Читать книгу Bēgošā līgava - Sūzana Elizabete Filipsa - Страница 4

Attālums starp abām divguļamajām gultām nebija platāks par nobružāto naktsgaldiņu, kas tās nodalīja. Lūsija izvēlējās gultu, kas atradās tuvāk durvīm, gadījumam, ja viņai naktī nāktos mesties ārā, lai sauktu palīgā.

Telpā oda pēc cigarešu dūmiem un lēta gaisa atsvaidzinātāja ar priežu aromātu. Panda uzlika alus sešpaku uz mēbeles gabala, kas kalpoja par galdu. Viņam piemita nelāgs paradums uzlūkot Lūsiju tā, it kā redzētu cauri viņas drēbēm, un tieši šobrīd Panda tā darīja. Neviens vēl nekad nebija Lūsiju tā uzlūkojis. Visi izjuta pārāk lielu cieņu. Taču Panda bija primitīva dzīvības forma. Viņš kasījās, atraugājās, ņurdēja. Pievērsās ēdienam, kad bija izsalcis, un alum, kad gribēja dzert. Un, kad viņš gribēja seksu, tad pievērsās viņai.

Lūsija centās Pandu novērot tā, lai viņš to nemanītu. Viņš paķēra alu. Lūsija gaidīja, ka viņš noraus vāciņu ar zobiem, taču puisis kaut kur bija atradis atvērēju. Džinsi Pandam piegulēja daudz labāk nekā viņējie. Ja viņš nebūtu tik traki stulbs un biedējošs, tad varētu likties seksīgs. Kā gan būtu mīlēties ar tādu kā viņš? Tajā nebūtu nekāda smalkuma. Nekādas pieklājības vai apdomības. Nekādu raižu par to, vai viņa gultā izrādīsies tikpat laba kā viņas priekšgājēja, Teksasas skaistumkaraliene.

Lūsija gandrīz bija aizmirsusi, kā tas ir – nodarboties ar seksu. Pirms trim mēnešiem viņa bija pavēstījusi Tedam, ka nevēlas, lai viņi gulētu kopā līdz pat kāzu naktij, tā padarot to īpašāku. Teds sacīja, ka viņš esot ar mieru negulēt kopā – ja vien tas netraucēšot viņu intīmo dzīvi. Taču beigu beigās viņš bija izpildījis Lūsijas vēlēšanos ar minimālu sūkstīšanos. Tagad Lūsija prātoja, vai bija viņu atraidījusi aiz sentimenta, vai arī tāpēc, ka zemapziņa bija raidījusi viņai signālu.

Lūsija izņēma savas mantas no ceļasomas. Panda nometa zābakus, aiznesa alu līdz gultai un paķēra tālvadības pulti.

– Ceru, ka viņiem būs kāds porno kanāls.

Viņa strauji pacēla galvu.

– Pastāsti man vēl kaut ko par savu dzīvi cietumā.

– Kāpēc?

– Tāpēc ka… tas mani interesē, – viņa strauji noteica.

– Es agrāk biju sociālā darbiniece.

– Es esmu atsēdējis savu, – viņš noteica. – Man nepatīk skatīties atpakaļ.

Bija skaidrs, ka viņš melo.

– Vai… tava sodāmība negatīvi ietekmēja tavus karjeras mērķus?

– Es neko tādu nemanīju. – Panda pārslēdza kanālus. Laimīgā kārtā izskatījās, ka motelis nepiedāvā pornogrāfiju – krusts uz sienas, iespējams, izskaidroja, kāpēc, un viņš apstājās pie NASCAR sacensībām.

Augu dienu Lūsija bija ilgojusies pēc dušas, taču doma par nepieciešamību izģērbties aiz caurspīdīgajām vannas istabas durvīm, kuru otrā pusē atradās Panda, nelikās valdzinoša. Lūsija tomēr paķēra savas mantas, ienesa tās vannas istabā un pagrieza nedrošo slēdzeni.

