Читать книгу Bēgošā līgava - Sūzana Elizabete Filipsa - Страница 2

Lūsija nespēja paelpot. Līgavas kleitas korsete, kura bija tik nevainojami piegulējusi, tagad saspieda ribas gluži kā žņaudzējčūska. Ko tad, ja viņa noslāps tepat uz vietas, Vainetas prezbiteriešu baznīcas vestibilā?

Ārpusē starptautiska žurnālistu armija stāvēja uz barikādēm, bet sakristeja mudžēja no bagātajiem un slavenajiem. Tikai dažu soļu attālumā bijusī Savienoto Valstu prezidente un viņas vīrs gaidīja, lai pavadītu Lūsiju līdz altārim, kur viņai bija paredzēts salaulāties ar visideālāko vīrieti pasaulē. Ikvienas sievietes sapņu vīrieti. Vislaipnāko, visuzmanīgāko, visgudrāko… Kura sieviete, būdama pie vesela saprāta, negribētu precēties ar Tedu Bodinu? Viņš bija apžilbinājis Lūsiju jau kopš pirmā satikšanās brīža.

Atskanēja tauru skaņas, vēstot par līgavas ierašanos, un Lūsija centās ievilkt plaušās kaut dažas gaisa molekulas. Viņa nebūtu varējusi izvēlēties kāzām vēl skaistāku dienu. Bija maija pēdējā nedēļa. Teksasas Hilas apgabala pavasara puķes jau sāka noziedēt, taču lagerstrēmijas bija pilnos ziedos, un pie baznīcas durvīm auga rozes. Ideāla diena.

Viņas trīspadsmitgadīgā māsa, jaunākā no četrām līgavas māsām Lūsijas nemoderni mazajā līgavas māsu pulciņā, devās uz priekšu pa eju. Pēc viņas vajadzēja iznākt piecpadsmitgadīgajai Šarlotei un tad Megai Korandai, Lūsijas labākajai draudzenei kopš koledžas laikiem. Galvenā līgavas māsa bija Lūsijas īstā māsa Treisija, skaista astoņpadsmitgadīga meitene, kura bija tā aizrāvusies ar Lūsijas līgavaini, ka vēl aizvien sarka, kad viņš to uzrunāja.

Lūsijas plīvurs, žņaudzoši balta tilla slāņi, noviļņoja pie sejas. Viņa iedomājās par to, cik Teds ir fantastisks mīlnieks, cik viņš lielisks, cik laipns, cik asprātīgs. Cik ideāli piemērots viņai. Visi tā teica.

Visi, izņemot viņas labāko draudzeni Megu.

Iepriekšējā vakarā pēc maltītes, kas bija sarīkota par godu kāzu izmēģinājuma ceremonijai, Mega bija apskāvusi Lūsiju un iečukstējusi viņai ausī: “Viņš ir lielisks, Lūs. Tieši tā, kā tu teici. Un tu pilnīgi noteikti nedrīksti viņu precēt.”

“Es zinu,” Lūsija klusībā nočukstēja. “Taču es tik un tā to darīšu. Ir jau par vēlu atkāpties.”

Mega viņu bija spēcīgi sapurinājusi: “Vēl nav par vēlu. Es tev palīdzēšu. Darīšu visu, kas manos spēkos.”

Megai bija viegli runāt. Mega dzīvoja pilnīgi nedisciplinētu dzīvi, taču Lūsija nepavisam nebija tāda. Lūsijai bija pienākumi, kurus Mega nemaz nespēja saprast. Vēl pirms tam, kad Lūsijas māte bija nodevusi svinīgo zvērestu, stājoties amatā, visu valsti bija apbūrusi Džoriku zvērnīca – trīs adoptēti bērni, divi bioloģiskie. Viņas vecāki bija sargājuši jaunākos bērnus no preses, taču Lūsijai Nīlijas pirmās inaugurācijas laikā bija divdesmit divi gadi, un tas nozīmēja, ka viņu var nesargāt. Sabiedrība bija vērojusi Lūsijas nodošanos ģimenei – to, kā viņa aizstāja vecākus saviem brāļiem un māsām Nīlijas un Meta biežās prombūtnes laikā, bērnu tiesību aizstāvēšanu, viņas retos randiņus un pat ne pārāk aizraujošo ģērbšanās stilu. Un viņi pilnīgi noteikti vēlējās pavērot šīs kāzas.

Lūsija bija iecerējusi satikties ar vecākiem pusceļā līdz altārim, kas simbolizētu to ienākšanu meitenes dzīvē laikā, kad viņa bija dumpīga četrpadsmitgadīga palaidne. Nīlijai un Metam vajadzēja noiet atlikušo ceļa gabalu kopā ar viņu, katram savā pusē.

Šarlote uzkāpa uz baltā grīdceliņa. Viņa bija kautrīgākā no Lūsijas māsām un visvairāk satraucās par to, ka vecākā māsa vairs neatradīsies tuvumā.

– Mēs varam katru dienu sarunāties pa telefonu, – Lūsija bija viņai sacījusi. Taču Šarlote bija pieradusi, ka Lūsija dzīvo tajā pašā mājā un apgalvoja, ka tas vairs nebūšot tā kā agrāk.

Bija pienākusi Megas kārta. Viņa paraudzījās pāri plecam uz Lūsiju, un pat cauri tilla jardiem Lūsija saskatīja raizes, kas jautās Megas smaidā. Lūsijai būtu gribējies mainīties ar viņu vietām. Dzīvot Megas bezrūpīgo dzīvi, skraidot no valsts uz valsti bez brāļiem un māsām, kuriem nepieciešams palīdzēt, bez ģimenes reputācijas, kura jāsargā, bez fotoaparātiem, kas seko katrai viņas kustībai.

