Читать книгу Atriebība. Bakingemas pirmais reiss - Džefrijs Ārčers - Страница 4

Hariju Kliftonu pamodināja tālruņa zvans.

Tobrīd viņš sapņoja, taču neatcerējās nevienu ainu. “Varbūt metāliskais troksnis piederas sapnim?” Pagalam negribīgi viņš pagriezās un samirkšķināja acis, lai labāk saskatītu fosforescējoši zaļos modinātājpulksteņa rādītājus. Seši un četrdesmit trīs minūtes. Viņš pasmaidīja. Tikai viens cilvēks uzdrošinātos viņam zvanīt tik agrā rīta stundā. Pacēlis klausuli, viņš uzspēlēti miegainā balsī sacīja:

– Labrīt, mīļā! – Atbilde nesekoja uzreiz, un piepeši Harijs iedomājās, ka viesnīcas operators kļūdījies ar savienojumu. Viņš jau grasījās nolikt klausuli, kad izdzirdēja šņukstus. – Vai tā esi tu, Emma?

– Jā.

– Kas noticis? – Harijs iejūtīgi pavaicāja.

– Sebastjans ir miris.

Dedzīgi alkdams, kaut tas tomēr būtu sapnis, Harijs kādu mirkli klusēja.

– Kā tas iespējams? – viņš beidzot izdvesa. – Es tikai vakar ar viņu runāju.

– Šorīt nogalināts, – Emma skaidroja. Runāšana viņai noteikti sagādāja grūtības. Harijs izslējās gultā taisns kā bulta un piepeši sajutās pilnīgi pamodies. – Autokatastrofā, – Emma elsodama piebilda. Harijs mēģināja saglabāt mieru, jo alka dzirdēt, kas tieši noticis. – Viņi brauca uz Kembridžu.

– Viņi?

– Sebastjans un Bruno.

– Vai Bruno ir dzīvs?

– Jā, atrodas Hārlovas slimnīcā. Ārsti nezina, vai viņš pārdzīvos šo nakti.

Harijs atmeta segas un piecēlās. Viņam sala un uzmācās nelabums.

– Es nekavējoties ņemšu taksometru, steigšos uz lidostu un ar pirmo reisu atgriezīšos Londonā.

– Bet es došos uz slimnīcu, – Emma paziņoja. Tā kā sieva apklusa, Harijs nodomāja, ka saruna pārtrūkusi. Tad viņa nočukstēja: – Ir vajadzīgs kāds, kurš varētu identificēt līķi.

Emma nolika klausuli, bet tikai pēc mirkļa varēja sakopot spēkus un piecelties. Beidzot viņa grīļodamās šķērsoja istabu, nevilšus uzgrūžoties mēbelēm – gluži kā jūrnieks vētras laikā. Viņa atvēra dzīvojamās istabas durvis. Mārsdens pieliektu galvu stāvēja priekšnamā. Nekad agrāk nebija pieredzēts, ka šis vecais kalpotājs ģimenes locekļu klātbūtnē izrādītu kaut jel kādas emociju izpausmes, tādēļ Emma tik tikko pazina sagumušo stāvu, kas nespēkā bija atbalstījies pret kamīnu. Ierasto savaldības pilno izteiksmi sejā bija nomainījušas bēdas.

– Meibla ir sakravājusi jums somu, kundze, – Mārsdens sacīja. – Ja atļausiet, es aizvedīšu jūs uz slimnīcu. – Viņš attaisīja ārdurvis.

– Paldies, Mārsden, ļoti pateicos, – Emma noteica.

Kalpotājs saķēra kundzes elkoni, lai palīdzētu noiet pa kāpnēm un tikt līdz automobilim. Šī bija pirmā reize, kad viņš pieskāries savai saimniecei. Tiklīdz viņš atvēra durvis, Emma atkrita polsterētajā ādas sēdeklī gluži kā padzīvojusi lēdija. Mārsdens iedarbināja dzinēju, ielika pirmajā ātrumā un sāka garo ceļu no Menorhausas uz Princeses Aleksandras slimnīcu Hārlovā.

