Читать книгу Bīstamie sakari - Džefrijs Ārčers - Страница 6

– Un kā klājas manai dārgajai Emmai? – vaicāja Herolds Gincburgs, kad bija sagaidījis Hariju Hārvarda klubā.

– Pirms brīža runāju ar viņu pa telefonu, – atbildēja Harijs. – Viņa jums sūta mīļus sveicienus. Diemžēl viņa nevarēja mums pievienoties.

– Arī man ir žēl, ka tā. Lūdzu, pasakiet viņai, ka nākamajā reizē es nepieņemšu nekādas atrunas. – Gincburgs vadīja savu viesi cauri ēdamzālei uz, kā varēja redzēt, viņa ierasto galdiņu telpas pašā stūrī. – Ceru, ka Pierre atbilst jūsu gaumei, – viņš sacīja, kad viesmīlis abiem pasniedza ēdienkartes.

– Viss būtu labi, ja vien es zinātu, kā izslēdzama duša.

Gincburgs iesmējās. – Varbūt jums vajadzētu palūgt, lai Redvudas jaunkundze ierodas kā glābēja.

– Ja tā notiktu, tad es neesmu drošs, ka zināšu, kā izslēdzama viņa…

– Ahā, tad jau viņa ir paguvusi jums izstāstīt, cik svarīgi, lai “Kas neriskē…” pēc iespējas ātrāk iekļūtu pārdotāko grāmatu sarakstā.

– Grūti pieveicama dāma.

– Tieši tālab es viņu iecēlu par direktori, – atteica Gincburgs. – Par spīti vairākiem citiem direktoriem, kuri nevēlējās, lai valdē būtu sieviete.

– Emma ar jums lepotos, – sacīja Harijs. – Teikšu arī to, ka Redvudas jaunkundze mani brīdināja, kas notiks, ja mana grāmata neiekļūs šajā sarakstā.

– Tas ir tieši Natālijas stilā. Un atcerieties, ka viņa vienpersoniski izlems, vai mājup dosieties ar lidmašīnu vai airu laivā.

Harijs būtu smējies, tomēr nejutās pārliecināts, ka izdevējs patiešām joko.

– Es būtu viņu uzaicinājis kopā ar mums pusdienot, – teica Gincburgs, – taču, kā jau noteikti būsiet pamanījis, Hārvarda kluba telpās sievietes netiek ielaistas. Tikai nesakiet to Emmai.

– Man ir aizdomas, ka sievietes Hārvarda klubā parādīsies daudz ātrāk, nekā jums izdosies kādu no viņām pamanīt jebkurā no Londonas slavenajiem vīriešu klubiem.

– Pirms mēs sākam runāt par jūsu reklāmas tūri, – sacīja Gincburgs, – es vēlos dzirdēt visu par to, kā Emmai klājies kopš aizbraukšanas no Ņujorkas. Kā jūs ieguvāt Sudraba zvaigzni? Vai Emma strādā algotu darbu? Kāda bija Sebastjana reakcija, kad viņš pirmo reizi sastapa savu tēvu? Un…

– Un Emma teica, lai neatgriežos Anglijā, pirms neesmu noskaidrojis visu par to, kas noticis ar Seftonu Dželksu.

– Vai varam vispirms pasūtīt? Ar tukšu vēderu man negribas domāt par Seftonu Dželksu.

– Es patiešām nesteidzos uz Vašingtonas vilcienu, bet diemžēl man noteikti šovakar jāatgriežas Londonā, Beringtones jaunkundz, – teica profesors Feldmens, kad bija parakstījis pēdējo grāmatu. – No rīta desmitos man jābūt Londonas Ekonomikas skolā. Tad nu iznāk, ka varu jums veltīt vien dažas minūtes. – Emma centās neizrādīt vilšanos, bet Feldmens piebilda: – Ja vien…

– Ja vien?

– Varbūt jūs būtu gatava pievienoties man braucienā uz

Londonu? Tādā gadījumā jums mana nedalītā uzmanība piederētu vismaz divas stundas.

Emma svārstījās. – Man jāpiezvana.

