Читать книгу Bēgošā līgava - Sūzana Elizabete Filipsa - Страница 5

Nelielais izīrējamais namiņš atradās pie vienas no Kado ezera slēptajām attekām. Pāris veci gaisa kondicionētāji rēgojās pie paplukušās sinepju krāsas sienas, un lieveni klāja mākslīgas zāles četrstūris. Iepriekšējo nakti viņi bija pavadījuši motelī netālu no Nekedočes, kur Panda bija centies Lūsiju ignorēt. Agri no rīta viņi bija devušies uz ziemeļaustrumiem uz ezera pusi, kas atradās uz Teksasas un Luiziānas robežas un, spriežot pēc brošūras, kuru Lūsija bija paņēmusi benzīna uzpildes stacijā, bija lielākais saldūdens ezers Dienvidos – un pilnīgi noteikti arī spokainākais ar saviem pirmatnējiem purviem, kurus apskaloja brūna rāva.

Māja bija noplukusi, taču tīra, ar nelielu dzīvojamo istabu, divām vēl mazākām guļamistabām un vecmodīgu virtuvi. Lūsija izvēlējās istabu ar divguļamajām gultām. Oranžās tapetes pārklājuma vietās lupa nost un nesaderējās ar lēto violeti zaļi puķaino gultasveļu, taču viņa jutās pārāk pateicīga par to, ka viņus ar Pandu tagad šķirs vesela siena, lai par to satrauktos.

Lūsija pārģērbās šortos un devās uz virtuvi. Tajā atradās metāla skapīši, nobružātas darba virsmas un pelēka linoleja grīda. Logs virs izlietnes izgāja uz atteku, un tuvākās durvis veda uz nelielu koka lieveni ar plastmasas galdu, grīļīgiem dārza krēsliem, propāna gāzes grilu un makšķerēšanas rīkiem.

Lūsija atrada Pandu vērojam kokiem apaugušos attekas krastus. Viņš bija uzlicis kājas uz lieveņa margām un rokā satvēris kolas skārdeni. Vismaz nebija izvēlējies kārtējo alus sešpaku. Puisis nepievērsa Lūsijai uzmanību, kad viņa pārbaudīja grilu un aplūkoja makšķerkātu. Viņa klusēšana bija neizturama.

– Te ir karsti, – Lūsija beidzot noteica.

Panda iedzēra malku kolas, pat nepapūlēdamies atbildēt. Lūsija novērsa skatienu no nepatīkamā sporta krekla, kuru bija centusies neievērot visas dienas laikā. Pandas priekšstati par eleganci nesniedzās tālāk par dušu un tīriem džinsiem. Lūsija piepeši sailgojās pēc Teda – jaunā, jūtīgā, iecietīgā līgavaiņa, kuru viņa bija pametusi.

– Noderētu saulessargs, – viņa noteica.

Atkal klusums.

Lūsija tālumā pamanīja ekskursiju laivu, kas vīdēja starp gaišajām, ar sūnām apaugušajām cipresēm.

– Ja es būtu motobraucēja, es izdomātu kādu labāku vārdu par Pandu.

Odze.

Puisis saspieda savu kolas skārdeni plaukstā un nokāpa no lieveņa, lai dotos uz pagalmu, pa ceļam iemezdams skārdeni melnā plastmasas atkritumu tvertnē. Kad Panda sāka soļot uz ezera pusi, Lūsija atkrita viņa pamestajā krēslā. Teds bija lielisks runātājs un labākais klausītājs, kādu viņa jebkad bija satikusi. Viņš izturējās tā, it kā viņu apburtu viss, ko Lūsija teica. Protams, viņš tā izturējās pret visiem, pat pret trakajiem, un tomēr… Lūsija nekad nebija redzējusi Tedu nepacietīgu vai aizkaitinātu – nekad nebija dzirdējusi, ka viņš izteiktu kaut vienu skarbu vārdu. Viņš bija laipns, pacietīgs, apdomīgs, saprotošs, un tomēr Lūsija bija Tedu pametusi. Ko tas par viņu liecināja?

Ar kāju pirkstiem viņa pievilka vienu no krēsliem tuvāk, sajuzdamās skumjāka ar katru mirkli. Panda bija nonācis līdz piestātnei. Krastā gulēja otrādi apgriezta kanoe laiva, un zivju ērglis lidinājās virs ūdens. Panda nebija viņai teicis, uz cik ilgu laiku ir ieplānojis noīrēt mājiņu, tikai to, ka viņa var doties projām, kad vien pati vēlēsies, jo ātrāk, jo labāk. Bet vai viņš patiešām to vēlējās? Lūsijā aizvien vairāk nostiprinājās pārliecība, ka viņš ir gudrāks, nekā izlikās, un viņa nespēja atbrīvoties no nepatīkamajām aizdomām, ka Panda varētu runāt ar bulvārpresi. Ko tad, ja viņš izdomās, ka var nopelnīt daudz vairāk par solītajiem tūkstoš dolāriem, pārdodot presei savu stāstu?

Lūsija devās lejā pa pakāpieniem uz ūdens pusi, kur Panda bija apstājies pie kanoe laivas. Viņa pabakstīja dubļus ar sporta kurpes papēdi. Puisis nepacēla galvu. Lūsija būtu vēlējusies ceļojuma biedru, kurš nemēdz tik nomācoši klusēt un nedod priekšroku neķītrām buferu uzlīmēm. No otras puses, viņa vēlējās daudz ko. Arī citu līgavaini, ko pamest pie altāra – tādu, kurš būtu izdarījis kaut ko, jebko, lai attaisnotu viņas bēgšanu. Taču Tedam nekas tāds nepiemita, un tumšākajos sirds dziļumos Lūsija ienīda viņu par to, ka Teds ir daudz labāks par viņu pašu.

