Читать книгу Bēgošā līgava - Sūzana Elizabete Filipsa - Страница 7

Lūsija uz nakti apmetās Hampton Inn viesnīcā Ilinoisas centrālajā daļā. Viņa reģistrējās ar izdomātu vārdu un samaksāja skaidrā naudā, ko bija izņēmusi, izmantojot aploksnē ielikto kredītkarti, kurai vecāki noteikti varēja izsekot. Nonākusi savā istabā, viņa izvilka no svārkiem neciešamo grūtnieces polsterējumu, iemeta to atkritumu urnā un izkravāja pirms dažām stundām nopirktās preces.

Doma bija ienākusi viņai prātā atpūtas vietā netālu no Kentuki robežas, kur Lūsija bija noskatījusies, kā divas gotu meitenes izkāpj no nobružāta Chevy Cavalier. Viņu tumšais grims un dīvainās frizūras iesvēla Lūsijā negaidītu, taču pazīstamu skaudību, kuru meitene atcerējās no vidusskolas laikiem, kad tādas meitenes bija gājušas viņai garām gaiteņos. Ko tad, ja…

Mets un Nīlija nekad nebija likuši Lūsijai sajusties tā, ka viņai vajadzētu ievērot augstākus standartus nekā citām meitenēm viņas vecumā, taču pat pirms incidenta tajā nelaimīgajā ballītē viņa bija to zinājusi, tāpēc bija apspiedusi savu vēlmi caurdurt degunu, valkāt dīvainas drēbes un saieties ar sliktajiem bērniem. Tolaik tā bija pareiza rīcība.

Taču nu vairs nē.

Lūsija ielūkojās instrukcijās un ķērās pie darba.

Par spīti tam, ka viņa bija vēlu aizgājusi gulēt, nākamajā rītā Lūsija pamodās agri, un viņas pakrūti žņaudza satraukums. Viņai vajadzēja griezt automašīnu otrādi un braukt mājās. Vai varbūt braukt uz rietumiem. Varbūt meklēt apskaidrību kādā no tiem mītiskajiem izbraucieniem pa agrāko sešdesmit sesto šoseju. Viņas psihe bija par vāju, lai atklātu īgna, neatšifrējama miesassarga noslēpumu. Un vai Lūsija tiešām uzskatīja, ka, izprotot viņu, varētu izprast arī sevi?

Lūsija nespēja atbildēt uz šo jautājumu, tāpēc izkāpa no gultas, ātri iegāja dušā un uzvilka nopirktās drēbes. Asiņojošā sarkanā roze, kas rotāja viņas pieguļošo melno bezpiedurkņu sporta krekliņu, lieliski nesaderējās ar īsajiem, laima zaļajiem baletsvārciņiem, kas viduklī bija sastiprināti ar melnām jostām un pāris sprādzēm. Viņa bija nomainījusi sporta kurpes pret melniem militāra stila zābakiem un uzklājusi uz nagiem pāris melnas lakas kārtas.

Taču lielākās pārmaiņas bija notikušas ar viņas matiem. Lūsija bija tos nokrāsojusi ogļmelnā krāsā. Tad, izmantojot norādījumus, kas bija uzskaitīti uz īpaša vaska kārbiņas, viņa bija izveidojusi pusduci dredu no atsevišķām matu cirtām, kuras ar aerosola krāsu nokrāsoja oranžas. Tagad viņa apvilka acis ar melnu zīmuli un iespieda degunā riņķi. Spogulī viņai pretī vērās dumpīga astoņpadsmitgadniece. Meitene, kura nepavisam nelīdzinājās trīsdesmit vienu gadu vecai profesionālai lobistei un aizbēgušai līgavai.

Vēlāk, iedama cauri vestibilam uz mašīnu, Lūsija izlikās nemanām slepenos pārējo viesnīcas iemītnieku skatienus. Izbraucot no stāvvietas, viņas augšstilbi zem baletsvārciņiem jau bija sākuši kniest. Zābaki bija neērti, grims pārāk smags, taču Lūsija sāka atslābināties.

Odze, skarbā meiča.

Panda devās rīta skrējienā pa ezermalas taciņu. Parasti Čikāgas skaistums pie apvāršņa attīrīja viņa domas, taču šodien tā nenotika.

Divas jūdzes pārvērtās trijās. Viņš slaucīja pieri ar sviedros izmirkušā sporta krekla piedurkni. Viņš bija atgriezies tur, kur iederējās, taču pēc klusā Kado ezera pilsēta likās pārāk skaļa, pārāk ātra.

Pāris brīvdienās atbraukuši idioti uz skrituļslidām aizšķērsoja viņam ceļu. Panda nogriezās pa zāli, lai apmestu viņiem līkumu, un tad atgriezās uz trotuāra.

