Читать книгу Bēgošā līgava - Sūzana Elizabete Filipsa - Страница 8

Tobijs traucās cauri koku audzei, apmezdams līkumu lielam celmam, pašaudamies garām milzu laukakmenim, pārlēkdams pakritušam stumbram, kuru pagājušajā vasarā bija nogāzusi vētra. Visbeidzot viņš nonāca pie taciņas, kas veda uz kotedžu. Lai arī viņš bija sīkāks par vairumu zēnu savā klasē, Tobijs skrēja ātrāk par viņiem visiem. Vecmāmiņa teica, ka viņa tēvs arī bijis liels skrējējs.

Viņš palēnināja tempu, tuvodamies kotedžai. Viņa sēdēja uz pakāpiena, smēķēdama kārtējo cigareti un lūkodamās uz pagalmu tieši tāpat kā savas ierašanās dienā pirms divām nedēļām. Viņai gan nebija nekā liela, uz ko nolūkoties. Pagalms pārvērtās ieplakā, un, ja neskaita Vencela kunga iestādītos tomātus un piparus, vecmāmiņas dārzā auga vienas vienīgas nezāles. Aiz bišu stropa atradās pāris ābeles un bumbieres, taču augļi nebija tik gardi kā Vencela kunga dārzā.

Sieviete izpūta kuplu dūmu, taču pat neievēroja, ka viņš ir atgriezies. Varbūt viņa domāja, ka tad, ja neskatīsies, viņš pazudīs, taču tā bija viņa, kam vajadzēja pazust. Tobijs nožēloja, ka te vairs nav Elijas un Ītena Beineru, jo tad viņš varētu doties uz viņu māju. Viņi bija Tobija labākie draugi – praktiski vienīgie draugi, taču bija devušies pavadīt vasaru Ohaio, jo viņu vecāki gatavojās šķirties.

Viņa iebirdināja pelnus omītes rožu krūmos.

– Būs lietus, – viņa noteica. – Bites lien iekšā stropā.

Tobijs pameta skatienu uz stropiem. Piecpadsmit no tiem atradās viņu pagalma malā netālu no Vencela kunga augļu dārza. Omītei bija patikušas bites, taču Tobijam nepatika dzēlieni, tāpēc viņš turējās no tām tālāk. Sākumā, kad omīte bija saslimusi, Vencela kungs bija rūpējies par stropiem, taču tad bija saslimis arī viņš, un viņam vajadzēja pārcelties uz to aprūpes iestādi uz cietzemes. Tagad par augļu dārzu rūpējās viņa dēls, bet viņš nemaz nedzīvoja salā – viņš tikai nolīga cilvēkus, lai tie novāktu augļus. Neviens nebija pārbaudījis bišu stropus pēc Vencela kunga aizbraukšanas, un, ja tie kļūs pārāk pilni, tad bites sāks spietot – Tobijs pat nevēlējās domāt par tādu iespēju.

Viņš nevēlējās domāt par daudz ko.

Sieviete sakrustoja kājas un ievilka dziļu dūmu no cigaretes, paturēdama to plaušās, itin kā nezinātu, cik slikti tas viņu ietekmē. Viņai bija gari, rudi mati, un viņa bija gara un ļoti kalsna, ar asiem kauliem, kas izskatījās tā, it kā varētu iešņāpt. Viņa nejautāja Tobijam, kur tas bijis. Varbūt viņa pat nebija ievērojusi zēna prombūtni. Viņš bija tāds pats kā omīte. Viņam nepatika svešinieku klātbūtne. Un tagad te bija arī tā jaunā dāma no Remingtonu mājas. Viņa bija teikusi, ka tās vārds esot Odze. Tobijs nedomāja, ka tas patiešām varētu būt viņas vārds, taču skaidri to nevarēja zināt.

Visu rītu viņš bija uzmanījis Remingtonu māju gadījumam, ja uzrastos arī Panda, tas puisis, kuram tā piederēja. Tobijs nekad nebija saticis Pandu, taču jutās pārliecināts, ka viņš pārstās sūtīt naudu, ja uzzinās, ka kopš omītes saslimšanas janvārī par māju rūpējas nevis viņa, bet gan Tobijs. Tobijam tā nauda bija vajadzīga, jo citādi viņa plāns dzīvot šeit vienam pašam izgāztos. Pēdējoreiz Panda te bija ieradies pirms diviem mēnešiem, un viņš nebija zvanījis omītei, lai par kaut pasūdzētos, tāpēc Tobijs sprieda, ka viņa uzkopšana bijusi pietiekama.

Viņa nodzēsa cigareti uz pakāpieniem novietotā apakštasītē.

