Читать книгу Kurpju karaliene - Anna Deivisa - Страница 2

Balles tērpu tēma bija atkritumi un makulatūra. Ženevjēvas Šelbijas Kingas kleita zivju dzeņa spalvu zilajā tonī bija aplīmēta ar lapām no veciem literatūras žurnāliem. Viņas zilās deju kurpītes bija izšūtas ar poēmu fragmentiem un papildinātas ar sonetu lentītēm. Viņa bija pārtapusi īstā poēzijas iemiesojumā.

Pasviedusi kažokādas manto apkalpotājam pie durvīm, Ženevjēva spēra kāju uz vestibila marmora grīdas, ieķērusies elkonī savai labākajai draudzenei Lulū. Grāfa Etjēna de Fremona milzīgā māja bija uzcirtusies tāpat kā šīvakara viesi. Augstu virs galvām, neredzamu stiepļu pieturēti, no griestiem nokarājās velosipēdu riteņi, tukšas pudeles un senlaicīgi zābaki.

– Īsti dadaisma garā, – sacīja Lulū.

– Dadaisms bija modē pirms daudziem gadiem, – sacīja Ženevjēva. – Kāpēc neviens to nav pateicis Violetai de Fremonai? – Un viņas devās pie pārējiem viesiem, atstājot Ženevjēvas vīru Robertu vestibilā meklējam pa kabatām sīknaudu, ko iedot garderobes pārzinim, un kaut ko klusībā murminām. Tā notika bieži – meitenes sačukstējās un ķiķināja savā starpā, kaļot plānus un daloties noslēpumos, kamēr Roberts turējās nopakaļ.

Deju zālē viņas pakavējās pie milzīgas teātra programmiņu kolāžas, malkodamas šampanieti un novērtēdamas telpu. Lustras pirms viesībām bija noņemtas un aizstātas ar neprātīgi nevērtīgām kopijām, kas darinātas no miljoniem vizuļojošu krāsainu stikliņu fragmentiem. Ženevjēvas skatiens ātri pārslīdēja telpai, lai uzmeklētu savas daudzās sāncenses – Parīzes kultūras pārstāvju, Amerikas kuģniecības magnātu, Itālijas automašīnu ražotāju un Anglijas aristokrātu meitas, sievas, mīļākās un draudzenes. Izrādījās, ka atkritumu tēma interesantā kārtā visas izlīdzina. Princese Martinjaka bija apkārusies ar dažādām pogām ģimenes briljantu vietā un neizskatījās pārlieku priecīga par to. Ar savu izsmalcinātību slavenā Herieta Dipona atgādināja pudeli savā spoži zaļajā, pudeļstikla lauskām izrotātajā tērpā.

Lai arī Ženevjēva nebija gluži apmierināta ar to, ka viņas tērps ir greznāks par citiem, tomēr sajuta, ka neslēptā un drosmīgā pašapziņa varētu dot viņai iespēju pārspēt visas pārējās. Viņas jūtas niecīgas, viņa domāja. Atņemiet tikai smalkumus, un viņas vairs nav nekas.

– Te ir visi, – noteica Lulū, pamādama uz Ernestu Hemingveju, kura tērps bija darināts no brūna ietinamā papīra. Tristans Carā un Frānsiss Pikabija izvēlējušies savam tēlam vecas metro biļetes, Pols Puarē bija kā savāds krāsains audumu murskulis – vai viņš tēloja paklāja vilnu? Vai kažokādas bumbiņu?

– Bez šaubām, neviens nevar atļauties te nebūt, citādi Violeta nepiešķirs naudu viņu nākamajai izstādei vai žurnālam, vai izrādei.

Ženevjēva sarauca pieri. – Kur ir Violeta? Es viņu neredzu.

Mūziķi bija uzsākuši spēlēt čarlstonu, un pāri nostājās uz deju grīdas, sperdami tik sīkus solīšus kā putnēni un vicinādami rokas.

