Читать книгу Ar svešu vārdu - Džefrijs Ārčers - Страница 10

Kad Emma nākamajā rītā pamodās, Pegija bija jau piecēlusies un saģērbusies.

– Es eju brokastīs, – viņa paziņoja. – Vēlāk tiksimies informācijas centrā. Starp citu, mūsu maiņa sākas astoņos.

Tiklīdz durvis bija aizcirtušās, Emma izlēca no kojas. Viņa lēni nomazgājās un ātri apģērbās, tad secināja, ka nebūs nekādu brokastu, ja vien viņa vēlas savā postenī būt laikus. Emma uzsāka maiņu un ātri vien atskārta, ka Pegija savus pienākumus uztver ļoti nopietni un cenšas palīdzēt katram pasažierim, kuram tas nepieciešams. Kafijas pauzes laikā Emma sacīja: – Kāds pasažieris man vaicāja par ārsta pieņemšanas laikiem.

– No septiņiem līdz vienpadsmitiem rītā, – atbildēja Pegija. – Un no diviem līdz sešiem pēcpusdienā. Ārkārtas gadījumos no tuvākā telefona jāzvana uz numuru viens, viens, viens.

– Un kā sauc ārstu?

– Doktors Pārkinsons. Viņā iemīlējušās visas kuģa meitenes.

– Ak… kāds pasažieris bija iedomājies, ka ārsta uzvārds ir Volless.

– Nē, Volijs pirms sešiem mēnešiem aizgāja pensijā. Jaukais, vecais vīrs.

Pārtraukuma laikā Emma vairs nekādus jautājumus neuzdeva un klusēdama izdzēra kafiju.

– Varbūt atlikušo rīta daļu tev vajadzētu izstaigāt kuģi, lai tu zinātu, kurp sūti cilvēkus, – Pegija ieteica, kad abas atkal bija savās vietās informācijas centrā. Viņa iedeva Emmai ceļvedi par telpu izvietojumu kuģī. – Tiksimies pusdienlaikā.

Ar atvērtu ceļvedi rokā Emma sāka savu ceļojumu pa kuģi. Ēdamzāles, bāri, kāršu spēles telpa, bibliotēka, pat balles zāle ar džeza orķestri. Nonākusi pie kuģa slimnīcas telpām otrajā klājā, viņa ieskatījās ciešāk, tad piesardzīgi pavēra dubultās durvis un pa spraugu pabāza galvu telpā. Tās tālākajā malā bija divas rūpīgi saklātas gultas. “Vai Harijs bija gulējis vienā no tām, bet leitnants Bredšovs otrā?”

– Vai varu jums palīdzēt? – kāds vaicāja.

Emma apcirtās apkārt un ieraudzīja gara auguma vīrieti baltā uzsvārcī. Viņa uzreiz saprata, kālab Pegija iemīlējusies šajā cilvēkā.

– Es tikko esmu uzsākusi darbu informācijas centrā, – viņa stāstīja, – un man jānoskaidro, kur kas atrodas uz šā kuģa.

– Mani sauc Saimons Pārkinsons, – viņš stādījās priekšā un draudzīgi viņai uzsmaidīja. – Tagad, kad esat noskaidrojusi, kur esmu atrodams, droši nāciet atkal. Katrā laikā būsiet laipni gaidīta!

– Paldies! – sacīja Emma, ātri izslīdēja gaitenī, aizvēra durvis un aizsteidzās projām. Viņa vairs pat nespēja atcerēties, kad pēdējo reizi kāds būtu ar viņu flirtējis. Un tomēr vēlējās, kaut tas labāk būtu bijis doktors Volless. Visu atlikušo rīta cēlienu Emma iepazinās ar kuģa telpu izvietojumu, izpētīja katru klāju, līdz beidzot bija daudzmaz pārliecināta, ka spēs izstāstīt arī pasažieriem, kurp un kā jādodas.

