Читать книгу Kurpju karaliene - Anna Deivisa - Страница 8

Roberts jutās gana pārsteigts, ierodoties mājās īsi pirms vienpadsmitiem pēc briesmīga vakara smalkā restorānā (viesmīlim jau nu būtu vajadzējis dot kādu mājienu par to, ka tartars ir jēls; nevis vienkārši neizcepts, bet patiesi jēls) ar visneciešamākajiem britu uzņēmējiem (krupim līdzīgu lielīgu Jorkšīras tekstila ražotāju un viņa lišķīgo, greizzobaino palīgu; nevienam no viņiem nepiemita ne drusciņas cilvēciska siltuma. Ak kungs, tās “tumšās sātana dzirnavas” viņa prātā parādījās pavisam skaidri, nolūkojoties uz viņiem) un atklājot, ka sieva vēl nav atgriezusies.

Attālā dungošana, viņam šķērsojot vestibilu (tas tagad likās pavisam tukšs un tumšs bez zirga, kas atradās pie tīrītājiem), kā izrādās, nāca no Selīnas. Soļu dipoņa salonā nāca no augšstāva. Vai nopūta, kas šķita atskanam no apavu istabas, varēja nākt no Ženevjēvas apaviem? Varbūt viņš pats bija nopūties, pats to neapjauzdams.

Drūmi prātodams par to, ka māja ir neciešami vientuļa bez sievas, Roberts ielēja sev viskiju. Kur gan viņa bija palikusi? Ženevjēva bija teikusi, ka dosies uz kaut kādu dzejas pasākumu pēcpusdienā, taču neko nebija minējusi par vakaru. Tas noteikti bija Lulū pirksts, viņš bija gatavs likt galvu ķīlā.

Roberts prātoja, vai nevajadzētu lūgt Selīnai iekurt kamīnu, kad iezvanījās telefons. Viņš cerēja, ka tā būs Ženevjēva, kura atvainosies par kavēšanos un pateiks, ka dodas mājās, taču tā vis nebija.

– Esmu sākusi prātot, vai nevajadzētu mainīt mana rožu dārza izvietojumu, – sacīja lēdija Tiksteda pēc stīvas apsveicināšanās.

– Un jūs gribat par to parunāt ar Ženevjēvu?

– Dieva dēļ, kāpēc lai es gribētu to darīt?

Roberts pakasīja galvu. – Jūs gribat teikt, ka vēlaties par to parunāt ar mani?

– Ar tevi?

Saruna kļuva bezjēdzīga. Visticamāk, viņa bija piesūkusies kā zeķe, lai arī Roberts pēc sievasmātes balss nejuta, ka viņa būtu dzērusi. – Ženevjēvas šobrīd te nav, lēdija Tiksteda. Un ir jau visai vēls. Vai palūgt, lai viņa jums piezvana?

– Un kur tad viņa ir?

– Es īsti nezinu.

Roberts dzirdēja, kā viņai aizraujas elpa. – Vai tev nešķiet, ka vajadzētu viņu turēt īsākā pavadā?

Pat pazīstot viņus, Roberts jutās šokēts. – Viņa nav nekāds suns.

– Tas bija tēlains izteiciens.

– To es saprotu. – Viņš konstatēja, ka ir sakodis zobus.

– Robert, mēs ar vīru tev uzticējām mūsu meitas drošību un labklājību. Un tu zini, ka Ženevjēva ir trausla. Tu taču mūs nepievilsi, vai ne?

– Lēdija Tiksteda. – Nu jau viņš bija saniknots. Patiesi saniknots. – Visu cieņu, taču Ženevjēva ir pieaugusi sieviete.

– Jā, bet…

– Un viņa ir mana sieva.

Jauna nopūta. Un tad: – Besa ir apbērnojusies. Ar veseliem četriem.

Saruna ar to sasodīto sievieti atgādināja noslēpumu minēšanu. Ķīniešu lādīti vai ko tamlīdzīgu. – Besa?

– Mūsu mazā kucīte. Domāju, ka mēs paturēsim divus. Man ienāca prātā, ka varbūt jūs gribētu vienu?

– Nedomāju vis.

– Zini, tie ir pavisam mazi sunīši. Bīgli. Vai Amerikā jums tādi ir? Varbūt jūs tos dēvējat savādāk.

– Piedodiet, mēs nevaram ņemt suni.

– Tu taču pateiksi Ženevjēvai, vai ne? Man gribētos, lai viņa man kādā brīdī piezvanītu.

