Читать книгу Atriebība. Bakingemas pirmais reiss - Džefrijs Ārčers - Страница 11
Dons Pedro Martiness
1958-1959
Astotā nodaļa
ОглавлениеNo Ītonskvēra četrdesmit ceturtā nama viņi torīt izgāja dažādos laikos, taču mērķis visiem bija viens.
Luiss parādījās pirmais – iegāja Slounskvēra metro stacijā un iekāpa vilcienā uz Hemersmitu, kur pārsēdās Pikadili līnijas vilcienā. Viņam pa pēdām sekoja kaprālis Krenns.
Djego ar taksometru aizbrauca līdz Viktorijas autoostai un iekāpa autobusā uz lidostu. Jau pēc brīža viņam pievienojās viņa ēna.
Kapteinim Hārtlijam izsekošana grūtības nesagādāja. Luiss Martiness, izpildīdams tēva norādījumus, no metro izkāpa Haunslovas Rietumu stacijā un ar taksometru devās uz Londonas lidostu, kur sarakstā pārliecinājās, ka reiss paredzēts pēc mazliet vairāk nekā stundas. V. H. Smita veikalā viņš iegādājās jaunāko žurnāla Playboy numuru un lēnām devās uz piekto izeju.
Dažas minūtes pirms desmitiem Djego izkāpa no autobusa pie paša termināļa, sarakstā sameklēja reisu uz Madridi un atklāja, ka tas kavēsies četrdesmit minūtes. Vienalga. “Fortes kafejnīcā” viņš nopirka šķiņķa sviestmaizi un kafiju un apsēdās netālu no ieejas, lai būtu labāk saredzams.
Dažas minūtes pēc tam, kad Luiss izlidoja uz Nicu, Karls izgāja no Ītonskvēra nama un devās uz Slounstrītu. Rokā viņš nesa pārpildītu Harrods zīmola somu. Pa ceļam viņš apstājās pie veikalu skatlogiem – nevis tāpēc, lai nopētītu preces, bet tāpēc, lai ieraudzītu atspulgu stiklā. Tas bija sens triks, kā pārliecināties, vai tevi kāds nenovēro. Viņu novēroja – tas pats nevīžīgi ģērbies neliela augums vīrietis, kurš uz pēdām bija manāms jau veselu mēnesi. Nonācis līdz Harrods veikalam, Karls labi zināja, ka sekotājs turas vien dažu soļu attālumā.
Durvis Karlam salutēdams atvēra šveicars garā zaļā mētelī un cilindrā. Viņš lepojās, ka pazīst pastāvīgos klientus.
Tikko iegājis veikalā, Karls steidzās cauri vīriešu apģērbu nodaļai un pielika soli, kad nonāca pie ādas precēm, un teju skrēja, kad atradās pie sešiem liftiem. Tikai vienam durvis bija vaļā. Viņš iespiedās pārpildītajā kabīnē, bet sekotājs nepaguva. Karls nenoturējās un uzsmaidīja viņam.
Lifts uzbrauca līdz augšējam stāvam. Karls veikli izgāja cauri elektrisko ierīču, mēbeļu, grāmatu tirgotavām un mākslas galerijai un nonāca pie reti lietotajām akmens kāpnēm veikala ziemeļu daļā. Lēkdams pa diviem pakāpieniem uzreiz, viņš drīz vien atkal bija pirmajā stāvā un cauri vīriešu apģērbu, parfimērijas un kancelejas preču nodaļām aizsteidzās līdz sānu izejai uz Hansrodu, kur iesēdās pirmajā brīvajā taksometrā un pieliecās, lai nebūtu redzams.
– Uz Londonas lidostu, – viņš teica šoferim un izslējās tikai brīdī, kad taksometrs bija šķērsojis divus krustojumus ar luksoforiem. No sekotāja nebija ne miņas, bet varbūt seržants Robertss izmantoja velosipēdu vai pilsētas autobusu.
Pēdējo divu nedēļu laikā Harrods lielveikalu Karls apmeklēja katru rītu, taisnā ceļā devās uz pārtikas nodaļu pirmajā stāvā, iegādājās dažas preces un atgriezās Ītonskvērā, bet todien ne. Viņš gan bija atbrīvojies no sekotāja, taču otrreiz tāds triks vairs nebūtu izmantojams. Tā kā uz galamērķi viņš devās diezgan bieži, nevienam nebūs grūti izskaitļot, kurp viņš brauc, un turpmāk jau gaidīt viņu izkāpjam no lidmašīnas.
