Читать книгу Bīstamie sakari - Džefrijs Ārčers - Страница 8

Durvis atvēra sieviete tumši zilā uniformā ar baltu iestīvinātu apkaklīti. – Es esmu šī nama pārzine, – viņa paziņoja.

Pēc sarokošanās Harijs iepazīstināja viņu ar savu sievu un dēlu.

– Nāciet, lūdzu, uz manu kabinetu, – viņa sacīja. – Tur varēsim aprunāties, bet pēc tam jums būs iespēja tikties ar meitenēm.

Pārzine veda viņu pa gaiteni, kur pie sienām rindojās koši bērnu zīmējumi.

– Man patīk šī, – sacīja Sebastjans, apstājies pie viena no tiem. Pārzine neatbildēja, un bija skaidri redzams, ka viņa no sirds piekrīt uzskatam, ka bērniem jābūt redzamiem, bet ne dzirdamiem.

Visi trīs sekoja viņai kabinetā.

Kad durvis bija aizvērtas, Harijs sāka stāstīt pārzinei, cik ļoti viņi visi gaidījuši šo apmeklējumu.

– Cik man zināms, bērni noteikti, – viņa atbildēja. – Vispirms es izskaidrošu jums dažus noteikumus, ko ievērojam šajā namā. Mūsu bērnu labāko interešu vārdā.

– Jā, protams, – atteica Harijs. – Viss jūsu rokās.

– Sandra, Sofija un Džesika, trīs meitenes, par kurām jūs esat izrādījuši interesi, pašlaik ir mākslas nodarbībā. Tāpēc jums būs iespēja pavērot viņas citu bērnu sabiedrībā. Kad mēs viņām pievienosimies, jāļauj, lai viņas turpina darboties. Nedrīkst radīt iespaidu, ka sākusies sacensība bērnu starpā. Citādi viss beigsies vienīgi ar asarām, turklāt radīs ilgstošas nevēlamas sekas. Viņi jau vienu reizi ir bijuši kādam lieki, un nav vajadzības par to atkal atgādināt. Redzot ģimenes šeit staigājam, protams, bērni zina, ka šie cilvēki domā par adopciju. Citādi kālab viņi būtu šurp braukuši? Bet bērniem nav nepieciešams uzzināt, ka izvēlēsieties tikai no trijām vai divām meitenēm. Un, protams, kad būsiet iepazinušies ar mūsu audzēknēm, jūs droši vien vēlēsieties doties uz Tontonu un Ekseteru, lai tikai pēc tam izlemtu.

Harijam gribējās sacīt, ka viņi jau ir izlēmuši, lai gan cerēja, ka izdosies radīt iespaidu, ka tieši Sebastjans ir tas, kura lēmums būs izšķirošais.

– Vai esat gatavi doties uz mākslas stundu?

– Jā! – iesaucās Sebastjans un metās uz durvju pusi.

– Kā mēs zināsim, kura ir kura? – vaicāja Emma, lēnām pieceldamās no krēsla.

Pārzine dusmīgi noskatījās uz Sebastjanu un tad sacīja: – Es jūs iepazīstināšu ar bērniem tā, lai viņiem nerastos iespaids, ka viens vai divi tiek īpaši izcelti. Pirms dodamies turp, varbūt vēlaties vēl kaut ko vaicāt?

Brīnumainā kārtā Sebastjans nesāka bērt jautājumu pēc jautājuma, tikai stāvēja pie durvīm un nepacietīgi gaidīja.

Gaitenī Sebastjans aizskrēja pieaugušajiem pa priekšu.

Bērnunama pārzine atvēra durvis, viņi iegāja klasē un klusi nostājās aizmugurē. Pārzine ar galvas mājienu vērsās pie skolotājas, un viņa sacīja: – Bērni, mums ir daži viesi.

– Labdien, Kliftona kungs un kundze! – bērni vienā balsī sveicināja. Daži paraudzījās apkārt, bet vairums tikai turpināja zīmēt.

– Labdien! – sveicināja Emma un Harijs, bet Sebastjans bija viņam neierasti kluss.

Harijs pamanīja, ka lielākā daļa bērnu tā arī nepacēla galvu un izskatījās iebiedēti. Viņš paspēra soli uz priekšu un paraudzījās, kā zēns zīmē futbola maču. Bija redzams, ka viņš ir Bristol City komandas atbalstītājs, un tas Harija sejā ievilināja smaidu.

