Читать книгу Kurpju karaliene - Anna Deivisa - Страница 11

Viņas tērps bija rūpīgi izsvērts, viņa bija pārspējusi pati sevi. Pola Puarē kleita bija darināta no šifona, un šalle bija no lūšādas. Viņas apavi – šņorējamas kazādas kurpes ar virpuļojošu aplikāciju rakstu dzeltenbrūnā krāsā un ar spiciem papēžiem – bija brīnišķīgas, darinātas pēc pasūtījuma, taču neuzkrītošas. Dizainers, kāds Vilfreds Hargrīvss no Londonas, bija kluss vīrs, kuru neinteresēja slava modes pasaulē, un viņš neapdraudēja Zakarija patmīlību pietiekami, lai liktu viņam sacelt spuras gaisā. Lai kompensētu apavu vienkāršību, Ženevjēva bija uzlikusi briljantus uz pirkstiem, ausīs, ap rokas locītavām un ap kaklu.

Kad Roberts pacēla galvu no rīta avīzes un ieraudzīja sievu stāvam vestibilā un kārtojam šalli, viņš uz mirkli aizmirsās un skaļi iesvilpās.

Ženevjēva satrūkusies paraudzījās uz viņu. Roberts pietvīka. Viņa tāpat. Un tad viņi abi sāka smieties.

– Mierā, puika! – viņa iesaucās.

– Tu izskaties fantastiski, – Roberts sacīja. – Uz kurieni tu iesi?

Un tad Ženevjēva sāka čivināt par kurpju pielaikošanu, un ar katru izteikto vārdu viņas pašapziņa pieauga aizvien vairāk, un viņa saprata, ka abu starpā viss būs kārtībā. Roberts nemūžam neuzminēs, ko viņa izdarījusi. Viņa nekad nejutīs vajadzību to atklāt. Vīra svilpiens bija viņu izglābis.

– Atkal esat atgriezusies, madame? – Palīdze, Ženevjēvai atverot durvis, izskatījās tikpat barga kā vienmēr. Viņa sāka vērt ciet durvis Ženevjēvai deguna priekšā, un viņas sejā parādījās kluss prieks par to, ka var to izdarīt.

Taču šoreiz no iekšpuses atskanēja kāda skaņa. Zakarija balss uzsauca: – Olga? – Un sieviete sastinga pie puspavērtajām durvīm un pagrieza galvu, gaidot norādījumus.

– Man šķiet, jūs uzzināsiet, – Ženevjēva sacīja, – ka man ir sarunāta tikšanās.

– Labrīt, madame. – Zakarijs pastiepa roku, lai aicinātu viņu veikala violetajās telpās. Šodien viņš likās ļoti lietišķs. Gandrīz vai strups. It kā viņi nebūtu nosēdējuši vairākas stundas zaļajā kafejnīcā. Labi, Ženevjēva domāja, tas man der.

Olga vēl aizvien kavējās pie administratora letes, un Ženevjēva juta, ka ikvienu viņas kustību pēta šīs aukstās acis. Taču tad viņai par prieku Zakarijs lika palīdzei doties projām un gaidīt apakšstāvā, līdz uzlaikošana būs beigusies.

– Tā, Zakarija kungs. Kā jau teicu, es rīkoju masku balli kubisma stilā. Tā notiks pēc sešām nedēļām, un es gribētu…

– Lūdzu, noaujiet savas kurpes un zeķes, Šelbijas Kingas kundze. – Zakarijs runājot saņēma viņu aiz elkoņa un apņēmīgi pieveda pie viena no violetajiem dīvāniem.

Viņa neatrāva skatienu no savām pēdām, audama nost kurpes, neskaidri apzinādamās, ka viņš staigā pa istabu un aizbultē ārdurvis. Ženevjēvu pārņēma savāda nervozitāte, kad pienāca laiks novilkt zeķes. Viņa nebija domājusi, ka tās nāksies novilkt šajā nolūkā. Un, ja tās tiešām vajadzēja novilkt, vai tad neklātos ierādīt pārģērbšanās kabīni? Taču Ženevjēva apņēmās neizrādīt kautrību, lai ko tas maksātu. Un jādomā, ka pret Violetu de Fremonu te izturējās tāpat. Ja jau ar to samierinās grāfiene…

Nezinādama, vai Zakarijs skatās vai nē, būdama spiesta uzticēties tikai viņa profesionalitātei, Ženevjēva pacēla svārkus un atpogāja labās kājas zeķturi. Lēnām viņa noritināja zeķi lejā un to novilka, tad ķērās pie kreisās kājas. Koka grīda zem pēdām likās vēsa. Viņa jutās neērti, it kā zem Pola Puarē kleitas kailas būtu ne tikai kājas vien. Viņa neapzināti salieca kāju pirkstus.

– Vai jums ir auksti? – atskanēja Zakarija balss. Viņa sajuta vieglu dūmu smaku un, pacēlusi galvu, ieraudzīja, ka viņš sēž telpas otrā pusē Napoleona III stila krēslā un smēķē cigareti. Nu viņš bija atmetis formālo izturēšanos gluži kā vecu mēteli un izrādīja nevērību, kas jau sāka robežoties ar nekaunību. Gluži neiedomājamā kārtā Zakarijs bija pārmetis savu labo kāju pāri krēsla malai un šūpojās, piešķiebis galvu uz vienu pusi.

