Читать книгу Ar svešu vārdu - Džefrijs Ārčers - Страница 4

Harijs gulēja uz augšējās lāvas un skatījās griestos, ko klāja viena plāna kaļķa kārtiņa un ko viņš varēja aizsniegt, tikai pastiepjot pirkstus uz augšu. Matracis bija kunkuļains, bet spilvens tik ciets, ka viņam izdevās iemigt vien uz dažām minūtēm vienā reizē.

Domas aizklīda pie Seftona Dželksa un tā, cik viegli vecajam advokātam bija izdevies viņu piemuļķot. “Panāc, lai manu dēlu vairs neapvainotu slepkavībā, tas ir viss, ko es no tevis prasu,” Harijs teju vai dzirdēja veco Bredšovu sakām Dželksam. Harijs pūlējās nedomāt par nākamajiem sešiem gadiem, par kuriem Bredšova kungam nebija nekādas daļas. Vai tas bija desmit tūkstošu dolāru vērts?

Viņš aizgainīja no prāta savu advokātu un atcerējās Emmu. Harijam viņas ļoti pietrūka, gribējās viņai uzrakstīt un pavēstīt, ka joprojām ir dzīvs, taču viņš zināja, ka to nedrīkst. “Interesanti, ko gan viņa dara šajā rudenīgajā dienā Oksfordā? Kā viņai sokas mācībās pirmajā studiju gadā? Vai viņa jau satiekas ar kādu citu puisi? Un kā klājas viņas brālim, Džailsam, manam tuvākajam draugam? Vai Džailss ir pārtraucis studijas un pieteicies armijā, lai cīnītos pret vāciešiem?” Harijs lūdzās, lai Dievs viņu pasargā un lai viņš joprojām ir dzīvs, ja viņš ir spēris šādu soli. Tad Harijs ar dūri iedunkāja lāvas malu, niknodamies, ka viņam nav dota iespēja piedāvāt savu artavu. Kvins neko neteica, jo pieņēma, ka Harijam ir “pirmās nakts sindroms”.

Un Hugo Beringtons? “Vai kāds viņu vēl ir redzējis vaigā pēc tam, kad viņš nozuda dienā, kurā man vajadzēja kļūt par viņa meitas vīru?” Harijs prātoja. “Vai Hugo Beringtons ir atradis veidu, kā atgūt visu labvēlību, kad tika uzskatīts, ka es esmu gājis bojā?” Viņš aizgainīja arī Hugo Beringtonu no prāta, joprojām nespēdams pieņemt iespēju, ka šis cilvēks varētu būt viņa tēvs.

Iedomājies par māti, Harijs pasmaidīja, jo cerēja, ka viņa lietderīgi izmantos desmit tūkstošus dolāru, ko Dželkss bija apsolījis viņai nosūtīt, kad viņš piekrita ieņemt Toma Bredšova vietu. Harijs cerēja, ka ar vairāk nekā diviem tūkstošiem mārciņu bankā viņa aizies no viesmīles darba Grand Hotel un nopirks to mazo mājiņu laukos, par kādu allaž bija sapņojusi. Un tas būtu vienīgais labums no visas tās šarādes.

“Bet sers Volters Beringtons, kurš allaž izturējās pret mani kā pret savu mazdēlu? Ja Hugo ir mans tēvs, tad sers Volters patiešām ir mans vectēvs. Ja viss izrādās tieši tā, es esmu galvenais mantinieks, kurš saņems gan Beringtonu muižu, gan ģimenes titulu un ar laiku kļūšu sers Harijs Beringtons.” Tomēr Harijs vēlējās, lai visu mantotu viņa labākais draugs Džailss, Hugo Beringtona likumīgais dēls, turklāt izmisīgi alka pierādīt, ka viņa tēvs ir Arturs Kliftons.

Tas viņam dotu kāroto iespēju apprecēt savu mīļoto Emmu. Harijs pūlējās aizmirst, kur viņam būs jāpavada nākamie seši gadi.

Septiņos no rīta iegaudojās sirēna un pamodināja tos cietumniekus, kuri bija atradušies ieslodzījumā jau tik ilgi, ka spēja izbaudīt naktsmieru. – Kamēr tu guli, tu neesi ieslodzīts. – Tādi bija pēdējie vārdi, ko iepriekšējā vakarā Kvins nomurmināja, pirms iekrita ciešā miegā un jau drīz pēc tam sāka skaļi krākt. Harijam tas nelikās traucējoši. Krācēju hierarhijā viņa tēvocis Stens atradās daudz augstākā pakāpē.