Viņa vēl nekad nebija tā izbaudījusi dušu, pat neskatoties uz savām bažām par Pandas klātbūtni. Lūsija izmazgāja matus un iztīrīja zobus, tīksminādamās par sajūtu, ko sniedza jauniegūtā tīrība. Tā kā viņa nebija iedomājusies nopirkt pidžamu, Lūsija uzvilka savu jauno sporta krekliņu un šortus, kas derēja labāk nekā Pandas pirktās drēbes. Viņai iznākot ārā, Panda iebāza kaut ko savā kabatā.

– Šejienes televīzija var iet dēt. – Viņš bija ieslēdzis šovu, kurā rādīja milzīgus furgonus.

Jādomā, ka dzīve bez pornogrāfijas ir grūta cilvēkam ar tādu intelektu kā tavējais.

– Man ļoti žēl, – Lūsija noteica.

Panda pakasīja krūškurvi un pamāja.

Viņš bija tieši tāds puisis, kāds būtu paticis viņas bioloģiskajai mātei. Sendija bija par daudz dzērusi, gulējusi ar pārāk daudziem vīriešiem un nomirusi, būdama tikai dažus gadus vecāka nekā Lūsija šobrīd. Viņām abām bija vienādas brūnas acis ar zaļganiem lāsumiem, tādi paši smalki vaibsti un tagad piemita arī tāda pati bezatbildība.

Lūsijai vajadzēja sev pierādīt, ka tā īsti nav.

– Vai drīkstu izmantot tavu telefonu?

Pandas acis palika piekaltas milzu furgonu rallijam, kamēr viņš atbalstījās pret vienu gurnu un izvilka telefonu no tās pašas kabatas, kurā Lūsija bija redzējusi to iebāžam pirms īsa brīža. Meitene to paņēma.

– Vai tu ar kādu runāji?

Viņa skatiens neatrāvās no ekrāna.

– Kas tev par daļu?

– Es tikai gribu zināt.

– Ar Tedu.

– Tu runāji ar Tedu?

Panda paraudzījās uz viņu.

– Iedomājos, ka tas nabaga velns ir pelnījis zināt, ka tu vēl aizvien esi dzīva. – Viņa uzmanība atkal pievērsās furgoniem. – Piedod, ja nesu sliktas ziņas, taču viņš neteica neko par to, ka gribētu tevi atpakaļ.

Lūsijas nodevīgais kuņģis izpildīja savu ierasto nāves cilpu, iedomājoties par Tedu, taču, ja viņa sāktu iztēloties, ko viņš šobrīd pārdzīvo, tad nespētu funkcionēt, lai gan arī tagad tas nepadevās īsti labi. Un tad Lūsijai prātā iešāvās cita doma. Ja nu Panda meloja? Ja nu viņš Teda vietā bija zvanījis bulvārpresei? Viņas stāsts ienestu puisim vairāk naudas, nekā Panda spētu nopelnīt gada laikā. Vairāku gadu laikā.

Lūsijai trakoti gribējās pārbaudīt telefona zvanu arhīvu, taču viņa nevarēja to izdarīt, puisim to redzot. Tiklīdz viņš aizies uz vannas istabu, viņa pārbaudīs. Tikmēr vajadzēja pavēstīt Megai, ka viņa vēl aizvien ir dzīva, taču, kad Lūsija gribēja iznest telefonu ārā, Panda viņai uzrūca.

– Paliec tepat. Ja vien negribi sadraudzēties ar kādu no tiem tipiem, kurus es redzēju grozāmies stāvvietā.

– Solīdās viesnīcās tādu problēmu nav, – viņa nespēja noturēties nenorādot.

– Par to es neko nezinu.

Lūsija uzspieda Megas numuru un runāja īsi.

– Viss kārtībā. Nezinu, ko darīšu tālāk. Labāk neteikt. Pastāsti manējiem. – Un visbeidzot: – Man jābeidz.

