Читать книгу Bīstamie sakari - Džefrijs Ārčers - Страница 5

– Kā gan tas nākas, ka anglis saņēmis Sudraba zvaigzni? – vaicāja imigrācijas dienesta virsnieks Aidlvaildā, pārbaudīdams Harija iebraukšanas vīzu.

– Tas ir garš stāsts, – atteica Harijs un nodomāja, ka nepavisam nebūtu gudri vēstīt par iepriekšējo reizi, kad viņš ieradās Ņujorkā un, tikko spēris kāju uz cietzemes, tika apcietināts par slepkavību.

– Novēlu jums lieliski pavadīt laiku Amerikas Savienotajās Valstīs, – noteica virsnieks un paspieda Harijam roku.

– Paldies, – sacīja Harijs un pūlējās neizrādīt pārsteigumu, ejot cauri imigrācijas dienesta postenim un dodoties uz bagāžas saņemšanas vietu, kā tas bija minēts norādēs. Gaidīdams, kad varēs paņemt savu ceļasomu, Harijs vēl reizi pārskatīja instrukciju par to, kas darāms pēc ierašanās. Bija paredzēts, ka viņu sagaidīs Viking’s izdevniecības vecākais reklāmas aģents, kurš pavadīs viņu uz viesnīcu un iedos paredzēto pasākumu sarakstu. Ik reizi, kad Harijs ieradās kādā Lielbritānijas pilsētā, viņu tur pavadīja vietējais grāmatu tirdzniecības pārstāvis, tāpēc Harijs nebija īsti pārliecināts par to, kas īsti ir reklāmas aģents.

Dabūjis savu veco skolas laiku ceļasomu, Harijs devās uz muitas posteni. Virsnieks lika atvērt ceļasomu, pavirši apskatīja tās saturu un tad uz somas sāniem ar krītu uzvilka lielu baltu krustu, bet pēc tam mudināja doties tālāk. Uz pusapļa formas zīmes virs izejas bija uzrakstīti vārdi: “Esiet sveicināti Ņujorkā!” Un zem tās rotājās smaidošā pilsētas mēra Viljama O’Dvaiera fotoattēls.

Sagaidīšanas zālē Harijs ieraudzīja daudzus uniformās tērptus šoferus, kuri rokās turēja plāksnītes ar sagaidāmā cilvēka vārdu. Harijs ar skatienu meklēja uzvārdu “Kliftons” un, to pamanījis, uzsmaidīja šoferim. – Tas esmu es.

– Priecājos jūs satikt, Kliftona kungs. Mani sauc Čārlijs. – Harija pamatīgo ceļasomu viņš pacēla ar tādu vieglumu, it kā tas būtu vien nieka portfelis. – Un šī ir jūsu reklāmas aģente. Natālija.

Harijs pagriezās un ieraudzīja jaunu sievieti, kura norādēs bija minēta vienkārši kā “N. Redvuda”. Viņa bija gandrīz vienā augumā ar Hariju, īsiem, moderni apgrieztiem, blondiem matiem, zilām acīm un tik pareizi veidotiem un baltiem zobiem, kādus viņam vēl nebija nācies redzēt nevienam cilvēkam, ja nu vienīgi kādā zobupastas reklāmas plakātā. Turklāt viņas augums bija lielisks, tā formas līdzinājās smilšu pulkstenim. Pēckara trūcīgo apstākļu māktajā Lielbritānijā Harijs nebija redzējis nevienu viņai līdzīgu.

– Priecājos ar jums iepazīties, Redvudas jaunkundz! – viņš teica un paspieda Natālijas plaukstu.

– Un es priecājos iepazīties ar jums, Harij, – viņa atbildēja. – Sauciet mani par Natāliju, – viņa vēl piebilda, kad abi, sekojot Čārlijam, devās ārā no vestibila. – Es esmu patiešām liela jūsu darbu cienītāja. Esmu vienkārši iemīlējusies Viljamā Vorikā un nemaz nešaubos, ka arī jūsu nākamo grāmatu gaida izcila veiksme.

Kad viņi piegāja pie ietves malas, Čārlijs atvēra aizmugurējās durvis tik garam limuzīnam, kādu Harijs vēl nekad nebija redzējis. Viņš mazliet pagāja malā un ļāva Natālijai pirmajai iekāpt automašīnā.

