Читать книгу Bēgošā līgava - Sūzana Elizabete Filipsa - Страница 3

Viņu pamodināja rīta mitrais vēsums. Lūsija atvēra acis un ieraudzīja blāvus saules starus, kas centās izlauzties cauri zemajiem mākoņiem. Viņas ķermenis smeldza visās malās – viņa bija nosalusi, netīra un jutās tikpat nelabi kā aizmiegot. Šī bija pirmā diena no viņas iecerētā medusmēneša. Lūsija iztēlojās, kā Teds pamostas, domādams to pašu un ienīzdams viņu…

Panda gulēja viņai līdzās savā saburzītajā baltajā kreklā. Viņš gulēja uz muguras, izspūrušajiem, nevaldāmajiem matiem haotiski vijoties ap galvu. Uz zoda vīdēja zilmelni bārdas rugāji, bet degungalu bojāja dubļu plankums. Lūsijai negribējās atrasties viņam tik tuvu, tāpēc viņa neveikli pieslējās kājās. Puiša uzvalka žakete noslīdēja viņai no pleciem un nokrita uz segas. Viņa saviebās, iebāžot kājas augstpapēžu kurpēs un klibojot uz krūmu pusi. Pa ceļam Lūsija pamanīja tukšās alus pudeles, kas bija samestas zālē, drūmi simbolizējot jucekli, kurā viņa bija iepinusies.

Medusmēnesim Teds bija noīrējis villu Senbārtas pludmalē. Varbūt viņš brauks viens, lai gan – kas varētu būt ļaunāks par medusmēnesi vienatnē? Pat ne pamošanās upes malā nekurienes vidū līdzās īgnam, paģirainam, iespējams, bīstamam motociklistam.

Kad Lūsija iznāca no meža, viņš stāvēja pie upes, uzgriezis meitenei muguru. Iepriekšējā vakara iedomas par Odzi, sīksto meiteni, izbaloja, un likās nepieklājīgi nepievērst puisim uzmanību.

– Labrīt, – Lūsija klusi noteica.

Viņš kaut ko atņurdēja.

Lūsija aši novērsās, baidīdamās, vai tikai viņš negrasās čurāt upē, kamēr viņa skatās. Viņa ilgojās pēc karstas dušas, tīrām drēbēm un zobu sukas – tieši tāda komforta, ko viņa tagad baudītu, ja būtu aizgājusi līdz altārim. Pēc kafijas kannas. Pēc kārtīgām brokastīm. Pēc Teda rokām uz sava ķermeņa un izsmalcinātajiem orgasmiem, kurus tās prata sagādāt. Tagad viņa atradās starp tukšām alus pudelēm kopā ar vīrieti, kurš bija atklāti atzinies, ka “vēlējies nokniebties”. Lūsija necieta šo nenoteiktību un haosu. Viņa ienīda savu paniku. Puisis vēl aizvien nebija pagriezies, taču Lūsija neredzēja, ka viņš noņemtos ap bikšu rāvējslēdzēju, tāpēc riskēja uzdot jautājumu.

– Vai tu… šorīt brauksi atpakaļ uz Vainetu?

Atkal ņurdoņa.

Lūsija nekad nebija jutusies omulīgi Vainetā, lai arī bija izlikusies to mīlam tikpat aizrautīgi kā Teds. Taču, atrodoties tur, meitene juta, kā visi viņu vērtē. Lai arī viņa bija Savienoto Valstu bijušās prezidentes adoptētā meita, Lūsija jutās tā, it kā apkārtējo acīs viņa nebūtu pietiekami laba partija Tedam. Bez šaubām, nu viņa bija pierādījusi, ka tiem visiem bijusi taisnība, taču neviens to nebija zinājis iepazīstoties.

Panda turpināja lūkoties uz upi, garajam augumam iezīmējoties pret kaļķakmens klintīm. Viņa krekls izskatījās saburzīts līdz pēdējam, vienā pusē tā stērbele karājās ārā no biksēm – viss viņā šķita apkaunojošs. Lūsijas kurpes sagādāja elles mocības, taču viņa vēlējās izciest savu sodu ar sāpēm, tāpēc tās nenovilka.