Garās bezmiega nakts laikā Harijs savā prātā bija ticis skaidrībā ar vairākām lietām. Bija žēl, ka tik daudz laika nāksies izšķiest truli un bezjēdzīgi. “Toms” būs paraugieslodzītais un tādējādi varēs cerēt uz ātrāku atbrīvošanu. Viņš dabūs darbu bibliotēkā un rakstīs dienasgrāmatu, iemūžinot tajā visu, kas notika pirms ieslodzījuma, kā arī visu, ko nāksies piedzīvot aiz restēm. Viņš būs labā fiziskā formā, jo Eiropā joprojām plosās karš. Un, ticis brīvībā, viņš uzreiz pieteiksies bruņotajos spēkos.

Kad Harijs norāpās no savas augšējās lāvas, Kvins jau bija pilnībā saģērbies.

– Kas tagad? – vaicāja Harijs, un izklausījās, ka tā vaicā jauniņais skolā mācību semestra pirmajā dienā.

– Brokastis, – atteica Kvins. – Apģērbies, paķer savu šķīvi un krūzi. Tev jābūt gatavam, kad cietumsargs atslēgs kameru. Ja dažas sekundes nokavēsies, var gadīties, ka virsnieks aizcērt kameras durvis tev tieši deguna priekšā. Daži tādi te ir. – Harijs sāka vilkt kājās bikses. – Un ceļā uz ēdnīcu nevirini muti, – piebilda Kvins. – Tā tu pievērsīsi uzmanību, un tas kaitina vecos bukus, kas te sēž jau ilgi. Vispār nerunā ne ar vienu nepazīstamo, kamēr nebūsi ticis līdz otrajam gadam.

Harijs būtu smējies, tomēr nejutās pārliecināts, ka Kvins to domājis kā joku. Viņš dzirdēja, kā slēdzenē noskrapst atslēga, un kameras durvis atvērās. Kvins gluži kā dzinējsuns medībās izšāvās ārā, kamēr viņa kameras biedrs tikai turējās nopakaļ. Viņi pievienojās garai klusējošu cietumnieku rindai, kas gāja garām tukšo kameru atvērtajām durvīm, tad lejup pa spirālveida kāpnēm uz pirmo stāvu, kur piepulcējās pārējiem ieslodzītajiem brokastīs.

Līdz ēdnīcas durvīm bija vēl krietns gabals, kad rinda vairs nevirzījās uz priekšu. Harijs vēroja, kā īsos baltos uzsvārčos tērpušies vīri, kas stāvēja aiz elektriskajām plītīm, izsniedza ēdienu. Apsargs ar steku rokā un garu baltu uzsvārci mugurā uzmanīja, lai neviens nedabūtu papildporciju.

– Patīkami jūs atkal redzēt, Sidl, – Pets klusi vērsās pie uzrauga, kad viņi bija sasnieguši rindas sākumu. Abi vīri sarokojās kā seni draugi. Harijs nepamanīja mirkli, kad viņiem rokās būtu parādījusies nauda, tomēr īss Sidla kunga galvas mājiens liecināja, ka darījums ir noticis.

Kvins devās uz priekšu, un viņa šķīvī uzradās ceptas olas ar kārtīgiem dzeltenumiem, vairāk melnu nekā gaišu ceptu kartupeļu grēda un, kā pienācās pēc noteikumiem, divas šķēles apkaltušas maizes. Harijs nokļuva pie Kvina brīdī, kad pieredzējušā drauga krūze bija līdz pusei pielieta ar kafiju. Ēdiena izsniedzēji izskatījās visai pārsteigti, kad Harijs viņiem citam pēc cita pateicās, it kā atrastos viesībās pie vikāra.

– Sasodīts! – viņš nolamājās, kad nākamais izsniedzējs grasījās ieliet viņam kafiju. – Krūzi aizmirsu kamerā.

Izsniedzējs pielēja Kvina krūzi līdz malām. – Nākamreiz atceries krūzi paņemt! – aizrādīja viņa kameras biedrs.

– Nekādas runāšanas rindā! – uzkliedza Heslers un uzsita ar steku pa savu cimdoto plaukstu. Kvins veda Hariju uz garā galda galu un apsēdās viņam pretī. Harijs bija tik ļoti izsalcis, ka apēda visu, kas atradās uz šķīvja, pat taukainākās olas, kādas jebkad bija redzējis. Viņš pat apsvēra domu par to, ka vajadzētu nolaizīt šķīvi, taču tad atcerējās savu draugu Džailsu un kādu citu pirmo brokastošanas reizi.