Mega aizgriezās, piespieda savu puķu pušķi pie vidukļa, uzbūra sejā smaidu un sagatavojās spert pirmo soli.

Nedomājot, nejautājot sev, kā viņa vispār nonākusi pie tādas domas, kas bija tik briesmīga, tik egoistiska, tik neiedomājama, Lūsija par spīti saviem centieniem nekustēties ne no vietas nometa puķu pušķi, aizgrīļojās garām māsai un saķēra Megu aiz rokas, pirms viņa bija paguvusi spert kaut soli tālāk. Viņa sadzirdēja savu balsi nākam no kādas tālīnas vietas, un vārdi bija saraustīti.

– Man tūlīt pat jārunā ar Tedu.

Viņai aiz muguras Treisija noelsās.

– Lūsij, ko tu dari?

Lūsija nespēja uzlūkot Treisiju. Viņas āda bija karsta un domas juceklīgas. Viņa iecirta pirkstus Megas rokā.

– Pasauc viņu, Mega. Lūdzu. – Šis vārds izskanēja kā žēlabaina lūgšana.

Cauri savam žņaudzošajam tilla līķautam viņa saskatīja, kā Megas lūpas pārsteigumā paveras.

– Tagad? Vai tev neliekas, ka to vajadzēja izdarīt pirms pāris stundām?

– Tev bija taisnība, – Lūsija iesaucās. – Viss, ko tu teici. Tev bija pilnīga taisnība. Palīdzi man. Lūdzu. – Vārdi uz mēles likās svešādi. Viņa bija tā, kas rūpējās par cilvēkiem. Pat bērnībā viņa nebija lūgusi palīdzību.

Viņas māsa Treisija metās virsū Megai, acīm sašutumā zibeņojot.

– Es nesaprotu. Ko tu viņai pateici? – Viņa saķēra Lūsiju aiz rokas. – Lūsij, tev ir panikas lēkme. Viss būs labi.

Taču nekas nevarēja būt labi. Ne tagad. Nekad.

– Nē. Es… man jārunā ar Tedu.

– Tagad? – Treisija atkārtoja Megas teikto. – Tu nevari ar viņu runāt tagad.

Taču viņai tas bija jādara. Atšķirībā no Treisijas Mega to saprata. Raižpilni pamājusi ar galvu, Mega atkal novietoja savu pušķi vajadzīgajā vietā un devās uz priekšu pa eju, lai pasauktu Tedu.

Lūsija nepazina to histērisko būtni, kura bija ieperinājusies viņas ķermenī. Viņa nespēja skatīties māsas izbiedētajās acīs. Lilijas no viņas kāzu pušķa saplaka zem kurpju papēžiem, viņai akli staigājot pa vestibilu. Daži izlūkdienesta aģenti stāvēja pie smagajām ieejas durvīm un vēroja notiekošo. Aiz durvīm gaidīja skatītāju pūlis, televīzijas kameru jūra, reportieru pūļi…

Šodien prezidentes Kornēlijas Keisas Džorikas vecākā meita, trīsdesmit vienu gadu vecā Lūsija Džorika, precas ar Tedu Bodinu, leģendārā golfa spēlētāja Dalasa Bodina un televīzijas ziņu vadītājas Frančeskas Bodinas vienīgo dēlu. Neviens nebija gaidījis, ka līgava par laulību vietu izvēlēsies līgavaiņa nelielo dzimto pilsētiņu Vainetu Teksasas pavalstī, taču…

Viņa dzirdēja apņēmīgus vīrieša soļus uz marmora grīdas un pagriezās, lai ieraudzītu, ka viņai tuvojas Teds. Cauri plīvuram Lūsija vēroja, kā saules stars spēlējas viņa tumši brūnajos matos, kamēr cits izgaismo glīto seju. Tā notika vienmēr. Lai kur viņš devās, saules stari likās sekojam. Teds bija skaists, labsirdīgs, viņam piemita visas īpašības, kādām vajadzēja piemist vīrietim. Visideālākais vīrietis, kādu Lūsija jebkad bija pazinusi. Visideālākais znots viņas vecākiem un labākais tēvs nākamajiem bērniem. Teds steidzās viņai pretī, un līgavaiņa acīs jautās – ne jau dusmas, viņš nepiederēja pie tādiem vīriešiem – bet gan raizes.

Viņam cieši pa pēdām sekoja Lūsijas vecāki, un abu sejās vīdēja trauksme. Aiz viņiem parādījās Teda vecāki un tad arī visi pārējie – viņas māsas un brālis, Teda draugi, viņu viesi… Tik daudzi cilvēki, kuri Lūsijai bija nozīmīgi. Kurus viņa mīlēja.

Lūsija izmisīgi lūkojās pēc vienīgā cilvēka, kas varētu viņai palīdzēt.

Mega stāvēja malā, sažņaugusi savu līgavas māsas pušķi. Lūsija ielūkojās draudzenei acīs, cerēdama, ka Mega sapratīs, kas viņai ir vajadzīgs. Mega panācās uz viņas pusi un tad apstājās. Pateicoties garīgajai telepātijai, kāda valdīja draudzeņu starpā, Mega saprata.

Teds saķēra Lūsiju aiz rokas un ievilka viņu mazajā priekškambarītī turpat līdzās. Pirms aizcirtās durvis, Lūsija redzēja, kā Mega dziļi ievelk elpu un apņēmīgi dodas pie Lūsijas vecākiem. Mega bija pieradusi tikt galā ar kritiskām situācijām. Viņa atsitīs visus uzbrukumus pietiekami ilgi, lai Lūsija pagūtu… ko?