– Nāc, Vivī, sameklēsim izskatīgus puišus, ar ko padejot. – Lulū kleita bija pārklāta ar mirdzošiem konfekšu papīriņiem. Viņas auskarus un kaklarotu veidoja savērtas karameles, kas laistījās no miskastes izvilkto lustru gaismās, viņai dodoties iekšā pūlī bez atskatīšanās. Iespējams, ka šajā telpā tomēr bija kāda sieviete, kas varēja sacensties ar Ženevjēvu…

– Ak, te tu esi. – Roberts bija ģērbies sudrabainā uzvalkā, kam vajadzēja attēlot atkritumu urnu. Viņš bija atteicies uzlikt “vāku”, tādējādi padarot tērpu neatšifrējamu. – Lieliskas viesības, vai ne? Paskat, vai tas tur nav Harijs Mortimers? Avīžu tērpā? Mazliet izskatās pēc avīzēs ietīstītas ceptas zivs.

Taču Ženevjēva neskatījās uz vīrieti avīžu tērpā. Viņa noraudzījās, kā Lulū dejo ar diviem vīriešiem uzreiz. Mazākais bija gleznotājs Džozefs Lāzars, sens Lulū pielūdzējs. Otrs, garākais vīrietis, bija ģērbies krēmkrāsas uzvalkā, un viņu Ženevjēva agrāk netika redzējusi. Viņa noteikti būtu atcerējusies šo vīrieti. Viņam bija plata, glīta seja, kas atgādināja klasiskās grieķu skulptūras.

– Tas taču ir Harijs, kā tev šķiet? – Roberts turpināja lūkoties uz tālāko stūri.

Ženevjēva satvēra viņu aiz rokas. – Nāc, padejosim.

– Ak, mīļā, tu zini, ka man tas nepatīk. – Viņš saudzīgi noņēma sievas plaukstu. – Paklau, es iešu apsveicināties ar Hariju. Tu varētu padejot ar saviem draugiem. Es būšu turpat.

– Ja tu tā vēlies. – Ženevjēva aizkaitināti saknieba lūpas. – Zini, daži vīrieši būtu gatavi vai nogalināt, lai tikai padejotu ar mani.

– Chérie! – Lulū, kaismīgi grozot plecus, dejoja ar garo vīrieti krēmkrāsas tērpā.

Ženevjēva ļāva Džozefam Lāzaram saņemt viņas roku un pievilkt sev klāt. Tomēr, sākot mētāt kājas pārī ar Lāzaru, viņas skatiens bija pievērsts Lulū un garajam vīrietim.

– Vai viņa nav brīnumaina? – Lāzars bija saģērbies kā viesmīlis, un Ženevjēva īsti nezināja, vai tas ir karnevāla tērps vai tikai viņa briesmīgā izpratne par modi. – Paskaties vien, kā viņa kustas! Viņa ir valdniece. Viņai vajadzētu būt attēlotai tajā freskā. – Viņš norādīja uz griestiem virs galvas. Ženevjēva paraudzījās augšup uz vīrieti ar šakāļa galvu starp piramīdām un palmu zariem. Līdzās stāvēja vīrieši ar milzīgām acīm. Lulū acis arī bija milzīgas, un tās uzsvēra bieza melna kontūrzīmuļa kārta, kas pilnīgi noteikti atgādināja kaut ko no Senās Ēģiptes.

– Dāmas un kungi. – Mūziķu grupas vadītājs nolaida trompeti. – Kā jau būsiet pamanījuši, mūsu vidū ir fantastiskā kabarē zvaigzne, visbiežāk gleznotā un fotografētā sieviete visā Parīzē – Monparnasa Lulū! Lulū, lūdzu, iznāc priekšā. Aiziet, meitenīt, dāvā mums dziesmu!

Viņš vēl nebija beidzis runāt, kad Lulū jau atradās uz skatuves un kaut ko steidzīgi pateica pianistam, kurš pamāja. Pagriezusies, lai uzlūkotu sanākušos, viņa paziņoja:

– Šī ir dziesma par Parīzi. Šis ir īpašs laiks, mani draugi, un šī ir vislieliskākā pilsēta. Un tūkstoš deviņi simti divdesmit piektais gads būs visizcilākais no visiem. Dziesmas nosaukums ir C’est Nous Que Avons de la Chance. Angliski tas nozīmē “Mēs esam izredzētie”.

Viņas balss, kad Lulū sāka dziedāt, atgādināja smalku zīdu, kas uzmests saplīsušai glāzei, to apsedzot, taču pilnībā neapslēpjot. Vārdi saplūda kopā, tos nevarēja izšķirt, taču galvenā nozīme bija balsij. Tajā skanēja sāpes – par spīti jautrajam dziesmas nosaukumam. Galvenās bija sirdssāpes lielajās acīs, kas noliedza smaidā savilktās sarkanās lūpas un uzzīmētās skaistuma mušiņas frivolitāti.

