Читать книгу Atriebība. Bakingemas pirmais reiss - Džefrijs Ārčers - Страница 15

– Labrīt, – sacīja Ross Bjūkenans, – mūsu ārkārtas kopsapulcē. Šodien izskatīšanai paredzēts tikai viens jautājums, proti, ievēlēt jauno Beringtonu kuģniecības valdes priekšsēdētāju. Es gribētu sākt ar paziņojumu, ka iespēju piecus gadus kalpot šajā amatā uzskatu par privilēģiju un nepieciešamība atkāpties mani apbēdina. Tomēr šis ir īstais laiks tādam solim, bet iemeslus es negribētu vēlreiz pārcilāt. Mans pirmais pienākums, kā paredz kompānijas statūti, ir iepazīstināt ar pārējiem jaunos akcionārus, kas pievienojušies mums tikai šodien un ieguvuši tiesības balsot. Pāris no viņiem ir zināmi valdei, taču citi ne. Pa labi no manis atrodas kompānijas izpilddirektors Deivids Diksons, pa kreisi sēž kuģniecības sekretārs Filips Vebsters, aiz viņa ir mūsu finanšu direktors Maikls Keriks, blakus viņam atrodas kontradmirālis Samerss, tālāk ir Kliftones kundze, Enskota kungs, Noulsa kungs, majors Fišers un Dobsa kungs, kas visi ir mūsu stratēģiskie konsultanti. Viņiem šodien ir pievienojušās privātpersonas vai to kompāniju pārstāvji, kam pieder lielas Beringtonu kuģniecības akciju paketes. Viņu vidū ir Pīters Meinārds un Aleksa Fišera kundze. Abi ir majora Fišera ieteiktie kandidāti, jo viņš patlaban pārstāv divdesmit divus, komats, piecus procentus kompānijas akciju. – Meinards plati smaidīja, savukārt Sūzana Fišere nolieca galvu un pietvīka, pamanījusi sev pievērsto uzmanību. – Beringtonu ģimeni un divdesmit divus procentus akciju pārstāv parlamenta loceklis sers Džailss Beringtons un viņa māsa doktore Greisa Beringtone. Vēl likumīgas tiesības šodien balsot ir lēdijai Virdžīnijai Fenvikai… – Pieminētā persona uzsita Fišeram pa muguru, lai nevienam nerastos šaubas par to, kuru amata kandidātu viņa atbalsta. – …un Sīdrikam Hārdkāslam, kurš pārstāv Fārtingu banku, kam tagad pieder septiņi, komats, pieci procenti kompānijas akciju.

Visi klātesošie pievērsās cilvēkam, kuru līdz šim neviens nebija redzējis. Viņš bija pelēkā uzvalkā ar vesti, baltā kreklā un pavalkātā zila zīda kaklasaitē, ne vairāk kā piecas pēdas un vienu collu garš un gandrīz kailu galvu, ja neņem vērā pagalam plāno sirmo matu pusapli pakausī. Viņam bija biezas brilles raga ietvarā, un tādēļ likās grūti spriest par viņa patieso vecumu. Piecdesmit? Sešdesmit? Varbūt pat septiņdesmit? Hārdkāsla kungs noņēma brilles. Izrādījās, ka viņam ir tēraudpelēkas acis, un Emma jutās pārliecināta, ka ir agrāk viņu kaut kur redzējusi.

– Labrīt, priekšsēdētāja kungs, – viņš pateica. Akcents tūdaļ atklāja, no kuras grāfistes viņš nācis.

– Ķersimies uzreiz pie lietas, – ierosināja Bjūkenans. – Līdz vakardienas sešiem ir pieteikti divi kandidāti uz valdes priekšsēdētāja amatu, proti, Emma Kliftone, kuru virza sers Džailss Beringtons un atbalsta doktore Greisa Beringtone, un majors Alekss Fišers, kuru virza Enskota kungs un atbalsta Noulsa kungs. Abi kandidāti uzstāsies ar savām uzrunām par redzējumu uz kompānijas nākotni. Kā pirmo es aicinu majoru Fišeru.

Majors pat nepakustējās un silti uzsmaidīja Emmai.

– Manuprāt, būtu tikai pieklājīgi palaist lēdiju pa priekšu. – Cik laipni, major! – atbildēja Emma, – taču es labprāt pakļaušos priekšsēdētāja lēmumam, ka pirmais būsiet jūs.