Lūsija bija gudra sieviete. Viņai vajadzēja saprast, ka tas notiks. Taču viņa to nebija sapratusi, un tā nebija viņa vaina. Panda bija darījis visu, ko vajadzēja izdarīt.

Un tomēr viņš bija darījis pāri pietiekami daudziem cilvēkiem savā mūžā, un apziņa, ka nu ir nodarījis pāri vēl vienam, skaidri zinot, cik tālu viņš ir pārkāpis līniju, bija neizturama.

Garām pabrauca motocikls. Panda skrēja ātrāk, vēlēdamies apskriet sevi pašu.

Piepeši gaisu pāršķēla sprādziens. Panda metās prom no celiņa un nokrita zemē. Grants skāra vaigu un plaukstas. Viņa sirds skaļi pukstēja, ausīs dunēja.

Panda lēnām pacēla galvu, un palūkojās apkārt.

Tas nepavisam nebija sprādziens. Bija iedarbojies vecs zāles pļāvējs.

Kāds vīrs ar suni pavadā apstājās uz taciņas, lai pablenztu uz viņu. Skrējējs palēnināja gaitu. Zāles pļāvējs nozuda, atstādams aiz sevis izdedžu mākoni.

Sasodīts. Tas nebija ar viņu gadījies jau gadiem ilgi, taču pēc divām nedēļām kopā ar Lūsiju Džoriku tas atkal bija klāt. Te nu viņš bija, garšļaukus zemē. Ar dubļiem mutē. Vajadzēs to atcerēties nākamajā reizē, kad viņš mēģinās aizmirst, kas patiesībā ir un kur ir pabijis.

Traucoties tālāk, Lūsija laiku pa laikam ieskatījās spogulī, aplūkojot savu uzkrītošo grimu, melnos matus un oranžās šķipsnas. Viņas oma sāka uzlaboties. Bet vai viņa tiešām turpinās ceļu? Pat Teds, kurš bija gudrs visās lietās, nespētu atrisināt šo uzdevumu. To nevarēja arī viņa pati, taču Lūsijai patika sajūta, ko sagādāja iejušanās jaunā ādā.

Nepagāja ilgs laiks, kad viņa jau bija izbraukusi no Ilinoisas, lai dotos uz Mičiganu. Vai Teds viņai piedos? Un viņas ģimene? Vai šis un tas nebija ārpus piedošanas robežām?

Netālu no Kadilakas viņa nobrauca no šosejas un izvēlējās otrās nozīmes ceļu, kas veda uz ziemeļrietumu Mičiganu. Vakarā viņa gaidīja rindā kopā ar pusduci citu automašīnu, lai uzbrauktu uz prāmja, kas veda uz Čaritijas salu – vietu, kuru Lūsijai bija nācies grūti sameklēt kartē. Viņas muskuļi likās stīvi, acis sūrstēja, bet labais noskaņojums sāka gaist. Tas, ko viņa darīja, bija neprātīgi, taču, ja Lūsija to neizdarītu, tad visu mūžu netiktu gudra par Pandu un skūpstu, un to, kāpēc ir likusies gultā ar pilnīgu svešinieku divas nedēļas pēc aizbēgšanas no vīrieša, kurš bija pārāk labs viņai. Tas nebija īsti loģisks iemesls, lai veiktu šo ceļojumu, tomēr Lūsija pēdējā laikā nebija savā labākajā formā, un tas bija maksimālais, ko viņa varēja darīt.

Vecais prāmis, kas bija nokrāsots melns ar dzeltenām svītrām, oda pēc pelējuma, virvēm un izlietotas degvielas. Kopā ar Lūsiju uz klāja uzkāpa ducis cilvēku. Viens no viņiem, koledžas puisis ar mugursomu, centās uzsākt sarunu, apjautājoties, kur viņa ir mācījusies. Lūsija viņam sacīja, ka esot izstājusies no Memfisas skolas, un devās projām, smagajiem zābakiem klaudzot uz klāja.

Brauciena atlikušo daļu viņa atradās prāmja priekšgalā, vērodama, kā sala pakāpeniski materializējas dziestošajā gaismā. Tās kontūra atgādināja guļošu suni – galva vienā pusē, osta tur, kur vajadzētu atrasties vēderam, bāka pacelta augšup kā strupa aste otrā malā. Spriežot pēc tūristu brošūras, sala atradās piecpadsmit jūdžu attālumā no Mičigana ezera krasta. Tā bija desmit jūdzes gara un divas jūdzes plata, un tajā pastāvīgi dzīvoja apmēram trīssimt cilvēki, taču vasarās šis skaitlis palielinājās līdz vairākiem tūkstošiem. Kā apgalvoja vietējā Tirdzniecības kamera, Čaritijas sala piedāvāja apmeklētājiem noslēgtas pludmales, tīrus mežus, makšķerēšanu un medīšanu, kā arī slēpošanu un braukšanu ar sniega motocikliem ziemā, taču Lūsiju interesēja vienīgi atbildes uz viņas jautājumiem.

