Читать книгу Atriebība. Bakingemas pirmais reiss - Džefrijs Ārčers - Страница 8

“– Jūs allaž esat tik nepacietīgs, seržant Vorik, – sacīja patologanatoms, rūpīgi nopētot līķi.

– Varbūt jūs vismaz varētu pateikt, cik ilgi tas līķis ir gulējis ūdenī? – jautāja detektīvs.”

Brīdī, kad Harijs izsvītroja vārdu “tas”, iezvanījās tālrunis. Viņš nolika pildspalvu, pacēla klausuli un strupi noteica:

– Jā.

– Te Herolds Gincburgs. Apsveicu! Tu šonedēļ esi astotais. – Ik ceturtdienas pēcpusdienu viņš zvanīja, lai paziņotu, kurā vietā atradīsies Harija grāmata bestselleru svētdienas sarakstā. – Deviņas nedēļas pirmajā piecpadsmitniekā!

Pirms mēneša Harijs bija ceturtais, un tā bija augstākā iegūtā vieta. Emmai viņš neko neminēja, tomēr cerēja, ka būs viens no tiem izredzētajiem britu rakstniekiem, kas ieguvuši atzinību abās Atlantija okeāna pusēs. Pēdējie divi detektīvstāsti par Viljamu Voriku Lielbritānijā ierindojās pirmajā vietā, taču ASV saraksta augšgalu viņam vēl nebija izdevies sasniegt.

– Svarīgākie ir pārdošanas dati, – Gincburgs sacīja, gluži kā nolasījis Harija domas. – Un es esmu pārliecināts, ka tu kāpsi vēl augstāk, tiklīdz martā iznāks grāmata mīkstajos vākos. – Harijs ievēroja, ka tiek lietota frāze “kāpsi vēl augstāk”, nevis “būsi pirmais”. – Kā klājas Emmai?

– Viņa gatavo runu par to, kāpēc kompānijai pagaidām nevajadzētu būvēt luksusa laineri.

– Pēc bestsellera neizklausās, – Herolds novilka. – Un kā veicas Sebastjanam?

– Pārvietojas ratiņkrēslā, bet ārsts apgalvo, ka nākamnedēļ atļaus viņam iziet ārā.

– Bravo! Vai tas nozīmē, ka viņš drīkstēs doties mājup?

– Nē. Virsmāsa uzskata, ka tik tāli ceļojumi Sebastjanam vēl nebūs pa spēkam. Bet iespējams, ka viņš drīkstēs aizbraukt uz Kembridžu pie kuratora un iedzert tēju ar krustmāti.

– Briesmīgi. Nekas, gan jau viņš aizbēgs.

– Vai tiks izmests. Nezinu, kas būs pirmais.

– Kāpēc lai viņu izmestu no slimnīcas?

– Dažas māsiņas jau sākušas pārlieku interesēties par Sebastjanu, un es baidos, ka viņš nebūt neiebilst.

– Septiņu plīvuru deja, – norādīja Herolds. Harijs iesmējās. – Vai viņš joprojām cer septembrī sākt studijas Kembridžā?

– Cik es varu spriest, jā. Bet kopš avārijas viņš ir diezgan mainījies, tādēļ mani nepārsteigs nekas.

– Kā mainījies?

– Konkrēti pateikt nav iespējams. Viņš ir nobriedis. Pirms gada par tādām lietām es pat nedomātu. Un, manuprāt, es zinu iemeslu.

– Intriģējoši.

– Tik tiešām. Izstāstīšu, kad nākamreiz viesošos Ņujorkā.

– Vai man ilgi būs jāgaida?

– Jā. Gluži tāpat kā rakstīšanas procesā, es arī tagad nezinu, kas notiks, kad pāršķiršu nākamo lappusi.

– Tad pasveicini mūsu izcilo meiteni! Un pasaki viņai, ka “Menorhausu rudenī” es esmu pakarinājis savā kabinetā blakus Rojam Lihteinšteinam.

– Kas ir Rojs Lihtenšteins?

