Читать книгу Kurpju karaliene - Anna Deivisa - Страница 6

Ženevjēva bija gatavojusies satikties ar Lulū rīta pusē, lai iebruktu Zakarija veikalā, taču galu galā atradās pie tā viena pati, vēl pirms vārgā marta saule bija kārtīgi uzlēkusi. Naktī viņa bija slikti gulējusi. Katru reizi, aizverot acis, viņa redzēja sev virs galvas draudīgi izslietos pakavus. Galva dunēja no zviegšanas un sprauslāšanas. Tā vien likās, ka priekšnamā esošais bieds smejas par viņu. Nespēdama izturēt domu par gulēšanu nomodā vēl vairākas stundas, kam sekotu brokastis ar Robertu (Ko lai viņam saka pie brokastu galda? Ko lai dara?), viņa bija nomazgājusies, saģērbusies un izgājusi no dzīvokļa.

Lampa dega pagrabstāva logā zem veikala. Vai tā bija viņa darbnīca? Varbūt viņš tur atradās viens pats. Ženevjēva iedomājās, vai nevajadzētu piezvanīt, taču plāksnīte ar uzrakstu “Slēgts” laupīja viņai drosmi. Viņa nevēlējās sakaitināt Zakariju vēl vairāk. Pāris reižu apstaigājusi nelielo pagalmiņu, viņa devās atpakaļ pa šauro eju.

Lapaza iela bija klusāka nekā jebkad agrāk. Visu lielo modes namu logu aizvirtņi bija aizvilkti, gaiss sastindzis. Ženevjēva kādu brīdi nostāvēja, nolūkodamās uz Vandoma laukumu. Slavenā kolonna šorīt izskatījās strupa. Mīksta. Gluži kā auduma blāķis, kas uzstutēts vertikāli astoņstūrainā laukuma centrā. Droši vien to panāca gaisma.

Kamēr viņa tur stāvēja, iegrimusi sapņainās pārdomās, garām pabrauca liels, melns Lea Francis auto, pārāk tuvu ietvei, un apšļāca viņas kājas ar netīro ūdeni no peļķes. Ženevjēvas unikālās kurpes, kuras bija darinājis Andrē Perudža, izcilais Parīzes apavu meistars – neiedomājami augsti spāņu tipa papēži un spici purngali, vismīkstākā āda, ko klāja žilbinoši izkrāsoti un smalki savīti zīda, samta un brokāta trijstūrīši, kurus, kā apgalvoja Perudža, bija iedvesmojusi Matisa glezna, – kurpes, ko Ženevjēva bija uzāvusi, lai atstātu iespaidu uz Paolo Zakariju, izrādījās samirkušas un dubļainas. Sašutusī Ženevjēva paspēra soli uz priekšu un atvēra muti, lai kaut ko uzsauktu, taču automašīna jau nozuda sānieliņā. Tās aizmugurējā sēdeklī sēdēja sieviete. Viņu nevarēja skaidri saskatīt, taču Ženevjēva nosprieda, ka viņa tāpat zina, kas tā ir.

Pēc divām spēcinošām kafijas tasēm un croissant beurre, kas tika notiesāts, sēžot pie galdiņa netālu no loga vienā no tuvējām kafejnīcām ar bāli zaļi krāsotām sienām, Ženevjēva varēja pietiekoši saņemties, lai pieliektos un aplūkotu savas cietušās kurpes. Viņas ļaunākās nojautas apstiprinājās. Tās bija sabojātas. Viņa saslapināja mutautiņu ūdens glāzē, lai tās apslaucītu, bet kāda jēga?

– Labāk paskatieties no pozitīvās puses. – Līdzās atskanēja vīrieša balss. – Tās nemaz nebija tik skaistas, vai ne? Mazliet ākstīgas. Varētu teikt, ka Arlekīna kurpes. Tas nav nekāds lielais zaudējums.

– Nav nekāds lielais zaudējums! Vai jums ir kaut mazākā nojausma par to, cik šīs kurpes… – Un izslējusies Ženevjēva ieraudzīja, ka sarunājas ar Paolo Zakariju.