Prāmis sasniedza piestātni. Lūsija devās lejā, lai sameklētu savu īrēto mašīnu. Viņai bija draugi visā valstī, visā pasaulē, kuri labprāt piedāvātu apmešanās vietu. Un tomēr viņa atradās te, gatavodamās izkāpt uz kādas salas tikai atvadu skūpsta un pastāvīgā iedzīvotāja prāmja caurlaides dēļ. Lūsija izņēma no mugursomas aizdedzes atslēgu un centās sev iestāstīt, ka viņai nav nekā labāka, ko iesākt ar savu laiku, kas īsti neatbilda patiesībai. Viņai bija jāvērš par labu nodarījumi, jāatjauno dzīve, taču, tā kā Lūsija nezināja, kā to izdarīt, tad bija ieradusies šeit.

Osta bija pilna ar nomātām zvejnieku laivām, vienkāršām izpriecu jahtām, un netālu no pieticīga izmēra liellaivas bija pietauvots vecs velkonis. Lūsija iebrauca grantētā stāvvietā, ko norobežoja zīme “Pašvaldības piestātnes”. Divjoslu galvenā iela, kas bija optimistiski nodēvēta par Bangu bulvāri, lepojās ar veikaliņiem, no kuriem daži bija laikazoba papluinīti, citi koši krāsoti un centās piesaistīt tūristus ar kliedzošām vitrīnām. Vēl tur bija daži restorāni, pāris saldumu veikali, banka un ugunsdzēsēju postenis. Ceļa malās novietotie reklāmas vairogi piedāvāja makšķerēšanas instruktoru pakalpojumus, un “Džeika nirēju veikals” aicināja viesus “apskatīt tuvējos kuģu vrakus”.

Tagad, kad Lūsija bija nonākusi uz salas, viņai nebija ne jausmas, kurp doties tālāk. Viņa iebrauca automašīnu stāvvietā pie bāra ar nosaukumu “Tilbīte”. Iekšpusē nenācās grūti atšķirt vietējos no iedegušajiem tūristiem, kuri izskatījās tik noguruši kā cilvēki, kas ieplānojuši par daudz vienai dienai. Kamēr viņi spietoja ap mazajiem koka galdiņiem, vietējie sēdēja pie bāra.

Lūsija piegāja pie bārmeņa, kurš viņu aizdomīgi uzlūkoja. – Mēs te prasām personas dokumentus, lai pārdotu alkoholu.

Ja Lūsija nebūtu zaudējusi humora izjūtu, viņa būtu pasmējusies.

– Tad kā būtu ar spraitu?

Kad bārmenis atnesa dzērienu, viņa ierunājās: – Es biju paredzējusi apmesties pie viena puiša, taču esmu pazaudējusi viņa adresi. Vai jūs nepazīstat džeku, vārdā Panda?

Vietējie pacēla acis no savām dzērienu glāzēm.

– Varbūt, – bārmenis sacīja. – Kā tu viņu pazīsti?

– Viņš… strādāja pie maniem draugiem.

– Kādu darbu?

Šajā brīdī Lūsija atklāja, ka Odze neprot izturēties pieklājīgi.

– Tad tu viņu pazīsti vai nē? Bārmenis paraustīja plecus.

– Esmu dažreiz manījis. – Viņš devās apkalpot citu klientu.

Laimīgā kārtā daži večuki, kas sēdēja bāra otrā pusē, izrādījās runīgāki.

– Viņš te uzradās pirms pāris gadiem un nopirka veco Remingtonu māju pie Pīļu līča, – viens sacīja. – Viņa nav uz salas. Es skaidri zinu, ka viņš neatlidoja ar lidmašīnu, un, ja viņš būtu atbraucis ar prāmi vai laivu, kāds no mums būtu par to dzirdējis.

Beidzot veiksme. Varbūt atbildes uz jautājumiem varēja saņemt, pat netiekoties ar Pandu vēlreiz.

Vecais vīrs atbalstīja delnu pret bāru.

– Viņš neko daudz nerunā. Mazliet savrups. Nekad neesmu dzirdējis, ar ko viņš pelna sev iztiku.