Jau pēc divdesmit minūtēm viņa sēdēja pretī profesoram Feldmenam pirmās klases vagonā. Viņš bija pirmais, kurš sāka uzdot jautājumus.

– Beringtones jaunkundz, vai jūsu ģimenei joprojām pieder kuģniecība, kas jūsu vārdu padarījusi slavenu?

– Jā, manai mātei pieder divdesmit divi procenti.

– Ar to ir vairāk nekā pietiekami, lai nodrošinātu, ka jūsu ģimene kontrolē visu, kas organizācijā notiek. Vismaz tikmēr, kamēr neviena cita rokās nav nonākuši vairāk par divdesmit diviem procentiem.

– Mans brālis Džailss neizrāda pārāk lielu interesi par norisēm kompānijā. Viņš ir parlamenta loceklis un pat neierodas uz ikgadējām pārskata sapulcēm. Toties es tajās piedalos, un tālab man jārunā ar jums.

– Lūdzu, sauciet mani par Sairusu! Es jau esmu tajā vecumā, kad nevēlos no jaunas un skaistas lēdijas mutes dzirdēt atgādinājumu par saviem gadiem.

“Vienā ziņā Greisai noteikti bija taisnība,” nodomāja Emma un nolēma šo faktu izmantot savā labā. Viņa uzsmaidīja profesoram un pēc tam pavaicāja: – Kādas problēmas, jūsuprāt, nākamajā desmitgadē sagaida kuģu būves industriju?

Mūsu jaunais valdes priekšsēdētājs sers Viljams Treverss…

– Augstākā klase. Kjūnārds bija īsts muļķis, kad ļāva tik labam profesionālim aiziet projām, – viņu pārtrauca Feldmens.

– Sers Viljams apsver, vai mūsu flotei vajadzētu pievienot jaunu pasažieru kuģi.

– Tas ir neprāts, – Feldmens attrauca un ar dūrē sažņaugtiem pirkstiem iebelza pa sēdekli sev blakus. Gaisā uzvilnīja putekļu mākonis. Emma nepaguva pavaicāt pēc paskaidrojuma, jo viņš jau steigšus turpināja: – Ja vien jums nav nopietnu papildu līdzekļu, ko ziedot šim mērķim. Vai varbūt ir parādījušies kādi nodokļu atvieglojumi, kas saistīti ar Lielbritānijas kuģniecību darbību, bet man neviens par tiem nav pavēstījis.

– Arī man par tādiem nekas nav zināms, – atzina Emma. – Tad ir pienācis laiks jums ar skaidru skatienu paraudzīties uz faktiem. Lidmašīnas pārvērtīs kuģus par peldošiem dinozauriem. Kālab gan pie pilna saprāta esošam cilvēkam būtu jāziedo piecas dienas, lai šķērsotu Atlantijas okeānu, ja to pašu ceļojumu var veikt astoņpadsmit stundās ar lidmašīnu?

– Jūras brauciena laikā varbūt ir vairāk iespēju atslābināties? Kādam ir bailes no lidojuma? Galapunktā cilvēks ierodas labākā fiziskā formā? – minēja Emma, atsaukdama atmiņā sera Viljama argumentus gada pārskata sapulcē.

– Tie ir novecojuši uzskati, jaunā dāma, – iebilda Feldmens. – Ja grasāties pārliecināt mani, jums jāizdomā kaut kas labāks. Patiesība ir tāda, ka modernie darījumu cilvēki un pat dēkaināki ceļotāji vēlas samazināt laiku, kas viņus šķir no galamērķa. Un paies tikai daži gadi, kamēr ļaudis pie šās domas pieradīs, un es tiešām domāju, ka tie būs tikai daži gadi… Pēc tam jau tiks atvērtas pasažieru aviolīnijas. Nākotnes bizness.

– Bet ilgtermiņā?

– Tik daudz laika jums nebūs.

– Ko tad jūs iesakāt?

– Visu brīvo naudu, kas jums pieejama, investējiet kravas kuģos. Ar lidmašīnām nevarēs pārvadāt tik smagas kravas kā automašīnas, lauksaimniecības tehniku. Pat pārtiku.

– Kā lai seru Viljamsu par to pārliecina?