– Tās ir Andrē Perudžas darinājums, vai ne? – viņš noteica, izskatīdamies uzjautrināts. – Tātad jūs noteikti būsiet pārmaksājusi. – Tad viņš novilka mēteli un apsēdās pie viņas galdiņa, pat nepalūgdams atļauju pievienoties.

Sākumā Ženevjēva neko neteica. Vīrieša nekaunība bija aizslaucījusi visus vārdus, liekot viņai mēmi to uzlūkot. Viņš acīmredzot bija ģērbies darba drēbēs – brūnās tvīda biksēs, kas bija labas kvalitātes, taču izbalojušas un zaudējušas formu, un vaļīgā kokvilnas kreklā ar atpogātu apkaklīti. Ar visu šo dižošanos nevienam pat neienāktu prātā, ka viņš kādreiz varētu nolaisties līdz strādāšanai. Vīrieša melnās acis nepauda neko par viņa patiesajām domām un iecerēm.

Viesmīlis ar izspīlētu krūtežu un melanholiskām ūsām atnesa riekstu radziņu un café espresse un novietoja to visu viņam priekšā. Izskatījās, ka tās ir Zakarija ikdienas brokastis – tik nemainīgs pasūtījums, ka to vairs nevajadzēja izteikt.

– Vai jūs vakardien laimējāt, Anton? – Zakarijs jautāja.

Viesmīlis papurināja galvu. – Skumjš gadījums, Zakarija kungs. Fabjēna mani nogalinās, kad uzzinās, cik esmu zaudējis. Es biju tik drošs par sevi, vai zināt? Patiešām domāju, ka zinu, ko daru.

Zakarijs satvēra viesmīļa nošļukušo plecu. – Nekad nekas nav drošs, mans draugs. – Runājot viņš atkal uzlūkoja Ženevjēvu, piemiegdams acis.

Šajā brīdī Ženevjēva pamanīja vasaras raibumu uz Zakarija kakla, mazliet virs krekla apkaklītes, mazajā bedrītē, kur āda ir vismaigākā. Nez kāpēc šis mazais vasarraibums visu mainīja. Tas bija draudzīgs. Tas norādīja uz vīrieša dabas slēpto pusi – trauslumu. Ženevjēva, koncentrējusi skatienu uz to, sāka atslābināties.

– Es rīkoju masku balli, – viņa sacīja Zakarijam. – Tēma būs kubisms. Šī balle aizēnos pat Violetas de Fremonas viesības. Tā kļūs par leģendu. Tur būs visi, un visi skatīsies uz mani. – Viņa ievilka elpu. – Un man kājās būs jūsu kurpes, Zakarija kungs. Ko jūs par to sakāt?

Zakarija lūpas izstiepās smaidā. Viņš izņēma cigareti no paciņas, kas bija iebāzta žaketes kabatā, un pabungoja ar to pa kārbiņu. – Vai jums būs iebildumi, ja es smēķēšu?

Iedrošinātā Ženevjēva pasniedzās pēc viņa kārbiņas un izņēma cigareti arī sev.

– Tātad kurpes jums šķiet svarīgas, Šelbijas Kingas kundze. – Viņš pielika šķiltavas pie Ženevjēvas cigaretes un tad pie savējās.

– Ārkārtīgi.

Viņš atzvila krēslā un izbrauca ar plaukstu cauri saviem izspūrušajiem matiem.

– Kāpēc? – Viņš izpūta dūmu mutuli un klusītēm nopētīja sarunas biedreni.

– Kāpēc? – viņa atkārtoja. Cigarete bija stiprāka, nekā viņa gaidīja. Tā uzdzina vieglu nelabumu. Tomēr Ženevjēva ievilka nākamo dūmu. – Vai ir jābūt kādam iemeslam? Kurpes var būt skaistas. Mēs abi to zinām. Tās var būt mākslas darbs.

– Taču tas pats attiecas arī uz drānām, vai ne? Arī uz kaklarotām un smaržām. Kāpēc jūs interesējaties tieši par kurpēm?

– Es esmu kolekcionāre, – sacīja Ženevjēva, nu jau mazliet zaudējusi drosmi. – Man ir istaba, kas ir pilna ar kurpēm. Vairāk nekā pieci simti pāru. Kurpes ir mana kaislība.