– Vai gribi, lai es tev pagatavotu ko ēdamu?

– Es nav izsalcis. – Omīte viņam neļāva teikt “es nav”, taču omītes vairs nebija, un Tobijam vajadzēja parādīt tai dāmītei, ka pats var parūpēties par sevi, lai viņa dotos projām un liktu viņu mierā.

Viņa izstaipīja kājas un paberzēja ceļgalu. Viņas āda bija ļoti balta pat baltajai, un delmi bija nosēti ar sīkiem vasaras raibumiem. Tobijs neticēja, ka viņa patiešām māk gatavot, jo kopš ierašanās te bija tikai uzsildījusi omītes atstātos krājumus no lielā ledusskapja. It kā viņš to nevarētu izdarīt pats.

Beidzot sieviete palūkojās uz viņu, taču izskatījās, ka viņa nemaz negrib zēnu redzēt.

– Mana vēlme atrasties te ir tikpat maza, cik tava vēlme mani te redzēt. – Viņa runāja tā, it kā būtu ļoti nogurusi, taču Tobijs nesaprata, kā tas var būt, jo viņa nebija neko darījusi.

– Tad kāpēc tu nebrauc projām? – viņš jautāja.

– Tāpēc ka tava omīte atstāja man šo vietu un padarīja mani par tavu aizbildni, un es vēl neesmu izdomājusi, ko ar to iesākt.

– Tev nekas nav jāiesāk. Tu vari braukt projām. Es pats varu par sevi parūpēties.

Sieviete paņēma savu cigarešu paciņu un palūkojās uz bišu māju. Izskatījās, ka viņa ir zaudējusi interesi.

Tobijs pagāja viņai garām un pa akmens plāksnēm izlikto taciņu devās apkārt mājai. Kāpēc viņa nebrauc projām? Viņš pats varēja tikt līdz skolai un gatavot maltītes, un mazgāt drēbes, un darīt visu pārējo. Vai tad viņš to nedarīja, kopš omīte bija saslimusi? Pat tajās pāris nedēļās pēc bērēm, kad viņš bija apmeties pie Vencela kunga, viņš bija visu darījis pats. Omītei patika turēties savrupi, tāpēc viņai nebija daudz draugu, ja neskaita Vencela kungu un Lielo Maiku, kurš veda viņu pie ārsta. Tobijs bija vienīgais, kurš rūpējās par visu citu.

Zēns nonāca pie kotedžas galvenās ieejas. Viņi ar omīti bija to nokrāsojuši pirms trim vasarām – sarkankrūtīša olas zilumā ar gaiši pelēkām malām. Omīte bija gribējusi nokrāsot māju violetu, taču Tobijs bija viņu atrunājis. Tagad viņš nožēloja, ka nav ļāvis omītei izvēlēties krāsu pēc savas patikas. Tāpat kā nožēloja, ka runājis tai pretī un mēģinājis likt viņai justies vainīgai par to, ka nebija nopirkusi zēnam jaunu spēļu konsoli, un visu citu, ko bija izdarījis.

Viņš ieķērās apakšējā zarā pagalma lielākajam kokam, kļavai, kas, kā omīte apgalvoja, te bija visvecākā. Rāpjoties augšā, Tobija saskrāpēja ceļgalu pret mizu, tomēr turpināja kāpt – jo augstāk viņš rāpās, jo tālāk atradās no viņas un no bitēm, un no domāšanas par meiteni Remingtonu mājā. Un jo tuvāk viņš nonāca omītei un savam tēvam debesīs. Arī mammai, taču viņa bija Tobiju atstājusi jau bērnībā, un viņš daudz par to nedomāja. Omīte teica, ka esot mīlējusi savu meitu, taču viņa esot bijusi nekam nederīga.

Omīte un viņa mamma bija baltās, bet viņš bija melns, tāpat kā tēvs, un, lai arī Tobijs ilgojās pēc omītes, pēc tēva viņš ilgojās vēl vairāk. Viņam bija četri gadi, kad tēvs nomira. Viņa tēvs bija augstkāpējs, un tas bija visbīstamākais darbs pasaulē, prasi, kam gribi, un viņš bija miris, glābjot to otru puisi, kurš bija iestrēdzis lielajā mobilo telefonu tornī pie Traversas līča. Tas bija noticis ziemā, kad temperatūra bija pāris grādus zem nulles un trakoja sniega vētra. Tobijs būtu ar mieru atdot visu, kas viņam piederēja, pat nogriezt roku vai kāju, ja ar to varētu atdzīvināt tēti.