– Nākamajā valdes sēdē skaidri paudiet savu nostāju, – norādīja Feldmens un ar dūri atkal iebelza pa sēdekli.

– Bet es nemaz neesmu valdes locekle.

– Jūs neesat valdē?

– Nē, un es nespēju pat iztēloties, ka Beringtoniem valdē jel kad būs sieviete.

– Viņiem nav izvēles, – sacīja Feldmens paceltā balsī. – Jūsu mātei pieder divdesmit divi procenti kompānijas akciju. Jūs varat pieprasīt vietu valdē.

– Man nav nepieciešamās kvalifikācijas, un divu stundu ilgs mācību brauciens to nevarēs mainīt pat tad, ja mans ceļabiedrs ir Pulicera prēmijas ieguvējs.

– Tad ir pienācis laiks šādu kvalifikāciju iegūt.

– Kā jūs to domājat? – vaicāja Emma. – Anglijā, cik man zināms, nav universitātes, kur varētu iegūt zinātnisko grādu biznesā.

– Tad jums nāksies ziedot trīs gadus un pievienoties man Stenforda Universitātē.

– Diezin vai manam vīram un mazajam dēlam šāda iecere patiktu, – atteica Emma, vairs nevēlēdamās slēpties aiz maskas.

Šis paziņojums lika profesoram mirkli paklusēt, bet pēc brīža viņš vaicāja: – Vai desmit centus vērtu pastmarku jūs varētu atļauties?

– Jā, – piesardzīgi atbildēja Emma, īsti nesaprazdama, kas profesoram padomā.

– Tad es ar lielāko prieku šajā rudenī ieskaitīšu jūs savā studentu grupā Stenfordā.

– Bet, kā jau es paskaidroju…

– Jūs bez vilcināšanās apstiprinājāt, ka varat atļauties desmit centus vērtu pastmarku. – Emma pamāja ar galvu. – Kongress tikko pieņēma likumu, kas ļaus amerikāņiem, kuri ir dienestā ārpus valsts robežām, pieteikties uz biznesa apmācību kursu un nepiedalīties kontaktlekcijās.

– Bet es taču neesmu amerikāniete un pavisam noteikti neesmu armijas dienestā ārzemēs!

– Taisnība, – piekrita Feldmens, – taču likuma tekstā sīkiem burtiem pie “Īpašiem gadījumiem” ierakstīts “Ārzem-

nieki”. Jūs to noteikti pamanītu, rūpīgi visu izlasot. Manuprāt, mēs to varētu izmantot savā labā. Protams, pieņemot, ka jums attiecībā uz ģimenei piederošo kompāniju ir ilgtermiņa plāni.

– Jā, tādi man patiešām ir, – apstiprināja Emma. – Bet… kas tiks prasīts no manis?

– Kad būsiet pierakstīta Stenforda Universitātes studentu pulkā, es nosūtīšu jums pirmā studiju gada mācību materiālus un kopā ar tiem arī visu manis vadīto lekciju ierakstus. Katru nedēļu es uzdošu jums rakstīt pa esejai un, kad būšu to izlasījis un izlabojis, atsūtīšu jums atpakaļ. Ja varat atļauties vairāk nekā desmit centus, tad reizēm runāsim arī pa telefonu.

– Kad es varēšu sākt mācības?

– Šajā rudenī, bet ziniet, ka ik ceturksni nāksies izpildīt pārbaudes darbu, kas palīdzēs noteikt, vai jums tiks atļauts turpināt šā kursa apguvi. – Kamēr viņš to stāstīja, vilciens ieripoja Pedingtonas stacijā. – Ja jūsu veikums neatbildīs prasībām, jūs tiksiet atskaitīta no grupas.

– Un tikai tāpēc, ka vienu reizi sastapāties ar manu vecotēvu, jūs esat gatavs to darīt manā labā?

– Labi, atzīšos, ka cerēju ar jums kopā šovakar ieturēt maltīti Savoy viesnīcas restorānā. Tad mēs par kuģubūves nākotni varētu parunāt daudz detalizētāk.

– Patiešām jauka doma! – atzinīgi noteica Emma un noskūpstīja profesoru uz vaiga. – Tikai es esmu nopirkusi biļeti arī atpakaļceļam un šovakar atgriezīšos mājās pie vīra.

