Читать книгу Kurpju karaliene - Anna Deivisa - Страница 7

Nākamajā rītā Ženevjēva neēda brokastis un taisnā ceļā devās uz kabinetu, ģērbusies rītakleitā. Apsēdusies pie mākslinieciski veidota rakstāmgalda, viņa sāka rakstīt dzejoli par meiteni, kura nezina savu vārdu. Vārdi plūda strauji. Kad Ženevjēva apstājās, lai pārlasītu, viņa jau bija pierakstījusi vairāk nekā divdesmit rindas un palikusi bez elpas no šīs nodarbes intensitātes. Cik patīkami bija atrast iespēju, kā atbrīvoties no satraucošajām izjūtām! Turklāt šī atbrīvošanās piedevām pie visa bija arī radīšanas akts. Tas bija labākais, ko viņa jebkad uzrakstījusi, tā tam vajadzēja būt. Tas bija dzejolis, kas padarīs viņu par nozīmīgu figūru starp šejienes angloamerikāņu rakstniekiem, nevis tikai par daudzsološu talantu vai līdzskrējēju.

Ženevjēva centās panākt atzīšanu Parīzes mākslinieku elites sabiedrībā kopš pašas pirmās dienas, kad viņi ar Robertu bija te ieradušies. Pašā sākumā, kamēr viņa vēl aizvien nebija pilnībā aptvērusi savu vilšanos, ko sagādāja Roberta nožēlojamais nenozīmīgo paziņu loks, Ženevjēva jūdzēm tālu mēdza staigāt gar Sēnu, līdz kreisajam krastam un garām Vavāna metro stacijai līdz sestajam rajonam. Viņa ielūkojās pa “Selekta”, “Rotondas” vai “Doma” kafejnīcas logiem un nopētīja āra galdiņus, meklēdama pazīstamākos rakstniekus un māksliniekus, kas pavadīja savas dienas tur, rakstot un skicējot piezīmju grāmatiņās. Ženevjēva bija ņēmusi līdzi savu dzeju grāmatiņu uz visām kafejnīcām, kuras izraudzījās, pasūtīja kafiju ar pienu un iekārtojās ērtāk, lai rakstītu un noklausītos. Viņa atradās šeit, savā sapņu pilsētā, taču tikai kā skatītāja.

Pagāja četri mēneši – četri mēneši, kas bija vienlīdz jautri un vilšanās pilni, līdz Ženevjēva iepazinās ar Monparnasa Lulū “Rica” viesnīcas bārā. Lulū viņa uzreiz iepatikās, tāpēc viņa sāka iepazīstināt Ženevjēvu ar visiem un atdzīvināt Parīzi viņas acu priekšā. Tagad Ženevjēva pazina visus un visur iekļuva, pateicoties nevis Robertam – viņas cerību dzirkstelei, ar kuru bija apprecējusies, – bet gan Lulū. Nekur citur viņa nevēlējās būt – neviena cita pasaules pilsēta nespēja līdzināties šai. Un tomēr viņa vēl aizvien savā ziņā bija piespiedusi seju stiklam. Ženevjēva nebija kļuvusi par vienu no viņiem.

Lai tiktu atzīta par savējo starp rakstniekiem, kurus apbrīnoja visvairāk, lai viņai ļautu piedalīties to sarunās par nozīmīgām problēmām, gudriem jautājumiem, skaistām lietām, lai viņā ieklausītos Betersons, Fords un pārējie, viņai vajadzēja uzrakstīt patiesi izcilu dzejoli. Dzejoli, kas viņiem pierādītu, ka Ženevjēva nav vis kārtējā bagātā sieviete ar smieklīgiem centieniem, kuru vajadzēja izklaidēt un kurai vajadzēja pieglaimoties, lai iegūtu viņas labvēlību, ka viņa nav vis Lulū skaistā angļu pavadone, bet gan īsta dzejniece ar visām no tā izrietošajām tiesībām.

Šīsdienas dzejolim vajadzēja kļūt par īsto. Tas būs viņas talanta, viņas ģēnija rakstisks pierādījums.

Vai tā būs?

Pārlasot savu meistardarbu, Ženevjēvas aizrautība pamazām saruka. Dzejolis zaudēja formu, vēl pirms viņa bija to atradusi. Ap sesto rindiņu tas jau bija kļuvis par klīstošu, nesakarīgu domu savārstījumu, nevis dzejoli. Ap desmito rindiņu tas jau atgādināja gaušanos. Nonākot līdz trīspadsmitajai, Ženevjēva pārstāja lasīt, pārvilka svītru tam pāri un sāka zīmēt ķeburus gar malām. Viņa uzzīmēja karikatūru par Džozefu Lāzaru, Lulū pielūdzēju. Tajā Lāzars bija attēlots kā pingvīns ar zivi lielajā knābī, savilcis seju mulsuma pilnā izteiksmē, it kā nespētu saprast, ko viņš te dara.