Kad taksometrs apstājās pie Eiropas termināļa, Karls nepirka ne Playboy, ne kafiju un taisnā ceļā devās uz astoņpadsmito izeju.
Nicā lidmašīna nolaidās dažas minūtes pēc tam, kad Karls pacēlās gaisā. Luisam somiņā bija žūksnis ar jaunām piecu mārciņu banknotēm un prātā visnotaļ skaidras instrukcijas – atpūsties un neatgriezties vismaz nedēļu. Ne pārāk grūts uzdevums, taču tāds bija dona Pedro plāns.
Djego lidmašīna Spānijas gaisa telpu šķērsoja stundu vēlāk nekā paredzēts grafikā, taču tikšanās ar vienu no valsts vadošajiem liellopu importētājiem bija norunāta tikai četros pēcpusdienā. Madridē viņš ikreiz apmetās vienā un tajā pašā viesnīcā, pusdienoja vienā un tajā pašā restorānā un izklaidējās vienā un tajā pašā bordelī. Arī sekotājs izvēlējās to pašu viesnīcu un restorānu, taču kavējās kafejnīcā ielas pretējā pusē, kamēr Djego pāris stundas pavadīja “Labajā vakarā”. Bija skaidrs, ka par tādiem tēriņiem pulkvedis SkotsHopkinss diez vai gribētu izmaksāt komandējuma naudu.
Karls Lunsdorfs nekad nebija apmeklējis Belfāstu, bet pēc dažiem izmaksātiem dzērieniem atstāja Pikadili krogu “Vorda īru nams” ar atbildēm uz teju visiem jautājumiem. Un nozvērējās savā mūžā vairs neizdzert nevienu pinti Guinness markas alus.
No lidostas viņš ar taksometru aizbrauca uz Royal Windsor Hotel viesnīcu pilsētas centrā, kur noīrēja numuru uz trim diennaktīm. Reģistratūras darbiniecei viņš pateica, ka varbūt paliks ilgāk un tas ir atkarīgs no lietišķo tikšanos iznākuma. Viņš aizslēdza istabas durvis, izkravāja Harrods zīmola čemodānu un iegāja vannā. Vēlāk, jau atlaidies gultā, viņš prātoja par vakara plāniem. Piecēlās viņš tikai brīdī, kad ārā iedegās laternas. Viņš atkal izpētīja karti, lai pēc iziešanas no viesnīcas ceļš vairs nebūtu jāmeklē.
Sešos viņš pameta istabu un pa kāpnēm nonāca līdz pirmajam stāvam. Viesnīcas liftu viņš nekad nelietoja – tik šaurā un labi apgaismotā telpā citi viesi varētu viņu bez pūlēm iegaumēt. Ātri, bet ne pārāk strauji viņš šķērsoja foajē un izgāja Donegolrodā. Simts jardus viņš nosoļoja, pētot veikalu skatlogus, un tādējādi pārliecinājās, ka neviens neseko. Taisnā ceļā uz mērķi viņš negāja un izvēlējās māņu maršrutus pa sānielām, tādēļ galapunktā Folsrodā nonāca pēc nepilnas stundas, nevis divdesmit minūtēm, kā būtu normāli. Viņš nesteidzās, tomēr piere izrādījās nosvīdusi. “Protams, bailes būs mans pastāvīgais pavadonis tik ilgi, kamēr uzturēšos šais četrpadsmit kvartālos, ko apdzīvo Romas katoļi. Bet ne jau pirmo reizi es atrodos vietā, no kuras varu arī neizkļūt dzīvs.”