Puisis piepeši pārtrauca upes vērošanu un nāca uz viņas pusi, zābaku papēžiem iegraužoties dubļos.

– Vai esi gatava atgriezties savā sačakarētajā dzīvē?

Vairāk nekā gatava. Viņai bija apnicis atlikt savu pienākumu pildīšanu. Jau četrpadsmit gadu vecumā Lūsija bija apzinīga. Cik daudzas reizes pēdējo septiņpadsmit gadu laikā Nīlija un Mets viņai bija teikuši, ka nevarētu darīt savu darbu, ja viņa nebūtu tik laba brāļu un māsu aprūpētāja?

Lūsija bija smagi strādājusi arī pati savā darbā. Sākumā viņa bija likusi lietā savu bakalaura grādu sociālajās zinībās, lai sniegtu padomus apjukušiem pusaudžiem, paralēli studējot sabiedriskās zinātnes maģistra grāda iegūšanai. Tomēr pēc dažiem gadiem viņa bija pametusi iemīļoto nodarbošanos un sākusi izmantot savu slaveno vārdu darbā, kas sniedza mazāku gandarījumu, taču bija daudz ietekmīgāks – lobēšanā. Daļēji pateicoties viņai, tika pieņemti daži svarīgi likumu grozījumi, lai palīdzētu nelaimē nonākušiem bērniem. Lūsija nebija iecerējusi mest pie malas lobēšanu pēc apprecēšanās, lai cik kārdinoši tas bija. Viņa gatavojās lidot uz Vašingtonu uz dažām dienām katru mēnesi un darīt pārējo darba daļu no Teksasas bāzes. Nu jau sen bija laiks apzināties savas rīcības sekas.

Taču viņas kuņģis tam nepiekrita. Kad sajūta kļuva pavisam draudīga, Lūsija metās uz krūmiem un paguva tieši laikā, lai izvemtos. Viņa nebija ēdusi tik ilgu laiku, ka tas bija sāpīgi.

Beidzot rīstīšanās mitējās. Puisis pat nepaskatījās uz Lūsiju, kad viņa iznāca ārā no krūmiem. Viņa kliboja uz upes pusi, papēžiem ķeroties aiz akmeņiem un tad iegrimstot smiltīs. Viņa nometās ceļos pie ūdens un apslacīja seju.

– Braucam, – viņš sacīja.

Lūsija atbalstījās sēdus, upes ūdenim pilot no vaigiem. Viņas balss skanēja no kādas tālas vietas, kurā viņa nebija rādījusies kopš agras bērnības.

– Vai tu atstāji Vainetā daudz savu mantu?

– Ko tu ar to domā?

– Drēbes? Koferi? – Īpaši apdāvināto jauniešu apvienības biedra karti?

– Es ceļoju bez liekas bagāžas. Pāris džinsu, pāris sporta kreklu un kārbiņa ar prezervatīviem.

Cilvēki vienmēr izturējās ārkārtīgi pieklājīgi, satiekoties ar prezidentes ģimeni. Neviens, atskaitot Megu vai kādu no tēva septiņām māsām, nebija viņai stāstījis neķītras anekdotes vai bārstījis divdomības. Cilvēku stīvā pieklājība allaž bija Lūsiju kaitinājusi, taču nu viņa būtu priecājusies par kādu drusku no tās, tāpēc izlikās, ka nav dzirdējusi.

– Tātad nav nekā tāda, kā atstāšanu es nevarētu kompensēt?

– Uz ko tu tēmē?

Viņas ģimene zināja, ka Lūsija ir drošībā. Mega būs viņiem pateikusi.

– Es patiešām nevaru atgriezties Vainetā, kamēr tur vēl ir prese. – Prese nebija viņas galvenais rūpju avots, taču to Lūsija negrasījās viņam teikt. – Interesanti, kādi ir tavi tuvākie plāni.

– Atbrīvoties no tevis. – Viņš paberzēja savu bārdas rugājiem apaugušo zodu. – Un nokniebties.

Viņa norija siekalas.

– Ko tad, ja es tev par to atlīdzinātu?