– Saistībā ar kucēniem?

– Saistībā ar viņas tēvu. Viņš nejūtas labi.

Pēc sarunas beigām viņš taisnā ceļā devās pie savas viskija pudeles, tā arī nekļuvis informētāks par to, kas lēcies vikontam, un neticis skaidrībā, vai patiesais telefona zvana iemesls bijusi mistiskā slimība vai kucēni, vai vēl kaut kas, ko viņa nepieminēja. Sarunājoties ar lēdiju Tikstedu, Robertam bieži radās sajūta, ka viņa sarunā izmanto kādu kodu. Šie miglainie izteikumi par rožu dārzu un Besas kucēniem Ženevjēvai varēja pavēstīt kaut ko pilnīgi citu.

Ja tie būtu vienkārši, saprotami cilvēki, kuri runātu skaidrā angļu valodā, viņa dzīve būtu daudz vieglāka. Taču nekā, tētis vēl aizvien bija aristokrāts ar stīvu augšlūpu, bet māte pavisam traka un mazliet par daudz aizrāvusies ar dzeramo. Un kaut kur aiz visas tās izvairības un neprāta, un aizplīvurotajām piezīmēm slēpās kaut kas nepieminams. Kas tāds, kam vajadzēja būt saistītam ar viņa Ženevjēvu – par to, ka viņa ir jāuzmana.

Viņš bija sapratis teju no paša sākuma, ka ģimene kaut ko slēpj. Pat cerēšanās laikā lēdija Tiksteda reizi pa reizei izteica piezīmes par Ženevjēvas “trauslo veselību” un “ieilgušo savārgumu”. Kad vikonts deva svētību saderinātajiem, viņš uzsvēra Robertam uzticēto nepieciešamību “parūpēties” par viņa meitu. Varbūt tas nebija nepamatots lūgums, taču viņš to uzsvēra vairākkārt. Varēja nodomāt, ka viņš uzskata Ženevjēvu par mazu meitenīti vai nespējnieci, kurai drīzāk vajadzīga kopēja nekā vīrs.

Roberts pacentās parakties dziļāk, taču nekādu skaidrību neguva, un viņš negribēja likties necienīgs vai pārlieku aizdomīgs. Beigu beigās viņš to visu norakstīja uz neizprotamā angļu drūmā rakstura rēķina. Skaidrs bija tas, ka Ženevjēvā nemanīja nekādas slimības pazīmes. Gluži pretēji. Un, tiklīdz viņš bija aizvedis savu līgavu no vikonta Tiksteda mājas pelēkajā, līdzenajā tīrelī, viņa pilnīgi noteikti uzplauka.

Roberts jau pirms krietna laika bija atmetis prātojumus par “nepieminamo” Ženevjēvas pagātnē. Taču šovakar, kad viņš bija palicis viens pats dzīvoklī, tie atkal atgriezās pie viņa, un Roberts saprata, ka nespēj par to nedomāt. Protams, viņš varēja atklāti pajautāt Ženevjēvai, taču bija to mēģinājis darīt jau agrāk, un tas neko nebija devis. Viņu bija tikpat grūti piespiest pie sienas kā viņas vecākus, un pēdējā laikā sieva bija sākusi veidot pati savu “nepieminamo” lietu sarakstu.

Katru reizi, kad Roberts mēģināja ierunāties par viņu apmešanos Bostonā, Ženevjēva uzreiz mainīja tematu. Viņa bija darījusi to tik veikli un nemanāmi, ka Roberts tikai tagad bija sācis saprast, ka tas ir noticis. Vēl viens “nepieminams” noslēpums saistījās ar Lulū. Viņš gribēja zināt, kurp tieši viņas dodas savā brīvajā laikā, ar ko viņas sarunājas, par ko sarunājas. Roberts gribēja saprast, kāpēc viņa sieva ir tik tuvu sadraudzējusies ar sievieti, ar kuru viņai ir tik maz kopīga. Vai viņa nesaprata, ka tad, ja atklās šīs informācijas druskas, Robertam atkritīs vajadzība uzdot savus jautājumus?

Un vēl jau bija arī gadījums pirms dažām nedēļām.

Tas bija sācies ar vienu no Ženevjēvas mātes telefona zvaniem, gluži kā šovakar. Pēc tā sieva bija paziņojusi: – Mamma ir tāda manipulatore. Viņa pati pat neapjauš, ka visu laiku ar to nodarbojas. – Tad viņa kādu brīdi apdomājās un noteica: – Es taču neesmu līdzīga viņai, vai ne?

