Читать книгу Bīstamie sakari - Džefrijs Ārčers - Страница 10

– Vai tā ir tava tēva grāmata?

Sebastjans paraudzījās uz kaudzē saliktajiem romāniem grāmatu veikala skatlogā. Uzraksts vēstīja: “”Nekas nav iegūts”. Harijs Kliftons. Cena 3 šiliņi 6 pensi. Jaunākie Viljama Vorika piedzīvojumi.”

– Jā, – Sebastjans ar lepnumu apstiprināja. – Vai vēlies vienu?

– Jā, lūdzu, – atteica Lu Jans.

Veikalā tuvu ieejai bija sakrauti kaudzē Sebastjana tēva jaunākā romāna eksemplāri cietajā iesējumā, turpat blakus bija arī mīkstajos vākos iesietā “Aklā liecinieka lieta” un “Kas neriskē…” – pirmās divas Viljama Vorika sērijas grāmatas.

Pa vienai no visām trijām grāmatām Sebastjans pasniedza draugam. Drīz vien viņiem jau bija pievienojušies vēl vairāki klasesbiedri. Sebastjans visiem izdalīja pa jaunākās grāmatas eksemplāram un dažos gadījumos arī pa vienam no pārējām. Kaudze strauji plaka, bet tad no letes otras puses iznāca vīrietis vidējos gados, sagrāba Sebastjanu aiz apkakles un aizvilka nost.

– Kā tev liekas, ko tu dari? – vīrietis kliedza.

– Viss kārtībā, – mierināja Sebastjans. – Tās ir mana tēva grāmatas.

– Nu esmu dzirdējis pietiekami, – noteica veikala vadītājs un veda Sebastjanu veikala dziļumā. Viņš pagriezās pret pārdevēju un sacīja: – Izsauc policiju! Es te noķēru zagli nozieguma vietā. Un tad paraugies, vai vari atgūt grāmatas, kuras viņa drauģeļi aizbēgot paķēra līdzi. – Veikala vadītājs iestūma Sebastjanu kabinetā un nogrūda uz dīvāna. – Pat nedomā kustēties! – viņš noteica un izgāja no kabineta, spēcīgi aizcirtis durvis.

Sebastjans dzirdēja, kā slēdzenē pagriežas atslēga. Viņš piecēlās, piegāja pie veikala vadītāja galda, paņēma vienu grāmatas eksemplāru, apsēdās atkal uz dīvāna un sāka lasīt. Viņš bija ticis līdz devītajai lappusei, kad telpā atgriezās triumfējošais veikala vadītājs ar smīnu sejā.

– Te nu viņš ir, vecākais inspektor. Pieķēru tieši nozieguma vietā. – Vecākais inspektors Blekmors pūlējās saglabāt nopietnu sejas izteiksmi, kad veikala vadītājs vēl piebilda: – Viņš uzdrīkstējās man pateikt, ka tās grāmatas piederot viņa tēvam.

– Viņš nemeloja, – vecākais inspektors Blekmors atzina. – Tas ir Harija Kliftona puika. – Stingri raudzīdamies uz Sebastjanu, viņš piemetināja: – Tomēr tas nav nekāds attaisnojums tavai rīcībai, jaunais cilvēk.

– Pat ja viņa tēvs ir Harijs Kliftons, man joprojām ir iztrūkums vienas mārciņas un astoņpadsmit šiliņu apmērā, – žēlojās veikala vadītājs. – Ko jūs grasāties iesākt šajā lietā? – viņš vaicāja un apsūdzoši norādīja ar pirkstu uz Sebastjanu.

– Es jau esmu sazinājies ar Kliftona kungu, – teica Blekmors. – Domāju, ka pavisam drīz šis jautājums būs nokārtots. Kamēr mēs gaidām viņa ierašanos, jūs viņa dēlam varētu izskaidrot grāmatu tirdzniecības ekonomiskos pamatus. Izskatījās, ka veikala vadītājs ir mazliet nomierinājies, un pēc brīža viņš jau apsēdās pie sava rakstāmgalda.

– Kad tavs tēvs uzraksta grāmatu, – veikala vadītājs sacīja, – izdevējs samaksā viņam avansā un pēc tam vēl procentus no pārdotajām grāmatām. Tava tēva gadījumā, manuprāt, tie varētu būt apmēram desmit procenti. Izdevējam ir jāsamaksā arī pārdevējiem, redakcijas komandai un tiem, kas virza grāmatu tirgū, tāpat iespiedējam, reklamētājiem un piegādātājiem.