Viņš pievērsa skatienu Lūsijas krūtīm, kas izskatījās labāk, pateicoties ekstravaganti dārgajam franču krūšturim.

– Tu neesi mans tips.

Nepievērs viņam uzmanību.

– Es gribēju teikt, ka atlīdzinātu par to, ka tu uz kādu laiku atteiksies no saviem plāniem?

– Tas mani neinteresē. – Viņš pacēla segu no zemes. – Man ir atvaļinājums, un es negrasos sabojāt vēl vienu dienu. Tu brauksi atpakaļ uz Vainetu.

– Es tev samaksāšu, – viņa dzirdēja sevi sakām. – Ne šodien. Man nav līdzi naudas, taču es drīz to nokārtošu. – Kā? To viņai vajadzēs izdomāt. – Es segšu izmaksas par degvielu, ēdienu, tavus izdevumus. Plus… simts dolārus dienā. Sarunāts?

Viņš samīcīja segu.

– Pārāk liela ņemšanās.

– Es tagad nevaru atgriezties. – Lūsija atraka kādu drusciņu no pārdrošības, kas viņai neierobežotā daudzumā bija piemitusi pusaudzes gados, pirms atbildības nasta bija to atņēmusi. – Ja tu neņemsi mani līdzi, es sameklēšu kādu, kurš to izdarīs.

Varbūt viņš zināja, ka viņa blefo, jo tikai novīpsnāja vien. – Tici man. Tāda čiksa kā tu nav radīta tam, lai pavadītu astoņas stundas dienā motocikla seglos.

– Varbūt arī nav. Taču vienu dienu es izturēšu.

– Aizmirsti.

– Tūkstoš dolāru, plus izdevumi.

Motociklists sabāza segu sedlu somā.

– Tu domā, es noticēšu tam, ka tu samaksāsi?

Viņa saspieda plaukstas kopā. – Es samaksāšu. Es tev apsolu.

– Nuja, Tedam arī tu apsolīji, un izrādījās, ka tavs solījums nav neko vērts.

Lūsija sarāvās.

– Es apsolīšu rakstveidā.

– Žēl gan, ka tavs līgavainis par to neiedomājās. – Nosmīnējis viņš aizcirta sedlu somu.

Lai arī Panda neizmantoja viņas piedāvājumu, viņš arī neaizbrauca bez Lūsijas, un sieviete to uzskatīja par pozitīvu zīmi. Viņai gribējās ēst, taču vēl vairāk gribējās uzvilkt ērtas kurpes un pārģērbties.

– Vai tu atgriezīsies? – Lūsija iekliedza Pandam ausī, kad viņš izbrauca no Volmārtas. – Es gribētu paņemt dažas mantas.

Vai nu viņa nebija runājusi pietiekami skaļi, vai arī viņš to nesadzirdēja, jo puisis neapstājās.

Pa ceļam Lūsija ļāva domām aizslīdēt pagātnē un atcerējās dienu, kad Mets Džoriks bija ieradies tajā noplukušajā īres namā Harisburgā, kurā viņa slēpās kopā ar savu mazo māsiņu briesmīgajās nedēļās pēc mātes nāves. Viņš bija nostājies pie durvīm, nikns un nepacietīgs. Lūsijai vajadzēja aizstāvēt mirušo māti un gadu veco māsu, tāpēc par spīti tam, ka viņa bija četrpadsmit gadus veca un nobijusies līdz nāvei, meitene to neizrādīja.

“Mums nav nekā, par ko runāt,” viņa bija teikusi, kad viņš ielauzās iekšā.

“Aiztaupi tās blēņas… Ja tu tagad nebrauksi man līdzi, Bērnu un ģimenes aizsardzības dienests būs klāt tuvākās stundas laikā, lai jūs savāktu.”

Sešas nedēļas viņa bija izmantojusi visas iespējas, kādas vien spēja izdomāt četrpadsmitgadīgs bērns, lai neļautu varas iestādēm uzzināt, ka viņa viena pati aprūpē mazulīti, kuru bija nodēvējusi par Podziņu – to pašu mazulīti, kas bija pieaugusi un kļuvusi par Treisiju. “Mums nav vajadzīgs neviens, kas par mums rūpētos!” viņa bija kliegusi. “Mums lieliski klājas arī vienām pašām. Sasodīts, kāpēc tu nerūpējies pats par sevi?”

