Читать книгу Ar svešu vārdu - Džefrijs Ārčers - Страница 13

Nākamajā pēcpusdienā Džailss pameta vienu pasauli un nokļuva gluži citā.

Trīsdesmit seši jauniesauktie, kurus nevienoja nekas cits kā fakts, ka viņi piekrituši kļūt par kareivjiem, iekāpa vilciena vagonā. Viņu aukles loma bija uzticēta kādam kaprālim. Kad vilciens izkustējās no vietas, Džailss paraudzījās pa nokvēpušo trešās klases logu un secināja tikai vienu. Viņi dodas uz dienvidiem. Tieši cik tālu uz dienvidiem, viņš saprata vien tad, kad vilciens pēc četrām stundām iebrauca Limpstonā.

Ceļojuma laikā Džailss klusēja un uzmanīgi klausījās, ko runā vīri viņam apkārt. Šie cilvēki nākamās divpadsmit nedēļas būs viņa biedri. Autobusa šoferis no Filtonas, policists no Longeštonas, miesnieks no Brodstrītas, celtnieks no Neilsī un lauksaimnieks no Vinskomas.

Kad visi bija izkāpuši no vilciena, kaprālis veda grupu uz autobusu, kas viņus jau gaidīja.

– Kurp mēs dosimies? – vaicāja miesnieks.

– Drīz uzzināsi, zēniņ, – atteica kaprālis.

Aizritēja stunda, un autobuss joprojām ripoja pa Dārtmūru, līdz vairs nebija redzamas ne mājas, ne cilvēki. Vienīgi vanags riņķoja gaisā, meklēdams medījumu.

Beidzot viņi apstājās pie vientulīgas ēku grupas, un laika apstākļu pabalināta izkārtne vēstīja: “Ipras kazarmas. Veseksas pulka treniņnometne.” Šis apstāklis nekādi neuzlaboja Džailsa omu. No sarga būdiņas iznāca kareivis un pacēla barjeru, lai autobuss varētu iebraukt teritorijā. Pēc apmēram simt jardiem tas apstājās laukuma vidū. Kāds vientuļš stāvs gaidīja, līdz jaunie kareivji izkāps.

Izrausies no autobusa, Džailss nonāca aci pret aci ar milzīga auguma cilvēku, kura krūtis bija apmēram mucas platumā, un likās, ka viņš ir teju vai iestādīts laukuma smiltīs. Pie krūtīm viņam trijās rindās bija piestiprināti apbalvojumi, un zem kreisās rokas viņš bija iespiedis brūnu ādas zizli, taču visvairāk Džailsu pārsteidza viņa bikšu vīles, kas bija iegludinātas teju vai naža asumā, kā arī kurpes, kas bija nospodrinātas tik spoži, ka vīrietis tajās varēja saskatīt savu atspulgu.

– Labvakar, kungi! – nodimdināja vīrietis. Atbalss aizvēlās pāri parādes laukumam. Džeimss nodomāja, ka šim cilvēkam nu gan nav nepieciešams lietot megafonu. – Esmu augstākais virsseržants Dosons. Jums mani jāuzrunā par kungu. Mans uzdevums ir no jums, salašņu bara, divpadsmit nedēļu laikā izveidot cīņai derīgu spēku. Līdz tam laikam jūs būsiet ieguvuši tiesības saukties par veseksiešiem, labākā pulka kareivjiem. Nākamās divpadsmit nedēļas es būšu jums mātes, tēva un mīļotās vietā. Un ticiet, man ir tikai viens mērķis dzīvē, proti, panākt, lai brīdī, kad sastapsiet savu pirmo vācu kareivi, jūs nogalinātu viņu ātrāk, nekā viņš būs nonāvējis jūs. Un šis process sāksies nākamajā rītā pulksten piecos. – Vīri novaidējās, bet virsnieks to pilnībā ignorēja. – Līdz tam atstāšu jūs kaprāļa Makklauda ziņā. Viņš jūs aizvedīs uz kantīni un pēc tam varēsiet iekārtoties kazarmās. Naktī atpūtieties labi. Kad atkal tiksimies, jums būs nepieciešama visa enerģija, kāda vien jums piemīt. Kaprāl, pārņemiet vadību!

