Читать книгу Ar svešu vārdu - Džefrijs Ārčers - Страница 2

– Mani sauc Harijs Kliftons.

– Kā tad. Un es esmu valsts prezidents, – noteica detektīvs Kolovskis un aizsmēķēja cigareti.

– Nē, – neatlaidās Harijs, – jūs nesaprotat. Ir notikusi briesmīga kļūda. Es esmu Harijs Kliftons. Anglis no Bristoles. Es kalpoju uz tā paša kuģa, kur bija arī Toms Bredšovs.

– Šo stāstiņu pataupi savam advokātam, – ieteica detektīvs un izpūta elpu, piepildīdams mazo kameru ar blīvu dūmu mākoni.

– Man nemaz nav advokāta, – iebilda Harijs.

– Ja es būtu iekūlies tādā ķezā kā tu, mazais, tad noteikti uzskatītu, ka Seftons Dželkss ir mana vienīgā cerība.

– Un kas ir šis Seftons Dželkss?

– Iespējams, ka nebūsi dzirdējis par Ņujorkas labāko advokātu, – noteica detektīvs un izpūta vēl vienu dūmu mākoni, – bet viņam nākamajā rītā deviņos ieplānota tikšanās ar tevi, un Dželkss no sava kabineta iziet tikai pēc tam, kad ir saņēmis priekšapmaksu.

– Bet… – iesāka Harijs, kad Kolovskis ar delnu uzsita pa kameras durvīm.

– Rīt, kad Dželkss ieradīsies pie tevis, – Kolovskis turpināja, neņemdams vērā Harija mēģinājumu kaut ko sacīt, – labāk sagudro kādu pārliecinošāku pasaciņu par šo, ka esam apcietinājuši nepareizo personu. Imigrācijas dienesta virsniekam tu pateici, ka esi Toms Bredšovs. Ja viņam tas likās gana pārliecinoši, tad tikpat labi pārliecinās arī tiesnesi.

Kameras durvis atvērās, tomēr detektīvs līdz tam brīdim paguva izpūst vēl vienu dūmu mākoni, un Harijam uznāca klepus. Kolovskis, vairs nesacījis ne vārda, izgāja gaitenī un aizcirta kameras durvis. Harijs sabruka uz sienai piestiprinātās lāvas un iespieda galvu spilvenā, kas bija ciets kā ķieģelis. Viņš skatījās griestos un prātoja par to, kā gan viss izvērties šādi – otrā pasaules malā viņš nonācis policijas rokās un tiek apsūdzēts slepkavībā.

Durvis atvērās vēl ilgi pirms tam, kad rīta gaismiņa spēja iezagties pa restoto lodziņu telpā. Par spīti agrajai stundai, Harijs jau bija pilnībā pamodies.

Ienāca apsargs, nesdams ēdienu, kādu Pestīšanas Armijas ļaudīm ne prātā nenāktu piedāvāt pat pilnīgākajam trūkumcietējam. Viņš nolika paplāti uz nelielā koka galdiņa un, ne vārda nebildis, aizgāja.

Harijs uzmeta skatienu ēdienam un sāka soļot pa kameru. Ar katru sperto soli pieauga viņa pārliecība, ka lieta ātri vien tiks atrisināta, tiklīdz viņš Dželksam būs izskaidrojis savas rīcības iemeslus un paskaidrojis, kālab izvēlējies pieņemt Toma Bredšova vārdu. Smagākais sods noteikti būs izraidīšana no valsts, un tas precīzi atbilstu viņa plānam, jo viņš visu laiku bija domājis atgriezties Anglijā, lai iestātos Jūras spēkos.

Bez piecām minūtēm deviņos no rīta Harijs sēdēja uz lāvas malas un nepacietīgi gaidīja Dželksa atnākšanu. Masīvās dzelzs durvis neatvērās līdz deviņiem divpadsmit. Harijs pielēca kājās, kad cietumsargs pakāpās malā, lai ielaistu gara auguma, eleganti ģērbušos sirmu kungu. Harijs nosprieda, ka šis vīrietis ir apmēram viņa vectēva gados. Dželksa kungam mugurā bija tumši zils sīksvītrots uzvalks ar divrindu pogu žaketi, balts krekls un svītrota kravate. Noguruma pilnais skatiens viņa sejā liecināja, ka gandrīz nekas uz šīs pasaules viņu vairs nespētu īsti pārsteigt.