Taču Mets nebija rūpējies par sevi, un nepagāja ilgs laiks, kad viņš, Lūsija un Podziņa jau bija ceļā, kur viņi satika Nīliju un devās ceļojumā ar Meiblu, nobružāto Winnebago treileri, kas vēl aizvien atradās vecāku īpašumā Virdžīnijā, jo neviens no viņiem nespēja saņemties, lai atbrīvotos no tā. Mets bija vienīgais tēvs, kuru viņa jebkad tika pazinusi, un Lūsija nebūtu varējusi atrast vēl labāku. Vai arī labāku vīru Nīlijai mīlas pilnā savienībā, kuru Lūsija bija palīdzējusi kaldināt. Tolaik viņa bija tik drosmīga. Tik bezbailīga. Viņa bija zaudējusi šo savu būtības daļu tik pakāpeniski, ka pat nebija apzinājusies pārmaiņas.

Panda iebrauca netīrā stāvvietā pie baltas ēkas, uzraksts virs tās durvīm vēstīja “Stokija lauku veikals”. Skatlogos bija izlikts viss, sākot ar pistolēm, beidzot ar bļodām un bērnu gumijas čībām. Dzērienu automāts atradās līdzās durvīm kompānijā ar dārza rūķi un pastkaršu stendu.

– Kāds tev ir apavu izmērs? – Panda izklausījās nikns.

– Septiņarpus. Un man gribētos…

Viņš jau skrēja augšā pa kāpnēm, pārlecot diviem pakāpieniem uzreiz.

Lūsija, nenoņemdama ķiveri, nokāpa no motocikla un paslēpās aiz piegādes furgona. Viņai būtu gribējies pašai izvēlēties sev kurpes, taču došanās iekšā veikalā šādā izskatā likās neiedomājama. Lūsija cerēja, ka viņš nepirks alu. Vai prezervatīvus.

Panda iznāca ārā ar plastmasas maisiņu, kuru iegrūda viņai rokās.

– Tu man esi parādā.

“Degvielu, zāli vai pāli – neviens nebrauc par brīvu.”

– Es jau teicu, ka tev samaksāšu.

Viņš izgrūda savu kārtējo alu cilvēka ņurdienu.

Lūsija ielūkojās maisiņā. Džinsi, pelēks kokvilnas sporta krekls, lētas tumšzilas sporta kurpes un cepure ar nagu. Viņa aiznesa to visu aiz mājas, noņēma ķiveri un pārģērbās vietā, kur neviens nevarēja viņu ieraudzīt. Džinsi bija stīvi un neglīti, pārāk plati gurnos un ap kājām. Sporta kreklam bija uzdrukāts Teksasas universitātes logotips. Viņš bija aizmirsis zeķes, taču Lūsija vismaz varēja atbrīvoties no savām augstpapēžu kurpēm. Atšķirībā no puiša viņa nepiesārņoja apkārtni, bet ielika talāru un kurpes plastmasas maisiņā un devās atpakaļ.

Panda pakasīja krūškurvi, un viņa sejas izteiksme likās neizdibināma.

– Veikalā bija ieslēgts televizors. Tu šobrīd esi galvenais ziņu temats. Viņi apgalvo, ka tu esot apmetusies pie draugiem, taču es gan nepaļautos uz to, ka neviens tevi nepazīs. Lūsija ietūcīja plastmasas maisiņu ar talāru iekšā somā un atkal uzlika ķiveri.

Pēc pusstundas viņš apturēja motociklu pie Denny’s restorāna. Lūsija ilgojās pēc īstas vannas istabas ar aukstu un karstu ūdeni, un šīs ilgas bija stiprākas par bailēm, ka kāds varētu viņu pazīt. Kamēr puisis lika aizdedzes atslēgu kabatā un nolūkojās apkārt, viņa noņēma ķiveri un savāca savus stīvos, ar laku appūstos matus zirgastē, kuru izvilka cauri atvērumam jaunās beisbola cepures pakauša daļā.

