Читать книгу Bēgošā līgava - Sūzana Elizabete Filipsa - Страница 6

Beidzot Lūsija bija uzzinājusi par Pandu ko tādu, ko viņš nevēlējās darīt tai zināmu. Tam būtu vajadzējis likt viņai sajusties labāk, taču Lūsija nevēlējās doties projām no Kado ezera, un aizbraucot viņas noskaņojums bija drūms. Viņa pierunāja Pandu apstāties pie veikala, kur, vēl aizvien tēlodama grūtnieci, Lūsija uzsvērti nopirka sev telefonu, piekodinot Pandam pierakstīt izdevumus viņas rēķinam.

Kad viņi bija šķērsojuši Arkanzasas robežu, abiem nācās patverties tunelī, lai pārlaistu lietu. Lūsija apjautājās, kurp viņi dodas, negaidot, ka puisis atbildēs. Taču viņš tomēr atbildēja, vismaz daļēji.

– Līdz vakaram mums jānonāk Memfisas tuvumā.

Viņa motociklam bija Teksasas numura zīmes, viņš pavadīja atvaļinājumu uz Luiziānas robežas, viņi devās uz Tenesiju, un viņam bija pastāvīgā iedzīvotāja caurlaide, lai dotos ar prāmi uz salu kaut kur Mičiganā. Vai tie bija ceļojoša celtniecības strādnieka paradumi vai klejotāja dzīvesveids? Lūsija nožēloja, ka pati nav tik noslēpumaina, taču bija grūti saglabāt noslēpumus, ja tava dzīve tikusi izlikta publiskai apskatei jau pusaudzes gados.

Viņu naktsmītne izrādījās kāds Arkanzasas motelis netālu no Tenesijas robežas. Lūsija nopētīja istabas krāsotās betona sienas un neglītās sarkanbrūnās gultas atsperes.

– Esmu pārliecināta, ka kaut kur tepat netālu ir kāda Hyatt viesnīca.

Panda nometa savas mantas uz gultas, kas atradās tuvāk durvīm.

– Man te patīk. Šai vietai piemīt raksturs.

– Runājot par raksturiem… Mums būs paveicies, ja tie narkotiku tirgoņi, kas pulcējas ārpusē, neielauzīsies iekšā un mūs miegā nenogalinās.

– Tieši tāpēc tu nevari dabūt atsevišķu istabu.

– Es nevaru dabūt atsevišķu istabu tāpēc, ka ar tevi ir grūti saprasties.

– Tiesa. – Panda piešķieba galvu un veltīja Lūsijai savu dozēto motobraucēja vīpsnu. – Turklāt tagad es varbūt redzēšu tevi pliku.

– Vēlu veiksmi. – Lūsija paķēra pidžamas šortus un sporta kreklu, kuru bija nopirkusi pie Kado ezera, un devās uz vannas istabu. Ieslēgusies tajā, viņa dziļi ievilka elpu. Lūsija jutās pietiekami satraukta pēc dienas, kas bija pavadīta, spiežoties klāt Pandam, un visām tām motocikla vibrācijām, kas viņu uzbudināja. Viņai tāda ķircināšanās nebija vajadzīga.

Neizturīgā dušas kabīne nebija daudz lielāka par telefona būdiņu, un, katru reizi pakustoties, Lūsija atsita elkoni pret plastmasas paneli. Viņa centās iztēloties, kā Panda cenšas iespiest savu ķermeni tik neērti šaurā telpā.

Savu kailo ķermeni.

Lūsija noņēma plaukstas no krūtīm, kuras bija ieziepējusi pārāk ilgi. Viņa bija sieviete un nespēja pretoties tam, kā Panda saviļņoja viņas pamatinstinktus. Šajā vīrietī jautās kaut kas pirmatnējs. Viņš bija piezemēts un primitīvs, vieni vienīgi muskuļi. Viņš bija kā radīts seksam. Tas būtu spēcīgs un raupjš, pavisam atšķirīgs no mīlēšanās ar Tedu, kurš bija vīrieša erotiskās pilnības zelta standarts – kopts, nenogurdināms, pašaizliedzīgs.