– Pēdējais modes kliedziens Ņujorkā, bet nedomāju, ka viņa popularitāte būs ilga. Manuprāt, Džesika ir daudz spējīgāka. Ja viņa man uzgleznos Ņujorku rudenī, tad es viņai Ziemassvētkos uzdāvināšu Lihtenšteinu.

– Interesanti, vai viņa par tādu ir dzirdējusi?

– Un nobeigumā… vai drīkstu jautāt, cik tālu tu esi ticis ar jaunāko stāstu par Viljamu Voriku?

– Es noteikti būtu ticis daudz tālāk, ja mani nemitīgi netraucētu.

– Piedod, – novilka Herolds. – Man nepateica, ka tu raksti.

– Redzi, Voriks ir nonācis neatrisināmas problēmas priekšā. Vai, patiesību sakot, es.

– Kā varu palīdzēt?

– Nekā. Tieši tādēļ jau tu esi izdevējs un es esmu rakstnieks.

– Kas noticis? – neatlaidās Herolds.

– Voriks atrada bijušās sievas līķi ezera dibenā, taču ir visnotaļ pārliecināts, ka viņa nogalināta pirms noslīcināšanas.

– Un kāda ir problēma?

– Manējā vai Vorika?

– Sāksim ar Voriku.

– Viņam patologanatoma atskaiti sola tikai pēc divdesmit četrām stundām.

– Un kāda ir tava problēma?

– Man ir divdesmit četras stundas, lai izlemtu, kas būs rakstīts tajā atskaitē.

– Vai Voriks zina, kas nogalinājis bijušo sievu?

– Pārliecināts viņš nav. Patlaban viņam ir pieci aizdomās turamie, un katram ir motīvs… un alibi.

– Bet tu taču zini, kurš ir vainīgais?

– Nē, – attrauca Harijs. – Ja to nezinu es, tad to nezina arī lasītājs.

– Vai tas nav riskanti?

– Ir. Bet darbs kļūst aizraujošāks gan man pašam, gan lasītājam.

– Nespēju vien sagaidīt pirmo uzmetumu!

– Es arī ne.

– Piedod. Ļaušu tev atgriezties pie bijušās sievas līķa ezerā. Pēc nedēļas atkal piezvanīšu, lai noskaidrotu, kurš viņu noslīcināja.

Kad Gincburgs nolika klausuli, Harijs palūkojās uz balto papīra lapu sev priekšā un mēģināja koncentrēties.

“– Kā tu domā, Pērsij?

– Konkrētiem secinājumiem vēl par agru. Viņa jānogādā uz laboratoriju un jāveic vairākas pārbaudes, un tikai tad es varēšu pateikt kaut ko vairāk.

– Kad būs gatavs pirmais ziņojums? – jautāja Voriks.

– Jūs allaž esat tik nepacietīgs, Viljam…”

Harijs pacēla galvu un piepeši saprata, kurš ir slepkava.

Emmai nepatika Sebastjana priekšlikums iecelt Džailsu un Greisu direktoru amatos, lai uzvarētu izšķirošajā balsojumā, tomēr viņa uzskatīja par savu pienākumu izstāstīt brālim un māsai par grūtībām. Viņa lepojās, ka drīkst pārstāvēt ģimeni uzņēmuma valdē, turpretī brālis un māsa īpaši neinteresējās par to, kas notiek aiz Beringtonu kuģniecības slēgtajām durvīm, – ja vien ik ceturksni saņēma dividendes.

Džailss bija aizņemts ar pienākumiem Pārstāvju palātā, turklāt Hjū Geitskels bija uzaicinājis viņu iesaistīties Ēnu kabinetā un uzticējis viņam Eiropas lietu ministra portfeli. Līdz ar to savā vēlēšanu apgabalā viņš bija reti sastopams un regulāri apmeklēja tās valstis, kuras balsos par atļauju Lielbritānijai iestāties Eiropas ekonomiskajā kopienā. Jau vairākus mēnešus leiboristi bija aptauju galvgalī, un izskatījās, ka Džailss pēc nākamajām vēlēšanām kļūs par valdības ministru. Tātad papildu raizes viņam noteikti nebūtu vajadzīgas.