Ženevjēva pasniedza šampanieša glāzi otrreizējai piepildīšanai un lūkojās apkārt pēc Roberta, kad kāda zema, amerikāniska balss ierunājās viņai pie pašas auss:

– Kā jūs domājat, kas tas varētu būt? Ola vai galva?

Tas bija vīrietis krēmkrāsas tērpā. Viņš norādīja uz Brankuzi bronzas statueti uz postamenta.

– Tā ir ola, kas izskatās pēc galvas, kas izskatās pēc olas, kas izskatās pēc galvas, – sacīja Ženevjēva. Viņš patiešām bija ļoti pievilcīgs, šis vīrietis. Plati pleci, viss kā nākas.

– Jūs to apgalvojat ļoti pārliecinoši. Varbūt to panāk angļu akcents.

– Esmu to apguvusi no Violetas. Taču šis ir tikai mans konspekts. Viņas versija aizņēma vismaz divdesmit minūtes. – Viņa jutās pārsteigta par neizpratni vīrieša sejā. – Violeta? Grāfiene de Fremona? – Un, kad viņš vēl aizvien neizrādīja nekādu sapratni: – Mūsu dievišķā mājasmāte. Vai jūs tiešām esat ielūgts uz šīm viesībām, mister…

– Monterejs. Gajs Monterejs. Un nē, es neesmu ielūgts, vismaz ne tiešā veidā. Esmu viesa viesis.

– Skaidrs. – Ženevjēvai gribējās vīrietim pajautāt, ar ko viņš ir ieradies, taču viņa savaldījās un vēlreiz mēģināja ar skatienu sameklēt Robertu.

– Esmu ieradies Parīzē pirmoreiz, – vīrietis sacīja. – Nāku taisnā ceļā no kuģa. Praktiski nevainīgs.

Ženevjēva malkoja vīnu un iesāņus viņu uzlūkoja. – Es esmu Ženevjēva Šelbija Kinga. – Viņa izgaršoja vīrieša vārdu uz mēles. Tas izklausījās pazīstams. – Vai jūs esat dzejnieks? Žilbinoši balts smaids. – Vai nevēlaties padejot, Šelbijas Kingas jaunkundz?

– Kundze.

– Ak tā. – Smaids uz mirkli sašķobījās. – Atvainojiet. Kur ir jūsu vīrs? Vai viņš ir te?

Ženevjēva nenoteikti novēcināja roku. – Viņš ir kaut kur tur. Viņš nedejo.

– Žēl gan.

– Jā, – Ženevjēva atbildēja. – Jā, patiešām žēl.

Roberts pakšķināja cigāru, malkoja burbonu un vēroja savu sievu, kura dejoja ar neiedomājami slaidu un neticami plecīgu vīrieti krēmkrāsas uzvalkā.

– Tas puisis atgādina debesskrāpi.

– Varen smalks novērojums. – Runātājs bija tik sīks, ka Roberts pat nebija viņu ievērojis. – Vai drīkstu to aizņemties?

Roberts bija mazliet apreibis no burbona. Viņš nebija apjautis, ka runā skaļi. – Aizņemties? – Viņš izbrīnā sarauca pieri. – Tie ir tikai vārdi. Tie man nepieder vairāk kā jums.

– Tas ir bīstams viedoklis. – Maiga balss. Šaura seja ar spožām acīm un sārtiem vaigu galiem. – Ja daudzi cilvēki tā runātu, kas tad notiktu ar mums?

– Ar mums? – Roberts noskatījās, kā debesskrāpim līdzīgais vīrietis paceļ viņa sievu no grīdas un tad atkal nolaiž zemē un sāk griezt apkārt. Viņa izpildījumā tas viss izskatījās ļoti vienkārši.

– Mēs, nenozīmīgie skribenti, kuri padara vārdus par preci. Jūs mani neatceraties, vai ne, Robert?