Tikai tagad Lūsija varēja sākt atzīt, cik nogurdinoša bija tāda pašaizliedzība. Viņa bija vēlējusies atmaksāt, cik labi vien spēdama, taču tas, ko viņa saņēma, bija tik ideāls, ka Lūsijai nebija ne jausmas, kā to atlīdzināt tikpat lielā mērā, un tas viņai neļāva visu izbaudīt pilnībā. Viņa bija raizējusies par to, ka vaidi būs pārāk skaļi, kustības pārāk neveiklas, glāsti pārāk nedroši, pārāk raupji un nepareizi. Ko tad, ja viņai būs vajadzīgs ilgāks laiks vai ja augšstilbi izskatīsies ļengani? Ko tad, ja viņa palaidīs gāzes?

Visas šīs bažas.

Ar Pandu būtu pavisam savādāk, pavisam viegli. Viņš domātu tikai par sevi. Un būtu vienalga, ko viņa darītu un ko viņš par to domātu. Lūsija varētu atbildēt vai neatbildēt atkarībā no noskaņojuma. Viņai nevajadzētu raizēties par to, kā Panda uztvertu viņas vārdus, viņas rīcību, viņas vaidus vai to trūkumu.

Doma par to, ka varētu vienkārši paņemt to, ko pati vēlas, no vīrieša, kurš negaida neko citu kā vien sievietes ķermeni, Lūsijai likās neizturami valdzinoša. Vidusskolas un augstskolas laikā viņa bija fantazējusi par mežonīgajiem vīriešiem, kurus reizi pa reizei sastapa: par bagātas sabiedrības dāmas dēlu, kurš bija papildinājis kabatas naudu ar narkotiku izplatīšanu, par koledžas basketbola spēlētāju ar plato smaidu, kurš bija špikojis eksāmenā, par puišiem ar cienīgo gaitu un cigaretēm lūpu kaktiņos, kuri brauca pārāk ātri, dzēra par daudz un smadzeņu vietā nodarbināja savu ķermeni. Un tagad par Pandu.

Kā viņš reaģētu, ja Lūsija iznāktu ārā no dušas kaila? Viņa nespēja iztēloties, ka puisis novērstos.

Šis brauciens gandrīz bija beidzies. Lūsija to saprata, lai arī Panda vēl nebija viņu iepazīstinājis ar precīzu grafiku. Kuru katru dienu viņš varēja to pamest. Vai Lūsijai vēl kādreiz radīsies labāka izdevība, lai nodotos neķītram seksam bez jebkādiem pienākumiem? Šī bija izdevība, kādas mēdz gadīties vienreiz mūžā. Vai viņa to palaidīs garām?

Pirms divām nedēļām viņa bija saderinājusies ar citu vīrieti – ar vīrieti, kuru vēl aizvien daudzējādā ziņā mīlēja. Likšanās gultā ar Pandu būtu nepiedodama.

Un tomēr šī doma nebija gluži nepatīkama.

Lūsija sajuta iracionālu vēlmi aprunāties par to ar Tedu. Viņš allaž saglabāja skaidru galvu, bet viņa šobrīd netika skaidrībā ne par ko.

Pat slaucīdamās viņa vēl aizvien turpināja par to domāt. Lūsija zināja, ko vēlas. Un nezināja, ko vēlas. Visbeidzot viņa izšķīrās par gļēvulīgu kompromisu. Viņa ietinās izdilušajā dvielī, atvēra vannas istabas durvis un teica: – Neskaties.

Viņš skatījās. Pat necentās izlikties, ka nenopēta viņu ar tādu skatienu, kas lika Lūsijas ādai sakarst. Pagāja ilgas sekundes, pirms viņš ierunājās.