Lūsija nespēja izturēt šīs domas ne mirkli ilgāk.

– Man patīk makšķerēt, – viņa sacīja. – Es metu visas zivis atpakaļ. Izņemot to reizi, kad devos mācīties uz Kolorādo. Toreiz es paturēju zivis, jo…

– Tas mani neinteresē. – Panda izslējās un uzmeta viņai ilgāku skatienu – viņš neizģērba meiteni ar skatienu, jo bija pārstājis to darīt, bet nolūkojās uz viņu tā, ka Lūsijai likās – viņš redz tai cauri un saskata pat to, par kā eksistenci viņa pati nenojauš. – Piezvani Tedam un pasaki, ka tev ir ļoti žēl. Piezvani saviem vecākiem. Ir pagājušas jau trīs dienas. Tu esi izbaudījusi savu piedzīvojumu. Bagātajai meitenei pienācis laiks atgriezties mājās.

– Es esmu dzirdējusi pietiekami daudz teicienu par bagātajām meitenēm.

– Es saucu lietas īstajos vārdos.

– Tavuprāt, īstajos.

Panda viņu pētīja vēl kādu brīdi un tad pamāja ar galvu uz kanoe laivas pusi.

– Palīdzi man iedabūt to ūdenī.

Viņi apgrieza laivu un iestūma to ezerā. Lūsija paķēra vienu no airiem un, negaidot uzaicinājumu, iekāpa iekšā. Viņa cerēja, ka puisis atkāpsies, taču viņš paņēma otru airi un ierāpās laivā ar tik graciozu kustību, ka laiva tik tikko sašūpojās.

Nākamo stundu viņi slīdēja pa ūdeni, izvairīdamies no ūdens hiacintēm, kas bija pārņēmušas purvāju. Laivojot no vienas slēptas attekas uz nākamo, cauri spokainiem ciprešu mežiem, kurus ieskāva sūnas, Panda tikpat kā nerunāja. Lūsija paraudzījās uz puisi – viņam airējot, muskuļi nostiepa balto sporta kreklu pāri krūtīm un izcēla ar melniem burtiem drukāto uzrakstu. Krekls nepiederēja pie viņa jaunākajiem pirkumiem, bet acīmredzot atradās motocikla sedlu somā, kad viņš bija aizbraucis no Vainetas. Būtu labāk, ja tas tur arī būtu palicis.

– Tās briesmīgās bufera uzlīmes ir pietiekami nejaukas, – viņa sacīja, – taču cilvēkam vismaz ir jāatrodas tuvu tavam motociklam, lai tās ieraudzītu.

Puisis vēroja, kā otrā krastā saulē gozējas aligators.

– Es tev pateicu par uzlīmēm.

Viņa pagriezās savā sēdeklī, atbalstot airi pret ceļgaliem un ļaujot puisim airēt.

– Tu teici, ka tās uzlīmējis motocikla iepriekšējais īpašnieks. Tad kāpēc tu man neļāvi tās noplēst?

Panda pārlika airi otrā rokā.

– Tāpēc, ka man tās patīk.

Viņa sarauca pieri, uzlūkodama uzrakstu uz puiša sporta krekliņa: TAS ŠĶIET NEĶĪTRI TIKAI PIRMAJĀ REIZĒ.

– Tā bija dāvana, – viņš sacīja.

– No sātana?

Puiša sejā parādījās kaut kas līdzīgs smaidam, kas ātri pazuda.

– Ja tev tas nepatīk, tu zini, kas darāms. – Viņš atkal izīrās cauri ūdens hiacinšu audzei.

– Un ko tad, ja to ieraudzīs bērns?

– Vai tu šodien esi redzējusi kādu bērnu? – Panda viegli pārnesa svaru uz sēdekļa.

– Skatoties uz tevi, nožēloju, ka pazaudēju savu iemīļotāko kreklu.

Lūsija atkal ķērās pie airiem.

– Es negribu dzirdēt.

– Tur bija teikts: “Es atbalstu geju laulības, ja vien abas meičas ir seksīgas”.

Lūsija sadusmojās, un laiva nodrebēja, viņai pagriežoties.

– Politkorektums tev acīmredzot šķiet viens liels joks, bet man gan ne. Vari saukt mani par vecmodīgu, taču es uzskatu, ka ikviena cilvēka pašcieņa ir jātur godā.

Panda izcēla savu airi no duļķainā ūdens.

– Sasodīts, žēl, ka es nepaņēmu to, kuru nopirku pirms pāris nedēļām.

– Esmu pārliecināta, ka tas ir briesmīgs zaudējums.

– Vai gribi zināt, kas tur rakstīts?

– Nē.

– Tur rakstīts… – Viņš pieliecās tuvāk un runāja skaļā čukstā, kas pārskanēja ūdens virsmu, – “Ja es būtu tevi nošāvis tad, kad gribēju, tagad jau būtu iznācis no cietuma”.

Te nu bija saruna.