Lūsija garāžā atrada dārgu kalnu velosipēdu un šķūnītī šiku jūras kajaku, un tie abi izskatījās pārāk jauni, lai būtu palikuši no Remingtoniem. Atklājusi, ka brauciens uz pilsētu nav nemaz tik sarežģīts, kā likās pēc pirmā vakara klaiņošanas, viņa izmantoja divriteni kā pārvietošanās līdzekli, nopirktos produktus salikdama mugursomā. Čaritijas salā apgrozījās visādi tipi, un Lūsijas oranžie dredi, riņķis degunā un kareivja zābaki nepievērsa īpaši lielu uzmanību.

Pēc dažām dienām viņa ar prāmi aizbrauca uz cietzemi, lai atbrīvotos no īrētās mašīnas. Pie reizes Lūsija iegādājās dažus papildinājumus savai jaunajai garderobei, kā arī dažus neiedomājamus pagaidu tetovējumus.

Pavadījusi mājā jau veselu nedēļu, Lūsija bija iztīrījusi virtuvi no augšas līdz apakšai. Ar katru reizi viņa aizvien vairāk ienīda to lielo galdu. Tas bija ne tikai ārkārtīgi neglīts un daudz par lielu nišai, bet arī nokrāsots neciešamā piparmētru zaļā tonī, kuram vajadzēja saskanēt ar sienām, taču tas nesaskanēja. Lūsija pat bija izcepusi vairākus kukuļus maizes.

Ja neskaita reto divpadsmitgadīgā spiega nozibēšanu krūmos, te nebija nekā cita, kas novērstu uzmanību, un tas nozīmēja, ka šis bija ideāls brīdis, lai sāktu rakstīt projektu tēva grāmatai. Tā kā Lūsija nebija plānojusi atsākt lobistes darbu ātrāk par septembri, viņa sākotnēji bija iecerējusi sākt pie tā strādāt uzreiz pēc atgriešanās no medusmēneša. Mets teica, ka viņam apnicis, ka sveši cilvēki spriež par Nīlijas atstāto mantojumu, un ka, viņaprāt, nākamās paaudzes esot pelnījušas personiskāku stāstu par valsts pirmo prezidenti sievieti.

Viņas tēvs bija pieredzējis žurnālists un sākotnēji bija iecerējis rakstīt grāmatu pats, taču pēc dažu mēnešu darba bija nospriedis, ka viņa viedoklis ir pārāk ierobežojošs. Viņš vēlējās vairākus skatpunktus, no kuriem katrs iezīmētu citu Nīlijas dzīves aspektu, tāpēc bija palūdzis Nīlijas tēvam uzrakstīt vienu nodaļu un otru – Terijai Akermanei, Nīlijas ilggadīgajai palīdzei. Taču visvairāk viņu interesēja Lūsijas viedoklis. Viņa bija prezidentūras lieciniece jau kopš brīža, kad Nīlija bija pirmoreiz kandidējusi Senāta vēlēšanās, un varēja uzrakstīt par Nīliju kā par māti. Lūsija bija pieķērusies šai izdevībai, taču pagaidām nebija uzrakstījusi ne vārda. Lai arī nodošanas termiņš bija tikai septembrī, tagad būtu vispiemērotākais laiks, lai sāktu ko darīt.

Lūsija kabinetā sameklēja klēpja datoru, kas bija attīrīts no jebkādas personiskas dabas informācijas, un pēc brokastīm iznesa to ārā uz verandas. Iekārtojusies vienā no krēsliem, kuru bija pārklājusi ar pludmales dvieli, viņa nopētīja tetovējumu ar dzelkšņiem un asins lāsēm, kas aptvēra viņas augšdelmu. Tetovējums bija ideāli bezgaumīgs, un Lūsijai tas patika, vai varbūt viņai patika doma par kaut kā tāda esamību, lai arī tikai uz laiku. Uz paciņas bija rakstīts, ka tas var noturēties līdz divām nedēļām, taču Lūsija bija iegādājusies aizstājējus, kā arī dažus citus tetovējumus, kurus varēja izmantot vai neizmantot.

Lūsija novērsa skatienu no asiņainajiem dzelkšņiem un iedomājās par to, ko viņai gribētos uzrakstīt. Visbeidzot viņa pieskārās taustiņiem.

Kad mana māte bija prezidente…

Vāveres parādīšanās turpat netālu novērsa Lūsijas uzmanību. Viņa atkal pievērsās klaviatūrai.

Kad mana māte bija prezidente, viņas darbs sākās katru rītu pirms sešiem ar rīta skrējienu uz slodzes trenažiera…

Lūsija necieta skriešanai domātos trenažierus. Viņa labāk bija ar mieru iziet ārā lietū un sniegā, nekā vingrināties uz mašīnas.

Mana māte ticēja vingrošanas nozīmei.