– Vai tu esi pārliecināta? – Nekādu rotaļu. Tieši desmitniekā. Panda visā savā krāšņumā.

– Nē.

– Tev jābūt pavisam drošai.

– Es tāda neesmu.

Viņš domāja ilgāk, nekā Lūsija bija gaidījusi. Visbeidzot viņš piecēlās no gultas un pārvilka savu sporta kreklu pār galvu.

– Man jāieiet dušā. Ja tu vēl aizvien būsi ietinusies dvielī, kad es iznākšu, atbrīvojies no tā.

Lūsijai tas nepatika. Ne tas, ka Panda bija iecerējis ieiet dušā – viņa labi zināja, cik netīri viņi abi bija pēc ilgā brauciena ar motociklu, – viņai nepatika tas, ka tagad ir vairāk laika, lai apdomātos, nekā Lūsija būtu vēlējusies. Vai tiešām vislabākā iespēja ir nomainīt Tedu pret vissliktāko variantu? Vannas istabas durvis aizcirtās. Panda bija atstājis istabā savu telefonu, pierādot tikai to, ka viņš atkal izdzēsis visus ierakstus. Lūsija sastādīja numuru.

– Mega…

– Lūsij? Mīļā, vai tev nekas nekaiš?

– Man… nekas nekaiš.

– Kāpēc tu čuksti?

– Tāpēc ka… – Lūsija uz mirkli apklusa. – Vai es būtu… galīgi nožēlojama, ja es tagad pārgulētu ar citu puisi? Teiksim, pēc desmit minūtēm?

– Es nezinu. Varbūt. – Tā jau es domāju. – Vai viņš tev patīk?

– Uz to pusi. Viņš nav Teds Bodins, bet…

– Tad tev noteikti vajag ar viņu pārgulēt.

– Es to gribētu, bet…

– Esi nožēlojama, Lūsij. Tas tev nāks par labu.

– Jādomā, ka tad, ja es tiešām gribētu, lai kāds mani no tā atrunā, es būtu zvanījusi kādam citam.

– Tādā gadījumā tas daudz ko izsaka.

– Tev taisnība. – Vannas istabā pārstāja tecēt ūdens. Panda bija nomazgājies dušā rekordīsā laikā, – Man jābeidz runāt, – Lūsija steigšus noteica – Piezvanīšu, kad varēšu. – Viņa atvienojās.

Vannas istabas durvis atvērās. Tagad viņi abi bija ietinušies izdilušos dvieļos. Pandas dvielis bija aptīts viņam ap vidu tik zemu, ka Lūsija varēja saskatīt visu viņa vēderu… un izcilni zem tā.

Panda turēja savas drēbes vienā rokā. Viņa mati bija mitri, lūpas savilkušās tādā kā vīpsnā. Ūdens pērlītes bija sakrājušās uz viņa kailajām krūtīm un kājām, uz kurām, protams, nebija nekādu rētu. Un tās bija pārsteidzoši labi iedegušas, ņemot vērā saules staru trūkumu. Vēl pārsteidzošāks bija viņa drūmais noskaņojums, kas nemaz nepiederējās vīrietim, kuram nupat bija paveicies.

Panda pamāja ar galvu uz viņas dvieļa pusi.

– Es vēl aizvien domāju, – Lūsija sacīja.

– Nē, tu nedomā vis. Tu esi pieņēmusi lēmumu. – Panda izvilka savu kabatas portfeli no džinsu kabatas, atvēra to un izņēma prezervatīvu. – Man ir tikai viens, tāpēc uzvedies labi.

– Varbūt. Varbūt arī ne, – viņa sacīja. – Tas atkarīgs no mana noskaņojuma. – Pašas vārdi viņu sajūsmināja.

Panda nometa drēbes, piegāja pie viņas un iebāza rādītājpirkstu starp Lūsijas krūtīm. Ar vienu vienīgu kustību dvielis nokrita zemē.