Kad abi atgriezās mājā, Lūsija pagatavoja sev sviestmaizi no veikalā nopirktajiem produktiem, paķēra vecu grāmatu mīkstos vākos, kuru kāds bija atstājis, un patvērās guļamistabā. Vientulība viņu apņēma kā pārāk smags mētelis. Vai Teds bija darījis kaut ko, lai viņu sameklētu? Jādomā, ka nē, ja reiz viņš nebija pūlējies neļaut savai līgavai iziet no baznīcas. Un viņas vecāki? Lūsija bija divreiz zvanījusi Megai no Pandas telefona, tātad drošības dienestam nenāktos grūti noskaidrot, kur viņa atrodas.

Ko tad, ja Mets un Nīlija bija viņu norakstījuši? Lūsija centās sev iestāstīt, ka viņi tā nerīkotos.

Ja vien viņi nebija tik ļoti sašutuši, ka nevēlējās Lūsiju vairs redzēt.

Lūsija nevarēja viņiem to pārmest.

Dažu nākamo dienu laikā notika kas dīvains. Pandas manieres manāmi uzlabojās. Sākumā Lūsija nepamanīja, ka viņš vairs neatraugājas, nestrebj un nekasās. Tikai tad, kad viņa ieraudzīja, kā puisis glīti nogriež vistas gaļas gabaliņu no kaula un uzmanīgi norij pirmo kumosu, pirms palūgt pasniegt piparus, Lūsija sajuta apjukumu. Kas bija noticis ar to gremošanu, neaizverot muti, un plaukstas virspuses izmantošanu par salveti? Runājot par norādēm uz jebkādu seksuālu uzmākšanos… Šķiet, Panda nemaz neievēroja, ka viņa ir sieviete.

Viņi devās uz Maršalas pilsētiņu pēc pārtikas un pirmās nepieciešamības precēm. Lūsija nopirka saulesbrilles, pārvilka cepuri pār acīm, novietoja vajadzīgajā vietā grūtnieces vēderu, kuru bija sākusi neieredzēt, un, pateicoties Pandas klātbūtnei, neviens nepievērsa viņai uzmanību.

Viņš noņēmās ap savu motociklu, to remontēdams. Ar kailajām krūtīm un zilo lakatiņu, kas bija apsiets ap pieri, viņš eļļoja un spodrināja, pārbaudīja šķidruma līmeni un mainīja bremžu klučus. Viņš ievietoja radio atvērtā logā un klausījās hiphopu, taču vienu reizi Lūsija bija izgājusi ārā un izdzirdējusi āriju no “Burvju flautas”. Kad viņa bija par to ieminējusies, Panda apsūdzēja Lūsiju radiostaciju sagrozīšanā un lika to nomainīt. Reizi pa reizei viņa to pieķēra runājam pa mobilo telefonu, taču puisis vairs nekad neatstāja aparātu pa ķērienam, tāpēc Lūsijai neradās iespēja pārbaudīt sarunu vēsturi.

Naktīs viņa ieslēdzās guļamistabā, kamēr viņš palika nomodā, dažkārt vērodams beisbola spēli televīzijā, taču biežāk sēdēdams uz verandas un nolūkodamies ūdenī. Dažu pirmo dienu stīvums sāka izgaist, un Lūsija pieķēra sevi vērojam viņu.

Panda ievilka plaušās attekas muskusa smaržu. Viņam bija pārāk daudz laika domāšanai – pārāk daudz atmiņu, ko pārcilāt, un ar katru dienu viņa sašutums kļuva dziļāks.

Viņš nebija gaidījis, ka meitene izturēs ilgāk par dažām stundām, taču viņa vēl aizvien bija tepat, septiņas dienas pēc tam, kad puisis bija viņu uzsēdinājis uz motocikla. Kāpēc viņa nevarēja rīkoties tā, kā pieklājās? Doties atpakaļ uz Vainetu vai mājup uz Virdžīniju? Pandam bija vienalga, kurp Lūsija dosies, ja vien viņa pazudīs.

Viņš nespēja meiteni saprast. Viņa bija atmaskojusi tēloto izvarošanas mēģinājumu, kuru viņš tai bija izspēlējis otrajā vakarā, un izturējās tā, it kā nedzirdētu pusi no apvainojumiem, kurus viņš izmeta. Lūsija bija tik savaldīga, tik disciplinēta. Tas, ko meitene bija izdarījusi kāzu dienā, acīmredzami bija viņai pilnīgi neraksturīgi. Un tomēr… Aiz šīm labajām manierēm Panda manīja pazibam kaut ko – kādu daudz sarežģītāku personu. Viņa bija gudra, kaitinoši vērīga un spītīga pēc velna. Viņai nepieķērās ēnas. Puisis būtu varējis derēt, ka viņa nekad nav pamodusies kliedzot. Vai dzērusi līdz samaņas zudumam. Un bērnībā…

Bērnībā viņa varēja darīt visu to, ko nevarēja viņš.

Piecsimt dolāru. Tik vērts bija izrādījies viņa mazais brālītis.

Cauri purva saceltajiem trokšņiem viņš sadzirdēja sava astoņgadīgā brāļa balsi, kad pa izroboto trotuāru viņi devās uz kārtējām audžumājām, pa čīkstošajiem lieveņa pakāpieniem sekojot kārtējai sociālajai darbiniecei. “Ko tad, ja es atkal piečurāšu gultu?” Kērtiss čukstēja. “Par to viņi mūs izmeta no iepriekšējām mājām.”