Lūsija tāpat, lai arī tas nenozīmēja, ka viņai vingrošana patika. Galvenais bija atrast ko tādu, kas tev neriebtos.

Treneris bija sastādījis viņai programmu, taču viņi ar manu tēvu parasti sporta zālē bija vieni paši.

Lūsijai nepatika arī sporta zāles.

Viņi sāka ar viegliem stiepšanās vingrinājumiem un tad…

Viņa sarauca pieri. Ikviens būtu varējis uzrakstīt šos garlaicīgos teikumus. Mets vēlējās kaut ko personisku, bet šis nebija nekas tāds.

Lūsija izdzēsa failu un izslēdza datoru. Rīts šā vai tā bija pārāk skaists, lai rakstītu. Viņa paķēra savu beisbola cepurīti un kāpa lejā pa ļodzīgajiem pakāpieniem uz laivu piestātni. Glābšanas veste kajakā viņai bija par lielu, taču Lūsija tik un tā to uzvilka un iestūma laivu ūdenī.

Peroties uz priekšu gar akmeņaino pludmali, kas iezīmēja Pīļu līča perimetru, Lūsijai nācās grūti noticēt, ka viņa ir aizķērusies kādā salā Lielo ezeru rajonā. Viņa bija te ieradusies, lai atklātu tā vīrieša noslēpumus, kuru vecāki bija nolīguši viņas sargāšanai, taču mājā nebija atrodamas nekādas norādes – tad kāpēc viņa vēl aizvien atradās tepat?

Tāpēc, ka viņa negribēja braukt projām.

Vējš pieņēmās spēkā, kad Lūsija iebrauca ezera atklātajos ūdeņos, un viņa pagrieza priekšgalu pretī viļņiem. Lūsija uz brīdi atslābināja rokas un paberzēja savu tetovējumu ar asiņainajiem dzelkšņiem. Viņa vairs nezināja, kas īsti ir. Haotiskas bērnības produkts? Bārene, kura bija uzņēmusies atbildību par mazo māsu? Slavenību bērns, kas bija kļuvis par simboliskās amerikāņu ģimenes sastāvdaļu? Lūsija bija paraugstudente, aizrautīga sociālā darbiniece, un viņa bija veiksmīga lobiste. Viņa bija piesaistījusi naudu vairākiem ļoti vērtīgiem mērķiem un panākusi daudziem cilvēkiem nozīmīgas izmaiņas likumdošanā. Nebija svarīgi, ka šis darbs viņā bija sācis izraisīt milzu nepatiku. Visbeidzot, viņa bija nervoza līgava, kura uzgriezusi muguru vīrietim, kam vajadzēja kļūt par viņas mūža mīlestību.

Lūsija bijusi pārāk aizņemta ar darbu, ģimeni un kāzu plānošanu, lai aizdomātos par sevi. Tagad, kad viņai bija laiks, Lūsijai nepatika sajūta, ko uzdzina tādas domas, tāpēc viņa devās atpakaļ uz māju. Viņa airēja pret straumi un bija spiesta cilāt airus spēcīgāk, taču tas bija patīkami. Lūsija sasniedza līcīti un uz mirkli apstājās, lai atpūstos. Šajā brīdī viņa ieraudzīja vientuļo stāvu piestātnes galā.

Viņa vaibstus nevarēja saskatīt, taču Lūsija būtu pazinusi šo siluetu jebkur. Plati pleci un šauri gurni. Garas kājas, kā sastingušas pirms lēciena, un vēja sabužināti mati.

Viņas sirds sāka pukstēt straujāk. Lūsija ieguva laiku, izbraucot nevajadzīgu līkumu, lai aplūkotu bebru midzeni, un tad vēl vienu, lai apskatītu ūdenī iekritušu koku. Viņa darbojās lēnām, cenšoties saņemt sevi rokās.

Viņam nevajadzēja skūpstīt meiteni Memfisas lidostā. Nevajadzēja tā uz viņu skatīties. Ja viņš nebūtu Lūsiju noskūpstījis – nebūtu viņu uzlūkojis ar skatienu, kas slēpa sabangotas emocijas, Lūsija būtu atgriezusies Vašingtonā, atgriezusies pie sava darba, un viņš nebūtu nekas vairāk par meitenes vienīgo gadījuma partneri.

Jo tuvāk Lūsija piebrauca, jo niknāka kļuva, ne tikai uz Pandu, bet arī uz sevi. Ko tad, ja viņš domās, ka Lūsija skrien viņam pakaļ? Tā tas nebija, taču tā varēja izskatīties.

