Читать книгу Ar svešu vārdu - Džefrijs Ārčers - Страница 3

Hariju gluži familiāri veda pa garu, pustumšu gaiteni līdz durvīm, uz kurām nebija uzraksta, bet pēc tam ārā tukšā pagalmā.

Tā centrā bija novietots dzeltens autobuss. Neviens uzraksts neliecināja par to, kāds ir šā transportlīdzekļa galamērķis. Pie durvīm stāvēja muskuļots autovadītājs, rokās sažņaudzis šauteni. Viņš ar galvas mājienu norādīja, lai Harijs rāpjas autobusā. Sargi viņam palīdzēja, pie viena nodrošinādamies pret negaidītiem izlēcieniem.

Apsēdies Harijs drūmi vērās ārā pa logu – uz dzelteno autobusu veda arī citus notiesātos. Daži gāja ar noliektām galvām, bet citi, kuri noteikti šādu ceļu mina ne pirmo reizi, izskatījās bezrūpīgi un plātīgi. Harijs nosprieda, ka nu jau vairs ilgi nebūs jāgaida un autobuss dosies ceļā uz nolikto mērķi. Taču nu viņam bija jāiegaumē pirmā mācība kā cietumniekam – ja reiz kāds bija notiesāts, tad vēlāk nekāda steiga vairs nebija manāma.

Harijs vēlējās pavaicāt sargiem, kurp viņus vedīs, taču neviens no tiem neizskatījās pēc laipna tūristu gida. Viņš satrūkās, jo kāds smagi atzvila viņam blakus sēdeklī. Nopētīt savu jauno kaimiņu viņam nebija ne mazākās vēlēšanās, taču otrs notiesātais nekavējoties uzsāka iepazīšanos un nācās vien uzlūkot viņu ciešāk.

– Mani sauc Pets Kvins, – viņš pavēstīja, un balsī bija jaušams neliels īru akcents.

– Toms Bredšovs, – Harijs atteica. Viņš labprāt būtu sarokojies ar savu kaimiņu, ja vien nebūtu saslēgts dzelžos.

Kvins pēc noziedznieka nemaz neizskatījās. Viņa kājas gandrīz nesniedzās līdz zemei, tātad augumā viņš nevarēja būt garāks par piecām pēdām. Pārējie ieslodzītie bija vai nu muskuļoti, vai vienkārši ar lieko svaru, bet Kvins izskatījās tik trausls, it kā viegla vēja pūsma varētu viņu aiznest pa gaisu. Paplānie rudie mati jau bija sākuši sirmot, lai gan viņam nevarēja dot vairāk par četrdesmit.

– Pirmā reize? – Kvins pārliecināti vaicāja.

– Vai tas ir tik acīmredzami? – Harijs atvaicāja.

– Tas rakstīts tavā sejā.

– Kas tieši tur ir rakstīts?

– Tev nav ne jausmas, kas gaidāms.

– Tad jau ir skaidrs, ka tev gan šī nav pirmā reize.

– Šajā autobusā esmu jau vienpadsmito reizi, vai varbūt pat divpadsmito.

Harijs pirmo reizi šās dienas laikā iesmējās.

– Par ko tad tevi ietupināja? – Kvins vaicāja.

– Par dezertēšanu, – Harijs noteica, neko vairāk nepaskaidrojot.

– Nekad vēl nebiju neko tādu dzirdējis, – attrauca Kvins. – Esmu aizlaidies no trijām sievām, bet neviena vēl nav mēģinājusi mani par to iebāzt aiz restēm.

– Es jau neaizlaidos no sievas, – paskaidroja Harijs un iedomājās par Emmu. – Es aizlaidos no Karaliskajiem… proti, no Jūras spēkiem.

– Un cik tev par to iedeva?

– Sešus gadus.

Kvins nosvilpās caur diviem vēl mutē palikušajiem zobiem. – Izklausās skarbi. Kurš tiesāja?