– Ak, es patiešām mīlu angļu valodu! – viņa sacīja, kad arī Harijs bija apsēdies un auto lēnām pievienojās satiksmes plūsmai, kas virzījās uz Ņujorku. – Vispirms mēs brauksim uz jūsu viesnīcu. Esmu jums rezervējusi numuru Pierre. Vienpadsmitajā stāvā. Jūsu dienaskārtībā esmu ieplānojusi pietiekami daudz laika, lai jūs varētu atsvaidzināties pirms tikšanās ar Gincburga kungu Hārvarda klubā. Starp citu, viņš ar nepacietību gaida šo tikšanos.

– Un es tieši tāpat, – noteica Harijs. – Viņš publicēja manu grāmatu “Cietumnieka dienasgrāmata”, kā arī pirmo romānu par Viljamu Voriku. Es esmu viņam lielu pateicību parādā.

– Turklāt viņš iegulda daudz laika un naudas, lai “Kas neriskē…” arī nonāktu vislabāk pārdoto grāmatu sarakstos. Viņš lūdza, lai ātri informēju jūs par mūsu plāniem šajā saistībā.

– Jā, lūdzu, – Harijs sacīja un paraudzījās ārā, lai papriecātos par skatiem, kurus pagātnē bija redzējis pa cietuma dzeltenā autobusa logu. Toreiz viņš tika vests uz ieslodzījuma vietas kameru, bet tagad uz smalku numuru viesnīcā Pierre.

Natālija pieskārās Harija kājai. – Līdz brīdim, kad tiksieties ar Gincburga kungu, mums vēl daudz kas jāpaspēj. – Viņa pasniedza Harijam biezu zilu mapi. – Sāksim ar to, ka es jums izstāstīšu, kā esam iecerējuši panākt, lai jūsu grāmata iekļūst pārdotāko grāmatu sarakstos, jo pie mums viss notiek pilnīgi citādi, nekā jūs to darāt Anglijā.

Harijs atvēra mapi un pūlējās koncentrēties. Nekad agrāk viņš nebija sēdējis blakus sievietei, kura ģērbusies tik šaurā kleitā, kas pieguļ augumam gandrīz kā otra āda.

– Amerikā, – Natālija turpināja, – jums ir tikai trīs nedēļas laika, lai parūpētos, ka grāmata iekļūst New York Times bestselleru sarakstā. Ja šajā laikā grāmata neiekļūst labāko piecpadsmitniekā, pārdevēji iesaiņos neizpirktos sējumus un nosūtīs atpakaļ izdevējam.

– Kaut kāds ārprāts! – iesaucās Harijs. – Anglijā veikalnieks, kurš pasūtījis grāmatas, tās tirgo, kamēr vien izdevējs ir ieinteresēts sadarboties.

– Jūs grāmatu veikaliem nepiedāvājat iespēju rīkot izpārdošanas vai atdot atpakaļ neizpirktās grāmatas?

– Nekādā ziņā! – Harijs atbildēja, redzami satriekts par šādu variantu.

– Un tas, ka joprojām tirgojat grāmatas, nepiedāvājot nekādas atlaides, arī ir taisnība?

– Jā, protams.

– Nu, lūk. Šeit jūs redzēsiet, ka tā ir otra milzīgā atšķirība. Ja jūsu darbs ir iekļuvis pārdotāko piecpadsmit grāmatu sarakstā, uz vāka norādītā cena nekavējoties tiek samazināta uz pusi, un jūsu grāmata uzreiz tiek pārvietota uz grāmatu veikala tālāko malu.

– Kāpēc? Skaidrs taču, ka pieprasīta grāmata ir jāizliek goda vietā, pat skatlogā, un nekādā ziņā to nedrīkst nocenot.

– Bet reiz reklāmas aģenti pamanīja, ka tad, ja pārdotākā grāmata tiek novietota tirdzniecības zāles tālākajā malā, viens pircējs no pieciem atceļā uz kasi paņem vēl divas citas grāmatas, savukārt viens no trijiem paņem vēl vienu citu grāmatu.