Migla Roberta galvā kļuva aizvien biezāka. – Jūs esat manas sievas draugs, vai ne? – Tā bija droša likme. Itin visi bija Ženevjēvas draugi. Tā tas bija kopš pirmā brīža, kad viņi pārcēlās uz Parīzi pirms diviem gadiem – kopš viņa bija sametusies kopā ar to Lulū. Roberts visiem spēkiem centās samierināties ar situāciju. Ja vīrietis apprec sievieti, kura ir tik skaista, gudra, sabiedriska un caurcaurēm moderni domājoša kā Ženevjēva, nav iespējams visu laiku slēpt viņu mājās. Tikpat labi varētu prasīt no putna, lai tas nelido. Tomēr dažreiz, tikai dažreiz, viņam būtu to gribējies.

– Normens Betersons. Ženevjēvas draugs un jūsu dāsnuma baudītājs, ser. – Viņa smaids bija teju maniakāls.

– Žurnāls, – viņš piebilda, cenzdamies izskaidrot.

Žurnāls… Roberts sāka rakņāties atmiņā.

– Darbi pamazām krājas. Esmu jau saņēmis stāstus no Hemingveja un Skota. Un dzeju no Ģertrūdes Steinas. Sagaidu, ka pēc mēneša vai diviem man jau būs pietiekoši daudz materiāla, lai to nodrukātu. – Šajā brīdī vīrietis aprāvās un sāka klepot tik stipri, ka saliecās uz pusēm.

– Vai jums nekas nekaiš? – Roberts vaicāja.

– Ak, neraizējieties par mani. – Viņš noslaucīja muti ar lielu, baltu mutautiņu. – Man atlikuši vēl pieci gadi, ko dzīvot. Pietiekoši ilgs laiks, lai jūs atgūtu savu ieguldījumu ar procentiem.

– Ak tā. Protams. – Roberts ar izkaltušu muti nolika savu tukšo glāzi uz mazā galdiņa. Viņam vajadzēs parunāt ar Ženevjēvu. Viņa nespēja turēties pretī šādiem vīriešiem – vīriešiem ar neprātīgām idejām un poētiskiem mērķiem, kuriem steidzami bija vajadzīgi daži dolāri. Roberts no sirds cerēja, ka tie patiešām bijuši tikai daži dolāri… Tā nebija viņas vaina – ne gluži. Nelaime slēpās tur, ka viņai bija pašai savi sapņi. Sapņi par dzejnieces aicinājumu. Ženevjēvas literārās ambīcijas padarīja viņu par viegli izmantojamu mērķi. Un sievas vājā vieta padarīja aizvien vājāku arī vīru. Ko gan par to teiktu viņa tēvs, ja vēl būtu dzīvs?

Roberts centās vēlreiz saskatīt Ženevjēvu uz deju grīdas, taču viņa vairs nebija manāma.

– Jūsu sieva, – acis drudžaini dega, – ir visskaistākā sieviete visā Parīzē. Viņai piemīt britu aristokrātiskais šarms, vai ne? Gluži kā sacīkšu zirgam. Īsta tīrasiņu suga. Jums ir paveicies. Ak, neskatieties taču tā, Robert! Es taču nesaku, ka viņa izskatās pēc zirga. Nepavisam nē. Es…

Viņa bija izgaisusi. Un līdz ar viņu arī debesskrāpim līdzīgais vīrietis.

– Atvainojiet. – Roberts saraustīja žaketi un nokremšļojās. – Man ir jāiet uzmeklēt…

Vīrietis – Betersons vai kā nu viņu tur sauca – jau devās projām.

Robertam būtu gribējies, lai tikai viņš un neviens cits saskatītu Ženevjēvas skaistumu – tā absolūto un žilbinošo spēku. Viņam gribējās domāt, ka viņš ir vienīgais, kurš patiesi pazīst Ženevjēvu. Viņš bija par to pārliecināts par deviņdesmit procentiem. Varbūt pat par deviņdesmit pieciem. Viņā mita tikai pavisam sīka šaubu drusciņa, un viņš nespēja izprast, no kurienes tā cēlusies.

Tobrīd, kad Roberts nolika savu glāzi un devās meklēt Ženevjēvu, viņas ar Lulū stāvēja pie Brankuzi skulptūras. Viesmīlis uz koka ķekatām pienāca klāt ar kanapē maizītēm, kas visas bija zaļā krāsā, un meitenes izbrīnā sarauca uzacis. Pat ja viņas vēlētos kādu uzkodu, tad nemūžam nespētu aizsniegt paplāti.