Lūsija piebrauca pie steķiem. Akmeņainā krasta līnija apgrūtināja laivas izstumšanu krastā, tāpēc labā laikā viņa to parasti turēja piesietu pie kāpnītēm. Taču tagad Lūsija tā nedarīja. Tagad viņa vaļīgi – pārāk vaļīgi – piesēja kajaku pie staba piestātnes galā. Visbeidzot viņa paraudzījās uz puisi.

Viņš slējās tai pāri savā ierastajā formastērpā, kas sastāvēja no džinsiem un sporta krekla, uz kura bija uzdrukātas izbalējušas Detroitas policijas pārvaldes pazīšanās zīmes. Lūsija nopētīja viņa augstos vaigu kaulus, spēcīgo degunu, plānās, sadistiskās lūpas un lāzera asās zilās acis. Viņš blenza lejup uz meiteni.

– Pie joda, kas noticis ar taviem matiem? Un ko tu dari ezerā viena pati? Kurš, tavuprāt, būtu tevi izglābis, ja tu tur iekristu?

– Tavas divas nedēļas ir beigušās, – viņa cirta pretī, – tāpēc tev par to nav jāraizējas. Un tagad man patiktu, ja tu man palīdzētu izkāpt ārā. Man ir uznākuši krampji.

Viņam būtu vajadzējis to paredzēt. Taču viņš pazina tikai Lūsiju, nevis Odzi. Panda pienāca pie laivas kā jērs uz upura altāra un pasniedzās, lai viņai palīdzētu. Lūsija saķēra viņa plaukstu, saņēmās un, pieliekot visu savu spēku, to strauji parāva.

Muļķadesa. Viņš iekrita tieši ūdenī. Viņa tāpat, taču nebēdāja par to. Lūsija tikai domāja, kā izdabūt no Pandas vislabāko visos iespējamos veidos.

Viņš iznira no ledusaukstā ūdens sprauslodams un lamādamies, un viņa mati bija slapji un izspūruši. Trūka vēl tikai mačetes zobos. Lūsija atglauda savus slapjos matus no acīm un iesaucās: – Man likās, ka tu neproti peldēt.

– Es iemācījos, – viņš kliedza pretī.

Lūsija peldēja prom no kajaka, glābšanas vestei padusēs šūpojoties.

– Tu esi āksts, vai zini? Melīgs, naudaskārs āksts.

– Šauj tik visu ārā. – Viņš peldēja uz steķu pusi ar gariem un spēcīgiem vēzieniem.

Lūsija peldēja aiz viņa, un viņas pašas vēzieni bija saraustīti aiz dusmām.

– Un tu esi pirmklasīgs… – Īsto vārdu atrada Odze. – Pakaļa!

Panda palūkojās atpakaļ uz viņu un tad uzkāpa pa kāpnītēm.

– Vai ir vēl kaut kas?

Lūsija pieķērās pie apakšējā pakāpiena. Ūdens nebija zaudējis pavasarīgo vēsumu, un viņas zobi klabēja tik stipri, ka sāka sāpēt.

– Melis, krāpnieks un… – Viņa aprāvās, pamanījusi izcilni. Tieši tur, kur bija gaidījusi to ieraudzīt. Viņa uzrāpās augšā pa kāpnēm aiz puiša. – Ceru, ka tā pistole ir ūdensizturīga. Nē? Slikti gan.

Panda sēdēja piestātnē un pavilka augstāk džinsu labo staru, atklādams melnu ādas maksti ap potīti, kas izskaidroja, kāpēc viņš bija atteicies ģērbties šortos pie Kado ezera, kāpēc viņš nekāpa ūdenī. Viņš izņēma pistoli un atvēra patronu nodalījumu.

– Vai tu atkal esi atgriezies darbā? – Lūsija atglauda slapjos, nokrāsotos matus no acīm, pirkstiem aizķeroties aiz oranžas sprogas. – Vai mani vecāki pagarināja tavu līgumu?

– Ja tev ir problēmas ar notikušo, risini tās ar savu ģimeni, nevis ar mani. Es tikai darīju savu darbu. – Viņš izbēra patronas saujā.

– Viņi nolīga tevi atkal. Tāpēc tu esi te.

– Nē. Es esmu šeit tāpēc, ka padzirdēju, ka kāds ieņēmis manu māju. Vai neviens tev nav teicis, ka ielaušanās mājā ir noziegums? – Viņš iepūta tukšajā patronu nodalījumā.

Lūsijai no dusmām reiba galva.

– Vai neviens tev nav teicis, ka miesassargiem jānosauc savs vārds?

– Kā jau es teicu. Skaidrojies ar savu ģimeni.