– Ja tāda ir tava maskēšanās, – Panda sacīja, – ar to tu tālu netiksi.

Viņam bija taisnība. Lūsija pasniedzās pēc ķiveres. Palūkojusies apkārt, lai pārliecinātos, ka neviens neskatās, viņa no plastmasas maisiņa izņēma savas sabojātās kurpes, atstājot tajā tikai talāru. Viņa samīcīja maisiņu un pabāza to zem sava vaļīgā sporta krekla, nostiprinot to ar džinsu jostu, lai tas neizslīdētu.

Tā bija maskēšanās, kuru Nīlija izmantoja pirms daudziem gadiem, kad bija aizbēgusi no Baltā nama. Varbūt tā noderēs arī Lūsijai. Ja viņai paveiksies, neviens nesaistīs bijušās prezidentes meitu ar šo lētās drēbēs tērpušos grūtnieci. Viņa izskatīsies pēc kārtējā stulbā sievišķa, kas sapinies ar nepareizo puisi.

Panda palūkojās uz viņas mākslīgo grūtnieces vēderu.

– Nu tā, es grasos kļūt par tēvu, bet sekss nemaz nebija tik labs.

Lūsija apspieda vēlmi atvainoties.

Izskatījās, ka puisis iztiek tikai ar divām sejas izteiksmēm:

nevērīgu un vīpsnājošu. Tagad viņš vīpsnāja.

– Tu nemaz neizskaties pietiekami veca, lai tas būtu likumīgi.

Lūsija allaž bija izskatījusies jaunāka par saviem gadiem, un pašreizējais ietērps padarīja viņu vēl jaunāku. Nez vai es esmu tava pirmā pusaudze. Tā viņam teiktu Mega, taču Lūsija aizgriezās, iemeta sabojātās kurpes atkritumu urnā un piesardzīgi devās uz restorāna pusi.

Viņai par atvieglojumu neviens nepievērsa nekādu uzmanību – ne tāpēc, ka Lūsija bija slikti ģērbusies un ar grūtnieces vēderu, bet tāpēc, ka visi nolūkojās uz Pandu. Šajā ziņā viņš bija tāds pats kā Teds. Viņi abi atstāja lielu iespaidu – Teds labu, Panda ne tik labu.

Lūsija devās uz tualeti, mazliet apmazgājās un piekārtoja savu grūtnieces vēderu. Iznākot viņa jutās gandrīz kā cilvēks.

Panda stāvēja pie durvīm. Viņam mugurā bija tas pats saburzītais krekls, taču viņš smaržoja pēc ziepēm. Puisis nopētīja Lūsijas grūtnieces vēderu.

– Tas nešķiet īpaši ticams.

– Kamēr tu būsi tuvumā, neviens man nepievērsīs lielu uzmanību.

– To mēs vēl redzēsim.

Lūsija sekoja viņam pie galdiņa. Vairāki cilvēki telpā noskatījās, kā viņi apsēžas atsevišķā nodalījumā viens otram pretī. Viņi pasūtīja, un gaidot, kad tiks atnests ēdiens, Panda vēroja bumbiņas, kas ripinājās stūrī novietotā televizora ekrānā.

– Kamēr tu biji mazmājiņā, ziņās teica, ka tava ģimene atgriezusies Virdžīnijā.

Lūsija nejutās pārsteigta. Palikt Vainetā viņiem būtu neērti.

– Rīt viņi dodas uz Barselonu, kur notikšot Vispasaules Veselības aizsardzības organizācijas konference.

Viņš neizskatījās pēc tāda, kurš varētu zināt, kas ir konference, nemaz nerunājot par Vispasaules Veselības aizsardzības organizāciju.

– Kad tu piezvanīsi Tedam, lai pateiktu, ka esi izdarījusi muļķību?

– Es nezinu.

– Aizbēgšana neatrisina problēmas, kuras tāda bagāta meitene kā tu ir ieņēmusi galvā. – Puiša vieglā vīpsna liecināja, ka viņš netic patiesu problēmu eksistencei Lūsijas gadījumā.