– Kā tu teici, kad zirgs atgriezīsies? – Roberts bija parādījies durvīs.

– Īsti nezinu.

– Jādomā, ka viņi kaut ko pateica, Vivī. – Viņš iztaisnoja kaklasaiti, skatīdamies priekšnama spogulī. Ženevjēva to zināja pat neskatoties – tā viņš vienmēr rīkojās pa ceļam uz darbu.

– Man šķiet, viņš teica kaut ko par trim nedēļām. Vai četrām?

– Četras nedēļas! Veselas četras nedēļas, tikai lai notīrītu statuju?

– Drīzāk trīs. – Ženevjēva piezīmēja Lāzaram spārnus un atkal iemērca spalvu tintē, viegli pieliekusies, lai Roberts nevarētu redzēt viņas seju.

– Tas patiešām ir briesmīgi ilgs laiks. – Roberts notrauca drupačas no svārku piedurknēm. – Nesaprotu, kāpēc tai vispār bija vajadzīga tīrīšana. Manuprāt, tā izskatījās pavisam labi.

– Ak, tā bija gluži nosmulēta.

– Tad kāpēc Selīna nevarēja to vienkārši apslaucīt?

– Mīļais! – Ženevjēva iepleta acis, lai izrādītu savu šoku. – Es nevarēju pieļaut, lai kaut kāda nepraša pieskartos tik smalkam mākslas darbam kā tas zirgs! Galu galā es sev nemūžam nepiedotu, ja tam kaut kas notiktu. Tik rūpīgam darbam ir vajadzīgas prasmes, uzmanība, pieredze.

– Nu, jādomā, ka tu zini labāk.

Drīz vien viņš izies pa ārdurvīm ar visu cepuri un dokumentu mapi, un Ženevjēva varēs atviegloti uzelpot.

– Tad ko tu domā šodien darīt? – Roberts apjautājās.

– Man ir galīgi jāizlemj par viesību norises vietu. Drīz jāizsūta ielūgumi. Un tad pēcpusdienā es došos uz Natalī Bārnijas salonu. Pols Valerī tur sniegs lasījumus. Un tur būs Normens Betersons.

– Ak jā, tas puisis no žurnāla. – Nu viņš ienāca istabā un pieliecās, lai noskūpstītu sievas galvvidu.

– Viņš nav nekāds “puisis no žurnāla”, Robert. Viņš ir dzejas ģēnijs.

– Bez šaubām, mīļā. Kā teiksi.

Amerikāņu mākslas patronese Natalī Bārnija regulāri rīkoja dzejas lasījumus savā trīssimt gadu vecajā savrupmājā Žakoba ielā, taču šī bija pirmā reize, kad Ženevjēva gatavojās to apmeklēt. Vēlēdamās atstāt pareizo iespaidu, viņa ilgu laiku nevarēja izvēlēties apģērbu, līdz beidzot izšķīrās par labu divdaļīgam pelēkam Chanel kostīmam no importa tvīda ar vīrišķīgi izrobotu apkaklīti, kas lika viņai sajusties kā intelektuālei, un greznām čūskādas kurpēm, kuras bija darinājis angļu kurpnieks Sebastjans Jorks. To forma bija ierasta, taču materiāla izvēle tām piešķīra zināmu šiku. Kurpēm piemita tāda kā draiskulība, kas Ženevjēvai patika. Viņai patika domāt par čūsku, kas slīd pāri viņas pēdām.

Bārnijas jaunkundzes salonā bija gandrīz tikai sievietes vien. Un izskatījās, ka Ženevjēva bija teju vienīgā no klātesošajām, kas nav lesbiete, cik nu viņa varēja spriest. Tas lika Ženevjēvai sajusties neomulīgi – iespējams, tāpēc, ka viņai nebija nekādas ietekmes uz šīm sievietēm. Viņa nebija nekas un atradās šeit tikai pēc Normena Betersona ieteikuma. Tomēr Ženevjēva zināja, ka šī bija viena no vietām, kuru viņai kā dzejniecei vajadzēja padarīt par savējām. Žēl, ka te nebija Lulū, kura varēja viņu iepazīstināt ar dažiem klātesošajiem. Lulū pazina visus. Taču, no otras puses, Lulū bija stiķu pilna tieši tad, kad situācija prasīja nopietnību. Viņa droši vien sāktu valsēt ar kādu no tām sievietēm ar monokli un kravati, lai tikai izbaudītu ko jaunu.