– Saprātīgi, tomēr es neesmu pārliecināts, ka Anglijā kādreiz varētu darboties šāda sistēma. Tur kaut ko tādu nesaprastu.

– Man ir aizdomas, ka tas ir tikai laika jautājums, tomēr tagad jums vismaz ir saprotams, kālab ir tik svarīgi iekļūt pārdotāko grāmatu piecpadsmitniekā, cik vien ātri iespējams. Tiklīdz cena tiks samazināta uz pusi, jūsu grāmata šajā topā turēsies vēl vismaz vairākas nedēļas. Patiesībā grūtāk ir izkļūt no šā saraksta, nekā tajā iekļūt. Ja neizdosies, “Kas neriskē…” mēneša laikā pazudīs no grāmatu veikaliem, un mēs būsim zaudējuši lielu naudu.

– Es sapratu, – Harijs atbildēja. Limuzīns lēnām šķērsoja Bruklinas tiltu.

– Visu vēl grūtāku padara tas, ka mums divdesmit vienas dienas laikā jāapbraukā septiņpadsmit pilsētas.

– Mums?

– Jā. Ceļojuma laikā es vadāšu jūs pie rokas, – Natālija gluži ikdienišķi sacīja. – Parasti gan es palieku Ņujorkā un ļauju vietējiem reklāmas aģentiem parūpēties par viesautoriem. Taču šajā reizē ir citādi. Gincburga kungs uzstāja, lai es būtu jums blakus. – Viņa atkal viegli pieskārās Harija kājai un pēc tam pāršķīra lappusi mapē, ko turēja sev klēpī.

Harijs paraudzījās uz Natāliju, un viņa koķeti pasmaidīja. “Vai viņa flirtē? Nē, tas nudien nav iespējams. Galu galā, mēs taču tikko iepazināmies.”

– Esmu jau sarunājusi vairākas radiointervijas, ieskaitot arī “Meta Džeikobsa šovu”. Viņus katru rītu klausās septiņus miljonus liela auditorija. Grāmatu reklamēšanā Metam nav līdzīgu.

Bija vairāki jautājumi, uz kuriem Harijs labprāt būtu saņēmis atbildes, taču Natālija bija kā Vinčestera modeļa šautene – ikreiz, kad viņš pacēla galvu, pār to nošalca lode.

– Gribu jūs brīdināt, – viņa, elpu neatvilkusi, turpināja, – vairums lielāko šovu jums atvēlēs vien piecas minūtes. Atšķirībā no jūsu BBC. “Dziļākā būtība” viņiem nav saprotami vārdi. Un atcerieties, ka jums atvēlētajā laikā grāmatas nosaukums jāatkārto tik bieži, cik vien tas iespējams.

Harijs sāka šķirstīt lapas, kas atradās viņam iedotajā mapē. Viņa ceļojuma plāns. Kā izskatījās, katra diena sākās kādā citā pilsētā, kur viņam jāpiedalās agrā rīta radioprogrammā, kurai seko vēl neskaitāmas citas intervijas un tikšanās – līdz brīdim, kad pienācis laiks atkal doties uz lidostu.

– Vai jūs tik nopietni rūpējaties par visiem autoriem?

– Nekādā ziņā, – atteica Natālija un atkal uzlika roku Harijam uz kājas. – Un tas liek man pieminēt lielāko problēmu, kas saistīta ar jums.

– Es radu jums kādas problēmas?

– Tā ir. Lielākā daļa intervētāju vēlēsies vaicāt, kā jūs nonācāt cietumā un kā tikāt pie Sudraba zvaigznes, bet jums vienmēr jāatceras, ka jāvirza saruna atpakaļ pie grāmatas.

– Anglijā to uzskatītu par diezgan rupju izturēšanos.

– Amerikā tieši rupjība palīdz jums iekļūt pārdotāko autoru sarakstos.

– Vai tad intervētāji nevēlēsies runāt par grāmatu?