Piepeši Emma atskārta, ka nav izstāstījusi drūmos jaunumus ne brālim, ne māsai. “Piezvanīšu Greisai un Džailsam vakarā, kad viņi būs vieni. Par tādu nelaimi es negribu runāt svešinieku klātbūtnē.” Azotē iesāpējās, it kā viņa tikko būtu saņēmusi dūrienu ar dunci. “Kurš izstāstīs Džesikai, ka viņa vairs nekad neredzēs savu brāli? Vai viņa vēl spēs būt tā priecīgā meitene, kas neapvaldāmā pielūgsmē lēkāja apkārt Sebastjanam kā paklausīgs kucēns? Nē, Džesika nedrīkst to dzirdēt no cita cilvēka lūpām, tātad man vajadzēs atgriezties Menorhausā, cik vien ātri būs iespējams.”

Mārsdens apstājās vietējā tehniskās apkopes stacijā, kur parasti ik piektdienu uzpildīja degvielu. Zaļā Austin A30 automobiļa aizmugures sēdeklī ievērojis Kliftones kundzi, stacijas darbinieks salutēdams piešāva roku pie cepures. Emma nepazina viņu, un jaunais cilvēks prātoja, vai izdarījis kaut ko nepareizi. Piepildījis degvielas bāku, viņš pārbaudīja eļļas līmeni, tad aizcirta motora pārsegu un atkal salutēja, taču Mārsdens jau nākamajā mirklī aiztraucās prom, ne vārda neteicis un neatstājis arī ierastos sešus pensus dzeramnaudas.

– Kas viņiem noticis? – nočukstēja darbinieks, nolūkojoties pakaļ aizbraucošajam automobilim.

Tiklīdz viņi atgriezās uz ceļa, Emma mēģināja atcerēties, ko tieši sacījis Pīterhausas koledžas vecākais pasniedzējs, kad paziņojis par nelaimi. “Man ļoti žēl, Kliftones kundze, bet jūsu dēls gājis bojā automobiļa katastrofā.” Neko daudz vairāk Pedžeta kungs nezināja teikt, jo pats tikko saņēmis skumjo informāciju.

Emma domās cīnījās ar neskaitāmiem jautājumiem. “Kāpēc dēls uz Kembridžu brauca ar mašīnu, ja es viņam pirms pāris dienām nopirku vilciena biļeti? Kurš sēdēja pie stūres – Sebastjans vai Bruno? Vai viņi brauca pārāk ātri? Vai pārsprāga riepa? Vai negadījumā iesaistīta vēl kāda mašīna?” Diemžēl atbildes varbūt nezinās neviens.

Dažas minūtes pēc sarunas ar pasniedzēju piezvanīja policija un apvaicājās, lai Kliftona kungs varēs ierasties slimnīcā un identificēt līķi. Emma paskaidroja, ka vīrs ir Ņujorkā, lai reklamētu savu grāmatu. Viņa nebūtu piekritusi atpazīšanas procedūrai, ja būtu zinājusi, ka Harijs nākamajā dienā atgriezīsies Anglijā. “Labi, ka viņš lidos! Nevajadzēs vienam nodoties sērām, piecas dienas ar kuģi šķērsojot Atlantijas okeānu.”

Automobilis traucās cauri mazpazīstamām pilsētām – Čipenemai, Ņūberi un Slau. Emma vairākkārt atcerējās par donu Pedro Martinesu. “Vai iespējams, ka viņš gribējis atriebties par to, kas pirms dažām nedēļām notika Sauthemptonā? Nē, muļķības! Otrs cilvēks mašīnā bija viņa dēls Bruno!” Mārsdens nobrauca no Lielā Rietumu ceļa un nogriezās pa kreisi uz ziemeļiem A1 šosejas virzienā. Pa to vēl pirms dažām stundām bija braucis Sebastjans. Emma atkal aizdomājās par dēlu. Reiz viņa bija lasījusi, ka personiskas traģēdijas brīžos cilvēks vēlas tikai vienu – pagriezt laiku atpakaļ. Viņa alka pilnīgi to pašu.

