Читать книгу Ar svešu vārdu - Džefrijs Ārčers - Страница 6

Kad Loids piecēlās kājās, lai sveiktu Hariju viņa pirmajā darba dienā bibliotekāra palīga amatā, Harijs atskārta, ka parasti redzējis viņu tikai sēžam. Loids izrādījās garāks, nekā viņam licies. Augums bija krietni pāri sešām pēdām. Par spīti neveselīgajam cietuma uzturam, viņš izskatījās labi un bija viens no nedaudzajiem ieslodzītajiem, kurš katru rītu skuvās. Viņam bija ļoti melni, atpakaļ atķemmēti mati, un viņš vairāk līdzinājās lēnām novecojošai skatuves zvaigznei, nevis cietumniekam, kurš izcieš sodu piecu gadu garumā par krāpniecību. Kvins nebija varējis noskaidrot viņa pastrādātā nozieguma nianses, un tas nozīmēja, ka neviens, izņemot cietuma priekšnieku, nezina visu stāstu pilnībā. Cietuma likums bija ļoti vienkāršs – ja ieslodzītais pats nevēlas stāstīt, par ko iesēdināts, nedrīkst uzdot nekādus jautājumus.

Loids iepazīstināja palīgu ar darba kārtību, kuru Harijs pilnībā apguva jau līdz brīdim, kad abi todien devās vakariņās. Dažas nākamās dienas Harijs uzdeva Loidam jautājumus par to, kā savācamas grāmatas, kuru lasītājs iekavējis nodošanas termiņu, par soda naudām, par to, kā mudināt ieslodzītos ziedot savas personīgās grāmatas cietuma bibliotēkai, kad pienāk laiks atgriezties brīvībā. Par šādu iespēju Loids pat nebija iedomājies. Lielākā daļa Loida atbilžu bija vienzilbīgas, tālab Harijs viņam ātri vien ļāva atgriezties iesildītajā vietā pie rakstāmgalda, kur varēja droši paslēpties aiz New York Times numura.

Levenemā bija gandrīz tūkstotis ieslodzīto, tomēr mazāk nekā viens no desmit prata lasīt un rakstīt. To neprata pat visi tie, kas papūlējās otrdienās, ceturtdienās un svētdienās ierasties bibliotēkā.

Harijs ātri atskārta, ka Makss Loids ir slinks un viltīgs cilvēks. Viņš neiebilda ne pret vienu jaunievedumu, ko ierosināja palīgs. Galvenais nosacījums bija viens – lai pašam nav jāiesaistās un jāveic kāds papildu darbs.

Likās, ka Loida galvenais uzdevums ir allaž parūpēties par to, lai būtu pagatavota kafija, gadījumam, ja bibliotēkā iegriežas kāds virsnieks. Kad bibliotēkā tika nogādāta cietuma priekšnieka izlasītā iepriekšējās dienas New York Times, Loids uz visu atlikušo rīta cēlienu iekārtojās pie rakstāmgalda. Vispirms viņš pievērsās grāmatu apskatam un, kad bija to rūpīgi izpētījis, ķērās pie reklāmu lasīšanas, tad sekoja ziņas un pašās beigās sporta jaunumi. Pēc pusdienām viņš sāka minēt krustvārdu mīklas, ko Harijam nākamajā rītā bija ļauts pabeigt.

Kad Harijs tika pie laikraksta lasīšanas, tas bija jau divas dienas vecs. Viņš vienmēr lasīšanu sāka ar starptautiskajām ziņām, jo gribēja būt informēts, kā norisinās karadarbība Eiropā. Tā viņš uzzināja par iebrukumu Francijā un to, ka Nevils Čemberlens demisionējis no premjerministra posteņa un viņa vietā stājies Vinstons Čērčils. Ne visiem viņa kandidatūra bija pa prātam, tomēr Harijam labā atmiņā bija viņa runa, kas sacīta Bristoles klasiskajā ģimnāzijā, kad viņš pasniedza audzēkņiem balvas. Harijs nešaubījās, ka Lielbritānijas vadība ir īstā vīra rokās. Kārtējo reizi Harijs nolādēja likteni par to, ka ir kļuvis par ieslodzīto Amerikas cietumā, bet ne par virsnieku Apvienotās Karalistes Jūras spēkos.