– Un cik daudz jūs maksājat par grāmatu? – Sebastjans vaicāja.

Blekmors nevarēja vien sagaidīt, kāda būs atbilde. Veikala vadītājs vilcinājās, bet tad sacīja: – Apmēram divas trešdaļas no grāmatas cenas.

Sebastjans piemiedza plakstus. – Tātad mans tēvs saņem tikai desmit procentus, bet jūsu kabatā ieripo veseli trīsdesmit trīs procenti?

– Jā, taču man ir jāsedz īres nauda un komunālie maksājumi par šīm telpām, kā arī maniem darbiniekiem algas, – veikala vadītājs aizstāvēdamies skaidroja.

– Tad jau manam tēvam lētāk būtu atlikt grāmatas atpakaļ, nevis maksāt jums visu to naudu?

Vecākais inspektors Blekmors iedomājās, cik labi būtu, ja sers Volters Beringtons vēl būtu dzīvs. Viņam šī vārdu apmaiņa sagādātu patiesu baudījumu.

– Varbūt jūs varētu man pateikt, – turpināja Sebastjans, – cik grāmatu jāatliek atpakaļ?

– Astoņas cietajā iesējumā un vienpadsmit mīkstajos vākos, – paskaidroja veikala vadītājs. Kabinetā ienāca Harijs. Blekmors viņam paskaidroja, kas atgadījies, un tad piebilda: – Šajā reizē es zēnam neizvirzīšu apsūdzību zādzībā, tikai izteikšu brīdinājumu, Kliftona kungs. Jūsu ziņā ir parūpēties par to, lai viņš nekad vairs tik bezatbildīgi nerīkotos.

– Protams, vecākais inspektor, – atteica Harijs. – Es esmu ļoti pateicīgs un lūgšu izdevēju, lai nekavējoties atgādā trūkstošās grāmatas. Un tev, manu zēn, vairs nebūs kabatas naudas tik ilgi, līdz pēdējais penijs būs samaksāts, – viņš piemetināja un paskatījās uz Sebastjanu.

Zēns kodīja lūpu.

– Paldies, Kliftona kungs, – pateicās veikala vadītājs un tad mazliet kautrīgi pajautāja: – Ja reiz esat šeit, vai būsiet tik laipns un parakstīsiet atlikušās grāmatas?

Emmas māte Elizabete devās uz slimnīcu veikt pārbaudes, un viņai nācās pārliecināt meitu, ka nekas nopietns nav atgadījies un nav jāraizējas. Viņa lūdza, lai Emma neko nesaka ne bērniem, ne arī Harijam, lai lieki nesatrauktu viņus. Tas viss patiešām darīja Emmu bažīgu, un pēc atgriešanās Beringtonholā viņa piezvanīja Džailsam un pēc tam arī savai māsai uz Kembridžu. Abi pameta iesāktos darbus un steidzās uz Bristoli.

– Cerēsim, ka lieki netērēju jūsu laiku, – sacīja Emma, kad bija viņus sagaidījusi Templmīdsas stacijā.

– Drīzāk jau cerēsim, ka tu tērē mūsu laiku velti, – izlaboja Greisa.

Džailss izskatījās noraizējies un brauciena laikā raudzījās ārā pa logu. Viņi klusēja, jo vārdiem nebija vietas.

Pat pirms tam, kad Lengborna kungs bija aizvēris sava kabineta durvis, Emma juta, ka ziņas nebūs labas.

– Es vēlētos, kaut būtu iespējams to pavēstīt jums kaut kā saudzīgāk, – mediķis sacīja, kad viņi bija apsēdušies. – Diemžēl tā nav. Doktors Reibērns, kurš jau gadiem ilgi ir bijis jūsu mātes ģimenes ārsts, veica parastās pārbaudes un pēc analīžu rezultātu saņemšanas norīkoja jūsu māti pie manis, lai es veiktu sīkāku izmeklēšanu.

Emma sažņaudza pirkstus dūrēs. Tā viņa mēdza darīt jau skolas laikā, kad bija satraukta vai nobijusies.

– Vakar, – ārsts turpināja, – man no klīnikas laboratorijas atsūtīja analīžu rezultātus. Doktora Reibērna aizdomas pilnībā ir apstiprinājušās. Jūsu mātei ir krūts vēzis.