Harijs gan vēl nebija attapis, kā ieslēdzams radio, tomēr ar aukstā un karstā ūdens krāniem dušā tika skaidrībā.

Viņš noslaucījās un izvēlējās svaigi izgludinātu kreklu, zīda kaklasaiti, ko Emma viņam bija dāvinājusi dzimšanas dienā, un uzvalku, ko viņa māte raksturotu kā “svētdienas labāko izejamo kārtu”. Ielūkojies spogulī, viņš secināja – gan vienā, gan otrā Atlantijas okeāna krastā viņš tiktu atzīts par visai modernu.

Īsi pirms astoņiem Harijs no viesnīcas Pierre izgāja uz Piektās avēnijas un sāka soļot uz Sešdesmit ceturtās ielas un Parka avēnijas pusi. Jau pēc dažām minūtēm viņš bija nonācis pie iespaidīgas sarkanbrūnas smilšakmens ēkas. Viņš ieskatījās pulkstenī, pūlēdamies izspriest, cik ilga nokavēšanās Ņujorkā tiek uzskatīta par modernu. Emma bija stāstījusi par savu milzīgo satraukumu pirms tikšanās ar vectēva māsu Filisu un ilgstošu staigāšanu ap kvartālu, līdz beidzot bija saņēmusi drosmi, lai uzkāptu līdz parādes durvīm – un pat tad nospiedusi tikai to zvana pogu, virs kuras bija uzraksts “Tirgotājiem”.

Harijs uzkāpa pa kāpnēm un ar misiņa klauvēkli braši pieklaudzināja pie durvīm. Gaidīdams, kad durvis tiks atvērtas, viņš atcerējās, kā Emma bija sacījusi: “Nesmejies, bērns.”

Durvis atvērās. Frakā tērpts virssulainis, kurš nepārprotami viņu bija gaidījis, sacīja: – Labvakar, Kliftona kungs. Stjuartas kundze jūs gaida viesistabā. Esiet tik laipns un sekojiet man.

– Labvakar, Pārker, – Harijs atbildēja, lai gan šo cilvēku nekad iepriekš nebija saticis. Viņam likās, ka virssulaiņa sejā pamanījis smaida atblāzmu, kad Pārkers pa gaiteni veda viņu uz atvērto liftu. Kad abi bija tajā iekāpuši, Pārkers aizvēra režģi, nospieda pogu un nebilda ne vārda, līdz viņi sasniedza trešo stāvu. Virssulainis attaisīja režģi, pavadīja Hariju uz viesistabu un pavēstīja: – Kundze, ieradies Harijs Kliftona kungs.

Gara auguma sieviete elegantās drānās stāvēja istabas vidū un sarunājās ar vīrieti, kas, pēc Harija domām, varēja būt viņas dēls.

Filisa nekavējoties pārtrauca sarunu un nāca pretī Harijam. Ne vārda nesacījusi, viņa iekļāva Hariju īstā lāča skāvienā, par kādu nekaunētos pat amerikāņu futbola spēlētājs.

Beidzot atslābinājusi tvērienu, viņa stādīja priekšā savu dēlu Elisteru, kurš dāvāja viesim siltu rokasspiedienu.

– Jūtos pagodināts, sastopot cilvēku, kurš pielika punktu Seftona Dželksa karjerai, – sacīja Harijs.

Elisters viegli paklanījās.

– Šā vīra nogāšanā no pjedestāla arī man bija sava neliela lomiņa, – pavīpsnāja Filisa. Pārkers pasniedza viesim šerija glāzi. – Bet nesāksim runāt par Dželksu, – viņa aizrādīja un vedināja Hariju uz ērtiem krēsliem pie uguns. – Daudz vairāk mani interesē, kā klājas Emmai un ko viņa šajā laikā darījusi.

Krietnu brīdi Harijs klāstīja Filisai par visu, ko Emma darījusi pēc atgriešanās no Ņujorkas. Ar mazāku informācijas devu nebūtu pieticis – gan Filisa, gan Elisters uzdeva arī neskaitāmus jautājumus. Tikai mirklī, kad ieradās virssulainis un pavēstīja, ka vakariņu galds ir klāts, viņi mainīja sarunas tematu.