– Etkinss, – Harijs izjusti atbildēja.

– Ērnijs Etkinss? Tev bija ticis nepareizais tiesnesis. Ja vēl kādu reizi nonāksi tiesā, izvēlies īsto tiesnesi.

– Man nebija ne jausmas, ka tiesnesi var izvēlēties.

– Nevar jau arī, – skaidroja Kvins, – tomēr vienmēr ir iespēja no ļaunākajiem izvairīties. – Harijs ciešāk paskatījās uz sarunbiedru, tomēr nepārtrauca viņu. – Ir septiņi tiesneši, kuri nodarbojas ar lietu izskatīšanu. No diviem ir jāizvairās par katru cenu. Un viens no tiem ir Ērnijs Etkinss. Viņš nemaz nesaprot jokus, taču ļoti labi prot piespriest ilgus cietumsodus.

– Bet… kā tad es varēju no viņa izvairīties? – vaicāja Harijs.

– Jau gadiem Etkinss strādā ceturtajā tiesas zālē. Ja redzu, ka mani ved uz ceturto, man piemetas epilepsijas lēkme, un sargi mani aizved pie tiesas ārsta.

– Tu esi epileptiķis?

– Nē, – attrauca Kvins. – Tu neuzmanīgi klausies. – Likās, ka viņš ir aizkaitināts, un Harijs apklusa. – Brīdī, kad esmu atlabis, mana lieta jau nodota citam tiesnesim.

Harijs iesmējās otro reizi. – Un tas allaž nostrādā?

– Nē, ne vienmēr. Taču, kad sargi ir jauniņie, man parādās iespēja. Tiesa, ar katru reizi ir grūtāk izspēlēt vienu un to pašu triku. Šajā reizē gan nemaz nenācās pūlēties, jo mani veda taisnā ceļā uz otro tiesas zāli, kas ir tiesneša Rīgena teritorija. Viņš ir no īriem, gluži tāpat kā es… to es saku, ja pats vēl neesi pamanījis… un tak jau piespēlēs savam tautietim mazāku sodu.

– Un par ko tevi apsūdzēja?

– Esmu kabatzaglis, – Kvins paziņoja tādā tonī, it kā sacītu, ka ir arhitekts vai ārsts. – Mana specializācija ir ātrumsacīkstes vasarā un boksa mači ziemā. Vienmēr ir labāk, ja cilvēks kaut ko aizrautīgi vēro. Tiesa, pēdējā laikā veiksme sākusi man pagriezt muguru. Esmu tajās vietās kļuvis pārāk pazīstams. Tagad man vairāk jāstrādā metro stacijās un autobusu pieturās. Ķēriens tur nav nekāds lielais, un ir daudz vieglāk iekrist.

Harijs daudz ko vēlējās pavaicāt savam jaunajam skolotājam. Gluži kā centīgs students, kurš koncentrējas, lai uzdotu jautājumus, kas palīdzētu viņam nokārtot iestājeksāmenu. Turklāt viņu iepriecināja tas, ka Kvins netaujā par viņa akcentu.

– Vai zini, kurp mēs tagad braucam? – viņš prasīja.

– Uz Levenemu vai Pīrpointu, – atteica Kvins. – Viss atkarīgs no tā, kur nogriezīsimies no maģistrāles. Pa divpadsmito vai četrpadsmito nobrauktuvi.

– Vai kādā no tām vietām jau iepriekš esi bijis?

– Abās. Un vairākkārt, – Kvins gluži lietišķi paskaidroja. – Un, pirms tu vaicā, vai par šīm vietām ir ieteikumi tūristiem, es tev pateikšu. Levenemai varētu dot vienu zvaigzni, bet Pīrpointa būtu jāslēdz.

– Kāpēc mēs vienkārši nevaram pavaicāt sargam, kurp mūs ved? – tincināja Harijs, kurš vēlējās ātrāk tikt ārā no šā nožēlojamā stāvokļa.