– Vai to var ārstēt? – Emma nekavējoties vaicāja.

– Pagaidām mēs nespējam izārstēt šādus pacientus viņas vecumā, – atbildēja Lengborns. – Kaut kad nākotnē zinātnieki cer uz progresīvu virzību šajā jautājumā, tomēr baidos, ka jūsu mātes gadījumā viss būs par vēlu.

– Vai ir kas tāds, ko mēs varam darīt? – vaicāja Greisa.

Emma pieliecās pie māsas un saņēma viņas roku.

– Šajā laikā viņai būs vajadzīga visa mīlestība un atbalsts, kādu vien jūs, ģimene, spējat sniegt. Elizabete ir izcila sieviete un pēc visa, ko viņai nācies pārciest, ir pelnījusi pašu labāko. Viņa nesūdzas, tas nav viņas dabā. Viņa ir īsta Hārvija.

– Cik ilgi viņa vēl būs kopā ar mums? – vaicāja Emma.

– Diemžēl, – sacīja Lengborns, – runa varētu būt drīzāk par nedēļām, nevis mēnešiem.

– Tad mans pienākums ir viņai kaut ko pateikt, – ierunājās Džailss, kurš visu laiku bija klusējis.

Par incidentu grāmatu veikalā kļuva zināms arī Svētā Bedas skolā, un Sebastjans no savrupnieka kļuva par varoni. Tagad zēni, kuri agrāk nepievērsa viņam uzmanību, aicināja pievienoties viņu grupējumiem. Harijs jau sāka cerēt, ka šis būs pavērsiena punkts. Diemžēl zēns atkal ierāvās sevī, tiklīdz uzzināja, ka vecmāmiņai atlikušas vien dažas nedēļas dzīves.

Džesika pirmo semestri mācījās Redmeidas skolā. Viņa bija daudz centīgāka nekā Sebastjans, tomēr nevienā priekšmetā nesasniedza izcilus rezultātus un nebija labāko audzēkņu vidū. Skolas direktore izteica nožēlu par to, ka gleznošana netiek atzīta par mācību priekšmetu, jo Džesika savos astoņos gados ir daudz talantīgāka, nekā Emma bijusi pēdējā koledžas semestrī.

Emma nolēma šo sarunu neatstāstīt Džesikai, bet ļaut, lai meitene pati laika gaitā apzinās savas spējas. Sebastjans nemitējās atkārtot, cik viņa ir ģeniāla, bet – vai tad viņš to varēja zināt? Viņš jau arī Stenliju Metjūsu uzskatīja par ģēniju.

Pēc mēneša Sebastjans nenokārtoja trīs izmēģinājuma eksāmenus, un tas notika vien dažas nedēļas pirms cerētās iestāšanās Bristoles klasiskajā ģimnāzijā. Ne Emma, ne arī Harijs nejutās spējīgi dēlu piespiest laikā, kad viņš bija tik ļoti nomākts vecmāmiņas veselības stāvokļa dēļ. Katru pēcpusdienu, kad Emma bija sagaidījusi dēlu pēc skolas, viņi abi kopā devās uz slimnīcu. Zēns apsēdās uz vecmāmiņas gultas un lasīja priekšā viņas iemīļotākās grāmatas, līdz viņa ieslīga miegā.

Džesika katru rītu pirms skolas aiznesa vecmāmiņai uz slimnīcu jaunu zīmējumu. Ap semestra beigām uz palātas sienām bija vairs tikai dažas brīvas vietas.

Džailss neieradās uz vairākām parlamenta sēdēm, Greisa atcēla neskaitāmas privātstundas, Harijs nebeidzami mainīja grāmatas nodošanas termiņus, un Emma reizēm neatbildēja uz Sairusa Feldmena iknedēļas vēstulēm. Tomēr visvairāk Elizabete gaidīja tikšanos ar Sebastjanu. Harijs nejutās īsti pārliecināts, kurš ir lielāks ieguvējs – viņa dēls vai sievasmāte.

Kā jau Svētā Bedas skolas direktors bija paredzējis, Sebastjana rezultāti iestājeksāmenos Bristoles klasiskajā ģimnāzijā bija dažādi. Latīņu, franču, angļu valodā un matemātikā zēna sekmes bija tādas, ka droši varēja pretendēt uz stipendiju, savukārt vēsturē viņš tik tikko ieguva apmierinošu vērtējumu, ģeogrāfijā pārbaudījumu nenokārtoja, bet dabas zinībās atbildēja tikai uz deviņiem procentiem jautājumu.

