Читать книгу Ar svešu vārdu - Džefrijs Ārčers - Страница 7

– Sebastjans Arturs Kliftons, – sacīja Emma un ielika guļošo bērnu viņa vecmāmiņas rokās.

Meizija smaidīja un pirmo reizi auklēja savu mazdēlu.

– Pirms brauciena uz Skotiju viņi man nedeva iespējas pie jums atnākt, – sacīja Emma, pat nemēģinādama noslēpt savu nicinājumu. – Tieši tāpēc es ierados, tiklīdz biju atgriezusies Bristolē.

– Tas ir patiešām mīļi, – noteica Meizija, cieši raudzīdamās uz mazo puisēnu un pūlēdamās pārliecināt pati sevi, ka Sebastjans ir mantojis viņas vīra gaišos matus un skaidrās zilās acis.

Emma apsēdās un iemalkoja tēju. Earl Grey. Meizijai bija raksturīgi visu paturēt atmiņā. Bija arī sviestmaizes ar gurķi un maizītes ar lasi. Harija iemīļotākās. Šis cienasts noteikti pamatīgi patukšojis Meizijas pārtikas kartīšu krājumu. Emma pārlaida skatienu istabai un uz kamīna malas pamanīja sēpijas fotogrāfiju, kurā bija redzams Pirmā pasaules kara ierindnieks. Emmai būtu ļoti gribējies redzēt viņa matu krāsu, tomēr to sedza ķivere. Viņa nevarēja saskatīt arī acu toni. Vai tās ir zilas kā Harijam, vai arī brūnas kā viņai? Arturs Kliftons armijas uniformā – iespaidīgs un glīts stāvs. Stūrainais zods un apņēmības pilnais skatiens liecināja, ka viņš bijis lepns par kalpošanu savai valstij. Viņa pievērsās jaunākai fotogrāfijai, uz kuras bija iemūžināts Harijs, īsi pirms balss lūzuma dziedot Svētā Bedas skolas korī. Un šai fotogrāfijai blakus pret sienu atbalstīta bija aploksne, uz kuras vīdēja ne ar ko nesajaucamais Harija rokraksts. Laikam jau pēdējā vēstule, ko viņš sūtījis savai mātei pirms aiziešanas mūžībā. Emma iedomājās, ka Meizija varbūt atļaus viņai to izlasīt. Viņa piecēlās kājās, piegāja pie kamīna un ar pārsteigumu atklāja, ka aploksne nemaz nav atvērta.

– Man bija patiešām žēl, ka tev nācies pamest Oksfordu, – Meizija ierunājās, pamanījusi, ka Emma pievērsusi skatienu vēstulei.

– Kad bija jāizvēlas, vai turpināt izglītošanos vai dāvāt dzīvību Harija bērnam, viss likās gluži pašsaprotami, – atbildēja Emma, joprojām lūkodamās uz aploksni.

– Un sers Volters man sacīja, ka tavs brālis Džailss ir iestājies Veseksas pulkā un diemžēl…

– Redzu, ka esat saņēmusi vēstuli no Harija, – Emma pārtrauca Meiziju pusteikumā, vairs nespēdama valdīties.

– Nē, tā nav no Harija, – atteica Meizija. – To rakstījis leitnants Tomass Bredšovs, kurš kopā ar manu dēlu kalpoja uz kuģa “Devonietis”.

– Un ko raksta leitnants Bredšovs? – vaicāja Emma, labi manīdama, ka aploksne nav bijusi atplēsta.

– Man nav ne jausmas, – atbildēja Meizija. – Doktors Volless man to iedeva un sacīja, ka tā ir līdzjūtības vēstule. Nevēlējos vēl kādu atgādinājumu par to, ka Harija vairs nav, un tālab atstāju to neatplēstu.

– Bet ir taču iespējams, ka tajā ir ziņas, kas izgaismotu notikumus uz “Devonieša”, viestu lielāku skaidrību.

– Ļoti šaubos, – iebilda Meizija, – galu galā viņi bija pazīstami vien dažas dienas.

– Kliftones kundze, varbūt jūs vēlētos, lai nolasu jums šo vēstuli? – vaicāja Emma, apjauzdama, ka Meizija varbūt kautrējas atzīties savā neprasmē lasīt.