– Es nebēgu, – viņa atcirta. – Es esmu… atvaļinājumā.

– Nepareizi. Es esmu atvaļinājumā.

– Un es tev piedāvāju samaksāt tūkstoš dolāru plus izdevumus, lai tu paņemtu mani sev līdzi.

Šajā brīdī tika atnests viņu ēdiens. Viesmīle novietoja Lūsijai priekšā šķiņķa un siera burgeru, sīpolu riņķīšus un dārza salātus. Panda piestūķēja muti ar ēdamo, tiklīdz viesmīle bija aizgājusi.

– Un ko tu iesāksi, ja es atteikšos?

– Es sameklēšu kādu citu, – viņa noteica, lai gan tas bija neiedomājami. Neviena cita nebija. – To tur tipu. – Viņa pamāja uz skarba izskata puisi, kurš sēdēja pie cita galdiņa ar pankūku šķīvi priekšā. – Es palūgšu viņam. Viņš izskatās pēc tāda, kam varētu noderēt nauda.

– Vai tev par to pavēstīja viņa krēpes?

Nez vai Panda bija īstais cilvēks, kurš varētu atļauties kritizēt kāda cita frizūru, lai gan pārējās sievietes restorānā, šķiet, nebija tik bargas kā Lūsija.

Izskatījās, ka viņš nespēj darīt divus darbus vienlaicīgi, un kādu laiku deva priekšroku domāšanai, atstājot novārtā ēšanu. Visbeidzot Panda nokoda lielu kumosu un ar pilnu muti noteica:

– Vai tu man garantē taukšķi, pat ja neizturēsi šodienu?

Viņa pamāja un tad paņēma vienu no krītiņiem, kas bija atstāti uz galdiņa bērnu vajadzībām. Lūsija uzrakstīja kaut ko uz salvetes un tad pastūma to pāri galdiņam uz Pandas pusi.

– Te būs. Mums ir līgums.

Viņš to nopētīja, un tad pastūma malā.

– Tu iznerroji kārtīgu džeku.

Lūsija cīnījās ar asarām.

– Labāk ātrāk nekā vēlāk, vai ne? Pirms viņš uzzina, ka kritis par upuri nepatiesai reklāmai. – Viņa nožēloja, ka nav paklusējusi, taču Panda tikai apgrieza otrādi kečupa pudeli un uzsita pa tās dibenu.

Viesmīle atgriezās, lai atnestu kafiju un nopētītu Pandu. Lūsija sagrozījās, un plastmasas maisiņš nočaukstēja zem viņas sporta krekliņa. Kafijkanna sastinga gaisā, un viesmīle pagriezās pret viņu. Lūsija nodūra galvu.

Panda paķēra uz salvetes uzrakstīto līgumu un noslaucīja ar to lūpas.

– Sīkajam nepatīk, kad viņa par ātru ēd.

– Jūs, meitenes, paliekat stāvoklī aizvien jaunākas, – sacīja viesmīle. – Cik tev ir gadu, mīļā?

– Pilngadīga, – Panda noteica, pirms Lūsija paguva atbildēt.

– Tik tikko, – viesmīle nomurmināja. – Kad tev jādzemdē? – Ē… augustā? – Lūsija to izrunāja kā jautājumu, nevis kā apgalvojumu, un viesmīle likās samulsusi.

– Vai septembrī. – Panda ar puspievērtām acīm atzvila sēdeklī. – Atkarībā no tā, kurš ir tēvs.

Sieviete ieteica Pandam nolīgt labu advokātu un aizgāja.

Viņš atbīdīja savu tukšo šķīvi.

– Mēs varētu būt Ostinas lidostā pēc pāris stundām.

Nekādas lidmašīnas. Nekādas lidostas.

– Es nevaru lidot, – Lūsija sacīja. – Man nav dokumentu. – Piezvani savai sencenei un liec, lai viņa par to parūpējas. Šis izpriecas brauciens man tāpat ir pietiekami daudz izmaksājis.

