Читать книгу Atriebība. Bakingemas pirmais reiss - Džefrijs Ārčers - Страница 12

Nākamajā rītā Karls pamodās vēlu. Viesnīcas ēdamzālē, kas pilna ar protestantiem, viņš rādīties nedrīkstēja, tādēļ kafejnīcā uz Līsonstrītas stūra nopirka šķiņķa sviestmaizi un tad lēnām devās uz Folsrodu, kur netrūka veikalu apmeklētāju, māmiņu ar ratiņiem, bērnu ar mānekļiem mutēs un priesteru melnos talāros.

Pie bāra “Brīvprātīgais” viņš nostājās, tiklīdz tās tika atvērtas klientiem. Saimnieks viņu – svešinieku, kas norēķinās ar piecu mārciņu banknotēm, – tūdaļ pazina, taču izlikās nepazīstam. Karls pasūtināja pinti gaišā alus un samaksāja ar atlikumu, kas izdots pēc sviestmaizes pirkšanas. Bārā viņš uzturējās līdz pat slēgšanas brīdim, pusdienās izēdot vien nelielo kartupeļu salmiņu paku un līdz vakaram vēl trīs, tādējādi tikai vairojot slāpes. Vietējie nāca un gāja, un Karls ievēroja, ka pāris no tiem nenopirka neko dzeramu. Tas ļāva nezaudēt cerību, diemžēl stundas aizritēja un neviens pat nepalūkojās uz viņa pusi.

Drīz tika pieņemti pēdējie pasūtinājumi, un piecpadsmit minūtes vēlāk bārmenis uzsauca:

– Ir laiks, kungi.

“Atkal velti izšķiesta diena,” Karls sodījās un pa ceļam līdz durvīm jau apsprieda nākamo plānu, kas nozīmēja satikšanos ar protestantiem.

Brīdī, kad viņš spēra soli uz trotuāra, blakus apstājās melns Hillman markas automobilis. Aizmugures durvis atvērās, un viņš nepaguva ne attapties, kad divi vīrieši viņu sagrāba un ievilka salonā. Automobilis aiztraucās tālāk.

Kāds jauneklis, kurš noteikti vēl nebija ieguvis balsstiesības, piespieda pistoli gūstekņa pierei. Viņš izrādījās nobijies, un roka trīcēja tik neganti, ka varēja nevilšus nospiest mēlīti. “Es varētu viņu tūlīt atbruņot,” Karls sprieda, “taču tad nesasniegtu mērķi.” Tādēļ viņš nepretojās, kad otrā pusē sēdošais vīrietis sasēja viņam rokas uz muguras un ar šalli aizsēja acis. Tad viņš tika pārmeklēts un šķīrās no naudas maka. Vīrietis iesvilpās, kad saskaitīja piecu mārciņu banknotes.

– Man tādu ir daudz, – Karls paskaidroja.

Sekoja dedzīgs strīds valodā, kas abiem vīriešiem acīmredzot bija dzimtā. Cik nu Karls varēja spriest, viens gribēja nogalināt gūstekni, tādēļ atlika vien cerēt, ka papildu naudas solījums nomierinās satrauktos prātus. Beidzot pistole tika atrauta no viņa pieres.

Automobilis nogriezās pa labi un pēc brīža – pa kreisi. “Ko viņi mēģina apmuļķot? Es taču zinu, ka viņi brauc atpakaļ pa zināmo maršrutu. Te neviens neriskētu pamest drošo katoļu rajonu.”

Piepeši automobilis apstājās, durvis atvērās, un Karls tika izvilkts ārā. “Ja es būšu dzīvs pēc piecpadsmit minūtēm,” Karls nodomāja, “tad sasniegšu arī pensijas vecumu.” Kāds sagrāba viņu aiz matiem, uzrāva kājās un iegrūda namā, kur uzvēdīja ceptas gaļas smarža. “Bet viesa paēdināšana diez vai ietilpst viņu plānos.”

Pa kāpnēm viņš tika uzrauts kādā telpā, kur oda pēc guļamistabas, un nosēdināts cietā krēslā. Durvis aizcirtās, un viņš palika viens. “Vai tiešām? Visticamāk, es atrodos konspiratīvajā dzīvoklī, un tagad kāds apkārtnes komandieris izlems, ko ar mani iesākt.”