Pēcpusdienā Emma labprāt vēlējās izmantot savas jaunās zināšanas, taču Pegija viņai ieteica izskatīt pasažieru dokumentus gluži tāpat, kā viņa bija iepazinusies ar kuģi. Tā nu Emma vientulībā iekārtojās nelielā kabinetā un lasīja par cilvēkiem, kurus viņa nekad savā mūžā vairs nesatiks.

Vakarā viņa mēģināja mazliet ieēst. Pupiņas uz grauzdiņa un glāzi limonādes. Drīz pēc tam viņa ātri atgriezās kajītē un centās kaut nedaudz pagulēt, gadījumam, ja inženieris ierastos atkal.

Kad kajītes durvis atvērās, gaisma, kas iespīdēja no gaiteņa, Emmu pamodināja. Viņa nespēja noteikt, kas ir šis cilvēks, tomēr saprata, ka inženieris tas šoreiz nav, jo šā vīrieša kājas līdz sienai neaizsniedzās. Viņa nomodā aizvadīja četrdesmit minūtes un aizmiga tikai pēc tam, kad durvis atkal atvērās un aizvērās.

Emma ātri pierada pie jaunās dienaskārtības un naksnīgajām vizītēm viņu kopīgajā kajītē. Šie apmeklējumi īpaši neatšķīrās cits no cita. Mainījās tikai vīrieši. Reiz kāds mīlnieks devās pie Emmas, nevis Pegijas kojas.

– Es neesmu tā, ko meklējat, – Emma strikti noteica.

– Atvainojiet, – vīrietis bilda un mainīja virzienu. Pegija laikam bija nospriedusi, ka Emma ir aizmigusi, jo pēc seksa pārītis klusi sarunājās un Emma dzirdēja katru pusčukstus izteikto vārdu.

– Kā tev liekas, vai tava draudzene būtu pieejama?

– Kāpēc tu vaicā? Vai viņa tevi apžilbinājusi? – Pegija ķiķinot vaicāja.

– Es nerunāju par sevi, bet zinu kādu, kurš labprāt pirmais izmēģinātu laimi.

– Nav ne mazāko cerību. Viņai Bristolē ir sirdsdraugs. Man sacīja, ka pat doktors Pārkinsons uz šo meiteni neesot atstājis iespaidu.

– Žēl gan, – vīrietis noteica.

Pegija un Trūdija bieži runāja par to rītu, kad jau agri pirms brokastīm jūras dzelmē tika apbedīti deviņi jūrnieki no “Devonieša”.

Emmai bija izdevies noskaidrot šo to tādu, kas nebija zināms ne viņas vectēvam, ne arī Meizijai. Un tomēr… līdz iebraukšanai Ņujorkas ostā bija atlikušas vairs tikai trīs dienas, bet Emma joprojām nezināja, vai dzīvs palicis leitnants Bredšovs vai arī tomēr tas bijis Harijs.

Piektajā ceļojuma dienā Emma tika atstāta par atbildīgo informācijas centrā. Pārsteigumu nebija. Toties tādi radās piektajā naktī.

Atvērās kajītes durvis, un kāds, lai kurš tas arī būtu, devās pie Emmas kojas. Atkal atskanēja strikta iebilde, ka viņa nav meklētā meitene. Vīrietis nekavējoties izgāja no kajītes. Emma gulēja nomodā un prātoja, kurš gan tas bijis.

Sestajā dienā Emmai atkal neizdevās noskaidrot neko jaunu par Hariju un leitnantu Bredšovu. Viņa jau sāka bažīties, ka tā arī ieradīsies Ņujorkā bez neviena pavediena, kas ļautu turpināt meklējumus. Un tajā vakarā viņa izlēma pajautāt Pegijai par to puisi, kurš izdzīvoja.