– Tāpēc, ka viņš pateiktu nepareizi. Vienkārši tāpat, lai mūs pakaitinātu. Ja mēs braucam uz Levenemu, tev jāraizējas tikai par to, kādā korpusā nokļūsi. Tā kā esi jauniņais, droši vien tiksi ievietots A korpusā. Tur dzīve ir krietni vieglāka. Rūdītie vīri, tādi kā es, parasti nonāk D korpusā. Tur nav ieslodzīto, kuri jaunāki par trīsdesmit, un neviens nav sodīts par vardarbību. Tā ir ideāla vieta, ja pratīsi turēt galvu noliektu un darīt, ko liek. Centies izvairīties no B un C korpusiem. Tur ir pa pilnam narkomānu un visādu psiho.

– Un kas man jādara, lai nokļūtu A korpusā?

– Pasaki atbildīgajam virsniekam, ka esi pārliecināts kristietis, ka nelieto alkoholu un nesmēķē.

– Nemaz nezināju, ka cietumā atļauts dzert grādīgos, – noteica Harijs.

– Nav jau arī, tu muļķa ķēms, – attrauca Kvins. – Bet… ja tev ir kāds nieks zaļo, – viņš piebilda un paberzēja pirkstus raksturīgā žestā, – sargi gluži negaidīti pārtop par bārmeņiem. Nekādi aizliegumi viņus nekavē.

– Un kas man pirmajā dienā jāievēro viscītīgāk?

– Tiec pie pareizā darba.

– Kāda ir izvēle?

– Apkopšana, virtuve, slimnīca, veļas mazgātava, bibliotēka, dārza darbi un kapela.

– Kas man jādara, lai tiktu bibliotēkā?

– Pasaki viņiem, ka proti lasīt.

– Un ko tu viņiem saki? – Harijs tincināja.

– Ka esmu mācījies par šefpavāru.

– Tas noteikti bija interesanti.

– Tu joprojām neko neapjēdz, vai ne? – teica Kvins. – Es nekad neesmu mācījies par šefpavāru, taču tas nozīmē, ka mani vienmēr norīko uz virtuvi. Un tas ir cietumā labākais darbs.

– Kāpēc tā?

– No kameras tevi izlaiž vēl pirms brokastīm, un atpakaļ jāatgriežas tikai pēc vakariņām. Tur ir silts un vari izvēlēties vislabāko ēdienu. O, mēs braucam uz Levenemu, – paziņoja Kvins, jo autobuss noripoja pa divpadsmito nobrauktuvi. – Labi gan, jo citādi man nāktos atbildēt uz dumjiem jautājumiem par Pīrpointu.

– Kas vēl man būtu jāzina par Levenemu? – vaicāja Harijs, Kvina sarkasma netraucēts, jo manīja, ka pieredzējušais blakussēdētājs tīri labprāt izbauda savu visgudreļa statusu un dalās zinībās ar jauniņo.

– Pārāk daudz, lai visu tev izstāstītu. – Viņš nopūtās. – Tikai atceries turēties man blakus, kad mūs reģistrēs.

– Vai tad viņi tevi jau automātiski nesūtīs uz D korpusu?

– Ja dežurēs Meisona kungs, tad ne, – Kvins bez tālākiem paskaidrojumiem pavēstīja.

Pirms autobuss apstājās pretī cietumam, Harijs bija paguvis uzdot vēl vairākus jautājumus. Viņam bija sajūta, ka šajās pāris stundās no Kvina ir iemācījies vairāk, nekā ducī privātstundu Oksfordā.

– Turies pie manis, – Kvins atkārtoja, kad atvērās masīvie cietuma vārti. Autobuss lēnām brauca nožēlojama, krūmiem noauguša, dārznieka rokas nekad nemanījuša laukumiņa virzienā un apstājās pie milzīgas ķieģeļu ēkas ar šauru un netīru lodziņu rindām. Pa dažiem no tiem atbraucējus vēroja vairāki acu pāri.