Karlam nebija ne jausmas, cik ilgi ir gaidījis. Ik minūte likās garāka par iepriekšējo. Pēkšņi durvis atvērās, un telpā ienāca vismaz trīs cilvēki. Viens sāka riņķot ap krēslu.

– Ko tu gribi, angli? – viņš skarbi vaicāja.

– Es neesmu anglis, – Karls iebilda. – Es esmu vācietis. Iestājās ilgs klusums.

– Ko tu gribi, frici?

– Izteikt jums piedāvājumu.

– Vai tu atbalsti Īru republikāņu armiju? – dedzīgā tonī pajautāja kāds jaunāks vīrietis.

– Man nospļauties par šo armiju.

– Kāpēc tad tu riskēji mūs uzmeklēt?

– Kā jau teicu, man ir kāds piedāvājums, kas jums varētu šķist vērtīgs. Varbūt taisieties prom un ataiciniet kādu, kurš pieņem lēmumus, jo man ir aizdomas, ka tev, puisīt, māte vēl tikai māca iet uz podiņa.

Sitienam ar dūri pa muti sekoja skaļa dusmīgu vārdu apmaiņa – visi runāja vienlaikus. Pār zodu Karlam tecēja asiņu strūkliņa, un viņš jau gaidīja nākamo triecienu, taču tas netika dots. Vecākais vīrietis acīmredzot guvis virsroku. Pēc brīža vairāki cilvēki aizgāja, taču Karls bija pārliecināts, ka nav palicis viens. Pēc krietnas stundas durvis atkal atvērās, un iesoļoja cilvēks kurpēs, nevis zābakos. Karls juta, ka viņš stāv tikai dažu collu attālumā.

– Kā jūs sauc? – jautāja svešinieks izglītota cilvēka tonī gandrīz bez akcenta.

“Iespējams, viņš ir trīsdesmit piecus vai četrdesmit gadus vecs,” Karls prātoja un pasmaidīja. “Šis būs īstais, ar kuru risināt sarunas.”

– Karls Lunsdorfs.

– Kas jūs atveda uz Belfāstu, Lunsdorfa kungs?

– Man vajadzīga jūsu palīdzība.

– Ko tas nozīmē?

– Man vajadzīgs jūsu lietai uzticīgs cilvēks, kurš strādā “Hārlenda un Volfa” kompānijā.

– Jūs jau droši vien zināt, ka tikai dažiem katoļiem izdodas atrast darbu tai uzņēmumā. Tā ir noslēgta sabiedrība. Baidos, ka esat velti izšķiedis laiku.

– Bet tie, kas izturējuši rūpīgu pārbaudi, tiek nodarbināti specifiskās nozarēs, elektroapgādē, cauruļvadu ierīkošanā un metināšanā. Protams, tikai tādā gadījumā, ja vadībai nav izdevies atrast protestantu ar nepieciešamajām prasmēm.

– Jūs esat lieliski informēts, Lunsdorfa kungs. Ja mēs arī atrastu jūsu prasībām atbilstošu cilvēku, tad kas viņam būtu jādara?

– “Hārlends un Volfs” tikko noslēdza līgumu ar Beringtonu kuģniecību…

– Lai uzbūvētu luksusa laineri “Bakingema”.

– Arī jūs esat lieliski informēts, – Karls secināja.

– Diez vai, – atbildēja izglītotais vīrietis. – Arhitekta rasējums vietējo avīžu pirmajās lapās bija publicēts dienu pēc līguma parakstīšanas. Tātad, Lunsdorfa kungs, pastāstiet man kaut ko tādu, ko es nezinu!

– Kuģa būve sāksies nākammēnes un jāpabeidz tūkstoš deviņsimt sešdesmit otrā gada piecpadsmitajā martā.

– Un kas, jūsuprāt, mums būtu jādara? Jāpasteidzina process vai jāpalēnina?

– Jāaptur.

– Tas nav viegls uzdevums, jo visu nemitīgi uzrauga daudzas aizdomu pilnas acis.

– Mēs parūpēsimies, lai tas ir jūsu pūliņu vērts.

– Kāpēc? – pajautāja skarbais vīrietis.