Kad Harijs un Pets bija beiguši piecu minūšu ilgo brokastošanu, viņus pa spirālveida kāpnēm atkal pavadīja uz augšējo stāvu. Tiklīdz kameras durvis bija aizcirtušās, Kvins rūpīgi nomazgāja savu šķīvi un krūzi, bet pēc tam tos kārtīgi nolika zem savas lāvas.

– Gadiem ilgi mitinoties četras reiz astoņas pēdas mazā telpā, iemācies izmantot katru collu. – viņš paskaidroja. Harijs sekoja viņa paraugam un prātoja, cik gan daudz laika paies, līdz arī viņš Kvinam varēs kaut ko iemācīt.

– Un tagad? – viņš taujāja.

– Darbu sadale, – atteica Kvins. – Es pievienošos Sidlam virtuvē. Mums tikai jāparūpējas, lai tevi norīkotu uz bibliotēku. Viss atkarīgs no atbildīgā virsnieka. Ķibele vien tā, ka man sāk aptrūkties naudas. – Kvins tikko bija paguvis izrunāt šos vārdus, kad kameras durvis atkal atsprāga vaļā un tajās parādījās Heslera stāvs. Viņa cimdotajā rokā bija steks.

– Kvin, – viņš nokomandēja, – nekavējoties dodies uz virtuvi! – Bredšov, tev jādodas uz devīto posteni un jāpievienojas pārējiem korpusa uzkopējiem.

– Es cerēju, ka varēšu strādāt bibliotēkā. Kungs…

– Man tavas cerības ir pie vienas vietas, Bredšov, – atteica Heslers. – Es esmu atbildīgais šajā ēkas spārnā un es arī nosaku šeit kārtību. Uz bibliotēku varēsi iet otrdienās, ceturtdienās un svētdienās laikā no sešiem līdz septiņiem. Gluži kā visi pārējie ieslodzītie. Vai skaidrs? – Harijs pamāja ar galvu – Tu, Bredšov, vairs neesi nekāds virsnieks. Tikai vienkāršs cietumnieks, un viss. Tāds pats kā ikviens šajā vietā. Un netērē laiku ar domām par to, ka varētu mani uzpirkt, – viņš vēl piebilda un tad aizsoļoja uz nākamo kameru.

– Heslers ir viens no tiem dažiem virsniekiem, kurus nevar piekukuļot, – nočukstēja Kvins. – Tagad tava vienīgā cerība ir Svonsona kungs, cietuma priekšnieks. Tikai atceries, ka viņš sevi uzskata par tādu kā intelektuāli, kas šajā gadījumā laikam nozīmē, ka viņš spēj savienot burtus vārdos un uzrakstīt saistītu tekstu. Turklāt viņš ir pārliecināts baptists. Aleluja!

– Kad man radīsies iespēja ar viņu satikties?

– Jebkurā laikā. Tikai noteikti paziņo viņam, ka vēlies strādāt bibliotēkā. Ikvienam jauniņajam viņš atvēl tikai piecas minūtes.

Harijs sabruka uz koka krēsla un saņēma galvu rokās. Ja nebijis to desmit tūkstošu dolāru, ko Dželkss apsolīja nosūtīt viņa mātei, šīs piecas minūtes varētu izmantot, lai paskaidrotu cietuma priekšniekam, kāpēc vispār nonācis Levenemā.

– Un pagaidām darīšu, ko varēšu, lai tevi dabūtu uz virtuvi, – piebilda Kvins. – Nebūs tas, uz ko cerēji, tomēr noteikti labāk nekā apkopēja pienākums.

– Paldies! – sacīja Harijs, un Kvins aizsteidzās uz virtuvi. Viņam nebija nepieciešams skaidrot, kur tā atrodas. Harijs kāpa lejup uz pirmo stāvu un meklēja devīto posteni.

Divpadsmit jauniņo, barā sastājušies, gaidīja norādījumus. Levenemā iniciatīva netika atbalstīta – tā varēja novest pie dumpja vai gluži vienkārši norādīt, ka ieslodzītais ir gudrāks nekā virsnieks.

– Paņemiet spaini, piepildiet to ar ūdeni un ķerieties pie beržamā vīkšķa, – komandēja Heslers. Viņš pasmaidīja, ieraudzījis Hariju, un ievilka sarakstā ķeksīti iepretī viņa vārdam. – Tā kā tu, Bredšov, ieradies pēdējais, tad nākamos divus mēnešus berzīsi atejas.