Sargi izveidoja norobežotu eju līdz pat cietuma durvīm. Divi ar šautenēm bruņoti vīri nostājās pie autobusa durvīm.

– Pa diviem izkāpt no autobusa! – viens no viņiem skarbi pavēlēja. – Ievērojiet piecu minūšu intervālu. Neviens nekustas ne collu, ja neesmu licis!

Gan Harijs, gan Kvins autobusā pavadīja vēl stundu. Kad viņus beidzot aicināja kāpt ārā, Harijs pacēla skatienu pret augstajām sienām, kurām augšpusē bija izvīta dzeloņstieple. Žogs ieskāva visu cietuma teritoriju. Pat pasaules labākajam kārtslēcējam nebūtu pa spēkam aizbēgt no Levenemas.

Harijs sekoja Kvinam cietuma ēkā, kur viņi apstājās dežurējošā virsnieka priekšā. Virsnieks sēdēja pie rakstāmgalda, un mugurā viņam bija krietni panēsāta koši zila uniforma ar pogām, kuras nepavisam nebija mirdzošas. Viņš pētīja ieslodzīto sarakstu un izskatījās tik drūms, it kā pats būtu nopelnījis mūža ieslodzījumu. Ieraudzījis nākamo cietumnieku, viņš pasmaidīja.

– Laipni lūgts atpakaļ, Kvin! – viņš sacīja. – Kopš tavas pēdējās viesošanās reizes te nekas daudz nav mainījies.

Kvins pasmaidīja. – Arī es priecājos jūs redzēt, Meisona kungs! Varbūt jūs būsiet tik laipns un palūgsiet kādu no izsūtāmajiem zēniem, lai uznes mantas uz manu parasto numuru.

– Neizaicini likteni, Kvin, – noteica Meisons, – citādi vēl man uznāks vēlēšanās jaunajam ārstam pateikt, ka neesi epileptiķis.

– Meisona kungs! Man taču ir oficiāla izziņa, kas to apliecina.

– Laikam jau no tās pašas iestādes, kur tapis sertifikāts par tavām šefpavāra prasmēm, – noteica Meisons un pievērsās Harijam. – Un kas tu tāds?

– Tas ir mans draugs Toms Bredšovs. Viņš nepīpē, nelieto grādīgos, nelamājas un nespļaudās, – pavēstīja Kvins, iekams Harijs paguva kaut vārdu bilst.

– Laipni lūdzam Levenemā, Bredšov.

– Vispār jau viņš ir kapteinis Bredšovs, – iestarpināja Kvins.

– Es biju leitnants, – izlaboja Harijs, – nekad neesmu bijis kapteinis. – Kvins izskatījās vīlies par sava aizbilstamā uzvedību.

– Pirmā sodāmība? – vaicāja Meisons un ciešāk paraudzījās uz Hariju.

– Jā, kungs.

– Likšu tevi A korpusā. Pēc tam, kad būsi nomazgājies dušā un noliktavā saņēmis cietuma drēbes, Heslera kungs tevi pavadīs uz kameru trīs divi septiņi. – Meisons vēlreiz ieskatījās savā sarakstā un tad pievērsās jaunam virsniekam, kurš stāvēja viņam aiz muguras, labajā rokā šūpodams steku.

– Vai man ir kādas cerības pievienoties, draugs? – vaicāja Kvins, kad Harijs bija parakstījies reģistrā. – Leitnantam Bredšovam galu galā būs vajadzīgs raitnieks.