Džailss sēdēja un skatījās uz zivju kroketēm, kuru sastāvdaļas nekad nebija redzējušas sālsūdeni. Iedzēris vienu malku brūna remdena šķidruma, kas tika pasniegts kā tēja, viņš nolika krūzi atpakaļ uz galda.

– Ja tu negrasies ēst savas kroketes, varbūt es varu tās dabūt? – vaicāja jauns puisis, kas sēdēja blakus Džailsam. Viņš pamāja ar galvu, un abi samainījās šķīvjiem. Jauneklis vairs neteica ne vārda, kamēr nebija pievārējis Džailsa porciju.

– Es pazīstu tavu mammu, – jauneklis sacīja.

Džailss ciešāk paraudzījās uz viņu un mēģināja izprātot, kā gan tas iespējams.

– Mēs piegādājam gaļu uz Menorhausu un Beringtonholu, – vīrietis turpināja. – Man patīk tava mamma, – viņš sacīja. – Ļoti jauka lēdija. Esmu Beitss, starp citu. Terijs Beitss. – Viņš cieši paspieda Džailsam roku. – Man ne prātā nevarēja ienākt, ka galu galā sēdēšu tev blakus.

– Tā, puiši. Tagad laiks iekārtoties, – noteica kaprālis. Jauniesauktie pielēca kājās un sekoja kaprālim ārā no kantīnes pāri parādes laukumam uz angāra formas ēku, kurai uz durvīm bija uzkrāsots vārds “Marna”. Kaprālis paskaidroja, ka tas ir kārtējais apliecinājums Veseksas pulka varonībai kaujās, un atvēra durvis uz viņu jaunajām mājām.

Trīsdesmit sešas gultas, pa astoņpadsmit katrā telpas malā, bija iespiestas platībā, kas bija mazāka nekā ēdamistaba Beringtonholā. Džailsam bija iedalīta vieta starp Etkinsonu un Beitsu. “Līdzīgi kā skolā,” Džailss nosprieda. Tomēr turpmākās dienas pierādīja, ka dažas atšķirības ir.

– Tā, puiši. Laiks ģērbties nost un likties uz auss.

Ilgi pirms tam, kad pēdējais vīrs bija iekāpis gultā, kaprālis jau nodzēsa gaismu un vēl noaurojās: – Lai visi izgulētos! Jums rīt būs grūta diena. – Džailss nemaz nejustos pārsteigts, ja gluži kā Fišers, grupas vecākais skolā, kaprālis vēl piebilstu: – Un nekādas runāšanas, kad gaismas nodzēstas! Kā jau iepriekš tika solīts, gaismas atkal iedegās piecos nākamajā rītā. Tiesa, Džailsam neiznāca laika ieskatīties pulkstenī pēc tam, kad guļamtelpā bija ienācis augstākais virsseržants un nokliedzies: – Tas, kurš pēdējais izkāps no gultas, būs pirmais, kuru skars vāciešu durklis!

Daudzi kāju pāri vēja ātrumā pieskārās pie grīdas, kad augstākais virsseržants izmaršēja pa guļamtelpas centru. Ar savu zizli viņš klaudzināja pie tūļīgāko jaunkareivju gultas gala, mudinot arī viņus veicīgāk nostāties ar abām kājām uz zemes.

– Tagad klausieties un klausieties uzmanīgi! – viņš turpināja. – Es jums atvēlēšu četras minūtes, lai jūs nomazgātos un noskūtos. Četras minūtes, lai saklātu gultu. Četras minūtes, lai saģērbtos. Un astoņas minūtes brokastošanai. Kopā divdesmit minūtes. Neiesaku uzsākt nekādu spriedelēšanu par šo tematu, jo jūs nedrīkstat zaudēt ne mirkli no šā laika. Turklāt es jebkurā gadījumā esmu vienīgais, kuram te atļauts runāt. Vai skaidrs?