– Es jau tev teicu. Pieraksti savus izdevumus. Es tev atlīdzināšu. Plus tūkstoš dolāru.

– Kur tu dabūsi čunguru?

Viņai nebija ne jausmas.

– Gan es izdomāšu.

Lūsija bija devusies uz ballīti, zinot, ka tur notiks iedzeršana. Viņai bija gandrīz septiņpadsmit gadu, neviens negrasījās lietot narkotikas, un Mets ar Nīliju nekad neko neuzzinās. Kas nu tur liels?

Pēc tam Kortnija Bārnsa bija nolikusies ģībonī aiz dīvāna, un neviens nespēja viņu uzmodināt. Kāds piezvanīja palīdzības dienestam. Uzradās policisti un paņēma no visiem personu apliecinošus dokumentus. Kad viņi uzzināja, kas ir Lūsija, viens no policistiem aizveda viņu mājās, kamēr pārējie jaunieši tika nogādāti iecirknī.

Viņa nemūžam neaizmirsa, ko policists bija toreiz sacījis. “Visi zina, ko senators Džoriks un Džorikas kundze ir tavā labā darījuši. Vai tā tu viņiem atlīdzini?”

Mets un Nīlija atteicās no īpašas attieksmes pret viņu un aizveda Lūsiju atpakaļ uz policijas iecirkni pie pārējiem. Prese atspoguļoja visu notikušo līdz ar vairākiem rakstiem par Vašingtonas politiķu mežonīgajiem bērniem, taču vecāki nekad to Lūsijai nepārmeta. Tā vietā viņi runāja par saindēšanos ar alkoholu un braukšanu dzērumā, par to, cik ļoti viņi Lūsiju mīl un vēlas, lai viņa izdarītu saprātīgu izvēli. Viņu mīlestība lika meitenei nokaunēties un mainīja viņu tā, kā to nemūžam nespētu dusmas. Lūsija sev apsolīja vairs nekad viņus neiegāzt un līdz pat vakardienai bija savu solījumu pildījusi.

Tagad viņa stāvēja lētā mazpilsētiņas saimniecības preču veikalā, kur smaržoja pēc gumijas un popkorna. Viņa bija sakārtojusi plastmasas maisiņu zem sporta krekla, lai tas nečaukstētu, taču pēc ilgā brauciena izskatījās tik noplukusi, ka neviens neuzmeta viņai otrreizēju skatienu, lai arī Panda piesaistīja to pašu piesardzīgo uzmanību, ko restorānā. Kāda jauna māte pat aizvilka savu mazuli uz blakus eju, lai izvairītos no viņa.

Lūsija paraudzījās uz Pandu, pārvilkusi savu beisbola cepuri pār acīm.

– Satiksimies pie kases.

Viņš pacēla augšup sārtu sporta krūšturi. – Izskatās, ka tas varētu būt tavs izmērs.

Lūsija viņam saspringti uzsmaidīja.

– Nopietni, man nav vajadzīga palīdzība. Tagad tu vari iepirkties pats. Uz mana rēķina.

Viņš pameta tai krūšturi.

– Kā tad, skaidrs, ka uz tava rēķina. Es saglabāšu kvītis. Un tomēr viņš nekustējās ne no vietas. Lūsija pievienoja saviem iepirkumiem neglītas baltas omīšu apakšbikses, jo negrasījās pieļaut, lai Panda noskatītos, kā viņa izvēlas ko citu.

Viņš izņēma ārā omīšu apakšbikses un iemeta iekšā košu nieciņu.

– Šīs man patīk labāk.

Skaidrs, ka tās tev patīk labāk. Taču, tā kā tu nekad tās neredzēsi, tev nav balss tiesību.

Panda pabāza plaukstu zem sava sporta krekla un pakasīja vēderu.

– Pasteidzies. Es esmu izsalcis.

Šis puisis Lūsijai bija vajadzīgs, tāpēc viņa atstāja spilgto striķīti iepirkumu grozā un ļāva aizvadīt sevi līdz vienīgajai ejai, kurā atradās preces vīriešiem.