– Nepavisam nē. – Un patiešām, telpa drīzāk bija silta. – Esmu gatava mēru noņemšanai.

– Jums vajadzētu pastaigāt, lai varu jūs apskatīt. – Zakarijs pamāja ar labo roku, vēl aizvien turēdams rokā cigareti, un norādīja, ka Ženevjēvai jāpieiet pie spoguļa telpas tālākajā malā un jāatgriežas. – Un beidzies saliekt kāju pirkstus.

Ženevjēva palūkojās lejup uz saviem kāju pirkstiem un pacentās tos atslābināt. Pieceldamās viņa apjauta, ka baidās likt viņam vilties. Dodamās pie spoguļa, Ženevjēva sajutās kā virves dejotāja. Pleci izriesti, galva taisna – atminēdamās kādreizējās uzvedības stundas, sajūtu, ko radīja uz galvas uzliktā grāmata, nepieciešamību ideāli noturēt līdzsvaru. Piegājusi pie spoguļa, viņa palūkojās uz savu pietvīkušo seju, uz savām pienbaltajām kājām, uz savu sejas izteiksmi, kas pauda zināmu neveiklību. Tad viņa pagriezās un devās atpakaļ.

Zakarijs slinki pasmaidīja. – Tagad izdariet to vēlreiz, tikai dabiski. Jūs izskatāties tā, it kā būtu mietu norijusi.

Ženevjēvu pārņēma niknums, un viņai nācās piepūlēties, lai to apspiestu un koncentrētos uz staigāšanu.

– Un vēlreiz, – viņš noteica, kad Ženevjēva atgriezās. – Patiesībā tikai turpiniet staigāt uz priekšu un atpakaļ pa istabu, līdz es jums likšu apstāties.

Viņa turpināja staigāt turp un atpakaļ, vēl un vēlreiz, prātodama, vai tas ir tīšs gājiens – neliels pazemojums, lai viņai ierādītu īsto vietu. Viņš bija tik ļoti mainīgs, šis Zakarijs. Ženevjēvai nebija ne jausmas, ko apavu meistars patiesībā par viņu domā, un viņa vēlējās par to nebēdāt. Taču, turpinot staigāt, nedrošība, aizkaitinājums un samulsums sāka zust, līdz viņa par to vairs daudz nedomāja. Tikai par gludajiem, vēsajiem dēļiem, zebrādas paklāja raupjo mīkstumu, kleitas piekļaušanos un noslīdēšanu no viņas kailajām kājām. Par Zakarija klātbūtni, kurš viņu klusējot vēroja, pievērsis skatienu viņas pēdām.

– Labi. – Viņa balss bija skarba. – Tagad atkal apsēdieties.

Ženevjēva apsēdās uz dīvāna, un viņš pienāca klāt un notupās līdzās, nolikdams garu, ar samtu pārvilktu soliņu viņai priekšā, norādīdams, ka viņai jānovieto viena kāja uz tā, kamēr viņš pats uzmetās uz soliņa malas. Zakarijs izvilka nelielu lineālu, kādu izmantoja arī citi kurpnieki. Ženevjēva uzlika savu pēdu uz tā, un viņš nomērīja garumu līdz kājas lielajam pirkstam. Tad viņš paņēma metramēru, lai noteiktu viņas pēdas platumu trijās vietās. Pēc savādās staigāšanas turp un atpakaļ šīs darbības bija visai parastas un saprotamas. Ženevjēva jutās vīlusies.

– Es varu nomērīt ar acumēru, taču labāk ir pārbaudīt vēlreiz. – Varēja nodomāt, ka Zakarijs sadzirdējis viņas domas.

– Vai jūsu spriedums bija pareizs manā gadījumā?

Taču viņš tikai pasmaidīja.

Ženevjēva gribēja nocelt kājas no soliņa, taču viņš ar žestu aizkavēja šo soli. Roka pieskārās viņas pēdai un tad pavirzījās uz priekšu, lai satvertu potīti. Ženevjēva iedomājās par šo roku, kas vakar vakarā bija pieskārusies viņējai. Pirksti bija spēcīgi, jādomā, no smaga darba.

Pacēlis viņas pēdu un viegli turēdams to rokās, viņš novietoja vienu roku zem pacēluma un otru zem pirkstiem. Ženevjēva iztēlojās, kā viņa rokas griež ādu, iesit nagliņas. Platas plaukstas. Rokām zem viņa krekla vajadzēja būt krietni muskuļotām. Viņa ļāva savai pēdai atslābt, kļūt ļenganai.

Un tad Ženevjēva izbaudīja visizsmalcinātāko sajūtu, itin kā no viņa rokām karstums pārietu uz viņas pēdām, liekot ādai iekņudēties, izšaujoties cauri kājai. Zakarijs lēnām pārvietoja plaukstas ap viņas pēdu, piespiezdams šur un tur ar īkšķi, iztaustīdams viņas kaulus, nošķirdams pirkstus un izdarīdams nelielu spiedienu starp tiem. Viņš glāstīja, viņš spieda, viņš iztaustīja pēdu, līdz Ženevjēva skaļi novaidējās aiz baudas. Viņa ļāva Zakarijam aizslidināt plaukstu līdz puslielam, sajūtot muskuļa formu.