– Laiks nogaršot aizliegto augli, – viņš noteica tik tikko sadzirdamā čukstā.

Kurš tad bija tas aizliegtais auglis? Viņa vai viņš? Lūsijai negribējās domāt, bet baudīt. Panda pietuvināja galvu viņas plecam, taču Lūsija nevēlējās būt vienīgā kailā persona istabā, tāpēc parāva arī viņa dvieli. Tas nokrita uz grīdas, abu ķermeņiem saskaroties. Pandas lūpas pieskārās meitenes atslēgas kaulam. Viņš viegli pakodīja ādu, tad pārgāja pie kakla. Viņš nebija skuvies, un bārdas rugāji viegli kutināja Lūsijas ādu, izraisot zosādu.

Šodien viņa vairākas stundas bija nosēdējusi, piespiedusies puiša augumam, un nu, pieņēmusi lēmumu, vēlējās sajust vēl vairāk. Lūsija atbalstījās ar plaukstām pret Pandas krūtīm. Viņš pakavējās tieši zem meitenes auss ļipiņas. Lūsijai negribējās ļaut sevi skūpstīt, un viņa pagrieza galvu, pirms vēl viņš bija pieskāries tās lūpām. Tā viņa atklāja lielāko daļu kakla, un Panda pieņēma uzaicinājumu.

Nepagāja ilgs laiks, kad viņa plauksta jau atradās uz viņas krūtīm, bet īkšķis uz krūtsgala. Lūsijas asinis sabangojās. Viņš viegli uzplikšķināja, un viņa darīja to pašu. Puiša elpa kļuva straujāka, un Lūsijas elpa tāpat. Viņš saķēra meiteni, pacēla augšup un aiznesa uz gultu, kuru Lūsija bija izvēlējusies sev. Nekādu skūpstu. Nekādu mīļvārdiņu. Nekā tāda, kas viņai atgādinātu par Tedu.

Panda atklāja segu ar vienu roku. Iekrītot gultā, Lūsija nejauši viņam ieskrāpēja. Viņai bija vienalga. Meitene iegremdēja plaukstas puiša mežonīgajās sprogās un parāva tikai tāpēc, ka pati tā vēlējās.

– Au.

– Nerunā, – viņa sacīja.

– Tev patīk skarbais piegājiens, ko?

Jā. Tieši to viņa vēlējās. Nekādas apdomības vai gādības.

Nekādu maigu glāstu.

Lūsija iespieda plaukstu starp viņa kājām un saspieda. Ne tik stipri, lai nodarītu sāpes. Tikai tik daudz, lai Panda sajustos mazliet neaizsargāts.

– Uzmanies, – viņš sacīja.

– Nē, tu uzmanies, – viņa atsaucās.

Panda slējās viņai pāri, uzrāvis vienu sadistisko lūpu kaktiņu augšup.

– Vai tu neesi pārsteigumu pilna… – To pateicis, viņš piekļāva meitenes roku locītavas pie gultas un ar savu ķermeni iespieda viņu matracī.

Lūsiju pārņēma bīstams uzbudinājums.

Panda pieskārās viņas krūtsgalam ar savu neskūto zodu. Patīkami sāpīgā sajūta lika Lūsijai noelsties. Viņš to atkārtoja. Meitene locījās zem viņa svara, padarot sevi atklātu un vieglāk ievainojamu.

– Es cerēju uz ilgāku priekšspēli, – Panda ar zobiem atplēsa prezervatīva paciņu, – bet, ja tu tā vēlies…

Lūsija nebija iedomājusies, ka prezervatīvu var uzvilkt tik ātri. Panda atkal sagūstīja viņas locītavas. Ar vienu spēcīgu grūdienu viņš jau atradās iekšā.