Gadu gaitā viņas ar Megu bija runājušas par tik daudz ko, taču tagad Lūsija to nevarēja. Laimīgā kārtā Mega likās aizņemta un neuzstāja.

Pulkstenis vēl nebija deviņi, kad viņa nolika klausuli. Lūsijai nebija nekādas lasāmvielas. Nekā darāma. Pēc atgriešanās no medusmēneša viņa bija plānojusi ķerties pie projekta rakstīšanas par Nīliju, kuru bija uzsācis viņas tēvs, taču šobrīd Lūsija nekam tādam nespēja koncentrēties, un viņa pilnīgi noteikti nevarēja pat domāt par lobistes darbu, kuru bija iecerējusi atsākt rudenī.

Viņa atvirzījās gultas malā un atbalstīja spilvenus pret ļodzīgo pagalvi. Furgonu šovs beidzot bija galā. Lūsija salēcās, kad līdzās nočīkstēja atsperes. Panda paķēra dažas no savām mantām un nozuda vannas istabā. Viņa piecēlās, lai sameklētu puiša telefonu, taču nevarēja to atrast – tas laikam bija palicis viņa kabatā.

Dušā sāka tecēt ūdens. Lūsija nebija ievērojusi, ka puisis būtu nopircis pidžamu. Odze, sīkstā meiča, par kādu viņa būtu vēlējusies kļūt, nepamirkšķinātu par to ne acu, taču Lūsiju doma par kailu Pandu padarīja nervozu.

Miegs piedāvāja izeju no šīs neveiklās situācijas. Lūsija sakārtoja segu un iespieda galvu starp spilveniem. Mēģinot aizmigt, viņa sadzirdēja, ka vannas istabas durvis atveras. Lūsija atkal iedomājās par to, cik ļoti Sendijai patiktu Panda. Viņš bija melnīgsnējs, skarbs un aprobežots. Tādi puiši kā Panda izskaidroja, kā viņas māte bija tikusi pie divām meitām no dažādiem tēviem.

Pie Sendijas miglainajām atmiņām par Lūsijas spermas donoru piederēja arī vārdi “apdullis students”. Treisijas ākstīgais tēvs bija aizgājis bojā tajā pašā autoavārijā, kas bija laupījusi dzīvību Sendijai.

Kāda roka sagrāba viņas plecu. Lūsija piešāvās sēdus, spilvenam nokrītot no galvas.

– Kas ir?

Panda stāvēja līdzās, ģērbies vienīgi tīros džinsos. Viņas sirds iepukstējās straujāk. Pandas kailais krūškurvis bija akmensciets – pārāk ciets. Viņš nebija papūlējies aizsprādzēt džinsu jostu, un bikses tik tikko turējās uz viņa gūžām. Lūsija ieraudzīja plakanu vēderu, šauru tumšu matiņu bultu un pamatīga izmēra uzkalniņu.

Puisis paberzēja viņas plecu ar īkšķi.

– Nu tad… vai tu gribi vai nē?

Viņa atsprāga nostāk.

– Nē.

– Tu izturies tā, it kā gribētu.

– Neizturos vis!

Viņš pārslidināja vienu plaukstu pāri krūškurvim un paraudzījās uz televizoru.

– Laikam labi vien ir.

Lūsijas būtības neprātīgā daļa būtu vēlējusies uzzināt, kāpēc tas būtu labi. Viņa sakoda zobus.

Panda atkal pievērsa savu uzmanību viņai.

– Man patīk mežonīgs sekss, un tu neizskaties pēc īstās. – Viņš uzsita knipi pa viņas augšstilbu ar īkšķi un rādītājpirkstu. – Vai esi pārliecināta, ka negrasies pārdomāt?

Lūsija atbrīvoja kāju un paberzēja vietu, kurai viņš bija pieskāries.

– Noteikti nē.

– Kā tu zini, ka tev tas nepatiks?