– Un kā norit tava vizīte Amerikā? – vaicāja Elisters, kad viņi bija ieņēmuši vietas pie ēdamgalda.

– Laikam jau labāk bija, kad mani arestēja par slepkavību, – atteica Harijs. – Bija vieglāk tikt galā.

– Tiešām tik ļauni?

– Zināmā mērā pat ļaunāk. Saproti, es neesmu sevišķi labs speciālists šādā sevis pārdošanā, – atzinās Harijs, kad kalpone viņam priekšā nolika bļodu ar Skotijā iecienītu virumu. – Es cerēju, ka grāmata varētu runāt pati par sevi.

– Padomā vēlreiz, – ieteica Filisa. – Un atceries, ka Ņujorka nav Bloomsbury izdevniecības piedēklis. Aizmirsti par izsmalcinātību, aizmirsti par bailēm sevi pārvērtēt un aizmirsti par ironiju! Lai cik ļoti tas arī būtu pretrunā ar tavu iekšējo būtību, tev nāksies iemācīties pārdot savus garadarbus gandrīz tāpat, kā savu preci prot iztirgot Īstendas ielu tirgotāji.

– Es lepojos, ka esmu Anglijas veiksmīgākais rakstnieks, – piebilda Elisters.

– Bet es tāds nemaz neesmu, – iebilda Harijs, – ne tuvu.

– Un esmu sajūsmā par to, cik atzinīgi Amerikas ļaudis uzņēma manu “Kas neriskē…” – šarādei pievienojās arī Filisa.

– Tas viss tikai tālab, ka neviens to grāmatu nav lasījis, – iejaucās Harijs.

– Esmu pārliecināts, ka Amerika kļūs par manu darbu lielāko noieta tirgu, gluži tāpat kā tas bija ar Dikensu, Konanu Doilu un Vaildu, – turpināja Elisters.

– Mārkethārbro es esmu pārdevis vairāk grāmatu nekā Ņujorkā, – Harijs sacīja, kad tukšā viras bļoda tika aiznesta projām. – Ir neapšaubāmi skaidrs, ka Filisai jāieņem mana vieta grāmatas reklamēšanas braucienā, bet mani jāsūta atpakaļ uz Angliju.

– Es ar prieku to darītu, – atbildēja Filisa. – Žēl tikai, ka man nav tava talanta, – viņa sapņaini piebilda.

Harijs nogrieza šķēli liellopa cepeša un uzlika uz sava šķīvja arī krietni daudz kartupeļu. Jau pavisam drīz viņš sāka justies brīvāk. Filisa un Elisters papildus mieloja Hariju ar stāstiem par Emmas varoņdarbiem Ņujorkā, meklējot viņu. Bija uzjautrinoši klausīties viņu stāsta versijā par šiem notikumiem, un Harijs iedomājās, cik gan ļoti viņam reiz paveicās Svētā Bedas skolā, kad viņa gulta izrādījās blakus Džailsa Beringtona gultai. Ja nebūtu uzaicināts uz Menorhausu nosvinēt Džailsa dzimšanas dienu, viņš tā arī nekad nebūtu iepazinies ar Emmu. Lai gan minētajā apciemojuma reizē viņš uz Emmu tā īsti nemaz nebija paskatījies.

– Tu saproti, ka nekad nebūsi tik labs, cik viņa ir pelnījusi, – Filisa sacīja un aizsmēķēja cigāru.

Tagad Harijs skaidri saprata, kālab šī nelokāmās gribas dāma bija kļuvusi par Emmas Veco Džeku. “Aizsūtīta karā, Filisa noteikti atgrieztos ar Sudraba zvaigzni pie krūtīm,” viņš sprieda.

Pulkstenis vēstīja, ka ir jau vienpadsmitā nakts stunda.

Harijs, kurš bija izdzēris kādu brendija glāzi par daudz, piecēlās un nostājās uz ļodzīgajām kājām. Vajadzēja doties pie miera, jo sešos no rīta Natālija gaidīs viesnīcas vestibilā, lai vestu viņu uz tās dienas pirmo radiointerviju. Viņš pateicās Emmas radiniekiem par neaizmirstamo vakaru un saņēma kārtējo ciešo apskāvienu no Filisas.