Emma izlikās skatāmies uz kādu topošu pīli – varbūt tas bija kaķis –, tomēr patiesībā centās uzminēt, kura no meitenēm ir Džesika Smita. Diemžēl viņai tas neizdevās. Pienāca pārzine un sacīja: – Šī ir Sandra.

– Cik skaists zīmējums, Sandra! – Emma uzslavēja. Meitenes sejā uzplauka milzum plats smaids, bet Sebastjans pieliecās, lai palūkotos tuvāk.

Piegājis pie Sandras, Harijs uzsāka sarunu, bet Emma un Sebastjans tika iepazīstināti ar Sofiju.

– Tas ir kamielis, – viņa pārliecināti sacīja, pirms kāds bija paguvis kaut ko pavaicāt.

– Dromedārs vai baktriāns?

– Baktriāns, – Sofija atbildēja ar tikpat lielu pārliecību. – Bet viņam ir tikai viens kupris, – aizrādīja Sebastjans.

Sofija pasmaidīja un steigšus piezīmēja kamielim vēl vienu kupri. – Kurā skolā tu mācies? – viņa vaicāja.

– Septembrī sākšu mācīties Svētā Bedas skolā, – Sebastjans paskaidroja.

Harijs vēroja dēlu, kurš nenoliedzami labi sapratās ar Sofiju, un jau bažījās, ka zēns ir izvēlējies māsu. Piepeši viņa dēla uzmanību piesaistīja kāda zēna zīmējums. Tajā brīdī pārzine iepazīstināja Hariju ar Džesiku. Viņa bija tik ļoti iegrimusi savā darbā, ka nemaz nepacēla galvu, lai paskatītos uz viesi. Harijs ļoti pūlējās, taču meitene pievērsa uzmanību tikai savam darbam. “Vai viņa ir tik ļoti kautrīga? Vai varbūt pat pārbijusies?” Harijam nebija iespējas to noskaidrot.

Tobrīd Emma ar Sofiju sarunājās par kamieli. Meitene vaicāja, vai Harijam labāk patīk kamielis ar vienu kupri vai tomēr ar diviem. Kamēr Harijs domāja, ko atbildēt, Emma de-

vās pie Džesikas. Gluži tāpat kā Harijam, arī viņai neizdevās no meitenes izdabūt ne vārda. Emma jau iedomājās, ka acīmredzot Džesika tomēr aizbrauks uz Austrāliju, bet viņu ģimenē ienāks Sofija.

Emma piegāja pie zēna, vārdā Tomijs, un aprunājās ar viņu par zīmējumā redzamo vulkāna izvirdumu. Lielākajā daļā lapas bija attēlotas milzīgas, sarkanas liesmas. Emmai ienāca prātā, ka šo bērnu droši vien labprāt adoptētu Freids, jo mazais savā darbā pievienoja vēl vairāk sarkano laukumu.

Viņa paskatījās uz Džesiku un ieraudzīja, ka ar meiteni sarunājas Sebastjans, turklāt dēls cieši raudzījās uz viņas uzzīmēto Noasa šķirstu.

Likās, ka meitene klausās, ko viņš saka, tomēr galvu pacēlusi nebija. Sebastjans devās projām no Džesikas, vēl reizi uzmeta skatienu Sandras un Sofijas zīmējumiem un tad nostājās pie durvīm.

Pēc dažām minūtēm nama pārzine aicināja viņus doties uz kabinetu un iedzert pa tasei tējas.

Viņa ielēja tēju trijās krūzītēs, piedāvāja viesiem Bath Oliver cepumus un sacīja: – Mēs sapratīsim, ja vēlēsieties doties mājup, visu kārtīgi apsvērt un atgriezties kādu citu reizi. Varbūt arī aizbraukt uz citiem mūsu namiem un tikai pēc tam izdarīt galīgo izvēli.

Harijs klusēja un gaidīja, ko sacīs Sebastjans.

– Manuprāt, visas trīs meitenes bija patiešām jaukas, – teica Emma. – Ir gandrīz neiespējami izvēlēties.

– Piekrītu, – apstiprināja Harijs. – Varbūt mums patiešām vajadzētu paklausīt jūsu ieteikumam, mājās visu kārtīgi pārrunāt un pēc tam izlemt.

– Tā taču būtu tikai laika tērēšana. – Sebastjans izrādīja savu pārgudra bērna loģiku. – Mums visiem vislabāk patika viena un tā pati meitene.