– Man patīk saņemt dāmu atbalstu iepērkoties. – Panda paķēra tumšzilu sporta kreklu un nopētīja attēlu – uzzīmētu sievieti ar milzīgām krūtīm un raķešu izšāvēju starp kājām.

– No tā pilnīgi noteikti nāksies atteikties, – viņa noteica. – Man tas patīk. – Panda pārmeta kreklu pār plecu un sāka pārcilāt džinsu krāvumu.

– Man likās, ka tu gribēji atbalstu.

Viņš uzlūkoja Lūsiju ar neizpratnes pilnu skatienu.

– Kāpēc tu tā domā?

Viņa padevās.

Pēc dažām minūtēm, liekot pieticīgos pirkumus pie kases, Lūsija sajuta piepešas ilgas pēc savām pērlēm un matu stīpām, pēc vieglajām vasaras kleitām un glītajām sandalēm. Tās bija lietas, kas noturēja viņu pie zemes. Savās baletkurpītēs un kašmira svīteros, piespiedusi pie auss mobilo telefonu, Lūsija zināja, kas viņa ir – ne tikai bijušās Savienoto Valstu prezidentes adoptētā meita, bet arī izcila lobiste un pirmšķirīga naudas vācēja bērnu atbalstam. Viņas kuņģis atkal sāka smelgt.

Panda uzmeta Lūsijai īgnu skatienu, maksājot par abu iepirkumiem. Tiklīdz viņi bija izgājuši ārā, viņš sabāza visu lētā pelēkā neilona ceļojumu somā, ko bija nopircis, salikdams kopā viņas košās biksītes ar saviem pelēkajiem bokseršortiem, un piestiprināja somu pie motocikla sēdekļa ar virvi.

Lūsija konstatēja, ka Pandam nepatīk šosejas, un viņi brauca uz austrumiem pa putekļainiem otrās šķiras ceļiem, kas veda cauri izmirušām pilsētiņām un pussabrukušām fermām. Lūsija nezināja, kurp viņi dodas. Viņai bija vienalga. Pienākot vakaram, puisis apturēja motociklu pie moteļa ar divpadsmit istabām līdzās pamestam auto treniņu laukumam. Pirmais, ko Lūsija pamanīja, kad puisis iznāca no moteļa sīciņā pārvaldnieka kabineta, bija viena vienīga atslēga, kas šūpojās viņa lielajā plaukstā.

– Es gribētu atsevišķu istabu, – viņa sacīja.

– Nu tad samaksā par to. – Viņš pārmeta kāju pāri motocikla sēdeklim un, negaidot Lūsiju, brauca uz pēdējās moteļa istabas pusi. Viņa gāja pati, juzdama, kā ļogās kājas. Vismaz sēdēšana uz tā lielā, vibrējošā ādas sēdekļa bija likusi viņai sajusties dzīvai – līdz brīdim, kad Lūsija atminējās, ka tie platie pleci, uz kuriem viņa bija spiesta visu dienu lūkoties, pieder vīrietim, kurš sazinājās ar ņurdieniem, ēda, neaizverot muti, un pacieta viņu tikai naudas dēļ. Vīrietim, ar kuru viņai nāksies dalīt noplukušu moteļa istabeli.

Lūsijai atlika vienīgi piezvanīt. Viens telefona zvans, un viss šis neprāts būs beidzies.

Viņa turpināja iet uz priekšu.

Panda atraisīja virvi no motocikla, kad Lūsija nonāca līdz viņu istabai. Puisis atbrīvoja ceļasomu, kurā atradās viņu pēdējie pirkumi, un tad atsprādzēja vienu no sedlu somām. Kamēr viņš ņēma laukā vakaram domāto alus sešpaku, Lūsija pamanīja vēl vienu bufera uzlīmi, kas atradās pārloka iekšpusē.

Vēstījums bija tik nešpetns, ka viņai vajadzēja kādu brīdi, lai aptvertu, kas tur teikts.

“Nekad neuzticies nevienam, kas asiņo piecas dienas mēnesī un nemirst.”

Panda aizcirta sedlu somu un uzlūkoja Lūsiju ar piemiegtām acīm.

– Nu, vai esi gatava zvanīt mammai un tētim?