– Un atceries, ka ik reizi, kad tevi intervē, domā kā brits, bet rīkojies kā ebrejs. Un… ja tev ievajagas plecu, uz kura paraudāt vai iebaudīt puslīdz ciešamu maltīti, nāc pie mums.

Mēs gluži kā Windmill teātris esam atvērti augu diennakti.

– Paldies, – pateicās Harijs.

– Un, kad tu nākamreiz runāsi ar Emmu, – sacīja Elisters, – atceries viņu pasveicināt no mums un norāj par to, ka viņa tev nepievienojās šajā ceļojumā.

Harijs nolēma, ka šis nav piemērots brīdis, lai viņiem stāstītu par Sebastjanam diagnosticēto hiperaktivitāti.

Visi trīs iespiedās lifta kabīnē, un Filisa vēlreiz apskāva Hariju, tad Pārkers atvēra durvis, un Harijs jau bija uz ielas Manhetenā.

– Velns, – viņš nikni izgrūda, kad tikai dažus soļus bija pagājis uz priekšu Parka avēnijā. Viņš pagriezās un skriešus metās atpakaļ uz Filisas māju, augšup pa kāpnēm un klaudzināja pie durvīm. Šajā reizē virssulainis bija jāgaida ilgāk.

– Man nekavējoties jāsatiek Stjuartas kundze, – paziņoja Harijs. – Ceru, ka viņa vēl nav devusies pie miera.

– Cik man zināms, tad ne, kungs, – atteica Pārkers. – Lūdzu, sekojiet man! – Viņš gluži kā iepriekšējā reizē veda Hariju pa gaiteni uz liftu un nospieda pogu, lai lifts viņus paceltu trešajā stāvā.

Filisa stāvēja pie kamīna un smēķēja cigāru. Tagad bija viņas kārta pārsteiguma izrādīšanai.

– Es ļoti atvainojos, – Harijs sacīja, – taču Emma man nemūžam nepiedos, ja atgriezīšos Anglijā, tā arī nenoskaidro-

jis, kas īsti notika ar to advokātu, kurš tik muļķīgā kārtā novērtēja viņu par zemu.

– Seftons Dželkss, – noteica Elisters, raudzīdamies uz Hariju no krēsla pie uguns. – Tas sasodītais vīrs galu galā atteicās no vecākā partnera vietas advokātu firmā “Dželkss, Maierss un Ebernetijs”, lai gan darīja to ļoti nelabprāt.

– Drīz pēc tam viņš devās uz Minesotu, – papildināja Filisa.

– Un tuvākajā laikā neatgriezīsies, – noteica Elisters.

– Pirms dažiem mēnešiem viņš nomira.

– Man dēls ir tipisks jurists, – sacīja Filisa un nodzēsa izsmēķēto cigāru. – Viņš vienmēr atklāj tikai daļu no stāsta. Dželksa pārciestā pirmā sirdslēkme pavisam skopi bija pieminēta New York Times, bet tikai pēc trešās viņš izpelnījās īsu un ne pārāk glaimojošu rindkopu pašā nekrologu lappuses apakšā.

– Un arī tas bija vairāk, nekā viņš būtu pelnījis.

– Piekrītu, – sacīja Filisa. – Es biju patiešām apmierināta, kad uzzināju, ka uz viņa bērēm ieradušies vien četri cilvēki.

– Kā tu to uzzināji? – vaicāja Elisters.

– Es biju viena no viņiem, – paskaidroja Filisa.

– Tu brauci visu to gaisa gabalu uz Minesotu, lai piedalītos Seftona Dželksa bērēs? – neticīgi pārvaicāja Harijs.

– Pilnīgi noteikti. – Bet kāpēc gan?

– Seftonam Dželksam nedrīkstēja uzticēties, – viņa paskaidroja. – Es nevarēju būt pilnībā pārliecināta par viņa nāvi, ja nebiju savām acīm redzējusi, kā viņa zārks tiek guldīts zemes klēpī. Un pēc tam es vēl sagaidīju, līdz kaprači visu kārtīgi aizbēra ciet.

