Читать книгу Kurpju karaliene - Anna Deivisa - Страница 5

Ideja ienāca Robertam prātā kārtējā pokera vakara beigās. Tie notika katru mēnesi kopā ar Hariju Mortimeru un viņa draugiem nelielā Monmartras klubā. Viņi paēda vakariņas, iedzēra dažus mēriņus un mazliet uzspēlēja pokeru. Roberts nebija nekāds lielais kāršu spēlmanis: viņš nekad nebija spēlējis pirms ierašanās Parīzē un iepazīšanās ar Hariju. Klubā pavadītie vakari – visa tā dzeršana, biezā dūmu migla, žetoni, kas tika bīdīti šurpu turpu uz zaļā kāršu galda, un zināmās sarunas – tas viss, viņaprāt, piederēja pie brīvdienu dekadences. Tas bija pieļaujams ieilgušas pagaidu uzturēšanās laikā Parīzē, taču tam vajadzēja beigties līdz ar neizbēgamo (lai arī vēl neieplānoto) atgriešanos mājās pie ģimenes un fabrikas, un sava Bostonas dzīvesveida.

Harijs bija krietnus desmit gadus vecāks par Robertu – drukns, plikpaurains avīžnieks ar asu prātu, straujiem dusmu uzplūdiem un pietiekamu pieredzi, kas gluži kā nospriegota bikšu siksna visu saturēja kopā un attaisnoja viņa dzelžainos uzskatus. Viņš bija Roberta tēva līdzinieks, tikai izlaidīgāks, kas padarīja viņu par vēlamu sabiedroto.

Pokers bija izaicinājums. Roberts spēlēja pārāk piesardzīgi un pats to apzinājās. Dažreiz, kad Roberts atmeta kārtis atkal un atkal, viņš manīja, kā Harijs viegli sarauc uzacis, mudinādams viņu riskēt. Aiziet, Robert! Iesaisties spēlē. Ļaujies azartam! Taču izskatījās, ka Robertam nepiemīt ne mazākā azarta dzirksts. Galdā tika likta īsta nauda. Ja abas viņa kārtis nebija acīmredzami labas, viņš gluži vienkārši nespēlēja. Dažreiz kārtis tika atklātas, un viņš redzēja, ka galu galā būtu varējis uzvarēt. Taču citkārt viņa kārtis izrādījās nekam nederīgas, un viņš turpināja malkot dzērienu klusā gandarījumā par to, ka ir rīkojies pareizi, atteikdamies no spēles.

Ženevjēva zināja par pokeru, taču nezināja, ko vēl Harijs un pārējie dara Monmartras klubā. Pirmkārt, meitenes ienesa dzērienus kāršu telpā, aizdedzināja cigārus un apmainīja pelnu traukus, visu laiku jauki smaidot. Taču vēlāk, kad dūmi sabiezēja, Harija balss kļuva skaļāka un žetoni ceļoja šurpu turpu lielākās kaudzītēs, viņas aizkavējās, gaidīdamas aicinājumu iesēsties kāda lielajā klēpī, apvīt roku ap pamatīgo kaklu un sākt čukstēt un ķiķināt, lai vestu puišus pa vienam vien augšā pa mazajām kāpnītēm kluba dibentelpās uz otrā stāva istabiņām.

Un tad pienāca Roberta iecienītākais brīdis. Brīdis, kad viņš piecēlās no kāršu galda un izgāja ārā vēsajā, tumšajā, nepiedūmotajā nakts gaisā vai ieraudzīja rītausmas violeto apsolījumu. Viņš devās no kalna lejup, lai sameklētu taksometru uz mājām, – viens pats šajā lielajā pilsētā, ja neskaita retos automobiļus vai vīterojošos putnus. Viņa nauda bija droši noglabāta kabatā (jo Roberts allaž zināja, kad iemainīt savus žetonus pret skanošo) un būtībā neskarta (meitenes ātri vien saprata, ka velti šķiež savu laiku, trīdamās viņam pa klēpi vai čukstēdamas ausī). Dažreiz Roberts nogāja visu mājupceļu svilpodams.

