Читать книгу Ar svešu vārdu - Džefrijs Ārčers - Страница 8

Sers Volters Beringtons jau kopš agras bērnības bija ieaudzinājis mazmeitai pārliecību, ka nekad nedrīkst kavēt norunātu satikšanos. Vectēvs iegalvoja, ka tāda kavēšana rada nepareizu iespaidu, bet viņa taču vēloties, lai citi viņu uztver nopietni.

Paturot šo viņa uzskatu prātā, Emma no rīta deviņos divdesmit piecās devās projām no Menorhausas un tieši bez astoņām minūtēm desmitos iebrauca pa Beringtonu kuģniecības vārtiem. Viņa izkāpa no lifta piektajā stāvā un pa gaiteni steidzās uz valdes priekšsēdētāja kabinetu. Pulkstenis bija bez divām minūtēm desmit.

Sera Voltera sekretāre Bīlas jaunkundze atvēra viņa kabineta durvis brīdī, kad pulkstenis uz kamīna malas skaitīja desmito stundu. Valdes priekšsēdētājs pasmaidīja, piecēlās no krēsla, devās pretī Emmai un noskūpstīja viņu uz abiem vaigiem.

– Kā tad klājas manai mīļākajai mazmeitai? – viņš vaicāja un pavadīja Emmu līdz krēslam, kur ērti varēja iekārtoties pie uguns.

– Greisai klājas lieliski, vectēv, – atteica Emma. – Viņai ir izcili panākumi Kembridžā. Vismaz tā man ir stāstīts. Viņa sūta tev mīļus sveicienus.

– Nekļūsti nekaunīga, jaunā dāma! – sers Volters aizrādīja, atbildēdams uz viņas smaidu. – Un kā klājas Sebastjanam? Mīļākajam mazmazdēlam?

– Tavam vienīgajam mazmazdēlam, – Emma atgādināja un ērti iekārtojās ādas klubkrēslā.

– Tu neesi viņu paņēmusi līdzi, tālab pieņemu, ka mūsu saruna būs nopietna.

Īsais brīdis pieklājības frāzēm līdz ar to arī bija galā. Emma zināja, ka sers Volters katram apmeklētājam atvēl zināmu laika daudzumu. Bīlas jaunkundze viņai reiz bija sacījusi, ka viņš novērtē, cik svarīga ir potenciālā saruna. Apmeklētājam tiek dāvātas piecpadsmit minūtes, pusstunda vai pat visa stunda – atkarībā no apspriežamā temata. Šis likums attiecas arī uz ģimeni. Vienīgi svētdienās tas nedarbojas. Emmai padomā bija vairāki jautājumi, un viņa cerēja, ka vectēvs atvēlēs sarunai vismaz pusstundu.

Viņa sagrozījās krēslā un pūlējās nomierināties, jo nevēlējās, lai vectēvs nojaustu īsto viņas nāciena iemeslu.

– Vai atceries reizi, kad tu, izrādot laipnību, devies uz Skotiju, – viņa iesāka, – lai man pavēstītu par Harija bojāeju okeāna dzīlēs? Diemžēl tobrīd biju tādā stāvoklī, ka visu pat īsti neaptvēru. Cerēju, ka tu varētu man pastāstīt par viņa pēdējām dzīves dienām.

– Protams, mana dārgā, – sers Volters līdzjūtīgi sacīja. – Kaut nu mana atmiņa būtu uzdevumu augstumos! Vai tu vēlējies uzzināt kaut ko konkrētu?

– Tu man sacīji, ka pēc atbraukšanas no Oksfordas Harijs pieteicies par ceturto palīgu uz “Devonieša”.

– Taisnība. Mans senais draugs kapteinis Heivenss palīdzēja. Viņš bija viens no tiem, kas izdzīvoja šajā katastrofā. Kad nesen tikāmies, viņš par Hariju runāja ar patiesu siltumu un sacīja, ka Harijs bijis drosmīgs jauns cilvēks, kurš ne vien izglābis kapteiņa dzīvību, kad kuģi torpedēja ienaidnieks, bet pat ziedojis savējo, pūlēdamies izglābt arī kuģa inženieri.

– Vai kapteinis Heivenss arī nokļuva uz “Kanzasas zvaigznes” klāja?