– Harij, jums jāpieņem, ka neviens no viņiem šo grāmatu nebūs lasījis. Katru dienu uz viņu rakstāmgaldiem tiek nolikti dučiem jaunu romānu. Ja viņi būs izlasījuši kaut mazliet vairāk par nosaukumu, jums būs ļoti paveicies. Un, ja viņi atcerēsies jūsu vārdu, tas būs papildu bonusa punkts. Viņi piekrita jūs aicināt uz savu šovu tikai tālab, ka esat bijušais ieslodzītais, kurš vēlāk saņēmis Sudraba zvaigzni. Tāpēc izmantosim to jūsu labā. Ķerieties pie katras iespējas un kā neprātīgs atgādiniet par savu jauno grāmatu, – viņa pamācīja brīdī, kad limuzīns piestāja pie viesnīcas.

Tanī brīdī Harijs jau ilgojās atgriezties Anglijā.

Automašīnas vadītājs izkāpa un atvēra bagāžnieku. Pienāca viesnīcas portjē. Natālija ieveda Hariju viesnīcā un pāri vestibilam pavadīja pie reģistrācijas galdiņa, kur viņam atlika vien parādīt savu pasi un parakstīt veidlapu. Izskatījās, ka Natālija būtu visu sagatavojusi vai paša Dieva uzņemšanai.

– Laipni lūdzam Pierre, Kliftona kungs, – sacīja reģistrators un pasniedza Harijam lielu atslēgu.

– Gaidīšu jūs šeit pat vestibilā, – Natālija sacīja un ieskatījās pulkstenī, – pēc stundas. Tad limuzīns jūs aizvizinās uz Hārvarda klubu, kur jums paredzētas kopīgas pusdienas ar Gincburga kungu.

– Paldies, – tencināja Harijs un noskatījās, kā Natālija dodas pāri vestibilam, tad ārā pa durvīm un iziet uz ielas. Viņš pamanīja, ka nebija vienīgais vīrietis, kurš no viņas nespēja ne acu novērst.

Portjē pavadīja Hariju uz vienpadsmito stāvu, ieveda numurā un izskaidroja, kā darbināmas tajā atrodamās ierīces. Harijs vēl ne reizi nebija apmeties viesnīcā, kuras numurā ir gan vanna, gan duša. Viņš nolēma sīki pierakstīt tur redzamo un piedzīvoto, lai pēc atgriešanās Bristolē varētu mātei izstāstīt pilnīgi visu par šo jauno pieredzi. Harijs pateicās portjē un iedeva viņam vienīgo dolāru, kas bija pie rokas.

Pat vēl neizsaiņojis ceļasomu, Harijs pieteica telefonsarunu ar Emmu.

– Es jums atzvanīšu aptuveni pēc piecpadsmit minūtēm, kungs, – sacīja operatore okeāna otrā krastā.

Harijs ļoti ilgi mazgājās dušā un, kad bija noslaucījies milzīgākajā dvielī, kādu jebkad bija redzējis, sāka izsaiņot ceļasomu. Iezvanījās telefons.

– Jūsu pieteiktā tālsaruna, kungs, – sacīja operatore. Tūliņ pēc tam viņš izdzirdēja Emmas balsi.

– Vai tas esi tu, mīļais? Vai tu mani dzirdi?

– Protams, mīļumiņ! – smaidot atteica Harijs.

– Tu jau tagad izklausies pēc amerikāņa. Nespēju ne iedomāties, kas būs pēc trijām nedēļām.

– Tad es būšu gatavs atgriezties Bristolē. Tā es sacītu. Jo īpaši tad, ja romāns neiekļūs pārdotāko grāmatu sarakstā.

– Un ja nu patiešām neiekļūst?

– Tad es droši vien atgriezīšos mājās ātrāk.

– Pēc manām domām, tas nemaz nebūtu slikti. No kurienes tu tagad zvani?

– No Pierre. Viņi ierādījuši man vislielāko viesnīcas numuru, kādu vispār esmu redzējis. Tajā gultā varētu iekārtoties četri cilvēki.

– Tikai parūpējies, lai tu tur gulētu viens pats.

– Vannas istabā ir gaisa kondicionētājs un radio. Kaut kas neaptverams! Es vēl pat neesmu apguvis, kā to visu ieslēgt.

Vai izslēgt.

– Tev vajadzēja ņemt līdzi Sebastjanu. Viņam jau sen viss būtu skaidrs.

– Vai arī viņš būtu visu izjaucis pa daļām un atnesis man, lai salieku atkal kopā. Un kā puikam klājas?