Dienas nogalē, kad pat Harijam bija grūti atrast sev nodarbošanos, viņš ķērās pie dienasgrāmatas.

Harijam bija nepieciešams vairāk nekā mēnesis, lai grāmatas sakārtotu divās lielās grupās – daiļliteratūra un pārējā literatūra. Nākamā mēneša laikā viņš visu klasificēja vēl sīkākās sadaļās, lai ieslodzītajiem lieki nenāktos tērēt laiku, piemēram, meklējot vienīgās trīs grāmatas par galdniecību, kādas vispār pieejamas bibliotēkā. Viņš Loidam izskaidroja, ka, runājot par grāmatām, kas neietilpst daiļliteratūras grupā, svarīgākais nav autora vārds, bet gan kategorija. Loids tikai paraustīja plecus.

Svētdienu rītos Harijs stūma grāmatu ratiņus pa visiem četriem cietuma korpusiem un savāca grāmatas, kuru nodošanas termiņš bija nokavēts. Dažas no tām nebija atgriezušās bibliotēkā pat vairāk nekā gadu. Viņš bija gaidījis, ka ieslodzītie ar stāžu D korpusā pret viņu izturēsies naidīgi vai jutīsies aizvainoti un mēģinās izrādīt agresiju, tomēr viņi visi vēlējās iepazīties ar cilvēku, kurš panācis, ka Hesleru pārceļ uz Pīrpointu.

Pēc tikšanās ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes komisiju Hesleram tika piedāvāta vecākā virsnieka vieta Pīrpointā. Viņš pieņēma šo piedāvājumu, jo Pīrpointa atradās tuvāk viņa dzimtajai pilsētai. Harijs nemēdza pieminēt, ka viņam būtu kāda saistība ar Heslera pārcelšanu, bet Kvins to nemitējās čukstēt no vienām ausīm nākamajās, līdz šis stāsts kļuva par leģendu.

Ar ratiņiem apstaigājot korpusus un savācot grāmatas, Harijs saklausījās arī dažādas anekdotes, kuras vēlāk vakarā pierakstīja savā dienasgrāmatā.

Bibliotēkā reizumis iegriezās arī cietuma priekšnieks, un viens no iemesliem, turklāt ne jau tas mazākais, bija Harija atsauksme Ieslodzījuma vietu pārvaldes komisijas priekšā. Viņš bija sacījis, ka Svonsona kungs attieksmē pret ieslodzīto izglītošanu nebaidās spert drosmīgus soļus, ir iniciatīvas un izdomas bagāts, turklāt arī tālredzīgs. Harijam bija pat grūti noticēt, cik lielu nepelnītu glaimu devu cietuma priekšnieks ir spējīgs gluži mierīgi pieņemt.

Pēc trīs mēnešiem, ko Harijs bija nostrādājis bibliotēkā, grāmatu aprite bija pieaugusi par četrpadsmit procentiem. Kad Harijs vaicāja, vai drīkstēs organizēt lasīšanas nodarbības vakaros, Svonsons sākumā šaubījās, bet Harijs neaizmirsa atkārtot tik nozīmīgos vārdus “drosmīgi soļi, izdomas bagāts un tālredzīgs”, un cietuma priekšnieks padevās.

Pirmo nodarbību apmeklēja tikai trīs cietumnieki, un viens no viņiem bija Pets Kvins, kurš jau prata gan lasīt, gan rakstīt. Līdz nākamā mēneša beigām mācīties gribētāju skaits bija pieaudzis līdz sešpadsmit. Tiesa, vairāki no tiem būtu gatavi darīt teju jebko, lai vakaros tiktu ārā no savām kamerām. Tomēr Harijam jau bija vērā ņemami sasniegumi dažu jaunāko ieslodzīto izglītošanā, un viņš nemitējās atkārtot, ka “cilvēks, kas nav gājis pareizajās skolās vai skolas nav apmeklējis vispār, nav automātiski uzskatāms par muļķi”.