Panda paslēpa savas bailes aiz piecpadsmitgadīga pusaudža dižošanās. “Neraizējies par to, jocīgais.” Viņš uzplikšķināja pa Kērtisa tievo augšdelmu. “Es pamodīšos nakts vidū un aizvedīšu tevi uz tualeti.”

Bet ko tad, ja viņš nepamodīsies, kā tas bija noticis pagājušajā nedēļā? Viņš bija sev solījies palikt nomodā, kamēr būs aizvedis Kērtisu pačurāt, taču tik un tā bija aizsnaudies, un nākamajā dienā vecā Gilbertes kundze bija pavēstījusi sociālajam dienestam, ka viņiem jāmeklē Kērtisam citas mājas.

Panda nebija ar mieru ļaut sevi nošķirt no brāļa, tāpēc pavēstīja sociālajai darbiniecei, ka aizbēgs, ja viņi tiks izšķirti. Viņa acīmredzot bija noticējusi, jo sameklēja jaunas mājas abiem. Taču viņa brīdināja, ka vairs nebūs citas ģimenes, kas vēlēsies pieņemt viņus abus. “Man bail,” Kērtiss nočukstēja, kad viņi bija nonākuši pie lieveņa. “Vai tev ir bail?”

“Man nekad nav bail,” viņš meloja. “Tur nav, no kā baidīties.”

Viņš bija kļūdījies.

Panda nolūkojās uz tumšajiem ūdeņiem. Lūsijai bija četrpadsmit gadu, kad nomira viņas māte. Ja viņi ar Kērtisu būtu sastapušies ar Metu un Nīliju Džorikiem, viņa brālis vēl aizvien būtu dzīvs. Lūsija bija sasniegusi to, ko nespēja viņš – viņa bija pasargājusi savu māsu, bet Kērtiss tagad gulēja kapā, kamēr Lūsijas nosargātā māsa gatavojās pirmajam mācību gadam koledžā.

Kērtiss bija sapinies ar ielas bandu, kad viņam vēl bija tikai desmit gadu, un Panda to būtu varējis novērst, ja neatrastos nepilngadīgo pāraudzināšanas iestādē. Viņu izlaida uz dažām dienām, lai Panda varētu piedalīties jaunākā brāļa bērēs.

Viņš samirkšķināja acis. Domas par Kērtisu uzvandīja citas atmiņas. Bija vieglāk nedomāt, ja mūzika novērsa uzmanību, taču viņš nevarēja klausīties “Otello” vai “Borisu Godunovu”, vai kādu citu operu, kamēr Lūsija bija tuvumā. Kamēr kāds cits bija tuvumā.

Pandam būtu gribējies, lai viņa iznāk ārā un parunā ar viņu. Viņš gribēja, lai Lūsija atrastos tuvumā, un vēlējās, lai viņa atrastos tālāk. Viņš gribēja, lai meitene dotos projām, paliktu, novilktu drēbes – viņš neko nevarēja ar sevi padarīt. Divvientulība ar viņu būtu pārbaudījums ikvienam vīrietim, jo īpaši tādam gribošam nelietim kā viņš.

Panda paberzēja virsdeguni, izņēma no kabatas mobilo telefonu un aizgāja aiz mājas, kur neviens nevarēja viņu noklausīties.

Panda mēdza bikstīt Lūsiju uz rīta skrējieniem, un, lai arī viņa lika tam zaudēt tempu, puisis atteicās skriet pa priekšu.

– Tiklīdz es pazudīšu skatienam, tu sāksi soļot, – viņš sacīja.

Tiesa gan. Viņa vingrinājās staigājot un bija pieteikusies sporta klubā, kuru apmeklēja daudzmaz regulāri, taču nebija aizrāvusies ar skriešanu.

– Kopš kura laika tu esi kļuvis par manu personisko treneri?

Panda viņu sodīja, paātrinot soli. Tomēr beigu beigās viņš apžēlojās un samazināja tempu.

Lūsijas pārliecība, ka viņš nav tāds neandertālietis, par kādu cenšas iztaisīties viņas acīs, bija uzjundījusi ziņkārību par ceļabiedra personību, un viņa ķērās pie izpētes.

– Vai tu esi runājis ar savu draudzeni kopš aizbraukšanas no turienes, no kurienes tu aizbrauci?

Ņurdiens.

– Starp citu, kur tas ir?

– Ziemeļos.

– Kolorādo? Nomā?

– Vai tev obligāti jārunā?

– Precējies? Šķīries?

– Uzmanies no tās bedres. Ja salauzīsi kāju, tu būsi brīva.

Lūsija ievilka vēl mazliet gaisa degošajās plaušās.

– Tu zini manu dzīvesstāstu. Būs tikai godīgi, ja es uzzināšu tavējo.

Panda turpināja skriet. Atšķirībā no Lūsijas viņš nebija palicis bez elpas.

– Nekad neesmu bijis precējies, ja tu gribi zināt to.

– Vai tev ir attiecības?

Puisis palūkojās uz viņu pāri plecam ar vieglu nožēlu.

– Un kā tu domā?

– Ka sieviešu – aligatoru cīnītāju rindas nav pietiekami lielas, lai sagādātu tev pienācīgi daudz potenciālo randiņu partneru?

Viņa sadzirdēja skaņu – vai nu uzjautrinājumu, vai brīdinājumu par to, ka viņš ir uzklausījis pietiekami daudz muļķīgu jautājumu, taču Lūsija nebija uzzinājusi neko vairāk par to, ka viņš nav precējies, un šajā jautājumā Panda varēja arī melot.