– Tu esi pēdējais cilvēks, kurš viņam būtu vajadzīgs, – noteica Meisons. Harijs jau grasījās bilst kādu vārdu, kad kabatzaglis noliecās, no zeķes izvilka sarotītu naudaszīmi un ieslidināja to Meisona formastērpa žaketes augšējā kabatā. Tas viss notika vienā acumirklī. – Kvins arī mitināsies kamerā trīs divi septiņi, – Meisons pateica jaunākajam virsniekam. Ja Heslers bija pamanījis darījumu, tad neko nelikās zinām. – Abi sekojiet man! – Tas bija viss, ko viņš pateica.

Kvins aizsteidzās Harijam pakaļ, lai Meisons piepeši nepārdomātu. Cietumniekus veda pa garu gaiteni ar zaļām ķieģeļu sienām, un tad Heslers apstājās pie nelielas dušas telpas, kurā bija divas šauras koka lāviņas, kas piestiprinātas pie sienas. Telpā bija izmētāti jau lietoti dvieļi.

– Izģērbieties un nomazgājieties! – izrīkoja Heslers.

Harijs lēnām novilka drēbnieka šūto uzvalku, eleganto krēmkrāsas kreklu ar iestīvināto apkaklīti un noņēma svītroto kaklasaiti, ko Dželksa kungs viņam bija laipni sagādājis, lai atstātu iespaidu uz tiesnesi. Problēma bija vien tā, ka viņš izraudzījies nepareizu tiesnesi.

Iekams Harijs paguva atsaitēt kurpju auklas, Kvins jau bija nostājies zem dušas. Viņš atgrieza krānu, un neliela ūdens strūkliņa negribīgi sāka tecēt uz viņa paplikās galvas. No grīdas viņš pacēla ziepju skaidu un sāka mazgāties. Harijs nostājās zem aukstā ūdens strūklas otrā dušas vietā, un pēc mirkļa Kvins viņam pasniedza to, kas bija palicis pāri no tā saucamajām ziepēm.

– Atgādini man, lai parunāju ar vadību par labierīcībām, – Kvins noteica, pacēla no grīdas dvieli, kas nebija lielāks par trauku lupatu, un mēģināja noslaucīties.

Heslera lūpas palika sakniebtas. – Saģērbieties un sekojiet man, – viņš ierunājās, kad Harijs vēl nebija beidzis ieziepēties.

Jau nākamajā mirklī Heslers možā solī devās uz priekšu pa gaiteni, un pusapģērbtais, joprojām slapjais Harijs steidzās turēties viņam līdzi. Viņi apstājās tikai tad, kad bija nonākuši līdz dubultajām durvīm, uz kurām bija liels uzraksts “Noliktavas”. Heslers spēcīgi pieklauvēja, un pēc neilga brīža durvis atvērās, atklājot skatienam pārgurušu virsnieku, kurš ar elkoņiem bija atbalstījies uz letes un smēķēja paštītu cigareti. Ieraudzījis Kvinu, virsnieks pasmaidīja.

– Īsti neesmu pārliecināts, ka tavs iepriekšējās reizes apģērbs un veļa jau atvesti no veļas mazgātavas, Kvin, – viņš sacīja.

– Tad jau man vajadzēs jaunu komplektu, Ņūbolda kungs, – noteica Kvins, kurš atkal bija noliecies un kaut ko izņēmis no otras zeķes. Un vēlreiz tas viss pazuda bez pēdām. – Manas prasības ir gaužām vienkāršas, – viņš pavēstīja. – Viena sega, divi kokvilnas palagi, viens spilvens, viena spilvendrāna… – Virsnieks no plaukta, kas atradās viņam aiz muguras, ņēma visu prasīto un krāva glītā kaudzītē uz letes. – …divi krekli, trīs zeķu pāri, sešas apakšbikses, divi dvieļi, viena bļoda, viens šķīvis, viens nazis, viena dakšiņa, viena karote, viens bārdas asmens, viena tūbiņa zobu pastas… Es dodu priekšroku Colgate.