Garais, šaurais priekškambaris bija pilns ar āķiem, uz kuriem karājās zili kora zēnu talāri, un augstiem plauktiem, kur bija novietotas dziesmu grāmatas, nošu mapes un vecas, sapelējušas kartona kastes. Vārga saules gaisma iespīdēja iekšā pa putekļainajiem durvju stikliem kambara galā un nez kādā veidā uzmeklēja Teda vaigu. Lūsijas plaušas atteicās darboties. Viņai reiba galva no gaisa trūkuma.

Teds noraudzījās uz viņu ar savām vēsajām dzintarkrāsas acīm, kuras apēnoja rūpes – viņš bija tikpat mierīgs, cik viņa drudžaina. Kaut Teds spētu to nokārtot tāpat kā visu citu. Kaut viņš palīdzētu.

Tills pielipa viņai pie vaiga, kur to noturēja sviedri vai asaras – Lūsija pati nezināja, kas īsti, un pār lūpām izlauzās vārdi, kurus viņa nemūžam nebija domājusi izrunāt.

– Ted, es nevaru. Es nevaru.

Viņš pacēla Lūsijas plīvuru tieši tā, kā viņa bija iztēlojusies, tikai viņa bija iedomājusies, ka Teds to darīs ceremonijas beigās, pirms viņu noskūpstīt. Viņa sejā jautās pārsteigums.

– Es nesaprotu.

Lūsija arī to nesaprata. Šī mežonīgā panika nelīdzinājās nekam citam, ko viņa jebkad bija izjutusi.

Teds pielieca galvu un ielūkojās viņai acīs.

– Lūsij, mēs ideāli saderam kopā.

– Jā. Ideāli… Es zinu.

Viņš gaidīja. Viņa nespēja izdomāt, ko teikt. Ja vien viņa spētu paelpot. Viņa lika savām lūpām kustēties.

– Es zinu, ka mēs tādi esam. Ideāli. Bet… es nevaru.

Viņa gaidīja, ka Teds sāks strīdēties ar viņu. Cīnīties par viņu. Iestāstīt, ka viņa kļūdās. Lūsija gaidīja, ka viņš to apskaus un paziņos, ka tā ir tikai panikas lēkme. Taču Teda sejas izteiksme nemainījās, ja neskaita gandrīz nemanāmu lūpu kaktiņu sakniebšanos.

– Tava draudzene Mega, – viņš sacīja. – Tas ir viņas dēļ, vai ne?

Vai tā bija? Vai viņa darītu kaut ko tik neiedomājamu, ja Mega nebūtu uzradusies ar savu mīlestību, savu haosu un saviem straujajiem, nesaudzīgajiem spriedumiem?

– Es nevaru. – Lūsijas pirksti bija ledaini un rokas drebēja, pieskaroties savam briljanta gredzenam. Tas beidzot padevās. Lūsija to gandrīz nometa, bāzdama viņam kabatā.

Teds ļāva viņas plīvuram nokrist. Viņš nelūdzās. Viņš nezināja, kā to dara. Un viņš pat nemēģināja Lūsiju pierunāt mainīt domas.

– Nu tad labi… – Īsi pamājis, viņš pagriezās un aizgāja.

Mierīgs. Līdzsvarots. Ideāls.

Kad durvis aiz viņa aizcirtās, Lūsija piespieda plaukstu pie vēdera. Vajadzēja saukt viņu atpakaļ. Mesties viņam pakaļ un pavēstīt, ka ir pārdomājusi. Taču Lūsijas kājas nekustējās un smadzenes nedarbojās.

Durvju kliņķis pakustējās, durvis atvērās, un tur stāvēja Lūsijas tēvs un aiz viņa māte, bāli un saspringuši no raizēm. Abi bija darījuši visu viņas labā, un laulības ar Tedu būtu labākā pateicība, kādu Lūsija varētu tiem piedāvāt par atlīdzību. Viņa nevarēja vecākus tā pazemot. Viņai vajadzēja mesties pakaļ Tedam un atsaukt viņu atpakaļ.

– Vēl nē, – meitene nočukstēja, nesaprazdama, ko grib ar to teikt, zinādama tikai to, ka viņai ir vajadzīgs brīdis laika, lai saņemtos un atcerētos, kas viņa ir.

Mets brīdi vilcinājās un tad aizvēra durvis.

Lūsijas pasaule sabruka. Līdz vakaram visa planēta jau zinās, ka viņa ir pametusi Tedu Bodinu. Tas bija kas neiedomājams.

Kameru jūra… Reportieru pulki… Viņa nemūžam netiks ārā no šīs nelielās, smacīgās telpas. Lūsija nodzīvos visu atlikušo mūžu tepat, dziesmu grāmatu un kora zēnu talāru vidū, izpērkot savus grēkus par pārinodarījumu vislabākajam vīrietim, kādu jebkad pazinusi, par viņa ģimenes pazemošanu.

Plīvurs pielipa Lūsijai pie lūpām. Viņa parāva kronīti un pateicīgi sarāvās sāpēs, kad ķemmes un spīguļi ieķērās matos. Viņa bija jukusi. Nepateicīga. Viņa bija pelnījusi sāpes, tāpēc rāva to visu nost. Plīvuru, kleitu – piepūlēdama rokas, lai attaisītu rāvējslēdzēju uz muguras, līdz baltais atlass gulēja kaudzītē viņai ap potītēm, un Lūsija stāvēja, tverdama pēc elpas savā smalkajā franču krūšturī, mežģīņu biksītēs, zilajā zeķturī un baltajās atlasa kurpītēs.

Bēdz! Vārds izšāvās cauri smadzenēm. Bēdz!