No nelielā apmulsuma Fišers ātri atguvās. Viņš sakārtoja savas piezīmes, piecēlās, nesteidzīgi nopētīja klātesošos un sacīja:

– Priekšsēdētāja kungs, valdes locekļi… Būt par kandidātu Beringtonu kuģniecības valdes priekšsēdētāja vēlēšanās ir milzu privilēģija. Es esmu dzimis un audzis Bristolē un visu mūžu esmu dzirdējis par šo izcilo kompāniju, tās vēsturi, tradīcijām un reputāciju, kas ir kļuvusi par neatņemamu mūsu pilsētas mantojuma sastāvdaļu. Sers Džošua Beringtons ir leģenda, un sers Volters, kuru man ir bijis tas gods pazīt… – Emma izskatījās pārsteigta, lai gan ar vārdu “pazīt” varbūt bija domāta nejauša saskriešanās skolas pasākumā pirms trīsdesmit gadiem. – …panāca, ka šī kompānija kļūst par atklātu akciju sabiedrību un vienu no vadošajām kuģniecībām ne tikai šajā valstī, bet arī visā pasaulē. Diemžēl tie laiki ir pagājuši, daļēji arī tāpēc, ka sera Voltera dēls sers Hugo gluži vienkārši nebija piemērots kompānijas vadītāja krēslam. Mūsu pašreizējais valdes priekšsēdētājs daudz ir darījis, lai atjaunotu firmas reputāciju, tomēr nesenie notikumi noveduši pie tā, ka daži no mūsu akcionāriem viņam vairs neuzticas. Jums, mani kolēģi, šodien ir jāizlemj… – Fišers atkal nopētīja klātesošos. – …kurš no kandidātiem ir vispiemērotākais tādas uzticības krīzes apstākļos. Manuprāt, būtu īsti vietā pieminēt manu spēju rīkoties kaujas laukā. Es kalpoju savai valstij kā jauns leitnants Tobrukā, un Montgomerijs to raksturojis kā vienu no asiņainākajām kaujām civilizācijas vēsturē. Man paveicās, es izdzīvoju un tiku apbalvots.

Tobrīd Džailss satvēra galvu plaukstās. Viņš labprāt izstāstītu valdes locekļiem, kas patiesībā notika brīdī, kad ienaidnieks parādījās pie Ziemeļāfrikas horizonta. Diemžēl bija jāklusē, jo skandāls nepalīdzētu viņa māsai vēlēšanās.

– Nākamā kauja man kā Konservatīvo partijas pārstāvim bija jāizcīna pret seru Džailsu Beringtonu pēdējās vispārējās vēlēšanās, – Fišers turpināja, uzsverot partijas nosaukumu, it kā uzskatītu, ka no klātesošajiem neviens, izņemot Džailsu, nekad nebūtu balsojis par leiboristiem. – Uzvara tika svinēta vien ar dažu balsu pārsvaru, turklāt pēc trim kārtām.

– Viņš apveltīja Džailsu ar smaidu.

Džailss alka pielēkt kājās un ar sitienu iznīcināt šo pašapmierinātības iezīmi Fišera sejā, tomēr savaldījās.

– Tātad es droši varu apgalvot, ka esmu piedzīvojis gan triumfu, gan zaudējumus un, ja citējam Kiplingu, vienlīdzīgi izturējies pret abiem šiem nepastāvīgajiem pavadoņiem. Un tagad, – Fišers turpināja, – atļaujiet man pieskarties dažām problēmām, kas mūsu kompānijai jārisina patlaban. Pirms gada mēs pieņēmām svarīgu lēmumu, un ļaujiet atgādināt, ka tolaik es pilnībā atbalstīju priekšsēdētāja ierosinājumu būvēt “Bakingemu”. Diemžēl kopš tās dienas mēs esam piedzīvojuši vairākas neveiksmes, gan negaidītas, gan tādas, ko iepriekš varējām paredzēt. Līdz ar to mēs atpaliekam no ieplānotā grafika un pirmo reizi kompānijas vēsturē mums bija jāapsver nepieciešamība iet uz bankām un lūgt palīdzību grūtos laikos. Ja mani ievēlēs par priekšsēdētāju, es nekavējoties ierosināšu trīs izmaiņas. Pirmkārt, es aicināšu Kliftones kundzi kļūt par manu vietnieci, lai Sitijai nerastos šaubas, ka Beringtonu ģimene joprojām ir saistīta ar kompānijas nākotni.

