda, kad Eštons uzstāja, ka pavadīšot viņu uz mājām, un Lūks to pašu piedāvāja Džūlijai, kuras dzīvoklis atradās pretējā virzienā.

– Interesanti, ka jūs pazīstat abus, gan Džūliju, gan Lūku, ņemot vērā viņu kopīgo pagātni.

– Dzīve ir pilna dīvainību.

– Tā ir. Dīvaini bija arī noskatīties, kā starp viņiem kaut kas dzirkstīja.

– Kas dzirkstīja?

– Sena mīlas liesma, kaut kāda dzirkstele, jauna uguntiņa, – Lila noteica. – Švirkt! – Viņa pameta rokas gaisā.

– Tā ir tikai veca mīla, kas saistīta ar īsu, neveiksmīgu laulību. Liesma ir nodzisusi.

– Saderam! – Saderam?

– Jūs neklausāties manī, tikai atkārtojat, ko saku, bet es saku – saderam kaut vai uz desmit zaļajiem, ka starp viņiem ir švirkt, nevis čušš…

– Pieņemu derības. Lūks jau daļēji satiekas ar citu.

– Daļēji ir tikai sekss, un cita nav Džūlija. Viņi kopā lieliski izskatās. Skaisti, veselīgi, ar sportiskiem augumiem.

– Atnāciet pie manis.

– Ko jūs teicāt? – Lila sajuta tādu kā reiboni – dzirksti – un nosprieda, ka prātīgāk būs izvairīties no apsvilināšanās. – Es jau ievēroju, ka jūs manī neklausāties.

– Mana māja ir tikai dažus kvartālus tālāk. Vēl nav vēls. Apskatīsiet, kur strādāju, iejutīsieties. Es negrasos jums uzmākties.

– Kā tad tā, žēl gan. Es jokoju, – Lila ātri piebilda, pamanījusi, kā mainās Eštona skatiens. – Džūlija mani vajās, līdz piekritīšu vismaz pāris skicēm, un pēc tam jūs pats aptversiet, ka esat kļūdījies izvēlē.

– Nāciet apskatīties, kur es dzīvoju. Jums patīk jaunas vietas, un tas palīdzētu mainīt jūsu noliedzošo attieksmi.

– Man tiešām patīk apskatīt jaunas vietas, un nav arī tik vēls. Turklāt es taču jūs neinteresēju, tā ka man nekas nedraud, vai ne?

Eštons nogriezās uz stūra savas mājas virzienā, prom no tā, kur atradās Lilas pašreizējais dzīvoklis.

– Es neteicu, ka jūs mani neinteresējat kā sieviete, es teicu, ka jums neuzmākšos. Kā jūs iepazināties ar to krāpnieku? Nu, to, kas jums bija kopā ar Džūliju?

Lila joprojām domās apsvēra viņa vārdus par ieinteresētību.

– Izklausās seksīgi nepiedienīgi, kad jūs tā jautājat. Lija lietus, un mēs braucām vienā taksometrā. Tas bija ļoti romantiski, īsti Ņujorkas garā. Viņam pirkstā nebija gredzena, un viņš nepārprotami norādīja, ka nav precējies vai citādi saistīts. Galu galā mēs kopā iedzērām, pāris dienu vēlāk aizgājām vakariņās, un tā tas notika. It kā briesmīga vilšanās izvērtās par veiksmi, jo ieguvu draudzeni, tāpēc no iepazīšanās ar to nelieti bija savs labums.

Lila pavērsa sarunu citā virzienā – tas bija viņas īpašais talants.

– Kad jūs atklājāt, ka jums ir mākslinieka dotības?

– Jums nepatīk runāt par sevi, vai ne?

– Nav nekā sevišķa, ko stāstīt, un citi cilvēki ir daudz interesantāki. Vai jūs zīmējāt ar pirkstu bērnudārzā brīnišķīgas, saturīgas bildītes, kuras jūsu māte ierāmēja?