– Tas ir tik dīvaini, – viņa sacīja. – Tiklīdz mēs nonācām te, tavas manieres uzlabojās. Laikam to panācis purva gaiss.

Panda šķērsoja ceļu.

– Jautājums ir par to, – Lūsija turpināja, – kāpēc vajadzēja ņemties ar visu to spļaudīšanos un kasīšanos, ja reiz – un man jāatzīst, ka es jutos par to pārsteigta, – tas nenāca dabiski?

Lūsija gaidīja, ka Panda izvairīsies no jautājuma, taču viņš to nedarīja.

– Nu un tad? Man kļuva garlaicīgi, kad sapratu, ka tu esi pārāk apdauzīta, lai ar iebiedēšanas palīdzību darītu to, ko vajadzētu darīt bez kavēšanās.

Vēl neviens nebija saucis Lūsiju par apdauzītu, taču, tā kā šis apvainojums nāca no Pandas, viņa neņēma to pie sirds.

– Tu cerēji, ka, ieraugot kontrastu starp tevi un Tedu, es sapratīšu, ko esmu izdarījusi, un došos atpakaļ uz Vainetu.

– Uz to pusi. Teds ir krietns puisis, un viņš acīmredzami bija tevī iemīlējies. Es mēģināju izdarīt viņam pakalpojumu. Es metu mieru, kad sapratu, ka lielākais pakalpojums, kādu varu viņam izdarīt, ir atturēt tevi no atgriešanās.

Tas bija pietiekami patiesi, lai sāpētu, un viņi pabeidza skrējienu klusumā.

Kad abi atgriezās mājā, Panda pārvilka savu sviedros izmirkušo sporta kreklu pāri galvai, paķēra šļūteni un aplaistījās. Viņa mati pielipa kaklam kā melnas lentes, un saule atspīdēja viņa sejā, kad puisis pavērsa to pret debesīm.

Beidzot viņš nolika šļūteni un ar plaukstu notrauca ūdeni no krūtīm. Viņa melnīgsnējā āda, strupais deguns un lielās, slapjās dūres savādi kontrastēja ar Teda nevainojamo vīrišķīgo skaistumu. Varbūt Panda nebija tik raupjš, par kādu centās izlikties, un tomēr viņš eksistēja ārpus Lūsijas pieredzes robežām.

Viņa saprata, ka sākusi blenzt, un aizgriezās. Lūsijas sievišķīgo ķermeni acīmredzami ieinteresēja redzētais. Laimīgā kārtā viņas sievišķīgās smadzenes nebija tik aušīgas.

Diena sekoja dienai, līdz viņi bija pavadījuši pie ezera veselu nedēļu. Lūsija peldējās, lasīja vai cepa maizi – tas bija viens no nedaudzajiem pārtikas produktiem, kas garšoja labi. Toties viņa nebija piezvanījusi ne Tedam, ne savai ģimenei.

Katru rītu pēc viņu skrējiena Panda uzradās virtuvē ar slapjiem matiem pēc dušas, uz laiku savaldījis savas cirtas, lai arī Lūsija zināja, ka tās drīz vien atkal nostāsies agrākajā vietā. Viņš paķēra pirmo no vairākām siltajām auzu miltu maizes šķēlēm, kuras Lūsija nupat bija izņēmusi no krāsns, glīti pārlauza maizi uz pusēm un apzieda katru pusi ar apelsīnu marmelādi.

– Vai Teds zināja par tavām kulinārajām spējām, pirms ļāva tev sevi pamest? – Panda apvaicājās pēc otrā kumosa.

Lūsija nolika malā savu maizes šķēli, vairs nejuzdamās izsalkusi.

– Teds neēd daudz ogļhidrātu. – Tā nebija patiesība, tomēr Lūsija nevēlējās atzīt, ka tā arī nekad nav cepusi maizi savam līgavainim.

Viņa bija apguvusi ēdiena gatavošanas māku zem piltuvveidīgajiem nerūsējošā tērauda gaismekļiem Baltā nama virtuvē – vietā, uz kurieni bēga tad, kad brāļa un māsu ķildas bija uzkritušas uz nerviem. Tur Lūsija bija mācījusies pie viena no valsts labākajiem pavāriem, un nu Panda, nevis Teds, baudīja šo mācību augļus.

Viņš uzskrūvēja ievārījuma burciņai vāku.

– Teds pieder pie tiem puišiem, kas dzimuši zem laimīgas zvaigznes. Galva, nauda, audzināšana. – Panda iestūma burciņu ledusskapī un aizvēra durvis. – Kamēr pārējā pasaule jūk prātā, Teds Bodins kuģo netraucēts.

– Nu, pagājušajā nedēļas nogalē viņam arī nācās panervozēt, – Lūsija noteica.

– Viņš jau ir ticis tam pāri.

Viņai būtu gribējies, lai tā izrādītos patiesība.

Mājas tuvumā Kado ezers bija sekls, ar dūņainu dibenu, tādēļ Lūsija nevarēja tajā peldēties, taču, kad viņi atradās dziļāk ezerā, viņa peldēja no mazās laiviņas, kas bija atradusies mājā. Panda nekad nekāpa ūdenī reizē ar Lūsiju, un astoņas dienas pēc viņu ierašanās – vienpadsmit dienas pēc Lūsijas bēgšanas – viņa apvaicājās par to, peldēdama līdzās dreifējošajai laivai.