Ārpusē viņa sadzirdēja, kā pūļa saceltais troksnis uz mirkli kļūst skaļāks un tad atkal pieklust, itin kā kāds būtu atvēris baznīcas ārdurvis un tad atkal ātri tās aizvēris.

Bēdz!

Viņa saķēra vienu no zilajiem kora zēnu talāriem. Lūsija to noņēma no āķa un uzrāva mugurā pāri saviem sapinkātajiem matiem. Vēsais, miklais talārs pārslīdēja pāri ķermenim, nosegdams franču krūšturi un mikroskopiskās biksītes. Viņa klupšus krišus tuvojās mazajām durtiņām priekškambara galā. Cauri putekļainajam stiklam Lūsija ieraudzīja šauru, ar nezālēm apaugušu taciņu, ko ieskāva pelēka betona siena. Viņas pirksti neklausīja, un slēdzene sākumā nepadevās, taču beidzot Lūsijai izdevās atvērt durvis.

Taciņa veda apkārt baznīcai. Kurpju smalkie papēži ķērās trotuāra plaisās, viņai ejot gar gaisa kondicionētāju. Pavasara negaisi bija sapūtuši atkritumus grantētā celiņa malā: samīcītas sulas kārbas, avīžu driskas, saliektu dzeltenu lāpstiņu no bērnu smilšu kastes. Lūsija apstājās, nonākusi līdz galam. Apsardze bija visur, un viņa centās izdomāt, ko darīt tālāk.

Viņa bija zaudējusi savu drošības dienesta apsardzi pirms dažiem mēnešiem, kad apritēja gads, kopš māte vairs nebija amatā, taču aģentūra vēl aizvien apsargāja Nīliju, un, tā kā viņas ar māti tik bieži bija kopā, Lūsija tikpat kā nebija ievērojusi savu apsargu trūkumu. Teds bija nolīdzis privātu drošības dienestu, lai papildinātu pilsētiņas nelielos policijas spēkus. Pie durvīm stāvēja sargi. L burtam līdzīgā automašīnu stāvvieta bija pārpildīta. Cilvēki bija visur.

Lūsijas mājas atradās Vašingtonā, nevis Teksasas vidienes pilsētiņā, kuru viņai tā arī nebija izdevies novērtēt, taču viņa atcerējās, ka baznīca ir uzcelta dzīvojamā rajona malā. Ja vien kājas spētu iznest viņu pāri sānieliņai un garām mājām otrā pusē, viņa varētu aizkļūt līdz paralēlajai ielai, neviena nemanīta.

Un ko tad? Šī nebija tiklabi izplānota bēgšana kā tā, kuru Nīlija bija sarīkojusi no Baltā nama pirms daudziem gadiem. Šī vispār nebija bēgšana. Tas bija pārtraukums. Pauze. Lūsijai vajadzēja atrast vietu, kur atvilkt elpu un saņemties. Kādu tukšu rotaļu namiņu. Slēptu stūrīti kādā pagalmā. Vietu, kas atrastos tālāk no preses saceltā haosa, no viņas piekrāptā līgavaiņa un samulsušās ģimenes. Pagaidu paslēptuvi, kur atcerēties, kas viņa ir un ko ir parādā cilvēkiem, kuri reiz bija viņu pieņēmuši.

Ak kungs, ko viņa bija izdarījusi?

Sargu uzmanību bija piesaistījis juceklis baznīcas otrajā pusē. Lūsija negaidīja, lai palūkotos, kas tur noticis. Tā vietā viņa apgāja apkārt betona mūrim, pārsteidzās pāri sānieliņai un pietupās pie atkritumu tvertnes. Viņas ceļgali tik ļoti trīcēja, ka nācās piespiesties aprūsējušajai metāla tvertnei. No tās smakoja pēc atkritumiem. Nekur neskanēja satraukuma pilni saucieni, tikai troksnis, ko sacēla pie baznīcas novietoto atvāžamo krēslu salikšana.

Lūsija sadzirdēja vieglu izsaucienu, kas atgādināja kaķēna ņaudēšanu, un saprata, ka tas nāk no viņas. Viņa virzījās uz priekšu gar krūmāju rindu, kas nošķīra senās karalienes Viktorijas laikmeta mājas. Krūmāji beidzās pie bruģēta piebraucamā ceļa. Viņa pārsteidzās tam pāri un iespruka kādā pagalmā.

Veci koki apēnoja nelielos pagalmus, un garāžas izgāja uz šaurām sānieliņām. Lūsija savilka talāru ciešāk, akli šķērsodama pagalmus. Viņas papēži grima zemē aiz svaigi sastādītajiem sakņu dārziem, kur stīgoja zaļi tomāti metamā kauliņa lielumā. Pa atvērtu virtuves logu atvēdīja cūkas cepeša smarža, bet citur bija ieslēgts televizors, kas pārraidīja kādu sacensību. Drīz vien tas pats televīzijas kanāls ziņos par bijušās prezidentes Kornēlijas Keisas Džorijas bezatbildīgo meitu. Vienas pēcpusdienas laikā trīsdesmit vienu gadu vecā Lūsija Džorika bija salaidusi grīstē septiņpadsmit labas uzvedības gadus. Septiņpadsmit gadus, kad viņa bija centusies pierādīt Metam un Nīlijai, ka viņi nav pieļāvuši kļūdu, adoptēdami Lūsiju. Un tas, ko viņa bija nodarījusi Tedam… Lūsija nebūtu varējusi sāpināt viņu vēl vairāk.

Ierējās suns, un ieraudājās bērns. Viņa paklupa pār dārza šļūteni. Uzdūrās šūpolēm. Suņa riešana kļuva skaļāka, un kāds vīrs ar rudiem matiem stāvēja pie stiepļu žoga, kas norobežoja nākamo pagalmu. Lūsija atkāpās pie Jaunavas Marijas statujas uz sānieliņas pusi. Viņas kurpju purngali piepildījās ar sīkiem oļiem.

