Читать книгу Kurpju karaliene - Anna Deivisa - Страница 4

Nākamajā pēcpusdienā pēc grāfienes de Fremonas viesībām Ženevjēva devās uz Rumpelmeijera kafejnīcu, austriešu salon de thé Rivolī ielā, kur viņas ar Lulū mēdza regulāri satikties – bieži vien tad, kad Lulū tikko bija beidzies kāds mīlas sakars un viņa vēlējās to nosvinēt vai mierināt sevi ar desertu.

Viņa apsēdās pie sava iemīļotā galdiņa stūrī zem arkas, no kurienes varēja lieliski pārskatīt visus ienācējus, un jau bija līdz pusei tikusi galā ar savu chocolat l’Africain (Parīzes labāko karsto šokolādi, kas tika gatavota pēc slepenas receptes un pasniegta tasē) un mandeļkūku, kad ieradās Lulū, vēl aizvien ģērbusies iepriekšējā vakara kleitā. Daļa konfekšu papīriņu bija pazuduši, atstājot tikai diegu galus. Viņas grims izskatījās biezs un nevīžīgs, matu cirtas bija saplacinātas.

– Es ņemšu šokolādes putas, – Lulū uzsauca viesmīlei. – Un café noisette. – Tad viņa jau klusāk apvaicājās Ženevjēvai: – Vai man kāds seko?

Ženevjēva neuzkrītoši paraudzījās uz durvīm. – Kas man ir jāmeklē? Žandarms? Pielūdzējs? Greizsirdīga sieva?

Lulū paraustīja plecus. – Tas var būt ikviens no viņiem. Taču jo īpaši Džo Lāzars.

– Ak kungs. Vai kas noticis?

– Viņš gluži vienkārši nespēj samierināties ar atteikumu. – Lulū noņēma apmetni un apsēdās. – Viņš man seko gluži kā ēna. Man nevajadzēja ar viņu pārgulēt, Vivī. Nesaprotu, par ko es domāju. Viņam ir tik īsas kājas. Un viņš izvērš pēdas. Staigā kā pingvīns. Nebiju to īsti ievērojusi, kamēr nebiju viņu redzējusi bez biksēm, taču, kad esi to redzējusi, tu vairs tam nespēj nepievērst uzmanību. Un viņam piemīt tas paradums. Viņš… – Taču viesmīle pienāca ar ēdamrīkiem un servjetēm, lai uzklātu tās uz galda, un Lulū apklusa.

– Tad šokolādes putas ir par godu nabaga vecajam Lāzaram.

Lulū novēcināja roku. – Viņš ir ļoti neveiksmīga persona, un pie tā arī paliksim. Tagad parunāsim par ko citu.

– Par vakarvakaru?

Jauns rokas vēziens. – Ak, tu jau zini. Kā parasti.

– Pastāsti man visu! Gribu zināt, ko esmu palaidusi garām.

– Nē. – Neapmierināti uzmesta lūpa. – Tev vajadzēja tur būt kopā ar mani. Nepietiek tikai ar klausīšanos nostāstos. Tev ir jākļūst par daļu no tiem.

Viesmīle atnesa kafiju un šokolādes putas.

– Nerunā tā, Lulū.

– Kā? Tu visu laiku apgalvo, ka tev pietiek ar savu vīru. Ja tā ir, tad tev nav vajadzīgi mani stāsti, lai tu būtu apmierināta. – Viņa iedūra karotīti desertā.

Ženevjēva nopūtās. – Kāpēc abiem šiem jautājumiem jābūt saistītiem? Vai es nevaru interesēties par tavu vakaru?

– Beidz, Vivī. Tu zini, ka negribēji doties mājās tad, kad ballīte beidzās. Atzīsti to.

Ženevjēva iztukšoja savu karstās šokolādes tasi. – Man jau sāka nākt miegs. – Skaustā bija iemeties stīvums, kas uzdzina vēlēšanos sapurināt plecus un paapļot galvu. Viņa vēl aizvien sajuta Roberta rokas uz sava pakauša brīdī, kad viņi skūpstījās gaitenī. Kāpēc viņam vajadzēja tā darīt? Tas atgādināja iesprostošanu tādā kā krātiņā.

– Un laulības gultā tas bija varen aizraujoši, ko?