– Kā iet tavai spožajai ķēvītei? – Harijs šovakar bija apvaicājies, dalīdams kārtis. – Jācer, ka tu cieši turi viņu grožos, ko? – Viņš jau bija piedzēries un nolūkojās uz Robertu ar šķību skatienu, taču tādā veidā viņš mēdza izrādīt draudzīgumu.

– Nav iespējams turēt grožos tādu meiteni kā Ženevjēva, – sacīja Roberts. – Tas ir pēdējais, ko varētu ar viņu iesākt.

Harijs paraustīja plecus un izdalīja kārtis visiem pieciem spēlētājiem. – Nu, es tev ieteiktu, manu zēn, kārtīgi uzmanīt savu dāmīti. Tie mākslinieki, ar kuriem viņa biedrojas… Nu, es pilnīgi noteikti neuzticētos vīrietim, kurš valkā bereti vai apmetni. – To sakot, viņš pacēla galvu un pamirkšķināja glītai rudmatei, kura kavējās durvīs.

– Man nav viņiem jāuzticas, – Roberts sacīja. – Es uzticos viņai.

– Esmu pārliecināts, ka tas ir apbrīnas vērts. Klau, varbūt tu kādu reizi varētu atvest viņu uz manu māju? Mēs paēstu nelielas vakariņas, un meitenes varētu papļāpāt par bērniem vai ziedu kārtošanu, vai ko nu viņas tur runā.

– Protams. Tas būtu jauki. – Roberts ļoti labi spēja iedomāties, ko Ženevjēva teiktu par ierosinājumu pavadīt vakaru Modas Mortimeras sabiedrībā. Moda bija aizrāvusies ar labdarības komitejām un gobelēniem. Mortimeri gluži vienkārši nepiederēja pie tiem cilvēkiem, kādi patika Ženevjēvai. Neviens no Roberta draugiem pie tādiem nepiederēja. Tas uzreiz kļuva skaidrs, kad viņš iepazīstināja sievu ar tiem drīz pēc viņu ierašanās Parīzē. Galu galā – ko gan viņš bija gaidījis, apprecot tādas kārtas sievieti? Viņš ne reizi nebija iemīlējies meitenē, kura varētu sadraudzēties ar Modu Mortimeru un, ļoti iespējams, ar kādu no viņa aprindu meitenēm mājās.

– Stingra roka, Robert. – Harijs paņēma abas savas kārtis. – Tas viņām ir vajadzīgs, tām sievietēm. – Viņš vēlreiz pamirkšķināja rudmatei. – Paklau, es rīt tev piezvanīšu un iedošu kāda mana drauga numuru.

– Kāda drauga? – Roberts sadzirdēja piesardzību pats savā balsī.

Harijs pabungoja sev pa degunu un pieliecās tuvāk, lai pārējie pie galda sēdošie nedzirdētu viņu sarunu. – To es tev paskaidrošu, kad būšu piezvanījis.

Roberts pacēla augšā savas kārtis un sarauca pieri.

– Aprunāsimies rīt. – Harijs ielūkojās savējās. – Tu spēlē?

– Nē, šai reizei pietiks.

Ārā uz ielas īsi pirms pulksten četriem, kad naksnīgajās debesīs pletās tik blīvs mākonis, ka tās atgādināja virs māju jumtiem, skursteņiem un torņiem pārklātu smagu samta pārsegu, Roberts devās uz priekšu pa netīrajām, bordeļu pilnajām Pigala laukuma ielām aptuveni māju virzienā, domādams par to, kā Harijs bija izteicies par Ženevjēvu.

Harijs gluži vienkārši nesaprot, viņš nosprieda. Tā nav viņa vaina – ne gluži. Viņš tāds vienkārši ir.

Roberts pacēla roku, lai apstādinātu taksometru, un atļāvās pasmaidīt. Viņai ir paveicies, izvēloties tādu vīru kā es.

Taksometrs piebrauca ietves malā – viens no tiem zirga pajūgiem, kādi jau bija tikpat kā izzuduši.

Vai viņa zina, kā viņai paveicies, Roberts domāja, atverot durvis.