– Manējā nebija tik sentimentāla. Tēva otrā sieva ierāmēja skici ar viņas suni, ko uzzīmēju trīspadsmit gadu vecumā. Suns bija mīļš. Redziet, manas mājas.

Eštons piestāja pie trīsstāvu ēkas no veciem ķieģeļiem, ar lieliem logiem. Viena no ēkām, kas agrāk bijusi noliktava, bet tagad pārbūvēta dzīvošanai, Lila nodomāja. Viņai ļoti patika tādas mājas.

– Jums noteikti ir trešais, augšējais stāvs, kurā ieplūst daudz gaismas.

– Jā, man ir trešais stāvs. – Eštons atslēdza masīvās tērauda durvis un iegājis piespieda signalizāciju, Lilai sekojot viņam aiz muguras.

Apmulsusi Lila apgriezās riņķī. Viņa bija gaidījusi parastu nelielu telpu, tādu vecu kravas liftu, varbūt sienas un durvis uz pirmā stāva dzīvokļiem. Taču viņa atradās milzīgā atklātā platībā, ko papildīja vecu ķieģeļu arkas. Grīda no platiem dēļiem, ar skrāpējumiem, bet spoža, izcēlās košā tonī pret neitrālas krāsas sienām, dzīvojamā daļā eleganti krēsli bija izvietoti sarunām, arkas pamatnē no divām pusēm iebūvēts burvīgs kamīns.

Augsti griesti atklāja telpu otrajā stāvā, ko norobežoja spīdīgas un apsūbējuša vara margas.

– Tas ir apbrīnojami. – Eštons Lilu neaizturēja, un viņa devās tālāk apskatīt plašo virtuves daļu ar melnbaltām flīzēm, mirdzošām betona virsmām un ēdamzonu ar lielu melnu galdu un sešiem krēsliem augstām atzveltnēm.

Neitrālo krāsu sienas kalpoja par fonu mākslas darbiem. Gleznas, skices, ogles zīmējumi, akvareļi. Vesela kolekcija, Lila nosprieda, pēc kuras alktu ikviena galerija.

– Tas viss ir jūsu. Visa māja pieder jums.

Viņa iegāja citā telpā. Tas bija kabineta, bibliotēkas un atpūtas zonas apvienojums, kurā iebūvēts pat neliels kamīns. Tai bija omulīgāks iekārtojums, kas labi iekļāvās stāva atvērtajā plānojumā.

– Tas viss pieder jums, – Lila atkārtoja. – Te vietas pietiek desmit cilvēku ģimenei.

– Reizēm šeit sapulcējas vēl vairāk ļaužu.

– Jūs… nu jā! – Lila iesmējās un papurināja galvu. – Protams, jūsu plašā ģimene te bieži ciemojas.

– Šad un tad. Viņi nāk un iet.

– Jūs esat saglabājis veco liftu. – Viņa piegāja pie platā, čīkstošā lifta.

– Tas ir ļoti ērts. Bet, ja jums pret to ir iebildumi, varam iet pa kāpnēm.

– Labprāt, jo mani interesē arī otrais stāvs. Cik brīnišķīgi izmantota platība – gan krāsas, gan materiāli un pārējais. – Tā kā Lilu patiešām interesēja pārējā mājas daļa, viņa devās augšā pa lokveida kāpnēm ar vecām vara margām. – Es bieži strādāju tādās mājās, kur mani mulsina cilvēku gaume. Kāpēc viņi novietojuši šo priekšmetu citā vietā, kāpēc tā siena nojaukta vai arī atstāta. Šeit ir citādi. Kad vien jums vajadzēs mājas pieskatītāju, zvaniet, jums ir mans telefona numurs.

– Jā, ir gan.

Lila palūkojās uz viņu ar vieglu smaidu sejā.

– Parādiet, kādus pārsteigumus vēl glabā jūsu māja. Cik jums ir guļamistabu?

