Читать книгу Bīstamie sakari - Džefrijs Ārčers - Страница 4

Harijs un Emma aizbrauca uz Skotiju, lai medusmēnesi pavadītu Malgelrijas pilī, Emmas vecvecāku lorda un lēdijas Hārviju senču namā. Mazais Sebastjans tika atstāts Elizabetes uzticamajās rokās.

Pils atsauca atmiņā daudzos laimīgos brīžus, ko viņi tur bija pavadījuši brīvdienās pirms Harija došanās uz Oksfordu. Viņi devās garās pastaigās kalnos un parasti atgriezās pilī vien tad, kad saule bija pazudusi aiz augstākās virsotnes. Paēduši vakariņas un uzklausījuši pavāra atmiņas par to, ka Kliftona kungam pirmajā apciemojuma reizē ļoti gājusi pie sirds kalniešu gaumē gatavotā vira un viņš notiesājis pat trīs porcijas citu pēc citas, viņi sēdēja pie kamīna, kurā rūcošas uguns liesmas glāstīja lielas malkas pagales, un lasīja Īvlina Vo, Greiema Grīna un Harija iemīļotākā rakstnieka Pelema Grenvila Vudhausa darbus.

Pēc divām nedēļām, kuru laikā viņiem vairāk gadījās sastapties ar govīm, vēršiem un aitām, kas ganījās leknajā zālē, nekā ieraudzīt kādu cilvēku, abi visai negribīgi posās atpakaļ garajā ceļā uz Bristoli. Viņi atgriezās Menorhausā un cerēja tur vadīt mājas miera pārpilnas dienas. Tomēr tam nebija lemts piepildīties.

Elizabete atzinās, ka ar nepacietību gaidījusi brīdi, kad varēs Sebastjanu atkal atdot vecāku gādībā. Zēns esot pārāk bieži niķojies pirms gulētiešanas, un viņai bijis grūti apklusināt raudāšanu. Viņas kaķene, siāmiete Kleopatra, ielēca saimniecei klēpī un tūdaļ aizmiga. – Godīgi sakot, jūs ieradāties tieši laikā, – Emmas māte piebilda. – Šo divu nedēļu garumā es pat neesmu paguvusi aizpildīt The Times krustvārdu mīklu.

Harijs pateicās sievasmātei par sapratni, pēc tam abi paņēma savu pārmēru aktīvo piecgadīgo dēlu un devās uz Beringtonholu.

Vēl pirms Harija un Emmas kāzām Džailss uzstāja, ka viņiem Beringtonhola jāuzskata par savām mājām, jo pats viņš vairāk laika pavadīja Londonā, kā jau Leiboristu partijas pārstāvim parlamentā tas piedien.

Desmit tūkstošu vienību liela bibliotēka, plašs parks un ietilpīgi staļļi – tā bija ideāla vieta viņiem. Harijs mierīgi varēja rakstīt detektīvromānus par Viljamu Voriku, bet Emma katru dienu devās izjādēs, toties Sebastjans rotaļājās plašajā teritorijā un regulāri veda mājās dažādus dzīvniekus, lai tie pievienotos viņam tējas dzeršanā.

Džailss uz Bristoli parasti brauca piektdienas vakarā, un viņi kopīgi baudīja maltīti. Sestdienu rītos viņš mēdza tikties ar saviem vēlētājiem, bet pēc tam devās uz ostas strādnieku klubu, lai iemalkotu pāris pinšu kopā ar savu aģentu Grifu Haskinsu. Pēcpusdienā viņš kopā ar Grifu pievienojās desmit tūkstošiem savu vēlētāju Īstvilas stadionā, lai noraudzītos, kā Bristol Rovers komanda zaudē daudz vairāk reižu, nekā svin uzvaru. Džailss nebūtu atzinies pat savam aģentam, ka daudz labprātāk sestdienas pēcpusdienā skatītos, kā Bristoles komanda spēlē regbiju. Tiesa, ja viņš tā darītu, Grifs viņam atgādinātu, ka skatītāju skaits Piemiņas sporta laukumā reti pārsniedza divus tūkstošus, turklāt vairums no viņiem balsoja par Konservatīvo partiju.