– Jā, tāds viņš ir, – sacīja Odze. – Vai Pīļu līcis ir tālu no šejienes?

– Sala ir tikai desmit jūdzes gara, – viņa draugs atbildēja. – No šejienes nekas neatrodas pārāk tālu, lai gan līdz dažām vietām nokļūt ir grūtāk nekā līdz citām.

Viņu sniegtie norādījumi ietvēra mulsinoši lielu pagriezienu skaitu, kā arī laivu šķūnīša, nokaltuša koka un kāda dzirnakmens atrašanu, kuru puisis, vārdā Spaiks, apzīmējis ar miera simbolu. Piecpadsmit minūtes pēc iziešanas no bāra Lūsija bija bezcerīgi apmaldījusies. Kādu laiku viņa bezmērķīgi braukāja apkārt un beigu beigās ar grūtībām tika atpakaļ uz galvenā ceļa, kur viņa apstājās pie makšķerēšanas piederumu veikala, kas nupat tika slēgts, un saņēma citus norādījumus, gandrīz tikpat juceklīgus.

Jau sāka satumst, kad Lūsija pamanīja daudz cietušu pastkastīti ar vārdu REMINGTONS, kas bija tik tikko saskatāms uz koka norādes virs tās. Viņa iegriezās bedrainajā ceļā un apturēja mašīnu pie garāžas durvīm.

Lielā neregulāras formas pludmales māja bija sākusi savu dzīvi kā holandiešu koloniālā stila mājoklis, taču gadu gaitā bija iedzīvojusies lievenī un platformā, vēl vienā lievenī un nelielā papildu spārnā. Tās vēja appūstās lubiņas bija izmirkušu koku krāsā, un virs jumta rēgojās divi kamīna dūmeņi. Lūsija nespēja noticēt, ka šī māja varētu piederēt Pandam. Tā bija domāta ģimenēm – vieta, kur saulē iedeguši bērni varētu dzenāties pakaļ saviem brālēniem un māsīcām pa pludmali, kur mammas varētu apmainīties ar tenkām, kamēr vīri ņemtos gar ogļu grilu, vecvecāki klusi nosnaustos uz ēnainās verandas, bet suņi slinki gulšņātu saulē. Panda iederējās noplukušā zvejnieku būdā, nevis šādā vietā. Taču adrese bija pareiza, un vīrieši bija konkrēti minējuši Remingtonu vārdu.

Ne ar ko neievērojamas ieejas durvis atradās pa labi no divām mašīnām domātās garāžas. Kāpņu laukumiņā apdauzīts māla puķu pods lepojās ar izkaltušu zemi un Amerikas karogu pēc Ceturtā jūlija svinībām. Durvis bija aizslēgtas. Lūsija devās pa nezālēm aizaugušu taciņu uz ūdens pusi, kur viņa atrada mājas sirdi – plašu mauriņu, atvērta plānojuma verandu un logu rindu, kas izgāja uz līcīti ar Mičigana ezeru aiz tā.

Lūsija apgāja apkārt mājai, meklēdama iespēju, kā iekļūt iekšā, taču viss bija aizslēgts. Viņa bija redzējusi pāris viesnīciņas pa ceļam, dažus viesu namus un krodziņus, kuros tika piedāvātas naktsmājas, tā ka jebkurā gadījumā bija, kur apmesties. Taču vispirms Lūsija gribēja ieskatīties šajā mājā.

Viņa iebāza plaukstu ieplīsušā verandas aizslietņa spraugā un atbrīvoja durvju aizbīdni. Dēļi nočīkstēja, viņai laipojot starp guļamkrēsliem ar iepelējušiem audekla spilveniem, kas reiz bijuši spilgtā jūras zilā tonī. Vienā stūrī karājās no karotēm gatavoti vēja zvani, bet otrā pamests dzesētājs. Mājas durvis bija aizslēgtas, taču Odzi tas neapturēja. Viņa izsita vienu nelielo durvju stiklu ar sarūsējušu kapli, iebāza roku iekšā un pagrieza slēdzeni.

Lūsiju sagaidīja aizslēgtas mājas sasmakusī smarža, kad viņa iegāja vecmodīgā virtuvē. Kādreiz augstie koka skapīši bijuši nesaprātīgi nokrāsoti zaļā krāsā, kas atgādināja par slimnīcu. Tiem vēl aizvien bija oriģinālie rokturi. Brokastu stūrītī atradās ārkārtīgi neglīts viltots karalienes Viktorijas stila galds, kas izrādījās tam pārāk mazs. Uz saskrāpētās baltās lamināta virsmas atradās veca mikroviļņu krāsns, jauns kafijas aparāts, nažu komplekts un sāls pods, kas izrādījās piebāzts ar saliektām lāpstiņām un apdegušām plastmasas karotēm. Pie izlietnes bija novietota māla cūciņa franču viesmīļa apģērbā.