– Viss kārtībā. Jāteic, ka bez auklītes viņš uzvedas pat labāk.

– Lieliski. Es jūtos atvieglots, to dzirdot. Un kā sokas tavi Smitas jaunkundzes meklējumi?

– Lēnām. Tomēr esmu uzaicināta uz interviju rīt pēcpusdienā Barnardo namā.

– Izklausās daudzsološi.

– No rīta satikšos ar Mičela kungu, lai noskaidrotu, ko sacīt. Un, vēl svarīgāk, lai zinātu, ko nevajag teikt.

– Tev viss izdosies, Emma. Tikai atceries, ka viņu pienākums ir atrast bērniem labas mājas. Es bažījos vienīgi par to, ko sacīs Sebastjans, kad uzzinās, ko esi iecerējusi.

– Viņš to jau zina. Uzsāku sarunu par to vakar, īsi pirms tam, kad viņš devās pie miera. Man par lielu pārsteigumu izskatījās, ka viņam šī iecere patiešām patīk. Tomēr, kad kaut kas saistās ar Sebastjanu, allaž uzrodas kāda problēma.

– Un kāda tā ir šajā reizē?

– Viņš gaida, ka izvēles brīdī varēs teikt savu vārdu par to, kuru mēs ņemsim. Labās ziņas ir tādas, ka viņš vēlas māsu.

– Ja nu viņam iepatiksies kāda cita, nevis Smitas jaunkundze? Tas varētu izrādīties visai sarežģīti.

– Ja tā notiks, es pat nezinu, ko mēs iesāksim.

– Mums kaut kā nāksies viņu pārliecināt, ka viņš izvēlējies tieši Džesiku.

– Kā tu iesaki rīkoties, lai to panāktu?

– Es padomāšu.

– Atceries, ka nedrīkst viņu novērtēt par zemu. Ja tā būs, mēs pavisam viegli varam nonākt zaudētājos.

– Parunāsim par to, kad atgriezīšos, – teica Harijs. – Tagad man jāsteidzas. Es pusdienošu kopā ar Haroldu Gincburgu.

– Nodod viņam mīļus sveicienus no manis un atceries, ka arī viņš ir no tiem, kuru nedrīkst novērtēt par zemu. Un neaizmirsti viņam pavaicāt, kas notika ar…

– Es neesmu aizmirsis.

– Lai tev veicas, mīļais, – novēlēja Emma. – Un izdari visu, lai tava grāmata iekļūst tajā sarakstā!

– Tu esi vēl sliktāka par Natāliju.

– Kas ir šī Natālija?

– Valdzinoša blondīne, kura nemitējas man pieskarties un nespēj vien rimties.

– Tu nu gan proti sacerēt dažādus stāstus, Harij Klifton.

Emma bija starp pirmajiem apmeklētājiem, kas tajā vakarā ieradās universitātes auditorijā uz profesora Sairusa Feldmena lekciju par tematu “Vai, uzvarējusi karā, Lielbritānija zaudēja mieru?”.

Viņa ieņēma malējo vietu daudzo solu rindu vidū. Līdz lekcijas sākumam vēl bija krietns sprīdis laika, bet telpa piepildījās tik strauji, ka pēdējiem klausīties gribētājiem nācās sēdēt uz kāpnītēm, kas veda uz augšējām solu rindām, un daži pat pamanījās ieņemt vietas uz palodzēm.

Telpā ienāca divkārtējais Pulicera prēmijas laureāts universitātes rektora vietnieka pavadībā. Atskanēja nevaldāmi aplausi. Pamazām ovācijas norima, un sers Filips Moriss iepazīstināja klātesošos ar viesi, īsi izklāstīdams viņa spožo karjeras ceļu no studijām Prinstonā un jaunākā profesora vietas Stenfordā līdz otrās Pulicera prēmijas saņemšanai iepriekšējā gadā. Atkal atskanēja ilgstoša aplausu vētra. Profesors Feldmens piecēlās no krēsla un devās uz paaugstinājumu.