Svētdienu rītos Džailsu varēja redzēt uz ceļiem nometušos Svētās Marijas Redklifas baznīcā, un turpat viņam blakus bija arī Harijs un Emma. Harijs gan uzskatīja, ka Džailsam šī ir tikai kārtējā iespēja izrādīties saviem vēlētājiem, jo skolas laikā draugs bija vienmēr izmantojis katru iemeslu, lai izvairītos no baznīcas apmeklējuma. Un patiešām, nebija noliedzams, ka Džailss ātri vien iegūst apzinīga un strādīga parlamenta locekļa slavu.

Un tad, gluži negaidot, Džailsa braucieni nedēļas nogalēs kļuva aizvien retāki un neregulārāki. Kad vien Emma brālim vaicāja par to, viņš kaut ko neskaidri atrunājās par pienākumiem parlamentā. Hariju tas nepārliecināja, un viņš cerēja, ka šāda nevērība pret vēlētājiem sievas brālim sāpīgi neatspēlēsies nākamajās vēlēšanās.

Un tad kādā piektdienas vakarā viņi uzzināja iemeslu ne pārāk biežajiem apmeklējumiem.

Viņš piezvanīja Emmai un brīdināja, ka nedēļas beigās ieradīsies Bristolē un pievienosies viņiem piektdienas vakariņās. Tiesa, viņš nepateica, ka nebūs viens.

Parasti Emmai patika brāļa draudzenes. Viņas gandrīz vienmēr bija glītas vaigā, bieži vien arī ne pārāk gudras, turklāt visas kā viena dievināja Džailsu, lai gan šīs attiecības nekad neturpinājās tik ilgi, lai viņas varētu iepazīt labāk. Taču šajā reizē bija citādi.

Kad piektdienas vakarā Džailss iepazīstināja Virdžīniju ar Emmu, bija grūti saprast, ko gan brālis šajā sievietē tādu saskatījis. Skaista un labi veidota – to Emma nebūtu noliegusi, tomēr… Viņi vēl nebija paguvuši apsēsties pie galda, bet Virdžīnija jau paspēja pavēstīt visiem vairāk nekā vienu reizi, ka tūkstoš deviņi simti trīsdesmit ceturtajā ir bijusi “Gada debitante”, un trīs reizes uzsvēra, ka viņa ir Fenvikas grāfa meita.

Emma būtu to visu uzskatījusi par nervozitātes izpausmi, ja maltītes laikā Virdžīnija nebūtu uzsvērti dzenājusi ēdienu pa šķīvi un čukstējusi ausī Džailsam – tā, lai tas būtu dzirdams arī visiem pārējiem, – cik grūti Glosteršīrā atrast piemērotus mājkalpotājus. Emmai par lielu pārsteigumu Džailss tikai smaidīja un ne reizi viņai neiebilda. Daudz netrūka, lai Emma pateiktu kaut ko tādu, kas vēlāk būtu jānožēlo, bet Virdžīnija piepeši paziņoja, ka ir pārgurusi pēc tik garas dienas un grib atpūsties.

Kad viešņa bija piecēlusies un devusies ārā no ēdamistabas, bet kopā ar viņu arī Džailss, Emma iegāja viesistabā, ielēja sev lielu glāzi viskija un apsēdās tuvākajā krēslā.

– Dievs vien zina, ko mana māte teiks par lēdiju Virdžīniju.

Harijs pasmaidīja. – Elizabetes domas nebūs pārāk svarīgas, jo man ir tāda sajūta, ka Virdžīnija nenoturēsies ilgāk par citām Džailsa draudzenēm.

– Es par to vis nebūtu tik pārliecināta, – iebilda Emma. – Mani interesē kas cits. Kālab viņai ir vajadzīgs Džailss, jo skaidri ir redzams, ka viņa manu brāli nemīl?

Kad svētdienas vakarā Džailss un Virdžīnija devās projām, Emma ātri vien aizmirsa par Fenvikas grāfa meitu, jo bija radusies problēma, ko steigšus vajadzēja risināt. Kārtējā auklīte iesniedza atlūgumu un paziņoja, ka pēdējais piliens bijis ezis viņas gultā. Harijam nabaga sievietes bija pat mazliet žēl.

– Nav labi, ka Sebastjans ir vienīgais bērns ģimenē, – Emma sacīja vakarā, kad bija nolikusi dēlu gulēt. – Rotaļāties vienam pašam nevarētu būt visai jautri.