Lūsija paraudzījās uz Pandas galvu. Viņa mati jau sāka cirtoties. Šīs mežonīgās cirtas. Biezas un nepaklausīgas. Kuram vīrietim gan varēja būt tādi mati? Viņa cīnījās ar glābšanas vestes pogām, juzdamās tik nikna uz viņu un uz sevi, ka tik tikko spēja dabūt tās vaļā. Viņa bija mērojusi visu šo ceļa gabalu skūpsta dēļ, iestāstot sev, ka tas kaut ko nozīmējis. Un daļēji viņai izrādījās taisnība. Tas nozīmēja, ka viņa ir zaudējusi prātu. Lūsija norāva glābšanas vesti.

– Tā būs tava aizsardzība, vai ne? Ka tu tikai darīji savu darbu.

– Tici man, tas nenācās viegli. – Panda bija pārstājis pūst patronu nodalījumā pietiekami ilgi, lai aplūkotu Lūsijas matus un asiņaino tetovējumu uz rokas. – Ceru, ka nekas no tā nav pastāvīgs. Tu izskaties dīvaini.

– Ej tu dillēs. – Odze būtu teikusi “ej dirst”, taču Lūsijas lūpas īsti nespēja izrunāt ko tādu. – Esmu pārliecināta, ka tev patika tā nelielā prēmija, pie kuras tu tiki beigās? Prezidentes meitas izkniebšana droši vien ļauj tev vareni izlielīties miesassargu ģērbtuvēs.

Tagad viņš izskatījās gandrīz tikpat nikns, cik Lūsija jutās.

– Vai tā tu domā?

Es domāju, ka biju zaudējusi pēdējās pašcieņas paliekas, ierodoties šeit.

– Es domāju, ka tu esi profesionālis, un tas nozīmē, ka tev vajadzētu rīkoties kā tādam. Tev vajadzēja man pateikt, kas tu esi. Un galvenais, tev nevajadzēja palaist rokas.

Panda uzlēca uz laipas.

– Sasodīts, es to darīju! Visas dienas, kamēr mēs bijām nošķirti tajā štruntīgajā ūķī pie Kado ezera. Mēs abi berzējāmies viens gan otru. Tu skraidīji apkārt melna celofāna lupatiņā, kuru dēvēji par peldkostīmu, un tajā sārtajā krekliņā, kuram pat pusaklais būtu redzējis cauri. Es pilnīgi noteikti toreiz nepalaidu rokas.

Lūsija bija izlauzusies cauri puiša bruņām, kas bija neliels plāksteris viņas lepnumam.

– Tu zināji visu par mani, Panda, – vai kā tevi patiesībā sauc. Tev bija mans dosjē ar visu informāciju, taču tu neatklāji par sevi nevienu patiesu detaļu. Tu izturējies pret mani kā pret idioti.

– Es nepavisam tā nedarīju. Tam, kas notika tonakt, nav nekāda sakara ar darbu. Mēs bijām divi cilvēki, kas gribēja viens otru. Pavisam vienkārši.

Taču viņai tas nebija tik vienkārši. Ja tas būtu vienkārši, Lūsija nemūžam nebūtu ieradusies te.

– Es darīju savu darbu, – Panda sacīja. – Neesmu tev parādā tuvākus paskaidrojumus.

Lūsijai bija jāzina – bija jāpajautā, un Odze nosmīnēja, lai noslēptu jautājuma svarīgumu.

– Vai pie tava darba piederējās tas nožēlojamais vainīgais skūpsts lidostā?

– Par ko tu runā?

Puiša samulsums iedragāja vēl vienu Lūsijas pašcieņas slāni.

– Tas skūpsts skaidri liecināja par tavu vainas apziņu, – viņa sacīja. – Tu gribēji saņemt tādu kā grēku atlaidi, jo skaidri zināji, ka esi izturējies kā glumiķis.

Panda stāvēja tur ar akmenscietu seju.

– Ja tu to redzi tādā gaismā, tad es necentīšos mainīt tavas domas.

Lūsija vēlējās, lai Panda mainītu viņas domas. Lai pateiktu ko tādu, kas liktu viņai sajusties labāk par visu, kas bija noticis kopš viņas uzsēšanās uz Pandas motocikla. Taču viņš to nedarīja, un viņa izraisītu tikai nožēlu, ja pati teiktu ko vairāk.