– Nu, tas bija vismuļķīgākais, ko jebkad esmu redzējusi, – Ženevjēva sacīja. – Droši vien Violetas ideja.

– Viņa ir vienreizēji stulba sieviete, – noteica Lulū.

– Tomēr ne tik stulba, lai nespētu sarīkot gada labāko ballīti. Kā lai es ar to sacenšos?

Lulū noraidoši novēcināja roku. – Ak, chérie. Turies pie savas draudzenes Lulū, un tu nekļūdīsies. Tu dzer dzīvi pilniem malkiem, kamēr Violeta de Fremona te ir tikai tūriste. Bagātie ir tikai patērētāji. Īstā Parīze slēpjas mākslā, kas ir tavā sirdī un prātā. – Viņa pamirkšķināja. – Labi, pastāsti man par Gaju Montereju.

– Šķiet, ka tu zini par viņu vairāk nekā es.

– Nu beidz, Vivī. Tu taču zini, par ko es runāju.

– Vai tiešām?

– Es redzēju, kā jūs skatījāties viens uz otru.

– Tā ir tikai skatlogu aplūkošana, nekas vairāk.

– Ja tu tā saki. – Tomēr draudzenes sejā vēl aizvien bija manāma tā pati zīmīgi šķelmīgā izteiksme.

– Izbeidz!

– Ko izbeigt? – Taču nu šķelmīguma vietā stājās kas līdzīgs līdzjūtībai. – Ak, Vivī, šī laulības svētuma aizstāvēšana – tā ir jauka, bet galu galā…

– Kas galu galā?

– Nereāla. – Klusa nopūta.

Ženevjēva saknieba lūpas un atkal pārlaida skatienu zālei. – Un kur šovakar ir Kambijs? – Lulū bija iemīlējusies slavenajā fotogrāfā Frederikā Kambijā. Jau gadiem ilgi.

– Kā lai es to zinu? Tas cilvēks ir muļķis. – Nekādu nolasāmu emociju zem grima maskas.

– Tur ir Normens Betersons. – Ženevjēva pieskārās Lulū elkonim. – Man ir jāpārmij pāris vārdu ar viņu. Pirms kāda laika iedevu viņam izlasīt dažus savus dzejoļus, un… – Taču teikums palika nepabeigts. Viņa ieraudzīja kaut ko tādu, ko nebija iespējams palaist garām. Kurpju pāri…

Šelbiju Kingu dzīvoklī Lota ielā prestižajā sešpadsmitajā rajonā vesela istaba bija atvēlēta Ženevjēvas kurpēm. Plaukti no grīdas līdz griestiem, un visi piebāzti ar koka kastēm. Iekšpusē tās bija iztapsētas ar samtu un zīdu. Ikvienā kastē atradās kurpju pāris. Kastu skaits auga augumā, nedēļu pēc nedēļas, mēnesi pēc mēneša. Simtiem kastu. Kurpes, kuras speciāli Ženevjēvai bija pagatavojuši pasaules labākie meistari. Kurpes ar stikla papēžiem. Ar dārgakmeņiem nobārstītas kurpes. Kurpes, kas bija tik nevainojamas, ka Ženevjēva tikai ar grūtībām spēja noticēt tam, ka tās patiešām eksistē, tāpēc viņai nācās izņemt tās no kastēm un pieskarties, un tad atkal noglabāt agrākajā vietā, baidoties no tā, ka varētu tās nosmērēs, sabojāt.

Kurpes, kas lielākoties ne reizi nebija uzautas.

Kurpju tonis bija pa vidu starp ziloņkaulu un sudrabu, un tās šķita pilnībā pagatavotas no mežģīnēm. Mežģīnes kārtu pa kārtai, smalkas un tīmekļainas. Laiviņas forma un ieliekts karaļa Ludviķa stila papēdis – ne pārāk resns, ne pārāk augsts, ne pārāk zems. Smalks purngals. Šajās kurpēs slēpās kas tāds… Tās bija skaistas, taču neuzkrītošas. Klusām piesaistīja uzmanību – bez kādas vajadzības skaļi kliegt. Ženevjēvas sirds alka pēc tām. Viņai tik ļoti gribējās, lai šajā vakarā varētu valkāt tieši tās, nevis īpaši šim gadījumam darinātās poētiskās laiviņas. Vakara sākumā viņa bija ar tām lepojusies, taču nu, godīgi sakot, tās šķita bērnišķīgas. Tās nebija nekas vairāk par karnevāla tērpa piederumu, un tas nebija pareizi. Kurpēm allaž vajadzēja būt kam vairāk par piederumu.

