Читать книгу Bīstamie sakari - Džefrijs Ārčers - Страница 9

Harijs un Emma bija pārsteigti, kad Svētā Bedas skolas direktors Sebastjana pirmā mācību semestra beigās uzaicināja viņus uz tēju. Abi ātri vien atskārta, ka tas nebija domāts kā saviesīgs pasākums.

– Jūsu dēls ir mazliet vienpatis, – paziņoja doktors Hedlijs, kad apkalpotāja bija ielējusi viņiem tēju un izgājusi no telpas. – Patiesībā jāteic, ka viņš labprātāk draudzējas ar zēnu no ārzemēm, nevis ar īstenu bristolieti.

– Kālab gan tā? – vaicāja Emma.

– Zēni, kas ieradušies no tālienes, nekad nav dzirdējuši ne par Kliftona kungu, ne arī par Kliftones kundzi, gluži tāpat kā par viņa slaveno tēvoci Džailsu, – paskaidroja skolas direktors. – Tomēr šajā saistībā jāatzīmē arī kaut kas pozitīvs. Mēs esam pamanījuši, ka Sebastjanam piemīt dabisks talants svešvalodu apgūšanā, un mēs to varbūt nebūtu pamanījuši citos apstākļos. Patiesības labad jāatzīst, ka Sebastjans ir vienīgais zēns skolā, kurš ar Lu Janu var sarunāties viņa dzimtajā valodā.

Harijs iesmējās, bet Emma atskārta, ka skolas direktors pat nav pasmaidījis.

– Lai nu kā, – turpināja direktors, – varētu rasties problēmas, kad Sebastjanam būs jākārto iestājeksāmens Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.

– Bet angļu, franču un latīņu valodā viņš ir viens no labākajiem skolēniem, – ar lepnumu atgādināja Emma.

– Un matemātikā viņš ir nopelnījis simt punktus, – piebilda Harijs.

– Tas ir pat ļoti slavējami, diemžēl vēsturē viņš ir pie atpalicējiem, tāpat arī ģeogrāfijā un dabas zinībās. Un tie visi ir obligātie mācību priekšmeti. Ja viņš divos vai vairākos priekšmetos nesaņems apmierinošu atzīmi gala pārbaudījumos, viņam nav cerību uz iekļūšanu ģimnāzijā. Zinu, ka tas būs liels sarūgtinājums jums abiem, gluži tāpat kā viņa tēvocim.

– Liels sarūgtinājums… tas vēl ir pārāk maigi sacīts, – noteica Harijs.

– Tieši tā, – piekrita doktors Hedlijs.

– Vai viņi kādreiz mēdz izdarīt izņēmumus un atkāpties no noteikumiem? – vaicāja Emma.

– Es savā darba mūžā atceros tikai vienu šādu gadījumu, – teica skolas direktors. – Zēns vasaras semestrī ik sestdienu ieguva simts punktus.

Harijs iesmējās, jo pats bija sēdējis zālē un vērojis Džailsu kriketa laukumā.

– Mums tātad jāparūpējas, lai viņš saprastu, kādas sekas būs vērtējumam “nesekmīgs divos vai vairākos obligātajos priekšmetos”.

– Turklāt nav jau tā, ka viņam pietrūktu gudrības, – turpināja direktors. – Vienkārši zēnam ātri kļūst garlaicīgi, ja priekšmets neliekas saistošs. Ironiski, bet ar šādu talantu valodu apguvē es viņam paredzu studenta nākotni Oksfordā. Tikai mums jāpanāk, lai viņš vispirms iekļūst Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.

Pēc zināmas pierunāšanas no tēva puses un uzpirkšanas no vecāsmātes puses Sebastjans pamanījās divos no trijiem obligātajiem priekšmetiem pavirzīties dažas pozīcijas augstāk no pēdējās vietas. Viņš bija sapratis, ka vienā priekšmetā drīkstēs saņemt neapmierinošu vērtējumu, un tās izrādījās dabas zinības.

Kad beigām tuvojās Sebastjana otrais mācību gads, Svētā Bedas skolas direktors bija pārliecināts, ka, vēl mazliet papūloties, zēns iegūs nepieciešamo punktu skaitu piecos no sešiem eksāmenu priekšmetiem. Arī viņš vairs necerēja, ka Sebastjans dabūs labu atzīmi dabas zinībās. Harijs un Emma nākotnē sāka raudzīties cerīgāk, tomēr joprojām pūlējās panākt, lai Sebastjana atzīmes uzlabotos. Un arī direktors varēja apliecināt, ka optimismam ir pamats, ja vien pēdējā mācību gadā nenotiktu divi starpgadījumi.