– Šajā stāvā četras.

– Četras vienā stāvā! Cik bagāts jūs esat? Es to nejautāju tāpēc, ka gatavotos naudas dēļ ar jums apprecēties. Es gluži vienkārši atkal bāžu degunu tur, kur nevajag.

– Nupat jūs sabojājāt man garastāvokli.

Lila, atkal iesmējusies, iegāja skaistā viesu guļamistabā ar gultu, kuras baldahīns bija pacelts uz augšu, un lielu gleznu krāšņās krāsās ar saulespuķēm, kas līgojās pļavā.

Savilkusi uzacis, viņa apstājās.

– Pag, – viņa sacīja un, ošņādama gaisu, devās tālāk.

Viņa gāja ātri, prom no kāpnēm, apstājoties pie, kā pati pieņēma, saimnieka guļamistabas ar lielu dzelzs gultu, kas bija pārklāta ar tēraudpelēku saburzītu segu.

– Es neparedzēju, ka būs ciemiņi, tāpēc…

– Nē. – Lila pacēla roku un taisnā ceļā devās guļamistabā iekšā. – Boudoir.

– Puišiem nav buduāru, Lila Lū. Viņiem ir guļamistabas. – Nē, nē, smaržas. Tās ir Džūlijas smaržas. Vai jūs nejūtat?

Eštons kādu mirkli nespēja uztvert citas smaržas, jo viņa jutekļus apbūra Lilas aromāts – svaigs un koķets. Taču tad viņš saoda gaisā virmojam citus, jutekliskākus toņus.

– Tagad jūtu.

– Tas ir neprāts, patiešām neprāts, bet jums bija taisnība. – Sirdij dauzoties, Lila saņēma Eštona roku. – Jums bija taisnība par ielaušanos pie Džūlijas, jo tas pats cilvēks bijis arī šeit. Varbūt joprojām atrodas tepat.

– Palieciet uz vietas, – Eštons pavēlēja, taču Lila ne tikai stingrāk saspieda viņa roku, bet satvēra to abās plaukstās.

– Nekādā ziņā, jo drosminieks, kurš liek dāmai palikt uz vietas, saņem skapī ielīduša slepkavas naža dūrienu ribās.

Eštons nekavējoties devās pie skapja – Lila turējās cieši blakus – un atrāva tā durvis vaļā.

– Te neslēpjas neviens vājprātīgais ar nazi.

– Šeit ne. Bet mājā noteikti ir vēl vismaz divdesmit skapju. Lieki pretim nestrīdoties, Eštons kopā ar Lilu sistemātiski soli pa solim pārmeklēja visu otro stāvu.

– Mums noderētu ierocis.

– Mans četrdesmit septītā kalibra AK nodots labošanā, bet šeit, otrajā stāvā, neviena nav, un pirmajā arī ne, jo tur mēs tāpat visu izstaigājām. Taču smarža visspēcīgāk jūtama guļamistabā.

– Vai tas nozīmētu, ka tieši guļamistabā viņa bijusi pēdējā brīdī? Vai arī uzturējusies tur visilgāk? Manuprāt, tas cilvēks, kas šeit ielauzies, noteikti ir sieviešu dzimuma, jo persona, kura nogalina, zog, iespējams, dur ar nazi, iesmaržojusies ar Boudoir, nevar būt vīrietis.

– Iespējams. Man jāpārbauda studija. Ieslēdzieties vannas istabā, ja esat nobijusies.

– Es neieslēgšos vannas istabā. Vai Stīvena Kinga šausmu romānu “Spīdošais” neesat lasījis?

– Lai Dievs pasarg! – Eštons padevies atgriezās pie kāpnēm un devās augšup, bet Lila, pieķērusies pie viņa jostas, sekoja pa pēdām.