– Man tas nekad neradīja raizes, – noteica Harijs, nepaceldams acis no grāmatas.

– Tava māte raksturoja tevi kā īstu sodību laikā pirms mācībām Svētā Bedas skolā. Un toreiz, kad tev bija tik gadu, cik tagad mūsu dēlam, tu vairāk laika pavadīji dokos, nevis mājās.

– Vairs jau nav ilgi jāgaida, līdz arī viņš uzsāks mācības Svētā Bedas skolā.

– Un tikmēr? Ko tu iesaki man darīt? Ik rītu aizvest viņu uz dokiem?

– Nemaz nav tik slikta doma.

– Kļūsti taču nopietns, dārgais! Ja nebijis Vecā Džeka, tu vēl joprojām uzturētos dokos.

– Taisnība, – piekrita Harijs un pacēla glāzi, pieminot lielisko cilvēku. – Bet… ko gan mēs varam iesākt?

Emma atbildēja tikai pēc krietna laika, un Harijam pat šķita, ka viņa ir iemigusi. – Varbūt ir pienācis laiks mūsu ģimenē ienākt vēl kādam bērnam.

Hariju šāds paziņojums pārsteidza tik ļoti, ka viņš aizvēra savu grāmatu un cieši palūkojās uz sievu, jo nebija pārliecināts, ka dzirdējis pareizi. – Man likās, ka mēs vienojāmies…

– Jā, mēs vienojāmies. Es neesmu mainījusi savas domas, taču nav ne mazākā iemesla, kālab mēs nevarētu apsvērt adopcijas iespēju.

– Kur tev radušās tādas domas, mīļā?

– Man neizdodas aizgainīt no prāta to mazo meitenīti, kuru mana tēva kabinetā atrada tajā naktī, kad viņš nomira, – Emma nespēja piespiest sevi un izrunāt vārdus “tika noslepkavots”, – un iespēju, ka viņa ir mana tēva bērns.

– Tam taču nav nekādu pierādījumu. Turklāt es nespēju ne iedomāties, kā tu varēsi viņu sameklēt. Ir pagājis tik ilgs laiks.

– Man ienāca prātā, ka es varētu konsultēties ar plaši pazīstamo detektīvromānu rakstnieku un palūgt padomu viņam.

Harijs apdomājās un sacīja: – Viljams Voriks droši vien ieteiktu uzmeklēt Dereka Mičela pēdas.

– Tu taču noteikti atceries, ka Mičels reiz strādāja mana tēva uzdevumā, un diezin vai viņa intereses sakrīt ar mūsējām.

– Taisnība, – piekrita Harijs. – Un tieši tāpēc es lūgtu viņa padomu. Galu galā viņam zināmi daudzi noslēpumi.

Viņi vienojās par tikšanos viesnīcā Grand Hotel. Emma ieradās dažas minūtes agrāk par norunāto laiku un apsēdās pie galdiņa telpas stūrī, lai neviens nevarētu noklausīties viņu sarunu. Viņa gaidīja un prātā pārcilāja visus jautājumus, kurus grasījās uzdot.

Tieši pulksten četros zālē ienāca Mičels. Lai gan viņš izrādījās mazliet pieņēmies svarā un nosirmojis, labi pamanāmā klibošana bija kā viņa firmas zīme. Vispirms Emma iedomājās, ka viņš daudz vairāk līdzinās bankas menedžerim, nevis privātdetektīvam. Bija skaidri redzams, ka viņš Emmu ir pazinis, jo devās taisnā ceļā pie viņas.

– Priecājos jūs atkal satikt, Kliftones kundze, – viņš sacīja.

– Lūdzu, apsēdieties! – Emma aicināja. “Nez, vai arī viņš ir tikpat satraukts, kā es pati?” viņa nodomāja. Viņa nolēma uzreiz runāt par galveno. – Mičela kungs, es vēlējos jūs satikt, jo man ir nepieciešami privātdetektīva pakalpojumi. – Mičels sagrozījās savā krēslā. Bija redzams, ka viņš jūtas neērti, bet Emma turpināja: – Kad iepriekšējo reizi tikāmies, es apsolīju, ka nokārtošu sava tēva parādu. – Tāds bija Harija ierosinājums. Viņš teica, ka tas Mičelam dos pārliecību, ka viņas nodoms nolīgt privātdetektīvu ir uztverams pavisam nopietni. Emma atvēra rokassomiņu, izņēma no tās aploksni un pasniedza Mičelam.