Roberts bija noraidoši papurinājis galvu.

– Es zinu, ka slikti uzvedos. Dažreiz. Bieži. – Ženevjēva pastiepa roku un noglāstīja viņa vaigu. – Man ir bail kļūt tādai kā viņa.

– Neesi nu auša. Tu nemaz nelīdzinies viņai.

– Viņa ir manī. Tur neko nevar darīt. Lai ko es darītu. Lai kā es cīnītos ar to. Patiesībā, jo vairāk es cenšos atšķirties no viņas, jo līdzīgāka kļūstu.

Roberts nesaprata, par ko viņa runā. Taču viņam patika, kā sieva atmaigst, runājot par to. Pat gaiss likās atbrīvots un murrājošs, un viņi klusiņām sarunājās ilgāku laiku, kā reti kad.

Viņa tikpat kā nenāca uz Roberta guļamistabu, taču tonakt atnāca. Tas bija izcils baudījums – turēt viņu apskautu savā gultā. Un tad pienāca visideālākais brīdis. Viņas galva uz viņa krūtīm. Viņas vieglā elpa pirms aizmigšanas. Roberts juta, ka zina tieši to sekundi, kad viņa sāka aizmigt. Viņš gribēja, lai viņa būtu drošībā un siltumā, viņa Ženevjēva. Uz mūžiem. Viņš gribēja…

– Mīļā? – viņš nočukstēja. – Vai tu vēl esi nomodā?

– Mm?

Roberts noglāstīja viņas mīkstos matus, rotaļādamies ar dažām cirtām, aizsprauzdams tās viņai aiz auss. – Es domāju…

– Ā.

– Mums vajadzētu bērnu.

Un ar to arī viss beidzās. Brīdis bija pazaudēts. Ženevjēva sastinga viņa rokās kā mironis. Tad viņa atrāvās, nomurminādama kaut ko par vajadzību doties uz savu vannas istabu. Un viņš palika guļam viens pats gultā, skumji nolūkodamies uz gaismu, kas ieplūda cauri puspavērtajām istabas durvīm, ieklausīdamies apslāpētajā sievas pēdu dipoņā, viņai apņēmīgi aizejot – nevis uz vannas istabu, kā bija teikusi, bet uz savu guļamistabu gaiteņa galā.

Roberts dzēra jau trešo viskija glāzi un sāka kļūt nikns. Viņš ļoti gribēja dēlu. Un Ženevjēva bija praktiski aizliegusi viņam par to runāt! Kā viņa uzdrošinājās padarīt par aizliegtu visdabiskāko vēlēšanos?

Viņš piecēlās un sāka staigāt pa istabu, ļaudamies diviem pretrunīgiem impulsiem.

Kad tava sasodītā sieva beidzot nolaidīsies tik zemu, lai ieras tos mājās – sacīja balss viņa galvā, kas izklausījās pēc Harija Mortimera balss, – taisnā ceļā ievelc viņu gultā un parādi viņai, kurš te ir galvenais! Tu nepagūsi ne attapties, kad viņa jau būs stāvoklī un laimīga. Nebūs vairs nekādas skraidīšanas pa pilsētu. Nekādu noslēpumu kopā ar Lulū. Varbūt viņa domā, ka nevēlas bērnu, taču viņa kā nekā ir sieviete.

Otrs impulss bija pieticīgāks – vairāk raksturīgs viņam pašam. Nomierinies, tas vēstīja. Kāds labums no tā, ja tu sāksi uzvesties kā brutāls tēviņš? Lai pārliecinātu sievu par savu taisnību, vispirms ir jānoskaidro, kas viņu satrauc. Tad vari sniegt viņai vajadzīgo iedrošinājumu un būt viņai labs un stingrs vīrs. Nešķiet loģiski, ka tāda sieviete kā viņa varētu negribēt bērnu. Tur jābūt kam vairāk par to, kas ir saskatāms virspusē. Ja viņa tev neatzīsies, tad ir arī citas iespējas, kā noskaidrot patiesību. Neuzkrītošākas iespējas. Pagaidām vienkārši nomierinies un apsēdies, un izdomā plānu.

– Selīna! – Roberts atvēra salona durvis un paraudzījās laukā tukšajā vestibilā. – Vai tu varētu atnākt un iekurt kamīnu, kamēr vēl neesi aizgājusi gulēt?

Tad viņš atgriezās pie viskija pudeles un ielēja sev vēl vienu pirksta tiesu.