– Nē, viņu izglāba kāda cita tuvumā esoša kuģa ļaudis. Un viņš diemžēl Hariju tā arī vairs nesatika.

– Tātad viņš savām acīm neredzēja, kā okeāns paņem Harija dzīvību?

– Nē. Vienīgais virsnieks no “Devonieša”, kurš kopā ar Hariju bija viņa nāves brīdī, bija kāds amerikānis. Leitnants Tomass Bredšovs.

– Tu man sacīji, ka doktors Volless atveda vēstuli Kliftones kundzei.

– Tieši tā. Doktors Volless bija “Kanzasas zvaigznes” komandas galvenais ārsts. Viņš man apliecināja, ka darīts viss, kas bijis viņa un kolēģu spēkos, lai glābtu Harija dzīvību.

– Vai šis Bredšovs arī tev atsūtīja vēstuli?

– Nē, tikai pašam tuvākajam cilvēkam. Ja pareizi atceros, tā sacīja doktors Volless.

– Vai tev neliekas savādi, ka viņš neuzrakstīja man?

Sers Volters brīdi klusēja. – Zini, es par to tā īsti nemaz neesmu domājis. Var gadīties, ka Harijs par tevi Bredšovam nebija ieminējies. Tu taču zini, cik noslēpumains viņš spēja būt.

Emma par šo jautājumu bija domājusi daudz un bieži, tomēr tagad steidzās mainīt sarunas tematu. – Vai tu esi lasījis to vēstuli, kuru viņš atsūtīja Kliftones kundzei?

– Nē, neesmu vis. Tomēr dienā, kad biju viņu apciemot, redzēju to noliktu uz kamīna malas.

– Kā tev liekas, vai doktors Volless zināja, kas vēstulē rakstīts?

– Jā. Viņš man pateica, ka tā esot līdzjūtības vēstule no virsnieka, kurš kopā ar Hariju dienējis uz “Devonieša”.

– Ak, kaut man būtu iespēja satikt šo Tomasu Bredšovu! – Emma izmanīgi sacīja.

– Nemaz nezinu, mana mīļā, kā tu varētu to izdarīt, – sers Volters iebilda. – Ja vien Vollesam ir iespēja ar viņu sazināties.

– Vai tev ir doktora Vollesa adrese?

– Zinu tikai to, ka viņš kalpo uz “Kanzasas zvaigznes”.

– Viņi noteikti pārtrauca reisus uz Bristoli, kad mūsu valsts tika ierauta karā.

– Kamēr uz Savienotajām Valstīm nebūs nogādāti visi viņu pilsoņi, kas gatavi maksāt jebkuru naudu, lai tikai atgrieztos mājās, šie reisi netiks pārtraukti.

– Vai tas nav neattaisnots risks, ja Atlantijas okeānā kuģo tik daudz vācu zemūdeņu?

– Kamēr Amerika paliek neitrāla, tāds risks nepastāv, – paskaidroja sers Volters. – Hitlers nevēlēsies uzsākt karu ar Savienotajām Valstīm tikai tālab, ka viena zemūdene būs nogremdējusi kādu amerikāņu pasažieru kuģi.

– Vai “Kanzasas zvaigzne” tuvākajā laikā ir gaidāma Bristoles ostā?

– Es nezinu, tomēr gluži viegli varu to noskaidrot. – Vecais vīrs ar grūtībām piecēlās no krēsla un lēnām piegāja pie sava rakstāmgalda. Lappusi pēc lappuses viņš izšķirstīja grafikus, kuros bija norādīti laiki, kad kuģi ierodas dokos.

– Tā. Tepat jau ir, – viņš beidzot noteica. – Pēc četrām nedēļām kuģis no Ņujorkas dodas jūrā un Bristolē ieradīsies piecpadsmitajā novembrī. Ja vēlies sastapties ar kādu no komandas, ņem vērā, ka šeit kuģis ilgi nepaliks, jo šī ir vieta, kur tam varētu draudēt vācu uzbrukums.

– Vai mani laidīs uz klāja?

– Diezin vai. Laiž tikai komandas locekļus un darba meklētājus. Godīgi sakot, nespēju iztēloties tevi par matrozi vai viesu apkalpotāju pie galdiņiem.