Viņa izdzirdēja motora rūkoņu. Lūsija iztaisnoja muguru. Nobružāts, melni sudrabains motocikls iegriezās sānieliņā. Lūsija patvērās starp divām garāžām un piespieda muguru pie atlupušā baltā krāsojuma. Motocikls palēnināja gaitu. Viņa aizturēja elpu, gaidīdama, kad tas pabrauks garām. Tas nebrauca. Tā vietā motocikls lēnītēm virzījās tālāk un tad apstājās viņas priekšā.

Braucējs ielūkojās spraugā starp garāžām, kur stāvēja Lūsija.

Motors darbojās tukšgaitā, kamēr viņš nesteidzīgi nopētīja meiteni. Viens melnais zābaks skāra granti.

– Kas lēcies? – viņš pārkliedza motora troksni.

Kas lēcies! Viņa bija satriekusi savu nākamo vīru, iegrūdusi kaunā ģimeni, un, ja labi ātri kaut ko neizdarīs, tad kļūs par valsts visbēdīgāk slaveno aizbēgušo līgavu, un šis puisis vēl gribēja uzzināt, kas lēcies?

Viņam bija pārāk gari melni mati, kas cirtojās zemāk par apkaklīti, vēsi zilas acis virs augstiem vaigu kauliem un sadistiskas lūpas. Pēc tik daudziem gadiem izlūkdienesta uzraudzībā Lūsija bija pieradusi uzskatīt, ka viņas drošība ir garantēta, taču tagad gan nejutās droši. Un tas, ka viņa kā pa miglu atminējās šo motociklistu no iepriekšējā vakara viesībām pēc kāzu mēģinājuma – šķiet, viņš piederēja pie Teda raibā draugu pulka – pašpārliecinātību nevairoja. Pat savā tumšajā uzvalkā, kas īsti nepiegulēja, saburzītajā baltajā kreklā ar atpogāto apkaklīti un motobraucēja zābakos, kas, šķiet, tikuši vien noslaucīti, viņš neizskatījās pēc cilvēka, ar kuru Lūsija labprāt sastaptos šaurā sānieliņā. Un tieši tur viņa šobrīd atradās.

Viņa deguns bija strups un galā kļuva šaurāks. No slikti pieguļošās žaketes kabatas laukā rēgojās saburzīta kaklasaite. Un šie garie, nesukātie mati, kas sastāvēja no vienām vienīgām cirtām un sprogām, izskatījās kā izmērcēti melnās tintes podā, gleznojot nakts debesis van Goga stilā.

Vairāk nekā desmit gadus kopš Nīlijas pirmās prezidenta kampaņas Lūsija bija centusies runāt pareizos vārdus, darīt pareizos darbus, vienmēr smaidīt, vienmēr būt pieklājīga. Tagad viņa, kura jau sen bija apguvusi pieklājīgu sarunu mākslu, nespēja izdomāt nekādu sakāmo. Iekšēji viņa sajuta gandrīz nepārvaramu vēlēšanos nošņākt: Un kas lēcies tev?

Taču skaidrs, ka viņa to nedarīja.

Viņš pamāja uz sava motocikla aizmugures sēdekli.

– Gribi pabraukāties?

Šoks izbrāzās cauri Lūsijas ķermenim no vēnām uz kapilāriem, izlauzdamies līdz muskuļiem un kauliem. Viņa nodrebinājās, ne no aukstuma, bet gan no apziņas, ka vēlme uzkāpt uz šī motocikla ir spēcīgāka par jebkuru viņas vēlēšanos pēdējo gadu laikā. Uzkāpt uz motocikla un aizbēgt no pašas savārītās putras.

Puisis iebāza kaklasaiti dziļāk žaketes kabatā, un viņas kājas sāka kustēties. Gandrīz vai likās, ka tās ir atdalījušās no pārējā ķermeņa. Lūsija centās tās apturēt, taču kājas neklausīja. Viņa pienāca tuvāk motociklam un ieraudzīja nobružātas Teksasas numura zīmes līdz ar papluinītu uzlīmi, kas pārklāja daļu no nodilušā ādas sēdekļa. Burti bija izbalojuši, taču viņa spēja salasīt vārdus.

“Degvielu, zāli vai pāli – neviens nebrauc par brīvu.”

Šī ziņa viņu ķēra kā pārsteigums. Kā brīdinājums, kam nevarēja nepievērst uzmanību. Taču viņas ķermenis – viņas nodevīgais ķermenis – bija pārņēmis vadību. Rokas satvēra talāru. Viena pēda atrāvās no zemes, kāja tika pārmesta pāri sēdeklim.

Puisis pasniedza viņai vienīgo ķiveri. Lūsija to uzmauca virsū savai sabojātajai līgavas frizūrai un apvija rokas ap braucēja vidukli.

Viņi traucās uz priekšu pa sānieliņu, talāram plandot, Lūsijas kailajām kājām sajūtot vēju, viņas matiem plīvojot un pātagojot ķiveri.

Viņa savilka talāru ap stilbiem, kamēr puisis līkumoja pa sānu ieliņām, strauji nogriezās pa labi vienreiz un tad vēlreiz, viņa muskuļiem saspringstot zem žaketes lētā auduma. Viņi izbrāzās ārā no Vainetas un traucās uz priekšu pa divjoslu šoseju, kas stiepās gar klinšainu kaļķakmens krauju. Ķivere bija Lūsijas kokons un motocikls – viņas planēta. Viņi pabrāzās garām ziedošiem lavandas laukiem, olīveļļas rūpnīcai un dažiem vīna dārziem, kas bija parādījušies Hilas apgabalā. Saule slīdēja zemāk debesīs, un vēsums spiedās cauri talāra plānajam audumam. Lūsija priecājās par vēsumu. Viņa nebija pelnījusi atrasties siltumā un justies omulīgi.