– Nē, paldies! – Meizija atteica. – Mana mīļā, tā taču nekādi vairs nespēj atsaukt Hariju atpakaļ, vai ne?

– Te nu man jāpiekrīt, – sacīja Emma. – Bet varbūt jūs atļautu man to izlasīt, lai es gūtu dvēseles mieru? – viņa piebilda.

– Naktī vācieši apšauda dokus, – ierunājās Meizija. – Ceru, ka Beringtoniem tas nav nodarījis pārāk lielus zaudējumus.

– No tiešiem triecieniem ir izdevies izvairīties, – Emma gaužām negribīgi atteica, skaidri saprazdama, ka viņai netiks ļauts izlasīt vēstuli. – Laikam jau pat vācieši neuzdrošinātos uzmest bumbu uz vecātēva valdījumiem.

Meizija iesmējās, un Emmai ienāca prātā mirklīga doma, ka vajadzētu paķert vēstuli no kamīna malas un atplēst to, pirms Meizija paguvusi iejaukties. Tādu rīcību Harijs noteikti nebūtu atbalstījis. Ja Meizija uz brīdi izietu no istabas, Emma ar karstajiem tējas tvaikiem varētu atdarīt vēstules zīmogu, paskatīties uz autora parakstu un visu atkal aizlīmēt ciet, lai Harija māte neko nemanītu.

Likās, ka Meizija lasa Emmas domas. Viņa stāvēja pie kamīna un pat nedzīrās izkustēties no vietas.

– Vectēvs man sacīja, ka ir pamats jūs apsveikt, – sacīja Emma, negrasīdamās padoties.

Meizija nosarka un sāka stāstīt par saviem jaunajiem pienākumiem Grand Hotel. Emmas skatiens joprojām bija pievērsts aploksnei. Viņa uzmanīgi izpētīja burtu izliekumus, slīpumus un vijumus, lai paturētu tos prātā, līdz būs atgriezusies Menorhausā. Kad Meizija atdeva mazo Sebastjanu mātei un sacīja, ka viņai diemžēl jāatgriežas darbā, Emma negribīgi piecēlās, pirms tam uzmetusi vēl pēdējo skatienu aploksnei.

Mājupceļā uz Menorhausu Emma pūlējās saglabāt atmiņā visas rokraksta nianses un jutās pateicīga par to, ka Sebastjans ir cieši iemidzis. Tiklīdz automašīna nobremzēja uz grantētā piebraucamā ceļa pie mājas, Hadsons atvēra Emmai durvis, lai viņa varētu izkāpt no auto un ienest dēlu mājā. Viņa taisnā ceļā devās uz bērnistabu, kur Beringtonu auklīte jau viņus gaidīja. Auklītei par izbrīnu, Emma tikai noskūpstīja dēlu uz pieres un, ne vārda nesacījusi, izgāja no telpas.

Savā istabā Emma atslēdza rakstāmgalda vidējo atvilktni un izņēma kaudzīti vēstuļu, ko gadu gaitā bija saņēmusi no Harija.

Vispirms viņa pārliecinājās par to, kā bija uzrakstīts burts “H”. Bez izskaistinājumiem, vienkāršs un izteiksmīgs. Tas deva viņai pārliecību, ka jāsalīdzina tālāk. Nākamais bija “K”. Uz Harija mātei adresētās vēstules vārdā “Kliftones” tas bija tieši tāds pats kā uz Emmai adresētās kartītes, kur bija vēl arī lielais burts “M”. “Harijs noteikti ir dzīvs,” viņa skaļi atkārtoja vēl un vēlreiz. Vārdu “Bristole” atrast nebija tik grūti, taču ar vārdu “Anglija” vairs negāja tik viegli. Un tad viņa atrada vēstuli, kuru Harijs bija viņai sūtījis no Itālijas, kad abi vēl bija skolēni. Vairāk nekā stunda bija nepieciešama, lai viņa atrastu visus nepieciešamos burtus un skaitļus, bet pēc tam rūpīgi tos izgrieztu, lai atveidotu adresi, kas bija uz Harija mātei atsūtītās vēstules.