– Dīvaini, ka tāds izturīgs puisis kā tu baidās ieiet ūdenī. – Es neprotu peldēt, – viņš atbildēja, atbalstot kailo pēdu pret laivas malu. – Tā arī neiemācījos.

Tā kā viņam acīmredzami patika atrasties uz ūdens, Lūsijai tas likās savādi. Un tie džinsi, kurus viņš allaž valkāja?

Viņa apgriezās uz muguras un mēģināja vēlreiz.

– Tu negribi, lai es ieraudzītu tavas kaulainās kājas. Tu baidies, ka es smiešos. – It kā kāda viņa ķermeņa daļa varētu nebūt muskuļota…

– Man patīk džinsi, – viņš noteica.

Viņa iegremdēja kājas dziļāk un sakūla ūdeni.

– Es to nesaprotu. Te ir karsts kā pirtī, un tu met nost kreklu bez domāšanas. Tad kāpēc neuzvilkt šortus?

– Man ir dažas rētas. Un tagad paklusē.

Var jau būt, ka Panda teica taisnību, tomēr Lūsija par to šaubījās. Kad viņš atbalstījās pret laivas pakaļgalu, saules gaisma apzeltīja viņa melnīgsnējo pirāta ādu, un puiša pusaizvērto acu skatiens likās drīzāk laisks nekā draudīgs. Lūsija atkal sajuta pakrūtē sakustamies kaut ko… nevēlamu. Viņai gribējās domāt, ka tā ir tikai modrība, taču tur bija kas vairāk. Nevilšs uzbudinājums.

Nu un tad? Bija pagājuši gandrīz četri mēneši, kopš viņi ar Tedu pēdējoreiz bija mīlējušies, un Lūsija bija tikai cilvēks. Tā kā viņai nenāca ne prātā padoties savām nelūgtajām domām, kas tur ļauns? Un tomēr Lūsija gribēja sodīt Pandu par to, ka viņas domas bija aizklīdušas, kur nevajag.

– Dīvaini, ka tev nav neviena tetovējuma. – Viņa piepeldēja pie laivas pakaļgala.

– Nekādu kailu sieviešu, kas dejo uz taviem bicepsiem, nekādu neķītrību uz pirkstu kauliņiem. Pat neviena gaumīga dzelzs krusta. Vai tu neraizējies, ka tevi varētu izmest no baikeru kluba?

Nevienmērīgā gaisma, kas atspoguļojās no ūdens virsmas, padarīja viņa asos vaigu kaulus maigākus.

– Es neciešu adatas.

– Tu nepeldi. Tu neciet adatas. Tu baidies nodemonstrēt savas kājas. Tu patiešām esi ķezā, ko?

– Tu nu neesi īstais cilvēks, lai norādītu otram, ka viņš ir ķezā.

– Tiesa gan. Ļoti atvainojos. – Lūsijai izdevās gluži ciešami atdarināt Pandas vīpsnu.

– Kad tu zvanīsi saviem vecākiem? – viņš piepeši apjautājās.

Lūsija ienira un iznira tikai tad, kad aptrūkās gaisa.

– Mega viņiem pavēstīja, ka es esmu drošībā, – viņa noteica, lai arī apzinājās, ka tas nav gluži tas pats, kas aprunāties ar vecākiem pašai.

Viņa ilgojās pēc Šarlotes un Holijas ķildām, Treisijas pārdzīvojumiem, Andrē stāstiem par izlasītajām fantastikas grāmatām. Viņa ilgojās pēc Nīlijas un Meta, taču doma par to, ka varētu paņemt telefonu un viņiem piezvanīt, iedarbojās uz Lūsiju paralizējoši. Ko lai viņa saka?

Panda viņai bez lielām ceremonijām palīdzēja ierāpties atpakaļ laivā. Lūsijas lētais viendaļīgais peldkostīms uzrāvās augšup, taču viņš izlikās to neredzam. Puisis iedarbināja motoru, un viņi devās atpakaļ uz piestātni. Kad Panda izslēdza motoru, Lūsija savāca savas pludmales čības, taču viņa vēl nebija paguvusi izlēkt ārā, kad puisis ierunājās:

– Man ir jāatgriežas darbā. Rīt mēs brauksim projām.

Lūsija bija zinājusi, ka šī šķīstītava nav mūžīga, tomēr nebija izdomājusi, ko darīt tālāk. Viņa to nespēja, jo jutās paralizēta, iespiesta stūrī starp to mērķtiecīgo, kārtīgo cilvēku, kāda Lūsija bija agrāk, un bezmērķīgo, apjukušo sievieti, par kādu bija kļuvusi. Panika, kas nekad neatradās pārāk tālu, acumirklī ieslēdzās.

– Es neesmu gatava.

– Tā ir tava problēma. – Viņš pietauvoja laivu. – Es tevi pa ceļam izlaidīšu Šrīvportas lidostā.

Lūsija norija siekalas.

– Nav nekādas vajadzības. Es palikšu tepat.

– Ko tu darīsi ar naudu?

Lūsijai būtu vajadzējis atrisināt šo problēmu līdz šim laikam, taču viņa nebija to izdarījusi. Kaut gan Lūsija negribēja to atzīt, viņai nepatika doma par dzīvošanu šajā mājā bez Pandas. Lai arī viņš bija drūms un noslēpumains svešinieks, viņa klātbūtne izrādījās apbrīnojami vēlama. Daudz vēlamāka, nekā tas bija ar Tedu. Ar Pandu Lūsijai nevajadzēja izlikties par labāku cilvēku nekā viņa bija patiesībā.