– Vai tas nozīmē, ka tu esi izlēmis? – Harijs vaicāja. “Ja arī Sebastjans būs paudis savu vēlmi, mēs ar Emmu varē-

sim izmantot savu balsu vairākumu. Un tas, protams, nebūtu labākais veids, kā Džesikai uzsākt dzīvi Beringtonholā.”

– Pirms izlemjat, – ierunājās nama pārzine, – varbūt noderēs nedaudz papildinformācijas par visām trim meitenēm. Sandru būs visvieglāk audzināt. Sofija ir sabiedriskāka, tomēr arī gaisīgāka.

– Un Džesika? – vaicāja Harijs.

– Neapšaubāmi, viņa ir vistalantīgākā no šīm meitenēm. Tikai mīt pati savā pasaulē, un viņai ir grūtības ar draugu iegūšanu. Salīdzinot visas trīs, manuprāt, jums vispiemērotākā būtu Sandra.

Harijs vēroja, kā dēla sejā iegulst aizvien drūmāka izteiksme. Viņš mainīja taktiku.

– Jā, domāju, ka nākas jums piekrist, pārzines kundze, – teica Harijs. – Laikam arī es izvēlos Sandru.

– Man šķiet, ka tieku plosīta uz pusēm, – ieteicās Emma.

– Man labāk patika Sofija. Tik dzirkstoši jautra.

Emma un Harijs aši saskatījās. – Tā, nu viss tavās rokās, Sebastjan. Sandra vai Sofija? – vaicāja Harijs.

– Ne viena, ne otra. Man labāk patīk Džesika, – viņš pateica, tad pietrausās kājās un izskrēja no kabineta, atstājot durvis atvērtas.

Pārzine piecēlās no savas vietas. Bija skaidri redzams, ka viņa noteikti sacītu Sebastjanam kādu skarbāku vārdu, ja vien tas būtu viņas varā.

– Viņš vēl nav īsti sapratis, ko nozīmē demokrātija, – noteica Harijs, pūlēdamies saspringto gaisotni padarīt kaut mazliet jaukāku. Pārzine gāja uz durvju pusi. Izskatījās, ka viņa nav īsti pārliecināta, ko vajadzētu darīt. Harijs un Emma sekoja viņai gaitenī. Iegājusi klasē, pārzine bija patiesi pārsteigta. Džesika savu zīmējumu dāvināja Sebastjanam.

– Ko tu viņai dosi pretī? – Harijs vaicāja dēlam, kad zēns gāja viņam garām, sažņaudzis rokā Noasa šķirstu.

– Es apsolīju, ka viņa varēs nobaudīt savu iemīļotāko ēdienu, ja vien rīt ieradīsies pie mums uz tēju.

– Un kāds ir viņas iemīļotākais ēdiens? – vaicāja Emma.

– Karstas apaļmaizītes ar sviestu un aveņu ievārījumu. – Vai tā rīkoties būtu pareizi? – Harijs vaicāja pārzinei.

– Jā, bet varbūt labāk būs, ja brauks visas trīs, – sacīja nama pārzine.

– Nē, paldies, pārzines kundze, – iebilda Emma. – Būs labi arī ar Džesiku vienu pašu.

– Kā vēlaties, – atteica pārzine, nespēdama noslēpt pārsteigumu.

Mājupceļā uz Beringtonholu Harijs vaicāja dēlam, kālab viņš izvēlējies Džesiku.

– Sandra bija diezgan jauka, – zēns sacīja. – Un Sofija bija patiešām jautra, tomēr līdz mēneša beigām man jau būtu garlaicīgi gan ar vienu, gan otru.

– Un Džesika?

– Viņa man atgādināja tevi, mammu.

Kad Džesika ieradās uz tēju, Sebastjans stāvēja pie parādes durvīm.

Viņa spēra soļus uz kāpnēm, ar vienu roku turēdamās pie pārzines, bet otrā nesa kādu no saviem zīmējumiem.

– Nāc man līdzi, – sacīja Sebastjans, bet meitene stāvēja uz augšējā pakāpiena, it kā būtu tur pielīmēta. Viņa izskatījās pārbijusies un neizkustējās no vietas, līdz Sebastjans atkal pienāca pie viņas.

– Tas tev, – viņa sacīja un pasniedza viņam zīmējumu.

– Paldies, – tencināja Sebastjans, pazinis zīmējumu, kas viņam bija iepaticies doktora Barnardo namā. – Būs tomēr labāk, ja tu nāksi iekšā, jo man nebūs pa spēkam apēst visas maizītes.

