Читать книгу Bīstamie sakari - Džefrijs Ārčers - Страница 13

Virssulainis uz sudraba paplātes atnesa Džailsam pasta sūtījumus. Džailss visu ātri izskatīja, kā bija pieradis to darīt katru rītu. Garenās brūnās aploksnes viņš nolika vienā malā, bet baltās kvadrātveidīgās – otrā, lai uzreiz izlasītu. Tajā rītā viņa uzmanību piesaistīja kāda garena balta un plāna aploksne ar Bristoles marku uz tās. Džailss to atvēra.

Viņš izņēma vienu papīra lapu, kas bija adresēta “Visām iesaistītajām personām”. Vēstuli izlasījis, viņš pacēla galvu un uzsmaidīja Virdžīnijai, kura bija pievienojusies viņam pie brokastu galda.

– Jau nākamajā trešdienā viss būs nokārtots, – viņš pavēstīja.

Virdžīnija turpināja lasīt Daily Express un pat neparaudzījās uz Džailsu. Viņa allaž rītu iesāka ar melnas kafijas tasi un tenku sleju, lai zinātu, ko dara viņas draugi un kādas debitantes tajā gadā tiks pie aplidotājiem, bet kurām nav nekādu cerību.

– Kas būs nokārtots? – viņa vaicāja, nepārtraukdama lasīšanu.

– Mammas testamenta lieta.

Virdžīnija piepeši aizmirsa par debitantēm, salocīja laikrakstu un mīļi uzsmaidīja Džailsam. – Pastāsti, mīļais!

– Testamenta atvēršana un nolasīšana notiks Bristolē nā-

kamajā trešdienā. Mēs varam aizbraukt turp jau otrdienas vakarā, pārnakšņot Beringtonholā un nākamajā dienā doties uz nolasīšanu.

– Cikos tā paredzēta?

– Vienpadsmitos no rīta. “Māršala, Beikera un Sidonsa” birojā, – Džailss atbildēja, vēlreiz ieskatījies vēstulē.

– Trusīt, vai tev būtu milzīgi iebildumi, ja mēs brauktu agri trešdienas rītā? Nedomāju, ka spēšu paciest vēl vienu vakaru kopā ar tavu nešpetno māsu un izturēties jauki pret viņu.

Džailss jau grasījās kaut ko sacīt, tomēr pārdomāja. – Protams, mīļotā.

– Pārstāj mani saukt par “mīļoto”, Trusīt! Tas ir tik ļoti nodrāzts vārds.

– Ko esi ieplānojusi šai dienai, dārgā?

– Mana diena būs rosīga, kā jau parasti. Liekas, man tagad vairs nav ne mirkļa atelpas. Šorīt paredzēta kārtējā kleitas uzlaikošana, pēc tam pusdienas kopā ar līgavas māsām, bet vēlāk jātiekas ar ēdiena piegādātājiem. Viņi mani vai beidz nost ar jautājumiem par viesu skaitu!

– Un kādas ir pēdējās aplēses? – vaicāja Džailss.

– No manas puses vairāk par diviem simtiem, simt trīsdesmit no tavējās. Es gribētu nākamajā nedēļā nosūtīt ielūgumus.

– Man nekas nav iebilstams, – atteica Džailss. – Runājot par to… tikko atcerējos, – viņš piebilda. – Es saņēmu apsolījumu, ka drīkstēsim pieņemšanu rīkot apakšnama terasē. Laikam jau man jāuzaicina arī Pārstāvju palātas priekšsēdētājs.

– Protams, Trusīt. Viņš galu galā ir no Konservatīvo partijas.

– Un droši vien arī Etlija kungu, – Džailss piesardzīgi ieminējās.

– Neesmu gan īsti droša, kā tētis reaģēs, ja uz viņa vienīgās meitas kāzām ieradīsies Leiboristu partijas līderis. Man droši vien vajadzēs palūgt, lai viņš uzaicina Čērčila kungu.

Nākamajā trešdienā Džailss savā Jaguar brauca pa Kadagangārdenu un apturēja auto pie mājas, kurā atradās Virdžīnijas dzīvoklis. Viņš piezvanīja pie ārdurvīm un cerēja sagaidīt līgavas uzaicinājumu pievienoties viņai brokastīs.