Lasījumu sākums aizkavējās. Sievietes vīriešu drānās pastaigājās pa istabām, kas bija mēbelētas vecmodīgā gadsimtu mijas stilā, vai bija atlaidušās uz turku spilveniem dīvānos. Neviena neievērotā Ženevjēva apsēdās un paraudzījās augšup uz ovālajiem griestiem ar mozaīkas rakstu. Viņa iedomājās, ka šī māja uzdzen pirmatnējas, mitoloģiskas izjūtas. Tomēr sīkā un spīvā Natalī nebija nekāda grieķu dieviete. Kaut nu ātrāk parādītos Normens Betersons.

Viesiem tika piedāvāta tēja no sudraba tējkannas, taču Ženevjēva palika kā pielīmēta savam sēdeklim. Viņai visapkārt poētiskās lesbietes knibinājās ap raibām kūkām un sažuvušām gurķu maizītēm, sūrodamās par “Transatlantiskā apskata” bojāeju, priecādamās par “Šī kvartāla” iznākšanu un tenkodamas par citiem notikumiem attiecīgi princeses de Polinjakas un Ģertrūdes Steinas salonos. Ženevjēva drūmi nolūkojās pati uz savām rokām, kas bija saliktas klēpī, vēlēdamās, kaut nu viņu namamāte būtu pasniegusi ko spēcīgāku – kādus drosmes pilienus.

Visbeidzot Valerī parādījās no blakus istabas, izskatīdamies bāls un grīļīgs, it kā viņa apkaklīte būtu pārāk cieša, un žņaudzīdams rokās papīra kaudzīti. Publika sāka ieņemt vietas, sasēžoties ar visām tējas tasēm krēslos, kas bija sarindoti glītās rindās, vai zvilnēdama uz dīvāniem.

Un nu – urrā! – neliela auguma austrumniecisks vīrs ar šampanieša pudeli ienāca no dibentelpas, un viņam sekoja kalpone ar paplāti, uz kuras bija saliktas glāzes. Tad parādījās Ezra Paunds ar smieklīgu bereti galvā un sveicināja Ženevjēvu reizē ar visiem citiem klātesošajiem ar visaptverošu trīssimt sešdesmit grādu rokas vēzienu. Un visbeidzot Normens Betersons apmetnī un ar tauriņu iznira Paundam aiz muguras glītā Gaja Montereja pavadībā, kurš bija ģērbies krēmkrāsas uzvalkā. Situācija sāka kļūt cerīgāka.

Tomēr Ženevjēva, lai kā centās, nespēja sekot līdzi lasījumam. Viņa nesaprata, vai problēma slēpjas viņai grūti uztveramajos franču valodas smalkumos, vai arī viņas nespējā pienācīgi izprast pašu izteiksmi. Beigās viņa izvilka no somiņas piezīmju grāmatiņu un pildspalvu, domādama, ka varētu mēģināt pierakstīt dažas izteiksmīgākās frāzes. Taču tas izrādījās pārāk sarežģīti, tāpēc viņa likās mierā un sāka zīmēt Ezru Paundu, attēlodama viņu kā milzīgu bereti ar izspūrušiem matiem, ķīļbārdiņu un divām kājām, kas rēgojās apakšā šai dzīvīgajai parūkai, kamēr Valerī poēzija plūda un aizvējoja viņai pāri kā vēja pūstas ziedlapiņas. Ženevjēva attapās, ka viņš ir beidzis, tikai tad, kad pārējās sāka aplaudēt.

– Ak, sveicināti, Šelbijas Kingas kundze. Vai zināt, es jūs vēroju visas tās nebeidzamās uzstāšanās laikā. Galu galā jūs esat te vienīgā, ko ir vērts vērot.

– Pateicos, Montereja kungs.

Publika atkal bija sākusi pārvietoties, un Ženevjēva bija pastiepusi savu glāzi piepildīšanai brīdī, kad šampanieša pudelei izrādījās iztukšota. Kad vīrietis krēmkrāsas uzvalkā pienāca klāt un pieskārās viņas plecam, viņa apsvēra, vai nevajadzētu izvēlēties vismaz tēju. Tagad viņa nedroši tam uzsmaidīja, īsti nezinādama, vai teiktais maz ir kompliments, ņemot vērā apkārtējo sabiedrību.

– Jūs izskatījāties… – Viņš pieklusināja balsi, padarīdams telpu starp viņiem mazāku un intīmāku. – Jūs izskatījāties kā cilvēks, ar kuru šajā brīdī notiek kaut kas dziļš, tieši jūsu prātā, kamēr dzeja traucās jums garām kā vilciens, kā pati dzīve. It kā jūs būtu uzdūrusies kam svarīgam.

– Nu… – Ženevjēva iedomājās, vai nevajadzētu atzīties, ka viņa tikai zīmējusi ķeburus.

– Jūs izskatījāties tā, it kā prātotu par to, kā būtu vislabāk nomirt.

– Kā, lūdzu?