Karls bija sešas pēdas un trīs collas garš un divsimt astoņas mārciņas smags gaišmatis – visnotaļ uzkrītoša āriene tuvākajā apkārtnē. SS dienesta laikos tā bija priekšrocība, taču nākamajās stundās apdraudēs veselību un dzīvību. Vienīgais, kas varēja palīdzēt, bija vācu akcents. Daudzi Folsrodas katoļi angļus ienīda vairāk nekā vāciešus. Galu galā, Hitlers bija apsolījis pēc uzvaras karā apvienot ziemeļus un dienvidus. Dažkārt Karls prātoja, kādu posteni Himlers būtu viņam uzticējis, ja Vācija tomēr būtu iebrukusi Lielbritānijā, nevis pieļāvusi liktenīgo kļūdu, pagriezusies uz austrumiem un devusies uz Krieviju. Diemžēl fīrers nebija lasījis pietiekami daudz vēstures grāmatu. Taču Karls nešaubījās, ka daudzi no tiem, kas atbalsta Īrijas vienotības ideju, ir zagļi un slepkavas, kuri patriotismu uzskata par vāji slēptu iespēju nopelnīt. Tas Īru republikāņu armijai bija kopīgs ar SS. Izkārtne šūpojās vakara vējā. “Ja griezties atpakaļ, tad tagad.” Bet viņš nevilcinājās. “Nedrīkst aizmirst, ka tieši Martiness palīdzēja man aizbēgt no dzimtenes, kad krievu tanki atradās šāviena attālumā no reihstāga.”
Viņš pagrūda durvis, no kurām lobījās zaļa krāsa, un nonāca bāra telpā, kur izskatījās tikpat neuzkrītošs kā mūķene azartspēļu zālē. Taču nebija smalkāka veida, kā paziņot Īru republikāņu armijai, ka viņš ieradies. Diemžēl Belfāstā viņš nevienu nepazina.
Pasūtinot Jameson viskiju, Karls uzsvērti runāja ar vācu akcentu, tad izņēma naudas maku, sameklēja čaukstošu piecu mārciņu banknoti un nolika uz letes. Bārmenis aizdomīgi nopētīja to – acīmredzot bažījās, vai kasē atradīsies pietiekami daudz monētu atlikuma izdošanai.
Karls izdzēra viskiju un tūdaļ pasūtināja nākamo. “Jāparāda, ka vismaz kaut kas man ir kopīgs ar viņiem. Nez kādēļ tiek uzskatīts, ka liela auguma cilvēki ir arī lieli dzērāji.” Pēc otrā viskija viņš palūkojās apkārt, taču neviens neuztvēra viņa skatienu. Apmēram divdesmit bāra apmeklētāji pļāpāja, spēlēja domino, malkoja alu un izlikās, ka nav pamanījuši ziloni trauku veikalā.
Pusdesmitos bārmenis nodzindzināja zvaniņu un izsniedza pēdējos dzērienus vairākiem klientiem, kas steigšus piegāja pie letes. Karlam joprojām neviens nepievērsa uzmanību. Arī pēc dažām minūtēm nekas nemainījās, tādēļ viņš nolēma atgriezties viesnīcā un izmēģināt laimi nākamajā dienā. “Protams, paies gadi, iekams viņi uztvers mani kā vietējo – ja tas vispār notiks. Taču man ir tikai dažas dienas, lai satiktu vīru, kurš nekad nav domājis iegriezties šajā bārā, bet kurš līdz pusnaktij būs uzzinājis, ka esmu pabijis šeit.”
Ārā vairāki acu pāri vēroja katru viņa kustību. Pēc brīža atklājās, ka viņam seko divi piedzērušies vīrieši. Karls gāja pietiekami lēni, lai neatrautos no sekotājiem un viņi varētu ziņot autoritātēm, kur viņš apmeties. Viesnīcas foajē pa logu viņš ievēroja, ka vīri slapstās ēnās ielas pretējā pusē. Viņš uzkāpa trešajā stāvā un iegāja savā istabā. “Pirmajā dienā acīmredzot esmu tikai licis sevi pamanīt.”
Uz naktsgaldiņa bija atstāti viesnīcas gādāti cepumi un apelsīns, ābols un banāns. Karls uzcienājās. Pēc bēgšanas no Berlīnes tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektajā gadā viņš bija izdzīvojis, dzerot tanku un smagās tehnikas sakultu duļķainu upju ūdeni, ēdot jēlu zaķa gaļu un uz Šveices robežas – nograužot arī ādu. Garajā maršrutā līdz Vidusjūras krastam viņš ne reizi negulēja zem jumta, nestaigāja pa atklātu ceļu un neiegāja nevienā pilsētā vai ciematā. Beidzot viņš gluži kā ogļu maiss tika paslepšus nogādāts uz klaiņkuģa klāja, pēc pieciem mēnešiem izkāpa Buenosairesā un nekavējoties uzmeklēja donu Pedro Martinesu, tādējādi izpildot pēdējo pavēli, ko Himlers deva pirms pašnāvības. Tagad viņa komandieris bija Martiness.