– Pilnīgi noteikti! – atteica Džailss, un viņa piezīmi pavadīja sīki pārsteiguma pilni smiekliņi.

Pēc mirkļa augstākais virsseržants jau bija nostājies tieši viņa priekšā. – Ik reizi, kad atvērsi savu muti, dēliņ, – viņš norēca, uzlicis zizli Džailsam uz pleca, – lai es no tevis dzirdētu tikai “jā, kungs!” vai “nē, kungs!”. Vai skaidrs?

– Jā, kungs! – atbildēja Džailss.

– Man liekas, es nesadzirdēju, ko tu sacīji, dēliņ!

– Jā, kungs! – nokliedza Džailss.

– Tā jau ir labāk. Un tagad tu, sīkais draņķi, dodies uz tualetes telpu, pirms neesmu tevi nosūtījis ārpuskārtas norīkojumā.

Džailsam nebija ne jausmas, ko nozīmē nosūtīšana ārpuskārtas norīkojumā, taču tas nekādā ziņā neizklausījās vilinoši.

Kad Džailss iegāja tualetes telpā, Beitss jau posās no turienes ārā. Kamēr Džailss skuvās, Beitss bija paguvis gan saklāt gultu, gan saģērbties un jau devās uz kantīni. Beidzot ticis galā ar visu, arī Džailss iekārtojās pie galda Beitsam pretī.

– Kā tev tas izdevās? – Džailss ar apbrīnu vaicāja.

– Kas izdevās? – Beitss noteica.

– Būt tik možam un pilnībā pamosties, kad mēs pārējie vēl pusmiegā neattapām, kas un kā.

– Pavisam vienkārši. Esmu miesnieks, tāpat kā mans tēvs. Katru rītu cēlāmies četros un uz tirgu projām. Ja gribēju dabūt labāko, vajadzēja būt uz vietas, kad prece tiek piegādāta. Ja nokavēsi kaut dažas minūtes, tiksi tikai pie otrā labākā. Nokavē pusstundu un tiec pie pārpalikumiem. Tava mamma par to paldies neteiktu, vai ne?

Džailss iesmējās, un Beitss cēlās kājās, lai dotos uz kazarmām. Atlika vien secināt, ka augstākais virsseržants nav atvēlējis laiku zobu tīrīšanai.

Rīta lielākā daļa tika veltīta jauniesaukto ieģērbšanai formās. Viena otra no tām gan izskatījās pēc tādas, ko iepriekš valkājis kāds cits. Pēc tam tika izsniegtas beretes, jostas, zābaki, ķiveres, apavu spodrināšanas līdzeklis un vēl citas nepieciešamas lietas. Kad tas bija padarīts, jauniesauktos aizveda uz parādes laukumu, lai sāktu apmācību. Tā kā augstskolā Džailsam jau bija nācies iziet nelielu apmācības kursu, iesākumā viņš pat bija mazliet labākā pozīcijā par citiem, tomēr nojauta, ka ilgi tā neturpināsies, un Terijs Beitss ātri vien viņu panāks.

Divpadsmitos viņi soļoja uz kantīni, un Džailss jutās tik ļoti izsalcis, ka notiesāja gandrīz visu, kas tika celts galdā. Pēc pusdienām viņi atgriezās kazarmās un pārģērbās sporta tērpos, tad visi tika aizkomandēti uz sporta laukumu, kur sākās dzenāšana. Džailss klusībā pateicās savam sporta skolotājam, kas bija iemācījis viņam rāpties pa virvi, noturēt līdzsvaru uz baļķa un pievilkties pie stieņa. Viņš pamanīja, ka Beitss atkārto katru viņa kustību.

Pēcpusdiena noslēdzās ar piecu jūdžu garu skrējienu pa Devonas tīreļiem. Tikai astoņi no trīsdesmit sešiem jauniesauktajiem pa treniņnometnes vārtiem atgriezās kopā ar fiziskās sagatavotības instruktoru. Viens pat bija pamanījies apmaldīties, un tika izsūtīta grupa viņa meklēšanai. Pēc tējas sekoja tas, ko augstākais virsseržants dēvēja par “atpūtas laiku”. Lielākā daļa jauniesaukto gluži vienkārši sabruka savās gultās un iekrita dziļā miegā.