Harijs un Emma priecājās, ka beidzot Džailss paziņoja par saderināšanos ar Gvinetu Hjūsu – nevis laikraksta baumu slejā, bet savā vēlēšanu apgabalā.

– Tev jāapprecas līdz nākamajām vēlēšanām, – pamācīja viņa aģents Grifs Haskinss. – Un… ja Gvineta kampaņas pirmajās nedēļās izrādītos grūta, būtu vēl labāk.

– Cik romantiski. – Džailss nopūtās.

– Romantika mani neinteresē, – attrauca Grifs. – Mans pienākums ir rūpēties, lai tu sēdi Pārstāvju palātā arī pēc vēlēšanām. Ja tas neizdosies, arī valdībā tev vieta neatradīsies. Džailss gribēja smieties, bet apzinājās, ka Grifam taisnība.

– Vai datums jau noteikts? – pajautāja Emma, kas tobrīd pievienojās vīriešiem.

– Kāzām vai vispārējām vēlēšanām?

– Kāzām, muļķīt!

– Septiņpadsmitais maijs, Čelsi dzimtsarakstu birojs, – atbildēja Džailss.

– Tas mazliet atšķiras no Svētās Mārgaretas baznīcas Vestminsterā, bet ceru, ka šoreiz mēs ar Hariju saņemsim ielūgumu.

– Es jau lūdzu, lai Harijs kļūst par manu liecinieku, – atzinās Džailss. – Bet par tevi es neesmu pārliecināts. – Viņš veltīja māsai platu smaidu.

“Varēja izvēlēties arī citu laiku,” Emma prātoja, bet vienīgais brīdis, kad satikt māsu, bija vakars pirms izšķirošās valdes sēdes. Viņa jau bija sazinājusies ar tiem direktoriem, kuru atbalsts likās nodrošināts, un tiem, kas vēl šķita svārstāmies. “Bet Greisai jāzina, ka joprojām nav iespējams prognozēt, kāds būs balsojums.”

Greisa par kompānijas nākotni interesējās vēl mazāk kā Džailss un pāris reižu bija pat aizmirsusi izņemt dividendes. Nesen viņa bija iecelta par vecāko kuratori Ņūnemas koledžā, tādēļ ārpus Kembridžas izbrauca visnotaļ reti. Emmai reizumis izdevās aizvilināt māsu uz Londonas Karalisko operu, taču tikai uz dienas izrādi – lai pēc tam paēstu vakariņas un pagūtu uz vēlo vilcienu. Kā paskaidroja Greisa, viņai nepatīkot gulēt svešās gultās. Māte reiz bija secinājusi:

“Tik izsmalcināta un vienlaikus tik aprobežota.”

Izrādījās, ka no Lukīno Viskonti iestudētās Džuzepes Verdi operas “Dons Karloss” māsa tomēr nespēja atteikties. Pie vakariņu galda viņa knibināja zaļos salātus uz šķīvja un uzmanīgi klausījās Emmas stāstā par to, kāpēc ir bīstami ieguldīt tik lielu kompānijas kapitāla rezervi vienā projektā. Paretam Greisa izteica kādu komentāru, taču patiesi atraisījās vien brīdī, kad tika pieminēts majora Fišera vārds.

– Man stāstīja, ka pēc dažām nedēļām viņš precas, – Greisa paziņoja, pārsteigdama māsu.

– Dieva dēļ! Kura ir gatava ņemt tādu nelieti?

– Sūzija Lemptone.

– Kāpēc man šis vārds šķiet pazīstams?

– Viņa mācījās Redmeidas skolā, kad tu biji grupas vecākā. Divus gadus jaunāka par tevi, tātad tu diez vai viņu atceries.

– Pēc vārda atceros noteikti, – sacīja Emma. – Stāsti!