Pavisam piesardzīgi Džesika spēra soli vestibilā un palika stāvam ar pavērtu muti. Un iemesls bija nevis apaļmaizītes, bet gan daudzās īstās eļļas gleznas pie visām sienām.

– Vēlāk varēsi tās apskatīt, – apsolīja Sebastjans. – Maizītes atdzisīs.

Viesistabā Emma un Harijs piecēlās, lai sasveicinātos ar Džesiku, un atkal jau meitene nespēja novērst skatienu no gleznām. Beidzot viņa apsēdās blakus Sebastjanam un ilgpilni vērās uz svaigi ceptajām maizītēm. Viņa nekustīgi sēdēja līdz brīdim, kad Emma viņai pasniedza šķīvi, pēc tam maizīti, tad arī nazi un sviestu, bet pēc tam trauciņu ar aveņu ievārījumu.

Džesika jau grasījās apēst pirmo kumosu, bet bāreņu nama pārzine veltīja viņai drūmu skatienu.

– Paldies, Kliftones kundze, – Džesika noteica. Pēc tam viņa notiesāja vēl divas maizītes un katru pavadīja ar vārdiem: “Paldies, Kliftones kundze.”

Kad meitene noraidīja ceturto maizīti, Emma nejutās īsti droša, vai mazā patiešām vairs nevēlējās ēst, vai arī klausīja bāreņu nama pārzines pavēlei neņemt vairāk par trijām.

– Vai tu esi dzirdējusi par Tērneru? – Sebastjans vaicāja, kad Džesika bija iztukšojusi otro glāzi Tizer limonādes. Viņa nolieca galvu un neatbildēja. Sebastjans piecēlās, piegāja pie meitenes, paņēma viņu aiz rokas un izveda no istabas. – Patiesībā Tērners ir visai labs, – viņš paziņoja. – Tomēr ne tik labs kā tu.

– Vienkārši nespēju noticēt, – sacīja bāreņu nama pārzine, kad aiz bērniem aizvērās durvis. – Nekad vēl es neesmu viņu redzējusi tik atbrīvotu.

– Bet viņa nav pateikusi gandrīz ne vārda, – iebilda Harijs. – Ticiet man, Kliftona kungs, jūs tikko esat pieredzējuši īsteni daudzbalsīgu kori Džesikas izpratnē.

Emma iesmējās. – Viņa ir visai apburoša. Ja pastāv iespēja, ka viņa kļūst par mūsu ģimenes piederīgo, kā mums vajadzētu rīkoties tālāk?

– Diemžēl tas ir visai garš process, – atteica bāreņu nama pārzine. – Un ne katru reizi rezultāts ir apmierinošs. Sāksiet ar to, ka laiku pa laikam uzaicināsiet viņu ciemos. Ja viss noritēs labi, varēsiet apsvērt, vai esat gatavi viņu uzņemt arī, kā mēs to saucam, uz visu nedēļas nogali. Pēc tam vairs nebūs atpakaļceļa, jo mēs neatbalstām veltīgu cerību lološanu.

– Mēs rīkosimies jūsu vadībā, pārzines kundze, – teica Harijs, – jo pavisam noteikti vēlamies pamēģināt.

– Tad es darīšu visu, kas manos spēkos, – pārzine atbildēja. Kad viņa bija izdzērusi jau trešo tasi tējas un apēdusi otro maizīti, Emmai un Harijam bija pilnībā skaidrs, kas no viņiem tiek gaidīts.

– Kur palicis Sebastjans un Džesika? – vaicāja Emma, kad bāreņu nama pārzine ieminējās, ka viņām būtu laiks doties projām.

– Aiziešu paskatīties, – pieteicās Harijs, bet tajā brīdī abi bērni iebrāzās istabā.

– Mums laiks doties mājup, jaunā dāma, – sacīja bāreņu nama pārzine un piecēlās. – Jāpaspēj uz vakariņām.

Džesika nebija ar mieru atlaist Sebastjana roku. – Man vairs negribas ēst, – meitene sacīja.

Pārzinei pietrūka vārdu.

Harijs aizveda Džesiku uz vestibilu un palīdzēja uzvilkt mēteli. Kad pārzine jau stāvēja parādes durvīs, meitene izplūda asarās.

– Ak nē… – noteica Emma. – Un man likās, ka viss būs labi.

– Labāk nemaz nevarēja būt, – nočukstēja pārzine. – Viņi raud tikai tad, ja nevēlas doties projām. Klausiet manam padomam! Ja jūs abi esat vienisprātis, tad aizpildiet visus pieteikumus pēc iespējas ātrāk.