– Ženevjēva, mana dārgā. – Tas bija Betersons, kurš smaidīja šķību smaidu ar vienu lūpu kaktiņu. Arī tauriņš bija sašķiebties. – Redzu, ka esat iepazinusies ar Gaju. Viņš ir viens no mūsu labākajiem dzejniekiem.

– Jā, mēs esam satikušies. Normen, es prātoju…

– Par žurnālu? Parunāsim par to vēlāk, labi? Pēc šī saviesīgā pasākuma. Daži no mums grasās doties uz “Selektu”, ja jūs vēlaties pievienoties.

– Patiesībā runa nebija par žurnālu. Ne gluži.

– Iedomājos, ka mēs varētu ievietot dažas Gaja poēmas pirmajā numurā.

– Tas ir jauki. – Ženevjēva ievilka elpu un noskatījās, kā Monterejs šķērso telpu, lai pievienotos Paundam. – Runa bija par manu dzejoli, Normen.

– Ak jā. – Betersons noglāstīja viņas delmu un pamirkšķināja tā, it kā viņa būtu bērns. – Vēlāk? “Selektā”?

Atskanēja skaļš gongs. Sieviete, kas bija ģērbusies gluži kā angļu sulainis, paziņoja: – Dāmas un kungi, šīsdienas konkurss drīz sāksies. Tā kā mēs esam apbalvoti ar skaistu pavasara saulīti, tad dosimies uz temple à amitié, tāpēc vai varu jūs lūgt iziet dārzā ar visām tējas tasēm? Tie, kas slikti panes vēsumu, var pa ceļam paņemt savus mēteļus un apmetņus. Mums ir dažas segas, ko var uzklāt uz kājām, taču ticiet man – ārā valda patīkams siltums.

– Fantastiski, – sacīja Betersons. – Man patīk Natalī izrādes.

Ženevjēva palūkojās apkārt, ar skatienu meklēdama Gaju Montereju, taču viņš bija kaut kur nozudis.

Temple à amitié izrādījās pseidogrieķu stila templis ar kolonnām un statujām, un tā pakāpieni bija pārvērsti par skatuvi. Publika sēdēja, patvērusies no vēja aiz kaimiņu māju augstajām, vīteņaugiem klātajām sienām Viskonti ielā un Sēnas ielā, uz saliekamajiem krēsliem, kas bija izkārtoti puslokos. Ženevjēva sēdēja līdzās Normenam Betersonam, kurš bija viegli piespiedis savu kāju viņējai.

Smokingā tērpies vīrietis, kurā viņa atpazina komponistu un mūziķi Virdžilu Tomsonu, apsēdās pie lielajām klavierēm līdzās templim un spēlēja kaut ko modernu un, šķiet, eksperimentālu.

Kad Ženevjēva mēģināja sagrozīties savā krēslā, lai izvairītos no fiziskā kontakta ar Betersonu, vīrieša kāja pavirzījās vēl tālāk, lai atkal atbalstītos pret viņējo.

Ar plašu žestu novicinot cepuri, no aizkulisēm iznāca Natalī Bārnija, saģērbusies gana tērpā ar visu spieķi, un veda pie rokas ganīti – savu kārno mīļāko Renē Vivjēnu, kurai galvā bija aube un mugurā vairākas drēbju kārtas. Kad klaviermūzika kļuva klusāka, gans nometās ceļos uz grīdas, skaļi franču valodā nodeklamēja kaut ko, ko varēja noturēt par grieķu klasiku, un pasniedzās, lai pieskartos ganītes glītajai potītei.

Nobaudījusi pēcpusdienas beigās pasniegto Chambéry un upeņu liķieri Café Prés aux Clercs, ar atdzesēta Sancerre baltvīna glāzi rokā “Selekta” kafejnīcā Ženevjēva jutās kā no jauna piedzimusi. Roberts šovakar devās uz viesībām un bija solījies pārnākt vēlu, tāpēc viņa varēja atlaisties sēdeklī un baudīt vakaru. Gajs Monterejs nupat bija materializējies atkal un sarunājās ar pāris vīriešiem, kurus viņa nepazina.

– Ko jūs domājat par Montereju? – Betersons bija izsekojis viņas skatienam aiz cigarešu dūmu mākoņa, ceļgalam atkal atrodot viņējo zem galdiņa, tā ka Ženevjēvai nācās atrauties.

– Viņš ir interesants.

– Man šķiet, ka jūs viņam patīkat, – sacīja Betersons un sāka klepot.

– Ak, vai jums nekas nekaiš? Vai sadabūt ūdeni?

Betersons pacēla augšup roku un nosusināja lūpas ar mutautiņu. – Viss kārtībā. Vai jūs gribētu pārgulēt ar mani, Ženevjēva?

– Ak, Normen… – Vai viņš bija piedzēries? Lai runātu tādā garā, kad viņa sieva atradās turpat iepretī, pie cinkotā bāra, kopā ar viņa sekretāri?