Viņš vēl aizvien slējās Lūsijai pāri, un viņas sirds strauji pukstēja. Deviņu gadu garumā drošības dienesta apsargi bija likuši Lūsijai uzskatīt drošību par pašsaprotamu, taču tagad aiz moteļa istabiņas durvīm negaidīja neviens draudzīgs aģents. Viņa bija viena pati.

– Es vienkārši zinu, un viss. Viņa plānās lūpas sašķobījās.

– Tu bojā manu atvaļinājumu. To tu saproti, vai ne?

– Es tev maksāju.

– Nujā, es esmu nospriedis, ka tu man nemaksā pietiekami. Es biju atklāts no paša sākuma. Es tev teicu, ka gribu nokniebties. – Viņš pasniedzās pēc palaga, ar kuru Lūsija bija aptinusies.

Viņa to sagrāba.

– Izbeidz tūlīt pat! Atkāpies.

Viņa acīs pazibēja kas satraucošs.

– Tev tas patiks. Es parūpēšos par to, lai tev patiktu.

Tas izklausījās pēc teksta no sliktas filmas, taču viņš izskatījās tā, it kā būtu to izdomājis pats. Lūsija nespēja noticēt, ka tas viss notiek īstenībā. Viņa atbalstījās pret pagalvi, juzdamās izbiedēta un nikna.

– Tu man nepieskarsies, un vai zini kāpēc? Tāpēc ka tad, ja tu to darīsi, Savienoto Valstu tiesu sistēmas vara tevi samals miltos.

– Tavs vārds pret manējo. – Viņš nosmīnēja.

– Tieši tā. Bijušais cietumnieks un prezidentes meita. Padomā pats!

Beidzot viņa bija caururbusi to cieto pauri. Kaut ko neskaidru nomurminājis, viņš novīpsnāja un atkāpās.

Lūsija palika sēžam, piespiedusi muguru pie galvgaļa, asinīm vēl aizvien šalcot. Viņa piespieda palagu pie krūtīm, it kā tas viņu spētu pasargāt, ja Panda mainītu domas.

Tas bija beidzies. Panda bija izdarījis izvēli viņas vietā. Lūsija nevarēja pavadīt vēl vienu dienu kopā ar šo puisi pēc nupat notikušā. Rīt no rīta viņa piezvanīs savai ģimenei, sameklēs lidostu un aizlidos mājās. Viņas piedzīvojumi sīkstās meitenes Odzes ādā bija beigušies.

Lidot atpakaļ uz mājām – pie kā? Pie ģimenes, kura ir viņā vīlusies? Pie darba, kuru viņa bija sākusi ienīst?

Lūsija apspraudīja palagu sev apkārt kā vārgas bruņas. Kāpēc gan viņš nevarēja būt nekaitīgs klaidonis, kurš ļautu braukt sev līdzi, nesagādājot nekādus satraukumus? Lūsija atkal iespieda galvu starp spilveniem, juzdama iekšējus drebuļus un sašutumu. Caur spraugu viņa vēroja Pandu, kuru no meitenes šķīra tikai attālums starp abām gultām. Sienas bija plānas. Lūsijai bija bail aizvērt acis. Ja viņš vēlreiz pakustēsies, viņa kliegs. Jādomā, ka pat šajā noplukušajā motelī kāds to izdzirdēs.

Panda gulēja uz muguras, sakrustojis kājas pie potītēm, piespiedis tālvadības pulti pie krūtīm, un viņa mati uz baltā spilvena fona izskatījās tintes melni. Viņš bija pārslēdzies no milzu furgoniem pie asaru ķeršanas un izskatījās pilnīgi atslābinājies, nepavisam neatgādinot vīrieti, kuram prātā ir izvarošana.

Pilnīgi un galīgi atslābinājies…

Varbūt to panāca no televizora krītošā spokainā gaisma, taču Lūsija būtu varējusi zvērēt, ka saskata vieglu apmierinājuma pilnu smaidu šo plāno lūpu kaktiņos.

Viņa piemiedza acis. Tā nebija viņas iztēle. Panda izskatījās apmierināts, nevis draudīgs.