Lūsija noelsās. Viņas kājas pavērās. Puisis nedeva viņai laiku piemēroties sev, pirms sākt kustēties. Viņš neizrādīja nekādu maigumu. Tās bija tikai spēcīgas, dziļas kustības, kas skāra Lūsiju līdz pašiem dziļumiem. Kustības, kas no viņas neprasīja neko citu kā vien pakļaušanos, kuru viņai nenāca ne prātā piedāvāt. Viņa apvija papēžus ap viņa stilbiem. Izlocījās zem viņa. Pandas zobi nozibēja vien, viņam pasmaidot.

Pēc kāda brīža viņam uz pieres parādījās sviedri, tomēr viņš vēl aizvien turpināja. Viņš negrasījās padoties, kamēr to nebūs izdarījusi viņa.

Taču Lūsija nevēlējās būt pirmā. Viņa bija gatava turpināt mūžīgi. Labāk nomirt nekā ļaut Pandam uzvarēt šajā cīņā, kas tāpat kā vairums karu bija zaudējis savu sākotnējo jēgu. Puiša tumšās acis bija kļuvušas stiklainas. Viņš likās smagāks. Pāri viņas lūpām izlauzās smilksts. Tad vēl viens. Pandas tvēriens kļuva ciešāks. Lūsija apvija abas rokas viņam apkārt un iecirta nagus miesā. Viņa tam neko nebija parādā.

Un, to apzinoties, viņa atdeva tam visu.

Tieši šajā mirklī viņš zaudēja pats savu cīņu.

Viņa mugura izliecās, pleci pacēlās augšup, gurni nodrebēja. Brāzma. Zemestrīce. Plūdi.

– Gribi alu? – viņš jautāja pēc tam, neskatīdamies uz meiteni kā jau īsts neandertālietis.

– Nē. Es gribu gulēt. Viena. – Lūsija norādīja uz otru gultu, cik strupi vien spēdama.

Neizskatījās, ka viņš par to bēdātu.

No rīta Lūsiju pamodināja moteļa istabas durvju aizciršanās. Viņa ar grūtībām atvēra acis. Tur stāvēja Panda ar divām kafijas krūzēm, kuras droši vien bija dabūjis moteļa administrācijā. Būt izlaidīgai nozīmēja jaunu pieredzi, kas nākamajā rītā vairs nelikās tik aizraujoša. Lūsijai gribējās pārvilkt palagu pāri galvai un lūgt, lai Panda iet projām. Viņa atstāja palagu savā vietā un centās saņemties.

– Es gribu Starbucks kafiju.

– Pasteidzies un ģērbies. – Viņš nolika kafiju uz naktsgaldiņa.

Izlikšanās, ka pagājušās nakts nav bijis, liktu Lūsijai justies vēl ļaunāk.

– Tiek uzskatīts, ka sekss uzlabo garastāvokli. Kas noticis ar tevi?

– Reālā dzīve, – viņš atcirta tikpat asi kā viņa dienu vecie bārdas rugāji. – Gaidīšu tevi ārā.

Te nu bija omulīga papļāpāšana, bet kāda gan tam nozīme? Lūsija bija pārrāvusi vēl vienu posmu, iespējams, pēdējo ķēdē, kas saistīja viņu ar Tedu. Viņš vairs nebija pēdējais vīrietis, ar kuru viņa pārgulējusi.

Panda nepacietīgi mīņājās līdzās motociklam ar ķiveri vienā rokā un kafijas krūzi otrā, kad Lūsija iznāca no moteļa istabas. Pagājušās nakts vētra bija samitrinājusi gaisu, taču viņa šaubījās, vai tas ir iemesls, kāpēc Panda izskatās pēc bumbas ar laika degli. Centieni uzburt visu savu agrāko četrpadsmitgadīgas meitenes – četrpadsmitgadīgas nevainīgas meitenes – nekaunību un drosmi šajā gadījumā bija bezjēdzīgi, bet kā būtu ar Odzi, viņas skarbo alter ego? Lūsija piemiedza acis.