KLIFTONES KUNDZEI

STILHAUSLEINA 27

BRISTOLE

ANGLIJA

Pārgurumā Emma atkrita gultā. Viņai nebija ne jausmas, kas ir Tomass Bredšovs, taču viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka vēstuli, kura nolikta uz Meizijas kamīna malas, rakstījis Harijs. Un kaut kādu, viņam vien saprotamu iemeslu pēc viņš nevēlējās, lai Emma zinātu, ka viņš joprojām ir dzīvs. Viņai ienāca prātā doma, ka varbūt Harijs būtu izlēmis citādi, ja pirms došanās savā liktenīgajā ceļojumā zinātu, ka Emma gaida bērnu.

Emmai izmisīgi gribējās dalīties jaunumos un pavēstīt savai mātei, vecvecākiem, Greisai un, protams, Meizijai, ka Harijs droši vien tomēr ir dzīvs. Tikai viņa apzinājās, ka pagaidām pareizāk būtu klusēt, līdz tiktu iegūti pārliecinošāki pierādījumi, nevis tikai neatvērta un neizlasīta vēstule. Pamazām viņas prātā sāka veidoties kāds plāns.

Tajā vakarā Emma neaizgāja vakariņot kopā ar visiem, bet palika savā istabā. Viņa joprojām pūlējās izprast, kālab Harijs vēlējās, lai visi, ieskaitot pat viņa māti, domātu, ka viņš ir miris.

Kad viņa devās gulēt, vienīgais puslīdz saprātīgais pieņēmums, kas viņai ienāca prātā, bija tas, ka Harijs šādu rīcību uzskatījis par goda jautājumu. Varbūt viņš bija iedomājies, ka tādējādi atbrīvos Emmu no jebkādām saistībām pret viņu. “Vai gan viņš patiešām nesaprata, ka jau brīdī, kad es pirmo reizi viņu ieraudzīju sava brāļa dzimšanas dienas svinībās vēl skolas laikā, es viņu iemīlēju un nespēju iedomāties kādu citu viņa vietā?”

Par Emmas un Harija saderināšanos pēc desmit gadiem viņas ģimene tikai priecājās. Visi, izņemot viņas tēvu, kurš jau pārāk ilgi bija dzīvojis melos. Un šie meli tika atklāti vienīgi viņu kāzu dienā. Emma un Harijs pie altāra solījās viens otram, un tad piepeši Vecais Džeks gluži negaidot, pārsteidzot visus, pārtrauca ceremoniju. Atklājums, ka Emmas tēvs varētu būt arī Harija tēvs, nespēja izgaisināt viņas mīlestību. Viņa nespēja pārstāt Hariju mīlēt un nekad to arī nespēs. Nevienu nepārsteidza fakts, ka Harijs rīkojās kā džentlmenim pieklājas, bet Emmas tēvs, atbilstīgi savam raksturam, tā arī palika nelietis. Harijs uzklausīja visu nepatīkamo patiesību, bet tēvs, neviena nemanīts, izlavījās pa durvīm, un kopš tā brīža neviens nav viņu manījis.

Jau ilgi pirms tam, kad abi nolēma apprecēties, Harijs pilnīgi skaidri bija paudis savu nostāju. Viņš sacīja, ka noteikti pametīs Oksfordu un iestāsies Karaliskajos Jūras spēkos, ja valsts tiks ierauta karā ar Vāciju. Pat labos laikos Harijs bija stūrgalvīgs. Un laiki nebija tie labākie. Emma saprata, ka mēģinājumi viņu atrunāt būtu bezjēdzīgi. Nekas, ko viņa pateiktu vai izdarītu, nespētu mainīt Harija lēmumu. Viņš bija brīdinājis Emmu, ka Oksfordā neatgriezīsies, kamēr Vācija nebūs sakauta un padevusies.

Arī Emmai Oksfordu nācās pamest ātrāk, nekā bija plānots, tomēr, atšķirībā no Harija, viņai izvēles iespēja nemaz netika dota. Viņa turp atgriezties vairs nevarēs. Samervilā studentes grūtniecība netika uztverta pozitīvi un jo īpaši tad, ja viņa nebija precējusies ar gaidāmā bērna tēvu. Šāds Emmas lēmums salauza viņas mātes sirdi. Elizabete Beringtone ļoti bija vēlējusies, lai meita sasniegtu tādus akadēmiskās izglītības augstumus, kuri viņai pašai reiz bija liegti tikai dzimuma dēļ. Viņas dzīvē iespīdēja tik retais gaismas stars, kad pēc gada viņas jaunākā meita Greisa nopelnīja nepiesaistīto stipendiju mācībām Gērtonas koledžā Kembridžā un jau kopš ierašanās dienas spēja pierādīt, ka prāta asuma ziņā aizēno jebkura šās mācību iestādes labākā studenta intelektu.