– Jā, jā. Bet jūs vēl aizvien neesat man pateikusi, kāpēc. Cigarete uzdzina Ženevjēvai reiboni. – Smaržas man neko nenozīmē. Bez šaubām, es tās lietoju, taču tas arī viss. Drānas, rotaslietas – nu, tās ir svarīgas, taču pārāk acīmredzamas. Patiesi skaistas kurpes ir daudz aizraujošākas. Nu, vēl pirms dažiem gadiem zem kleitas varēja valkāt naglotus zābakus vai koka tupeles, un neviens neko nepamanītu. Bet tagad… Tagad tērps nav nekas bez pareizajām kurpēm.

Smaids papletās mazliet platāks. – Turpiniet.

Ženevjēva saprata, ka tiek pārbaudīta, tāpēc atbildei vajadzēja būt pareizai. – Turklāt labas kurpes ir ne tikai skaistas. Tām ir ideāli jāpieguļ, citādi pat vislieliskākās viesības var izvērsties īstās mocībās. Zināt, kurpes vieno mūs ar pasauli vistiešākajā, fiziskajā veidā. – Viņai pašai patika šis pēdējais paziņojums. Tam piemita patiess dziļums. Tomēr galva reiba aizvien vairāk. Ženevjēva nospieda cigareti pelnutraukā.

– Tas viss ir ļoti interesanti un skaisti. – Zakarijs arī apdzēsa savu cigareti. – Taču tas nav īstais iemesls, vai ne?

Ženevjēva sāka zaudēt pacietību. – Paklausieties, man tās vienkārši patīk. Labi? Ko vēl man vajadzētu teikt?

– Neko. – Viņš iztukšoja savu kafijas tasi. – Pilnīgi neko.

Klusumu viņu starpā piepeši pārtrauca skaļš klauvējiens pie loga. Ženevjēva iztrūkās, apmetās riņķī un ieraudzīja Zakarija bezkrāsaino palīdzi stāvam ārpusē uz ielas. Viņas mati vēsajā saules gaismā izskatījās sudrabaini. Sejas vaibsti nez kāpēc likās asāki, nekā viņai bija palicis prātā. Nepievērsdama nekādu uzmanību Ženevjēvai un lūkodamās tikai uz Zakariju, viņa strauji pameta ar galvu un zīmīgi norādīja uz savu rokaspulksteni. Tad sieviete pagriezās un devās projām.

– Man jāiet. – Viņš pasniedzās pēc mēteļa.

– Tāpēc, ka šī sieviete tā teica?

– Tāpēc, ka man ir tikšanās ar klientu.

Ženevjēva meklēja vasarraibumu, taču tagad to nosedza viņa krekla apkaklīte. – Un kā tad es?

– Jūs?

– Kurpes manām viesībām?

Zakarijs sarauca pieri. – Neesmu apsolījis pagatavot jums kurpes, Šelbijas Kingas kundze.

– Bet jūs taču to izdarīsiet, vai ne? – Viņa uzsmaidīja savu koķetāko smaidu.

Zakarijs piešķieba galvu uz vienu pusi un, šķiet, apdomāja jautājumu.

– Lūdzu! – Ženevjēva ienīda šī vārda niecību.

Zakarijs piešķieba galvu uz otru pusi.

– Paklausieties, es zinu, ka aizvainoju jūs Violetas de Fremonas viesībās. Ja būtu iespēja atgriezties tajā brīdī un izlabot kļūdu, es to darītu. Tā bija tikai kļūda, monsieur Zakarij. Vienkārša, parasta kļūda, kuru es ļoti nožēloju.

– Un kas jums liek domāt, ka man tas šķiet svarīgi, kundze?

Ženevjēvas smaids bija kļuvis lūdzošs. Mans dievs, viņa attapās. Es praktiski ubagoju viņa labvēlību! Un šī atskārsme lika viņai nākt pie prāta. Galu galā viņš bija tikai kurpnieks. Zakarijs varēja būt vienaldzīgs pret viņas valdzinājumu, viņas atvainošanos, viņas gatavību pazemoties, un tomēr viņai piederēja kas tāds, pret ko kurpnieks nevarēja palikt vienaldzīgs. Dolārs. Visu valūtu valdnieks.