Atskanēja vairāki uzmundrinoši izsaucieni, un Fišers uzsmaidīja Emmai – otro reizi kopš iesaistīšanās valdes darbā. Džailss apbrīnoja tādu nekaunību, jo Fišers noteikti zināja, ka Emma neatbildēs ar līdzīgu komplimentu un uzskata majoru par vainīgu visās kompānijas pašreizējās nelaimēs, turklāt nemūžam nepiekritīs kļūt par viņa vietnieci.

– Otrkārt, – Fišers turpināja, – rīt no rīta es lidošu uz Belfāstu, lai ar kompānijas “Hārlends un Volfs” vadītāju seru Frederiku Ribeku apspriestu izmaiņas līgumā un aizrādītu, ka viņa pārstāvētā firma nemitīgi ir atteikusies uzņemties atbildību par neveiksmēm “Bakingemas” būves laikā. Treškārt, es algošu vislabāko apsardzes kompāniju, kas nodrošinās Beringtonu kuģniecības kravu pārvadājumus uz Belfāstu, lai neatkārtotos sabotāža, kas tika piedzīvota uz Hīšemas prāmja. Vienlaikus es iegādāšos jaunas apdrošināšanas polises, kurās nav paredzētas soda sankcijas sīkā drukā. Un visbeidzot atļaujiet piebilst, ka gadījumā, ja kļūšu par valdes priekšsēdētāju, es sākšu strādāt jau šopēcpusdien un negaidīšu, kamēr “Bakingema” tiks nolaista ūdenī un ieguldījumi atmaksāsies.

Siltu aplausu, smaidu un galvas mājienu pavadīts, Fišers apsēdās. Iekams uzmundrinājumi norima, Emma atskārta, ka, palaižot oponentu pa priekšu, ir pieļāvusi taktisku kļūdu. Viņš bija runājis teju par visiem punktiem, kas atradās arī viņas piezīmēs, un tagad izskatīsies, ka viņa tiem piekrīt vai arī viņai trūkst savu ideju. Cik labi viņa atcerējās, kā Džailss pazemoja šo cilvēku Kolstonholā nesenās priekšvēlēšanu kampaņas laikā! Taču tagad bija skaidrs, ka viņš ir pamatīgi mainījies, un pietika vien palūkoties uz brāli, lai būtu redzams arī viņa pārsteigums.

– Kliftones kundze, – aicināja valdes priekšsēdētājs. – Varbūt padalīsieties savās idejās?

Emma neveikli piecēlās. Greisa parādīja viņai īkšķus uz augšu, bet Emma sajutās gluži kā vergs, kuru tūdaļ iemetīs pie lauvām.

– Priekšsēdētāja kungs, ļaujiet man sākt ar apgalvojumu, ka jūsu priekšā stāv kandidāte pret savu gribu, jo es kompānijas valdes priekšsēdētāja amatā daudz labprātāk atstātu jūs. Tikai pēc tam, kad jūs stingri paziņojāt par atkāpšanos, es apsvēru iespēju ieņemt jūsu vietu un turpināt ģimenes tradīcijas šīs kompānijas vadībā. Vispirms ļaujiet paust argumentus par to, kas daudzu valdes locekļu acīs ir mans lielākais trūkums, proti, par manu dzimumu. – Šī piezīme izraisīja smieklu un tostarp nervozas smīkņāšanas vētru. Vien Sūzanas Fišeres skatiens pauda līdzjūtību. – Es ciešu no tā, ka esmu sieviete vīriešu pasaulē, bet diemžēl neko daudz nevaru iesākt, lai situāciju mainītu. Protams, tikai drosmīgi cilvēki spēj ievēlēt sievieti Beringtonu kompānijas valdes priekšsēdētāja amatā, īpaši pašreizējos sarežģītajos apstākļos. Taču tieši drosme un inovācijas ir tās, kas patlaban mums nepieciešamas. Mēs stāvam krustcelēs, un tam, ko jūs šodien ievēlēsiet, būs jāizlemj, uz kuru pusi doties. Kā jau zināt, pagājušajā gadā, kad valde nolēma būvēt “Bakingemu”, es iebildu un attiecīgi arī balsoju, tātad būtu tikai godīgi, ka es informētu jūs par savu pašreizējo nostāju. Manuprāt, mēs vairs nedrīkstam griezties atpakaļ, lai neciestu kompānijas reputācija. Valdes locekļi pieņēma lēmumu no brīva prāta, un mūsu pienākums ir parādīt akcionāriem, ka mēs nevis atkāpjamies un vainojam citus, bet darām visu iespējamo, lai atgūtu zaudēto laiku un nodrošinātu veiksmīgu darījuma iznākumu.