Panda nemēģināja Lūsiju aizkavēt, kad viņa devās prom no piestātnes. Viņa iegāja vasaras dušā. Paturēdama drēbes mugurā, Lūsija ar šampūnu izmazgāja ezera ūdeni no matiem, tad ietinās pludmales dvielī un devās iekšā. Uz virtuves grīdas palika slapju pēdu nospiedumi. Viņa aizbultēja guļamistabas durvis, noģērba slapjās drēbes un uzvilka melnu krekliņu, zaļos baletsvārciņus ar ādas jostu un militārā stila zābakus. Viņai vajadzēja vēl dažas minūtes, lai nokrāsotu acis melnas un lūpas brūnas un iekabinātu degunā riņķi. Tad viņa sameta mugursomā visas mantas, kas tajā sagāja. Prāmis atgāja pēc pusstundas. Beidzot bija pienācis laiks atgriezties mājās.

Piebraucamajā ceļā atradās pēdējā modeļa tumšpelēks džips ar Ilinoisas numuriem. Likās savādi iztēloties Pandu pie mašīnas stūres. Lūsija uzkāpa uz divriteņa un devās uz pilsētu.

Bija karsta vasaras pēcpusdiena. Vasaras sezonas īstais uzplaukums nebija paredzams ātrāk par Ceturtā jūlija svinībām, taču tūristi šortos un pludmales čībās jau tagad sajaucās ar vietējiem Bangu bulvārī. Ceptu kartupeļu smarža atplūda no Dogs’N’Malts, pludmales krodziņa ar čīkstošām durvīm un atskabargainiem piknika galdiņiem. Lūsija pagāja garām “Krāsotās vardes” kafejnīcai, kurā vēl tikai vakar bija dzērusi kapučīno. Tālāk pie Džerija veikala durvīm ēnā atpūtās suns. Raugoties uz to visu, Lūsija apjauta, cik ļoti viņai patikusi šī vieta un cik ļoti viņai negribējās doties projām.

Džeika nirēju veikals pārdeva arī prāmja biļetes. Tur smaržoja pēc iepelējušas gumijas un eļļainas kafijas. Lūsija nopirka vienvirziena biļeti un novietoja divriteni tam paredzētajā novietnē pie pašvaldībai piederošās piestātnes. Varbūt Panda to tur atradīs. Varbūt nē. Viņai tas nelikās svarīgi.

Lūsija iestājās tūristu rindā, kas bija sākuši kāpt uz prāmja. Kāda māte atdalījās no rindas, lai notvertu nemierīgu mazuli. Cik daudzas reizes Lūsija bija iztēlojusies sevi ar Teda bērnu? Tagad viņa prātoja, vai jebkad kļūs par māti.

Viņai būtu gribējies uzdot Pandam vairāk jautājumu, piemēram, par to, kuram normālam miesassargam varētu ienākt prātā uzsēdināt savu klientu uz motocikla un aizvest ceļojumā? Cilvēks, kas atradās rindā tieši aiz Lūsijas, pienāca pārāk tuvu un pagrūda viņas mugursomu. Lūsija paspēra soli uz priekšu, taču tas atkārtojās. Viņa pagriezās un ieskatījās vēsi zilās acīs.

– Es tev teicu patiesību. – Viņa balss bija piesmakusi, un lūpas nesmaidīja. – Buferu uzlīmes jau atradās uz motocikla. Es tās tur neuzlīmēju.

Viņam mugurā bija tās pašas slapjās drēbes, kurās Lūsija bija viņu ierāvusi ūdenī, un arī viņa mati vēl nebija izžuvuši. Lūsija bija apņēmusies saglabāt pašcieņu.

– Man vienalga.

– Un es valkāju tos sporta kreklus tikai tāpēc, lai tevi pakaitinātu. – Viņa skatiens pievērsās baletsvārciņiem un smagajiem zābakiem. – Tu izskaties pēc pusaudzes, kas pataisīta par prostitūtu, lai nopelnītu naudu narkotikām.

– Aizdod man kādu no saviem sporta krekliem, – viņa atcirta. – Esmu pārliecināta, ka tie uzlabos manu izskatu.

Panda saņēma ierasto uzmanības daudzumu un pieklusināja balsi.

– Paklau, Lūsij, situācija bija daudz nopietnāka, nekā tu gribi to atzīt. – Viņš virzījās viņai līdzi, rindai kustoties uz priekšu. – Visa pasaule atspoguļoja tavas kāzas. Tev bija vajadzīga pašai sava apsardze.

Viņa negrasījās zaudēt savaldīšanos.

– Trīs vārdi: esmu tavs miesassargs. Tas nebūtu grūti.

Viņi bija nonākuši pie uzbraucamā tiltiņa. Tas idiots, kurš kasīja krūtis un bija savācis viņu, nu bija kļuvis par skarbo vīru, kam nevarēja iestāstīt nekādas muļķības.

– Mani nolīga tavi vecāki. Viņi deva rīkojumus. Viņi zināja, ka tu atteiksies no privātas apsardzes, jo īpaši medusmēneša laikā, tāpēc gribēja, lai tu neko nezinātu.

