Читать книгу Kurpju karaliene - Anna Deivisa - Страница 3

– Tev jāaizved mani prom no šejienes. – Tā Ženevjēva teica brīdī, kad Roberts nometās uz viena ceļgala viņas ģimenes mājas viesistabā Safolkā. Viņas elpa kļuva straujāka, krūtis sāka cilāties, zilās acis satraukumā satumsa. – Tev jāaizved mani prom no šejienes, lai vairs nekad nevestu atpakaļ.

Viņu gandarīja Ženevjēvas aizrautība. Daži to sauktu par kaislību. Tomēr izmisuma pakāpe bija satraucoša un neizskaidrojama. Vai gan dzīve angļu muižnieku mājā varēja būt tik briesmīga? Protams, māja bija mazliet drēgna un caurvēju izpūsta, taču tajā pašā laikā arī iespaidīga. Ženevjēvas tēvs, vikonts Tiksteds, bija vecs, īgns sakārnis, taču visai draudzīgs. Viņš bija piesarcis, izdzirdot par saderināšanos, atrāvis vaļā viskija pudeli un uzpliķējis Robertam pa muguru, saukdams viņu par “manu zēnu” un tik plati smaidīdams, ka Roberts gandrīz vai spēja saskatīt asinsvadus izspiežamies viņam zem ādas, kamēr lēdija Tiksteda bija smaidījusi caur asarām un noskūpstījusi viņu uz vaiga ar plānām, drebošām lūpām. Kas viņos varēja būt tik briesmīgs? Viņaprāt, tie abi pagaidām bija izrādījuši tikai labvēlību. Kaut nu tētiņš būtu nodzīvojis pietiekoši ilgi, lai redzētu, kā viņa Bostonas puika ieprecas angļu aristokrātijā!

Un te nu bija Ženevjēva, kura žņaudzīja viņa rokas tik spēcīgi, ka tas, godīgi sakot, raisīja izbrīnu. – Es nomiršu, ja man nāksies te palikt vēl kaut mēnesi, Robert. Es gribu dzīvot Parīzē un rakstīt dzeju, un atrasties starp rakstniekiem un māksliniekiem, un dizaineriem. Mēs abi varētu kļūt par bohēmiešiem.

Robertam nebija īpašu iebildumu pret Parīzes valdzinājumu. Pirmkārt, tā bija lēta. Pēckara franks bija praktiski bezvērtīgs salīdzinājumā ar dolāru, un līdz ar to pilsēta bija pilna ar amerikāņiem. Mājas ārpus mājām. Turklāt viņam patika vecā Eiropa. Viņš bija ieradies kontinentā tūkstoš deviņi simti astoņpadsmitajā gadā, kad bija vadījis sanitāro automašīnu pie Itālijas frontes līnijas Austrijas uzbrukuma laikā pie Pjaves, un pirmoreiz iemīlējies angļu medmāsā, vārdā Agnese, kurai bija eņģeļa seja un ap kuru vēdīja vieglu, izsmalcinātu skumju ēna. Skumjas saistījās ar līgavaini, kurš kaujā bija pazudis bez vēsts. Roberts izvirzīja sev mērķi uzmundrināt meiteni un pierādīt, ka iespējama arī dzīve pēc Edvarda. Pamazām Agneses vaigos atgriezās sārtums, un viņas smiekli skanēja jau daudz brīvāk. Viņš bija apņēmies pēc kara beigām viņu bildināt. Taču vēl pirms tam viņa saņēma telegrammu. Edvards bija dzīvs. Viņš bija pavadījis gada lielāko daļu Vācijas ieslodzīto nometnē un tagad bija atbrīvots. Viņš pavēstīja, ka “nav savā labākajā formā”, tomēr bija gatavs “atsākt no tās pašas vietas, kur mēs palikām, dārgā”.

Agnese tik tikko spēja izrunāt vārdus. Kad Roberts jautāja, ko viņa grasās darīt, viņa tikai nokāra galvu un ļāva asarām ritēt pār vaigiem. Tikai vēlāk, kad bija jau krietni par vēlu, Roberts iedomājās, vai viņa patiesībā nav gaidījusi, lai viņš kaut ko teiktu… kaut ko darītu. Atzītos mīlestībā reizi par visām reizēm un pārliecinātu viņu, ka jā, dzīve ir iespējama arī pēc Edvarda. Skaidrs, ka Roberts to nedarīja. Viņa godaprāts un pienākuma apziņa to nepieļāva. Un tā bija pēdējā reize, kad viņš redzēja Agnesi.