Lūsija ieslēdza gaismu un izpētīja pirmo stāvu, izstaigādama dzīvojamo un dienvidpuses istabu, un iebāzdama galvu pelējuma pilnā kabinetā, no kura varēja nonākt lielā pirmā stāva guļamistabā. Lielā gulta bija pārklāta ar tumši zili un balti svītrotu pārklāju, naktsgaldiņi atgādināja diegu spolītes, bet iekārtojumu papildināja trīsdaļīgs tualetes galdiņš un mīkstie krēsli. Pie sienām karājās pāris lētas Endrū Vaijeta gleznu reprodukcijas. Skapī atradās vējjaka, džinsi, sporta kurpes un Detroit Lions komandas cepurīte. Spriežot pēc izmēriem, tas viss varēja piederēt Pandam, taču tas nebija nekāds drošais pierādījums tam, ka Lūsija ir ielauzusies pareizajā mājā.

Vannas istaba ar sarkankrūtīša olas ziluma keramikas flīzēm un jaunu, baltu dušas aizkaru arī neko neatklāja. Lūsija pasvārstījās un tad atvēra zāļu skapīšus. Zobu pasta, zobu diegs, skalojamais līdzeklis, skuveklis.

Viņa atgriezās virtuvē un apskatīja vienīgo priekšmetu, kas te neiederējās – modernu vācu kafijas automātu, kas bija tieši tāds, kāds varētu piederēt labi apmaksātam profesionālam miesassargam, kuram garšo laba kafija. Tomēr ledusskapja saturs galīgi pārliecināja Lūsiju, ka viņa atrodas īstajā vietā. Gandrīz tukšajos plauktos viņa pamanīja apelsīnu marmelādes burku, un tieši tādu marmelādi Panda bija ziedis uz viņas pašceptās maizes.

– Īsti vīri ēd vīnogu želeju, – viņa bija noteikusi, ieraudzījusi, kā Panda izvēlas tieši tādu pašu produktu veikalā netālu no Kado ezera. – Es runāju nopietni, Panda. Ja tu pērc apelsīnu marmelādi, tev ir jāatsakās no pretenzijām uz vīrišķību.

– Man tā garšo. Mēģini ar to samierināties.

Ledusskapī atradās arī divas kolas sešpakas. Nekāda alus. Lūsija neskaitāmu jūdžu garumā bija prātojusi par to pirmo rītu, kad viņa bija pamodusies pie ezera un ieraudzījusi kaudzi ar tukšām alus skārdenēm, kuras Panda bija nopircis iepriekšējā vakarā. Kurš miesassargs gan dzēra, atrazdamies postenī? Tomēr vienīgā reize, kad viņa bija redzējusi Pandu dzeram, bija tie daži malki, kurus viņš bija norijis pirms viņas nozušanas krūmiņos, un, viņai iznākot, skārdene jau bija iztukšota. Vēl bija arī sešpaka, kuru Panda bija novietojis uz plaukta pirmajā naktī motelī. Vai viņa bija redzējusi Pandu kaut ko dzeram no tās? Ne vairāk par pāris malkiem. Un visā pie Kado ezera pavadītajā laikā… Viņš bija dzēris vienīgi kolu.

Lūsija paraudzījās uz kāpnēm, kas veda uz otro stāvu, taču nespēja saņemties, lai to izpētītu. Nu jau bija pilnīgi satumsis, un viņai vēl aizvien vajadzēja atrast kādu apmešanās vietu. Tomēr Lūsijai nekur negribējās iet. Viņa gribēja gulēt šeit, šajā spokainajā mājā, kas glabāja aizgājušo vasaru atmiņas.

Viņa atgriezās pirmā stāva guļamistabā. Neglītas vertikālās žalūzijas aizklāja bīdāmās durvis, kas veda uz verandu, un pret durvīm atbalstīts spieķis bija vienīgais, kas rūpējās par drošību. Pameklējusi vēl, Lūsija atrada krājumu ar tādām pašām apakšbiksēm, kādas Panda bija nopircis veikalā, un baltus peldšortus. Lūsija paņēma no mašīnas savas mantas, aizslēdza ārdurvis, lai atbaidītu nelūgtus ciemiņus, un iekārtojās.

Viņas miegu iztraucēja neizskaidrojama čīkstoņa, un uz rīta pusi Lūsija sapņoja, ka skrien pa māju ar daudzām istabām, bet bez izejas. Sapnis viņu pamodināja.