Un tad viņam radās ideja.

Nākamajā dienā pēc grāfienes de Fremonas viesībām Roberta ideja sāka realizēties.

Ženevjēva atgriezās mājās vēlā pēcpusdienā, pēc tam kad bija noklausījusies, kā Lulū izmēģina vairākus jaunus numurus ar savu pianistu “Koijotā” Delambra ielā. Viņa izkāpa no lifta un ieraudzīja sava dzīvokļa durvis atveramies nelielā spraudziņā. Ārā paraudzījās sīka sejiņa – jādomā, ka tā bija kalpone Selīna, – un tad durvis atkal aizcirtās tik ātri, ka Ženevjēva netika gudra, vai kaut kas tiešām ir noticis.

– Selīna? – Ženevjēva enerģiski pabungoja pa durvīm. – Selīna!

Taču tas bija Roberts, kurš atvēra durvis un iznāca ārā, aizvērdams tās sev aiz muguras. Viņš izskatījās neparasti.

– Tu esi slims vai kā?

– Aizver acis, – sacīja Roberts, satverdams sievu aiz rokas. – Man tev ir pārsteigums.

– Kāds pārsteigums?

– Aizver acis.

Viņa izdzirdēja čīkstoņu, durvīm atkal atveroties, un vīra pieklusinātos soļus uz priekšnama paklāja. Viņš elpoja caur muti, tāpat kā vienmēr, kad jutās nervozs. Bija arī citas reizes, kad viņš tā elpoja… Ženevjēva iedomājās viņu turpat līdzās, vīra seju tieši virs savējās, viņa svaru, kas spieda lejup. Ūsas oda pēc cigaretēm un viskija, un vakariņām. Šī elpa…

– Beidz, Robert.

Kāpēc viņas sirds tā sitās?

Dzīvoklī kaut kas iečabējās. Tāds kā papīrs.

– Vai tagad es drīkstu atvērt acis?

Stāvēdama tur ar aizvērtām acīm, Ženevjēva sajuta, kā apkārt viss pamazām pagaist. Grīda zem kājām likās mazāk stabila nekā vēl pirms brīža. Viņa teju vai aizlidoja pretī griestiem – iespējams, cauri lifta šahtai. Viņai gribējās pastiept roku, pieskarties ar zīdu iztapsētajām sienām, satvert kaut ko, lai skaidri zinātu, kur atrodas.

– Labi. – Roberts atkal bija tepat līdzās. Viņa rokas smagnēji nolaidās sievai uz pleciem, un viņš to viegli pastūma pāri slieksnim. – Atver acis.

Pārsteigums slējās viņai pāri, tāpēc uz brīdi Ženevjēvai likās, ka tas uzgāzīsies viņai virsū. Viņa iespiedzās un mēģināja paspert soli atpakaļ, taču smagas rokas neļāva viņai izkustēties, un Roberts stāvēja aiz muguras kā siena.

– Neesmu varējis aizmirst tavu stāstu, – viņš nočukstēja. – Par tavu zirgu. Tas mani aizkustināja gluži neizskaidrojamā veidā. Iztēlojos tevi kā mazu meiteni, kas jāj pa laukiem, brīva kā putns. Esmu daudz par to domājis.

Tas patiešām bija te, vestibila vidū, saslējies viņas priekšā uz marmora pjedestāla. Tas droši vien bija kādas astoņas pēdas augsts un izliets bronzā.

– Redzi? – Un viņš piespieda lūpas Ženevjēvas skaustam no aizmugures. – Tev ir vīrs, kurš tevi saprot visā pilnībā. Vai tu to zināji?

Sastingušas, neprātīgas acis, milzīgi zobi, baisi izplestas nāsis.

Kā gan viņš varējis iedomāties…

Tovakar, kad Ženevjēva pirmoreiz ieraudzīja Robertu kā tēva vakariņu viesi, viņa tam uzsmaidīja pāri galdam un uzreiz saprata, ka viņš ieradies to izglābt.