– Tikai mieru, džekiņ.

Ak mans dievs! Vai viņa tiešām bija tā pateikusi?

Panda saviebās un iemeta savu glāzi pārpildītajā atkritumu urnā.

– Ir pagājušas divas nedēļas, Lūsij. Laiks beidzas.

– Man nē, saldumiņ. Es tikai tagad esmu sākusi.

Lūsija bija izsitusi Pandu no līdzsvara gandrīz tikpat lielā mērā kā sevi pašu.

– Lai ko arī tu domātu par turpinājumu, – viņš noteica, nikni pablenzdams uz meiteni, – labāk met tādas domas ārā no galvas.

Lūsija paķēra viņa ķiveri.

– Varbūt tu gribi te stāvēt un visu dienu pļāpāt, bet es gribu braukt.

Kamēr viņa lika galvā ķiveri, puisis nomurmināja kaut ko nesaprotamu, un tad viņi devās ceļā. Nevajadzēja ilgu laiku, lai šķērsotu Arkanzasas robežu un nonāktu Memfisas tuvumā. Līdz pat vakardienai Panda bija turējies tālāk no šosejām, taču ne šodien. Viņš pašāvās garām norādei uz Greislendu, mainīja joslas un uzbrauca uz nākamās šosejas. Pēc neilga laika viņš nobrauca no tās. Triumfs, kuru Lūsija bija sajutusi pēc saviem drosmes uzplūdiem, noplaka, kad viņa ieraudzīja norādi:

MEMFISAS STARPTAUTISKĀ LIDOSTA

Viņa saspieda Pandas sānus un iesaucās: – Uz kurieni tu brauci?

Viņš neatbildēja.

Taču Lūsija to zināja, un nodevība bija tik liela, ka viņa nespēja to aptvert.

Viņš piebrauca pie izlidošanas zonas un apstājās starp diviem džipiem.

– Ceļa gals.

Viņš to pateica tā, it kā tam nebūtu nozīmes, it kā viņa varētu nolēkt nost, paspiest puiša plaukstu un aizlidot. Kad Lūsija nekustējās, viņš pārņēma vadību. Panda saķēra viņu aiz rokas, un nākamajā mirklī viņi abi stāvēja pie motocikla.

– Tev pienācis laiks atgriezties mājās. – Viņš atsprādzēja Lūsijas ķiveri, noņēma to un novietoja uz motocikla.

Lūsijas plaušas zaudēja gaisu. Tā bija juties Teds. Negaidīti pārsteigts un piekrāpts.

– Tas jāizlemj man, – viņa sacīja.

Tā vietā, lai atbildētu, Panda noņēma maisu ar viņas mantām un novietoja to uz ietves. Viņš iebāza roku sedlu somā, izņēma aploksni un iespieda to meitenei rokās.

– Viss, kas tev vajadzīgs, atrodas tur.

Lūsija blenza uz viņu.

– Ir pagājušas divas nedēļas, Lūsij. Divas nedēļas. Vai tu saproti, ko es saku? Mani gaida cits darbs.

Viņa nespēja saprast, ko viņš saka.

Panda stāvēja viņas priekšā. Attālinājies. Vienaldzīgs. Varbūt mazliet garlaikots. Viņa bija tikai kārtējā sieviete. Kārtējais sievietes ķermenis. Cits darbs…

“Degvielu, zāli vai pāli – neviens nebrauc par brīvu.”

Un tad kaut kas mainījās. Starp tumšajām uzacīm iegūla sīka rieva. Viņa plakstiņi noslīga lejup, un, kad viņš atkal pacēla skatienu, Lūsija ieraudzīja visu, ko vīrietis, kuru pazina kā Pandu, bija tik ļoti centies noslēpt. Viņa ieraudzīja inteliģenci, kuru viņš bija tik pamatīgi nomaskējis. Viņa ieraudzīja sāpes un šaubas, varbūt nožēlu. Un viņa ieraudzīja dvēselisku badu, kam nebija nekāda sakara ar piedauzīgajiem sporta krekliem un neķītrajām buferu uzlīmēm.