Patiešām, visprātīgākā rīcība šajā situācijā būtu taisnā ceļā doties atpakaļ uz Bostonu. Taču kaut kas lika Robertam palikt Eiropā, ceļot, apskatīt, klejot no valsts uz valsti kā melanholiskam domātājam. Kāds instinkts lika viņam noticēt, ka tad, ja viņam ir lemts vēlreiz atrast tādu mīlestību, tas notiks šeit, kara drupās, kādā no šīm savādajām vecajām valstīm. Pamazām, turpinot ceļot un lasīt, un gremdēties apcerēs, Robertu sāka mocīt doma, ka viņš neviļus ir izturējies absolūti negodprātīgi pret Agnesi – ka viņam vajadzēja uzņemties atbildību par meiteni, nevis par šo nepazīstamo Edvardu. Ka viņš to pametis visnekrietnākajā kārtā tieši tajā brīdī, kad viņš tai bijis visvairāk vajadzīgs. Roberts sev nosolījās vairs nekad nepieļaut tādu kļūdu, tas nu bija skaidrs. Nākamajā reizē, kad viņš iemīlēsies, nebūs nekādas vilcināšanās, nekādas gaidīšanas. Viņš izmantos izdevību un parūpēsies par savu laimi. Ar šo jauno apņēmību un labākā noskaņojumā viņš aizkuģoja uz Angliju, kur tika iepazīstināts ar vikontu Tikstedu un kādu vakaru uzaicināts uz vakariņām viņa mājā Safolkas pelēcīgajos tīreļos.

Un tur viņa bija.

Atskatoties atpakaļ, Roberts iedomājās, ka pat šajā pašā pirmajā vakarā, skatoties, kā divdesmitgadīgā meitene pieklājīgi smaida un klusējot akurāti ēd cepto fazānu, viņš bija spējis saskatīt īsto Ženevjēvu aiz liekuļoti kautrīgās ārienes. Viņam ciemojoties atkal un atkal trīs mēnešus ilgajā aplidošanas laikā, viņa paša jūtas uzplauka strauji. Meitenei nebija nekā kopīga ar trauslo, nenoteikto Agnesi. Šī skaistā meitene ar visām sev piemītošajām kaislībām un straujo dabu – godājamā Ženevjēva Semjuela, kā viņa tolaik saucās, – nu, tā bija viņa īstā meitene. Uz mūžu. Viņš bija gatavs tai dot jebko, ko vien viņa vēlēsies, ja vien Ženevjēva piekritīs kļūt par viņa sievu.

– Man jābūt brīvai, – viņa sacīja tajā zīmīgajā dienā viesistabā un sažņaudza viņa plaukstas tik cieši, ka Robertam likās – viņa tās salauzīs. – Es nekad nespēšu būt brīva šeit. – Un tad viņa tam pavēstīja savu stāstu. Saraustītu, satraucošu stāstu par zirgu, kas viņai piederējis bērnībā. – Es jāju stundām ilgi neskaitāmas jūdzes, – viņa sacīja. – Nekad savā mūžā neesmu jutusies tik brīva. – Kādu dienu, viņa sacīja, atskanējis šāviens. Iespējams, malu mednieks. Zirgs sabijies un nometis Ženevjēvu. Viņa netika stipri savainota, taču vairs nekad neredzēja savu zirgu.

– Tev jāved mani prom no šejienes. – (Tagad viņš iedomājās, vai tikai meitenei nav drudzis.) – Kā tu domā, cik ātri to iespējams sarīkot? – Visbeidzot viņa palaida vaļā Roberta plaukstas, un viņas acis bija kļuvušas sapņainas un valgas. – Kad mēs precēsimies, es uzaušu savas krēmkrāsas zīda kurpes ar kalnu kristāliem, kuras darinājis Alfrēds Viktorija Ardžense. Parīze ir īstā pilsēta, Robert. Tu redzēsi.

Roberts vēroja Ženevjēvu ar acs kaktiņu, viņiem bentlijā braucot mājās no viesībām. Šovakar viņa likās nemierīga. Viņa visu laiku bužināja savus īsos, mirdzošos matus. Kad Roberts bija iepazinies ar viņu Safolkā, Ženevjēvas mati bija gari un krāšņi, bet, iespējams, mazliet meitenīgi. Tagad tie bija īsi apgriezti un šiki, moderni ieveidoti Līnas Kavaljēri salonā Lapaza ielā. Tie atklāja viņas garo kaklu.