Viņš izskatījās pēc cilvēka, kurš izdomājis ideālu iespēju, kā atbrīvoties no nevēlama traucēkļa un kļūt bagātākam par tūkstoš dolāriem.

Nākamajā rītā Lūsija ģērbās vannas istabā un nesarunājās ar savu ceļabiedru līdz brīdim, kad viņi tika apkalpoti pankūku ēstuvē, kas bija iespiesta starp uzpildes staciju un lētu preču veikalu. Dažas no ēdājām bija sievietes, taču vairums izrādījās vīrieši ar cepurēm no tālbraucēju šoferu līdz sportistu arsenālam. Viņi aizdomīgi nopētīja Pandu, taču neviens nepievērsa uzmanību ne Lūsijai, ne viņas grūtnieces vēderam. Panda skaļi iestrēba kafiju un tad ķērās klāt pankūkām, kuras košļāja, nepapūloties aizvērt muti. Puisis pamanīja, ka Lūsija viņu vēro, un sarauca pieri. Viņas pārliecība par to, ka Panda iepriekšējā vakarā ar viņu manipulējis, sašķobījās. Lūsija jutās gandrīz droša, ka puisis tīšām centies viņu aizbiedēt, taču viņas instinkti pēdējā laikā nebija gluži nekļūdīgi.

Runājot Lūsija cieši viņu nopētīja, pievēršot īpašu uzmanību puiša acīm.

– Nu, vai tu esi izvarojis daudzas sievietes?

Viņa to ieraudzīja. Sašutuma dzirksti, kuru gandrīz nekavējoties nomainīja puspavērtu acu skatiens un skaļš strēbiens no kafijas krūzes.

– Tas atkarīgs no tā, ko tu saproti ar izvarošanu.

– Tu to zinātu, ja būtu izdarījis. – Viņa metās nezināmajā.

– Man jāatzīst, ka pagājusī nakts bija interesanta.

Pandas uzacis saraucās.

– Interesanta! Tu domā, ka tas bija interesanti? Tobrīd viņa tā nedomāja. Bet tagad? Noteikti.

– Varbūt, ja tu būtu labāks aktieris, tev tas būtu izdevies.

Viņš kļuva piesardzīgs.

– Es nesaprotu, par ko tu runā.

Lūsija nepievērsa uzmanību viņa vīpsnai.

– Ir acīmredzams, ka tu gribi tikt no manis vaļā – un kā to vislabāk izdarīt? – Puiša izteiksmīgās lūpas sakniebās, un viņa sejas izteiksme kļuva tik draudīga, ka Lūsijai nācās saņemt visu savu drosmi, lai saliktu elkoņus uz galda un ieskatītos viņam acīs. – Es nekur neiešu, Panda. Tu esi saistīts ar mani. – Kāds nejauks velniņš viņu paraustīja aiz mēles, un viņa norādīja uz savas mutes kaktiņu. – Tev tur ir pielipušas ēdiena atliekas.

– Man vienalga.

– Tu esi par to pārliecināts? Tāds izvēlīgs ēdājs kā tu?

– Ja tev tas nepatīk, tu zini, ko darīt.

– Jā. Aizlidot uz mājām un atsūtīt tev čeku par tūkstoš dolāriem, plus izdevumi.

– Tev ir sasodīta taisnība, plus izdevumi. – Panda noslaucīja muti ar salveti, kas drīzāk bija refleksīva kustība nekā kapitulācija.

Lūsija satvēra savu kafijas krūzi. Puisis būtu varējis atstāt viņu ceļa malā jebkurā laikā un nozust, taču viņš gribēja naudu, tāpēc to nedarīja. Un tagad Panda vēlējās aizbiedēt viņu projām un tomēr iekasēt naudu. Slikti gan.

Lūsija nolika savu krūzi. Visu šo laiku viņa bija pieņēmusi, ka Pandam pienākas virsroka, taču bija gluži otrādi.