Viņai ārkārtīgi gribējās, lai šīs mežģīņu kurpītes būtu uzautas viņas kājās, tomēr…

Tomēr tās rotāja viņu namamātes Violetas de Fremonas kājas.

Grāfiene bija ģērbusies melnā kleitā ar papīra salvetēm, un viena apaļa salvete bija iesprausta viņas matos. Viņa bija izskatīga sieviete, taču vaibsti bija mazliet par maigiem, lai tos varētu uzskatīt par klasiski skaistiem. Deguns bija drīzāk uzrauts. Tomēr viņai piemita kas īpašs. Visi grāfieni gleznoja un atveidoja, un ne tikai viņas naudas dēļ. Viņas potītes bija ideālas, pēdas maziņas. Kurpes viņai kājās izskatījās dievišķīgi.

– Ženevjēva, es ļoti priecājos, ka tu varēji ierasties. – Violeta, turēdama rokā šampanieša glāzi, tuvojās viešņai.

– Ak, un Lulū, mīļā, dziedāšana bija brīnišķīga. Cik žēl, ka man nav tādas balss kā tev.

– Fantastiskas viesības, – sacīja Ženevjēva. – Un man jāteic, ka šīs kurpes ir burvīgas.

Violeta gandrīz vai iemurrājās no prieka. – Vai ne? – Visas trīs palūkojās lejup, un viņa pagrozīja pēdu uz visām pusēm, lai pārējās to varētu apbrīnot vēl labāk. – Zināt, pagājušajā naktī man nācās izkāpt no gultas galīgi nepiemērotā stundā, lai izņemtu tās no kastes, uzautu un aplūkotu mēness gaismā. Etjēns pamodās un ieraudzīja mani dejojam pa istabu rītakleitā pie atvērtiem aizkariem, nolūkojoties pašai uz savām kājām. Vai spējat iztēloties? Viņš nodomāja, ka esmu pavisam zaudējusi prātu!

– Nezināju, ka tu esi tāda kurpju pazinēja, Violeta, – sacīja Ženevjēva.

– Tiešām? Tev vajadzētu kādu dienu atnākt un apskatīt manu kolekciju. A-ak! – Šajā brīdī viņa saķēra Ženevjēvas roku. – Skat, tur jau nāk to radītājs! Ženevjēva, Lulū, tas ir Paolo Zakarijs.

Viņu priekšā nostājās tumsnējs vīrietis. Aptuveni trīsdesmit piecus gadus vecs. Ar maigām melnām acīm. Ar melniem, izspūrušiem matiem, kas bija mazliet par garu – tā vien gribējās tos noglāstīt un nogludināt. Viņa neparastais uzvalks bija ļoti tumšs, gandrīz melns, taču ar vieglu mirdzumu, kas deva drīzāk zilu atspīdumu. Viņš nebija tērpies lupatās vai makulatūrā. Viņa seja bija nopietna, taču ap lūpām rotājās neuzkrītošs vaibsts, kas nebija īsti smaids. Viņa seja likās neskaidri pazīstama.

Kad viņš pieliecās, lai noskūpstītu Ženevjēvas roku, viņa gandrīz vai sajuta vīrieša mēles galiņu uz saviem pirkstu kauliņiem. Gandrīz.

– Vai mēs esam jau tikušies? – viņa apjautājās, kad viņš izslējās.

– Esam gan, patiesi.

Viņa sarauca pieri. Vīrietis cēla pie lūpām Lulū plaukstu. Izteica komplimentu par viņas dziedāšanu. Viņš bija pārāk kalsns, lai tiktu uzskatīts par skaistuli, tomēr tik un tā pievilcīgs. Viens no tiem vīriešiem, kuri kļūst vēl pievilcīgāki, pateicoties ģērbšanās stilam un flirtēšanai. Jā, viņš labi prata flirtēt. Lai arī vīrietis sarunājās ar Lulū, Ženevjēva manīja, ka viņa skatiens aizslīd atpakaļ pie viņas. Vīrietis veltīja tai savu kārtējo gandrīz netveramo smaidu un nopētīja viņu no galvas līdz kājām. Neslēpti. Bezkaunīgi.