Nākamajā rītā piecos kazarmas durvis atkal atsprāga vaļā, bet šoreiz daži kāju pāri jau bija izcelti no gultas, iekams augstākais virsseržants ieslēdza gaismu. Pēc brokastīm atkal bija jāsoļo parādes laukumā, un nu jau gandrīz visiem izdevās noturēties pareizajā ritmā, nejaucot soļus. Pēc soļošanas jauniesauktajiem lika aplī apsēsties zālē un mācīja, kā izjaucama, ieeļļojama, tīrāma, atkal saliekama un pielādējama šautene. Instruktors skaidroja, ka lodei ir pilnīgi vienalga, uz kuru pusi lidot, tālab tai jādod iespēja nonāvēt ienaidnieku, bet jāuzmanās vērst stobru pašam pret sevi.

Pēcpusdiena pagāja ieroča lietošanas apmācībās. Instruktors katram jauniesauktajam ierādīja, kā apieties ar ieroci, kā nomērķēt, kā atspiest laidi pret plecu, kā pareizi nospiest mēlīti. Šoreiz Džailss domās sūtīja pateicības vārdus savam vectēvam par stundām, kas pavadītas viņa tīrelī un mācoties trāpīt mērķī.

Dienas beigās atkal bija jātiek galā ar piecu jūdžu garo skrējienu, pēc tam sekoja tējas dzeršana un atpūta. Desmitos tika nodzēsta gaisma. Lielākā daļa vīru bija aizmiguši jau ilgi pirms tam – cerībās, ka nākamajā rītā saule uzlēks vēlāk vai vismaz augstākais virsseržants būs nomiris miegā. Nekas no tā, protams, nepiepildījās. Pirmā nedēļa Džailsam likās vismaz mēnesi gara, taču otrās nedēļas beigās viņš jau pamazām sāka pierast pie dienaskārtības. Diemžēl no rīta tualetes telpā viņš vēl ne reizi nebija ieradies pirms Beitsa.

Lai gan Džailsam gluži tāpat kā pārējiem jaunkareivjiem nepatika apmācības, viņš labprāt pieņēma izaicinājumu un izbaudīja sacensības garu. Dienām ritot, viņam tomēr nācās atzīt, ka aizvien grūtāk ir pārspēt miesnieku no Brodstrītas. Beitss turēja līdzi sitienu pēc sitiena boksa ringā un šaušanas apmācībās trāpīja mērķī. Kad piecu jūdžu skrējienā vajadzēja doties ar smagajiem zābakiem kājās un vēl ņemt līdzi ieroci, aizvien neiespējamāk kļuva pārspēt vīru, kurš dienu no dienas, rīts vai vakars, pieradis uz saviem platajiem pleciem nest liellopu kautķermeņus.

Sestās nedēļas beigās neviens nebrīnījās par to, ka tieši Beringtons un Beitss izvirzīti paaugstinājumam un viņiem piešķirta dienesta pakāpe “jaunākais kaprālis” un katram uzticēts savs kareivju vads.

Tiklīdz abu uzplečiem bija parādījusies jaunā uzšuve, viņu vadītie kareivju vadi kļuva par nesamierināmiem konkurentiem. Ne vien stadionā vai parādes laukumā, bet arī katru reizi, kad viņi devās nakts operācijās vai tika iesaistīti lauka mācībās. Katras dienas beigās Džailss un Beitss gluži kā skolas puikas lielīgi apgalvoja, ka tieši viņš ir uzvarējis. Augstākajam virsseržantam bieži vien nācās teikt galavārdu.