Viņas kreisā roka kavējās pie šī garā kakla – pie tās daļas, kuru kairināja kaklarota (lielas stikla pērlītes, kas bija ietīstītas no dzejas žurnāliem izplēstās papīra strēmelēs). Tieši tāpat mēdza darīt arī viņa māte – neviļus pieskarties savam kaklam. Ženevjēva nejustos iepriecināta, ja viņš to pieminētu.

– Vai tu redzējis Violetas de Fremonas kurpes? – viņa piepeši iejautājās, nepagriezdamās pret Robertu. Viņi brauca garām Hôtel de Ville Rivolī ielā, un lija lietus. Laternu gaismas izplūda un šķita lēkājam.

– Nevarētu teikt, ka būtu tās ievērojis.

Viņa izdvesa skaņu, kas bija kas vidējs starp mēles klakšķināšanu un nopūtu, un Roberts uzreiz saprata, ka ir sievu pievīlis. Pirms iepazīšanās ar Ženevjēvu viņš nekad nemēdza ievērot apavus. Kleitas – jā. Dārglietas – jā. Skaistu augumu vai daiļu seju – jā, protams. Galu galā viņš bija vīrietis. Divdesmitā gadsimta divdesmito gadu vidus bija pieredzējis kleitu apakšmalu pacelšanos līdz ceļgaliem, piesaistot skatienu potītēm, to slaidajam veidojumam un smalkajiem kauliem. Taču Ženevjēva bija viņam iemācījusi skatīties arī uz pašām kurpēm. Skaisti pašūtas uzkrītošas kurpes, kas bija darinātas no dārgiem, košiem materiāliem, bija valkātājas jutekliskuma apsolījums. Augsti papēži bija tik izaicinoši; tas, kā tie uzsvēra pēdas izliekumu, glaimoja ikru daļas līnijām. Ženevjēva lepojās ar to, ka ir viena no pirmajām sievietēm, kura sapratusi, ka kurpes var būt tērpa centrālais punkts. Viņa apsteidza vairākumu.

– Vai tās bija kādā ziņā īpašas? – Roberts beigās iejautājās.

– Tās bija visādā ziņā īpašas. – Ženevjēva tik strauji parāva savu kaklarotu, ka diegs satrūka un pērlītes izkaisījās. – Nevajag! – viņa noteica, ka Roberts pieliecās, lai tās salasītu. Tomēr viņš tik un tā to izdarīja.

– Robert, kā tu domā, kas ir svarīgāk: būt skaistai vai būt talantīgai?

– Nu… – Viņš iemeta dažas pērlītes sava mēteļa kabatā un noliecās, lai salasītu pārējās.

– Ar skaistumu pietiek, lai vīrietis vēlētos tevi precēt, taču ar to nevar iegūt cieņu, vai ne? Tas neliek cilvēkiem tevi uztvert nopietni. Katrā ziņā ne tiem cilvēkiem, kuriem ir kāda nozīme.

– Kuriem cilvēkiem? – Viena pērlīte bija ieķērusies sānos zem sēdekļa. Roberta pirksti gandrīz iestrēga, mēģinot izdabūt to laukā.

– Ak, dieva dēļ, lai paliek!

– Sadabūju. – Pērlīte atradās uz viņa plaukstas. Tā bija ietīta papīrā, tāpat kā pārējās.

– Ja tu esi talantīga, bet neglīta, tu vari kļūt, par ko vien vēlies. Ja vēlies, tu vari dzīvot kā vīrietis. Ņemsim par piemēru kaut vai Ģertrūdi Steinu.

– Ņemsim? – Robertam nebija ne jausmas, par ko viņa runā. Varbūt viņa bija iedzērusi par daudz šampanieša. – Viņa ir tā dzejniece, kura izskatās pēc buldoga, ja?

Tagad Ženevjēva ieķiķinājās un pieliecās, lai viegli noskūpstītu viņu uz lūpām. – Tieši tā, mīļais. Tu esi tik prātīgs. Mans klintij līdzīgais vīrs. – Viņa piespiedās Robertam cieši klāt, uzlikdama galvu viņam uz pleca. – Ko gan es bez tevis iesāktu?