– Jau sešpadsmit gadu vecumā Sūzija bija īsta skaistule un to apzinājās. Visi puiši apstājās un vaļējām mutēm atskatījās, kad viņa gāja garām. Absolvējusi Redmeidu, viņa ar pirmo vilcienu aizbrauca uz Londonu, pieteicās lielākajā modeļu aģentūrā un drīz vien nonāca uz mēles. Sūzija nekad neslēpa, ka viņas mērķis ir dabūt bagātu vīru.

– Tad jau Fišers neatbilst prasībām.

– Toreiz varbūt arī neatbilda, taču tagad Sūzijai ir apmēram trīsdesmit gadi, modeles karjera beidzas un tādēļ Beringtonu kuģniecības direktors, kuru atbalsta argentīniešu miljonārs, varētu būt pēdējā iespēja.

– Vai tiešām tāds izmisums?

– Tā gan, – apstiprināja Greisa. – Sūzija ir divkārt pamesta, vienreiz pie altāra, un man stāstīja, ka viņa jau iztērējusi visu naudu, ko pēc tiesas sprieduma viņai izmaksāja kā kompensāciju par laulību solījuma laušanu. Pat saderināšanās gredzens esot ieķīlāts. Par Mikobera kungu viņa laikam nav dzirdējusi.

– Nabadzīte, – Emma klusi noteica.

– Bet Sūzijas dēļ nevajag raizēties, – Greisa iebilda, iemalkojusi kafiju. – Meitenei piemīt iedzimts viltnieces gars, ko nevar apgūt nevienā universitātē! Es pat nezinu, kuram no viņiem vairāk just līdzi. Varu galvot, ka šī laulība nebūs ilga. – Greisa ieskatījās rokas pulkstenī. – Jāskrien. Es nedrīkstu nokavēt pēdējo vilcienu. – Vairs ne vārda neteikusi, viņa steidzīgi noskūpstīja māsu uz abiem vaigiem, izskrēja no restorāna un taksometrā aizbrauca uz staciju.

Emma smaidīdama vēroja, kā māsa iekārtojas melnā taksometra aizmugures sēdeklī. “Viņai varbūt nepiemīt augstākās sabiedrības manieres, taču viņa ir apbrīnojama sieviete. Kembridžas studenti var tikai priecāties par tādu vecāko kuratori Ņūnemā.”

Gaidot rēķinu, Emma ievēroja, ka Greisa blakus šķīvim ir atstājusi mārciņas banknoti. “Šī sieviete nemūžam nepieļaus, ka viņai kāds izmaksā.”

Liecinieks pasniedza līgavainim vienkāršu zelta gredzenu. Džailss to uzvilka Hjūsas jaunkundzes kreisās rokas trešajā pirkstā.

– Pasludinu jūs par vīru un sievu, – paziņoja dzimtsarakstu biroja darbinieks. – Tagad jūs drīkstat noskūpstīt līgavu.

Klātesošie ar aplausiem sveica seru Džailsu un lēdiju Beringtoni. Svinīgā pieņemšana tika sarīkota restorānā “Kadaganārmsa” Kingsrodā. Šķita, ka Džailss nolēmis darīt visu, lai šīs kāzas pilnīgi atšķirtos no iepriekšējām.

Restorānā Emma uzmeklēja Hariju, kurš tobrīd sarunājās ar plati smaidošo Džailsa aģentu.

– Precēts kandidāts dabū krietni vairāk balsu nekā šķirtenis, – Grifs stāstīja, malkodams jau trešo šampanieša glāzi.

Greisa pļāpāja ar līgavu, kura vēl pavisam nesen bija viena no viņas doktorantūras studentēm. Gvineta atgādināja, ka pirmo reizi Džailsu satikusi pasākumā, ko Greisa sarīkojusi par godu savai dzimšanas dienai.

– Mana dzimšanas diena bija tikai iegansts, – Greisa noteica, bet vairāk neko nepaskaidroja.