– Lūdzu, apsēdieties, Kliftones kundze.

– Paldies, – atteica Emma un iekārtojās koka krēslā iepretī trijiem internāta pārziņiem, kuri bija ieņēmuši ērtus sēdekļus uz paaugstinājuma gara galda otrā pusē.

– Mani sauc Deivids Sleiters, – sacīja vīrietis, kurš bija pašā vidū. – Un es vadīšu šās pēcpusdienas tikšanos. Ļaujiet, es iepazīstināšu jūs ar maniem kolēģiem. Tie ir Breitveitas jaunkundze un Nīdema kungs.

Emma centās ātri novērtēt visus trīs pārraugus. Tikšanās vadītājam mugurā bija trīsdaļīgs uzvalks. “Vecmodīgs,” Emma secināja. Viņš izskatījās pēc tāda, kura vadībā bija ne šī valde vien. Breitveitas jaunkundze, kura sēdēja viņam labajā pusē, bija ģērbusies pirmskara šuvuma tvīda kostīmā, kājās viņai bija biezas vilnas zeķes, bet mati savīti ciešā mezglā uz pakauša, un Emmai neradās ne mazākās šaubas, ka viņa ir vecmeita, turklāt sakniebtās lūpas liecināja, cik reti šās sievietes sejā parādās smaids. Vīrietis, kurš atradās no vadītāja pa kreisi, bija jaunāks par saviem kolēģiem, un viņa izskats atgādināja Emmai, ka Lielbritānija gluži nesen piedalījusies karā. Viņa kuplās ūsas vedināja domāt, ka viņš dienējis Karaliskajos gaisa spēkos.

– Valde ar interesi izskatīja jūsu pieteikumu, Kliftones kundze, – ierunājās priekšsēdētājs. – Ja atļausiet, mēs vēlētos uzdot jums dažus jautājumus.

– Jā, protams, – atteica Emma, pūlēdamās nomierināties. – Cik ilgu laiku esat apsvērusi adopcijas iespēju, Kliftones kundze?

– Kopš brīža, kad uzzināju, ka man pašai vairāk bērnu nevarēs būt, – atbildēja Emma, neko sīkāk nepaskaidrojot. Abi vīrieši līdzjūtīgi pasmaidīja, bet sievietes sejas izteiksme saglabājās nemainīgi sāja.

– Savā pieteikumā jūs paziņojat, – turpināja priekšsēdētājs, skatīdamies dokumentos, – ka labprātāk adoptētu apmēram piecus vai sešus gadus vecu meiteni. Vai tam ir kāds īpašs iemesls?

– Jā, – atbildēja Emma. – Sebastjans ir mūsu vienīgais bērns, un mēs ar vīru uzskatām, ka viņam būtu labi uzaugt kopā ar kādu, kuram nav tādu privilēģiju un priekšrocību, kādas jau kopš dzimšanas ir dāvātas viņam. – Emma cerēja, ka šī atbilde nešķitīs pārlieku iestudēta. Viņa bija vai gatava apzvērēt, ka priekšsēdētājs kādā ailītē ievilka ķeksīti.

– Vai no jūsu atbildes varam secināt, – turpināja priekšsēdētājs, – ka nav nekādu finansiālu grūtību, kuras varētu kavēt otra bērna veiksmīgu pieņemšanu ģimenē un audzināšanu?

– Nekādu. Mēs ar manu vīru esam labi nodrošināti, priekšsēdētāja kungs. – Emma pamanīja, ka tiek ievilkts kārtējais ķeksītis.

– Man atlicis vairs tikai viens jautājums, – sacīja priekšsēdētājs. – Jūsu pieteikumā minēts, ka jums ir vienaldzīga bērna reliģiskā piederība. Vai drīkstu vaicāt… Jūs pati piederat pie kādas konkrētas konfesijas?

– Tāpat kā doktors Barnardo, – atteica Emma, – es esmu kristiete. Mans vīrs bija kora klases stipendiāts un dziedāja Svētās Marijas Redklifas baznīcas korī. – Skatoties tieši uz priekšsēdētāju, viņa piebilda: – Pirms viņš devās uz Bristoles klasisko ģimnāziju, kur kļuva par kora vecāko. Es ieguvu izglītību Redmeidas skolā un pēc tam ieguvu stipendiju studijām Oksfordā.