Istaba likās vēsa, taču sporta krekliņš bija pielipis meitenei pie ādas. Agrā rīta gaisma centās iekļūt iekšā pa vertikālajām žalūzijām. Viņa izstaipījās un tad uzšāvās gultā sēdus, izdzirdot, kā noklikšķ aizbīdnis.

Kāds zēns ienāca pa durvīm, kuras Lūsija bija aizslēgusi pirms iemigšanas.

– Ej prom, – viņa noelsās.

Zēns izskatījās tikpat pārsteigts, ieraugot Lūsiju, kā viņa pati par ciemiņa parādīšanos, taču viņš attapās ātrāk. Viņa platās acis samiedzās kareivīgā izteiksmē, it kā Lūsija būtu kāda iebrucēja.

Viņa ar grūtībām norija siekalas un piecēlās sēdus. Ko tad, ja viņa galu galā atradās nepareizajā mājā?

Zēnam mugurā bija maisveidīgi, ne pārāk tīri pelēki šorti, koši dzeltens sporta krekls ar elektriskās ģitāras attēlu un nobružātas sporta kurpes bez zeķēm. Viņš bija afroamerikānis, un viņa āda bija dažus toņus gaišāka nekā Lūsijas brālim Andrē. Zēns bija sīks un kārns, varbūt desmit vai vienpadsmit gadus vecs, un viņam bija īsi, sprogaini mati, kaulaini ceļgali, izstīdzējušas rokas un naidīga sejas izteiksme, kurai vajadzēja vēstīt pasaulei par to, cik viņš ir sīksts. Varbūt tas būtu iedarbojies, ja viņa naidīgumu nenomāktu divas zeltainbrūnas, biezu skropstu ieskautas acis.

– Tev nav te jāatrodas, – viņš noteica, izsliedams zodu.

Lūsija ātri apķērās.

– Panda teica, ka es drīkstu te apmesties.

– Omītei viņš neko par to neteica.

Tātad Lūsija tomēr atradās pareizajā mājā. Lai arī viņas prāts bija atjēdzies no pārsteiguma, ķermenis vēl aizvien drebēja.

– Viņš nepieminēja arī tevi, – viņa sacīja. – Kas tu esi?

Taču, jau uzdodama jautājumu, Lūsija nojauta, ka zina atbildi. Tas bija Pandas bērns. Un Pandas skaistā, grūtā afroamerikāņu sieva šobrīd atradās virtuvē, lai sagatavotu māju ģimenes ikgadējām vasaras brīvdienām, kamēr viņa sievasmāte piekrāva pilnu ledusskapi ar ceļā sapirktajiem produktiem. Tas viss nozīmēja, ka Lūsija, kura bija ieguvusi divas krietnā pilsoņa balvas skolas laikā un bija ievēlēta par studentu padomes prezidenti pēdējā mācību gadā koledžā, bija amorāla sieviete.

– Es esmu Tobijs. – Zēns gandrīz izspļāva savu vārdu.

– Un kas esi tu?

Lūsijai tomēr vajadzēja pajautāt.

– Vai tu esi Pandas dēls?

– Jā, kā tad. Tu viņu nemaz nepazīsti, vai ne? Tu esi kāda narkomāne no cietzemes un ielauzies te, tāpēc ka tev bija bail gulēt pludmalē.

Zēna sašutums Lūsiju iepriecināja.

– Es neesmu nekāda narkomāne, – viņa sacīja.

– Mani sauc… Mani sauc Odze. – Vārds pārvēlās viņai pār lūpām, atbalsodamies galvā. Viņai gribējās izrunāt to vēlreiz.

Tā vietā Lūsija pārcēla kājas pāri gultas malai un paraudzījās uz durvīm. – Kāpēc tu ielauzies manā guļamistabā?

– Tai nevajadzēja būt aizslēgtai. – Zēns pakasīja kāju ar otras kājas kurpi. – Mana omīte uzkopj šo māju. Viņa ieraudzīja tavu mašīnu un atsūtīja mani palūkoties, kas te notiek. Lūsija noturējās, nenorādot, ka “omīte” ir pasaules nevīžīgākā apkopēja. Cik nu Lūsija bija redzējusi, grīdas bija izslaucītas tikai telpas vidū, un putekļi bija notraukti tikai no dažām virsmām.

– Gaidi mani virtuvē, Tobij. Mēs aprunāsimies tur. – Lūsija sakārtoja savus saburzītos pidžamas šortus un izkāpa no gultas.

– Es zvanīšu policijai.

– Uz priekšu, – viņa cirta pretī. – Tad es piezvanīšu Pandam un pateikšu, ka viens desmitgadīgs sīkais ielauzies viņa guļamistabā.