Īsu brīdi pēc tam, kad pārbaudījumu rezultātu lapa bija piesprausta pie Svētā Bedas skolas paziņojumu dēļa, doktors Hedlijs piezvanīja Harijam uz Beringtonholu.

– Man bija privāta saruna ar Džonu Geretu no Bristoles klasiskās ģimnāzijas. Es viņam atgādināju, ka Sebastjanam ir simt procenti latīņu valodā un matemātikā. Un to, ka, manuprāt, īstajā laikā viņš varēs pretendēt pat uz stipendiju universitātē.

– Jums vajadzēja viņam atgādināt arī to, – sacīja Harijs, – ka Sebastjana tēvocis un arī tēvs ir pabeiguši šo mācību iestādi, turklāt viņa vecaistēvs sers Volters Beringtons reiz bija šās ģimnāzijas valdes priekšsēdētājs.

– Nedomāju, ka viņam bija nepieciešams tāds atgādinājums, – noteica Hedlijs, – taču es uzsvēru faktu, ka Sebastjanam eksāmeni bija jākārto laikā, kad viņa vecmāmiņa atradās slimnīcā. Mums atliek vienīgi cerēt, ka viņš manu vērtējumu ņems vērā.

Tā arī notika. Doktors Hedlijs piezvanīja Harijam nedēļas beigās un pavēstīja, ka Bristoles klasiskās ģimnāzijas direktors ieteicis valdei piedāvāt Sebastjanam vietu pirmā akadēmiskā gada pirmajam semestrim, lai gan viņš nav nokārtojis divus obligātos pārbaudījumus.

– Pateicos, – tencināja Harijs. – Šī ir pirmā labā ziņa, ko esmu uzklausījis vairāku nedēļu laikā.

– Bet, – Hedlijs piebilda, – Gerets man tomēr atgādināja, ka par uzņemšanu vēl lems valde.

Tovakar Harijs bija pēdējais Elizabetes apmeklētājs. Viņš jau grasījās doties projām, kad sievasmāte nočukstēja: – Vai vari uzkavēties vēl dažas minūtes, dārgais? Man ar tevi kaut kas jāpārrunā.

– Jā, protams, – atteica Harijs un atkal apsēdās uz gultas malas.

– Šo rītu es pavadīju kopā ar Dezmondu Sidonsu, mūsu ģimenes advokātu, – Elizabete sacīja, ar grūtībām izrunājot vārdus. – Un es vēlos, lai tu zinātu, ka esmu likusi uzrakstīt jaunu testamentu, jo nespēju paciest domu, ka tā briesmīgā sieviete Virdžīnija Fenvika varētu sildīt rokas pie tā, kas reiz piederējis man.

– Manuprāt, tagad tā vairs nav uzskatāma par problēmu.

Mēs jau nedēļām ilgi neesam nedz ko dzirdējuši par šo Virdžīniju, nedz arī viņu sastapuši, tāpēc es pieņemu, ka tur viss ir beidzies.

– Iemesls tam, kālab jūs neesat par viņu dzirdējuši un neesat viņu sastapuši, ir tāds, ka viņa vēlas, lai man rastos iespaids par šo attiecību galu. Ne jau sagadīšanās pēc viņa pazuda no skatuves īsi pēc tam, kad Džailss uzzināja, ka manas dienas ir skaitītas.

– Es esmu pārliecināts, ka tu pārspīlē, Elizabet. Nespēju noticēt, ka Virdžīnija varētu būt tik zemiska.

– Mans dārgais Harij, tu allaž visos centies saskatīt to labāko, jo tev pašam piemīt tik dāsna dvēsele. Tā bija Emmas veiksmes diena, kad viņa iepazinās ar tevi.

– Jauki, Elizabet, ka tu tā saki, tomēr esmu pārliecināts, ka pēc laika…

– Un tieši laika man vairs nav.

– Varbūt mums jālūdz, lai Virdžīnija atbrauc tevi apciemot?