– Kā tad lai es satieku doktoru Vollesu?

– Tev nāksies gaidīt un cerēt, ka viņš nokāps krastā. Pēc nedēļu ilgušas kuģošanas gandrīz katrs vēlas pabūt uz cietzemes. Ja vien viņš būs uz kuģa, tad tu viņu noteikti pārķersi. Tikai neaizmirsti, Emma… kopš Harija nāves aizritējis vairāk nekā gads. Var gadīties, ka Volless vairs nav šā kuģa ārsts. – Emma iekoda lūpā. – Tomēr es labprāt palīdzētu, ja tu vēlētos tikties ar šā kuģa kapteini.

– Nē, nē, – aši iebilda Emma. – Tas nav tik svarīgi.

– Ja pārdomāsi… – ieteicās sers Volters, piepeši atskārtis, cik patiesībā nozīmīgi tas ir mazmeitai.

– Nē, vectēv. Paldies! – viņa tencināja un piecēlās. – Pateicos, ka atvēlēji man tik daudz sava laika.

– Un ar to noteikti nebija gana, – atbildēja vecais kungs. – Es vēlētos, lai tu biežāk iegriezies pie manis. Un nākamreiz noteikti paņem līdzi Sebastjanu! – viņš piebilda, pavadīdams mazmeitu līdz durvīm.

Par Emmas apmeklējuma iemeslu seram Volteram vairs nebija ne mazāko šaubu.

Automašīnā pa ceļam uz Menorhausu no Emmas prāta neizgāja viens teikums. Tas skanēja galvā gluži kā ieraksts skaņuplatē, kad gramofona adata iestrēgusi un atskaņo tikai vienu fragmentu.

Pēc atgriešanās mājās viņa iegāja bērnistabā pie Sebastjana. Nācās viņu pierunāt, lai nokāpj no šūpuļzirdziņa, un, protams, neiztika arī bez asarām. Pēc pusdienām viņš saritinājās kamoliņā un gluži kā apmierināts kaķis laimīgi iemiga. Auklīte ielika mazo gultiņā, bet Emma zvanīja šoferim.

– Es vēlos braukt uz Bristoli.

– Tieši kurp, jaunkundz?

– Uz Grand Hotel.

– Ko tu vēlies, lai es izdaru? – pārvaicāja Meizija.

– Pieņemiet mani par viesmīli.

– Kāpēc?

– To es labprātāk paturētu noslēpumā.

– Vai tev ir kaut mazākā nojausma, cik smags ir šis darbs?

– Nē, – atzinās Emma, – tomēr es jūs nepievilšu.

– Un kad tu gribētu sākt strādāt?

– Rīt.

– Rīt?

– Jā.

– Uz cik ilgu laiku?

– Vienu mēnesi.

– Tagad es mēģināšu visu kārtīgi saprast, – sacīja Meizija. – Tu gribi, lai apmācu tevi viesmīles darbā, un vēlies sākt jau rīt. Tu strādāsi vienu mēnesi un nevēlies man stāstīt iemeslus.

– Apmēram tā.

– Un tu gribi saņemt arī samaksu?

– Nē, – atbildēja Emma.

– Nu ko, tas jau ir atvieglojums.

– Tātad… kad varu sākt?

– Rīt sešos.

– No rīta? Sešos? – Emma neticīgi atkārtoja.

– Varbūt tev tas būs pārsteigums, Emma, bet man ir klienti, kuri jāpaēdina jau līdz septiņiem no rīta, jo astoņos viņiem jābūt darbā. Tev savā postenī būs jāierodas ik rītu sešos.

– Postenī?

– Ja ieradīsies mazliet pirms sešiem, es visu tev paskaidrošu.

Ne reizi savās divdesmit astoņās darba dienās Emma neieradās ar novēlošanos. Iespējams, tas bija tāpēc, ka Dženkinss jau puspiecos no rīta pieklaudzināja pie viņas istabas durvīm un Hadsons izlaida no automašīnas simt metru attālumā no Grand Hotel dienesta ieejas bez piecpadsmit sešos.

Cilvēki, ar kuriem Emma strādāja kopā, pazina viņu kā Dikensas jaunkundzi. Viņa izmantoja savu aktrises pieredzi, lai nevienam ne prātā neienāktu, ka viņas uzvārds patiesībā ir Beringtone.