– Labrīt! – viņš sveicināja un tikko manāmi uzsmaidīja Harijam. – Mani sauc Seftons Dželkss. Esmu vecākais partneris advokātu birojā “Dželkss, Maierss un Ebernetijs”. Bredšova kungs ar kundzi lūdza, lai pārstāvu jūsu intereses tiesā.

Harijs piedāvāja Dželksam vienīgo krēslu kamerā, it kā viņš būtu kāds sens draugs, kurš iegriezies viņa istabā Oksfordā, lai iedzertu tasi tējas. Pats viņš apsēdās uz lāvas malas un vēroja, kā advokāts no portfeļa izceļ dzeltenu bloknotu un noliek uz galda.

Dželkss no žaketes iekškabatas izņēma pildspalvu un sacīja: – Varbūt sāksim ar to, ka jūs man pateiksiet, kas esat, jo mums abiem ir zināms, ka leitnants Bredšovs jūs neesat.

Ja advokātu arī pārsteidza Harija stāsts, tad viņš to nekādi neizrādīja. Galvu noliecis, viņš daudz pierakstīja savā dzeltenajā bloknotā, kamēr Harijs skaidroja, kā viss izvērties un kāpēc viņš galu galā bijis spiests pavadīt nakti cietumā. Pabeidzis stāstīt, Harijs nosprieda, ka nu viņa nedienām būs pienācis gals, ja reiz pie lietas ķēries tik pieredzējis advokāts. Tā viņš domāja līdz brīdim, kad izdzirdēja Dželksa pirmo jautājumu.

– Jūs sacījāt, ka vēl uz “Kanzasas zvaigznes” klāja uzrakstījāt vēstuli mātei, kurā izskaidrojāt, kālab izlēmāt uzdoties par Tomu Bredšovu?

– Tieši tā, kungs. Nevēlējos lieki sāpināt savu māti, un tajā pašā laikā man bija nepieciešams, lai viņa saprastu, kālab izvēlējos tik dramatisku rīcību.

– Jā, es spēju saprast, kāpēc pieņēmāt, ka šāda identitātes maiņa būs labākais risinājums jūsu tābrīža problēmām. Tikai jūs neiedomājāties, ka šāds solis jūs ievilks vēl nopietnākās nepatikšanās, – noteica Dželkss. Viņa nākamais jautājums Hariju izbrīnīja pat vēl vairāk. – Vai jūs atceraties šās vēstules saturu?

– Protams. Es to rakstīju un pārrakstīju tik daudzas reizes, ka spēju atkārtot gandrīz vārdu pa vārdam.

– Tad ļaujiet man pārbaudīt jūsu atmiņu, – Dželkss sacīja un, vairs nesacījis neko, izrāva no dzeltenā bloknota papīra lapu un pasniedza to Harijam kopā ar pildspalvu.

Viņš mirkli apdomājās, lai labāk atcerētos vēstules tekstu, un tad ķērās pie rakstīšanas.

Mīļo māt!

Esmu darījis visu, kas manos spēkos, lai Tu šo vēstuli saņemtu pirms tam, kad Tev kāds būtu varējis pavēstīt, ka jūrā esmu gājis bojā.

Kā jau redzi, uz šās vēstules ir rakstīts 9. septembris, tātad vari pārliecināties, ka neesmu miris, jo “Devonieti” nogremdēja 4. septembrī. Mani izcēla no jūras, un es nokļuvu uz amerikāņu kuģa. Esmu pat ļoti dzīvs. Man radās iespēja pieņemt kāda cita cilvēka vārdu, un es tā arī izdarīju, jo cerēju, ka tādējādi atbrīvošu gan Tevi, gan Beringtonu ģimeni no daudzām problēmām, kuras, kā šķiet, gadu gaitā esmu radījis.

Ir svarīgi, lai Tu saprastu, ka mana mīlestība pret Emmu nav mazinājusies. Ne tuvu. Tomēr es nedrīkstu pieļaut, lai viņa pavada visu dzīvi, turēdamās pie vārgās cerības uz to, ka mans tēvs bija Arturs Kliftons, nevis Hugo Beringtons. Tagad viņai vismaz radīsies iespēja padomāt par jaunas dzīves sākšanu kopā ar kādu citu vīrieti.

Jau tuvākajā nākotnē es plānoju atgriezties Anglijā.

Ja saņemsi kādas ziņas no Toma Bredšova, tad zini, ka tās sūtu es.