– Paldies! – Mičels pateicās un izskatījās patiesi pārsteigts. – Jūs noteikti atcerēsieties, ka mūsu pēdējās tikšanās laikā runājām par mazuli, kas tika atrasts groziņā mana tēva darba kabinetā, – Emma sacīja. – Esmu pārliecināta, ka atceraties arī detektīvu Blekmoru, kurš izmeklēja šo lietu. Viņš manam vīram sacīja, ka par mazo parūpēsies vietējās varas iestādes.

– Tāda ir standarta procedūra, kas tiek veikta, ja neviens nepiesaka savas tiesības uz šādu bērnu.

– Jā, tik daudz jau esmu noskaidrojusi arī es pati. Vakar biju pilsētas mērijā, taču viņi man atteicās dot jebkādas ziņas par mazo meitenīti un viņas pašreizējo atrašanās vietu.

– Tā droši vien ir noteikts instrukcijā, lai pasargātu bērnu no uzmācīgiem žurnālistiem. Tas tomēr nenozīmē, ka nav iespējams noskaidrot, kur viņa meklējama.

– Priecājos to dzirdēt. – Emma brīdi vilcinājās. – Taču, pirms mēs turpinām darboties šajā virzienā, es vēlētos būt droša, ka šī mazā meitenīte bija mana tēva meita.

– Varu apliecināt, Kliftones kundze, ka par to nav ne mazāko šaubu.

– Kā gan jūs varat būt tik ļoti pārliecināts?

– Es varu jums atklāt visus faktus, taču gribu jūs brīdināt, ka varbūt jutīsieties neērti.

– Mičela kungs, nedomāju, ka jebkas, ko jūs varētu man atklāt par manu tēvu, spētu mani pārsteigt.

Privātdetektīvs klusēja kādu laiku un beidzot atkal ierunājās: – Jūs noteikti zināt, ka laikā, kad strādāju seram Hugo, viņš pārcēlās uz Londonu.

– Manā kāzu dienā aizbēga. Tāds būtu precīzāks apzīmējums.

Šo piebildi Mičels nekomentēja. – Apmēram pēc gada viņš uzsāka kopdzīvi ar Olgu Petrovskas jaunkundzi Laundskvērā.

– Kā gan viņš varēja atļauties ko tādu, ja mans vecaistēvs viņam vairs nedeva ne penija?

– Nevarēja. Runājot pilnīgi skaidru valodu… viņš nevis dzīvoja kopā ar Petrovskas jaunkundzi, bet gan dzīvoja uz viņas rēķina.

– Vai varat man kaut ko pastāstīt par šo dāmu?

– Diezgan daudz. Viņa bija dzimusi Polijā un tūkstoš deviņi simti četrdesmit pirmajā gadā aizbēga no Varšavas drīz pēc tam, kad tika arestēti viņas vecāki.

– Par ko viņus apsūdzēja?

– Par to, ka viņi bija ebreji, – bezkaislīgi pavēstīja Mičels.

– Viņai izdevās tikt pāri robežai un līdzi paņemt pat zināmu daudzumu ģimenes dārglietu. Viņa devās uz Londonu un tur noīrēja dzīvokli Laundskvērā. Drīz viņa kādās viesībās pie kopīgiem paziņām sastapa jūsu tēvu. Viņš aplidoja dāmu vairākas nedēļas un pēc tam pārcēlās uz viņas dzīvokli, apsolījis, ka abi apprecēsies, tiklīdz viņš būs noformējis šķiršanos no sievas.

– Es sacīju, ka nekas mani nespēs pārsteigt. Jāatzīst, ka es kļūdījos.

– Un būs vēl ļaunāk, – noteica Mičels. – Kad nomira jūsu vecaistēvs, sers Hugo nekavējoties pameta Petrovskas jaunkundzi un atgriezās Bristolē, lai pieteiktu savas mantojuma tiesības un kļūtu par Beringtonu kuģniecības valdes priekšsēdētāju. Taču pirms tam viņš no Petrovskas kundzes dzīvokļa nozaga juvelierizstrādājumus un vairākas vērtīgas gleznas.