Zēna zeltainbrūnās acis sašutumā iegailējās. – Man nav desmit gadu! Man ir divpadsmit.

– Labi, es kļūdījos.

Zēns uzmeta Lūsijai naidīgu skatienu un izgāja ārā no istabas, pirms vēl viņa bija izdomājusi apjautāties pēc Pandas īstā vārda. Kad Lūsija nonāca virtuvē, zēns bija nozudis.

Augšstāva guļamistabās bija ieslīpi griesti, nederīgas mēbeles un veci aizkari. Liela guļamzāle stiepās cauri mājai visā tās platumā – gaisma ieplūda iekšā pa tās putekļainajiem logiem, atklājot četras divstāvu gultas ar plāniem, svītrotiem matračiem, kas bija saritināti kājgalī. Aizgājušo vasaru smiltis vēl aizvien slēpās dažās dēļu šķirbās, un Lūsija iztēlojās slapjus peldkostīmus, kas nomesti kur kurais. Izskatījās, ka māja gaida Remingtonus atgriežamies no Čikāgas vai kādas citas vietas, kur nu viņi bija apmetušies. Kas gan Pandam bija uznācis, lai pirktu tādu māju? Un kāpēc viņai gribējās tajā palikt?

Lūsija paņēma kafiju, kuru bija pagatavojusi Pandas šikajā kafijas automātā, un izgāja ārā pa sētas durvīm pagalmā. Rīts bija saulains, un debesis tīras. Tīrais gaiss atsauca prātā atmiņas par agrākajiem rītiem Kempdeividā, par to, kā viņas māsas bija ķērušas cita citu ap peldbaseinu Aspenā, kamēr vecāki aizgāja pastaigāties divi vien. Šeit vecs ozols apēnoja ieplaisājušu piknika galdu un metāla mieti gaidīja zirgus. Lūsija ciešāk satvēra kafijas krūzi un ieelpoja svaigo rīta gaisu.

Māja atradās uz kraujas ar ļodzīgu koka pakāpienu laidienu, kas veda lejā uz vecu pirti un piestātni, un tie abi no vecuma bija ieguvuši jūras pelēku nokrāsu. Lūsija nespēja saskatīt citas piestātnes pie klinšainā, ar kokiem apaugušā krasta, vai kaimiņmāju jumtus, kas rēgotos cauri to lapotnēm. Izskatījās, ka Remingtonu māja Pīļu līcī ir vienīgā.

Ūdens līcītī bija visās paletes krāsās: tumši zils centrā, pelēcīgs uz malām, ar brūnām svītrām, kas iezīmēja krasta līniju un smilšu sēkļa virsotni. Tur, kur līcītis savienojās ar Mičigana ezeru, rīta saule padarīja ūdens ņirbošo virsmu sudrabainu.

Pāris zvejas laivas uzdzina neomulīgas domas par Lūsijas vectēvu, kuram patika burāt. Lūsija apzinājās, ka nevar vairs ilgāk vilkt garumā. Viņa nolika malā kafijas krūzi, paņēma savu mobilo telefonu un beidzot piezvanīja viņam.

Vēl pirms viņa bija izdzirdējusi Džeimsa Ličfīlda patricieša balsi, Lūsija skaidri zināja, ko bijušais Savienoto Valstu viceprezidents viņai teiks.

– Lisila, es neatbalstu to, ko tu dari. Nepavisam neatbalstu.

– Tas nu gan ir pārsteigums.

– Tu zini, ka es neciešu sarkasmu.

Lūsija paraustīja oranžo matu sprogu, kas nokarājās pie auss.

– Vai tas bija briesmīgi?

– Nebija patīkami, taču izskatās, ka Mets kontrolē presi. – Vectēva tonis kļuva vēl vēsāks. – Jādomā, ka tu zvani tāpēc, ka gribi saņemt no manis kādu palīdzību un atbalstu.

– Varu derēt, ka tu to sniegtu, ja vien es tev lūgtu. – Viņas acīs sariesās asaras.

– Tu esi tik līdzīga savai mātei.

Viņa mutē tas neizklausījās pēc komplimenta, taču Lūsija tik un tā pateicās par to. Un tad, pirms viņš bija paguvis par to ierunāties, Lūsija norādīja uz to, ko viņi abi zināja.

– Aizbēgšana padarīja Nīliju par labāku cilvēku. Esmu pārliecināta, ka ar mani būs tāpat.

– Par tādām lietām cilvēks nevar būt drošs, – vectēvs atcirta. – Tu vienkārši nezini, ko tālāk darīt, un tu negribi saskarties ar savas rīcības sekām.