Brauciens pagāja ātri, un viņa nemitīgi domāja par Sebastjanu – atminējās dēla dzimšanu, kad Harijs sēdēja cietumā otrā pasaules malā, pirmos solīšus astoņu mēnešu un četru dienu vecumā, pirmo vārdiņu “vēl”, pirmo dienu skolā, kad viņš izlēca no automobiļa, iekams Harijs paguva nobremzēt, un laiku Bīčkroftas abatijā, kad direktors vēlējās izslēgt viņu, bet piekāpās, jo uzzināja par Kembridžā iegūto stipendiju. “Vēl tik daudz bija priekšā, tik daudz vēl Sebastjans varēja sasniegt! Bet visam pārvilkta svītra vienā acumirklī… Turklāt mana šausmīgā kļūda, kad ļāvos pierunāties, ka Sebastjans jāiesaista valdības plānos saukt donu Pedro Martinesu tiesas priekšā. Ja es būtu atteikusi sera Elana Redmeina lūgumam, mans vienīgais dēls būtu dzīvs. Ja… ja…”

Kad viņi bija nonākuši pie Hārlovas robežas, Emma palūkojās ārā pa logu un ieraudzīja norādi uz Princeses Aleksandras slimnīcu. Viņa mēģināja koncentrēties gaidāmajam pienākumam. Pēc dažām minūtēm Mārsdens iebrauca pa kaltas dzelzs vārtiem, kas nekad netiek aizvērti, un apstājās pie galvenās ieejas. Emma izkāpa no automobiļa, un Mārsdens devās meklēt stāvvietu.

Emma pateica jaunai reģistratorei savu vārdu, un jautrais smaids meitenes sejā tūdaļ izplēnēja.

– Vai jūs, Kliftones kundze, būtu tik laipna un pagaidītu? – viņa sacīja un pacēla tālruņa klausuli. – Es paziņošu Ouena kungam, ka esat ieradusies.

– Ouena kungam?

– Viņš bija dežurējošais ārsts, kad šorīt ieveda jūsu dēlu. Pamājusi Emma sāka nervozi soļot šurpu un turpu pa gaiteni. Domas jaucās ar atmiņām. “Kurš… kāpēc… kad…” Apstājās viņa vienīgi brīdī, kad viņu uzrunāja nevainojami ģērbusies medmāsa iecietinātā apkaklītē:

– Vai jūs esat Kliftones kundze? – Kad Emma pamāja, medmāsa aicināja: – Lūdzu, nāciet man līdzi.

Viņas klusēdamas devās tālāk pa gaiteni ar zaļām sienām. Ko gan viņas būtu sacījušas? Pie durvīm ar uzrakstu “Dr. Med. Viljams Ouens” medmāsa pieklauvēja un pakāpās malā, palaižot Emmu pa priekšu.

No rakstāmgalda piecēlās garš, slaids plikgalvis ar sērīgu apbedītāja izteiksmi sejā. Emma prātoja, vai tajā kaut jel kad parādās smaids.

– Labdien, Kliftones kundze, – viņš teica, piedāvādams apmeklētājai vienīgo ērto krēslu visā kabinetā. – Man ļoti žēl, ka mums jāsatiekas tik bēdīgos apstākļos.

Emmai bija žēl šī nabaga cilvēka. “Cik reižu dienā viņam jāsaka šie vārdi? Pēc sejas spriežot, katra no tām ir vienlīdz smaga.”