– Es taču nemaz nebiju pēdējais! – mēģināja iebilst Harijs.

– Man gan likās, ka biji, – attrauca Heslers, un smaids nepagaisa no viņa sejas.

Piepildījis spaini ar aukstu ūdeni, Harijs paņēma beržamo vīkšķi. Nebija nepieciešams skaidrot, kurp jāiet. Tas bija nosakāms pēc smakas pat daudzu soļu attālumā. Vēl pat neiegājis lielajā taisnstūra telpā ar trīsdesmit caurumiem grīdā, Harijs sāka rīstīties. Viņš aizspieda degunu, tomēr bieži nācās mesties no telpas ārā, lai ievilktu plaušās kaut mazliet gaisa. Heslers stāvēja mazliet nostāk un smējās.

– Tu pie tā pieradīsi, Bredšov, – viņš sacīja. – Ar laiku.

Harijs nožēloja, ka ieturējis tik pamatīgas brokastis, kuras viņš izvēma jau pēc dažām minūtēm. Bija aizritējusi apmēram stunda, kad Harijs dzirdēja kāda cita virsnieka balsi, kas sauca viņa vārdu. – Bredšov!

– Es! – Harijs, gluži bāls kļuvis, izstreipuļoja no atejas telpas.

– Cietuma priekšnieks vēlas tevi redzēt. Tad nu iesim.

Ar katru soli Harijs spēja arvien dziļāk ievilkt elpu un, nokļuvis pie cietuma priekšnieka kabineta durvīm, jutās jau gandrīz kā cilvēciska būtne.

– Gaidi, kamēr tevi pasauks! – virsnieks norādīja.

Harijs apsēdās brīvā krēslā starp diviem citiem ieslodzītajiem, kuri ātri vien aizgriezās. Un viņus nebija par ko vainot. Ieslodzītie gāja iekšā un ārā no cietuma priekšnieka kabineta. Harijs pūlējās sakopot domas. Kvinam bija taisnība. Saruna ilga tikai piecas minūtes. Dažas pat bija vēl īsākas. Harijs saprata, ka nedrīkst zaudēt ne sekundi no viņam atvēlētā laika.

– Bredšov! – sauca virsnieks, atvēra durvis un pakāpās malā, ļaudams Harijam ieiet kabinetā. Harijs nolēma neiet pārāk tuvu Svonsona kungam un palika dažus soļus atstatu no viņa milzīgā rakstāmgalda, kura virsma bija apšūta ar ādu. Lai gan cietuma priekšnieks palika sēžam, Harijs varēja saskatīt, ka viņam bijis grūti aizpogāt žaketes vidējo pogu. Viņa mati bija nokrāsoti melni. Droši vien tāpēc, lai iegūtu jauneklīgāku izskatu. Taču tas nebija izdevies. Iespaids bija mazliet smieklīgs. Ko Bruts bija sacījis par Cēzara iedomību? Rotāja uzvaras vainagiem un dāsni slavēja gluži kā dievu. Un tas viņu pazudināja.

Svonsons atvēra Bredšova lietu un dažus mirkļus to pētīja, bet pēc tam paraudzījās uz Hariju.

– Redzu, tev piespriesti seši gadi par dezertēšanu. Tāda gadījuma man te vēl nav bijis, – viņš atzina.

– Jā, kungs – atteica Harijs, nevēlēdamies tērēt ne sekundi viņam atvēlētā dārgā laika.

– Un nepūlies man iestāstīt, ka neesi vainīgs, – Svonsons turpināja, – jo tikai viens no tūkstoša tāds ir. Tā ka apstākļi ir pret tevi. – Harijs nevilšus pasmaidīja. – Ja nemeklēsi nepatikšanas un netaisīsi tračus, domāju, nebūs iemesla tevi te paturēt visus sešus gadus.

– Paldies, kungs!

– Vai tev ir kādas īpašas intereses? – Svonsons pavaicāja, lai gan pēc izskata likās, ka viņam Harija atbilde ir gluži vienaldzīga.

– Lasīšana, mākslas baudīšana un kora dziedāšana, kungs.

Cietuma priekšnieks neticīgi paraudzījās uz Hariju, nespēdams saprast, vai tiešām šis cietumnieks pūlētos viņu sakaitināt. Viņš norādīja uz kādu uzrakstu, kas piesprausts pie sienas aiz viņa galda. – Bredšov, vai vari pateikt, kāda ir nākamā rinda?