Ženevjēva iebāza roku somiņā un izvilka naudas žūksni, ļaujot banknotēm runāt viņas vietā.

Taču nu viņš piecēlās kājās un pagriezās uz iešanu. Tā vien likās, ka viņš nemaz nav redzējis naudu Ženevjēvai rokā.

– Visu labu, kundze. Tās bija neparastas brokastis. Izklaidējošas, taču galu galā ar nelielu vilšanās pieskaņu. Jādomā, ka mums abiem.

Meitenes ieturēja pusdienas Doma kafejnīcā, apsēdušās pie galdiņa, kuru pārvaldnieks pastāvīgi rezervēja Lulū. Šodien viņa bija uzlikusi galvā aušīgu melnu cepuri ar pāva spalvām. Viņas acis bija akcentētas ar melnu kontūrzīmuli, līnijas uzvilktas rūpīgāk nekā jebkad, un viņa ļoti līdzinājās ēģiptietei.

– Esmu uzgājusi vēl dažus stāstus par Zakariju, – viņa sacīja, atstumdama šķīvi.

– Kādus stāstus?

– Par to, ka viņš ieradies Parīzē, bēgdams no mafijas. Ka viņa dzīvība bijusi likta uz spēles asiņainā strīdā starp viņa un kādu citu ģimeni un ka viņš uzkāpis uz kuģa, vēl nenomazgājis cita puiša asinis no sejas. Ka māte viņu atsūtījusi šurp grozā, kad viņš vēl bijis pavisam zīdainis, jo viņa bijusi traka un nav varējusi parūpēties par bērnu. Ka viņu uzaudzinājuši Kalabrijas vilki.

– Un kāda ir patiesība?

Lulū paraustīja plecus. – Kā lai es to zinu? Viņam droši vien patīk tās baumas, jo citādi to nebūtu tik daudz. Man šķiet, ka tu varētu to noskaidrot, chérie.

– Es nevaru viņu ciest, – sacīja Ženevjēva. – Viņš ir visrupjākais, visaugstprātīgākais…

Lulū atbalstījās pret krēsla atzveltni un pasmaidīja. – Atzīsti to, Vivī. Viņš tev šķiet neatvairāms.

– Nekā nebija!

– Skaidrs, ka bija. Visi šie pārdzīvojumi, šīs acis… Un viņš tevi atraidīja. Nepieejams vīrietis kļūst vēl pievilcīgāks.

– Es gribu kurpes, nevis viņu. Man ir jādabū tās kurpes. Un, tiklīdz es tās dabūšu, pateikšu tam uzpūtīgajam amatniekam visu, ko es par viņu domāju!

Taču Lulū neatlaidās. – Ja tā padomā, nepieejamībai vajadzētu būt vispievilcīgākajai īpašībai tādas sievietes acīs kā tu. Tu tikai rotaļājies ar domu par dēku, nevis apsver to visā nopietnībā. Visa tā bezcerīgā ilgošanās un nopūtas. Visas tās iedomas. Ak, Zakarijs tev ir ideāli piemērots.

– Pēdējo reizi, Lulū… – Taču Ženevjēvas balsij trūka noteiktības, un viņa pati to apzinājās. Viņa palūkojās lejup uz saviem roku nagiem, kas bija svaigi manikirēti Līnas Kavaljēri salonā īsi pirms pusdienām. Ženevjēva savilka plaukstas dūrēs.

– Vivī? Kas noticis?

– Kaut Roberts nebūtu iegādājies to zirgu. Es nespēju to izturēt! Tev vajadzētu to redzēt. Tev vajadzētu redzēt tā zirga acis. Katru reizi, kad es paskatos uz šo spocīgo veidojumu…

– Nu beidz. – Lulū pamāja, lai atnes rēķinu. – Labāk parādi man.

– Tas mainīja visu, – sacīja Ženevjēva. – Es nevaru izlikties, ka tā nav. Nezinu, ko lai es iesāku.