– Diemžēl vajadzēs aizpildīt ļoti daudz dokumentu, bet koroners pieprasīs, lai oficiālā identifikācija notiek pirms tam. Tobrīd Emma nolieca galvu un izplūda asarās. “Kaut es būtu paklausījusi Harijam un atstājusi šo neizturamo pienākumu viņam!” Ouena kungs pielēca no krēsla, notupās viņai blakus un teica:

– Piedodiet Kliftones kundze.

Izdevējs Herolds Gincburgs bija ārkārtīgi iejūtīgs un izpalīdzīgs. Viņš rezervēja Harijam pirmās klases biļeti vistuvākajā pieejamajā reisā uz Londonu. “Vismaz aizlidos ērti,” viņš nodomāja, lai gan neticēja, ka nabaga cilvēks vispār spēs aizmigt. “Šis noteikti nav īstais brīdis, lai nāktu klajā ar priecīgajiem jaunumiem.” Atvadoties Gincburgs lūdza nodot visdziļāko līdzjūtību Emmai.

Pēc četrdesmit minūtēm Harijs izrakstījās no Pierre viesnīcas. Herolda šoferis jau stāvēja uz ietves un gaidīja, kad varēs rakstnieku aizvest uz Aidlvaildas lidostu. Harijs iekārtojās limuzīna aizmugures sēdeklī, jo nevēlējās sarunāties. Prāts pievērsās Emmai. “Cik briesmīgi, ka viņai jāpiedalās līķa identificēšanā! Varbūt slimnīcas personāls ieteiks sagaidīt mani.”

Tobrīd pēdējais, par ko Harijs domāja, bija iespēja vienam no pirmajiem šķērsot Atlantijas okeānu bez pārsēšanās. Nemitīgi uzvirmoja atmiņas par dēlu. “Cik nepacietīgi viņš gaidīja, kad varēs sākt pirmo studiju gadu Kembridžas universitātē! Un pēc tam… Jā, iedzimtā spēja apgūt valodas noteikti mudinās viņu pieteikties darbā Ārlietu ministrijā, kļūt par tulku, varbūt pat uzsākt pasniedzēja karjeru vai…”

Kad lidmašīna pacēlās, Harijs atteicās no šampanieša glāzes, ko piedāvāja smaidoša stjuarte. “Kā gan viņa varētu zināt, ka man nav iemesla priekam?” Viņš nepaskaidroja, kāpēc nespēj ne ēst, ne gulēt. “Kara gados, kad atrados ienaidnieka aizmugurē, es iemācījos palikt nomodā pat trīsdesmit sešas stundas. Izdzīvot palīdzēja adrenalīns. Es nespēšu ne acu aizvērt, iekams nebūšu vēl pēdējo reizi redzējis dēlu. Droši vien arī vēlāk izmisuma dēļ būs grūti.”

Ārsts klusēdams pa vienmuļu gaiteni aizveda Emmu līdz hermētiski noslēgtām durvīm. Stikla plāksnīte ar melniem burtiem vēstīja: “Morgs.” Ouena kungs atgrūda durvis vaļā un palaida Emmu pa priekšu. Čīkstēdamas durvis aizvērās. Telpā bija auksts, un Emma nodrebēja. Skatiens pievērsās galdam telpas vidū. Zem palaga varēja nojaust dēla mirstīgo atlieku aprises.

Asistents baltā uzsvārcī nostājās galda galā, taču ne vārda neteica.

– Vai esat gatava, Kliftones kundze? – klusi pavaicāja Ouena kungs.

– Jā, – Emma atbildēja un sažņaudza pirkstus dūrēs.

Ouens pamāja, un morga darbinieks pacēla palagu. Sadragāto seju Emma pazina uzreiz. Iekliegusies viņa noslīga uz ceļiem un sāka nevaldāmi raudāt.

Tik paredzama bēdu sagrauztas mātes reakcija nepārsteidza Ouena kungu un morga darbinieku, taču viņi izbrīnījās, kad viņa paziņoja:

– Tas nav Sebastjans.