Viņš viegli papurināja galvu, itin kā gribēdams aizslaucīt šīs trauslās emocijas. Taču likās, ka viņš to nespēj, tāpēc ka puisis pacēla roku un aptvēra Lūsijas vaigus – viņa lielās plaukstas bija tik liegas kā tauriņa spārni, bet vēsi zilās acis maigas un satrauktas. Viņš piešķieba galvu un izdarīja to, ko Lūsija nebija ļāvusi pagājušajā naktī. Viņš to noskūpstīja. Sākumā tas bija pavisam maigs pieskāriens, tad kas dziļāks, alkaina saskaršanās ar viņas seju, kas bija saudzīgi saņemta puiša plaukstās.

Viņa lūpas kavējās pie Lūsijas mutes, it kā viņam aizvien vēl nebūtu gana. Un tad puisis palaida to vaļā bez brīdinājuma, aizgriezās, pirms Lūsija paguva viņu aizkavēt. Viņš uzkāpa motocikla mugurā un iedarbināja motoru. Pēc īsa brīža Panda bija nozudis, aiztraukdamies projām no viņas dzīves uz nobružāta Yamaha Warriors, aplīmēta ar buferu uzlīmēm, kas vairs nesaderējās ar to vīrieti, kuru Lūsija bija domājusies pazīstam.

Viņa stāvēja uz trotuāra ar mugursomu pie kājām, juzdama, ka sirds lec vai pa muti ārā, vēl ilgi pēc puiša aizbraukšanas. Garām pabrauca autonomas pārvadātāju autobusi. Piebrauca taksometri. Beigu beigās Lūsija palūkojās uz Pandas atstāto aploksni. Viņa pabāza pirkstu zem līmējuma, atvēra to un izņēma ārā aploksnes saturu.

Viņas autovadītājas apliecība. Viņas kredītkartes. Un norādījumi, kā nokļūt līdz drošības postenim lidostā, kur kāds gaidīs, lai nodrošinātu viņas atgriešanos Kolumbijas pavalstī. Lūsija uzlūkoja pierādījumus par vecāku brīnumaino, nomācošo mīlestību. Viņa bija zinājusi, ka vecāki varēs viņu atrast, ja vien vēlēsies. Tagad Lūsija saprata, kāpēc viņi nebija to darījuši. Viņi no paša sākuma bija skaidri zinājuši, kur viņa ir. Viņi bija nolīguši miesassargu.

Divas nedēļas, Lūsij.

Viņai būtu vajadzējis saprast, ka viņi to izdarīs. Gadu gaitā bija notikuši tikai nedaudzi incidenti, kad cilvēki bija kļuvuši agresīvi… Pāris draudu vēstules… Reiz viņa bija tikusi pagrūsta – nekā nopietna, taču ar to pietika, lai vecāki satrauktos. Kad Lūsija bija zaudējusi drošības dienesta apsardzi, vecāki nebija pievērsuši uzmanību viņas iebildumiem un nolīguši privātu apsardzes firmu lieliem pasākumiem, kuru laikā viņa varētu kļūt par mērķi. Vai Lūsija tiešām bija domājusi, ka vecāki atstās viņu neapsargātu tik plaši atspoguļota pasākuma laikā kā kāzas? Pandu jau no paša sākuma bija nolīguši Lūsijas vecāki. Tas bija īstermiņa kontrakts, kuru viņi bija pagarinājuši līdz divām nedēļām, kad viņa bija aizbēgusi. Divas nedēļas. Ar šo laiku pietika, lai ļaunākā publicitāte noplaktu un interese par Lūsijas fizisko labklājību atslābtu. Divas nedēļas. Un laiks bija beidzies.