– Tu esi liels un ļauns, Panda. Es to sapratu. Un tagad, kad esmu to sapratusi, tu varbūt būsi tik laipns un metīsi to pie malas?

– Es nesaprotu, par ko tu runā.

– Par glūnēšanu. Par savu nepārvaramo vēlmi nokniebties.

Puisis atbīdīja nostāk savu šķīvi, atstājot pankūkas pusapēstas, un ar nepatiku uzlūkoja Lūsiju.

– Man tas izskatās tā. Bagāta meiča ir iedomājusies, ka var padarīt savu dzīvi aizraujošāku, padzīvojot nabadzībā kopā ar tādu puisi kā es. Vai es kļūdos?

Lūsija atgādināja sev, ka gūst virsroku.

– Nu, šī pieredze man noteikti liks pārdomāt jautājumu par pieklājīgu galda manieru nozīmi. – Viņa tam uzmeta to pašu izteiksmīgo skatienu, kuru mēdza veltīt māsām un brālim, kad viņi slikti uzvedās. – Pasaki man, uz kurieni mēs dosimies.

– Es došos uz Kado ezeru. Ja tu zinātu, kas tev nāks par labu, tu dotos uz lidostu.

– Piedošanu. – Apmēram sešdesmitgadīga sieviete persiku krāsas bikškostīmā bija pienākusi pie viņu galdiņa. Sieviete norādīja uz netālo galdiņu, kur apvēlies vīrs ar ūsām izlikās skatāmies pretējā virzienā. – Man un manam vīram Konrādam vajadzētu pasēdēt pie ratiem, taču es nespēju neievērot… – Viņa pablenza uz Lūsiju. – Vai kāds jums ir teicis, ka jūs izskatāties pēc prezidentes meitas? Pēc tās Lūsijas.

– Viņa to dzird visu laiku, – Panda sacīja. Viņš paraudzījās uz Lūsiju un noteica tekošā spāņu valodā: – Elle es otra persona que piensa que te pareces a Lucy Jorik. – Un tad piebilda, vēršoties pie sievietes: – Viņas angļu valoda nav necik laba.

– Apbrīnojami, – sieviete noteica. – Protams, tagad, kad atrodos tuvāk, es redzu, ka viņa ir daudz jaunāka. Jācer, ka nekļūs tāda kā viņa, kad izaugs.

Panda pamāja.

– Kārtējā izlutinātā meiča, kura uzskata, ka visa pasaule viņai ir parādā.

Lūsija nepavisam tā nedomāja, taču dāma persiku krāsas bikškostīmā bija iedegusies.

– Agrāk es apbrīnoju to, kā prezidente Džorika audzina savus bērnus, taču viņa acīmredzot ir palaidusi kaut ko garām Lūsijas gadījumā. Aizbēgt no Bodinu zēna! Es visu laiku skatos viņa mammas televīzijas šovu. Un Konrādam trakoti patīk golfs. Viņš nekad nepalaiž garām turnīrus, kuros piedalās Dalass Bodins.

– Jādomā, ka dažas sievietes pašas nesaprot, kas viņām nāk par labu, – Panda piekrita.

– Godīgi sakot, Konrāds arī ne. – Viņa uzsmaidīja Lūsijai. – Nu labi, lai jums veicas. Piedodiet, ka iztraucēju.

– Tas nekas, – Panda noteica tik pieklājīgi kā mazpilsētas sprediķotājs. Taču, tiklīdz sieviete bija aizgājusi, viņš saburzīja savu salveti. – Taisīsimies prom no šejienes, kamēr nav uzradies lielāks fanu klubs. Man tas nav vajadzīgs.

– Vari vīpsnāt, cik vien vēlies, – Lūsija viņam sacīja. – Tu esi tas, kurš mani uzaicināja šajā izpriecu braucienā, un es no tā neatsakos.

Panda nometa uz galdiņa dažas banknotes ar daudz lielāku sparu, nekā nepieciešams.

– Kur nu.