Viņai ārkārtīgi bija vajadzīgs glābējs. Vēl pirms savas baisās vasaras Ženevjēva bija sākusi ilgoties pēc bēgšanas. Nebeidzami garo dienu virteni viņa aizvadīja lasot, sapņojot par dzīvi, kāda būs nākotnē, un ierakstot savas iedomas piezīmju grāmatiņā poēmu formā. Un tad ieradās Roberts ar saviem bezrūpīgajiem smiekliem, galanto izturēšanos un laipno smaidu. Cik atbrīvots viņš izskatījās līdzās Ženevjēvas neirotiskajai mātei! Cik tiešs līdzās viņas liekulīgajam tēvam! Ženevjēva bija uzaugusi noslēpumu pilnā mājā, kur neviens nekad neteica, ko domā. Un te nu beidzot bija vīrietis, ar kuru viņa patiešām varēja aprunāties.

Trīs mēnešus ilgās cerēšanās laikā viņa bija pārdomājusi abu sarunas, cenzdamās Robertu nopietni izvērtēt, lai neļautu savus spriedumus ietekmēt vēlmei aizbēgt no vecākiem. Viņa nebija Robertā iemīlējusies – katrā ziņā tā nebija nekāda sprādzienbīstamā mīlestība, kas spēja satricināt visu pasauli. Tomēr Ženevjēvai viņš ārkārtīgi patika, un viņa patiesi ticēja, ka spēs padarīt šīs jūtas par īsto mīlestību. Kad Roberts izteica bildinājumu, viņai likās, ka pusceļš jau ir noiets.

Zirgs bija dabiskā lielumā, taču viņam nepiemita nekas dabisks.

– Man šķiet, ka nesaprotu neko daudz no mākslas, – Roberts sacīja, – taču es apjautājos gudriem cilvēkiem, un varu tev teikt, ka tas ir saprātīgs ieguldījums. Labāks par tiem literārajiem žurnāliem, kurus tu man liec finansēt.

Kādu pēcpusdienu viņu cerēšanās laikā Roberts un Ženevjēva pastaigājās lēdijas Tikstedas rožu dārzā. Debesis satumsa aizvien vairāk, un virs galvas sāka ducināt pērkons.

Ženevjēva pavērsa seju pret debesīm. Vētra solījās būt pamatīga. – Vai zini, cik ļoti es esmu izslāpusi? – viņa nočukstēja. – Es gribu teikt, pēc dzīves. Pēc pasaules.

– Labāk iesim atpakaļ, – Roberts sacīja. – Drīz sāksies lietus.

– Nu tad samirksim. – Viņa cieši satvēra Roberta roku.

– Tava māte nejutīsies apmierināta ar mani. Ko tad, ja tu dabūsi iesnas?

– Ak, Robert, neesi nu tik garlaicīgs.

Lietus sākās pēkšņi.

– Ātri, – viņš sacīja. – Mēs salīsim.

– Man vienalga. – Un tad viņa piespieda plaukstu Roberta vaigam. – Es smoku šajā mājā. Mana dzīve aizvien vairāk attālinās no manis.

Viņš sarauca pieri un uzmeta Ženevjēvai skatienu. Noklīduša suņa skatienu. Tas liecināja: “Par ko tu runā?” Tas vēstīja: “Ak, es nabadziņš.” Tā bija pirmā reize, kad Ženevjēva bija to redzējusi.

Viņa apstājās pussolī. Viens vienīgs vārds skanēja viņas prātā. Vārds bija NĒ, skaļš un nepārprotams.

– Ženevjēva?

Dažu sekunžu laikā viņa bija saņēmusies. Ar grūtībām norijusi siekalas. Aizstūmusi vārdu projām. Likusi sev to aizmirst.

Roberts bija vīrietis, kurš vedīs viņu prom no šīs vietas uz visiem laikiem un parādīs viņai pasauli.

Roberts sažņaudza viņas plaukstu.

Un Ženevjēva paklausīgi kopā ar viņu devās uz māju.

– Ženevjēva? Vai tu kaut ko teiksi?

Viņa nespēja turpināt izlikties savā priekšā.

Roberts viņu nepazina. Nekad neiepazīs.