– Teiksim tā… Es pārstāvu konkurentu kompāniju, kas vēlētos pieredzēt, ka Beringtoni cieš finansiālas grūtības.

– Un kā mēs nopelnīsim? – vaicāja izglītotais.

– Ar rezultātu. Līgums paredz, ka darbi jāpaveic astoņos posmos, katrs noteiktā termiņā. Piemēram, pirmā stadija paredzēta līdz šā gada pirmajam decembrim. Es piedāvāju maksāt tūkstoti mārciņu par katru dienu, kas tiek nokavēta no termiņa. Tātad, ja būve ievilksies ilgāk par gadu, mēs atvēlēsim jums trīssimt sešdesmit piecus tūkstošus.

– Es zinu, cik dienu ir gadā, Lunsdorfa kungs. Ja mēs piekritīsim jūsu piedāvājumam, tad cerēsim uz labprātīgu avansa maksājumu.

– Cik lielu? – noprasīja Karls, pirmo reizi sajuties kā līdzvērtīgs sarunu partneris.

Abi vīri sačukstējās, un tad izglītotais sacīja:

– Manuprāt, divdesmit tūkstoši pārliecinātu mūs, ka jūsu nolūki ir nopietni.

– Nosauciet savu bankas konta numuru, un es rīt no rīta pārskaitīšu.

– Mēs vēl sazināsimies, – atbildēja izglītotais. – Bet vispirms mēs kārtīgi apsvērsim jūsu priekšlikumu.

– Jūs taču nezināt, kur es dzīvoju.

– Ītonskvēra četrdesmit ceturtais nams Čelsi rajonā, Lunsdorfa kungs. – Nu bija Karla kārta pārsteigumā klusēt. – Ja mēs piekritīsim jums palīdzēt, tad aicinām jūs nepieļaut izplatīto kļūdu un nenovērtēt īrus par zemu. Diemžēl angļi tā rīkojušies gandrīz tūkstoš gadu garumā.

– Kā gadījās, ka jūs pazaudējāt Lunsdorfu?

– Viņš Harrods veikalā aizbēga no seržanta Robertsa.

– Dažkārt es ilgojos, kaut to spētu, kad esmu spiests iepirkties kopā ar sievu, – norūca valdības sekretārs. – Vai tas izdevās arī Luisam un Djego Martinesiem?

– Nē, taču izrādījās, ka viņi kalpo tikai kā dūmu aizsegs, lai nodarbinātu mūsu prātus un ļautu Lunsdorfam aizbēgt.

– Cik ilgi viņš bija prom?

– Trīs dienas. Atgriezās Ītonskvērā piektdienas pievakarē.

– Tātad nekur tālu nebija aizbraucis. Ja vajadzētu nosaukt likmes, es nešauboties ieteiktu Belfāstu, jo pēdējā mēneša laikā viņš vairākus vakarus bija dzēris alu “Vorda īru namā”.

– Un Belfāstā tiks būvēta “Bakingema”. Diemžēl es joprojām neesmu sapratis, kas Martinesam padomā, – atzina Skots-Hopkinss.

– Es arī ne, bet nesen viņš Midlendas bankas Sentdžeimsa filiālē noguldīja divus miljonus mārciņu un nekavējoties sāka uzpirkt Beringtonu kuģniecības akcijas. Drīz vien viņam būs tiesības iecelt valdē arī otru direktoru.

– Varbūt viņš grasās pārņemt kompāniju.

– Un Kliftones kundzei Martiness ģimenes uzņēmuma vadībā būs īpašs pazemojums. Atņem cilvēkam viņa labo vārdu…

– Bet tādējādi Martiness zaudēs savas bagātības.

– Šaubos. Viņam noteikti ir izstrādāts plāns, taču… nolādēts, man neizdodas to uzminēt!

– Vai mēs varam kaut ko pasākt?

– Neko daudz, vien sēdēt, gaidīt un cerēt, ka tiks pieļauta kāda kļūda. – Valdības sekretārs iztukšoja glāzi un piebilda: – Šādos brīžos es ilgojos, kaut būtu dzimis Krievijā. Tagad es jau būtu VDK vadītājs, un man nevajadzētu šķiest laiku, ievērojot spēles noteikumus.