Viņi pārbrauca pāri koka tiltiņam un garām pussagruvušai klētij ar Teksasas karogu, kas bija uzkrāsots uz tās sāniem. Jūdzes auga augumā. Divdesmit? Vairāk? Lūsija to nezināja.

Nonākot kādā piepilsētā, viņš nogriezās uz apšaubāma izskata veikaliņa pusi un apstājās tā ēnā. Puisis pamāja ar galvu, norādīdams, ka viņai jānokāpj. Lūsijas kājas sapinās talārā, un viņa gandrīz nokrita.

– Esi izsalkusi?

Tikai doma vien par ēdienu uzdzina viņai nelabumu. Lūsija izstaipīja savas stīvās kājas un papurināja galvu. Puisis paraustīja plecus un devās uz durvīm.

Cauri ķiveres putekļainajam aizsargam Lūsija redzēja, ka viņš ir garāks, nekā viņai bija licies pirmīt, apmēram sešas pēdas, ar garām kājām. Ar saviem mežonīgajiem melnajiem matiem, olīvkrāsas ādu un slīdošo gaitu viņš nespētu vēl vairāk atšķirties no kongresmeņiem, senatoriem un rūpniekiem, pie kuriem Lūsija bija pieradusi. Pa logu viņa varēja saskatīt daļu no veikala iekštelpām. Puisis taisnā ceļā devās pie saldējamās vitrīnas veikala dziļumā. Pārdevēja pārtrauca darbu, lai nolūkotos, ko viņš dara. Viņš nozuda uz dažām minūtēm un tad atkal parādījās, lai noliktu uz letes alus sešpaku. Pārdevēja atmeta atpakaļ matus, acīmredzami flirtēdama ar viņu. Viņš nolika pie kases vēl dažus pirkumus.

Lūsijas kurpes bija uzberzušas viņai uz pēdas tulznu. Pārnesot svaru, viņa ieraudzīja skatlogā savu atspīdumu. Lielā, zilā ķivere aprija visu galvu, noslēpjot sīkos vaibstus, kas allaž viņai lika izskatīties jaunākai par saviem gadiem. Talārs noslēpa to, ka pirmskāzu stress bija padarījis viņas parasti slaido augumu pārāk kārnu. Viņai bija trīsdesmit viens gads, viņa bija piecas pēdas un četras collas gara, taču sajutās sīciņa un stulba kā egoistiska un bezatbildīga klaidone. Lai arī tuvumā nebija neviena, kas varētu viņu redzēt, Lūsija nenoņēma savu ķiveri, tikai mazliet pabīdīja to augšup, cenšoties mazināt matadatu spiedienu uz galvu. Parasti viņas mati slīga gandrīz līdz pleciem, taisni un glīti, un tos saturēja kāda no tām šaurajām matu stīpiņām, kuras tā necieta Mega. “Tās tev liek izskatīties pēc piecdesmitgadīgas Griničas salonu lauvenes,” Mega bija paziņojusi. “Un, ja vien tu nevalkā džinsus, liec mierā tās stulbās pērles. Tas pats attiecas uz visu tavu muļķīgo garderobi.” Tad viņa bija atmaigusi. “Tu neesi Nīlija, Lūsij. Viņa nemaz negaida, lai tu tāda būtu.”

Mega to nesaprata. Viņa bija uzaugusi Losandželosā kopā ar tiem pašiem vecākiem, kuri bija viņu radījuši. Viņa varēja valkāt visas tās briesmīgās drēbes, kas viņai patika, šķindināt ap kaklu eksotiskas rotaslietas un pat uztetovēt uz gūžas pūķi, bet Lūsija nevarēja to atļauties.

Veikala durvis atvērās, un motobraucējs iznāca ārā, vienā rokā nesdams iepirkumu maisiņu, bet otrā alu. Lūsija satraukti noskatījās, kā viņš klusējot sabāž savus iepirkumus motocikla nodilušajā sēdekļa somā. Iztēlojoties, ka viņš varētu izdzert visas sešas alus pudeles, viņa saprata, ka nedrīkst ļaut tam tā turpināties. Vajadzēja kādam piezvanīt. Viņa zvanīs Megai.

Tomēr Lūsija nespēja saņemt drosmi, lai kādam zvanītu, pat ne savai labākajai draudzenei, kura saprata daudz vairāk par pārējiem. Viņa dos savai ģimenei ziņu, ka atrodas drošībā. Drīz. Tikai… tagad vēl ne. Tad, kad izdomās, ko lai saka.

Viņa nostājās motociklista priekšā kā liela citplanētiete ar zilu galvu. Viņš noraudzījās uz meiteni, un Lūsija saprata, ka vēl aizvien nav pateikusi tam neviena paša vārda. Cik muļķīgi. Viņai vajadzēja kaut ko teikt.

– Kā tu pazīsti Tedu?

Viņš aizgriezās, lai nostiprinātu sēdekļa somu. Motocikls bija vecs Yamaha ražojums ar vārdu “Cīnītājs”, kas bija sudraba burtiem uzrakstīts uz melnās degvielas tvertnes.

– Mēs pavadījām kādu laiku Hantsvilā, – viņš noteica.

– Bruņota laupīšana un netīša slepkavība.