Tiklīdz manas kājas atkal skars Anglijas zemi, es ar Tevi sazināšos, bet tikmēr lūdzu Tevi glabāt manu noslēpumu tikpat cieši, kā glabāji savējo visus šos gadus.

Tavs mīlošais dēls Harijs

Pabeidzis lasīt vēstuli, Dželkss kārtējo reizi pārsteidza Hariju. – Kliftona kungs, vai jūs šo vēstuli nosūtījāt pats? – viņš vaicāja. – Vai arī uzticējāt to izdarīt kādam citam?

Pirmo reizi šās sarunas laikā Harijam radās aizdomas, ka īsti kaut kas nav kārtībā, un viņš nolēma nestāstīt par savu lūgumu doktoram Vollesam personīgi nogādāt vēstuli, kad būs nonācis Bristolē pēc divām nedēļām. Viņš bažījās, ka Dželkss varētu pierunāt doktoru Vollesu, lai atdod vēstuli, un tad viņa mātei nāktos palikt neziņā, ka dēls joprojām ir dzīvs.

– Es nosūtīju vēstuli, kad biju izkāpis krastā, – Harijs paskaidroja.

Padzīvojušais advokāts uzreiz neatbildēja, bet pēc brīža pavaicāja: – Vai jums ir kādi pierādījumi, ka esat Harijs Kliftons, nevis Toms Bredšovs?

– Nē, kungs. Tādu man nav, – bez šaubīšanās atteica Harijs, skaudri apzinādamies, ka nevienam uz “Kanzasas zvaigznes” klāja nav ne mazākā pamata neticēt, ka viņš nav Toms Bredšovs. Tie cilvēki, kuri varētu apstiprināt viņa personību, atradās okeāna otrā pusē, vairāk nekā trīs tūkstošus jūdžu tālumā. Un nepaies ilgs laiks, līdz viņi visi uzzinās, ka Harijs Kliftons radis mūža mieru melnajā dzelmē.

– Tad iespējams, ka varēšu jums palīdzēt. Pieņemot, ka joprojām vēlaties, lai Emma Beringtone uzskata jūs par mirušu. Ja tā, – sacīja Dželkss ar mākslotu smaidu sejā, – varu piedāvāt risinājumu jūsu problēmai.

– Risinājumu? – pārvaicāja Harijs un pirmo reizi izskatījās, ka viņā modusies cerība.

– Vienīgi tādā gadījumā, ja esat gatavs arī turpmāk palikt par Tomasu Bredšovu. – Harijs klusēja, tādēļ advokāts turpināja: – Apgabala prokurora biroja darbinieki atzīst, ka Tomam Bredšovam izvirzītā apsūdzība ir drīzāk nejaušība, apstākļu sakritības rezultāts. Vienīgais nopietnākais pierādījums, kurš viņiem pieejams, ir tas, ka Toms Bredšovs aizbraucis no valsts dienu pēc tam, kad bija noticis noziegums. Pierādījumu trūkuma dēļ viņi ir gatavi atkāpties no apsūdzības slepkavībā, ja vien jūs būtu ar mieru atzīt, ka esat veicis citu, ne tik smagu noziegumu, proti, dezertējis no aktīvā dienesta armijā.

– Un kālab man vajadzētu atzīt kaut ko tādu? – nesaprata Harijs.

– Varu nosaukt vismaz trīs labus iemeslus, – atbildēja Dželkss. – Pirmkārt, ja jūs to nedarīsiet, tad, visticamāk, sešus gadus pavadīsiet cietumā par nelegālu ierašanos Amerikas Savienotajās Valstīs, izmantojot svešus personas datus. Otrkārt, jūs saglabāsiet anonimitāti un Beringtonu ģimenei nebūs nekādu iemeslu uzskatīt, ka joprojām esat dzīvs. Un, treškārt, Bredšovi ir gatavi jums samaksāt desmit tūkstošus dolāru, ja ieņemsiet viņu dēla vietu.

Harijs uzreiz saprata, ka šī būtu iespēja atmaksāt mātei par visiem šo gadu laikā viņa dēļ nestajiem upuriem. Tik milzīga summa ļautu viņai pilnībā mainīt dzīvi, dotu iespēju tikt projām no Stilhausleinas un īres maksas iekasētāja iknedēļas vizītēm. Viņa pat varētu apsvērt aiziešanu no viesmīles darba Grand Hotel, lai viņas ikdiena kļūtu vieglāka. Tiesa, Harijam likās, ka tas diezin vai notiks. Tomēr pirms piekrišanas Dželksa plānam Harijs vēlējās uzdot vairākus jautājumus.