Cerībā, ka dabiskais entuziasms un enerģija atstās pienācīgu iespaidu uz kolēģiem un viņi nepievērsīs uzmanību tam, cik līdzīgas ir abu kandidātu idejas, Emma turpināja uzrunu. Diemžēl iecere neizdevās un klātesošie pamazām zaudēja interesi. Džailss brīdināja, ka var gadīties kaut kas pavisam negaidīts, un tā arī notika. Fišers guva virsroku.

– Ļaujiet pabeigt ar apgalvojumu, ka šī Beringtone iespēju līdzināties viņas izcilajiem senčiem valdes priekšsēdētāja amatā uztvers kā augstu godu, īpaši kompānijai tik sarežģītā laikā. Es zinu, ka ar jūsu atbalstu es pārvarēšu grūtības un uzspodrināšu kuģniecības labo vārdu, tās reputāciju un uzlabošu finansiālo stāvokli.

Sēžoties Emma apzinājās, ka viņas uzstāšanos varētu vērtēt ar atzīmi “iespējams arī labāk”. Viņa tomēr cerēja, ka Džailsam izrādīsies taisnība citā pareģojumā – ka ikviens klātesošais lēmumu par to, kā balsot, būs pieņēmis jau krietni pirms sēdes sākuma.

Nu bija pienākusi valdes locekļu kārta paust savu viedokli. Lielākā daļa vēlējās izmantot šīs savas tiesības, taču nenāca klajā ar kādām sevišķi oriģinālām idejām. Šīs stundas laikā Emmai izdevās izvairīties no tiešas atbildes uz jautājumu par to, vai viņa ieceltu majoru Fišeru par savu vietnieku, un viņa uzskatīja, ka izredzes ir līdzvērtīgas abiem kandidātiem. Līdz brīdim, kad ierunājās lēdija Virdžīnija.

– Es tikai vēlos atklāti izteikt savu novērojumu, priekšsēdētāj, – viņa sacīja, koķeti mirkšķinot skropstas. – Es neticu, ka sievietes nākušas šai pasaulē, lai vadītu valdes un arodbiedrības, būvētu luksusa lainerus vai gādātu par milzu aizņēmumiem no Sitijas baņķieriem. Lai arī es apbrīnoju Kliftones kundzi un visu, ko viņa sasniegusi, es atbalstīšu majoru Fišeru un ceru, ka viņa pieņems dāsno piedāvājumu kļūt par valdes priekšsēdētāja vietnieci. Es ierados ar atvērtu prātu un vēlējos paust savu uzticību viņai, taču viņa diemžēl neattaisnoja manas gaidas.

“Virdžīnijas nekaunība ir pelnījusi uzslavu,” Emma nodomāja. “Šo tekstu un arī dramatiskās pauzes viņa ir iemācījusies no galvas, bet prata radīt iespaidu, ka nebija plānojusi uzstāties, tomēr piepeši jutās spiesta to darīt. Atliek vien minēt, cik daudzi ap šo galdu tiek piemuļķoti. Protams, Džailss ne. Pēc skata varētu spriest, ka viņš ir gatavs bijušo sievu nožņaugt.”

Savu viedokli nebija pauduši vēl divi cilvēki. Priekšsēdētājs, kā allaž pieklājīgs, sacīja:

– Iekams aicinu jūs balsot, varbūt arī Fišeres kundze vai Hārdkāsla kungs vēlas izteikties?

– Nē, paldies, priekšsēdētāj, – izgrūda Sūzana Fišere un atkal nodūra galvu.