Puisis izkāpa ārā no laivas.

– Zini, ko? Ja tu šovakar piezvanīsi savai ģimenei, tad varēsi pabraukāties kopā ar mani vēl kādu brītiņu.

Lūsija izkāpa piestātnē.

– Cik ilgi?

– Kamēr tu mani būsi nokaitinājusi, – viņš teica, nostiprinādams laivu krastā.

– Tas varētu nozīmēt, ka es netikšu pat līdz tuvākajai pilsētai.

– Tas ir mans labākais piedāvājums. Padomā par to.

Lūsija bija gandrīz priecīga par to, ka Panda liek viņai izdarīt to, ko būtu vajadzējis paveikt jau pašā sākumā, un viņa pamāja ar galvu.

Tovakar viņa centās atlikt zvanīšanu, izdomājot dažādus nevajadzīgus uzdevumus, līdz Panda zaudēja pacietību.

– Zvani viņiem.

– Vēlāk, – Lūsija atbildēja. – Man vispirms jāsakravājas.

Viņš novīpsnāja.

– Bailule.

– Kas tev par daļu? Tam nav nekāda sakara ar tevi.

– Skaidrs, ka ir. Tava māte bija prezidente. Tas ir mans pilsoņa pienākums.

Lūsija paķēra telefonu. Nospiežot numuru, viņa nožēloja, ka nav tikusi pie šī telefona, kamēr Panda neskatās. Lai arī Lūsija atkāpās līdz piestātnei, puisis varēja viņu redzēt pa logu.

Viņas sirds iepukstējās straujāk, izdzirdot Meta pazīstamo zemo balsi. Lūsija apvaldīja asaras.

– Tēt…

– Lūsij! Vai tev nekas nekaiš?

– Tā varētu teikt. – Viņas balss aizlūza. – Man ļoti žēl. Tu zini, ka es nemūžam nesagādātu sāpes ne tev, ne mammai.

– Mēs to zinām. Lūsij, mēs tevi mīlam. To nekas nespēj mainīt.

Viņa vārdi ietrieca vainas apziņas nazi vēl dziļāk. Viņi bija devuši Lūsijai visu, neko negaidot atpakaļ, un tā viņa bija par to atlīdzinājusi. Meitene centās neraudāt.

– Es arī jūs mīlu.

– Mums vajadzētu apsēsties un aprunāties par notikušo. Izdomāt, kāpēc tu nevēlējies par to runāt ar mums. Es gribu, lai tu atgrieztos mājās.

– Es zinu. Kā… kā iet mazajiem?

– Holija ir pie draudzenes, un Šarlote mācās spēlēt ģitāru. Andrē ir ticis pie draudzenes, un Treisija ir pamatīgi saniknojusies uz tevi. Ja runājam par tavu vectētiņu… Vari iztēloties, kā viņš to uztver. Es tev ieteiktu kaut ko iedzert, pirms zvanīt viņam. Taču vispirms tev jāaprunājas ar māti. Lai arī tev ir trīsdesmit viens gads, tu tik un tā esi daļa no šīs ģimenes.

Mets nebūtu varējis pateikt neko tādu, kas liktu Lūsijai sajusties vēl vainīgākai.

– Lūsij? – Tā bija Nīlija. Mets bija pasniedzis klausuli viņai.

– Man ļoti žēl, – viņa aši noteica. – Patiešām.

– Tas nekas, – māte strauji noteica. – Man vienalga, ka tu esi pieaugusi. Mēs gribam, lai tu atgrieztos mājās.

– Es… es nevaru. – Lūsija iekoda lūpā. – Es vēl neesmu pabeigusi bēgšanu.

Nīlija to nevarēja apstrīdēt un arī nemaz nemēģināja.

– Un kad tu varētu būt beigusi?

– Es… īsti nezinu.

– Ļauj man aprunāties ar viņu! – Treisija fonā iespiedzās.

Nīlija noteica:

– Mums nebija ne jausmas, ka tu esi tik nelaimīga.

– Es nebiju nelaimīga. Nedomājiet tā. Es tikai… es nevaru izskaidrot.

– Man gribētos, lai tu pamēģinātu.

– Iedod man klausuli! – Treisija sauca.

– Apsoli, ka tu nepazudīsi, – māte sacīja. – Un apsoli, ka tu piezvanīsi vectētiņam.

Lūsija neko nepaguva apsolīt, kad Treisija paķēra klausuli.

– Kāpēc tu nepiezvanīji man? Tā ir tikai Megas vaina. Es viņu ienīstu. Viņa tevi apskauda par to, ka tu precies, bet viņa nē.

– Treisij, es zinu, ka liku tev vilties, taču tā nav Megas vaina.

Viņas mazā māšele Podziņa bija pārvērtusies par astoņpadsmitgadīgu sašutuma vulkānu.

– Kā tu vienā mirklī vari kādu mīlēt un nākamajā nemīlēt?

– Tā nemaz nebija.

– Tu uzvedies egoistiski. Un muļķīgi.

– Piedod, ka es tevi sāpināju. – Pirms zaudēt drosmi, Lūsijai vajadzēja tikt galā arī ar pārējo. – Ieslēdz arī pārējos, labi?