– Kālab Bredšovi gribētu piedalīties šādā maldināšanā? Viņi taču noteikti zina, ka dēls ir gājis bojā jūrā.

– Bredšovas kundze izmisīgi vēlas, lai viņas Tomasa vārds paliktu neaptraipīts. Viņa nemūžam nespētu pieņemt, ka viens viņas dēls nonāvējis otru.

– Tātad Toms tiek apsūdzēts sava brāļa slepkavībā?

– Jā, bet, kā jau sacīju, pierādījumi nav pārliecinoši un vairāk balstīti uz nejaušību. Tiesā tie noteikti tiks apšaubīti un noraidīti. Tieši tālab Apgabala prokurora birojā ir ar mieru atteikties no šās apsūdzības. Tikai ar nosacījumu, ka atzīstat vainu mazākā noziegumā, proti, dezertēšanā.

– Un cik ilgs cietumsods man būs jāizcieš, ja es piekritīšu šādam risinājumam?

– Apgabala prokurors piekrita tiesā prasīt, lai jums tiek piespriests viens gads cietumā. Par labu uzvedību jūs jau pēc sešiem mēnešiem varētu izkļūt brīvībā. Un tas ir vērā ņemams ieguvums, salīdzinājumā ar sešiem gadiem, ko pavadīsiet ieslodzījumā, ja turpināsiet uzstāt, ka esat Harijs Kliftons.

– Mirklī, kad ieiešu tiesas zālē, kāds noteikti pamanīs, ka neesmu Toms Bredšovs.

– Maz ticams, – iebilda Dželkss. – Bredšovi nāk no Sietlas, no Rietumu krasta, tātad viņi ir tālu un reti apmeklē Ņujorku. Tomass Jūras spēkos iestājās, kad bija vien septiņpadsmit gadus vecs. Kā jums pašam labi zināms, viņš Amerikā nav spēris kāju jau pēdējos četrus gadus. Turklāt, ja atzīsiet vainu, tiesas zālē jums nāksies pavadīt ne vairāk kā divdesmit minūtes.

– Tiklīdz sākšu runāt, visiem taču uzreiz kļūs skaidrs, ka neesmu amerikānis. Vai tad ne?

– Tieši tālab jūs muti neatvērsiet, Kliftona kungs. – Likās, ka šim lielpilsētas advokātam ir atbilde uz pilnīgi visiem Harija jautājumiem, ko viņš pamanījās izgudrot.

– Anglijā tiesas prāvas par slepkavībām raisa milzīgu žurnālistu interesi un jau no agra rīta pie tiesas nama durvīm pulcējas ļaudis, lai kaut uz mirkli redzētu apsūdzēto.

– Kliftona kungs, Ņujorkā pašlaik tiek izskatītas četrpadsmit slepkavību lietas, ieskaitot bēdīgi slaveno “šķērētāja” lietu. Ļoti šaubos, ka pat iesācējs reportieris vēlēsies atspoguļot jūsu lietu.

– Man nepieciešams mazliet laika par to padomāt.

Dželkss ieskatījās savā rokaspulkstenī. – Tiesneša Etkinsa priekšā mums jāstājas jau pusdienlaikā. Tātad, Klifton, jums ir tikai mazliet vairāk par stundu izlemšanai. – Viņš uzsauca cietumsargam, lai atver kameras durvis. – Ja izlemsiet neizmantot manus pakalpojumus, novēlu jums veiksmi, jo tādā gadījumā mēs vairs nesatiksimies, – viņš piebilda un izgāja no telpas.

Harijs sēdēja uz lāvas malas un apsvēra Seftona Dželksa priekšlikumu. Viņš nešaubījās, ka sirmais advokāts spēlē pats savu spēli, tomēr seši mēneši izklausījās daudzkārt ciešamāk nekā seši gadi. Un pie kā cita lai viņš vēl vērstos, ja ne pie šī pieredzējušā jurista? Harijs no sirds vēlējās, kaut varētu vien uz dažiem mirkļiem nokļūt kabinetā pie sera Voltera Beringtona un lūgt viņa padomu.

Pēc stundas Harijs, ģērbies tumši zilā uzvalkā, krēmkrāsas kreklā ar iestīvinātu apkaklīti un aplicis svītrotu kaklasaiti, rokudzelžos saslēgts, no kameras tika aizvests uz cietuma automašīnu un bruņotu sargu pavadībā nogādāts tiesas namā.