– Tomu Bredšovu es sastapu tikai vienu reizi, – stāstīja Pegija, – kad viņš kopā ar medmāsu pastaigājās pa klāju. Vispār jau par pastaigu to īsti nevarēja nosaukt, jo nabadziņš balstījās uz kruķiem.

– Vai tu ar viņu runāji? – Emma tincināja.

– Nē, viņš likās ļoti kautrīgs. Lai nu kā, bet Kristīna neizlaida viņu no acīm.

– Kristīna?

– Tajā laikā viņa bija medmāsa kuģa slimnīcā un strādāja kopā ar doktoru Vollesu. Nav ne mazāko šaubu, ka tieši viņi abi izglāba Toma Bredšova dzīvību.

– Un tu viņu nekad vairs neesi redzējusi?

– Tikai brīdī, kad piestājām Ņujorkā. Es pamanīju, kā viņš kopā ar Kristīnu izkāpj no kuģa.

– Viņš devās kopā ar Kristīnu? – Emma satraukti pārvaicāja. – Un doktoru Vollesu?

– Nē, tur bija tikai Kristīna un viņas līgavainis Ričards.

– Ričards? – atkārtoja Emma, un viņas balsī bija saklausāms atvieglojums.

– Jā, Ričards kaut kāds tur. Nespēju atcerēties viņa uzvārdu. Viņš bija trešais kapteiņa palīgs. Drīz pēc tam viņš apprecējās ar Kristīnu un mēs viņus vairs neesam redzējuši.

– Vai viņš bija izskatīgs vīrietis? – Emma taujāja.

– Toms vai Ričards? – Pegija vēlējās precizēt.

– Vai piedāvāt tev kādu dzērienu? – vaicāja jauns vīrietis, kuru Emma līdz šim vēl nebija redzējusi, bet nojauta, ka vēlāk naktī skatīs viņa profilu kajītes tumsā.

Emmas nojausma izrādījās pareiza, un viņa nevarēja aizmigt vīrieša vizītes laikā. Miegs pie viņas nenāca arī pirms tam un pat tad, kad ciemiņš jau bija projām. Prātā rosījās daudzas domas.

Nākamajā rītā Emma pirmo reizi jau bija ieradusies informācijas centrā agrāk par Pegiju un gaidīja draudzeni.

– Vai sagatavot Ņujorkā izkāpjošo pasažieru sarakstu? – viņa vaicāja, kad Pegija bija atnākusi.

– Nekad vēl neesmu redzējusi kādu, kurš labprātīgi piesakās veikt šo darbu, – sacīja Pegija. – Bet, jā! Noteikti vari ķerties klāt. Kādam ir jāpārliecinās, vai saraksts ir atjaunots, ja nu gadījumā imigrācijas dienests nolemtu rūpīgāk pārbaudīt kādu pasažieri, kad būsim iebraukuši Ņujorkas ostā.

Emma devās uz mazo kabinetu. Viņa nolika malā šā reisa pasažieru sarakstu un pievērsa uzmanību mapēm, kurās glabājās dokumenti par agrākajiem kuģa komandas locekļiem. Tās viņa atrada atsevišķā skapītī – izskatījās, ka tās jau ilgu laiku nevienu nav interesējušas.

Lēnām, ar pedantisku rūpību viņa sāka meklēt dokumentus, kas attiektos uz Kristīnu un Ričardu. Ar Kristīnu bija viegli. Izrādījās, ka ar šādu vārdu uz kuģa tolaik bijusi tikai viņa vienīgā. Viņā strādājusi par vecāko medmāsu uz “Kanzasas zvaigznes” no tūkstoš deviņi simti trīsdesmit sestā līdz tūkstoš deviņi simti trīsdesmit devītajam gadam. Ričardi gan bija vairāki, kā arī vēl Diki un Dikiji. Vienam no šiem Ričardiem, leitnantam Ričardam Tibetam, bija norādīta tāda pati adrese Manhetenā kā Kristīnai Kreivenai.

Šo adresi Emma pierakstīja.