– Mans medusmēnesis? – viņa gandrīz iekliedzās. – Man būtu apsardze medusmēneša laikā?

– Kā tu varēji līdz tam neaizdomāties?

Lūsija pasniedza savu biļeti. Panda nozibināja savu caurlaidi. Viņa gāja uz priekšu pa tiltiņu, zābakiem klaudzot pret dēļiem. Panda sekoja viņai cieši aiz muguras.

– Teds zināja, ka tas būs vajadzīgs, pat ja tu to nezināji.

– Teds par to zināja? – Lūsijai gribējās piecirst kāju, sarīkot skandālu, iepļaukāt viņu.

– Viņš ir reālists, Lūsij. Tāpat kā tavi vecāki. Es piezvanīju tavam tēvam no veikaliņa pirmajā vakarā. Viņš man lika neatklāt sevi. Viņš teica, ka tad, ja es to izdarīšot, tad tu atradīšot iespēju, kā tikt no manis vaļā. Es tam neticēju, taču viņš bija mani nolīdzis, tāpēc nē, es negrasos atvainoties par to, ka esmu izpildījis klienta vēlmes. – Lūsija mēģināja attālināties no Pandas, taču viņš saķēra meiteni aiz rokas un vilka uz kuģa pakaļgala pusi. – Tiklīdz tavs medusmēnesis būtu galā un tu atgrieztos Vainetā, mēs pārtrauktu novērošanu. Tikai tā tas nenotika. Tu aizlikies projām, un visur bija žurnālisti. Sensācija bija pārāk liela. Tev bija pievērsts pārāk daudz uzmanības.

– Neviens mani neatpazina.

– Gandrīz pazina, un, ja tu būtu viena, tad arī būtu pazinuši.

– Varbūt. Varbūt arī ne. – Prāmis nosvilpa brīdinājuma signālu, kad viņi abi bija nonākuši pakaļgalā. Kāds vīrietis palūkojās uz Lūsiju ar bažīgu skatienu. Viņa atcerējās, ka izskatās ļoti jauna, bet Panda šķiet ļoti biedējošs, un saprata, ka vīrietis apsver, vai nevajadzētu iejaukties. Tad viņš izlēma neriskēt. Lūsija atrāvās.

– Tu teici, ka jūs ar Tedu esot draugi.

– Es ar viņu iepazinos trīs dienas pirms kāzām.

– Kārtējie meli.

– Es daru savu darbu, cik labi vien varu.

– Tu esi īsts profiņš, – Lūsija atcirta. – Vai tā ir standarta miesassargu prakse uzsēdināt klientu uz motocikla?

Panda spītīgi saslēja zodu.

– Es nepaskaidrošu neko citu, kamēr tu nenokāpsi no šī prāmja.

– Ej nost.

– Paklau, es zinu, ka tu esi nikna. Es to saprotu. Kāpsim ārā, paķersim pāris burgerus un izrunāsim to visu.

– Tagad tu gribi runāt? Labi, sāksim ar tavu vārdu.

– Patriks Šeids.

– Patriks? Es tam neticu.

– Tu domā, ka es izgudrošu pats savu vārdu?

– Vienā mirklī. – Lūsija aizāķēja īkšķus aiz mugursomas lencēm. – Kur tu dzīvo? Tāpēc ka tu pilnīgi noteikti nedzīvo tajā mājā, no kuras mēs izgājām.

– Man ir dzīvoklis Čikāgā. Un, ja gribi zināt vairāk, tev vajadzēs nokāpt no prāmja.

Lūsija gribēja zināt vairāk, taču vēl vairāk viņa gribēja atriebties.

– Atzīšos, ka mani moka ziņkārība. Taču es nenokāpšu. – Atskanēja pēdējais brīdinājuma signāls. – Ja gribi ar mani runāt, mēs varam runāt te. Taču vispirms man ir jāsameklē dāmistaba, lai varu izvemties.

Panda nolēma neuzstāt. – Labi. Mēs runāsim te.

– Palūkosimies, vai tu spēsi sameklēt mums vietu, kur apsēsties tā, lai visi uz tevi neblenztu. – Lūsija devās uz kuģa iekštelpām un, nogriezdamās gar stūri, uzsita ar mugursomu pa ugunsdzēšamo aparātu. Viņa izspraucās cauri pa durvīm otrā pusē un metās lejā pa uzbrauktuvi brīdī, kad to jau grasījās pacelt. Pēc brīža viņa stāvēja ēnā pie zīmes, kas norādīja uz pašvaldības piestātni, vērojot, kā prāmis aizbrauc ar Pandu uz klāja.