– Neviens neticēs, ka esat spējīgs kādu noslepkavot, – paziņoja Dželkss pēc tam, kad drēbnieks bija ieradies kamerā pie Harija ar pusduci uzvalku, kreklu un kaklasaišu izlasi.

– Es arī neesmu nevienu nonāvējis, – Harijs palika pie sava.

Gaitenī Harijs pievienojās Dželksam. Advokāts viņam atkal veltīja savu neīsto smaidu un tad iestūma cauri virpuļdurvīm tiesas zālē un virzīja uz priekšu pa centrālo ailu, līdz abi bija sasnieguši advokātam paredzēto galdu, kur jau gaidīja divas brīvas vietas.

Harijs ieņēma savējo un, kad bija atbrīvots no rokudzelžiem, pārlaida skatienu gandrīz tukšajai tiesas zālei. Dželksam bija izrādījusies taisnība šajā jautājumā. Daži vienkārši cilvēki, neviena masu medija pārstāvja. Patiešām likās, ka žurnālistus šī lieta neinteresē. Viņuprāt, tā bija kārtējā sadzīviskā slepkavība, kurā apsūdzētais, visticamāk, tiks attaisnots. Nebija gaidāmi nekādi virsraksti par Kainu un Ābelu. Ceturtajā tiesas zālē nevienam netiks piespriests nāvessods elektriskajā krēslā.

Zvans vēstīja, ka ir pusdienlaiks. Tālākajā zāles daļā atvērās durvis, un parādījās tiesnesis Etkinss. Viņš nāca lēnā solī, uzkāpa uz paaugstinājuma, apsēdās savā vietā pie galda un ar galvas mājienu deva zīmi apgabala prokuroram, it kā precīzi zinātu, kas viņam sakāms.

Piecēlās gados jauns prokurors un pavēstīja, ka tiek noņemta apsūdzība slepkavībā, bet Tomass Bredšovs tiek apsūdzēts dezertēšanā no Amerikas Savienoto Valstu Jūras spēkiem. Tiesnesis pamāja ar galvu un pievērsa skatienu Dželksam, kurš piecēlās kājās.

– Vai jūsu aizstāvamais atzīst sevi par vainīgu šajā otrajā apsūdzībā?

– Jā, Jūsu godība, – atteica Dželkss. – Ceru, ka būsiet iecietīgs pret manu klientu. Nav taču jums jāatgādina, ka viņš tiek tiesāts pirmo reizi un iepriekš vienmēr ir bijis likumam paklausīgs pilsonis ar nevainojamu uzvedību.

Tiesnesis Etkinss ar drūmu skatienu sejā atkal pievērsās advokātam. – Dželksa kungs, – viņš sacīja, – ir cilvēki, kuri noteikti uzskatīs, ka virsnieka dezertēšana no dienesta vietas ir daudz smagāks noziegums nekā slepkavība. Esmu pārliecināts, ka man nav jāatgādina jums par to, ka pavisam nesen šāda apsūdzība vainīgajam varēja beigties ar stāšanos ierindas priekšā, lai saņemtu nāvi.

Harijam kļuva slikti, kad viņš paraudzījās uz savu advokātu, kurš cieši raudzījās tiesnesī.

– Paturot prātā šo apstākli, – turpināja Etkinss, – es piespriežu leitnantam Tomasam Bredšovam sešus gadus cietumā. – Viņš uzsita ar āmuriņu un sacīja: – Nākamā lieta! – Harijam pat neradās iespēja kaut ko iebilst.

– Jūs man sacījāt… – Harijs mēģināja uzrunāt advokātu, taču viņš jau bija pagriezis bijušajam klientam muguru un soļoja projām. Harijs grasījās mesties aizstāvim pakaļ, bet divi apsargi sagrāba viņu aiz rokām, aizlauza tās viņam aiz muguras un uzlika rokudzelžus. Pēc tam notiesāto noziedznieku veda pāri tiesas zālei pie durvīm, kuras viņš iepriekš pat nebija pamanījis.

Atskatījies Harijs ieraudzīja, ka Seftons Dželkss sarokojas ar vidēja vecuma vīrieti. Bija skaidri redzams, ka šis cilvēks apsveic advokātu ar labi paveiktu darbu. “Kur gan es iepriekš esmu redzējis šo seju?” Harijs prātoja. Un piepeši viņš atskārta – tas bija Toma Bredšova tēvs.