Kad apmācības tuvojās nobeigumam, Džailss jutās lepns par to, ka abi vadi sākuši uzskatīt sevi par veseksieša vārda cienīgiem. Tomēr augstākais virsseržants nemitējās atgādināt, ka jau pavisam drīz viņiem nāksies piedalīties gluži īstās cīņās pret reāliem ienaidniekiem un pārciest kaujas ložu krusu. Viņš atgādināja arī to, ka vairs neatradīsies tuvumā, lai palīdzētu. Un pirmo reizi Džailsam nācās atzīt pašam sev, ka viņam pietrūks šā sasodītā vīra.

– Ņem viņu līdzi, – noteica Beitss.

Divpadsmitās nedēļas piektdienā apmācības bija beigušās, un Džailss iedomājās, ka vienlīdz ar pārējiem vīriem atgriezīsies Bristolē, lai nedēļas nogalē atpūstos un pirmdienā atkal ierastos pulkā.

Viņš gāja pa parādes laukumu, kad viņu apturēja augstākais virsseržants.

– Jaunākais kaprāli Berington, jums jāierodas pie majora Redklifa! Nekavējoties.

Džailss būtu vēlējies pavaicāt par iemeslu, bet zināja, ka atbildi tāpat nesaņems.

Viņš aizsoļoja pāri parādes laukumam un pieklaudzināja pie adjutanta kabineta durvīm. Šo cilvēku viņš bija redzējis tikai vienu reizi, turklāt tikai no attāluma.

– Ienāciet! – virsnieks sacīja. Džailss iegāja, salutēja, nostājās miera stājā un gaidīja. – Berington, – majors Redklifs teica, kad bija atbildējis uz militāro sveicienu, – es pavēstīšu jums labas ziņas. Jūs tiekat norīkots uz virsnieku skolu.

Džailss pat nebija zinājis, ka viņa kandidatūra vispār ir izvirzīta.

– Jums jau rīt agrumā jādodas uz Monsu. Pirmdien jūs uzsāksiet sagatavošanās kursu. Apsveicu un vēlu veiksmi!

– Paldies, kungs! – sacīja Džailss un pēc tam pavaicāja: – Vai Beitss arī pievienosies?

– Beitss? – atkārtoja majors Redklifs. – Vai jūs runājat par jaunāko kaprāli Beitsu?

– Jā, kungs.

– Dievs augstais! Nē taču, – atbildēja majors Redklifs. – Viņš nav piemērots tam, lai kļūtu par virsnieku.

Džailss nodomāja, ka atliek vien cerēt uz tikpat tuvredzīgiem vāciešiem, kas savus virsniekus izvēlas līdzīgi.

Nākamās dienas pievakarē Džailss ieradās Monsas Virsnieku apmācības skolas vienībā Olderšotā un nepavisam nebija sagatavojies tam, cik ātri atkal mainīsies viņa dzīve. Bija nepieciešams zināms laiks, lai pierastu pie tā, ka visi kaprāļi, seržanti un augstākie virsseržanti uzrunāja viņu ar vārdu “kungs”.

Viņš gulēja atsevišķā istabā, un piecos no rīta durvis neatsprāga vaļā, lai ielaistu klaigājošu komandieri, kurš pieprasītu nekavējoties celties. Durvis atvērās vienīgi tad, kad pats Džailss izlēma tās atvērt. Viņš brokastoja kompānijā ar citiem jauniem vīriešiem, kuriem nebija jāskaidro, kā lietojams nazis un dakšiņa. Tiesa, izskatījās, ka daži no viņiem nemūžam neiemācīsies apieties ar šauteni, kur nu vēl niknumā šaut uz kādu. Un tomēr jau pēc dažām nedēļām šie paši jaunizceptie virsnieki nonāks frontes līnijā, kur no viņu prasmes pieņemt lēmumus būs atkarīgas daudzu brīvprātīgo dzīvības.

Kopā ar šiem jaunajiem vīriešiem Džailss sēdēja klases telpā, kur viņiem visiem tika mācīta militārā vēsture, ģeogrāfija, darbs ar kartēm, kaujas taktika, vācu valoda un līderim nepieciešamo prasmju izkopšana. Lai gan no Beitsa – Brodstrītas miesnieka – Džailss bija iemācījies, ka nav iespējams apgūt prasmi būt līderim.