– Tev vajadzētu sameklēt kādu, kas sagādātu tev kurpes, tas nu ir droši.

– Lulū ir viss, – Ženevjēva nomurmināja, piekļāvusies vīra plecam. – Skaistums, talants, slava, pieredze… Viņa nav daudz vecāka par mani, taču es jūtos kā bērns salīdzinājumā ar viņu. Viņa tik daudz zina.

Uz pērlītes viņa rokā bija uzrakstīts viens vienīgs vārds – “Maigums”.

Dzīvokli Lota ielā bija iekārtojusi Eilīna Greja. Tā bija Ženevjēvas ideja, lai gan arī Lulū tajā tika nospēlējusi savu lomu. Pārkārtošanās prasīja vairāk nekā gadu, kad viņi bija dzīvojuši “Rica” viesnīcā par bargu naudu, un krietni pārsniedza ieplānoto budžetu. Rezultāts bija nolakota simfonija. Salona mirdzoši melnās sienas ar sudrabainu ģeometrisku ainavu, kabinets ar pergamenta pārklātiem griestiem un glītu grāmatu skapi, slavenais kanoe formas “Pirogas” dīvāns ar bruņrupuča ādas rakstiem. Tikpat slavenie, mākslinieciski izliektie “Bibendum” ādas krēsli, lampu abažūri strausa olu formā… Dzīvoklis bija daudzkārt fotografēts vairākiem interjera žurnāliem un dzīvesstila lapām, laimīgajam pārim pozējot roku rokā priekšplānā.

Klusībā Roberts sprieda, ka viņam tas labāk paticis agrāk. Šobrīd dzīvoklis nelikās pārlieku mājīgs. Tomēr viņi gatavojās tajā nodzīvot pietiekoši ilgi, lai attaisnotu tam izšķiesto laiku un naudu. Tikmēr Robertam nācās vadīt savu šujmašīnu ražošanas uzņēmumu no Atlantijas okeāna nepareizās puses, paļaujoties uz Bremu Fērliju un dažiem citiem svarīgākajiem darbiniekiem un krakšķošām sakaru sistēmām vairāk, nekā viņam būtu paticis. Telefoni mēdza apklust svarīgas sarunas vidū, un elektrība, šķiet, plūda cauri vadiem viļņveidīgi, tā ka neradās vēlēšanās nekam pieskarties. Viss bija tālu no ideāla, taču Roberts to vēlējās, jo to vēlējās viņa. Nekas cits viņam nesagādāja tādu gandarījumu kā sievas prieks.

– Vai tu esi laimīga, mīļā? – Viņi stāvēja pie ārdurvīm un skūpstījās. Roberts bija cieši apskāvis sievu un satvēris viņas pakausi ar plaukstām tā, it kā viņa būtu dārga, trausla ola. Viņa kabatas bija piebāztas ar papīrā ietīstītām stikla pērlītēm.

– Būšu laimīga, kad tikšu pie Paolo Zakarija kurpju pāra. – Runādama viņa atrāvās no vīra un devās uz savu istabu. – Izskatās, ka viņš pilnībā ir tās cūcīgās Violetas de Fremonas rīcībā.

– Ak. Atkal kurpes. – Viņi abi miglaini atspoguļojās mazajās, zeltainajās flīzēs, kas klāja sienas. Divi neskaidri stāvi zināmā attālumā viens no otra. Roberts noskatījās, kā viņa atveids pietuvojas sievas ēnai.

– Ir jau vēls. – Viņa bija uzlikusi plaukstu uz durvju roktura. – Laiks doties pie miera.

Viņš jutās skumjš un nomākts. Pat viņa attēls izskatījās noskumis. Roberts iedomājās par to, kā sieva pirmīt bija ķiķinājusi kopā ar savu neciešamo draudzeni. Viņš atcerējās nicinājumu, ko bija saskatījis Lulū melnajās acīs, smīnu viņas sarkano lūpu kaktiņos. Lulū bija viņa ienaidniece. Tagad viņš to apzinājās pilnīgi skaidri. Un viņa bija visur, vai vismaz tā likās. Roberts gandrīz vai saskatīja viņas atveidu uz zeltainajām sienu flīzēm līdzās savam un Ženevjēvas attēlam.

– Taču tu vari man pievienoties, – viņa sacīja. – Ja vien vēlies.