Ja situācija būtu parasta, lielā, krāsainā, ar dažādām lietām piekravātā darba telpa liktu viņas elpai aizrauties. Šobrīd Lila tikai uzmanīgi vēroja, vai kāds paslēpies nepakustas, negatavojas pēkšņam uzbrukumam. Tomēr acu priekšā rēgojās vienīgi galdi, molberti, krūkas, pudeles, lupatas, papes gabali, papīri. Pie vienas sienas stāvēja liels korķa plāksnes statīvs ar fotogrāfijām un skicēm, vietām bija piespraustas lapiņas ar piezīmēm.

Lila saoda krāsas, terpentīnu, krītu.

– Aromātu te netrūkst, – viņa atzina. – Nez vai šeit es spētu atšķirt sieviešu smaržas.

Viņa pacēla galvu pret augsto kupolu, pa kuru ieplūda gaisma uz atsevišķi izvietoto atpūtas zonu ar garu ādas dīvānu, pāris galdiem, lampu, kumodi.

Lila tiktāl nomierinājās, ka, atlaidusi Eštona jostu, pagāja pāris soļu nostāk, lai spētu labāk visu apskatīt.

Eštons bija nolicis pie sienām molbertus, dučiem molbertu. Lila vēlējās pajautāt, kas viņu iedvesmo gleznot un pēc tam darbus tā novietot. Ko viņš iesāk ar to visu, ar jebko. Tomēr šķita, ka brīdis nav atbilstošs izvaicāšanai.

Tad viņa ieraudzīja nāriņu.

– Debestiņ, cik viņa skaista! Un biedējoša. Tik biedējoša, kāds spēj būt īsts skaistums. Viņa neglābs jūrniekus, vai ne? Viņa nav nekāda nāriņa Ariela, kas cer uz mīlestību, cer iegūt kājas. Viņai jūra ir vienīgais mīļākais. Nāriņa mierīgi noskatīsies, kā viņi nozūd viļņos. Ja kāds aizkļūs līdz klintij, uz kuras viņa sēž, tad viņš vēlēsies, kaut labāk būtu noslīcis. Tomēr pēdējais, ko viņš dzīvē redzēs, būs skaistums.

Apvaldot vēlmi pieskarties izliektajai, zaigojošajai astei, Lila aizlika roku sev aiz muguras.

– Kā jūs to nosaucāt?

– “Viņa gaida”.

– Cik atbilstoši! Lieliski. Nez, kas to nopirks? Vai nākamais īpašnieks ieraudzīs to nozīmi, kuru esat ielicis gleznā, vai tā paliks tikai brīnumaini daiļa nāriņa uz klints radzes vētrainas jūras krastā?

– Tas atkarīgs no tā, ko cilvēki gribēs tajā saskatīt.

– Tādā gadījumā viņi īpaši nepiepūlēsies saredzēt kaut ko vairāk. Taču glezna novērsa manu uzmanību. Šeit vairs nav neviena svešinieka. Ja viņa te ienāca, tad jau ir prom. – Lila pagriezās un ieraudzīja, ka Eštons viņu vēro. – Vajadzētu izsaukt policiju.

– Ko mēs viņiem teiksim? Vai to, ka jūs saodāt smaržas, bet tās būs izgaisušas, pirms kāds te ieradīsies. Mājā nekas nav sajaukts, vismaz es to nemanīju.

– Viņa paņēma mantas no Džūlijas dzīvokļa. Iespējams, ka no šejienes arī viņa kaut ko aiznesusi līdzi. Kādu sīkumu. Suvenīrus, piemiņas lietiņas, vienalga, kā viņa tos uztver. Bet ne jau tas ir svarīgi, vai ne?

– Jā. Šeit viņa meklēja nevis jūs, bet kaut ko mums nezināmu. Kas gan Oliveram bijis tāds, ko viņa grib? Šeit viņa to neatrastu.

– Tas nozīmē, ka viņa turpinās meklēšanu. Tātad ne man vienai jābūt piesardzīgai. Ešton, tas pats attiecas uz jums.