Robertam bija daži rituāli, ko vajadzēja izpildīt “pirms tam”. Īpašs klauvējiens pie viņas durvīm – viens viegls klauvējiens, viens stiprs, gluži kā sirdspuksts. Allaž viens un tas pats. Tad, it kā būtu vajadzīgi kādi sīkāki paskaidrojumi, viņš uzsauca: “Tikai es!” – pirms ienākt iekšā. Viņš iekāpa gultā kreisajā pusē, vienmēr tikai kreisajā, un piespieda savas aukstās pēdas viņējām.

Bija arī “procesa” rituāli. Vispirms durstīgie skūpsti, kas viņai lika vēlēties kampt gaisu, pēc tam nebeidzama ņemšanās zem palagiem. Ženevjēva bija mēģinājusi uzmanīgi ar viņu aprunāties, cerēdama uzlabot šo pieredzi viņiem abiem, taču šādas sarunas Robertam likās nepieņemamas. Tas bija nepatīkams pārsteigums pēc Ženevjēvas pirmā iespaida par viņu kā cilvēku, ar kuru var runāt par visu. Beigu beigās viņš pavilka augšup savu naktskreklu, uzrāpās viņai virsū un nodarīja savu darbu. Smagnēji, ar piesārtušu seju, mehāniski. Un sākās klauvējieni. Tieši kura gultas daļa izdeva šo dīvaino skaņu? Ženevjēva centās to atminēt dienas laikā, nolūkodamās uz gultas kājām, uz matraci… Tuk, tuk, ātrāk un ātrāk. Tas atgādināja mīlēšanos ar mehānisku rotaļlietu, kuras atspere uzvilkta līdz maksimālai robežai.

Pēc tam viņš vilka apļus uz Ženevjēvas kailā pleca un mēģināja sarunāties ar viņu, lai gan viņai prāts nepavisam nenesās uz runāšanu. Mazus apļus. Lielus apļus. Allaž apļus. Piedevām vēl viņš dungoja. Melodija allaž likās gandrīz vai atpazīstama, bet ne gluži.

– Tu man šķieti… – viņš iesāka iepriekšējā vakarā, vilkdams savus sasodītos apļus.

– Kāda?

– Izklaidīga. – Šīvakara melodija ļoti atgādināja čarlstonu – vienu no viesību deju melodijām.

– Es tikai domāju par vakaru. Prātoju.

– Par ko? – Apļošana turpinājās.

– Ne par ko īpašu.

– Bet es gribu zināt, par ko tu domā, – viņš sacīja. – Gribu atrasties tev tik tuvu, cik vien tuvu viens cilvēks var atrasties otram.

– Mēs taču esam pietiekoši tuvu, vai ne? Vai man tev jāizstāsta ikviena doma, kas ienāk man galvā? Vai es nevaru kaut ko paturēt pie sevis?

– Bet, mīļā! – Viņš turpināja dungot. Varbūt viņš pats neapzinājās, ka to dara. – Tu esi mana sieva.

Es cenšos tāda būt, viņa domāja. Patiešām cenšos.

Kad Roberts beidzot – beidzot – bija izgājis no istabas, Ženevjēva gulēja uz sāniem ar aizvērtām acīm, domādama par to, ko tagad varētu darīt Lulū un pārējie. Viņi devās uz “Selektu”, kad viņa atvadījās un iekāpa bentlijā kopā ar Robertu. Lulū pastāvīgais mīļākais Kambijs bija solījies tur būt, un viņa acīmredzami ilgojās to satikt, lai arī nemūžam nebūtu to atzinusi. Vispirms tur bija gaidāmi daži mēriņi un tad krietni daudz visa cita. Tur notika dejas un varbūt pat izcēlās kautiņš. Un tad jau bija pienācis rīts, un viņi devās uz Hallēm, lai paēstu sīpolu zupu kādā no tirgus kafejnīcām vai nopirktu piknika brokastis un ar taksometriem aizbrauktu uz mežu. Visbeidzot viņi atgrieztos Monparnasa bulvārī, lai iedzertu kafiju Doma kafejnīcā vai “Rotondā”. Viss atkal bija iegājis ierastajās sliedēs, un viņi sēdētu ar avīzēm un noskatītos, un mocītos ar galvassāpēm, līdz pa vienam vien dotos pie miera, atstājot vienu pašu Lulū, kura turpināja ballēties un kurai nekad nebija gana.