Viņš ķēra Lūsiju uz muļķa. Tas bija kāds motociklistu tests, lai redzētu, cik viņa ir sīksta. Viņai vajadzētu būt neprātīgai, lai to pieļautu vēl ilgāk. Taču viņa jau arī bija neprātīga, turklāt īpaši neprātīga. Kā cilvēks, kurš izlīdis no savas ādas un tagad nezina, kā ielīst tajā atpakaļ.

Puiša tumšās acis, kurās parādījās jauns drauds, pārslīdēja Lūsijai pāri.

– Esi gatava tam, lai vedu tevi atpakaļ?

Viņai tikai atlika pateikt jā. Vienu īsu vārdiņu. Lūsija novietoja mēli pareizajā pozīcijā. Savilka lūpas. Tomēr viņai neizdevās to izdvest.

– Vēl ne.

Viņš sarauca pieri.

– Vai tu esi pārliecināta, ka zini, ko dari?

Atbilde uz šo jautājumu bija tik acīmredzama, ka pat viņš varēja to izdomāt. Kad Lūsija neatbildēja, puisis paraustīja plecus un atkal uzkāpa uz motocikla.

Izbraucot no stāvvietas, Lūsija prātoja, kā gan brauciens kopā ar šo draudīgo motociklistu var likties mazāk bīstams par stāšanos pretī ģimenei, kuru viņa tik ļoti mīlēja. Taču šim puisim viņa neko nebija parādā. Ļaunākais, ko viņš varētu izdarīt, bija… Lūsijai negribējās domāt par to, kas bija ļaunākais, ko viņš varētu izdarīt.

Vējš atkal sāka pluinīt viņas talāru. Tikai rokas bija siltas, pateicoties karstumam, kas plūda no puiša ķermeņa cauri plānajai uzvalka žaketei. Beigu beigās viņš nogriezās no šosejas uz grambaina ceļa. Motocikla starmeši spokaini izgaismoja krūmājus, un Lūsija ciešāk apķērās viņam ap vidu, lai arī smadzenes pavēlēja lēkt nost un bēgt. Visbeidzot viņi nonāca nelielā izcirtumā upes krastā. Spriežot pēc iepriekš redzētās ceļazīmes, Lūsija pieņēma, ka tā ir Pederneila. Ideāla vieta, kur atbrīvoties no līķa.

Bez motora rūkoņas klusums bija biedējošs. Lūsija nokāpa no motocikla un atkāpās. Puisis izņēma no sedlu somas ko tādu, kas atgādināja piknika segu. Kad viņš to nometa zemē, Lūsija saoda vieglu motoreļļas smaržu. Viņš izņēma ārā alu un iepirkumu maisiņu.

– Vai tu taisies visu nakti paturēt to galvā?

Lūsijai gribējās paturēt ķiveri uz mūžiem, taču viņa to noņēma. Matadatas izbira, un viņai vaigā iedūrās pārmērīgi sastīvinātu matu šķipsna. Klusums bija blīvs, un nu to piepildīja arī upes burbuļošana, plūstot pāri akmeņiem. Puisis novicināja alu viņas virzienā.

– Žēl gan, ka tā ir tikai sešpaka.

Lūsija saspringti pasmaidīja. Viņš norāva korķīti, atgūlās uz segas un pielika alus pudeli pie lūpām. Viņš bija Teda draugs, vai ne? Tātad viņai vajadzēja atrasties drošībā – par spīti puiša draudīgajam izskatam un skarbajam izturēšanās veidam, par spīti alum un nobružātajai uzlīmei uz bufera.

“Degvielu, zāli vai pāli – neviens nebrauc par brīvu.”

– Paņem vienu, – viņš teica. – Varbūt tas tevi atslābinās.

Lūsija nevēlējās atslābināties, un viņai gribējās nokārtoties, tomēr viņa pienāca klāt un paņēma pudeli, lai neļautu puisim to izdzert. Meitene atrada vietiņu segas tālākajā stūrī, kur viņu neskāra motociklista garās kājas un nevajadzēja ieelpot viņa izstaroto draudīgo atmosfēru. Tagad viņai būtu vajadzējis dzert šampanieti Ostinas Four Seasons viesnīcas jaunlaulāto apartamentos kā Teodora Bodina kundzei.

Motociklists izņēma no iepirkumu maisiņa pāris celofānā ietīstītas sviestmaizes. Viņš pameta vienu Lūsijai un attina otru.

– Žēl gan, ka tu nenogaidīji līdz lielajām kāzu vakariņām, lai viņu pamestu. Tas ēdiens būtu daudz labāks par šo.

Krabja parfē, ar lavandu grilēta liellopu gaļas fileja, omāru medaljoni, balto trifeļu risoto, septiņstāvīga kāzu torte…

– Nopietni, kā tu pazīsti Tedu? – viņa jautāja.

Viņš nokoda lielu gabalu sviestmaizes un runāja, viļādams to pa muti.

– Mēs iepazināmies pirms pāris gadiem, kad es strādāju Vainetā celtniecības darbos, un labi sapratāmies. Mēs satiekamies katru reizi, kad esmu tajā pusē.

– Teds labi saprotas ar vairumu cilvēku.

– Un ne visi ir tādi labie puiši kā viņš. – Motociklists noslaucīja muti ar plaukstas virspusi un no jauna skaļi iestrēba alu.

Lūsija nolika malā savu alus pudeli, no kuras nebija iedzērusi ne malku.

– Tātad tu neesi no šīs apkārtnes?

– Nē. – Viņš samīcīja sviestmaižu celofāna iesaiņojumu un iemeta to nezālēs.

Lūsija necieta cilvēkus, kuri piemēsloja dabu, taču negrasījās to pieminēt. Sviestmaizes ēšana, šķiet, prasīja visu puiša uzmanību, un viņš nesniedza plašāku informāciju.