– Tas ir savādi, – viņa noteica pēc kāda brīža. – Zinu, ka mēs esam tikušies, taču nespēju atsaukt atmiņā pašu situāciju.

– Vai tiešām? – Vīrietis pievērsās Violetai un kaut ko iečukstēja viņai ausī. Ko tādu, kas viņai lika skaļi iesmieties.

Ženevjēva juta, ka nosarkst. Bet kāpēc lai viņa justos samulsusi?

Nu viņš pieliecās, lai kaut ko pačukstētu viņai, pietuvinot lūpas Ženevjēvas ausij. – Vai es esmu tik viegli aizmirstams? – Un viņa lūpas patiešām pieskārās Ženevjēvas auss ļipiņai.

– Protams, nē! – Vārdi izskanēja pārāk skaļi, taču tā vien likās, ka grāfiene tos nav dzirdējusi. Viņa bija iegrimusi sarunā ar Lulū. Un, kad Ženevjēva pieklusināja balsi, vārdi sāka plūst pār lūpām paši. Vārdi, kurus viņa nebija domājusi teikt. – Esmu par jums dzirdējusi, – skanēja vārdi.

– Ko jūs esat dzirdējusi?

– Ka jūs izvēloties savus klientus tieši tāpat kā augļa šķēli – tikai tāpēc, ka jums patīk, kā izskatās viņu kājas. Ka jūs gatavojat apavus tikai divdesmit sievietēm. Ka, tiklīdz sieviete ir kaut reizi uzāvusi Zakarija kurpju pāri, viņa vairs neatzīst citus apavus.

– Vai tiešām? – Viņš sarauca uzacis.

– Par jums daudz runā, Zakarija kungs. Daži cilvēki apgalvo, ka jūs esot no Itālijas. No Kalabrijas. Vai varbūt no Neapoles. Citi stāsta, ka jūs esot no Dienvidaustrumāzijas. Vai ka jūs esat indietis no Kalabrijas. Vai neapolietis no Dienvidaustrumāzijas. Esmu dzirdējusi par jums daudz nostāstu.

– Ak vai. Visas šīs baumas. – Zakarijs skumji pašūpoja galvu. – Es arī šo to par jums zinu, Šelbijas Kingas kundze.

– Un ko jūs zināt?

Viņš atkal sāka čukstēt Ženevjēvai ausī, un viņa sajuta vīrieša karsto elpu uz sava kakla.

– Tas vīrietis, Zakarijs. – Ženevjēva atbalstījās pret marmora pīlāru, juzdama, kā telpa sāk viegli griezties viņai apkārt.

Lulū iebāza viņai mutē kanapē maizīti. – Kas ir ar viņu?

– Ko tu par viņu domā?

– Tumšais zirdziņš. Varbūt mazliet par daudz uzsvērti. Cik zinu, viņam patīk pašam izvēlēties savus klientus. Acīmredzot viņš izbauda savu iedomāto izredzētību. Man viņa kritēriji liekas mazliet aizdomīgi.

– Nespēju noticēt, ka viņš gatavo kurpes Violetai de Fremonai, – Ženevjēva noteica. – Un man ne.

Zakarijs un grāfiene de Fremona bija sākuši dejot. Viņš turēja Violetu cieši piekļautu sev klāt, stingri uzlicis plaukstu viņai uz muguras.

– Esmu dzirdējusi, ka viņš guļ ar Violetu, – sacīja Lulū. Ženevjēva novaidējās. – Kā gan vīrietim, kurš ir pagatavojis šīs fantastiskās kurpes, var būt tik briesmīga gaume attiecībā uz sievietēm?

– Esi kļuvusi greizsirdīga, chérie?

– Man ir vajadzīgs kāds pāris. Vienkārši vajadzīgs.

Lulū paraustīja plecus. – Nu, pieej klāt un pasaki viņam. Dažreiz meitenei nākas norīt lepnumu un runāt atklāti. Tas gan var būt nogurdinoši.

Taču Ženevjēva purināja galvu. – Viņš nav mani izvēlējies. Un arī nekad neizvēlēsies. Šovakar pa ceļam uz šejieni es noturēju viņu par apkalpotāju. Atdevu viņam savu kažoku un palūdzu Robertam pasniegt viņam dzeramnaudu.