Nākamo desmit minūšu laikā viņa uzzināja, ka Andrē vēl aizvien sarunājas pa telefonu ar Tedu, ka Holija ir devusies uz noklausīšanos, lai dabūtu lomu izrādē, un ka Šarlote ir apguvusi “Streipuļojošo jūrnieku” uz ģitāras. Katra nākamā saruna bija sāpīgāka par iepriekšējo. Tikai pēc klausules nolikšanas Lūsija saprata, ka visi trīs ir uzdevuši jautājumu, par kuru vecāki nebija ne ieminējušies.

– Lūsij, kur tu atrodies?

Panda pievienojās viņai uz lieveņa un paņēma telefonu, pirms Lūsija bija paguvusi ieskatīties viņa zvanu arhīvā. Vai viņš bija sazvanījies ar bulvārpresi vai nē? Viņš atkal nozuda mājā, un, kad Lūsija arī iegāja iekšā, Panda skatījās beisbola spēli.

– Man ir jāpiezvana vēl vienam cilvēkam, – viņa sacīja.

Panda viņu nopētīja.

– Telefons pēdējā laikā niķojas. Iedod man numuru, un es to sastādīšu.

– Es pati varu tikt ar to galā.

– Tas nav labojams.

Lūsijai nācās pārstāt spēlēt spēlītes.

– Es gribu apskatīt tavu telefonu.

– Es zinu.

– Ja tev nav nekā slēpjama, tu man ļausi tajā ieskatīties.

– Kurš ir teicis, ka man nav nekā slēpjama? Panda uzjautrinājās, un Lūsijai tas nepatika.

– Tu zini visu par mani, bet es par tevi nezinu neko vairāk par to, ko zināju pirms vienpadsmit dienām. Es pat nezinu tavu īsto vārdu.

– Simpsons. Bārts.

– Baidies, ka es ieraudzīšu National Enquirer ātri sastādāmo numuru sarakstā?

– Tu to neieraudzīsi.

– Tad kādu citu bulvāravīzi? Vai varbūt tu sazinājies ar dienas presi?

– Tu tiešām domā, ka tāds džeks kā es kļūs par avīžnieku informatoru?

– Varbūt. Es esmu izdevīga barotne.

Viņš paraustīja plecus, izstiepa kāju un izņēma telefonu no kabatas.

– Skaties pati.

Tas, ka puisis pasniedza viņai telefonu, liecināja, ka Lūsija tur neatklās nekādus noslēpumus, un viņai bija taisnība. Vienīgais zvans arhīvā bija viņas pirmītējā saruna. Viņa pasniedza telefonu atpakaļ.

Kad Lūsija devās projām, viņu sasniedza puiša balss, klusa un mazliet īgna.

– Es tevī varu saskatīt daudz ko, tikai ne izdevīgu barotni.

Viņa īsti nezināja, ko viņš ar to gribējis teikt, tāpēc izlikās, ka nav sadzirdējusi.

Panda meta mieru beisbola spēles vērošanai un pārcēlās atpakaļ uz verandu. Bija pienācis laiks nopietni aprunāties ar sevi pašu. It kā viņš to nedarītu nu jau gandrīz divas nedēļas.

Dari vislabāk to, kas tev padodas. Tas vienmēr bija viņa moto. Dari vislabāk to, kas tev padodas, un turies tālāk no tā, ko tu neproti. Un kas atradās šī saraksta galvgalī? Emocionālas blēņas.

Taču atrašanās divatā kopā ar šo meiteni padarītu traku ikvienu vīrieti. Šajos šortos un sporta kreklos viņa izskatījās pēc sasodītas pusaudzes, kam vajadzētu uzdzīt viņam nelabumu, taču tā nenotika, jo viņa nebija pusaudze.

Viņš bija iedzīts stūrī ar savu uzbudinājumu, savu aizvainojumu, savām bailēm. Panda nolūkojās naktī, cenzdamies tām nepadoties. Un tas viņam neizdevās.

Lūsija pētīja atlīmējušās tapetes savā guļamistabā. Viņi grasījās braukt projām rīt no rīta, un Panda viņai bija tikpat neizprotams kā brīdī, kad viņa uzsēdās uz puiša motocikla. Viņa pat nezināja, kā viņu patiesībā sauc. Taču svarīgāk bija tas, ka viņa nezināja, vai puisis ir nolēmis viņu pārdot vai nē.

Lūsija tikpat kā nebija neko ēdusi vakariņās, tāpēc devās uz virtuvi, lai pagatavotu sev graudu pārslas. Pa logu viņa ieraudzīja Pandu uz lieveņa, kur puisis atkal nolūkojās uz ezeru. Lūsija prātoja, par ko gan viņš domā.

Viņa iebēra bļodiņā pārslas un ienesa to dzīvojamajā istabā. Televīzijā klusi skanēja “Amerikas prezidents”. Kad Lūsija jau dzīrās apsēsties, viņa pamanīja kaut ko līdzīgu vizītkartei, kas bija iespiesta starp klubkrēsla spilveniem. Lūsija izvilka to laukā.

ČARITIJAS SALAS PRĀMIS

PPASTĀVĪGĀ IEDZĪVOTĀJA CAURLAIDE

NR. 3583

JŪSU LABĀKAIS MIČIGANAS PIEDZĪVOJUMS SĀKAS ŠEIT

Vai tas bija izkritis no Pandas maka, vai arī to bija atstājis iepriekšējais īrnieks? Bija tikai viena iespēja, kā to noskaidrot. Lūsija atlika kartīti atpakaļ starp spilveniem, kur bija to atradusi.

Nākamajā rītā kartīte bija pazudusi.