Lūsija paņēma savas mantas, pārvilka pār acīm cepuri, uzlika saulesbrilles un devās uz lidostas termināli. Lai viņa tiek pie brīvības, kas viņai ir vajadzīga, viņa iztēlojās vecākus sakām Pandam. Tikai uzmaniet, lai viņa būtu drošībā.

Tagad Lūsija saskatīja to, ko viņai būtu vajadzējis aptvert jau pašā sākumā, kad puisis bija tik pakalpīgi parādījies sānieliņā. Viņš nekad neatstāja viņu vienu. Ne reizes viņš nebija devies izbraucienā ar laivu viens pats. Viņš bija sekojis tai katru reizi, kad abi iegāja veikalā, un restorānos bija kavējies pie durvīm, kad Lūsija iznāca no dāmistabas. Runājot par moteļiem… Viņš bija uzstājis uz vienu istabu, jo tā varēja Lūsiju uzmanīt. Un, cenšoties viņu iebiedēt un aizsūtīt uz mājām, Panda tikai bija darījis savu darbu. Ņemot vērā privāta drošībnieka izmaksas, viņš droši vien bija pamatīgi uzjautrinājies par Lūsijas piedāvājumu maksāt viņam tūkstoš dolārus.

Viņa apstājās pie soliņa termināļa iekšpusē un juta, kā domas iegūst rūgtu piegaršu. Bez kādām pūlēm Panda vakar vakarā bija ticis pie lieliskas prēmijas. Varbūt sekss bija pakalpojums, kuru viņš allaž piedāvāja sievieškārtas klientēm, kāds papildu nieciņš, pēc kura viņu atcerēties.

Ja viņa drīz nedosies uz drošības posteni, kāds nāks viņu meklēt. Varbūt viņu meklēja jau tagad. Un tomēr Lūsija neizkustējās no vietas. Atmiņas par pēdējo skūpstu nedeva viņai mieru, tāpat kā satrauktās izjūtas, kuras viņa bija manījusi puiša skatienā. Viņai būtu gribējies tagad sajust vienīgi niknumu, nevis nedrošību. Kāpēc viņš bija izskatījies tik satraukts? Tik viegli ievainojams? Kāpēc viņa bija saskatījusi kādu sarežģītāku izjūtu kokteili par iekāri?

Tā bija vien ēnu spēle.

Lūsija domāja par to, kā Panda bija saņēmis plaukstās viņas seju un noskūpstījis viņu. Par viņa maigumu…

Tā bija pašas radīta ilūzija. Viņa neko nezināja par šo puisi.

Tad kāpēc Lūsija jutās tā, it kā zinātu visu?

Viņam būtu vajadzējis atklāt patiesību. Neatkarīgi no viņa vienošanās ar Lūsijas ģimeni, Pandam būtu vajadzējis dalīties ar viņu. Taču tad viņam vajadzētu kļūt tiešam, un uz to viņš nebija spējīgs.

Taču nupat, abiem stāvot uz ceļa, Panda bija pavēstījis patiesību ar acu skatienu. Šis pēdējais skūpsts liecināja par to, ka divas pagājušās nedēļas viņam nozīmē ko vairāk par algas čeku.

Lūsija paķēra savu mugursomu un izgāja ārā pa termināļa durvīm tieši tāpat, kā bija izgājusi no baznīcas.

Pēc pusstundas viņa atstāja Memfisu īrētā Nissan Sentra. Autonomas darbinieks nebija atpazinis Lūsijas vārdu, kad viņa tam pasniedza vadītāja apliecību, taču viņš tik tikko mācēja apieties ar datoru, un viņa nevarēja paļauties uz to, ka arī nākamreiz smaidīs tāda pati veiksme.

Lūsija paraudzījās uz karti, kas bija izklāta uz sēdekļa. Virs tās atradās telefons, no kura viņa nupat bija nosūtījusi īsziņu savai ģimenei.

Vēl neesmu gatava atgriezties mājās.