– Tas arī. – Viņa pateica vectēvam to, ko nebija spējusi pateikt vecākiem. – Es pametu ideālo vīrieti, un es pati īsti nezinu, kāpēc.

– Esmu pārliecināts, ka tev bija savi iemesli, taču man būtu gribējies, lai tu to izdarītu, pirms es biju spiests lidot uz Teksasu… Tu zini, kā es neciešu to pavalsti.

– Tikai tāpēc, ka tā tev nepadevās. Vēlēšanas notika gandrīz pirms trīsdesmit gadiem. Varbūt tev vajadzētu tikt tam pāri?

Viņš nosprauslojās un tad sacīja: – Cik ilgu laiku tu esi ieplānojusi pavadīt šajā atvaļinājumā?

– Es nezinu. Kādu nedēļu? Varbūt vairāk.

– Un es esmu pārliecināts, ka tu man nepateiksi, kur atrodies.

– Ja es tev pateiktu, tu būtu spiests par to melot. Negribu teikt, ka tev tas nepadodas, taču kāpēc gan nostādīt vecu vīru tādā situācijā?

– Tu esi ļoti nepaklausīgs bērns.

Lūsija pasmaidīja.

– Es zinu. Es arī tevi mīlu, opīt. – Viņš necieta uzrunu “opītis”, taču tā bija atmaksa par “Lisilu”. – Es esmu apmetusies draugu mājā kādā salā pie Lielajiem ezeriem, – viņa sacīja. – Taču tu jau droši vien to zini arī tāpat. – Ja arī nezināja, tad drīz uzzinās, jo Lūsija bija samaksājusi par īrēto mašīnu ar savu kredītkarti, un viņas mīlošie vecāki gandrīz noteikti uzmanīja pēdas.

– Un kāds tieši ir šī zvana nolūks?

– Pateikt tev, ka es esmu… man ļoti žēl, ka liku tev vilties. Un palūgt, lai tu esi mīļš pret mammu. Viņai nav viegli.

– Manai mazmeitai nu gan nevajadzētu man atgādināt, kā izturēties pret savu meitu.

– Tā īsti nav.

Tas bija ievads skarbai lekcijai par cieņu, godīgumu un to cilvēku atbildību, kuriem ir daudz dots. Tā vietā, lai klausītos, Lūsija domās atkārtoja pirms dažiem mēnešiem notikušu sarunu ar māti.

“Tu zini, ka es apskaužu tavas attiecības ar viņu,” Nīlija bija sacījusi.

Lūsija bija pagriezusi galvu no kokosriekstu krēma pīrāga, ar kuru abas mielojās viņas iecienītākajā Džordžtaunas restorānā. “Viņš tev bija briesmīgs tēvs.”

“Un nez vai viņš ir pasaulē labākais vectēvs. Viņš tāds ir vienīgi tev.”

Tā bija patiesība. Lūsijas brālis un māsas izvairījās no vecā Ličfīlda par katru cenu, taču ar Lūsiju viņi bija sapratušies no paša sākuma, lai gan viņa jau tad bija brūķējusi lielu muti un izturējusies nepieklājīgi. Varbūt tieši tāpēc. “Viņš mani mīl,” viņa bija sacījusi. “Un viņš mīl arī tevi.”

“Es zinu,” Nīlija bija atbildējusi. “Taču man ar viņu nekad un nemūžam nebūs tik nepiespiestas attiecības kā tev.”

“Vai tev tiešām ir tik lieli iebildumi?”

Viņa atcerējās, kā Nīlija bija pasmaidījusi. “Nē, man nepavisam nav iebildumi. Tu tam vecajam rūgumpodam esi vajadzīga tikpat ļoti kā viņš tev.”

Lūsija vēl aizvien īsti nezināja, ko viņa ar to bija domājusi.

Kad vectēvs beidzot beidza savu lekciju, viņa tam pavēstīja, ka mīl viņu, atgādināja, lai viņš ievēro ēšanas režīmu, un lūdza daudz nedusmoties uz Treisiju.

Viņš tai ieteica pievērsties savām darīšanām.

Pabeigusi sarunu, Lūsija izlēja kafijas atliekas nezālēs un piecēlās. Taču, tiklīdz viņa bija pagriezusies uz māju pusi, atskanēja dīvaina skaņa. Cilvēciska skaņa. Skaņa, kas rodas, ja kāds paklūp un cenšas saglabāt līdzsvaru. Tā nāca no koku audzes, kas iezīmēja mauriņa ziemeļu malu, aiz kuras sākās mežs. Pagriezusies, lai palūkotos, Lūsija pamanīja elektrodzeltenu sporta kreklu pazūdam priedēs.

Tobijs viņu izspiegoja.