– Varu derēt, ka viņš ir kvēls mīlnieks, ko, Vivī? Tavs Roberts?

– Tavs grims sācis lobīties un krīt kafijā, – Ženevjēva atteica. – Paskaties uz tām mazajām plēksnītēm, kas tur peld.

– Patiesi nožēlojams mēģinājums mainīt tematu. – Tomēr Lulū ieskatījās savā kafijas tasē un tad tuvredzīgi piemiedza acis, uzlūkojot pašas attēlu spogulī ar apzeltīto ietvaru, kas karājās tieši aiz viņu galdiņa.

– Lulū, man šķiet, ka tev ir vajadzīgas brilles.

– Aizveries. – Lulū ieņurdējusies pieliecās un palūkojās zem galda.

– Kas tad nu?

– Es skatos uz šīsdienas kurpēm.

Ženevjēva, sajuzdamās atvieglota, pagrozīja pēdu uz visām pusēm. Laiviņas ar slēgtu augšpusi, rotātas ar pērlēm, akmentiņiem un zeltu un neierastiem papēžiem korķu viļķa formā.

– Šīs ir patiesi vienreizējas.

– Salvatores Ferragamo darbs. Pasūtīju tās no Kalifornijas. Viņš tās darināja Glorijai Svensonei, un viņa nezina, ka otrs pāris tika izgatavots man.

– Nekad neesmu neko tādu redzējusi.

– Ferragamo ir ģēnijs. Viņš atklāja, ka sievietes ķermeņa svars balstās nevis tikai uz purngala un papēža, bet gan uz visa pēdas izliekuma. Viņš nostiprina savu kurpju zoli ar plānu metāla plātnīti, lai tā balstītu pēdu. Ja zole ir stingrāka, papēdis netiek pārāk noslogots, tāpēc ir iespējams rotaļāties ar formu – padarīt papēdi tievāku, pārveidot to par korķu viļķi vai ko citu.

– Tikpat labi tu varētu runāt par ēkām, chérie. Nostiprināt pamatus, lai tās var uzcelt augstākas. Tavs Ferragamo atgādina arhitektu vai inženieri.

– Tikai daudz seksīgāks. Visas Holivudas zvaigznes grib tikt pie viņa kurpēm.

– Nu, – sacīja Lulū, – kam gan vajadzīgs Zakarijs, ja tev ir Glorijas Svensones korķu viļķa papēži? Izdzirdot šo vārdu, smaids Ženevjēvas sejā mazliet sašķobījās.

– Kas tad nu? – Lulū jautāja.

– Nu, – Ženevjēva atbildēja, – mana pirmā doma, šorīt pamostoties, bija par tām Violetas kurpēm. Man ir vajadzīgs Zakarija kurpju pāris, Lulū. Un es jutos gatava cīņai. Nolēmu doties uz viņa veikalu, lai aprunātos.

PPAOLO ZAKARIJS

VVISDĀRGĀKĀS KURPES PASAULĒ

Izkārtne aizņēma pusi no veikala fasādes. Ženevjēva ielūkojās pa logu. Tas bija tumšs un rotāts ar samtu piesātināti violetā tonī. Tur nebija nekādu vitrīnu. Un nekādu skaidru norāžu par to, vai veikals ir atvērts vai slēgts. Tas izskatījās pavisam pamests. Nekas cits neatlika kā mēģināt atvērt durvis.

Juzdamās nervoza un niknodamās pati uz sevi par šo nervozitāti, viņa pasniedzās pēc misiņa roktura.

Durvis viegli atvērās, un Ženevjēva iegāja kvadrātveida telpā, kura bija piekarināta ar to pašu violeto samtu, kas klāja skatloga iekšpusi. Dienas gaisma telpā netika ielaista, un apkārt mirgoja vien zibošās liesmiņas no daudzajām svecēm, kas bija izvietotas uz melnkoka galdiņiem starp žurnāla Vogue eksemplāriem. Ženevjēva sarauca degunu, sajutusi karsto, saldeno kūstoša vaska smaržu. Gaisma nāca arī no piecu vai sešu savītu sveču veidojuma greznā sudraba būrī, kas bija ķēdēs iekarināts griestos. Cik gleznaini, gluži kā no iepriekšējā gadsimta.