Lūsija vairs nevarēja atlikt došanos uz krūmiņiem. Viņa paņēma salveti no iepirkumu maisiņa un, pie katra soļa saviebdamās, kliboja uz biežņas pusi. Kad tas bija padarīts, viņa atgriezās pie segas. Puisis turpināja dzert alu. Lūsija nespēja apēst savu sviestmaizi, tāpēc pastūma to malā.

– Kāpēc tu mani savāci? – Es gribēju nokniebties.

Viņai uzmetās zosāda. Lūsija cerēja, ka tas ir kāds paskarbāks jociņš, taču viņš nepasmaidīja. No otras puses, viņš bija Teda draugs, un, lai cik dīvaini arī bija daži no tiem, Lūsija vēl nekad nebija sastapusi to vidū nevienu noziedznieku.

– Tu nerunā nopietni, – viņa sacīja.

Viņš pārlaida skatienu meitenei pāri.

– Tas varētu notikt. – Nē, nevarētu vis!

Viņš atraugājās, ne pārāk skaļi, tomēr nepatīkami.

– Pēdējā laikā biju pārāk aizņemts, lai man atliktu laiks sievietēm. Pienācis laiks atgūt nokavēto.

Lūsija blenza uz viņu.

– Savācot sava drauga līgavu, kura bēg pati no savām kāzām?

Viņš pakasīja krūškurvi.

– Nekad nevar zināt. Trakas sievietes ir gatavas uz visu ko. – Viņš iztukšoja savu alu un iemeta tukšo pudeli krūmos. – Tad ko tu teiksi? Vai esi gatava braukt atpakaļ pie mammas un tēta?

– Es saku nē. – Par spīti savām augošajām bažām Lūsija nebija gatava doties atpakaļ. – Tu man neesi nosaucis savu vārdu.

– Panda.

– Nē, nopietni.

– Tev tas nepatīk?

– Ir grūti noticēt, ka tas varētu būt tavs īstais vārds.

– Mani nekrata, vai tu tam tici vai nē. Es esmu Panda.

– Skaidrs. – Lūsija to apdomāja, kamēr viņš atvēra čipsu paku. – Tas droši vien ir patīkami.

– Par ko tu runā?

– Braukāt no vienas pilsētas uz otru ar izdomātu vārdu. – Un lielu, zilu ķiveri, ko paslēpt aizmugurē.

– Laikam gan.

Lūsijai vajadzēja to izbeigt, un viņa saņēma drosmi.

– Vai tev gadījumā nav mobilais telefons, ko es varētu aizņemties? Man… kādam jāpiezvana.

Viņš iebāza roku uzvalka žaketes kabatā un pameta viņai telefonu. Lūsijai neizdevās to noķert, un viņa bija spiesta meklēt telefonu talāra krokās.

– Lai veicas ar signāla uztveršanu šajā biezoknī.

Par to Lūsija nebija iedomājusies, taču spēja domāt loģiski viņu bija pametusi jau pirms vairākām stundām. Viņa kliboja pa izcirtumu uz saviem nu jau neizturamajiem papēžiem, līdz atrada vietu upes krastā, kur atskanēja vārgs signāls.

– Tā esmu es, – viņa noteica, kad Mega atsaucās.

– Lūsij? Vai tev nekas nekaiš?

– Kā to ņem. – Viņa aprauti iesmējās. – Vai zini to manas dabas mežonīgo pusi, kuru tu vienmēr esi piesaukusi? Man šķiet, ka būšu to atradusi. – Nekas nevarēja būt tālāk no patiesības. Viņa bija cilvēks, kam nepiemita nekā mežonīga.

Varbūt kādreiz piemita, bet nu jau sen vairs ne.

– Ak, mīļā… – Signāls bija vājš, taču ne tik vājš, lai apslāpētu draudzenes raizes.

Lūsijai vajadzēja atgriezties Vainetā. Taču…

– Es… es esmu gļēvule, Mega. Es nespēju rādīties acīs savai ģimenei.

– Lūsij, viņi tevi mīl. Viņi sapratīs.

– Pasaki viņiem, ka man ļoti žēl. – Viņa cīnījās ar asarām. – Pasaki viņiem, ka es viņus mīlu un zinu, ka esmu visu salaidusi briesmīgā grīstē, un ka es atgriezīšos, lai visu vērstu par labu, bet… Šovakar vēl nē. Es nespēju to izdarīt šovakar.

– Labi. Es viņiem pateikšu. Bet…

Lūsija atvienojās, pirms Mega bija paguvusi uzdot vēl kādu jautājumu, uz kuru viņai nebija atbildes.

Lūsiju pārņēma milzīgs nogurums. Viņa bija slikti gulējusi jau nedēļām ilgi, un šīsdienas briesmīgie notikumi bija paņēmuši visu atlikušo enerģiju. Panda bija nozudis brikšņos, un, kad viņš iznāca ārā, Lūsija nosprieda, ka ļaus viņam piedzerties vienā mierā. Viņa paraudzījās uz segu, kas bija izklāta uz cietās zemes, un iedomājās par šaurajām, ērtajām gultām Air Force One prezidenta privātajā nodalījumā un žalūzijām, kas aizsedza logus, nospiežot pogu. Viņa piesardzīgi nogūlās segas tālākajā stūrī un paraudzījās zvaigznēs.

Lūsijai būtu gribējies paslēpties aiz kādas skarbās meitenes iesaukas. Tai vajadzēja būt sīkstai. Spēcīgai un draudīgai. Tādai, kāda nebija viņa pati.

Viņa iemiga, domājot par iesaukām. Čūska… Ilkne… Inde…

Odze.