– Ja tā ir taisnība, kālab viņš netika arestēts?

– Viņu arestēja, – paskaidroja Mičels, – viņš atradās apcietinājumā, kad viņa līdzdalībnieks Tobijs Dansteibls naktī pirms tiesas procesa uzsākšanās savā kamerā izdarīja pašnāvību. – Emma nolieca galvu. – Kliftones kundze, vai vēlaties, lai es tālāk nestāstu?

– Nē, nē, turpiniet, – sacīja Emma un cieši paraudzījās uz viņu. – Man jāzina viss.

– Kad jūsu tēvs atgriezās Bristolē, Petrovskas jaunkundze bija stāvoklī, tiesa, viņam tas nebija zināms. Viņa dzemdēja meitenīti, un dzimšanas apliecībā ir ierakstīts, ka mazās vārds ir Džesika Petrovska.

– Kā jūs to zināt?

– Petrovskas jaunkundze nolīga mani, kad jūsu tēvs vairs nespēja samaksāt manus rēķinus. Ironiski bija tas, ka viņai izbeidzās nauda tieši tad, kad jūsu tēvs tika pie mantojuma. Tieši tālab viņa ieradās Bristolē kopā ar Džesiku. Viņa vēlējās, lai sers Hugo zinātu, ka viņam ir vēl viena meita, un uzņemtos atbildību par viņas audzināšanu.

– Un tagad šī atbildība gulst uz maniem pleciem, – klusi noteica Emma. Pēc mirkļa viņa turpināja: – Taču man nav ne mazākās nojausmas, kā viņu atrast. Es cerēju, ka jūs man palīdzēsiet.

– Es darīšu visu, kas būs manos spēkos, Kliftones kundze. Taču ir pagājis jau ļoti ilgs laiks, un tas nebūs viegli. Ja man būs kādi jaunumi, jūs par tiem uzzināsiet pirmā, – piebilda privātdetektīvs un cēlās kājās.

Kad Mičels aizkliboja, Emma sajutās mazliet vainīga. Viņa nebija piedāvājusi pat tasi tējas iedzert.

Emma nespēja vien sagaidīt, līdz nokļūs mājās un varēs izstāstīt Harijam par savu tikšanos ar Mičelu. Kad viņa iebrāzās Beringtonholas bibliotēkā, Harijs nolika telefona klausuli. Viņa sejā rotājās tik plats smaids, ka Emma noteica: – Tu pirmais.

– Mans amerikāņu izdevējs vēlas, lai dodos braucienā pa Amerikas Savienotajām Valstīm un reklamēju savu jauno grāmatu. Jau nākamajā mēnesī.

– Dārgais, tie ir brīnišķīgi jaunumi! Beidzot tu varēsi iepazīties ar mana vecātēva māsu Filisu, nemaz jau nerunājot par Elisteru.

– Gaidu ar nepacietību.

– Nesmejies, bērns! – Tas bija kā atgādinājums par Filisu, kura šo izteicienu bija ļoti iemīļojusi.

– Man nenāk ne prātā smieties. Izdevējs ierosināja, ka arī tu varētu braukt līdzi. Tātad arī tev būs iespēja viņus satikt!

– Es ar lielāko prieku dotos tev līdzi, mīļais, taču laiks tam ir pilnīgi nepiemērots. Auklīte Raiena jau ir sasaiņojusi savas somas, un man pat kauns atzīties, ka aģentūrā mēs esam izsvītroti no sarakstiem.

– Varbūt man izdosies panākt, lai izdevējs piekrīt, ka ar mums kopā brauc arī Sebastjans.

– Un tas beigsies ar to, ka mūs visus no turienes deportēs, – noteica Emma. – Nē, es ar Sebastjanu palikšu mājās.

Toties tu dosies iekarot kolonijas.

Harijs apskāva sievu. – Žēl. Un es jau biju sapriecājies par otro medusmēnesi. Starp citu, kā pagāja tava tikšanās ar Mičelu?

Kad Harijs jau Edinburgā piedalījās literārā pēcpusdienā, Dereks Mičels piezvanīja Emmai.

– Iespējams, es atradu pavedienu, – viņš paziņoja, pat nenosaucis savu vārdu. – Kad varam satikties?

– Rīt desmitos tajā pašā vietā?