Baltais vasks lēni pilēja lejup, izveidodams peļķītes uz melnkoka galdiņiem un tumšās koka grīdas – iespējams, ozolkoka; tā bija nelīdzena un soļu nopulēta. Zebras ādas paklājs telpas centrā atstāja labāku iespaidu. Tas izskatījās daudz modernāks. Vēl tur bija pāris Napoleona III laika dīvānu, kas arī bija pārvilkti ar violeto samtu, un Ženevjēva iedomājās, vai viņai vajadzētu uz viena no tiem apsēsties un gaidīt kādu ienākam. Bet vai kāds maz zināja, ka viņa ir te? Durvis nebija radījušas nekādu troksni. Nebija arī zvaniņa, ko paskandināt.

Un tur nebija kurpju. Nevienas pašas.

– Hallo? – Ženevjēvas balss izklausījās pārmērīgi skaļa klusumā. – Bonjour? – Viņa ieraudzīja savu atspīdumu garajā sudraba spogulī telpas tālākajā galā. Sasodīts, viņa šķita acīmredzami saspringta, lai gan nevēlējās tāda būt. Tomēr Ženevjēva izskatījās ļoti labi. Zem garā kažoka ar vāverādas apkakli un aprocēm viņa bija pavilkusi Kantonas krepdešīna kleitu “Kopenhāgenas zilā” tonī ar krēmkrāsas mežģīņu apkaklīti un žoržeta ielaidumu, kas mīkstināja izaicinošo V veida kakla izgriezumu, bet pazemināto jostasvietu uzsvēra gofrēta josta. Tērpu papildināja zvanveida cepure ar viegli uzliektām malām, un viņai kājās bija Glorijas Svensones kurpes ar revolucionārajiem korķu viļķa papēžiem. Jādomā, ka pat tāds avangardists kā Zakarijs jutīsies pienācīgi iespaidots.

– Jā?

Ženevjēva pagriezās, juzdamās satriekta par to, ka tikusi pieķerta apbrīnojam sevi spogulī, kā aizstāvēdamās piešāva vienu roku pie kakla un ieraudzīja savā priekšā stāvam kalsnu, elegantu sievieti vecumā ap četrdesmit, ar dzidri zilām acīm un gariem matiem, kas aizmugurē bija saņemti kopā. Mati izcēlās ar savu savādi nenosakāmo krāsu – tie nebija nedz gaiši, nedz sudrabaini, nedz brūni, nedz pelēki, bet kaut kas no tā visa, pa vienam vien, tonim mainoties ar katru brīdi. Maigi zeltaini sveču liesmu šaudīgajā gaismā un pēc tam vēsi kā tērauds, sievietei nostājoties ēnā.

– Jā? – sieviete atkārtoja, piebilstot ar lēnu, sarkastisku nekaunību: – Madame?

– Esmu ieradusies satikt monsieur Zakariju.

Sieviete samirkšķināja acis un lēni nopētīja Ženevjēvu no galvas līdz kājām. Viņai sakustoties, gaisma atkal nomainījās, un uz mirkli izskatījās, ka sievietes mati ir tādā pašā dzidri zilā krāsā kā viņas acis. Viņa neko neatbildēja.

– Es vēlētos satikt monsieur Zakariju, lūdzu.

Skatiens uzdzina neomulību. Izskatījās, ka sieviete redz Ženevjēvai cauri.

– Vai ir kādas problēmas? – Ženevjēva kļuva īgna. – Vai es neizteicos pietiekoši skaidri?

– Pilnīgi skaidri. Bet vai jums ir sarunāta tikšanās? – Sieviete runāja ar izteiktu akcentu. Krievu? Poļu?

– Bez šaubām. – Ženevjēva sajutās muļķīgi jau tajā pašā mirklī, kad vārdi pārnāca pār lūpām, taču nespēja laikus apstāties. Šai sievietei piemita kas tāds, kas viņai uzdzina vēlēšanos strīdēties, pat ja nebija nekāda iemesla to darīt.

– Nē. Jums nav vis. – Bālajā sejā parādījās smaids, taču sievietes acis bija aukstas kā kristāls.

Ženevjēva, cenzdamās savaldīt mulsumu pašas pieļautās muļķības dēļ, mēģināja uzplāt sejai pieklājīgu smaidu. – Vai jūs man, lūdzu, varētu pateikt, vai monsieur Zakarijs ir te?