Viņš ieraudzīja, kurp Ženevjēva skatās. – Jums nevajag satraukties par Augusti. Viņai nebūs iebildumu. Viņa varētu būt… patiesībā gluži atbalstoša.

Ženevjēva bija šo to dzirdējusi. Par sievu un sekretāri.

– Es gribēju aprunāties ar jums par saviem mīlas dzejoļiem, – viņa apņēmīgi noteica.

Viņš iepleta savas spoži zilās acis. – Zināt, es esmu ļoti labs. Neļaujiet slimībai sevi atbiedēt. Tā nav lipīga.

– Vai jūs jau esat tos izlasījis?

– Man atlikuši tikai pieci gadi, ko dzīvot, sirsniņ. Ja runa ir par skaistām sievietēm, es izmantoju ikkatru iespēju. – Un viņš atkal sāka spēcīgi klepot.

Ženevjēva nogaidīja, kad viņš būs beidzis, ļaujot klepošanai pielikt sarunai punktu. Ernests Hemingvejs reiz bija nosaucis Betersonu par “nāves iezīmēto”. Iesauka bija tik precīza, ka tā kļuva slavenāka par Betersonu pašu. Nez vai viņa “zīmes” varētu būt vēl nepārprotamākas.

– Normen, jūs esi vienīgais cilvēks, kurš jebkad redzējis manas poēmas. Nu labi, ja neskaita Robertu, taču viņš neko nesaprot no dzejas. Man ir jāzina… man ir jāzina, vai, jūsuprāt, esmu pietiekoši laba.

– Ak, jūs pilnīgi noteikti esat spoža. – Taču viņš atkal ielika šajā vārdā neķītru zemtekstu.

Ženevjēva uz brīdi aizvēra acis. Kad viņa tās atkal atvēra, Betersona sejas izteiksme bija mainījusies.

– Jūs esat burvīga būtne, Ženevjēva. – Viņš pašūpoja galvu un skumji pasmaidīja. – Nelaime tikai tāda, ka jūs nekad neesat bijusi iemīlējusies, vai ne? Un to var redzēt, mīļā, to var redzēt.

– Skaidrs. – Viņa iedomājās par Roberta bildinājumu – to, kā viņa bija izsvērusi savu lēmumu, centusies sevi pārliecināt, ka viņš ir kas vairāk par izbēgšanas iespēju.

– Tagad esmu jūs sarūgtinājis. Tas bija pēdējais, ko man būtu gribējies.

Ženevjēva papurināja galvu. – Es neesmu sarūgtināta. Man vajadzēja zināt. – No bāra skanēja pārāk skaļi smiekli un atplūda pārāk biezi cigarešu dūmi.

– Paklau, Ženevjēva…

– Man tagad gribētos doties mājās, Normen.

– Mīlulīt. – Viņš uzlika savu plaukstu uz viņējās. – Jūs varētu pamēģināt rakstīt par ko citu. Varbūt par ko tuvāku savai pieredzei?

Ženevjēva atrāva roku. – Izbeidziet izturēties pret mani aizbildnieciski.

Viņš pasniedzās pēc savas glāzes. – Nu labi. Runāšu ar jums tiešu valodu. Dzejoļi nav nekādi labie. Tie atgādina vecu ēdienu, kas ir uzsildīts neskaitāmas reizes. Kas vēl jums ir?

– Nu… – Ženevjēva vilcinādamās izņēma piezīmju grāmatiņu un sāka to pārlapot. – Man patiešām likās, ka mīlestības dzejoļi ir mani labākie darbi, bet… jādomā, ka varētu norakstīt jums kaut ko citu un…

– Vai tas viss atrodams šeit? – Betersons apvaicājās.

– Jā.

– Nu tad iedodiet man to grāmatiņu! Ja tajā ir kas labs, es to atradīšu.

– Ak, bet tur ir arī daudz melnrakstu. Jūtos mazliet samulsusi par…

– Nu beidziet, neesiet nu tik kautrīga. – Viņš pastiepa plaukstu.

Pietvīkusī Ženevjēva pastūma grāmatiņu pāri galdam. – Uzmaniet to, labi? Tas ir… personiski.

– Bez šaubām. – Viņš tai veltīja kārtējo šķībo smaidu. – Un tagad parunāsim par žurnālu, labi?

– Vai drīkstu pievienoties?

Ženevjēva, vēl aizvien juzdamās satraukta pēc sarunas ar Betersonu, kāpa taksometrā Monparnasa bulvārī pie “Selekta” kafejnīcas. Pagriezusies viņa ieraudzīja tur stāvam Gaju Montereju.

– Uz kurieni jums jābrauc? – viņa vaicāja.

– Uz “Šekspīru un kompāniju”.