Džesika pagriezās un atvadoties pamāja ar roku, bet pēc tam iekāpa bāreņu nama pārzines nelielajā Austin 7. Pār meitenes vaigiem joprojām plūda asaras.

– Laba izvēle, Sebastjan, – uzslavēja Harijs, apskāvis dēla plecus. Abi noraudzījās, kā auto pazūd skatienam.

Pagāja pieci mēneši līdz brīdim, kad bāreņu nama pārzine pēdējo reizi devās projām no Beringtonholas un doktora Barnardo namā atgriezās viena pati, laimīgi atstājot kārtējo audzēkni jaunajās mājās. Nu, varbūt arī ne gluži laimīgi, jo drīz vien Emma un Harijs pamanīja, ka Džesikai ir zināmas problēmas, turklāt nopietnākas nekā Sebastjanam.

Viņiem pat prātā nebija ienācis, ka Džesika nekad nav gulējusi viena pati istabā. Pirmajā naktī, ko Džesika pavadīja Beringtonholā, viņa atstāja bērnistabas durvis vaļā un raudāja, līdz miegs tomēr viņu pievārēja. Harijs un Emma jau drīz pierada pie tā, ka no rīta drīz pēc pamošanās gultā starp viņiem ieslīdēja silts augumiņš. Šie apciemojumi kļuva retāki, kad Sebastjans atdeva viņai savu iemīļoto lācīti Vinstonu.

Džesika dievināja Vinstonu, viņš bija otrais uzreiz pēc Sebastjana. Viņas lielais brālis bija paziņojis: – Es esmu pārāk pieaudzis, lai rotaļātos ar lāci. Jau pēc dažām nedēļām es sākšu mācīties skolā.

Arī Džesika gribēja kopā ar Sebastjanu doties uz Svētā Bedas skolu, taču viņš paskaidroja, ka zēni un meitenes nemācās vienā skolā.

– Kāpēc ne? – Džesika vēlējās zināt.

– Patiešām, kāpēc ne? – piebalsoja arī Emma.

Beidzot pienāca gaidītā diena. Emma raudzījās uz savu lielo dēlu un domāja, kur gan aizskrējis laiks. Zēnam mugurā bija sarkana žakete, sarkana cepure un pelēkas vilnas flaneļa īsbikses. Viņa kurpes mirdzēja. Bija mācību semestra pirmā diena. Džesika stāvēja uz kāpnēm pie namdurvīm un māja ar roku tik ilgi, kamēr automašīna izbrauca pa vārtiem un pazuda skatienam. Pēc tam viņa apsēdās uz augšējā pakāpiena un gaidīja Sebastjana atgriešanos.

Zēns bija uzstājis, ka nevēlas, lai māte pievienojas viņam un Harijam ceļā uz skolu. Kad Harijs vaicāja dēlam, kāpēc tā, viņš atteica: – Nevēlos, lai citi zēni redz, kā mamma mani skūpsta.

Harijs uzskatītu dēla iebildumus par pamatotiem, ja vien neatcerētos pats savu pirmo dienu Svētā Bedas skolā. Viņš kopā ar māti brauca tramvajā no Stilhausleinas un lūdza mātei, vai nevarētu izkāpt vienu pieturu ātrāk un pēdējos simt jardus iet kājām, lai pārējie zēni neattaptu, ka viņiem nav automašīnas. Piecpadsmit jardus no skolas vārtiem viņš ļāva, lai māte viņu noskūpsta, tad aši atvadījās un atstāja māti stāvam. Pirmo reizi piegājis pie Svētā Bedas skolas vārtiem, viņš redzēja, ka klasesbiedri izkāpj no skaistām karietēm un automašīnām. Viens bija atvests pat ar Rolls-Royce, kam pie stūres sēdēja šoferis livrejā.

Arī Harijam pirmā nakts projām no mājām toreiz bija grūta. Atšķirībā no Džesikas, viņš nekad nebija gulējis vienā telpā ar citiem bērniem.