Emma tik tikko bija paguvusi nolikt klausuli, kad tālrunis iedžinkstējās atkal. Izrādījās, ka zvanītāja ir viņas māsa.

– Cik patīkams pārsteigums, Greisa! Tomēr es esmu pārliecināta, ka bez iemesla tu nebūtu zvanījusi.

– Daži strādā pilnu slodzi, – Greisa atgādināja. – Bet tev taisnība. Vakar es apmeklēju profesora Sairusa Feldmena lekciju.

– Divu Pulicera prēmiju ieguvēju? – pārjautāja Emma, cerot atstāt iespaidu uz māsu. – Ja pareizi atceros, viņš ir no Stenforda Universitātes.

– Apbrīnojami, – Greisa atzina. – Tevi apburtu arī viņa runa.

– Viņš ir ekonomists, vai ne? – Emma pavaicāja, pūlēdamās izrādīt savas zināšanas. – Tas taču nav mans lauciņš!

– Arī manējais nav, bet tad profesors sāka runāt par transportu…

– Izklausās saistoši.

– Tā arī bija. – Greisa nelikās zinis par sarkasmu Emmas balsī. – Īpaši brīdī, kad viņš pieminēja kuģniecību nākotni apstākļos, kad Britu Transokeāna gaisa satiksmes korporācija plāno sākt regulārus reisus no Londonas uz Ņujorku.

Piepeši Emma atskārta, kādēļ māsa piezvanījusi.

– Vai ir iespējams tikt pie lekcijas pierakstiem?

– Ir labāks variants. Nākamā uzstāšanās viņam paredzēta Bristolē, tātad tu pati varēsi aiziet un paklausīties.

– Un pēc lekcijas varbūt aprunāties. Es daudz ko viņam gribētu pajautāt! – Emma iesaucās.

– Lieliska ideja, taču esi piesardzīga. Lai gan profesors ir viens no tiem vīriem, kam smadzenes ir lielākas par olām, viņam ir jau ceturtā sieva, kuru vakar gan neviens nav redzējis.

Emma iesmējās.

– Tu esi nežēlīga, māsiņ, bet paldies par padomu.

Nākamajā rītā Harijs no Edinburgas ar vilcienu devās uz Mančestru un pēc tam, kad bija teicis runu nelielajam sanākušo pulciņam pilsētas bibliotēkā, bija gatavs atbildēt uz jautājumiem.

Nenovēršami pirmo uzdeva masu mediju pārstāvis. Žurnālisti ne pārāk bieži viņu uzrunāja. Likās, ka viņus maz vai vispār nemaz neinteresē Harija Kliftona uzrakstītā jaunākā grāmata. Šajā dienā bija Manchester Guardian kārta.

– Kā klājas Kliftones kundzei?

– Paldies, viņai klājas labi, – Harijs piesardzīgi atbildēja. – Vai taisnība, ka jūs abi dzīvojat tajā pašā mājā, kurā dzīvo arī sers Džailss Beringtons?

– Tā ir visai liela māja.

– Vai jūtaties aizvainots par to, ka seram Džailsam ticis viss tēva atstātais mantojums, bet jūs nesaņēmāt neko?

– Nekādā ziņā. Man ir Emma, un tikai viņu es vienmēr esmu vēlējies.

Likās, ka šāda atbilde uz mirkli apklusinājusi žurnālistu un devusi iespēju ar savu jautājumu iespraukties arī kādam citam no publikas.

– Kad Viljams Voriks dabūs vecākā inspektora Devenporta vietu?

– Nākamajā grāmatā tas nenotiks, – Harijs ar smaidu teica. – To es varu apgalvot pilnīgi droši.

– Kliftona kungs, vai tiesa, ka pēdējo triju gadu laikā no darba pie jums aizgājušas septiņas auklītes?

Pats par sevi saprotams – Mančestrā ir vairāk nekā viens laikraksts.

Ceļā atpakaļ uz staciju Harijs īgņojās par preses uzbāzību, lai gan viņa pārstāvis Mančestrā norādīja, ka šāda publicitāte nebūt neietekmē pārdošanas rādītājus. Tomēr Harijs zināja, ka Emma ir sākusi raizēties par nebeidzamo uzmanību, kādu viņiem pievērš preses pārstāvji, un to, kādu iespaidu tas viss atstās uz Sebastjanu, kad zēns uzsāks mācības skolā.