Silvijas Bīčas grāmatnīca un bibliotēka Odeona ielā bija kas vairāk par parastu veikalu, veidojot kreisā krasta angļu un amerikāņu literārās sabiedrības centru. Ženevjēva ieinteresējās par to, ko gan vīrietis krēmkrāsas uzvalkā tur darīs pēc darba laika beigām. Par spīti tam, ka “Šekspīrs un kompānija” nepavisam neatradās viņai pa ceļam, Ženevjēva pamāja, lai viņš kāpj taksometrā.

– Neticami, ka man bija vajadzīgi tik daudzi gadi, lai nonāktu Parīzē, – viņš sacīja, pastiepdams roku pāri sēdeklim sev aiz muguras. – Esmu te pavadījis tikai dažas dienas un nekad mūžā neesmu izbaudījis tādu māju sajūtu.

– Es jūtos tāpat, – viņa sacīja.

– Te viss notiek daudz intensīvāk. – Viņa lūpas atradās tuvu Ženevjēvas sejai. – Dzīve ir ātra un nikna. Vai jums tā nešķiet?

Un tad Ženevjēva saprata, ka vīrietis gatavojas to noskūpstīt un ka viņa to neapturēs – par spīti savai laulībai, par spīti tam, ka viņi atradās sabiedriskā vietā. Un tas bija tik patīkami – sajust viņa lūpas. Viņa siltumu. Viņš pasniedzās, lai pieskartos Ženevjēvas krūtīm, un viņa ļāva arī to. Viņa ļāva tam ieslidināt plaukstu zem kažoka, zem divdaļīgā tvīda kostīma, līdz viņš sataustīja miesu. Viņa vēlējās ļauties šai izjūtai. Vēlējās sajust pieskārienus un skūpstus šeit, taksometrā, kas brauca cauri pilsētai. Un, kamēr viņi slīdēja pa ielām, noreibuši no alkohola, viņa ļāvās tam visam. Tāpēc ka jebkurā gadījumā tas nebija īsts. Tas nebija nekas vairāk par izplūdušu ainavu.

Taksometrs piebrauca pie “Šekspīra un kompānijas”. Viņi izkāpa, un Monterejs samaksāja.

– Silvija teica, ka es varot palikt kādu nakti vai divas dzīvoklī virs veikala, – viņš paskaidroja. – Saproti, līdz būšu kārtīgi iekārtojies.

Uz trotuāra vēsajā vakarā gaisā Ženevjēva vairs nejutās tik droša par sevi. Viņa pielika roku pie mutes, noslaucīdama izsmērēto lūpu krāsu, kamēr viņš meklēja atslēgas.

– Zinu, ka tās man kaut kur tepat ir…

Šķita, ka tas ilgst veselu mūžību. Viņa nodrebinājās.

Viņš pagriezās un paraustīja plecus. – Izskatās, ka būšu tās kaut kur izsējis.

– Varbūt mums vajadzētu iet un pieklauvēt pie dzīvokļa durvīm tieši pretī. Silvijai vajadzētu būt tur.

– Nekā. Viņas ar Adriēnu grasījās kaut kur iziet. Atliek tikai viens – man jāuzrāpjas augšā.

– Tas taču nevar būt nopietni.

Viņš iesprauda rokas gurnos un paraudzījās augšā uz otrā stāva logu. – Tam nevajadzētu būt pārāk sarežģīti. Es pieķeršos izkārtnei.

Taksometrs jau bija aizbraucis. Alkohols sāka izvējoties. Monterejs iespļāva plaukstās un satvēra veikala loga rāmi, atbalstīdamies ar kāju pret dzegu.

– Ceru, ka tu skaties, – viņš uzsauca. – Šis ir mans labākais rakurss. – No turienes viņš pasniedzās pēc izkārtnes, kas šūpojās metāla āķī virs durvīm ar veikala nosaukumu vienā un Eivonas dziesminieka portretu otrā pusē. Kad Monterejs pārnesa uz to savu svaru, āķis biedējoši saliecās un iečīkstējās, un Ženevjēva noelsās un aizklāja acis.

– Skaties, – viņš uzsauca atkal, it kā viņam būtu acis pakausī un viņš uzmanītu ikvienu Ženevjēvas reakciju.

Viņa palūkojās starp pirkstu spraugām un ieraudzīja, ka viņš rāpjas augšā virs izkārtnes, izmantojot veikala sauljumu un sasniegdams otrā stāva loga balkonu. Ženevjēva atļāvās uzelpot. Pēc dažām sekundēm viņš jau atradās drošībā un knibinājās gar loga aizvirtni.

– Pagaidi tur, un es nokāpšu lejā un tevi ielaidīšu.