Un Kvins viņam atgādināja: – Vai arī otrādi.

Par spīti tam, ka Harijs bija iesācis tik daudz jauna, viņam joprojām palika brīvs laiks, un tāpēc viņš izvirzīja sev uzdevumu izlasīt nedēļā divas jaunas grāmatas. Iepazinies ar amerikāņu klasiķiem, viņš pievērsās kriminālromāniem. Šī literatūras daļa bija visiecienītākā viņa ieslodzījuma biedru vidū un aizņēma septiņus no bibliotēkā esošajiem deviņpadsmit plauktiem.

Harijam vienmēr bija paticis Konans Doils, un tāpēc viņš ar lielu dedzību ķērās pie šā autora konkurentiem amerikāņiem.

Stundu pirms bibliotēkas slēgšanas Harijs papildināja savu dienasgrāmatu. Kādu vakaru, pabeidzis lasīt laikrakstu, Loids pavaicāja Harijam, vai drīkstētu ieskatīties viņa dienasgrāmatā. Tas Hariju ļoti pārsteidza. Harijs zināja, ka Loids brīvībā ir bijis literārais aģents un tieši tādēļ ieguvis darbu cietuma bibliotēkā. Reizēm viņš pieminēja tos autorus, kurus bija pārstāvējis un kurus lielākoties Harijs nepazina. Tikai vienu reizi Loids runāja par to, kā nokļuvis Levenemā, un nemitīgi skatījās uz durvīm, lai pārliecinātos, ka neviens cits nenoklausās.

– Mazliet nepaveicās, – viņš paskaidroja. – Ieguldīju dažu savu klientu naudu biržā, bet viss negāja kā iecerēts, un es paliku ar tukšām rokām.

Kad Harijs tajā vakarā atkārtoja šo stāstu Kvinam, viņš iepleta acis teju līdz griestiem.

– Drīzāk gan viņš to naudu notrallināja.

– Tad kāpēc bija vajadzīga tāda iedziļināšanās detaļās? – vaicāja Harijs. – Līdz šim taču viņš nevienam nebija minējis ne pušplēsta vārda par iemesliem, kas viņu atveduši šurp.

– Reizēm tu mēdz būt tik ļoti naivs! – iesaucās Kvins. – Ja tu šo pasaku stāsti tālāk, ir daudz lielāka iespēja, ka pārējie tai noticēs. Nekad neielaidies darīšanās ar šo cilvēku, jo viņam katrai rokai ir pa sešiem pirkstiem. – Tas bija kabatzagļu izteiciens, kuru Harijs apguva tajā naktī un ierakstīja savā dienasgrāmatā. Pārāk lielu uzmanību Kvina padomam gan viņš nepievērsa, jo nespēja iedomāties apstākļus, kādos viņam vajadzētu iesaistīties darījumā ar Maksu Loidu. Ja nu vienīgi vienoties par to, kuram kārta ieliet kafiju krūzē un pasniegt virsniekam, kas ienācis bibliotēkā.

Kad tuvojās beigām pirmais Harija Levenemā pavadītais gads, viņam bija jau trīs pilnas burtnīcas ar pierakstiem par cietumā novēroto. Viņš varēja vien minēt, cik lappušu vēl taps līdz pilnīgai soda izciešanai.

Viņš bija pārsteigts par to, ar kādu entuziasmu Loids katru reizi vēlējās izlasīt jaunāko ierakstu. Viņš pat ierunājās par to, ka vajadzētu Harija darbu parādīt izdevējam. Harijs tikai smējās.

– Nespēju iedomāties nevienu, kuram mani ķeburi varētu likties interesanti!

– Tad tevi gaida pārsteigums.