– Tam nav nozīmes, vai viņš ir te vai nav. Jums nav sarunāta tikšanās.

– Kā jūs zināt, ka man nav sarunāta tikšanās? Jūs pat nemēģinājāt ieskatīties sarakstā vai aprunāties ar Zakarija kungu. Jūs pat nepajautājāt, kā mani sauc.

– Es zinu visu par sarunātajām tikšanās reizēm. Zinu, ka jūsu nav sarakstā. – Skarbums sievietes sejas izteiksmē. Kaut kas gandrīz robains. Ar saviem bezkrāsainajiem matiem, gaišajām acīm un vēsumu viņa lika Ženevjēvai iedomāties par stikla lausku.

Ženevjēva atvēra savu teļādas somiņu un izņēma vizītkarti, stīvi pasniegdama to sievietei.

– Lūdzu, nododiet to monsieur Zakarijam. Pasakiet viņam, ka esmu Koko Šaneles un Pola Puarē draudzene un kliente. Pasakiet viņam… – vārdi iestrēga viņai kaklā, – …pasakiet, ka esmu grāfienes de Fremonas tuva draudzene un ka jutīšos ļoti pateicīga, ja viņš man veltīs dažas minūtes laika. Es vēlos pasūtīt kurpju pāri.

Palīdze nepastiepa roku, lai paņemtu vizītkarti, un Ženevjēva sniedzās viņai tuvāk, turēdama papīra gabaliņu sievietei gandrīz zem deguna.

– Vai jūs, lūdzu, nodosiet manu vizītkarti Zakarija kungam?

Sieviete pacēla roku, un likās, ka viņa varētu paņemt vizītkarti, taču tā vietā viņa pieskārās saviem matiem, sakārtodama neredzamas nepaklausīgas šķipsnas. – Viņa te nav.

Ženevjēva nolaida roku. – Labi, kad viņš te būs? Vai es varu sarunāt tikšanos?

Kaut kur ēkā atskanēja kāda skaņa. Bija grūti noteikt, vai tā nāca no augšas vai no lejas, vai no blakus telpas. Klepus.

Ženevjēva sarauca pieri. – Vai jūs esat pārliecināta, ka viņa te nav?

– Te nav neviena.

Atkal klepus. Tas nepārprotami bija vīrieša klepus.

Ženevjēva paspēra soli sānis un mēģināja ielūkoties aiz šaurajām kāpnēm telpas dziļumā, it kā tad, ja viņa pietiekoši papūlētos, varētu kaut ko saskatīt cauri slēgtajām durvīm. Sieviete arī sakustējās, aizšķērsodama Ženevjēvai ceļu. Piepeši viņa likās nogurusi.

– Tas ir smieklīgi. Nesaprotu, kāpēc jūs man melojat, taču varat būt droša, ka jūs neizdarāt monsieur Zakarijam nekādu pakalpojumu. Es neaizmirsīšu šo nepieklājību. – Ženevjēva nometa savu vizītkarti uz augstākā no mazajiem galdiņiem. – Lūdzu, parādiet to monsieur Zakarijam un palūdziet, lai viņš ir tik laipns un man piezvana. Es vēlos pasūtīt viņam kurpju pāri. Tas ir mans nolūks. – Ašs skatiens spogulī pierādīja, ka viņa ir nobālējusi. Sieviete arī ielūkojās spogulī. Kādu brīdi viņas tā stāvēja, abas nolūkodamās Ženevjēvas atspulgā. Viņa bija mazāka augumā nekā šī sieviete un varbūt pirmoreiz mūžā sajutās patiesi sīka.

Viņa devās uz durvju pusi.

– Ja jūs vai monsieur Zakarijs papūlētos ievākt ziņas, jūs atklātu, ka es neesmu no tām sievietēm, ar kurām ieteicams jokoties. Ne mazākajā mērā.

Un viņa metās ārā, aizķerdamās aiz pakāpiena malas.

– Ak tu tētīt. – Lulū nolika savu kafijas tasi. – Tas neizklausās labi. Taču varbūt viņš piezvanīs.

– Nē, – sacīja Ženevjēva. – Šaubos, vai tā briesmīgā sieviete vispār viņam atdos manu vizītkarti.

– Tu domā, ka viņa ir tik ļoti nekaunīga? Ja viņa nenodos ziņas savam priekšniekam, tad var zaudēt darbu.