Iekšā viss notika daudz raitāk. Ženevjēva agrāk nebija viesojusies šajā dzīvoklī, lai arī bija apmeklējusi lejā esošo veikalu simtiem reižu. Dzīvoklis bija omulīgs – ar vienu gultu stūrī, atpūtas krēslu, galdu un diviem koka krēsliem, kā arī nelielu virtuvīti. No virtuves projām veda divas durvis.

– Ideāli piemērots man, – noteica Monterejs. – Viss, kas cilvēkam vajadzīgs, un lejā ir gana daudz grāmatu, lai man pietiktu visam mūžam. – Viņš izņēma no mēteļa kabatas nelielu blašķīti un tad sāka meklēt skapīšos divas glāzes.

– Te būs. – Viņš ielēja. Ženevjēva iemalkoja, izbaudīdama dedzinošo sajūtu kaklā, priecādamās par noreibuma atgriešanos. Viņa nolūkojās uz vienīgo gultu, kad Monterejs nostājās viņai aiz muguras un sāka skūpstīt kaklu. Viņa tam ļāva pārslidināt plaukstas pāri savam ķermenim, savām kājām. Kad viņa plaukstas sāka virzīties augšu zem kostīma, viņai aizrāvās elpa.

Ko viņa darīja?

– Tev tas patīk, vai ne, – viņš nočukstēja. – Tev tas patiks vēl vairāk.

Ženevjēva domās izdzirdēja Lulū ķircinošo balsi: “Tas bija ļoti aizraujoši laulības gultā, vai ne?”

Pat prātodama par to, vai nevajadzētu doties projām, viņa jau liecās Monterejam tuvāk, pieturēdamās pie galda malas, lai noturētu līdzsvaru.

Viņa iedomājās par Roberta ierasto klauvējienu pie guļamistabas durvīm. Par rituāliem – pirms, procesa laikā un pēc.

Viņa piekļāvās ciešāk. Ļāva tam notikt.

Jūs nekad neesat bijusi iemīlējusies, vai ne? Un to var manīt, mīļā.

Ženevjēva alka pēc tā, lai viss notiktu. Izskatījās, ka viņš tāpat. Monterejs atradās viņā, vēl pirms Ženevjēva bija paguvusi kārtīgi to apskatīt. Ženevjēvai nācās atbalstīties pret galdu, kas pabrauca uz priekšu, nobrīkšķēdams uz koka grīdas. Patiesībā tas bija galds, nevis Ženevjēva, kas vaidēja, kamēr viņi to darīja. Ne tāpēc, ka viņa nejustos uzbudināta. Viņa izbaudīja šīs nodarbes neatļauto dabu. Savu samaitātību. Un, jo tas likās sāpīgāk, jo vairāk viņai tas patika.

Kad tas bija beidzies, viņš sāka vilkt Ženevjēvai nost drēbes, grābādamies gar pogām.

– Vai tu neesi visu sajaucis? – viņa apjautājās. – Vai parasti nav pieņemts izģērbt vispirms?

– Tu domā, ka mēs esam beiguši? – viņš jautāja.

Šoreiz viņu abu kailie ķermeņi bija savijušies kopā gultā. Pirksti pāri ādai. Mēles, kas atklāja apslēptas vietas. Ilgs, juteklisks sekss.

Pēc tam viņi sēdēja, saspiedušies kopā uz šaurās gultas, un Ženevjēva sāka nekontrolējami drebēt.

– Tu esi kas cits, vai zini? – Viņa acīs bija parādījies apdullināts, miglains skatiens.

– Tiešām? – Šī otrā reize bija Ženevjēvu pārsteigusi. Pirmā reize – nu, tā bija iekāre. Bet šī “mīlēšanās bez mīlestības” – kas tas bija?

– Ei, tu esi nosalusi. – Viņš ielēja mazliet viskija Ženevjēvas glāzē. – Tas tevi sasildīs.

– Man nav auksti. – Tomēr viņa tik un tā pielika glāzi pie lūpām. – Man ir bail.

– Bail no kā?

– No tā, ko mēs esam izdarījuši. No tā, ko tas nozīmē.

– Tas var nozīmēt visu, ko vien tu vēlies. – Monterejs noskūpstīja viņu uz pleca. – Mana burvīgā meitene.

Jūs esat burvīga būtne…

– Es runāju par savu laulību.

Monterejs iedzēra tieši no blašķes, un Ženevjēva ievēroja tetovējumu viņa delma iekšpusē.

– Ļauj man to apskatīt.

Tas bija galvaskauss. Melns galvaskauss.

– Es to uztetovēju Ziemeļāfrikā. Tas pieder pie pakta, kuru esmu noslēdzis ar kādu.

– Kas tas par paktu?

– Nāves pakts.