Emma atkal pievērsās Harijam, kuram tobrīd bija pievienojies Dīkinss. Visticamāk, abi noteikti dalījās pieredzē par to, kāda ir Džailsa laulību liecinieka loma. “Interesanti, vai Eldžernons jau kļuvis par Oksfordas profesoru?” Emma prātoja. “Viņš noteikti pēc tāda izskatās, kaut gan… tāds viņš ir jau kopš sešpadsmit gadu vecuma. Toreiz viņš ākstījās ar to nekopto bārdiņu, bet viss pārējais ir palicis pa vecam.”

Ieraudzījusi Džesiku sēžam sakrustotām kājām uz grīdas, Emma pasmaidīja. Meitene uz kādas papīra lapas zīmēja Sebastjana portretu – viņam bija atļauts apmeklēt šo pasākumu, taču piekodināts, ka sešos jābūt atpakaļ. Džailss bija pieliecies tuvāk māsasdēlam, lai dzirdētu, ko viņš saka. Par sarunas tematu varēja pat nešaubīties.

– Ja Emma zaudēs balsojumā… – ieminējās Džailss.

– Tuvākajā nākotnē nav paredzams, ka Beringtonu kuģniecība varētu padižoties ar peļņu, tādēļ neceri, ka tu mūžīgi saņemsi dividendes.

– Vai ir arī labas ziņas?

– Jā, ja Rosam Bjūkenanam izrādīsies taisnība par luksusa laineru biznesu… un viņš ir lielisks analītiķis… tad kuģniecību gaida spoža nākotne. Un tu varēsi sēdēt pie valdības galda un neraizēties, ka būs jāiztiek ar ministra aldziņu.

– Jāteic, es esmu iepriecināts, ka tu izrādi tik dedzīgu interesi par mūsu kompāniju. Un jācer, ka tu to nezaudēsi arī pēc došanās uz Kembridžu.

– Par to vari nešaubīties, – apgalvoja Sebastjans, – jo es uztraucos par kuģniecības nākotni. Ceru, ka ģimenes bizness vēl pastāvēs, kad es būšu gatavs uzņemties valdes priekšsēdētāja pienākumus.

– Vai tu tiešām uzskati, ka Beringtoni var nogrimt? – pajautāja Džailss. Balsī pirmo reizi ieskanējās bažīga nots.

– Diez vai, bet majora Fišera parādīšanās valdē noteikti nepalīdzēs, jo es esmu pārliecināts, ka viņa mērķi ir diametrāli pretēji mūsējiem. Iespējams, ka viņam aiz muguras stāv dons Petro Martiness, un es nedomāju, ka Beringtonu kuģniecības pastāvēšana ietilpst viņu ilgtermiņa plānos.

– Gan jau Ross Bjūkenans un Emma pratīs izrādīt pretsparu ne tikai Fišeram, bet arī Martinesam.

– Varbūt. Bet neaizmirsti, ka viņi ne vienmēr dzied unisonā, un Fišers to obligāti izmantos. Ja arī izdosies kādu laiku noturēt Fišeru grožos, viņam atliks vien dažus gadiņus pagaidīt, kamēr viss iekritīs viņam klēpī.

– Ko tu gribi ar to teikt? – jautāja Džailss.

– Nav noslēpums, ka Ross Bjūkenans vēlas tuvākajā nākotnē iet pensijā, un man stāstīja, ka viņš nesen iegādājies īpašumu Pērtšīrā. Blakus ir trīs golfa laukumi un divas upes, kur viņš varēs nodoties iemīļotajiem hobijiem. Tātad necik ilgi nebūs jāgaida, un kompānija meklēs jaunu valdes priekšsēdētāju.

– Ja Bjūkenans aizies, tuvākā pretendente uz amatu ir tava māte, vai ne? Viņa taču ir ģimenes locekle, un mēs joprojām kontrolējam divdesmit divus procentus akciju.

– Tikmēr Martiness arī būs ticis pie divdesmit diviem procentiem un varbūt pat vēl vairāk, jo viņš nemitējas uzpirkt visas tirgū nonākušās Beringtonu kuģniecības akcijas. Manuprāt, mēs varam pieņemt, ka dienā, kad vajadzēs vēlēt valdes priekšsēdētāju, viņam padomā būs savs kandidāts.