Tiesa, alfabēta secība bija viņam ļoti labvēlīga, jo guļamistabā viņa gulta atradās starp Beringtonu no vienas puses un Dīkinsu no otras. Tik labi gan neveicās ar guļamistabas dežurantu. Pirmajā skolas nedēļā katru otro nakti Alekss Fišers iekaustīja Hariju tikai tā vienkāršā iemesla pēc, ka zēna tēvs bija doku strādnieks. Fišers uzskatīja, ka tas nedod Harijam tiesības mācīties tajā pašā skolā, kurā mācās viņš – nekustamo īpašumu pārdošanas aģenta dēls. Reizēm Harijs prātoja par to, kas notika ar Fišeru pēc mācībām Svētā Bedas skolā. Viņš zināja, ka Fišera un Džailsa ceļš bija krustojies kara laikā, dienot vienā armijas pulkā Tobrukā. Harijs pieņēma, ka Fišers dzīvo Bristolē, jo vēl pavisam nesen bijušo Svētā Bedas audzēkņu salidojumā bija izvairījies no sarunas ar viņu.

Sebastjans vismaz uz skolu tika aizvests ar automašīnu. Turklāt viņam nenāksies ciest “Fišera problēmu”, jo viņš katru vakaru atgriezīsies mājās Beringtonholā un sarežģījumi guļamistabā izpaliks. Un tomēr Harijs juta, ka arī viņa dēlam dienas Svētā Bedas skolā neliksies tik saldas, lai gan gluži citādu iemeslu pēc.

Kad automobilis jau tuvojās skolas vārtiem, Sebastjans izmetās no automašīnas, iekams tēvs bija paguvis kārtīgi nobremzēt. Harijs noraudzījās, kā viņa dēls ieskrien pa vārtiem, iejūk daudzu citu sarkanās žaketēs ģērbtu zēnu pūlī un ne reizi neatskatās. Harijam nācās to pieņemt. Tāda ir cilvēka daba…

Viņš uzsāka atpakaļceļu uz Beringtonholu un braucot prātoja par savu jauno grāmatu. Vai būtu laiks Viljama Vorika paaugstinājumam?

Piebraucis pie mājas, Harijs pamanīja, ka uz kāpņu augšējā pakāpiena sēž Džesika. Viņš apturēja automašīnu, uzsmaidīja meitenei un izkāpa. Mazā uzreiz jautāja: – Kur ir Sebastjans?

Katru dienu, kamēr Sebastjans bija skolā, Džesika laiku pavadīja pati savā pasaulē. Gaidot zēna atgriešanos no skolas, viņa Vinstonam lasīja priekšā par citiem dzīvniekiem – Vinniju Pūku, Krupja kungu, balto trusi, marmelādes kaķi Orlando un krokodilu, kurš norija pulksteni.

Kad Vinstons aizmiga, viņa ielika to gultā, bet pati atgriezās pie molberta un pievērsās gleznošanai. Atkal un atkal. Patiesībā telpa, ko Emma reiz bija atvēlējusi bērnistabai, pārvērtās par mākslas studiju. Ar zīmuli, krītiņiem vai krāsām apzīmējusi katru viņai pieejamo papīra lapu, ieskaitot arī Harija vecos manuskriptus (jaunos viņam nācās turēt ieslēgtus), Džesika ņēmās pārveidot telpas sienas.

Harijam nepavisam negribējās apspiest viņas entuziasmu, tomēr viņš atgādināja Emmai, ka Beringtonhola nepieder viņiem un vajadzētu apspriesties ar Džailsu.

Iepriecināts par jaunpienācēju, Džailss sacīja, ka neiebilst, ja viņa pārkrāso visu Beringtonholu gan no iekšpuses, gan ārpuses.

– Dieva dēļ, nevajag viņu iedrošināt! – aizrādīja Emma. – Sebastjans jau ir palūdzis, lai Džesika pārkrāso viņa istabu.

– Un kad tu grasies viņai izstāstīt patiesību? – Džailss vaicāja, kad viņi bija apsēdušies pie vakariņu galda.

– Pagaidām mēs neredzam iemeslu to darīt, – teica Harijs. – Viņai ir tikko seši gadi. Un viņa vēl nav te īsti iedzīvojusies.

– Neatlieciet to pārāk ilgi, – Džailss brīdināja. – Viņa jau tagad jūs ar Emmu uzskata par saviem vecākiem, bet Sebastjanu par brāli. Mani viņa sauc par tēvoci Džailsu, lai gan patiesībā viņa man ir pusmāsa, bet Džailsam krustmāte.

Harijs iesmējās. – Domāju, ka paies vēl zināms laiks, līdz viņa to spētu aptvert.

– Ceru, ka viņai nekad to nenāksies darīt, – teica Emma. – Džesika taču zina vien to, ka viņas īstie vecāki ir miruši. Kāpēc lai kaut ko mainītu, ja patiesību zinām tikai mēs trīs?

– Nenovērtē par zemu Sebastjanu. Drīz vien arī viņš visu sapratīs.