Kliftones kundze viņai neizrādīja nekādas īpašas labvēlības zīmes, jo sevišķi tad, kad izdevās uzliet zupu pastāvīgajam klientam vai ēdamzāles vidū saplēst šķīvju kaudzi. Zaudējumi parasti tādos gadījumos tika atrēķināti no vainīgās viesmīles algas. Protams, ja viņai tāda vispār bija. Pagāja laiks, līdz Emma iemācījās ar plecu atbīdīt virtuves durvis, nesaskrienoties ar kādu citu viesmīli, kura devās pretējā virzienā.

Lai cik grūts bija sākums, Meizija ātri pamanīja, ka atliek Emmai kaut ko vienreiz pateikt, lai viņa to atcerētos. Tas, cik ātri Emma visu apguva, šķita iespaidīgi. Jau otrās nedēļas beigās viņai nebija nepieciešama uzraudzība, servējot galdu un liekot sudraba piederumus, ko daudzas iesācējas tā arī nespēja iemācīties daudz ilgākā laikā.

Trešās nedēļas beigās Meizija vēlējās, kaut Emma nepamestu darbu, bet, beidzoties ceturtajai nedēļai, bija vairāki pastāvīgie klienti, kuri vēlējās, lai viņus apkalpotu vienīgi Dikensas jaunkundze.

Meizija jau sāka raizēties, kā gan viņa paskaidros viesnīcas vadībai, ka Dikensas jaunkundze iesniegusi atlūgumu tikai pēc viena mēneša darbā.

– Varat pateikt Hērsta kungam, ka man piedāvāta labāka vieta un lielāka alga, – Emma ieteica, salocīdama formastērpu.

– Viņš nebūs iepriecināts, – Meizija paredzēja. – Ja vēl tu būtu nekam nederīga vai vismaz nokavējusies dažas reizes… būtu vieglāk. – Emma iesmējās un pēdējo reizi uz salocītā formastērpa uzlika savu mazo balto cepurīti. – Dikensas jaunkundz, vai varu jūsu labā izdarīt vēl kaut ko? – vaicāja Meizija.

– Jā, lūdzu, – Emma atbildēja. – Man nepieciešama atsauksme.

– Grasies pieteikties vēl kādā neapmaksātā darbā, ja?

– Apmēram tā, – piekrita Emma, juzdamās mazliet vainīga par to, ka nedrīkst atklāt Harija mātei šo noslēpumu.

– Es nodiktēšu atsauksmi, tu to pierakstīsi un pēc tam es parakstīšos, – viņa sacīja un sagādāja Emmai papīra lapu ar viesnīcas emblēmu. – Iesniegšanai potenciālajam darba devējam, – Meizija iesāka, – īsajā laikā, kamēr…

– Vai es drīkstētu izlaist vārdu “īsajā”? – vaicāja Emma.

Meizija pasmaidīja.

– Laikā, kad Dikensas jaunkundze strādāja Grand Hotel… – Emma ierakstīja “Beringtones jaunkundze” un nepateica to Meizijai. – …viņa pierādīja, ka ir strādīga un prasmīga. Gan klienti, gan kolēģi viņu bija iemīļojuši. Viņai piemīt atzīstamas viesmīles prasmes un spēja ātri apgūt visu jauno, kas nepieciešams darbam. Tas liek domāt, ka ikviens darba devējs būs ar viņu apmierināts. Mums ir žēl no viņas šķirties. Ja kādreiz viņa vēlētos atgriezties Grand Hotel, mēs ar prieku viņu sagaidīsim atpakaļ.

Smaidot Emma pasniedza papīra lapu Meizijai, kura parakstījās zem vārdiem “Restorāna vadītāja”.

– Paldies! – sacīja Emma un apskāva Meiziju.

– Mana mīļā, nevaru ne iedomāties, ko esi iecerējusi, – noteica Meizija, kad Emma bija atslābinājusi skavas. – Vienalga, novēlu tev veiksmi.

Emmai gribējās viņai visu izstāstīt. Gribējās pateikt: “Es dodos meklēt jūsu dēlu un neatgriezīšos, kamēr nebūšu viņu atradusi.”