– Pateicos par laipnu apjautāšanos, – Hārdkāsls atbildēja. – Es tikai gribētu atzīt, ka ar interesi ieklausījos visos argumentos, īpaši abu kandidātu uzrunās. Atliek vien piebilst, ka es jau esmu izlēmis, par kuru balsot. Gluži tāpat kā lēdija Virdžīnija.

Fišers uzsmaidīja jorkšīrietim.

– Paldies, Hārdkāsla kungs, – sacīja Ross Bjūkenans. – Ja neviens vairs nevēlas izteikties, ir pienācis laiks balsošanai. – Viņš mirkli paklusēja. – Mūsu sekretārs tagad nosauks visus uzvārdus pēc kārtas. Lūdzu, paziņojiet viņam, kuru kandidātu atbalstāt!

– Sākšu es ar kompānijas vadību, – sacīja Vebsters, – un tad pievērsīšos pārējiem. Bjūkenana kungs?

– Es neatbalstu nevienu, – Bjūkenans atbildēja. – Tomēr, ja balsis sadalīsies vienādi, es paziņošu, kuru uzskatu par piemērotu valdes priekšsēdētāja amatam.

Ross vairākas bezmiega naktis bija pavadījis, prātojot par savu pēcteci, un beidzot nosliecies par labu Emmai, taču Fišera iedvesmojošā uzruna un Emmas vārgā atbilde mudināja vēlreiz apdomāt izvēli, tādēļ viņš nosprieda pagaidīt un ļaut, lai lēmumu pieņem kolēģi. Ja balsis sadalīsies vienādi, viņš – pagalam negribīgi – vēlēs par labu Fišeram.

Emma nespēja noslēpt pārsteigumu un vilšanos par to, ka Ross Bjūkenans atsakās balsot pirmais. Fišers pasmaidīja un sarakstā nosvītroja valdes priekšsēdētāja vārdu, kas bija iekļauts Kliftonu ailē.

– Diksona kungs?

– Kliftones kundze, – nevilcinoties atbildēja izpilddirektors.

– Kerika kungs?

– Majors Fišers, – sacīja finanšu direktors.

– Enskota kungs?

– Majors Fišers. – Tāda izvēle Emmu apbēdināja, taču nepārsteidza un apliecināja, ka arī Noulss balsos pret viņu.

– Sers Džailss Beringtons?

– Kliftones kundze.

– Doktore Greisa Beringtone?

– Kliftones kundze.

– Emma Kliftones kundze?

– Es atturēšos, priekšsēdētāj, – paziņoja Emma. Fišers apmierināts pamāja ar galvu.

– Dobsa kungs?

– Kliftones kundze.

– Lēdija Virdžīnija Fenvika?

– Majors Fišers. – Majors Fišers?

– Man ir tiesības balsot par sevi, un es tās izmantošu, – viņš sacīja, pāri galdam uzsmaidīdams Emmai.

“Cik bieži Sebastjans bija lūdzies, lai es neatturos! Dēls ir pilnīgi pārliecināts, ka Fišers neuzvedīsies kā džentlmenis.”

– Fišeres kundze?

Sūzana palūkojās uz Bjūkenanu, kādu brīdi pavilcinājās un nervozi nočukstēja:

– Kliftones kundze.

Alekss Fišers apsviedās un neticīgi raudzījās uz sievu. Šoreiz Sūzana nevis nodūra galvu, bet paskatījās uz Emmu un pasmaidīja. Emma pārsteigta ievilka ķeksīti līdzās Sūzanas vārdam.

– Noulsa kungs?

– Majors Fišers. – Atbilde skanēja nekavējoties.

– Meinārda kungs?

– Majors Fišers.

Emma saskaitīja ķeksīšus un svītrojumus savās piezīmēs.

Fišers bija priekšā ar seši pret pieci.

– Admirālis Samerss? – jautāja kompānijas sekretārs. Iestājās klusums, kas Emmai šķita bezgalīgs, kaut ilga vien dažas sekundes.

– Kliftones kundze, – viņš beidzot paziņoja. Emmai pār lūpām izlauzās nopūta. Kungs paliecās tuvāk un nočukstēja: – Par Fišeru es nekad neesmu bijis pārliecināts un brīdī, kad viņš nobalsoja par sevi, es sapratu, ka neesmu kļūdījies savā vērtējumā.