– Nezinu, vai tā ir nekaunība, taču kaut kas viņai bija. Es viņai uzreiz neiepatikos. – Ženevjēva noknibināja vēl karotīti Lulū šokolādes putu. – Un viņa man. Nē, viņa nenodos Zakarijam manu vizītkarti, par to es nešaubos. Man vajadzēs atrast iespēju, kā viņu apiet.

Lulū pacēla savu tasi kā salutējot. – Es iešu tev līdzi, chérie. Rīt. Tā sieviete nespēs stāties pretī mums abām. Iedzersim kaut ko. Runāšana par cīņu uzdzen man slāpes.

– Vai nav mazliet par agru alkoholam? Pat tev?

– Tu aizmirsti, ka es vēl neesmu likusies gulēt. Man joprojām turpinās vakardiena. Ja kas, ir pat ļoti vēls.

Ženevjēva sarauca pieri. Draudzenes balsī skanēja mazliet par daudz bravūras. – Vai kas noticis?

Lulū savilka seju grimasē. – Ak, tu jau zini. Kā parasti.

– Kambijs? Ko viņš šoreiz izdarīja?

Taču draudzene tikai nošūpoja galvu, it kā Ženevjēvai būtu par grūtu to saprast. – Kā man gribētos būt vienaldzīgai pret to cilvēku! Tipiski, vai ne? Gandrīz visi vīrieši Parīzē ir iemīlējušies manī, un es gribu to vienīgo, kurš nav!

– Viņš ir gan tevī iemīlējies. – Ženevjēva pasniedzās, lai saspiestu draudzenes plaukstu. – Godīgi sakot, jūs abi esat vienlīdz neciešami. Neviens no jums nevar izturēt, ja attiecības ir drošas. Jums patīk būt noslēpumainiem un neprognozējamiem. Un jūs sāpināt viens otru tāpēc, ka labprātāk jūtat sāpes nekā nejūtat neko.

– Varbūt tev taisnība, chérie. – Lulū pasmaidīja. – Kā tu mani tik dziļi esi iepazinusi?

– Tā vienkārši ir noticis, – Ženevjēva atbildēja. – Un tu pazīsti mani – labāk par visiem citiem.

Lulū viņu uzlūkoja. – Ja mēs nebūtu tik labas draudzenes, mums nāktos kļūt par ienaidniecēm. – Un tad jau viņa atkal pievērsās savam iemīļotajam tematam par Kambiju un to, kāds viņš ir nelietis. – Esmu tā noskaitusies uz viņu, Vivī. Nezinu, ko lai iesāk. Ko tu darītu manā vietā?

Ženevjēva paraustīja plecus. – Es nezinu. Varbūt uzrakstītu dzejoli.

– Es neprotu rakstīt dzejoļus. Kaut kas notiek, un visi vārdi sagriežas otrādi. Burti no manis vairās.

– Nu tad dziedi par to. Ieliec visas savas izjūtas savā mākslā. Galu galā Kambijs tieši tā dara.

– Jā. Sivēns tāds.

Ženevjēva vēlreiz sažņaudza draudzenes plaukstu. – Saņemies, mīļā. Esmu nolēmusi sarīkot viesības. Lielu masku balli, tāpat kā Violetai, tikai lielāku un labāku. Tēma būs kubisms. – Viņa bija par to iedomājusies tikai šajā brīdī, taču ideja likās aizvien pievilcīgāka. – Ko tu par to teiksi?

Lulū priekā sasita plaukstas. – Cik jautri!

– Protams, man nāksies izvēlēties piemērotu vietu.

– Bez šaubām. – Nu jau draudzene izskatījās pavisam atplaukusi. – Tu varētu pasūtīt kādus īpašus darbus. Kaut ko no Braka vai Derēna. Ak, un no Sonjas Delonē. Vai esi redzējusi viņas pēdējās modes? Īsti kubisma manierē. Zini, viņa kļūs par izstādes zvaigzni.

– Lieliski. Vai tu man palīdzēsi, Lulū? Galu galā tu pazīsti visus māksliniekus.

Taču Lulū domas jau atkal bija aizklīdušas citur. Viņas skatiens šaudījās apkārt, un viņa satvēra Ženevjēvas delmu un iečukstēja draudzenei ausī: – Neskaties tagad, chérie, taču nupat ienāca tas sasodītais pingvīns.