– Es Džailsam esmu vairākkārt devusi mājienus, ka labprāt sastaptos ar Virdžīniju, tomēr ik reizi viņš atrunājās ar visdažādākajiem ieganstiem. Un tie kļūst aizvien muļķīgāki un neticamāki. Kā tu domā, kāpēc tā? Nemaz nepūlies atbildēt, Harij. Jo tu būsi pēdējais, kurš izsecinās Virdžīnijas patiesos rīcības iemeslus. Vari būt pārliecināts, ka viņa savu gājienu izdarīs tikai tad, kad es jau būšu zemes klēpī. – Smaida atblāzma pazibēja Elizabetes sejā, un viņa vēl piebilda: – Tomēr man piedurknē joprojām ir viena kārts un to es izspēlēšu tikai tad, kad būšu jau apbedīta, bet mans gars atgriezīsies kā atriebes eņģelis. – Elizabete sakopoja atlikušos spēkus un sadabūja aploksni, ko bija glabājusi zem spilvena. – Tagad klausies uzmanīgi, Harij, – viņa teica, – tev noteikti jāizpilda mani norādījumi, kas attiecas uz šo vēstuli. – Viņa satvēra Harija roku. – Ja Džailss vēlētos apstrīdēt manu pēdējo gribu…

– Kālab lai tā būtu?

– Viņš ir Beringtons, un Beringtoni vienmēr bijuši vāji, kad runa ir par sievietēm. Tātad, ja viņš vēlētos apstrīdēt manu pēdējo gribu, – Elizabete atkārtoja, – tev šī vēstule jānodod tiesnesim, kurš izlems, kam jāmanto mans īpašums.

– Un… ja viņš neko nepūlēsies apstrīdēt? – Harijs vaicāja. – Tev šī vēstule jāiznīcina, – atbildēja Elizabete. Viņas elpa kļuva seklāka ar katru brīdi. – Tu nedrīksti to atvērt un nedrīksti Emmai vai Džailsam stāstīt par tās eksistenci. – Viņa ciešāk saspieda Harija roku un jau teju nesaklausāmi nočukstēja: – Tagad apsoli, Harij Klifton, ka izpildīsi manu lūgumu! Es zinu, ka Vecais Džeks tev iemācīja apzināties godavārda cenu. Ja tu dosi man vārdu, ar to būs pietiekami.

– Es apsolu, – Harijs apliecināja un ielika vēstuli žaketes iekšējā kabatā.

Elizabete atslābināja tvērienu un atslīga uz spilvena. Viņa smaidīja. Drīz pēc šās sarunas viņa aizmiga mūža miegā.

Brokastu laikā Harijs atvēra vēstuli.

Bristoles klasiskā ģimnāzija

Universitātes ceļš

Bristole

1951. gada 27. jūlijā

Dārgais Kliftona kungs!

Diemžēl esmu spiests paziņot, ka Jūsu dēls Sebastjans nav…

Harijs spēji piecēlās no krēsla un aizsteidzās pie telefona. Viņš zvanīja uz vēstules beigās norādīto telefona numuru.

– Direktora kabinets, – kāds atbildēja.

– Vai varu runāt ar Gereta kungu?

– Kas, lūdzu, zvana?

– Harijs Kliftons.

– Es savienošu, kungs.

– Labrīt, direktor! Mani sauc Harijs Kliftons.

– Labrīt, Kliftona kungs! Es jau gaidīju, ka piezvanīsiet.

– Nespēju aptvert, kā valde varēja pieņemt tik aplamu lēmumu.

– Godīgi sakot, arī es to nespēju, Kliftona kungs. Jo īpaši tāpēc, ka biju par jūsu dēlu izteicis īpašu lūgumu.

– Kādu atraidījuma iemeslu viņi minēja?

– Viņi nevar pieļaut izņēmumus kāda iepriekšējā izlaiduma audzēkņa dēla labā, ja šis zēns nav nokārtojis eksāmenu divos obligātajos priekšmetos.

– Un tas bija vienīgais iemesls?

– Nē, – atteica direktors. – Kāds no valdes locekļiem pieminēja reizi, kad jūsu dēlu aizturēja policija par zādzību veikalā.

– Šim starpgadījumam taču ir pavisam nevainīgs izskaidrojums, – sacīja Harijs, pūlēdamies nezaudēt savaldību.

– Es par to nemaz nešaubos, – noteica Gerets, – tomēr mūsu jauno valdes priekšsēdētāju tas nekādi neietekmētu.

– Tad es viņam piezvanīšu, kad būsim beiguši šo sarunu.

Kāds ir viņa vārds?

– Majors Alekss Fišers.