Pirmais, ko Emma pamanīja, kamēr vēl Sairuss Feldmens nebija sācis savu runu, bija tas, ka viņš ir ļoti izskatīgs vīrietis – augumā mazliet vairāk par sešām pēdām, bieziem, sirmiem matiem. Greisa, piezvanījusi māsai un aicinājusi uz šo pasākumu, par to nebija ne ieminējusies. Viņa glīti iesauļotā seja visiem lika skaidri noprast, kurā universitātē viņš strādā par pasniedzēju. Tik atlētiska miesasbūve nedarītu kaunu pat gados daudz jaunākam cilvēkam, un tas vedināja uz domām par to, ka viņš sporta zālē pavada tikpat daudz laika, cik bibliotēkā.

Ar pirmo mirkli, kad viņš sāka runāt, Emmu aizrāva viņa neslēptais enerģiskums. Jau drīz visi auditorijā esošie, elpu aizturējuši, klausījās viņa vārdos un kaismīgi pierakstīja itin visu. Emma nožēloja, ka nav paņēmusi līdzi ne bloknotu, ne arī pildspalvu.

Profesors runāja, neizmantojot piezīmes, viņš viegli un veikli pārgāja no viena temata pie cita. Volstrīta nozīme pēckara laikā, dolārs kā jaunā pasaules valūta, nafta kā patēriņa prece gadsimta otrajā pusē un, iespējams, arī pēc tam, Starptautiskā Valūtas fonda nozīme un fiksēta “Zelta standarta” saglabāšana Amerikā.

Kad lekcija beidzās, Emma nožēloja vienīgi to, ka runātājs tikai garāmejot pieskāries transporta jautājumam un vien īsi pieminējis lidaparātus, kas mainīs jauno pasaules kārtību gan biznesa, gan tūrisma jomā. Tomēr, kā īstam profesionālim pieklājas, viņš neaizmirsa visus informēt, ka par šo tematu ir uzrakstījis grāmatu. Emma negrasījās gaidīt līdz Ziemassvētkiem, lai vienu tādu dabūtu arī savā īpašumā. Viņa atkal iedomājās par Hariju un cerēja, ka viņa grāmatai Amerikā būs labi panākumi.

Viņa iegādājās grāmatas “Jaunā pasaules kārtība” eksemplāru un nostājās garajā gaidītāju rindā, lai saņemtu autogrāfu. Brīdī, kad viņa atradās pašā rindas sākumā, pirmā nodaļa grāmatā jau bija izlasīta. Viņa iedomājās, ka varbūt profesors būs tik laipns un ziedos dažus mirkļus, lai plašāk izskaidrotu savu viedokli par kravu pārvadāšanas nākotni Lielbritānijā.

Emma nolika grāmatu profesoram priekšā uz galda, un viņš draudzīgi pasmaidīja.

– Kam būs veltīts šis ieraksts?

Izlēmusi, ka jāizmanto iespēja, viņa sacīja: – Emmai Beringtonei.

Profesors ieskatījās ciešāk. – Vai varētu būt tā, ka esat radiniece mūžībā aizgājušajam seram Volteram Beringtonam?

– Viņš bija mans vecaistēvs, – Emma ar lepnumu paziņoja. – Pirms daudziem gadiem es klausījos viņa lekciju par preču piegādes industrijas nozīmi un par to, vai Amerikai būtu jāiesaistās Pirmajā pasaules karā. Tolaik es vēl biju students, un viņš vienā stundā man iemācīja vairāk, nekā maniem pasniedzējiem izdevās iemācīt semestra laikā.

– Arī man viņš ir daudz iemācījis, – Emma atbildēja un uzsmaidīja profesoram.

– Man gribējās viņam uzdot tik daudzus jautājumus, – piebilda Feldmens, – taču viņam tovakar bija jāpagūst uz Vašingtonas vilcienu. Vēlreiz ar viņu satikties man tā arī neizdevās.

– Un arī man ir daudz jautājumu, kurus es vēlos jums uzdot, – sacīja Emma. – Patiesībā vārdi “man nepieciešams uzdot” būtu piemērotāki.

Feldmens paraudzījās uz garo rindu. – Domāju, ka tas man aizņems vairāk nekā pusstundu. Tā kā es šovakar nesteidzos uz Vašingtonas vilcienu, mēs varbūt varētu atrast brīdi privātai sarunai, Beringtones jaunkundz.