Izšūts bija teksts: “Es paceļu savas acis uz kalniem…” Harijs klusi pateicās Eleanorai Mandejas jaunkundzei un tām stundām, ko bija pavadījis kora mēģinājumos. – “No kurienes gan man nāks palīdzība? Mana palīdzība nāk no Tā Kunga, kas radījis debesis un zemi.” Simtu divdesmit pirmais psalms.

Cietuma priekšnieks pasmaidīja. – Pasaki man, Bredšov, kuri ir tavi iemīļotākie rakstnieki?

– Šekspīrs, Dikenss, Ostina, Trolops un Tomass Hārdijs.

– Mūsu zemes autori tev neliekas gana labi?

Harijam gribējās balsī izgrūst lāstu. Pieļaut tik acīmredzamu un rupju kļūdu! Viņš uzmeta skatienu cietuma priekšnieka pustukšajam grāmatu plauktam. – Nekādā ziņā tā nav, – viņš sacīja. – Uzskatu, ka Frānsiss Skots Ficdžeralds, Hemingvejs un Olivjē Henrijs ir autori, kuriem līdzīgu ir maz. Un, manuprāt, Džons Steinbeks ir Amerikas modernās literatūras smalkākais paraugs. – Harijs cerēja, ka pareizi izrunājis šo uzvārdu. “Par pelēm un cilvēkiem” nāksies izlasīt pirms nākamās tikšanās ar cietuma priekšnieku.

Svonsona lūpās atgriezās smaids. – Kādu darbu Heslera kungs tev iedalījis? – viņš vaicāja.

– Korpusa apkopšanu, lai gan es vēlētos strādāt bibliotēkā, kungs.

– Tiešām? – pārvaicāja cietuma priekšnieks. – Man būs jāpaskatās, vai tur ir kāda brīva vieta. – Viņš kaut ko ierakstīja iepretī Bredšova uzvārdam.

– Paldies, kungs!

– Ja tāda būs, tevi šodien par to informēs, – cietuma priekšnieks vēl piebilda un aizvēra dokumentu mapi.

– Paldies, kungs! – atkārtoja Harijs un ātri izgāja no kabineta, apzinādamies, ka viņam atvēlētās piecas minūtes iestiepušās mazliet ilgāk.

Tiklīdz Harijs bija iznācis gaitenī, dežurējošais virsnieks aizveda viņu atpakaļ uz korpusu. Harijs pateicībā nopriecājās, ka Heslers nekur tuvumā nav redzams, un apkopēju komanda jau pārcēlusies uz otro stāvu. Viņš tiem pievienojās.

Vēl ilgi pirms tam, kad sirēna vēstīja par pusdienu laiku, Harijs jutās pārguris. Viņš iestājās rindā un pamanīja, ka Kvins jau iekārtojies pie elektriskajām plītīm un pasniedz ēdienu ieslodzītajiem. Uz Harija šķīvja nonāca liela porcija kartupeļu un pārceptas gaļas. Viņš viens apsēdās garā galda galā un ķērās pie ēšanas. Biedēja Heslera ierašanās, jo tas nozīmētu, ka pēcpusdienā viņš atkal tiks nosūtīts uz atejas telpu pirmajā stāvā un turpat paliks arī viņa apēstās pusdienas.

Kad Harijs atgriezās darba vietā, dežurēja jau cits virsnieks, un cits jauniņais tika norīkots tīrīt atejas. Visu pēcpusdienu Harijs slaucīja gaiteņus un iztukšoja atkritumu tvertnes. Viņš domāja tikai par to, ka cietuma priekšnieks varbūt pavēlēs norīkot viņu darbā uz bibliotēku. Ja tā nenotiks, palika cerība par strādāšanu virtuvē.

Pēc pusdienām Kvins atgriezās kamerā, un viņa sejas izteiksme liecināja, ka Harijam nav cerību pievienoties viņam virtuvē.

– Bija viena trauku mazgātāja vieta, – viņš stāstīja.

– Es labprāt, – noteica Harijs.

– Sidla kungs gan nosauca tavu vārdu, bet Heslers noprotestēja. Viņš sacīja, ka tev vismaz trīs mēneši jāpastrādā par korpusa apkopēju un tikai tad viņš varbūt apsvērs iespēju tevi pārcelt uz virtuvi.

– Kas tam cilvēkam uznācis? – Harijs izmisumā vaicāja.

– Klīst baumas, ka viņš pieteicies par virsnieku flotē, bet nav izturējis eksāmenu un tālab viņam nācies samierināties ar dienestu cietumā. Tāpēc leitnantam Bredšovam jāizbauda sekas.