Ženevjēvai gribējās iztaujāt sīkāk, taču kāda viņas būtības daļa nevēlējās uzzināt, ko tas nozīmē. Tas bija pārāk biedējoši. Monterejs atkal piedāvāja blašķi, taču viņa papurināja galvu. Viskija nupat jau bija par daudz. Tā smarža viņa elpā, uz pašas ķermeņa, kur viņš bija to skūpstījis un laizījis. Pateikusi, ka grib iedzert ūdeni, viņa atbrīvojās no vīrieša tvēriena un izkāpa no gultas, ienīzdama to, ka Monterejs vēro, kā viņa cenšas ielīst savā krepdešīna krekliņā ar mežģīņu maliņām un savā absurdi oficiālajā saburzītajā kostīmā.

Krāns virtuvē čīkstēja, un ūdens izskatījās mazliet rūsains, tomēr viņa tik un tā to dzēra.

– Vannas istaba? – Viņa uzlika plaukstu uz viena durvju roktura.

– Tā ir īstā, – Monterejs slinki noteica. Taču tas izrādījās slotu kambaris. Ženevjēva izmēģināja otrās durvis, juzdamās aizvien neomulīgāk.

No vannas istabas, kur viņa pačurāja, nomazgāja seju un steigšus pielaboja grimu, viņa dzirdēja Montereju runājam.

– Vai esi lasījusi kaut ko no manas dzejas? Tā ir savā ziņā metafiziska, taču tas vēl nav viss. Man šķiet, ka nekādi nespēju sasniegt vajadzīgo stāvokli, lai patiesi pieskartos tam, kam jāpieskaras. Opijs noder, taču ar to nepietiek. Vai tu esi izmēģinājusi opiju?

– Nē, – Ženevjēva uzsauca. Viņas seja spogulī izskatījās muļķīgi. Viņa ar ilgošanos iedomājās par Robertu. Varbūt viņš jau bija atgriezies mājās. Varbūt sēdēja ar savām avīzēm – New York Times, Boston Chronicle un Le Monde, ar cigāru mutē, čībām kājās un kafijas tasi vai burbonu līdzās. Ženevjēvai gribējās atrasties mājās kopā ar viņu, saritināties dīvānā. Viņa gribēja, lai viss būtu tāpat kā agrāk.

Visticamāk, viņš vēl nebija atgriezies mājās. Ja viņa dosies turp taisnā ceļā, tad varēs ielaist vannā ūdeni un visu nomazgāt – cigarešu dūmus, viskiju, sviedrus.

– Ak tu, muļķa meitene, – viņa nočukstēja, lūkodamās uz savu neskaidro attēlu.

– Nevaru ne sagaidīt, kad iepazīšos ar Silviju, – atskanēja Montereja balss.

Ženevjēva sarauca pieri. – Bet… – Bet šis bija Silvijas dzīvoklis. Virs Silvijas veikala. Jādomā, ka Monterejs jau bija iepazinies ar viņu. Tam vajadzēja būt notikušam.

Viņa atkal atcerējās, kā viņš stāvēja uz ietves bez atslēgas un uzrāpās augšā līdz logam.

Viņš nebija zinājis, kur atrodas vannas istaba.

– Ak mans dievs!

Iznākusi no vannas istabas ar mākslotu smaidu sejā, viņa konstatēja, ka Montereja istabā vairs nav.

Kaut kas, laikam instinkts, lika viņai paķert krēmkrāsas uzvalku, kas gulēja uz grīdas. Kaut kas, laikam instinkts lika iebāzt roku, aizsniegties līdz iekškabatai un sataustīt… smagu metāla priekšmetu, kas bija tikpat labi pazīstams kā tuvs draugs, lai arī viņa nekad nebija pieskārusies nekam, kam būtu tāda forma.

Sirdij strauji pukstot, viņa gandrīz nometa pistoli, taču laikus savaldījās, atlika to vietā un klusējot nolika žaketi. Taustījās pa grīdu, meklēdama savas pārējās mantas.

Viņai vajadzēja tikt prom no šejienes. Taču viņš droši vien atradās lejā veikalā, kur kails pastaigājās starp grāmatām. Kā lai viņa tiek tam garām?

– Gaj? – Viņa centās runāt možā balsī. – Kur tu esi?

– Es esmu šeit. – Neizklausījās, ka viņš atrastos lejā.

– Ko tu dari, Gaj?

– Es domāju. Man galvā ir dzejolis, un es cenšos to izvilināt ārā. Ir labi domāt mazās un tumšās telpās.

Viņš bija ielīdis slotu kambarī.

Zibens ātrumā viņa izmestās laukā no dzīvokļa un skrēja lejā pa kāpnēm.

– Ženevjēva? – atskanēja Montereja balss no tālienes, kamēr viņa skrēja cauri tukšajam veikalam un noņēmās ap ārdurvju aizšaujamo. – Vai tu negribi dzirdēt manu dzejoli? Tas ir briesmīgi labs.