“Man gribas vienlaikus smieties un noskūpstīt šo večuku!” Emma prātoja, taču domas pārtrauca sekretāra balss:

– Hārdkāsla kungs? – Jau atkal klātesošie pievērsās cilvēkam, par kuru neviens neko īsti nezināja. – Vai jūs būtu tik laipns un paustu savu viedokli?

Fišers sarauca pieri. “Seši pret seši. Ja Sūzana būtu balsojusi par mani, Hārdkāsla lēmums vairs nebūtu svarīgs. Bet ceru, ka jorkšīrietis izvēlēsies par labu man.”

Sīdriks Hārdkāsls sameklēja kabatlakatu, noņēma brilles, nospodrināja stiklus un tad teica:

– Es atturēšos un ļaušu piemērotāko cilvēku izvēlēties pašreizējam valdes priekšsēdētājam, kurš abus kandidātus pazīst krietni labāk par mani.

Sūzana Fišere atgrūda krēslu un klusi izslīdēja no telpas, kad tikko ievēlētā valdes priekšsēdētāja ieņēma savu vietu galda galā.

“Pagaidām viss norit gludi, bet nākamajā stundā izšķirsies, vai mans plāns realizēsies. Alekss neteica ne vārda, kad piedāvājos šorīt aizvest viņu uz valdes sēdi, lai viņš pa ceļam varētu koncentrēties savai uzrunai. Viņš pat nepainteresējās, vai es viņu aizvedīšu arī atpakaļ uz mājām!”

Pamazām Sūzana bija sapratusi, ka laulība ir izirusi, un pat nespēja atcerēties, kad viņi pēdējoreiz ir mīlējušies. “Kāpēc es vispār piekritu ar viņu precēties? Bet māte mūžīgi atkārtoja: “Ja tu neparūpēsies par sevi, meitiņ, tad paliksi pie tukšas siles!” Jā, tagad es rīkošos, lai to nepieļautu!”

Aleksam Fišeram bija grūti koncentrēties, lai noklausītos Emmas pateicības runu, – viņš mēģināja saprast, kā paskaidrot donam Pedro savas sievas rīcību.

Martiness bija ierosinājis valdē iecelt savus dēlus Djego un Luisu, taču Alekss pārliecināja viņu, ka direktori drīzāk ievēlēs par priekšsēdētāju sievieti, nekā ļaus svešiniekam pārņemt kompāniju.

“Eh, pateikšu, ka Emma gluži vienkārši uzvarēja vēlēšanās, un nepieminēšu savas sievas nodevību,” prātoja Fišers. “Man vienalga, kas notiks, ja dons Pedro izlasīs protokolu.”

Sūzana Fišere novietoja automobili pie Arkādijas namiem, atslēdza ārdurvis, ar liftu uzbrauca trešajā stāvā un iegāja dzīvoklī, iesteidzās guļamistabā, nokrita ceļos un no pagultes izvilka divus čemodānus. No skapja viņa izņēma sešas kleitas, divus kostīmus, vairākus svārkus un balles tērpu, kuru varbūt nekad vairs neuzģērbs. Tad viņa no kumodes atvilktnēm sakravāja pirmajā čemodānā zeķes, apakšveļu, blūzes un džemperus.

Piecēlusies viņa paskatījās uz Ezeru apgabala akvareli, par kuru Alekss medusmēneša laikā bija stipri pārmaksājis. Viņa jutās iepriecināta, ka glezna lieliski ietilpst otrā čemodāna dibenā. No vannas istabas viņa iznesa tualetes piederumus, rītasvārkus un vairākus dvieļus un visu sapakoja turpat.

Virtuvē viņas uzmanību piesaistīja vien Vedžvuda firmas pusdienu servīze – kāzu dāvana no Aleksa mātes. Katru trauku viņa rūpīgi iesaiņoja laikraksta lapās un salika divās iepirkumu somās, ko atrada zem izlietnes.

Zaļā tējas servīze viņai nekad nebija patikusi – ne tikai neskaitāmo robu dēļ, bet arī tāpēc, ka čemodānos vairs nebija vietas.

– Palīgā! – Sūzana skaļi iesaucās, kad atskārta, ka gribējusi paņemt vēl ļoti daudzas lietas.