– Mazi zēni spēj būt ļoti nežēlīgi, – viņa atgādināja Harijam.

– Nu, viņu vismaz neapsmies par izēstas putras bļodiņas izlaizīšanu, – noteica Harijs.

Lai gan Emma bija ieradusies dažas minūtes agrāk par norunāto laiku, Mičels jau sēdēja alkovā. Viņa piegāja pie galdiņa, un Mičels piecēlās. Emma, vēl nepaguvusi apsēsties, sacīja: – Vai jūs vēlētos kādu tasi tējas, Mičela kungs?

– Nē, paldies, Kliftones kundze, – attrauca detektīvs, kurš nepiederēja pie cilvēkiem, kam patīk saviesīgi papļāpāt. Viņš atkal apsēdās un atvēra savu piezīmju grāmatiņu. – Izskatās, ka vietējās varas Džesiku Smitu…

– Smitu? – pārvaicāja Emma – Kālab tad ne Petrovska vai vismaz Beringtone?

– Pieņemu, ka tādēļ, lai nebūtu tik viegli atrast pēdas. Manuprāt, koroners uzstāja uz anonimitātes saglabāšanu. Tātad… vietējās varas pārstāvji, – viņš turpināja, – aizsūtīja Smitas jaunkundzi uz doktora Barnardo namu Bridžvoterā.

– Kāpēc Bridžvoterā?

– Iespējams, tas bija tuvākais aprūpes nams, kurā tobrīd bija brīvas vietas.

– Vai viņa joprojām atrodas tur?

– Jā. Cik nu man izdevās noskaidrot. Taču pavisam nesen es uzzināju, ka tuvākajā laikā no Barnardo nama plānots sūtīt vairākas meitenes uz audžuģimenēm Austrālijā.

– Kālab lai viņi tā rīkotos?

– Tā ir daļa no Austrālijas imigrācijas politikas. Samaksā desmit mārciņu, lai jauni cilvēki nonāktu viņu valstī. Viņi īpaši vēlas meitenes.

– Man likās, ka viņus vairāk varētu interesēt zēni.

– Kā izskatās, zēnu viņiem jau pietiek, – noteica Mičels un pasmaidīja, un to viņš darīja ļoti reti.

– Tad jau mums jādodas uz Bridžvoteru, cik drīz vien iespējams.

– Rāmāk, Kliftones kundze. Ja būsiet pārāk aizrautīga, viņi var secināt, kālab esat tik ieinteresēta dabūt Smitas jaunkundzi, un nolemt, ka jūs ar Kliftona kungu neesat piemēroti audžuvecāku lomai.

– Kāda iemesla pēc viņi varētu mūs noraidīt?

– Vispirms jūsu vārda dēļ. Nemaz jau nerunājot par to, ka jūsu un Kliftona kunga dēls piedzima tad, kad jūs vēl nemaz nebijāt precējušies.

– Ko tad jūs iesakāt? – Emma klusi vaicāja.

– Uzrakstiet pieteikumu un ļaujiet visam ritēt procedūrā noteikto gaitu. Izliecieties, ka nekur nesteidzaties, un panāciet, lai izskatās tā, ka lēmuma pieņēmēji ir tieši viņi.

– Bet… kā mēs zināsim, ka viņi vienalga mūs nenoraidīs? – Jums vajadzēs viņus pabikstīt, lai skatās pareizajā virzienā. Vai ne, Kliftones kundze?

– Kad pretendents aizpilda pieteikuma anketu, viņam jāatbild uz jautājumiem par to, kādas ir viņa vēlmes, kam viņš dod priekšroku. Tas palīdz izvairīties no daudzām nepatikšanām, kā arī ietaupa laiku. Ja skaidri norādīsiet, ka meklējat aptuveni piecus vai sešus gadus vecu meiteni, jo jums jau ir nedaudz vecāks dēls, tas palīdzēs sašaurināt meklējumu loku.

– Vai varat ieteikt vēl kaut ko?

– Jā, – atbildēja Mičels. – Jautājumā par reliģiju atzīmējiet, ka jums nav izteiktu favorītu.

– Kāpēc tas varētu būt noderīgi?

– Džesikas Smitas jaunkundzes dokumentos minēts, ka viņas māte ir ebrejiete un tēvs nezināms.