Priekšsēdētājs pieskārās savai kaklasaitei, un Emmai likās, ka viss noris tik labi, cik vien iespējams, taču tad Breitveitas jaunkundze ar pildspalvu pieklaudzināja pie galda. Priekšsēdētājs ar galvas mājienu deva atļauju iesaistīties iztaujāšanā.

– Jūs pieminējāt savu vīru, Kliftones kundze. Vai drīkstu vaicāt, kālab viņš nav ieradies kopā ar jums?

– Viņš pašlaik ir Amerikas Savienotajās Valstīs, lai reklamētu savu jaunāko grāmatu, un atgriezīsies pēc divām nedēļām.

– Vai viņš bieži atrodas prom no mājām?

– Nē. Patiesību sakot, tādi gadījumi ir pat ļoti reti. Mans vīrs pēc profesijas ir rakstnieks un līdz ar to ļoti daudz laika pavada tieši mājās.

– Nu, reizēm taču viņam vismaz uz bibliotēku ir jāaiziet, – minēja Breitveitas jaunkundze, un viņas sejā parādījās kas tāds, ko varētu nodēvēt par smaidu.

– Nē, mums mājās ir pašiem sava bibliotēka, – paskaidroja Emma un jau uzreiz nožēloja, ka to pateikusi.

– Vai jūs pati strādājat? – noprasīja Breitveitas jaunkundze tādā tonī, kas vedināja uz domām, ka tas būtu īsts noziegums.

– Nē, kaut gan cenšos palīdzēt vīram, cik vien spēju. Lai nu kā, bet es mātes un sievas pienākumus uztveru kā pilnas slodzes darbu. – Šādi sacīt bija ieteicis Harijs, tomēr viņš skaidri apzinājās, ka Emma tā nebūt neuzskata. Un pēc tikšanās ar Sairusu Feldmenu viņas pārliecība tikai pastiprinājās.

– Cik ilgi jau esat precējusies, Kliftones kundze? – neatlaidās Breitveitas jaunkundze.

– Mazliet vairāk nekā trīs gadus.

– Bet jūsu pieteikumā es lasīju, ka jūsu dēlam Sebastjanam ir jau astoņi gadi.

– Jā, tā tas ir. Mēs ar Hariju saderinājāmies tūkstoš deviņi simti trīsdesmit devītajā gadā, bet viņš uzskatīja par savu pienākumu pieteikties armijā jau tad, kad Anglija īsti vēl nebija iesaistījusies karā.

Breitveitas jaunkundze jau grasījās tincināšanu turpināt, bet vīrietis, kas sēdēja priekšsēdētājam kreisajā pusē, paliecās uz priekšu un teica: – Tātad jūs apprecējāties drīz pēc kara beigām, Kliftones kundze?

– Diemžēl tā nenotika, – stāstīja Emma un paskatījās uz vīrieti, kuram bija tikai viena roka. – Mans vīrs smagi cieta vācu kājnieku mīnas sprādzienā tikai dažas dienas pirms kara beigām. Aizritēja zināms laiks, līdz viņš bija tiktāl atlabis, lai varētu izrakstīties no hospitāļa.

Breitveitas jaunkundze sēdēja nekustīgi. Emmai ienāca prātā, ka varbūt vajadzētu… Viņa izlēma uzņemties risku, lai gan zināja, ka Harijs šādu rīcību nebūtu atbalstījis.

– Bet, Nīdema kungs, – viņa nenovērsusies sacīja, – es uzskatu, ka piederu pie veiksmīgajām. Mana sirds vai lūzt, kad iedomājos par tām sievietēm, kuru vīri, līgavaiņi vai mīļotie neatgriezās pie savas ģimenes un atdeva dzimtenei pašu dārgāko, proti, dzīvību.

To dzirdot, Breitveitas jaunkundze nolieca galvu, un priekšsēdētājs sacīja: – Paldies, Kliftones kundze. Drīzumā kāds ar jums sazināsies.