Kad kļuva skaidrs, ka Emma gaida bērnu, viņa tika nosūtīta uz vecvecāku īpašumiem Skotijā, lai tur laistu pasaulē Harija mazuli. Beringtoni nedzemdēja ārlaulības bērnus. Vismaz noteikti to nedarīja Bristolē. Atgriezties mājās neapdomīgajai meitai tika ļauts vien tad, kad mazais Sebastjans jau rāpoja. Elizabete vēlējās, lai abi paliek Malgelrijā līdz kara beigām, tomēr Emmai jau bija apnicis vadīt dienas, paslēptai no visu acīm tālajā Skotijas pilī.

Viens no pirmajiem cilvēkiem, kuru viņa apciemoja pēc atgriešanās, bija sers Volters Beringtons. Tieši viņš Emmai pavēstīja, ka Harijs pievienojies “Devonieša” komandai un Bristolē atgriezīsies pēc mēneša, lai pieteiktos dienestā uz kara kuģa “Rezolūcija”. Harijs tā arī neatgriezās, un pēc sešām nedēļām Emma uzzināja, ka viņas mīļotā dzīvību paņēmusi jūra.

Skumjo pienākumu informēt ģimenes locekļus uzņēmās pats sers Volters un citu pēc cita apciemoja visus piederīgos, lai personīgi pavēstītu traģiskos jaunumus. Vispirms viņš devās pie Kliftones kundzes, lai gan zināja, ka viņai šo vēsti jau nogādājis doktors Volless, kurš atveda vēstuli no Tomasa Bredšova. Pēc tam sers Volters brauca uz Skotiju, lai visu izstāstītu Emmai. Vecais kungs bija pārsteigts, ka Emma nesāka liet asaras, tomēr tam bija iemesls. Viņa gluži vienkārši atteicās ticēt, ka Harijs ir nomiris.

Pēc atgriešanās Bristolē sers Volters apciemoja Džailsu un pavēstīja viņam, kas atgadījies. Harija labākais draugs iegrima ilgstošā klusēšanā un nebija nekā, ko ģimene spētu pateikt vai izdarīt, lai remdētu viņa bēdas un mierinātu. Lords un lēdija Hārviji ziņu par Harija nāvi uztvēra stoiski. Pēc nedēļas, kad ģimene ieradās uz kapteinim Džekam Tārentam veltīto piemiņas pasākumu Bristoles klasiskajā ģimnāzijā, lords Hārvijs atzīmēja, ka Vecais Džeks tā arī nekad neuzzinās, kas noticis ar viņa aizbilstamo.

Sers Volters neapciemoja tikai vienu ģimenes piederīgo. Pats savu dēlu Hugo. Vecais kungs gan aizbildinājās, ka nav zinājis, kur viņu meklēt, tomēr, kad Emma atgriezās Bristolē, viņš atzinās, ka nebūtu sevi apgrūtinājis ar šādu vizīti arī tad, ja zinātu dēla atrašanās vietu. Viņš vēl piebilda, ka viņas tēvs droši vien būtu vienīgais, kurš pat priecātos par Harija bojāeju. Emma neteica neko, tomēr arī viņa nešaubījās, ka vectēvam taisnība.

Vēl vairākas dienas pēc tam, kad bija apciemojusi Meiziju Stilhausleinā, Emma nespēja izlemt, ko īsti iesākt ar jauniegūtajām zināšanām. Viņa saprata, ka nebūs iespējams izlasīt vēstuli, kura uz kamīna malas nostāvējusi jau vairāk nekā gadu, un nesabojāt attiecības ar Meiziju. Un tomēr, par spīti visam, Emma nolēma ne tikai pierādīt visai pasaulei, ka Harijs joprojām ir dzīvs, bet arī viņu uzmeklēt. Lai kur viņš arī būtu. Tā apņēmusies, viņa vēlējās atkal apciemot savu vectēvu. Doktoru Vollesu bija saticis arī sers Volters Beringtons, tad jau viņš varēs dāvāt labāko iespēju noskaidrot, kas īsti ir Tomass Bredšovs.