Ņūbolds neteica neko par to, ka Kvinam domātā kaudzīte auga augumā. – Vai vēl kaut ko? – viņš galu galā vaicāja, it kā Kvins būtu vērtīgs klients un būtu svarīgi, lai viņš atgriežas atkal.

– Jā, manam draugam leitnantam Bredšovam visu to pašu. Tā kā viņš ir virsnieks un džentlmenis, pieraugi, lai viņam tiek pats labākais.

Harijam par pārsteigumu Ņūbolds sāka veidot nākamo kaudzīti, turklāt lēnām izvēloties no piedāvājuma un tikai pateicoties vienam cietumniekam, kurš bija apsēdies Harijam blakus autobusā.

– Nāciet man pakaļ, – nokomandēja Heslers, kad Ņūbolds savu darbu bija paveicis. Harijs un Pets paķēra katrs savu kaudzīti un steidzās viņam pakaļ pa gaiteni. Vairākkārt nācās apstāties, jo virsnieks atslēdza un atkal aizslēdza aizsargrežģus, kas atradās gaitenī jau tuvāk kamerām. Kad viņi galu galā nonāca īstajā cietuma spārnā, apkārt atskanēja daudzbalsīgs cietumnieku sveiciens.

Kvins ierunājās: – Kā redzu, esam augšējā stāvā. Es liftu neizmantošu, jo man nepieciešams treniņš. – Virsnieks neatbildēja, vien turpināja iet garām klaigājošajiem ieslodzītajiem.

– Manuprāt, tu sacīji, ka šis ir kluss cietuma spārns, – Harijs bija neizpratnē.

– Ir skaidrs, ka Heslera kungs nav viens no iecienītākajiem virsniekiem, – nočukstēja Kvins, kad visi trīs bija nonākuši pie trīs simti divdesmit septītās kameras. Virsnieks atslēdza smagās dzelzs durvis un tās atvēra, lai vecais un jaunais cietumnieks varētu ieiet miteklī, ko Harijam nāksies izmantot nākamos sešus gadus.

Durvis aizcirtās viņam aiz muguras. Harijs paraudzījās apkārt un pamanīja, ka no iekšpuses durvīm nav roktura. Divas lāvas viena virs otras, pie sienas piestiprināta tērauda izlietne, koka galds, kurš gluži tāpat piestiprināts pie sienas, un koka krēsls. Beidzot viņa skatiens nonāca līdz tērauda traukam, kas bija nolikts zem apakšējās lāvas. Harijam likās, ka viņam tūdaļ kļūs nelabi.

– Tu ņem augšējo lāvu, – teica Kvins, pārtraucot viņa pārdomas, – ņemot vērā, ka esi jauniņais. Ja es tikšu ārā ātrāk par tevi, tu pārcelsies uz apakšējo, bet tavs jaunais kameras biedrs ieņems augšējo. Cietuma etiķete, – viņš paskaidroja. Harijs nostājās pie apakšējās lāvas un lēnām saklāja savējo, tad uzrāpās augšā, apgūlās un nolika galvu uz ļoti plānā, cietā spilvena. Viņš skaudri apzinājās, ka, visticamāk, paies kāds laiks, līdz viņam izdosies naktī izgulēties. – Vai drīkstu uzdot tev vēl vienu jautājumu? – viņš vērsās pie Kvina.

– Jā, bet tad vairs never muti vaļā līdz rīta gaismai. – Harijs atcerējās, kā Fišers bija sacījis gandrīz tādus pašus vārdus viņa pirmajā vakarā Svētā Bedas skolā.

– Ir acīmredzams, ka tev izdevās ienest vērā ņemamu naudas summu cietumā. Kāpēc sargi tev to neatņēma jau brīdī, kad tu izkāpi no autobusa?

– Ja viņi tā izdarītu, – paskaidroja Kvins, – neviens cietumnieks vairs naudu neievestu, un visa sistēma gluži vienkārši sabruktu.